Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

Svinot tā Kunga Parādīšanos pie Jordānas ūdeņiem, atcerēsimies, ka mūsu Dievs Kungs arī agrāk parādījies pie ūdeņiem, lai darītu dažādas brīnumainas lietas. Tā, ieradies pie Sarkanās jūras, dzīles atvērās līdz pašam dibenam[1] un Viņš Savus ļaudis izveda sausā cauri; kad viņš šķirstā peldēja pāri Jordānai, tad pagrieza atpakaļ šīs upes ūdeņus: Jordāna, ­ teikts, ­ pagrieza atpakaļ savu straumi[2]. Visbeidzot, sākumā, kad Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem, Dievs radīja debesis, zemes, putnus, zvērus, cilvēku un vispār visu redzamo pasauli.

Un tagad virs Jordānas ūdeņiem parādās Dievs, Viens Trijādībā: Tēvs ­ balsī, Dēls ­ miesā, Svētais Gars ­ kā balodis. Ko Viņš rada parādoties? Viņš rada jaunu pasauli un visu atjauno, kā tas lasāms pirmssvētku troparā: visu radību gribēdams atjaunot, t.i., radīt jaunu pasauli, kas atšķirtos no iepriekšējās. Kas bijis, ir pagājis, ­ teikts Rakstos, ­ redzi, viss ir tapis jauns.[3] Pirmā pasaule pēc dabas bijusi smaga, nespējusi pacelties pret debesīm; tai bija nepieciešama sauszeme, uz kuras tā varētu stingri balstīties. Bet jaunā pasaule, kas izvesta no Jordānas ūdeņiem, ir tik viegla, ka tai nav vajadzīga sauszeme, tā nav šejienes pilsēta, bet meklē augstumus, no ūdens tiecas pretī virs Jordānas atvērtajām debesu durvīm: tūdaļ izkāpa no ūdens. Un redzi, debesis atvērās[4]. Pirmajai pasaulei, kuru nomāca ikdienas smagums, lai sasniegtu debesis, būtu vajadzīgas uz zemes nostiprinātas kāpnes, kuru augšgals iesniegtos debesīs, ­ un arī tās Jēkabs tikai redzēja, pats viņš pa tām netika kāpis, ­ jaunajai pasaulei iespējams uzkāpt debesīs bez kāpnēm. Kādā veidā? Te kāpņu vietā virs ūdeņiem kā balodis lidinās Dieva Gars. Un tas nozīmē sekojošo. Cilvēku dzimums jau ne kā rāpulis, kas pa zemi lien, vai kā ložņātājs dzīvnieks, bet kā spārnots putns iznāk no kristību ūdens; tāpēc arī Svētais Gars virs ūdens parādījies putna izskatā, lai bez kāpnēm uzvestu debesīs Savus putnēnus, kurus Viņš radījis kristību pirtī. Un šeit piepildās Mozus dziesmas vārdi: Kā ērglis, kas savu perējumu vedina un lidinās pār saviem bērniem[5] vai, kā lasāms Hieronima tulkojumā, aicina savus putnēnus lidot. Tieši tādu jauno pasauli rada Dievs ar Savu parādīšanos virs Jordānas ūdeņiem, kura neturas pie zemes, bet kā spārnots putns tiecas pretī atvērtajām debesīm: tūdaļ izkāpa no ūdens. Un redzi debesis atvērās.

Atcerēsimies šeit izteikumu no Rakstiem: Tad Dievs sacīja: "Lai ūdenī mudžēt mudž dzīvo radījumu pulki, un putni lai lido pār zemi zem debess izplatījuma[6], un paskatīsimies, kā viena no Svētās Trijādības personām, kas parādās virs Jordānas ūdeņiem pasaulei atjaunojoties, izved no kristību ūdeņiem savus garīgos putnēnus un aicina tos lidot, lai viņi uz saviem tikumības spārniem trauktos pretī virs Jordānas atvērtajām debesīm. Bet, pirms to apskatām, pārliecināsimies, pamatojoties uz Baznīcas skolotāju sacerējumiem, ka ikviens cilvēks, kas dzimst no ūdens un gara, ir debesu putnēns. Svētais Jānis Zeltamute saka: "agrāk bija teikts: Lai ūdenī čum un mudž dzīvo radījumu pulki, bet kopš tā laika, kad Jordānas straumēs iekāpa Kristus, ūdenī rodas vairs ne dzīvo radījumu pulki, bet saprātīgas un garīgas būtnes ­ dvēseles, kas nerāpo pa zemi, bet kā putni lidinās debesīs. Tāpēc arī Dāvids sacījis: Mūsu dvēsele ir izglābta kā putns[7]. Šis putns nav zemes putns, bet debesu putns, jo mūsu valstība, kura mums tiek gatavota kopš kristīšanās, kā teikts Rakstos, atrodas debesīs". Bet svētais Nisas Gregorijs, pārmezdams tiem, kuri pēc kristīšanās atgriežas pie iepriekšējiem ļaunajiem darbiem, saka: "nekaunīgi ļaudis, kuriem pēc kristīšanās nezin kas aptumšojis prātus, zaudē pestīšanu, ko dabūjuši kristoties ar ūdeni, lai gan, tuvinādamies Kristus miesai, viņi guvuši ērgļa spārnus un var pacelties gaisā pie tiem debesu putniem, kādi ir bezbailīgie gari". Pievērsīsim uzmanību šiem vārdiem: "tuvinādamies Kristus miesai, viņi guvuši ērgļa spārnus un var pacelties gaisā". To sakot, svētais skolotājs pārliecinoši parāda, ka ļaudis, kas iznākuši no kristīšanās ūdeņiem, ir putni, kas lido uz debesīm. Bet to mums rāda arī vēsture.

Svētais Nonns, Iliopoles bīskaps, kad tam Antiohijā vajadzēja pievērst Dievam grēcinieci Pelageju, naktī redzēja tādu sapni[8]: bīskapam izlikās, ka viņš liturģijas laikā atrodas baznīcā, ­ te piepeši ap viņu sāk riņķot melna, dubļiem notašķīta baložmātīte; viņš to paņēma, nomazgāja kristāmajā traukā, un baložmātīte tūdaļ pat kļuva tīra kā sniegs un skaista, un aizlidoja tieši uz debesīm. Šis sapnis norādīja uz to, ka svētīgais tēvs pievērsīs grēcinieci Dievam un svētīs viņu kristīdams. Tātad svētās kristības ūdeņi ir tik vareni, ka var cilvēku pārvērst par debesu putnu. To dara arī Jordānas ūdeņi, piešķirot cilvēkam spārnus, ar kuriem viņš varētu lidot atvērušajās debesīs.

Taču šī parādība attēlo ne tikai cilvēka dabas atjaunotni Jordānas ūdeņos, bet arī to, ka trīs augsti godājamās Dieva Personas pieņem dažādu putnu izskatu. Tā mums zināms, ka svētie raksti Dievu Tēvu pielīdzina ērglim: Kā ērglis, kas savu perējumu vedina[9]. Lasām arī, ka Dievs Dēls līdzinās perētājai vistai: Jeruzaleme, Jeruzaleme, ­ Viņš saka, ­ Cik reiz es gribēju sapulcināt ap sevi tavus bērnus, kā vista sapulcina savus cālīšus apakš saviem spārniem[10]. Visbeidzot, zinām, arī ka Dievs Svētais Gars parādījies virs Jordānas kā balodis. Un tā, kādēļ Visusvētās Trijādības Personas līdzinās minētajām trijām putnu sugām? Patiesībā tāpēc, ka tieši šādu putnēnu pulku Viņi garīgi izved no kristāmajiem ūdeņiem, t.i., padara ļaudis par garīgiem putniem, vienus līdzīgus ērgļiem, citus līdzīgus perētājām vistām, bet citus ­ baložiem.

Debesīs triumfējošā Baznīca izšķir uzticamos Dieva kalpus, kas nāk no karojošās Baznīcas debesu apmetnē trijos īpašos pulkos: skolotājos, mocekļos un šķīstajos. Nekļūdīsimies, ja teiksim, ka šīs trīs kopas būtībā ir trīs putnēnu pulki, kas dzimuši un izvesti no kristāmajiem ūdeņiem. Skolotāji ­ tas ir ērgļu pulks, kuri lidinās debesīs un acu nenolaizdami skatās saules mirdzumā, jo svētie skolotāji, Dievu zinādami, lido augstu, it kā tiem būtu spārni, ar gaišo prātu kā ar acīm, vērodami Trijspožā Dievišķuma gaismu, apgaismo sevi un citus ar savu gudrību. Mocekļi ir daudzbērnu vistu pulks, jo izliedami asinis par Kristu, viņi Kristum sagādājuši daudzus jaunus bērnus: mocekļu asinis patiesi radījušas daudzus bērnus augstajai Baznīcai. To ir kļuvis vairāk nekā zvaigžņu debesīs un smilšu jūras krastā. Šķīsto kopa ­ tā ir skaidro baložu pulks, jo viņi pilnībā upurē sevi Dievam un rūpējas par to, lai izpatiktu nevis miesai, bet vienīgajam Kungam. Šie trīs garīgo putnu pulki, kā mēs sacījām, dzimuši kristāmajos ūdeņos. Paskatīsimies, kādā veidā tas notiek.

Augstās Dziesmas grāmatā teikts: Novērs savas acis no manis, jo tās mulsina mani[11]. Tas nozīmē: paraugies, Kungs, uz mani ar savām žēlsirdīgajām acīm, un nenovērs tās no manis, jo tava žēlastība padara mani par putnu, kas lido pret debesīm. Un, parādoties pie Jordānas, Dievs paraudzījās uz cilvēku dabu: paraudzījās Dievs Tēvs, kurš atvēra pār Dēlu debesis; paraudzījās Dievs Dēls, kurš no Galilejas Nācaretes bija atnācis kristīties pie Jāņa uz Jordānu, ­ paraudzījās, saku, jo visu Ādama grēka smagumu, visu mūsu iedabas nespēku Viņš savāca un atnesa uz turieni, lai nomazgātu un attīrītu mūs no mūsu grēkiem, ­ paraudzījās arī Dievs Gars, nolaidies pār dievišķo cilvēku, kurš bija atnācis kristīties. Vai tad paraudzījies uz mums Dievs, Viens Trijās Personās, nepadarīja spārnotu cilvēka dabu? Patiesi padarīja, jo, pateicoties šim dievišķajam skatienam tūdaļ pat uzradās ērgļu, vistu un baložu pulki, t.i., skolotāji, mocekļi un šķīstie. Paskaidrosim to, balstoties uz Svētajiem Rakstiem.

Teologs atklāsmē, kas pār viņu nolaidās, skatīja Dieva troņa priekšā stikla jūru, līdzīgu kristālam[12]: šī jūra nozīmē svētās kristības noslēpumu, jo starp Dieva troni un cilvēku, kurš vēlas tuvoties Dieva tronim, atrodas kristāmais ūdens, un citādi neviens nevar tuvoties debesu tronī sēdošajam Dievam, kā vienīgi pārejot kristīšanās jūru, runājot Rakstu vārdiem: ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā[13]. Bet kādēļ šī jūra, kas nozīmē kristības noslēpumu, ir no stikla un kristāla? Zinām, ka Dievišķo Rakstu skaidrotāji sacīs, ka tā ir no stikla tāpēc, ka ietver sevī skaidrību, kas attīra kristāmā cilvēka dvēseli, bet kristāla tāpēc, ka piešķir cilvēka sirdij stingrību. Tā ir no stikla un kristāla arī vēl tāpēc, ka līdzīgi tam, kā caur stiklu un kristālu iziet saules stars, tā arī Dieva svētība iziet caur kristības noslēpumu un caur to atnāk pie cilvēka un apgaismo viņa dvēseles svētnīcu. Visbeidzot, jūra, kas atrodas Dieva Troņa priekšā un nozīmē kristības noslēpumu, ir no stikla un kristāla arī vēl tāpēc, lai tronī sēdošā Visusvētā Trijādība atspoguļotos un būtu redzama tajā kā stikla un kristāla spogulī, jo svētajā kristīšanā parādījās Trijādības tēls. Tāpēc, ­ sacīja Jēzus Kristus ­ eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā[14]. Cilvēka prātā spriežot, ja Dievs Tēvs Savā tronī sēž kā ērglis, tad jūrā, kas atrodas troņa priekšā, kā stikla un kristāla spogulī, vajadzētu atspoguļoties ērgļa tēlam. Ja Dievs Dēls apsēdies tronī kā perētāja vista ­ jo tā Viņš sevi nosauc Evaņģēlijā, ­ tad jūrā, kas atrodas troņa priekšā, kā spogulī parādīsies vistas attēls. Ja Svētais Gars šajā tronī apsēdies kā balodis, tad arī jūrā jāparādās baloža attēlam. Bet paskaidrosim šo tēlu garīgo jēgu.

Mēs sacījām, ka jūra, kas redzama Dievišķā troņa priekšā nozīmē svētās kristības noslēpumu, kurā mūsu kristāmā iedaba attīrās kā stikls, no visiem miesas un gara traipiem[15], bet mūsu dvēsele tiek stiprināta un apgaismota kā kristāls. Un kad mūsu kristīšanas laikā Dievs Trijādībā paraugās uz šo noslēpumaino stiklu un kristālu, tad tajā patiesi atspoguļojas Trijādība. Vai tajā raugās Dievs Tēvs kā garīgais ērglis, vai Dievs Dēls kā garīgā perētāja vista, vai Dievs Svētais Gars kā garīgais balodis, vienmēr noslēpumainais stikls un kristāls, t.i., mūsu kristāmā daba atspoguļo sevī šos garīgos putnus un kļūst par ērgļa, vistas vai baloža mazuli, t.i., Dieva, Viena Trijās Personās, ­ Tēva un Dēla un Svētā Gara, bērnu, kā teikts: dod mums varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic viņa vārdam[16]. Visusvētā Trijādība paraudzījās uz cilvēka iedabu, kas kristījās Jordānas ūdeņos, un atspoguļojās tajā, piešķirdama tai, kā putna mazulim ērgļa, vistas un baloža garīgos spārnus, t.i., karojošajā baznīcā vairojot skolotāju, mocekļu, šķīsto skaitu. Un tā, skaidrs, ka katra Visusvētās Trijādības persona izveda no Jordānas ūdeņiem savus īpašos garīgos putnēnus.

Dievs Tēvs kā ērglis izveda no Jordānas garīgos ērgļus, t.i., baznīcas skolotājus. Svētais Jeruzalemes Kirils saka: "pasaules sākums ­ ūdens, Evaņģēlija sākums ­ Jordāna. No ūdens atspīdēja dienas gaisma, jo Dieva Gars, kas sākotnēji lidinājās pār ūdeņiem pavēlēja no tumsas atspīdēt gaismai. No Jordānas atspīdēja svētā Evaņģēlija gaisma. No kurienes savu mācību aizsāka visas pasaules pirmais Skolotājs Kristus ­ Dieva spēks un Dieva gudrība? Vai tad ne no Jordānas ūdeņiem? No tā laika, ­ sacīts Evaņģēlijā, ­ Jēzus iesāka sludināt un sacīt: "Atgriezieties no grēkiem"[17]. Un tūdaļ pat pēc Viņa uzradās daudzi skolotāji ­ tie ir svētie apustuļi, kurus Viņš sūtīja sludināt. Tādējādi ūdeņi deva dzīvību gan dabiskiem[18], gan garīgiem putniem. Jo no kurienes kalpot par apustuļiem un skolotājiem tika saukti Pēteris un Andrejs, Jēkabs un Jānis[19]? Vai tad ne no ūdeņiem? Kungs Sev apustuļus izraudzījās no zvejniekiem. No kurienes samariete ieradās savā pilsētā sludināt īsteno Mesiju? Vai ne no Jēkaba akas ūdeņiem?[20] No kurienes acu gaismu atguvušais aklais sāka liecināt par Kristus brīnumaino spēku? Vai ne no Ziloas dīķa ūdeņiem[21]? Tas viss norāda uz svēto kristību, kurā tiek dziedēts gan dvēseles aklums, gan nomazgāti grēka traipi, gan baznīcas skolotāji saņem dievišķo gudrību. Jo ar kristīšanu cilvēkam tik nodota tā svētība, ar kuras palīdzību viņš var iegūt lielu saprašanu, no turienes arī ticības mācītājiem izaug garīgie spārni, kā sacīts rakstos: viņiem aug jaunas spārnu vēdas kā ērgļiem, ka viņi skrien un nepiekūst, ka viņi pārvietojas un nenogurst[22].

Dievs Dēls, kas kā perētāja vista savāc zem Saviem spārniem izklīdušos cālēnus, izved no kristāmajiem ūdeņiem savus bērnus ­ svētos mocekļus, Pats būdams pirmais, kas atdod brūcēm Savu miesu, kas kristīta ūdenī, Pats būdams pirmais, kas mūsu dēļ zaudē uz krusta Savu dzīvību, lai arī mēs būtu gatavi mirt par Viņu. Atcerēsimies šeit apustuļa vārdus: mēs visi, kas Jēzus Kristus vārdā esam kristīti, esam iegremdēti viņa nāvē[23]. Tas nozīmē gandrīz to pašu kā, kad apustulis būtu sacījis: katram, kas Kristus vārdā kristīts, Viņa dēļ jāmirst, jākļūst līdzīgiem Viņam nāvē[24]. Bet kas vēl tik ļoti kristījies Viņa nāvē kā svētie mocekļi, kas saka: Tevis pēc mēs tiekam nogalināti augu dienu[25]? Kurš vēl bijis Viņam tik līdzīgs nāvē[26], kā jērs, ko ved nokaušanai[27], kā svētie mocekļi, kas saka: topam turēti līdzīgi kaujamām avīm[28]. Tāpēc viņiem arī tiek dziedāts: Dievam ticošais jērs, kas nokauts tapis kā jēri[29]. Viņa nāvē kristījušies četrdesmit deviņi svētie mocekļi, kuri, kopā ar Kallistratu iemesti ezerā, viņam līdzīgi kļuvuši nāvē[30], kā arī desmittūkstoš mocekļu, kuri kopā ar svēto Romilu vienā dienā tika piesisti krustā Armēņu tuksnesī[31]. Tik tiešām, visi svētie cietēji, kas Kristus vārdā lējuši savas asinis, tuvojušies Viņa līdzībai nāvē, būdami Viņa nāvē kristīti. Jau ūdenī kristoties, viņiem bija paredzēts mocekļa vainags. Parastā perētāja vista mēdz izlasīt no ēdiena labākos graudus un, kad tādus atradusi, sauc pie sevis cālēnus. Pieņemot, ka visi tikumi ir garīgā barība, lai katrs apzinās, ka nav labāka grauda jeb nav augstāka tikuma par mīlestību: lielākā no tām ir mīlestība[32], ­ un tieši tāda mīlestība, kas par mīļoto atdod savu dzīvību: nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem[33]. Šo mīlestības graudu atrada un Saviem putnēniem parādīja garīgā perētāja vista ­ Kungs Kristus, atdodot Savu dzīvību par draugiem: Jūs, ­ Viņš sacīja apustuļiem, ­ esat mani draugi[34]. Pie šī grauda saskrēja aicinātie putnēni ­ svētie mocekļi un sāka mīlestības vadīti atdot savas dzīvības par to Kungu, kā pie Viņa vēršas kāda mocekle: tevi, līgavaini, mīlēju un tevi meklējot ciešu[35]. Bet no kurienes šie garīgie putnēni tika aicināti pie mīlestības grauda? Vai tad ne no kristāmā ūdens, kurā viņi Viņa nāvē kristījās? Ieklausīsimies svētā Sinajas Anastasija[36] vārdos par godprātīgo laupītāju, kuram ūdens, kas iztecēja no Kristus ribām kļuva par kristāmo ūdeni: "pie viņējiem putniem (t.i., pie debesu gariem) no dzīvinošā ūdens, kas iztecējis no visiem putniem, pacēlās svētais laupītājs, lidinādamies gaisā starp putniem kopā ar ķēniņu ­ Kristu.

Dievs Svētais Gars izved no kristāmajiem ūdeņiem savus putnēnus ­ miesīgi un garīgi tīros baložus, t.i. šķīstos. Jo līdz laikam, kad cilvēka iedaba Kunga Jēzus Kristus personā, caur Svētā Gara nolaišanos nebija savienota ar Dievišķo un nomazgāta Jordānas ūdeņos, laulība tika vērtēta augstāk par nevainību, līdz tam laikam par šķīsto nevainību, kas saglabājama Dievam par slavu, maz kas bija zināms. Kas no miesas dzimis, ir miesa[37]. Toreiz dzemdēja vienīgi miesa, bet gars palika neauglīgs, tādēļ Dievs reiz izteicies: Mans Gars nevar mūžīgi būt ar cilvēku, jo tas ir miesa[38]. Taču, kad cilvēks nonāca pie Jordānas un pār viņu nolaidās Svētais Gars, tad piepeši no Gara piedzima par laulību augstākā šķīstība, kas tiecās nevis uz miesīgo, bet garīgo, kā sacījis Jānis Teologs: kas no Gara dzimis, ir gars[39]. Bet, tā kā garam piedēvējams lielāks gods, nekā miesai, tad arī šķīstība, kas garā vienojas ar to Kungu, kļuvusi cienījamāka, nekā miesīgās laulības saites. Mūsu iedaba, kas pie Jordānas stājusies garīgās laulības saitēs ar Kristu, tapa auglīga un no sevis radīja veselus šķīsto pulkus. Un šāda garīga laulība nevar radīt neko citu, kā vienīgi šķīstību, uz ko norādīja jau pravietis Caharija, teikdams: jauns vīns liek uzziedēt jaunavām[40]. Ar jaunavām pravietis saprot nevainīgo pulkus. Svētais Gars, pēc pravieša vārdiem, izlīst kā vīns un rada jaunavas, jo kur Svētais Gars izlej Savu svētību, tur nevar nerasties šķīstība. Svētlaimīgais Hieronims savā Svēto Rakstu tulkojumā veiksmīgi nodevis šīs vietas jēgu ar vārdiem: "vīns, kas rada jaunavas". Patiesi, šis Svētā Gara svētības vīns reiz izlija pār apustuļiem un piedzirdīja viņus tā, ka dažiem viņi izlikās vīna apreibināti, un padarīja viņus tik šķīstus, ka viņos nepalika ne mazākās grēka pēdas, un viņi kļuva tīri un veseli kā baloži. Svētā Gara Nolaišanās svētkos arī Baznīcā tiek dziedāts: Pestīšanas gars apustuļu sirdis dara tīras[41]. Tādējādi šis vīns izlīst pār Jordānas ūdeņiem, un kurš par to šaubās, ka kristāmie ūdeņi, kas sajaukti ar Svētā Gara vīnu, rada šķīstību, saskaņā ar paredzējuma vārdiem: "vīns, kas rada jaunavas", ­ un turklāt tādas jaunavas, kurām apustulis saka: es jūs esmu saderinājis, lai jūs pievestu vienam vīram, Kristum, kā šķīstu jaunavu[42]? No mūsu iedabas garīgās laulības ar Dievu no Svētā Gara rodas šķīstība, kuru Svētais Gars, izvedis no kristības ūdeņiem, ved uz debesu mājokļiem.

Tā katra Visusvētās Trijādības Persona, ieradusies pie Jordānas, izveda no kristības ūdeņiem savus īpašus garīgos putnēnus, un, izvedusi tos, aicina lidot ar piešķirtajiem tikumības spārniem atvērušajās debesīs.

Pirmkārt, Dievs Tēvs kā garīgais ērglis aicina lidot Savus putnēnus ­ garīgos ērgļus, t.i., skolotājus kā tādus, kuriem ir īpaši spārni, par kuriem Baznīcā tiek dziedāts: izpletiet spārnus, atlidojušie putnēni un pacelieties debesīs[43]. Kādi tad spārni ir šiem putnēniem? Nav šaubu, ka tie, bez visiem citiem tikumiem, ir divi: darbi un vārdi. Tas ir baznīcas skolotājs, tas ir ērglis, kas augstu lido, kurš arī pats pilda to, ko vārdos māca citiem. Bet, ka garīgo ērgļu spārni patiesi ir vārdi un darbi, skaidri parādīts pravieša Ecēhiēla grāmatā, kurš reiz ieraudzījis četrus dzīvniekus, katru ar četriem spārniem, kuri vilkuši Dieva ratus. Šie dzīvnieki ar saviem spārniem sacēla troksni: Un es dzirdēju, ­ saka pravietis, ­ viņu spārnu švīkoņu, tā bija kā lielu ūdeņu krākšana, kā Visuvarenā pērkona (t.i., visvarenā jeb, pēc Simmaha, kā varenā Dieva pērkona) rūkšana; kad tie kustējās, tā bija kā kara nometnes dunoņa[44]. Tā patiesi bija varena balss, neparasta dziesma! Starp citu, apbrīnojama bija ne tik daudz pati balss, bet tas, no kurienes tā atskanēja. Šī balss atskanēja nevis no rīkles, vārds nenāca vis no mēles, dziesma ne no lūpām, bet gan no šo dzīvnieku spārniem. Pravietis saka: es dzirdēju viņu spārnu švīkoņu. Tie, nevis rīkle, slavināja Dievu, ­ un ne ar daiļrunīgām un daudzrunīgām lūpām, bet ar tiem pašiem spārniem, ar kuriem lidoja: dzirdēju viņu spārnu švīkoņu.

Kāds noslēpums šeit slēpjas? Noslēpums ir šāds: dzīvnieki, kas vilka Dieva ratus, nozīmēja baznīcas skolotājus, kuri ir trauki, kas izraudzīti, lai izplatītu Dieva vārdu visuma plašumos, un ar savu mācību virza uz taisno ceļu, kas Kristus Baznīcu kā Dieva ratus, kurā atrodas desmitiem tūkstošu ticīgo dvēseļu, ved uz debesīm. Bet šo dzīvnieku spārni, kas runā un dzied, nozīmē skolotāja vārdus un darbus. Spārni, kas ļauj lidot, norāda uz to, ka baznīcas skolotājam pirmām kārtām pašam jārāda tikumības paraugs, pirmām kārtām pašam visu acu priekšā ar savu Dievam patīkamo dzīvi kā putnam jāpaceļas debesīs. Bet balss, ko rada šo dzīvnieku spārni, nozīmē skolotāja vārdus; skolotājam jārunā tādā balsī, kas būtu samērojama ar viņa lidojuma spēku, t.i., viņam jāmāca ganāmpulks un tajā pašā laikā jādzīvo tā, kā viņš māca. Jo tā skolotāja balss, kuram neredz dievbijīgas dzīves spārnus nenes tādu labumu. Tikai tas skolotājs paceļas tieši pretī virs Jordānas atvērtajām debesīm, kas lido ne tikai ar vienu vārdu spārnu, bet arī ar otru ­ tikumīgas dzīves spārnu, kurš vienlaicīgi māca gan ar vārdiem, gan ar darbiem. Ne skolotāju, ne skolnieku tik viegli debesīs neceļ "dziļdomīga" runa, saldena valoda vai skaļa rīkle kā labo darbu spārni.

Dievs Dēls kā garīgā perētāja vista aicina lidot Savus putnēnus ­ svētos mocekļus. Bet tikumības spārni, kas pieder tikai viņiem bez citiem kopīgiem tikumiem, ir divi sekojošie: ticība un ticības atzīšana. Par šiem mocekļu spārniem apustulis saka: Jo ar sirds ticību panākama taisnība un ar mutes liecību ­ pestīšana[45]. Nelokāma ticība sirdī ­ viens spārns; bezbailīga ticības atzīšana Kristus vārdā uz lūpām ķēniņu un mocītāju priekšā ­ otrs spārns. Pirmais paradīzē ielidojušais garīgais putns, godprātīgais laupītājs, kas reizē ar Kristu cieta uz krusta, pacēlās gaisos tieši ar šādiem spārniem: ticību un ticības atzīšanu. Jo laikā, kad mūsu Kungs, kas brīvprātīgi cietis mūsu dēļ, bija visu atstāts un kad no Viņa atsacījās pat Pēteris, kurš bija solījies mirt kopā ar Viņu, tikai šis laupītājs sirdī Viņam noticēja un ticību atzina vārdos, nosaukdams Viņu par ķēniņu un Kungu: Jēzu, piemini mani, ­ viņš sacīja, ­ kad tu nāksi savā valstībā. Cik liela gan bijusi laupītāja ticība, kas visiem Kristus mācekļiem tā bija zudusi[46]! Kad visi ticīgie krita kārdinājumā atteikties no Kristus, viņš vienīgais nekrita kārdinājumā, bet ticībā Viņam lūdza, tādēļ arī izdzirdēja no Viņa šādus vārdus: Patiesi, es tev saku: Šodien tu būsi ar mani paradīzē[47]. Svētais Ambrozijs par šo notikumu izsakās šādi: "to pašu brīdi, kad paradīze uzņēma Kristu, tā uzņēma arī laupītāju, bet šo godu laupītājam dāvāja vienīgi ticība". T'ādējādi skaidrs, ka šis putns, t.i., reizē ar Kristu krustā sistais moceklis paradīzē neielidoja ar kādiem citiem spārniem kā vienīgi ticību, ko apliecināja viņa lūpas. "Šo godu, ­ saka svētais Ambrozijs, ­ laupītājam dāvāja vienīgi ticība."

Visbeidzot, Dievs Svētais Gars, ieradies baloža izskatā, aicina lidot arī Savus putnēnus ­ šķīstos, jo Viņam raksturīgi padarīt cilvēku par spārnotu putnu, kas spēj pacelties līdz pašiem augstākajiem slāņiem. Svētais Damaskietis dzied: .....[48] Viņš arī šķīsto bēdas remdē, aicinādams tos lidot. Īpašie tikumības spārni šiem baložiem ir: miesas un gara mērdēšana. Bet, ka miesas mērdēšana ir viens no spārniem, kas paceļ cilvēku debesīs, par to svētais Ambrozijs (Mediolānas), skaidrodams Evaņģēlija vārdus: jūs nebūtu šos nevainīgos nosodījuši[49], saka tā: "Miesa, kas tiecas izpildīt Dieva Likumu un attīrīties no grēka, pēc savu jūtu skaidrības pielīdzināma dvēselei un paceļas debesīs ar garīgajiem spārniem". Šeit svētais Baznīcas skolotājs runā par līdzību ar dvēseli, ņemot vērā miesas mērdēšanu, caur kuru patiesais miesiskums it kā pāriet dvēseliskumā, kad sliktākais pakļaujas labākajam un miesa pakļaujas garam, kad cilvēks atbrīvojas no grēka un attīra savas jūtas, kas bez mērdēšanas ir neiespējami. Taču, nomērdējis savu miesu, cilvēks kļūst viegls un iegūst spārnus kā putns un aizlido debesīs, paceļoties garīgajos spārnos. Tādējādi, miesas mērdēšana debesīs ceļošās šķīstības vārdā, ir pirmais spārns, jo tam, kas vēlas ievērot tīrību, pirmām kārtām jānomērdē savu miesu, uz ko ar pravieša Dāvida vārdiem norāda Svētais Gars, šādi uzrunādams Kristu: Visas tavas drānas smaržo pēc smirnas (mirrēm) un alojes[50]. Šeit Dievišķo rakstu skaidrotājs ar mirrēm saprot kaislību nomērdēšanu, ar aloji ­ pazemību, bet ar kassiju[51] ­ ticību[52]. Šīs smaržvielas izgaro Kristus apģērbs, t.i., Viņa svētā Baznīca, ticīgie, kas Viņu apņem kā apģērbs, kad Viņš uzņēmies miesu un iemiesojies tajos, kas dzīvo tīri un svēti. Tātad Svētais Gars it kā saka: ar kaislību mērdēšanu, pazemību un ticību Tava Baznīca kā ar dārgām smaržvielām priecē Tavu Tēvu, un šī smarža nāk no šķīstiem un nevainīgiem cilvēkiem, kuri minētos tikumus glabā savās sirdīs, kā traukos, kuros glabājas šīs smaržvielas. Bet pajautāsim: kādēļ Svētais Gars par dažādiem tikumiem slavēdams Kristus Baznīcu, pirmām kārtām To uzteic par ticīgo kaislību mērdēšanu, pirmajā vietā liekot tieši mirres? Patiesi tādēļ, lai rādītu, ka nelikumīgu vēlmju un iekāres apspiešanai, miesīgas baudkāres atmešanai, miesas mērdēšanai kā aiz sava vadoņa seko visi citi tikumi. Tādējādi Svētā Gara garīgajiem putnēniem, t.i., nevainīgajiem, kas vēlas par ligzdu sev debesis, pirmām kārtām vajadzīgs šis spārns, t.i., miesas nomērdēšana.

Viņu otrais spārns ­ gara nomērdēšana, kuras jēga ir tāda, lai ne tikai darbos izvairītos no grēka, bet arī garīgi to nevēlētos, lai arī domās to nepieļautu. Cilvēks var būt miesīgi šķīsts, bet tai pašā laikā sevī vēlēties dažādas nepiedienīgas lietas, domās izbaudīt nešķīsto. Ne velti apustulis aicina: šķīstīsimies no visiem miesas un gara traipiem[53]. Šie vārdi skaidri liecina par to, ka pastāv divkāršs traips ­ miesas un gara nešķīstība. Jo miesa radusi izpausties darbos, bet gars ­ nodomos un vēlmju virzībā. Velti ar savu šķīstību lielās un cer sasniegt debesu atzinību tas, kurš nevainīgu saglabā tikai ķermeni, bet dvēseli, kurā mīt nešķīstas vēlmes un iegribas, necenšas attīrīt. Jo kā putns nevar lidot ar vienu spārnu, tā arī šķīstais tikai ar miesīgo nevainību, bez garīgās skaidrības netiks uzņemts debesu mājokļos. Tikai tas, kurš rūpīgi sargā kā vienu, tā otru nevainību, kā balodis sekos pa pēdām tam, kurš parādījies kā balodis.

Tādējādi mēs esam dzirdējuši, ko darījis Dievs, kas ir Viens Trijās Personās, parādoties pie Jordānas ūdeņiem, kad atjaunojās pasaule, ­ kā Viņš no kristības ūdeņiem izveda baznīcas garīgos putnēnus ­ skolotājus, mocekļus, šķīstos un aicināja viņus lidot pretī atvērtajām debesīm. Lai Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam, Dievam, kas Parādījās pie Jordānas, gods, slava un pielūgšana un pateicība no skolotājiem, mocekļiem un šķīstajiem, kā arī no mums, grēciniekiem tagad un vienmēr un mūžīgi mūžos. Āmen.