|
|
Zvaniem veltīti dzejoļi, dziesmas, par to likteņiem sacerētas teikas un leģendas. Kristietībā zvanu uzskata par ticības simbolu, un to skaņas vēsta: "Ļaudis, neaizmirstiet Dievu!" Pasaulē pieņemts, ka baznīcu zvani aicina uz dievkalpojumiem, turklāt zvanīšanas kārtībai izsenis izstrādāti strikti nosacījumi (atšķiras arī dažādu konfesiju baznīcu zvanīšanas tradīcijas: katoļi un luterāņi kustina pašu zvanu, bet pareizticīgie šūpo tā mēli). Ir torņi, kuri lepojas ar vairākiem lielākiem un mazākiem zvaniem to dažādbalsu spēles slavē Dieva varenību.
Pulksteņu formas un skanējums Sākotnēji zvaniem (tostarp dievnamos) bija signalizācijas funkcija, ar tiem izsludināja darba uzsākšanu un beigšanu, trauksmi, ja tuvojās kāda dabas stihija, ugunsnelaimi, sveša karaspēka uzbrukumu. Pēc tam jau baznīcu zvaniem jeb tolaik sauktajiem pulksteņiem sāka piedēvēt svinīgi ceremoniālu lomu iezvanīja dievkalpojuma sākumu, atzīmēja reliģiskus svētkus, svarīgus notikumus draudzes locekļu dzīvē, piemēram, kāzas, kā arī izvadīja aizgājējus. Laiku laikos mainījušās zvanu formas: sākumā tie bija kā apaļš strops tad gatavoja cukura galvas, biķera vai kausaveidā, līdz beidzot radās tulpjveida formas jeb gotiskie pulksteņi. Meistari izstrādāja ģeometriskus aprēķinus, lai iegūtu vēlamo skaņu. Vēlāk, attīstoties zvanu lējēju meistarībai, pulksteņi jau kļuva par īstiem mūzikas instrumentiem: to dažādās balsis dimdināja harmoniskus akordus vai pat spēja atskaņot veselus skaņdarbus. Lējējam bija liels prieks un gandarījums, ja izdevās izliet pulksteni ar labu un tīru skaņu. Tāpēc arī lielie meistari savu noslēpumu neizpauda un tālāk nodeva tikai izredzētajam māceklim. Katram pulkstenim bija savs izteiksmīgais skanējums, piemēram, samtainas balss zvanu pielīdzināja baritonam. Mēdza teikt, ka baltas krāsas pulksteņiem ir nabadzīgs tembrs, taču tos dzird tālu, savukārt aveņkrāsas skaņa ir bagāta ar dažādiem virstoņiem tādus pulksteņus klausījās tikai lielos svētkos. Saprotams, ka zvana skaņa atkarīga pirmkārt no tā materiāla (cik bronzā alvas, alvas dzelzs), otrkārt, no lieluma un formas. Gadsimtu gaitā zvanu liešanas tehnoloģija izstrādāta līdz pilnībai un katram toņa augstumam un tembram noteikta forma (no tā lieluma un izmēriem nedrīkst novirzīties ne par desmito daļu milimetra). Daudzās pilsētās atskaņo zvanu spēles: Kauņā, Čurļoņa muzeja tornī, uz 35 zvaniem (lieti Beļģijā 1935. gadā) atskaņo pat skaņdarbus. Arī Rīgas Pēterbaznīcas tornī 17. un 18. gs. mijā skanēja 5 lieli un vairāki mazi zvani.
Latvijas zvanu likteņi Latvijā pirmoreiz zvani pieminēti Indriķa hronikā, stāstot par Jersiku 1209. gadā. Arī Rīgai kā jau katrai kārtīgai viduslaiku pilsētai bija sava zvanu lietuve. Pirmoreiz oficiāli tā minēta 1588. gadā, taču zināms, ka jau drīz vien pēc Rīgas dibināšanas bijuši pilsētas zvani (Livonijas hronikā var lasīt, ka 1209. gadā, kuršiem uzbrūkot Rīgai, zvanīts ar lielo zvanu). Pulksteņus lēja gan pilsētu, gan lauku vajadzībām, eksportēja arī uz Pērnavu, Pleskavu un citām Krievijas pilsētām. Liela daļa lējēju uz Rīgu bija nākuši no Zviedrijas un Vācijas, laukos vēlāk jau bija latviešu meistari. Uz zvanu sāniem lasāmi uzraksti par pašu tā izgatavotāju, viņa vēlējums vai notikums, kuram par godu pulkstenis tapis. Zvani pārdzīvojuši dažādus laikus, un katram bijis savs likteņstāsts. Baznīcu pulksteņi bija vērtīgs laupījums svešzemju iekarotājiem, tie ir pārkausēti lielgabalos un dažādos sadzīves priekšmetos (Pēteris Pirmais licis pārliet lielgabalos pustūkstoti baznīcu zvanu, liela daļa bijusi kā laupījums no Baltijas). Slēpdami savu baznīcu relikvijas, vietējie tos rakuši zemē, gremdējuši ezeros vai upēs (bieži vien, gaidot drošākus laikus, viņsaulē aizdevušies jau pēdējie slēptuves zinātāji tad nu nācās cerēt uz nejaušu gadījumu, lai relikvija ieraudzītu atkal dienas gaismu). Zināms, ka Tirzā upes atvarā 1702. gadā noglabāts baznīcas zvans un kristāmbļoda, Vietalvā, Zvanu ezerā, 1802. gadā noslēpti divi pulksteņi (mazāko vēlāk izcēluši, bet lielākais tā arī palicis, iegrimis ezera dūņās), arī Ērgļos Ogres upē zvaniķis nogremdējis tuvējās kapsētas torņa zvanus. Pirmā pasaules kara laikā ap 2000 baznīcu zvani evakuēti uz Krieviju. No tiem pēc kara atpakaļ atgriezās tikai aptuveni 500 (liela daļa baznīcu, zvanu netika atdoti, tāpēc dievnamiem nācās likt jaunus). Stāsta, ka, piemēram, Saratovas vērtīgo zvanu kolekcijā joprojām esot atrodami arī daži Latvijas baznīcu pulksteņi. Daudzi gāja bojā arī Otrā pasaules kara laikā, daudzi kļuvuši par muzeju eksponātiem: Latvijas Vēstures un kuģniecības muzejā atrodas 1451. gadā lietais Durbes zvans, kā arī slavenā lējēja Miķeļa Baiera 1577. gada meistardabs Zaļās muižas zvans.
Interesanti
Uzziņai
"Mājas Viesis"
|