Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

Kurzemi pareizticība sasniedza pagājušā gadsimta beigās. Kolka bija vienīgais lībiešu ciemats, kur 1890. gadā sāka celt pareizticīgo baznīcu. 1892. gada 8. novembrī tā tika iesvētīta, bet ticīgo draudze šeit bija izveidojusies jau agrāk. Dievnama tapšana lielā mērā ir tā laika arhibīskapa Arsēnija (Brjanceva), bijušā pēterburdzieša, sakaru un uzņēmības nopelns – viņš prata izsist  no Impērijas Iekšlietu Ministrijas naudu Kolkas un vēl 66 dievnamu celtniecībai Latvijā. Kolkas baznīca tika iesvētīta par godu Kristus Dzimšanai. Šī akmens celtne vienlaikus var uzņemt līdz 600 cilvēku (kas lai zina, vai kaut reizi tas tā ir noticis). Līdz pat 20.gadsimta četrdesmitajiem gadiem Kolkas draudzi veidoja lībieši, kas turpināja kopt savas valodas tradīcijas arī tad, kad Kārļa Ulmaņa oficiālā politika bija vērsta pret to – kad Latvijas valdība bija aizliegusi lībiešu rakstīto vārdu, bet igauņi un somi palīdzēja, izdodot lībiešu grāmatas savā zemē.

Sākot ar 1915.gadu, kad daudzi Kolkas pareizticīgie devās trimdā uz Krieviju, bēgot no vācu varas, līdz 1926.gadam, kad pareizticībai tika piešķirts oficiālas konfesijas statuss, draudze piedzīvoja grūtus laikus. Kā atceras tēvs Georgijs Tailovs, draudze nespēja pastāvēt. No 1934.līdz 1936.gadam Kolkā lībiski kalpoja priesteris Tone, pēc viņa nāves nāca Dundagas priesteris Jānis Garklāvs, kurš lībiski neprata. Tēvs Jānis 1943.gadā kļuva par Jelgavas bīskapu, bet 1944.gadā devās uz ASV, iesaistoties turienes eparhiju dzīvē. Vēl 1937. gadā apmēram puse kolcenieku esot bijuši piederīgi pareizticīgo draudzei. Laiki mainījās, draudze nespēja samaksāt milzīgos nodokļus un 1982. gadā atteicās no dievnama, baznīcas inventāru nodeva Talsu muzejam, bet ēku - Kolkas ciema izpildkomitejai, kas 1987. gadā nolēma to izmantot par kapliču un sāka restaurācijas darbus.

Katrā stāstījumā, kas vēsta par Kolkas draudzi, vēdī kurzemniecisks skarbums, noslēgtība, vēlme iet savu ceļu un nepakļauties visiem vējiem, kādi skrien pār šo krastu.

Vienlaikus ar baznīcu tika uzcelta draudzes skola un draudzes nams. Šobrīd skola tādā paskumjā veidā ir palīdzējusi turpināt pastāvēt baznīcai – to pārdodot dāņiem, iegūti līdzekļi baznīcas remontam: jau gandrīz desmit gadus visi pūliņi beidzot atbrīvot baznīcu no stalažām ir bijuši veltīgi, bet tagad kā uz burvju mājienu tas ir noticis – altāris atguvis sākotnējās dzidrās krāsas, arī lielākā daļa pārējo sienu viz neierastā skaistumā…

Līdz 1990.gadam draudzes dzīves gandrīz nebija – priesteriem, kas vēlējās tur kalpot, vajadzēja pārvarēt lielas grūtības, jo Kolka atradās pierobežas zonā, un lai tajā iekļūtu, bija vajadzīga LPSR Iekšlietu Ministrijas atļauja. 1990.gadā Kolkā sāka kalpot priesteris Jānis Kalniņš; pirmie dievkalpojumi esot notikuši ciema padomes ēkā  – gan grēksūdzes, gan Dievišķās Liturģijas – un tos apmeklējuši arī tikpat pamestie luterāņi un katoļi, tāpat pareizticīgie tolaik gāja arī luterāņu baznīcā. Tēvam Jānim ar lūgšanām palīdzēja arī nākošais mūsu draudzes priesteris Nils, viņa un Plinču ģimene - ikmēneša braucieni uz Kolku bija kļuvuši par labu un auglīgu tradīciju. Turp tika braukts gan ar autobusu, gan – vēlāk – ar mašīnām, kurām gan piemita niķis salūzt tieši pa ceļam uz Kolku. Milzumu pārbaudījumu  ir uzņēmusies draudzes vecākā Ņina Davidovas kundze, kura rūpējas gan par Rīgas viesu uzņemšanu, gan par sludinājumiem visos vietējos informācijas līdzekļos, gan par savu tuvāko vešanu pie Dieva. Viņai ir daudz skaistu domu – rīkot svētdienas skolu, Kolkas mūzikas stundās mācīt pareizticīgo dziedājumus, un darīt visu, lai remonts baznīcā tiktu pabeigts.

Kopš 1990.gada jūlija Kolkā 23 cilvēki ir saņēmuši kristības sakramentu. Ir ļoti svarīgi lēnām un neatlaidīgi nostiprināt to, kas jau ir, lai varētu doties tālāk Baznīcas dzīvē. Tādēļ mums, kas uz dievkalpojumu tiekam katru nedēļu, jācenšas palīdzēt tiem, kam grūtāk, ar darbiem jāapliecina, ka kolcēnieši nav vieni savā ticības dzīvē: šobrīd draudzes dzīve lielā mērā balstās uz Ņinas tantes pleciem, kaut arī pirms viņas tur ir bijuši cilvēki, kas vieni paši, bez atbalsta no malas, ir centušies palīdzēt apkārtējiem cilvēkiem saskarsmē ar Dievu: ir notikušas sarunas, mēģinājumi radīt regulāru svētdienas skolu, atjaunot dievnamu… Bieži tas beidzies ar spēku izsīkumu. Kā pārdomā Lija Ivaska, kura ieradās Kolkā 1990.gadā: Dieva atstātības izjūta, grūtsirdība, izmisums. Mazticība. Es domāju, ka tas nomoka arī kurzemniekus. Nomoka – tobrīd, kad cilvēks jūtas viens un atstāts.

Tagad pēc gadu ilga pārtraukuma, kas bija saistīts ar aktīvu dievnama remontu, ir cerība ik mēnesi doties kalpot uz Kolku kopā ar priesteri Nilu. Mūs gaida, un katrs šāds brauciens ir gan liels pārbaudījums, gan svētki: ir jāspēj atbildēt uz daudzajiem jautājumiem, kas sakrājušies draudzes locekļiem, skaisti nodziedāt, un saprast, ka mēs visi esam dziļdziļi vienoti Kristū, lai arī gaiss, ko elpo Kolkas ragā, un liesā zeme, kurā reiz likti baznīcas pamati, ir gluži citādi, nekā pie mums, galvaspilsētā. Kad Rīgas liepas jau ziedos, Kolkā vēl lapas nav īsti izplaukušas; jūras un līča viļņi satiekoties veido šaha galdiņam līdzīgus rakstus. Daudz brīnumu ir Kolkā, un priecājoties par tiem, mēs kļūstam tuvāki cilvēkiem, kuri tos skata katru dienu.

Elizabete