====Kyrie eleison==== Raksti

Kristietības vēsture ir bagāta ar liecībām par Dieva brīnumiem, neparastiem notikumiem, dziedināšanu, ko pieredzējuši ticīgie. Pat zinātne ir mēģinājusi tos skaidrot, tajā skaitā arī vienu no nozīmīgākajiem notikumiem – Kristus augšāmcelšanās brīnumu. Tomēr šo faktu, it kā pārliecinot arī neticīgos, savā veidā katru gadu apliecina Dievišķās uguns parādīšanās pie Kristus kapa. Jau gadsimtiem ilgi cilvēki no dažādām pasaules malām dodas skatīt šo brīnumu Jeruzalemes Kristus Augšāmcelšanās baznīcā.

Pareizticīgā jeb ortodoksālā Baznīca par laika skaitīšanas sistēmu joprojām izmanto Jūlija kalendāru (tā sauktais vecais stils), tāpēc arī Ziemassvētkus un Jauno gadu pareizticīgie svin divas nedēļas vēlāk nekā Latvijā oficiāli pieņemts. Nosakot Kristus Augšāmcelšanās dienu, ņem vērā vēl papildu nosacījumus – pēc pavasara saulgriežiem svētdienā pēc pilnmēness – tātad šis datums katru gadu var atšķirties, taču rēķina, ka svētki ir laika periodā no 3. aprīļa (jaunais stils pēc oficiālā Gregora kalendāra jeb vecā stila 22. marta) līdz 7. maijs (vecais stils - 24. aprīlis). Par ļoti zīmīgu apliecinājumu tam, ka joprojām jāņem vērā 325. gadā noteiktā svētku aprēķināšanas kārtība, ortodoksālā Baznīca (tās pirmsākumi veidojušies Bizantijā nevis Krievijā, kā bieži vien pieņemts uzskatīt) uzskata Dievišķās uguns parādīšanos pie Kristus kapa vietas. Šo brīnumaino zīmi vēstures liecībās minējuši svētceļotāji, dažādu konfesiju kristieši, neticīgie, kā arī neskaitāmi aculiecinieki mūsdienās.

Svētā Kapa vieta Jeruzalemē

Jau tūlīt pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās kristieši pulcējās godināt Viņa kapavietu. Pēc ķeizara Konstantīna mātes Helēnas pavēles šeit tika uzcelta un iesvētīta Augšāmcelšanās baznīca. Vēlākajos gadsimtos to vairākkārt nopostīja, nodedzināja un cēla atkal no jauna. Tagad Jeruzalemē, kur var izstaigāt Kristus Sāpju ceļu, virs Svētā kapa dievnams atjaunots un rekonstruēts tāds, kāds tas bijis sākotnēji. Mūsdienās šajā baznīcā dievkalpojumus notur grieķu, armēņu, koptu, sīriešu, krievu pareizticīgie, atsevišķa kapela pieder arī katoļiem.

Uguns no debesīm?

Katru gadu Lielajā Sestdienā miljoniem ļaužu gaida Svētās Uguns nonākšanu. Sestdienas rītā Augšāmcelšanās baznīcā tiek nodzēstas visas eļļas lampiņas un svecītes (kārtības sargi pat pārbauda, vai tuvākā apkārtnē nekur nav kāda atklāta liesma). Uz Kristus apbedīšanas vietas kapakmens novieto eļļas lampiņu, taču to neaizdedzina. Kapa vietas telpā izliek arī vati, lai vēlāk savāktu pēc iespējas vairāk dievišķās uguns dzirksteļu. Tad durvis noslēdz un pat aizzīmogo. Svētkalpotāji skaita lūgšanas, un ļaudis, turot rokās saišķus ar 33 svecītēm (par godu Kristus dzīves gadu skaitam, kad Viņš izpirka cilvēku grēkus), ar lielu satraukumu gaida Dievišķās Uguns parādīšanos. Pusdienlaikā, parasti ap pulksten vieniem, tumšajā Jēzus kapa alā iezaigojas sīkas gaismas pērlītes, dzirkstelītes, brīnumainā gaisma pieņemas spēkā un aizdedzina eļļas lampiņu uz Kristus kapa. Patriarhs aizdedzina sveces un pasniedz dievišķo uguni tālāk. Katrs cenšas aizdedzināt savas svecītes, daudziem tās aizdegas it kā pašas no sevis.

Par Svēto uguni ļaužu liecības ir dažādas – vieniem tā šķitusi zilgana, citiem sārta kā ziemeļblāzma, taču visi apgalvo, ka no tās nevar apdedzināties. Kā lielu svētumu ticīgie to pieliek sejai, kaklam, rokām un pat matiem. Lai gan vairākas minūtes baznīca it kā liesmo, nekāda ugunsgrēka nav. Uguns pakāpeniski pārvēršas parastās sveču liesmiņās, atstājot cilvēku sirdīs neizdzēšama prieka, aizkustinājuma un svētuma izjūtu.

Uzziņai

Mēness kalendāra pamatā ir Mēness fāžu nomaiņas cikls. Tā kā viena mēneša garums būtu 29,5 dienas, tad gada 12 mēnešos pārmaiņus ir 29 vai 30 dienas. Lai izlīdzinātu Mēness fāzu nobīdi attiecībā pret datumiem, 30 gadu laikā kalendārā iekļauj 11 papildu dienas. Gadā ir 354,37 dienas. Mēness kalendāru arī tagad lieto vairākās islama valstīs.

Saules-Mēness kalendārā mēnešus skaita pēc Mēness fāzes, bet gadu pēc Saules (gadā ir 365,26 dienas). Lai saskaņotu Mēness un Saules gada garumus, 19 gadu laikā iekļauj 7 papildu mēnešus (30 dienu garus) un 4 papildu dienas.

Senajā Ēģiptē, kur zemkopība bija saistīta ar ikgadējiem Nīlas plūdiem (tātad ar gadalaikiem) lietoja Saules kalendāru. Gadā bija 12 mēneši pa 30 dienām katrā, kopā - 365 dienas. Gada garums gan ir nedaudz lielāks, tāpēc pēc katriem četriem gadiem radās vienu dienu liela nobīde.

Jūlijs Cēzars 46. gadā pirms mūsu ēras Senajā Romā ieviesa kalendāra reformu - katrā ceturtajā gadā (garajā gadā), skaitīja nevis 365, bet 366 dienas. Jūlija kalendāra gada garums tomēr precīzi nesakrīt ar tropiskā jeb Saules gada garumu, un gadalaiku sākums pēc Jūlija kalendāra pakāpeniski arvien vairāk atšķīrās no astronomisko gadalaiku sākuma.

No 1582. gada (kalendāra reforma pēc pāvesta Gregora XIII pavēles) lielākajā daļā pasaules valstu Jūlija kalendāru pakāpeniski aizstāja ar Gregora kalendāru, kas vairāk tuvinās Saules gadam, taču izpelnījies arī daudz kritikas (nevienāda garuma mēneši radīja virkni problēmu saimnieciskajā dzīvē). Gadus skaita tāpat kā Jūlija kalendārā, atskaitot pilno gadsimtu gadus, kuru pirmie divi cipari nedalās ar 4 (tie ir īsie gadi).

Jūdi vadās pēc jauna Mēness iestāšanās, kas arī veido pamatu mēneša periodu aprēķināšanai. Gads iesākas ar Lieldienu mēnesi, kuru sauc par Nisanu jeb Abibu. Lieldienām esot jāsakrīt ar pirmo ražu un Lieldienu datumu agrāk saistīja ar miežu nobriešanu

"Mājas Viesis"