Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību
LV
|
|
Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību |
|
|
|
LV |
|
|
|
Pēdējā laikā saradies ne mazums ļaužu, kam piemīt neparastas spējas: ekstrasensi, hipnotizētāji, kuriem tad arī atvēl avīžu lapas un teleekrānu laiku. Un tas, ko šie ļaudis demonstrē ekrānā, nereti tiek saukts par "brīnumu". Nav brīnums, ka šo parādību augstu vērtē neticīgi ļaudis (kuri slepus tomēr alkst pēc brīnumiem), taču arī pareizticīgo kristiešu vidū parādās domas, ka ekstrasensu izdarības esot Dieva dāvana. Kā apstiprinājumu tam parasti atceras bezmantīgos dziedniekus, kas spēja tikai ar vārdu, lūgšanu un roku uzlikšanu dziedināt slimos un ciešanās mocītos. Starp citu, jebkurš godprātīgs ārsts - psihoterapeits jums pateiks, ka nekādu brīnumu hipnotiskajā iedarbībā nav. Tā ir tikai gribasspēka iedarbe uz cilvēka nervu sistēmu, un tās iedaba vēl nav izzināta... Bet kā gan atšķirt īstu brīnumu, Dieva spēku, no spēka, kurš zinātnei pagaidām vēl nav pazīstams? Kristiešu svētie tādi kā, piemēram, lielmoceklis dziednieks Panteleimons, Kosma un Damians, sirdsskaidrais Radoņežas Sergijs, Sarovas Serafims un citi - nav tikai stipras gribas un pat ne vienkārši patiesi ticīgi un augsti tikumiski ļaudis. Tie ir cilvēki, kas Svētā Gara svētību iemantojuši, tuvodamies Dievam ar īstiem, grūtiem varoņdarbiem - saskaņā ar pareizticīgās askēzes noteikumiem. Šī svētība izpaužas dažādās dāvanās, dotībās, tai skaitā arī spējā dziedināt ļaudis. Pareizticīgais svētums, cilvēka garīgie un lūgšanu sasniegumi Kristū pēc Baznīcas noteikumiem - lūk, garantija, kritērijs tam, ka no šāda cilvēka nākošā dziedināšana notiek ar Dieva radīto spēku (enerģiju) un patiesi ir brīnums, t.i. - notikums, kurā dabiskajiem Dieva noteiktajiem likumiem klāt nāk pārdabiski Dievišķie spēki. Šādā gadījumā dziedināšana ir pilnīga, neapšaubāma un var notikt ar jebkuru slimnieku, neatkarīgi no viņa organisma, nervu sistēmas īpatnībām un slimības smaguma, var pat tikt piecelti mirušie - ne klīniskajā, bet visīstākajā nāvē mirušie. Taču, ja nevis ar lūgšanu saistīto garīgo dzīvi Kristū, bet gan nez no kurienes cilvēkā (vai no dzimšanas vai slimības šoka vai kāda treniņa (piem. pēc jogas sist.) rezultātā) parādās kādas neparastas spējas (piem., hipnotizējoši iedarboties uz citiem cilvēkiem), tad tā acīmredzot nav Svētā Gara dāvana. Bet kas tad tas ir par spēku? Kāda ir tā daba? Te iespējamas divas atbildes. Vai nu tas ir tieši no sātana un viņa eņģeļiem nākošais spēks, vai kāds no cilvēciskās dabas materiālajiem spēkiem (enerģijām), kas guvis iespēju fokusēties noteiti virzītā starā (līdzīgi kā tas ir ar palielināmo stiklu, kad parasta izkliedēta saules gaisma tiek sakoncentrēta staru kūlī, kas spēj dedzināt papīru, koku, ādu). Aplūkosim otro variantu, kurā darīšana ar dabisku, materiālu spēku. Abstrakti raugoties, ārkārtējus dabiskos spēkus varētu atzīt par neitrāliem attiecībā pret to "īpašnieka" garīgi tikumisko stāvokli (t.i. - tie atkarīgi tikai no tā, kāds ir cilvēks un ar kādu mērķi tos izmanto). Taču patiesībā tas nebūt nav tā. Dabiskie "zemes" spēki līdz Otrajai Kristus atnākšanai atrodas zināmā sātana varā. Viņš ir "šīs pasaules valdnieks". Pēc savas grēkā krišanas cilvēks ar savu materiālo ķermenisko dabu, ar miesu un tās "kaislībām un iekārēm" ir nebeidzami nonācis sātana varā. Tātad neizbēgami jebkura neparasta, ārkārtēja cilvēka dvēseles vai miesas enerģija ir grēkam atvērta, tā caurstrāvota un līdz ar to sātanam pakļauta. Un tikai pareizticīgā cilvēka askētiskās lūgšanu dzīves Kristū "šaurie vārti" spēj viņu atbrīvot no elles spēku varas, un tad arī tikai ar īpašu Dieva palīdzību. Ja šādas pārveidošanās, apskaidrošanās nav, tad pēc dabas vislabākajos cilvēkos, kuri iemantojuši negaidītas ārkārtējas spējas un enerģijas, notiek sekojošais: pašiem nemanot viņi tiek pakļauti dēmoniskai suģestijai, kas cilvēkā modina savas izredzētības, vienreizīguma, t.i. - lepnuma - sajūtu, kas var būt gan atklāta, gan slēpta, pašam cilvēkam ne vienmēr pamanāma. Visbiežāk šādi ļaudis pakļaujas iespējamiem varas pār citiem ļaudīm vai cilvēciskās slavas, t.i. - tās pašas lepnības, augstprātības kārdinājumiem. Kalpojot par draudzes ganu, man nereizi vien nācies iepazīties ar pašmāju jogiem, hipnotizētājiem, ekstrasensiem un ārstiem psihiatriem. Kā uzskata pieredzējušākie no viņiem, hipnotiski (spējīgi uztvert, saņemt hipnotisko suģestiju) ir vidēji 20 no pārbaudītajiem ļaudīm. Hipnotizētājs ar vienkāršu eksperimentu palīdzību izveido šādu viegli uzņēmīgu cilvēku grupu, ar kuras nu jau sarežģītākiem pārbaudījumiem izdala vēl vienu cilvēku grupu, kas ir īpaši jūtīgi pret hipnozi. Ar tiem tad arī "strādā", pieradinot viņu nervu sistēmu pie jebkuras savas komandas, pavēļu izpildīšanas. Šāds hipnotizētājs savus "izredzētos" var demonstrēt plašai publikai, radot iespaidu par savu šķietamo visvarenību, gandrīz brīnumu... Tiesa, viņš var atklāti atzīties, ka ne jau visi cilvēki no viņa gūs dziedināšanu. Taču šādas un līdzīgas atzīšanās publika, notikušā efekta aizrauta, atstāj neievērotas, "laiž gar ausīm". Tātad, ne jau katrs cilvēks var uzrādīt, attīstīt ekstrasensīvās iedarbības brīnumus. Bet, kas gan notiek ar tiem, kam tas izdodas? Ārsti psihiatri ne bez iemesla uzskata, ka viens no hipnozes noslēpumiem ir to vai citu cilvēka organisma galējo spēju mobilizācija. Parasti tā spēki, iespējas un funkcijas tiek izmantoti krietni zem savām maksimālajām robežām. Ja šīs funkcijas noved līdz galējam sasprindzinājumam, iespējams gūt dažu slimību ārstēšanas efektu. Bet pēc tam? Izmantojot šādu galējo slodzi, organisms nespēs tikt galā ar kārtējām slimībām. Iestāsies tā iekšējo spēju krišanās reakcija, un tās sekas var būt arī vēl ļaunākas. Rodas vēl daudz briesmīgākas slimības, psihiskie traucējumi (apsēstība) vai garīga kalpošana tumsas spēkiem. Šīm viltībām un ārprātībām uzmanību nepievērš ne "ārstnieki", ne tie nelaimīgie, kuri jebkuriem līdzekļiem cenšas tikt vaļā no savām ciešanām. "Un pēc tam ar tādu cilvēku top sliktāk, nekā papriekšu bija" /Mt. 12:45/. Pēc tam hipnotiskā iedarbība norauj to aizsargzīmogu, kas sargājis cilvēka apziņu no ārējām ietekmēm un sargājis viņam pienācīgu iekšējo brīvību. Pievērsiet uzmanību tam, kā strādā hipnotizētāji (vai citi ekstrasensi). Viņi var runāt ar ļaudīm labvēlīgā, mierīgā tonī, taču izšķirošos brīžos ņem palīgā kliedzienus, uzsaucienus, kas piešķir spēku gribas pavēlei. Kāpēc? Tāpēc, lai apspiestu pacienta gribas un brīvās apziņas dabisko pretošanos, piespiežot viņu pakļauties ārsta gribai. Tie, kas televīzijā skatījušies pārraidi par psihoterapeitu, kurš ar teleekrāna starpniecību ķirurģiskas operācijas laikā noņēma sāpes divām sievietēm, droši vien būs pievērsuši uzmanību asajam, brīžiem pat parupjajam ārsta tonim izšķirošajā brīdī, pirms darbu sāka ķirurgu skalpeļi. Par to, ka slimās sievietes jau sen bija pakļautas hipnotizētāja izmēģinājumiem un viņš ar tām bija iepriekš strādājis, pārraidē netika minēts. Eksperiments nebija tīrs pat no klātesošo ārstu redzesviedokļa raugoties. Tāpat var salīdzināt to, kādā tonī, kādā veidā notika tādu askētu kā Sirdsskaidrā Sarovas Serafima un Kronštates Jāņa saskarsme ar slimajiem. Paralizēto A. Motovilovu starecs Serafims no paralīzes izārstēja tikai ar maigiem vārdiem: nekādu uzkliedzienu, pavēļu, nekādas ārdošas gribas iejaukšanās. Kāds cits ne mazāk pazīstams ekstrasenss teleseansa laikā aicināja skatītājus nolikt uz galda traukus ar ūdeni un pēc tam dzert to kā ārstniecisku. Aptaujas parādījušas, ka vieniem šāds ūdens palīdz, bet citiem (un tādu ir daudz!) vai nu izsauc pretēju iedarbību, vai - labākajā gadījumā - neizraisa nekādu efektu. Maģiska ūdens apvārdošana ir pazīstama jau no pagānisma laikiem, un to ne tikai baznīca, bet arī zinātne atzīst par buršanu, pūšļošanu. Pēc precīziem akadēmiķa B. Ribakova novērojumiem, pūšļošana ir iedarbība uz kādu priekšmetu (glāzi vai kādu trauciņu, bļodiņu) ar ūdeni. Un līdz pat šai dienai turpat vai visi vārdotāji, tā sauktās "tantiņas" to izmanto, lai uzsūtītu cilvēkam slimības vai, gluži otrādi, atbrīvotu no tām, dažādi apvārdojot ūdeni, kuru tad piedāvā izdzert, lejot ūdenī vasku, alvu... Šādi vārdotāji var izmantot arī Baznīcas lūgšanas, piesaukt eņģeļu un svēto vārdus, taču starp tiem nepārtraukti iestarpinot burvju vārdojumu abrakadabras. Šie burvju vārdi kā pūšļotāju, tā arī pacientu piesaista attiecīgiem pekles dēmoniem. Kas attiecas uz mūsdienu teleārstētāju, tad viņš - kā pats publiski atzinies - naktīs dzird "balsi", kas viņam iedveš, iestāsta, kas un kā darāms. Pareizticīgajiem te viss ir skaidrs. Psihiatriem arī... Nevajag iedomāties, ka sakari ar dēmoniskajiem spēkiem veidojas tikai darbojoties ar ūdeni. Arī visas pārējās maģiskās izdarības (pat ar nolūku izārstēt) noved pie tā paša liktenīgā rezultāta. Te varam citēt mūsdienu zinātnieka, PSRS ZA augstākās nervu darbības un neirofizioloģijas institūta direktora akadēmiķa P. Simonova vislabākajā nozīmē teiktos vārdus: "Iedvešanas, suģestijas efekts nav iespējams bez rituālām izdarībām, bez "šamaņa bungām". Mūsdienās labākais šāds līdzeklis ir teleekrāns. Un ir ļoti labi, ka tas ir paņemts kā ierocis bruņojumam" (Izvestija, 1989.g. 29.augusts). Tik atklātiem vārdiem pat komentāri nav vajadzīgi. Un tā - ar ūdeni vai bez ūdens, ar senu maģisko simbolu izmantošanu vai bez tās - hipnotizētāju vai ekstrasensu izdarības savos pamatos ir rituālas. Un šie rituāli nav ne baznīcas, ne kristīgi. Tie ir šamaniski un savos pamatos tādi pat kā tie, kurus izmantoja senie magi un burvji. Baznīcas svētajos kanonos, starp citu, teikts sekojoši: "Jo magi ir tie, kas ... nešķīstos garus piesauc, lai arī kādas labas lietas darīšanai, būtībā tie ir nešķīsti slepkavas un apzināti krāpnieki". Atliek tikai rezumēt jau teikto. Ekstrasensu brīnumus pilnīgi pamatoti jākvalificē ne tikai kā kaitīgus, bet arī melīgus. To melīgums, nepatiesums ir tas, ka tajos darbojas nevis Dieva radītais spēks, kas uzvar hierarhijas būtnes, bet gan pilnīgi dabiski, materiāli spēki, vai arī pekles eņģeļu spēki. Šādi "brīnumi" ir nepilnīgi savos rezultātos, tie nav beznoteikumu un nevar iedarboties uz visiem, un tātad - nav brīnumi šī vārda pilnā nozīmē.
Virspriesteris Ļevs Ļebeģevs.
|
