
Sākumlapa
Ziņas
Raksti
Intervijas
Kalendārs
Svēto dzīves
Par Pareizticību
Lūgšanas
Bibliotēka
Katahētika
Ikonogrāfija
Dievnami
Svētvietas
Vārdnīca
Norādes
Kontakti un info
|
Zvaniem
veltīti dzejoļi, dziesmas, par to likteņiem sacerētas teikas un leģendas.
Kristietībā zvanu uzskata par ticības simbolu, un to skaņas vēsta: "Ļaudis,
neaizmirstiet Dievu!" Pasaulē pieņemts, ka baznīcu zvani aicina uz
dievkalpojumiem, turklāt zvanīšanas kārtībai izsenis izstrādāti strikti
nosacījumi (atšķiras arī dažādu konfesiju baznīcu
zvanīšanas tradīcijas: katoļi un luterāņi kustina pašu zvanu, bet
pareizticīgie šūpo tā mēli). Ir torņi, kuri lepojas ar vairākiem lielākiem
un mazākiem zvaniem – to dažādbalsu spēles slavē Dieva varenību.
Pulksteņu
formas un skanējums
Sākotnēji
zvaniem (tostarp dievnamos) bija signalizācijas funkcija, ar tiem
izsludināja darba uzsākšanu un beigšanu, trauksmi, ja tuvojās kāda dabas
stihija, ugunsnelaimi, sveša karaspēka uzbrukumu. Pēc tam jau baznīcu
zvaniem jeb – tolaik sauktajiem pulksteņiem sāka piedēvēt svinīgi
ceremoniālu lomu – iezvanīja dievkalpojuma sākumu, atzīmēja reliģiskus
svētkus, svarīgus notikumus draudzes locekļu dzīvē, piemēram, kāzas, kā arī
izvadīja aizgājējus.
Laiku laikos
mainījušās zvanu formas: sākumā tie bija kā apaļš strops tad gatavoja
cukura galvas, biķera vai kausaveidā, līdz beidzot radās tulpjveida
formas jeb gotiskie pulksteņi. Meistari izstrādāja ģeometriskus aprēķinus,
lai iegūtu vēlamo skaņu.
Vēlāk,
attīstoties zvanu lējēju meistarībai, pulksteņi jau kļuva par īstiem mūzikas
instrumentiem: to dažādās balsis dimdināja harmoniskus akordus vai pat spēja
atskaņot veselus skaņdarbus. Lējējam bija liels prieks un gandarījums, ja
izdevās izliet pulksteni ar labu un tīru skaņu. Tāpēc arī lielie meistari
savu noslēpumu neizpauda un tālāk nodeva tikai izredzētajam māceklim. Katram
pulkstenim bija savs izteiksmīgais skanējums, piemēram, samtainas balss
zvanu pielīdzināja baritonam. Mēdza teikt, ka baltas krāsas
pulksteņiem ir nabadzīgs tembrs, taču tos dzird tālu, savukārt aveņkrāsas
skaņa ir bagāta ar dažādiem virstoņiem – tādus pulksteņus klausījās tikai
lielos svētkos. Saprotams, ka zvana skaņa atkarīga pirmkārt no tā materiāla
(cik bronzā alvas, alvas dzelzs), otrkārt, no lieluma un formas. Gadsimtu
gaitā zvanu liešanas tehnoloģija izstrādāta līdz pilnībai un katram toņa
augstumam un tembram noteikta forma (no tā lieluma un izmēriem nedrīkst
novirzīties ne par desmito daļu milimetra).
Daudzās
pilsētās atskaņo zvanu spēles: Kauņā, Čurļoņa muzeja tornī, uz 35 zvaniem
(lieti Beļģijā 1935. gadā) atskaņo pat skaņdarbus. Arī Rīgas Pēterbaznīcas
tornī 17. un 18. gs. mijā skanēja 5 lieli un vairāki mazi zvani.
Latvijas
zvanu likteņi
Latvijā
pirmoreiz zvani pieminēti Indriķa hronikā, stāstot par Jersiku 1209. gadā.
Arī Rīgai kā jau katrai kārtīgai viduslaiku pilsētai bija sava zvanu
lietuve. Pirmoreiz oficiāli tā minēta 1588. gadā, taču zināms, ka jau drīz
vien pēc Rīgas dibināšanas bijuši pilsētas zvani (Livonijas hronikā var
lasīt, ka 1209. gadā, kuršiem uzbrūkot Rīgai, zvanīts ar lielo zvanu). Pulksteņus lēja gan pilsētu, gan lauku vajadzībām, eksportēja arī uz Pērnavu,
Pleskavu un citām Krievijas pilsētām. Liela daļa lējēju uz Rīgu bija nākuši
no Zviedrijas un Vācijas, laukos vēlāk jau bija latviešu meistari. Uz zvanu
sāniem lasāmi uzraksti par pašu tā izgatavotāju, viņa vēlējums vai notikums,
kuram par godu pulkstenis tapis.
Zvani
pārdzīvojuši dažādus laikus, un katram bijis savs likteņstāsts. Baznīcu
pulksteņi bija vērtīgs laupījums svešzemju iekarotājiem, tie ir pārkausēti
lielgabalos un dažādos sadzīves priekšmetos (Pēteris Pirmais licis pārliet
lielgabalos pustūkstoti baznīcu zvanu, liela daļa bijusi kā laupījums no
Baltijas). Slēpdami savu baznīcu relikvijas, vietējie tos rakuši zemē,
gremdējuši ezeros vai upēs (bieži vien, gaidot drošākus laikus, viņsaulē
aizdevušies jau pēdējie slēptuves zinātāji – tad nu nācās cerēt uz nejaušu
gadījumu, lai relikvija ieraudzītu atkal dienas gaismu). Zināms, ka Tirzā
upes atvarā 1702. gadā noglabāts baznīcas zvans un kristāmbļoda, Vietalvā,
Zvanu ezerā, 1802. gadā noslēpti divi pulksteņi (mazāko vēlāk izcēluši, bet
lielākais tā arī palicis, iegrimis ezera dūņās), arī Ērgļos Ogres upē
zvaniķis nogremdējis tuvējās kapsētas torņa zvanus.
Pirmā pasaules
kara laikā ap 2000 baznīcu zvani evakuēti uz Krieviju. No tiem pēc kara
atpakaļ atgriezās tikai aptuveni 500 (liela daļa baznīcu, zvanu netika
atdoti, tāpēc dievnamiem nācās likt jaunus). Stāsta, ka, piemēram, Saratovas
vērtīgo zvanu kolekcijā joprojām esot atrodami arī daži Latvijas baznīcu
pulksteņi. Daudzi gāja bojā arī Otrā pasaules kara laikā, daudzi kļuvuši par
muzeju eksponātiem: Latvijas Vēstures un kuģniecības muzejā atrodas 1451.
gadā lietais Durbes zvans, kā arī slavenā lējēja Miķeļa Baiera 1577. gada
meistardabs – Zaļās muižas zvans.
Interesanti
-
Uzskata, ka
zvani radušies Āzijā, pēc tam kļuvuši populāri Eiropā. Jau 6. gs. Baznīcu
zvani bijuši pazīstami Itālijā, Francijā un Skotijā. Latvijā pirmoreiz
pieminēti saistībā ar Jersiku 12. – 13. gs.
-
Indriķa
hronikā visbiežāk minētais skaņu rīks ir – campanas, saukti arī par
kara zvaniem (izmantoti, lai signalizētu par ienaidnieka uzbrukumu,
savukārt lielais zvans bija karaspēka pulcēšanās signāls).
-
Kristietībā
zvanu uzskata par Dieva visvarenības zīmi, kura skaņas atgādina cilvēkiem,
ka jāklausa radītāja likumiem, un aicina uz lūgšanām.
-
Sens
ticējums vēsta, ka zvans novērš nelaimi, piemēram, ar zvanīšanu varot
izsargāties no ugunsgrēka.
-
Tāpat kā
cilvēkus, arī zvanus kristī: apslaka ar svētītu ūdeni, apkvēpina ar
vīraku, iesvaida ar mirrēm un katram dod savu vārdu.
Uzziņai
-
Vislielākais
(13 128 kg smags) zvans Latvijā atrodas Kristus piedzimšanas katedrālē.
-
Senākais
zvans Latvijā ir Sabilē, luterāņu baznīcas tornī – tas liets 1450. gadā.
-
Pasaulē
smagākais (205 t) ir tā dēvētais cara zvans Maskavas Kremlī, tiesa, tas
savā mūžā tā arī nekad nav zvanījis (pilsētā plosoties ugunsgrēkam, no tā
atlūzis 11,5 t liels gabals).
-
Par lielāko
darbojošos zvanu uzskata Lielo Pēteri, kas uzstādīts Ķelnes domā –
24 t brangulis liets 1923. gadā, tā augstums un diametrs pārsniedz 3
metrus. Starp citu, šajā Vācijas pilsētā ir ap 450 zvanu.
-
Vislielākais
zvanu tornis ir Francijas pilsētā Lionā, tajā skan 40 zvani (no 10 kg līdz
18 t smagi).
"Mājas Viesis"
|