====Kyrie eleison====

Baznīcas kalendārs nosaka kristiešu svētku ritmiskumu, dievkalpojumu kārtību, Baznīcas svēto un Evaņģēlija notikumu piemiņas dienas. Piedaloties dievkalpojumos, Baznīcas liturģiskais ritms kļūst par cilvēka garīgās dzīves elpu. Saskaņā ar Baznīcas pirmsākumos iedibināto kārtību Maskavas patriarhāts, tāpat arī Jeruzalemes un Serbijas Pareizticīgās Baznīcas joprojām tur svētu juliānisko Baznīcas kalendāru.

Pareizticīgie savā reliģiskajā dzīvē joprojām cenšas ievērot Baznīcas juliānisko jeb vecā stila kalendāru, kamēr laicīgā dzīve aizvien vairāk norisinās saskaņā ar gregoriskā jeb jaunā stila laika skaitīšanas sistēmu. Interesanti, ka pēdējos gados daudzi zinātnieki, vēsturnieki spriež par atgriešanos pie vecā stila, jo juliānisko kalendāru joprojām savos aprēķinos lieto astronomi un hronologi, tas ir vienkāršs un ērts. Gregoriskais kalendārs turpretī prasa sarežģītus aprēķinus, pētot vēsturiskus notikumus (tos tāpat jāveic pēc Jūlija kalendāra), turklāt tas sevi nav attaisnojis sākotnēji apsolītajā astronomiskajā precizitātē, jo, kā atzīst astronomi, radīt ideāli precīzu laika skaitīšanas sistēmu nav nemaz matemātiski iespējams (tā kā saules gada vidējais garums ir 365, 25 diennaktis, bet Mēness riņķojuma cikls mēnesī ir 29,53 dienas, tad matemātiski saskaņot šos ritmus pilnībā nav iespējams). Bet vēl svarīgāka par astronomisko precizitāti ir kalendāra garīgā jēga, kristieša iekšējās dzīves ritms un Baznīcas kanonu ievērošana. Ja katra kalendāra būtība ir cikliskums, astronomisko notikumu atkārtošanās, tad juliāniskais kalendārs ietver arī Baznīcas svētku ritmu, tādējādi atgādinot Bībeles notikumus. Tajā atklājas liturģiskā laika nepārtrauktība ar dziļi garīgu nozīmi, kas daudz nozīmīgāka par astronomisku laika skaitīšanu.

Viduslaiku cilvēkam laiks saistījās ar dievišķo, mūžīgo pasauli un katram notikumam bija Dieva providences nozīme. Šim dievišķajam noslēpumam varēja tuvoties, izjūtot Dieva radītās pasaules būtību, tās nemitīgo ritmu, kas izpaužas dabā, diennakts ritmā, gadalaiku maiņā. Laiks it kā veido ciklus, kas atkal un atkal atkārtojas. Šādu ritmu sevī ietver arī Baznīcas kalendārs un sasaista cilvēka individuālo dzīvi ar pasaules radīšanas ritmu.

Mēs dzīvojam ērā, kuras atskaites brīdis ir saistīts ar Kristus dzimšanu, līdz ar to kristiešu pienākums ir godāt sākotnējās Kristus baznīcas iedibināto laika skaitīšanas sistēmu un sekot savulaik Vispasaules koncilos izstrādātiem norādījumiem. Svētajiem tēviem sastādīt Baznīcas liturģiskajai kārtībai atbilstošu kalendāru izdevās, izmantojot ēģiptiešu un babiloniešu kalendāru astronomisko mantojumu, to papildinot ar grieķu gudrāko astronomu devumu (no Metona līdz Hiparham) un sastādot pashālijas.

325. gada Nīkejas koncilā 318 svētie tēvi pieņēma Lieldienu svinēšanas kārtību (orosu), lai izbeigtu strīdus starp Romas, Konstantinopoles un citām Baznīcām. Apstiprinātā Baznīcas kalendāra pamatā bija stingri pēc saules orientētais Jūlija kalendārs (ieviests pēc astronoma Sozigēna padoma Jūlija Cēzara valdīšanas laikā 46. pirms Kristus), taču tajā tika iekļauts arī mēness fāžu cikli. Tas bija ļoti svarīgi, lai noteiktu galvenos kristiešu svētkus Lieldienas un ar tām saistītos pārējos Baznīcas svētkus. Jaunās Derības Kristus Augšāmcelšanās svētki saistīti ar Veco Derību, jo jūdu Lieldienas ebreji kopš Mozus laikiem svinēja vienīgi 14. nisanā un pilnmēnesī. Tas arī norāda nepieciešamību Baznīcas kalendārā savienot saules un mēness ciklus.

Pētnieks A. N. Zeļinskis savā apjomīgajā darbā par Baznīcas kalendāra pamatprincipiem min, ka kristiešu hronologiem vēl nācās atrisināt, kā mēness ritmu savienot ar septiņu dienu nedēļu, lai saglabātu uzticību Evaņģēlija notikumiem un to vēsturisko saistību ar Veco Derību. Saskaņā ar Nīkejas un Antiohijas koncilu lēmumiem Lieldienu svinēšana visiem kristiešiem tika nolikta pirmajā svētdienā pēc pirmā pilnmēness, kas ir iestājies pēc pavasara saulgriežiem, taču ne agrāk vai vienlaicīgi ar ebreju Lieldienām jeb Passā svētkiem (atbilstoši vēsturisko notikumu pēctecībai).

Jūlija kalendāram ir tāda īpatnība, ka pēc 28 gadiem tas atgriežas tajos pašos mēneša datumos (tas ir svarīgi pashāliju aprēķinos), bet mēness fāzes ik pēc katriem 19 gadiem sakrīt ar tām pašām juliāniskā kalendāra dienām. Tāpēc ik pēc 532 gadiem Lieldienu svētki atgriežas pie tām pašām nedēļas dienām un mēneša datumiem. Šo periodu - Baznīcas dievkalpojumu apli, kas ilgst 532 astronomiskos gadus, Krievijā sauc par Pasaules radīšanas loku jeb Baznīcas gadu, Rietumos – par Lielo apli (Curiculus Magnus), bet Bizantijā par Lielo indiktu. Tā pamatu veido gada aplis ar 12 lielajiem svētkiem, kas atspoguļo Evaņģēlija notikumus. Centrālie svētki ir Lieldienas, ap kurām grupējas pārējie svētki, turklāt Lieldienas dod sākumu nedēļas dienu atskaitei, kas saistās ar dievkalpojumu norisi.

No zinātniskā viedokļa raugoties, gan rodas iebildums – baznīcas juliāniskais kalendārs 128 gadu laikā atpaliek no saules jeb tropiskā gada par 1 dienu. Taču te der atcerēties, ka pats vārds „kalendārs” sākotnēji cēlies no seno romiešu mēneša pirmajām dienām kalendām. Viņi sakrālo principu – svētīt dažas dienas gadā – turēja īpašā cieņā. Tāpat Jūlija kalendāra Kristus piedzimšanas svētki, Lieldienas un citi baznīcas svētki garīgi mistiskā veidā pamazām iesvēta visu astronomisko gadu (tas gan notiks ļoti ilgā laika periodā – 46 752 gados).

Lai kalendāru pietuvinātu saules gadam, pāvests Gregors XIII 1582. gadā nolēma veikt reformu, zaudējot uzticību kanoniskajai svētku svinēšanas kārtībai (piemēram, tikai viena gadsimta laikā, no 1888. līdz 1988. gadam, katoļu Lieldienas 19 reizes svinētas pirms ebreju Passā svētkiem un 4 reizes sakrita ar tiem). Ne velti pāreja uz „jauno stilu” jeb Gregora kalendāru piedzīvoja lielu pretestību – to nevēlējās pieņemt pareizticīgie, ilgu laiku tam pretojās protestanti, iebildumus izteica arī zinātnieki (Nikolajs Koperniks, Andrejs Bolotovs u. c.). Arī Latvijā no 1284. līdz 1589. gadam plosījās kalendāra nemieri, kurus apspieda ar karaspēka palīdzību.

Rietumu zemes kopš 16. gs beigām pieņēmušas Gregorija kalendāru, kura mērķis bija laika skaitīšanu padarīt iespējami zinātniskāku, taču tajā pat laikā izdarīja būtiskas atkāpes no sākotnēji iedibinātās Baznīcas kārtības un pirmo reizi vēsturē izjauca kristiešu vienotību. Pat mēģinājumi juliānisko kalendāru piemērot gregoriskajam 1923. gadā, pēc Serbijas Patriarha Gabriela vārdiem, “tikai sašūpoja Baznīcu vienotību un nepalika bez sekām tiem, kuri viegli pieņēma jauno stilu.” Atkāpšanās no Baznīcas kalendāra un tā garīgā satura nes sev līdz garīgo vērtību zaudēšanu. Cilvēces vēsturē vairākkārt tikuši mainīti kalendāri, un tas vienmēr bijis saistīts ar tradicionālo kultūras vērtību sabrukumu, garīgu lejupslīdi. Katra jauna kalendāra veidotāji saprata, cik tas ir spēcīgs līdzeklis, lai mainītu sabiedrības apziņu, vērtību izpratni. Baznīcas vēsture liecina, ka spēcīgas herēzes kustības allaž attīstījušās pēc mēģinājumiem atkāpties no Baznīcas svētajiem dogmātiem vai tos mainīt. Tikpat svēts ir iedibinātais Lielais indikts, kas iesvēta Baznīcas juliānisko kalendāru. Arī gregoriāņu mēģinājumi padarīt Lieldienas tikai un vienīgi par pavasara svētkiem sevi neattaisnoja. Kristietība ir vispasaules reliģija, līdz ar to šie svētki ziemeļu puslodē iekrīt pavasarī, bet dienvidu puslodē rudenī. Tātad ne astronomiski, ne meteoroloģiski Lieldienas nevar būt pavasara svētki visā pasaulē. Tie pirmkārt ir garīgi svētki, un, izdzīvojot garīgi Baznīcas gadu, mēs izsekojam Evaņģēlija notikumiem un stiprināmies ticībā. To, ka nedrīkstam aizmirst Baznīcas kalendāra garīgo būtību un Nīkejas koncilā nolikto kārtību, norāda arī Dieva apliecinājums – katru gadu Lielajā Sestdienā, dienu pirms Lieldienām, ko svin pēc vecā stila, Jeruzalemē uz Kristus kapa notiek brīnums – Svētās Uguns nonākšana.

Justīne Volkova

"Vinogradnaja loza" Nr. 1 (80), 2005. gada janvāris

Izmantoti dati no: А.Н. Зелинский "Конструктивные принципы древнерусского календаря"; А. Георгиевский «О церковном календаре»; Священник Михаил Воробьев (Саратовская эпархия) „Освященное время Церкви: церковное новолетие и миротворный круг”; И. Климашин «Календарь и хронология»; «Юлианский календарь - 1000-летняя икона времени на Руси»; Кирик Новгородец «Учении им же ведати человеку числа всех лет»