Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību
LV
|
|
Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību |
|
|
|
LV |
|
|
|
Kristus Augšāmcelšanās svētki ir galvenais un priecīgākais notikums Baznīcas dzīvē, tas ir atskaites punkts pārējiem kristiešu svētkiem visa gada garumā. Baznīca tam sagatavo ilgi un rūpīgi, ar stingru 40 dienu gavēni, kas attīra mūs no lepnības, nemiera, lai ar tīru dvēseli un mierpilnu sirdi varētu nostāties Dieva priekšā Gaišajos Lieldienu svētkos.
Sagatavošanās lielajiem svētkiem Gatavošanās Kristus Augšāmcelšanās svētkiem notiek visa Lielā gavēņa laikā, baznīcas dievkalpojumi mūs kā pa kāpnēm ved pretī lielākajiem no svētkiem. Izdzīvojot Evaņģēlija notikumus, arī mēs sekojam pa Kristus pēdām, piedzīvojam brīnumaino Lācara piecelšanos no miroņiem un sagaidām Pestītāju pie Jeruzalemes vārtiem. Ciešanu nedēļā, kad baznīcās tiek kalpoti īpaši dievkalpojumi, tiek dziedāti īpaši dziedājumi, ar īpaši stingru gavēni un lūgšanām mēs pieminam Dieva Dēla ciešanas un nāvi, ar katru dienu aizvien vairāk tuvojamiem lielajam notikumam kristietības vēsturē. Lielajā pirmdienā, otrdienā un trešdienā atceramies Kristus pēdējās sarunas ar tautu un mācekļiem viņa zemes dzīves laikā, pārdomājam savu dzīvi un to, kāda ir mūsu dvēsele, ko atbildēsim Viņam pēdējās tiesas priekšā. Šajās dienās baznīcā tiek kalpota Iepriekšiesvētīto Dāvanu liturģija. Un klāt ir Lielā Ceturtdiena, kad Kristus, nomazgājis saviem mācekļiem kājas, iestāda tik nozīmīgo Euharistijas noslēpumu – Svēto Vakarēdienu. Te turpinās Betlēmes Dieva iemiesošanās brīnums, savienojoties dievišķajam un cilvēciskajam. Un, lūk, vakarā Jūda nodod Kristu, baznīcās vakara īpašajā dievkalpojumā ticīgie, klausoties 12 lasījumus no Evaņģēlija par Kristus Ciešanām, stāv ar svecītēm rokās. Pastāv tradīcija tās neapdzēstas nest mājās, lai ar dūmiem no svecītes liesmiņas apzīmētu ar krusta zīmi sava mājokļa durvis un aizdedzinātu eļļas lampiņu ikonu priekšā. Lielajā Piektdienā no rīta baznīcās kalpo Ķēniņa stundas. Pieminot Kristus nāvi un Viņa nocelšanu no Krusta, dienas vidū svētkalpotāji no altāra iznes un novieto dievnama vidū Līķautu (Ďëŕůŕíčöó), kurš tiek rotāts ar ziediem. Tā priekšā dievlūdzēji klanās un svētbijīgi skūpsta Pestītāja brūces uz rokām un kājām. Lielajā Piektdienā ir stingrais gavēnis un līdz Līķauta iznešanai nedrīkst ne ēst, ne dzert, bet pēc tam tikai maizi un ūdeni. Lielās Piektdienas vakarā, kad tiek kalpots Sestdienas rīta dievkalpojums, skanot baznīcu sēru zvaniem un dziedot „Svētais Dievs, svētais Spēcīgais, svētais Nemirstīgais, apžēlojies par mums”, Līķautu nes apkārt dievnamam, pieminot Kristus nokāpšanu ellē, viņa miesas atdusēšanos kapā. Pēc tam Līķauts tiek novietots atvērtu Ķēniņa vārtu priekšā, tādējādi pavēstot mums, ka Kristus ar savām ciešanām ir samaksājis par cilvēku grēkiem. Lielās Sestdienas rītā, kad tiek kalpots Vakara dievkalpojums, baznīcās lasa 15 paremijas - Vecās Derības vēstījumus par Pestītāju un Viņa Augšāmcelšanos. Senajā Baznīcā tieši Lielajā Sestdienā notika visu mācāmo kristīšana, tāpēc šīs dienas lasījumi atklāj mums arī Kristību noslēpumu.
Kristus ir augšāmcēlies!
Visnakts dievkalpojuma noslēgumā, kurš tiek kalpots ap plkst. 23-jiem, svētkalpotāji ienes Līķautu altārī, un dievlūdzēji svētbijīgi gaida pusnakts stundu, kad sāksies gaišais Lieldienu svētku prieks. Jau kopš apustuļu laikiem kristieši šo nakti pavadīja nomodā, godinot Pestītāja Augšāmcelšanās notikumu. Pusnaktī sākas Lieldienu Rīta dievkalpojums, ticīgie aizdeguši svecītes sagaida, kad atvērsies Ķēniņa vārti un atskanēs: „Tavu Augšāmcelšanos, Kristus Pestītājs, Eņģeļi teic debesīs…”. Un tad jau, skanot prieka pilniem baznīcu zvaniem, sākas krusta gājiens pretī Kristum, kas ir Augšāmcēlies. Krusta gājiens, trīsreiz apgājis visapkārt dievnamam, apstājas pie tā aizvērtajām durvīm kā pie akmens, kas slēdz ieeju Kristus kapā. Svinīgi skanot Lieldienu tropāram, durvis atveras un atskan tik ļoti gaidītais: „Kristus ir Augšāmcēlies!”. Viss Lieldienu dievkalpojums ir kā himna gaišajam Kristus Augšāmcelšanās notikumam, slavinot Kristus uzvaru pār nāvi un tumsu. Saistībā ar šiem gada gaišākajiem svētkiem izmainās dievkalpojumu kārtība - visa Gaišā nedēļa kļūst kā viena priecīga svētku diena. Katru dienu pēc liturģijas tradicionāli seko krusta gājiens ap baznīcu. No seniem laikiem pieņemts Gaišajā nedēļā neizlaist nevienu dievkalpojumu. Saskaņā ar senās baznīcas kanoniem, sākot ar Kristus Augšāmcelšanās svētkiem līdz pat Trijādības svētkiem, dievkalpojuma laikā mēs ceļos nemetamies. Altāris simbolizē debesis, tāpēc vaļējie Ķēniņa vārti visas Gaišās nedēļas laikā mums atgādina, ka līdz ar Kristus Augšāmcelšanos mums paveras debesis, kas savulaik tika noslēgtas ar ciltstēva Ādama grēkā krišanu. Turklāt vaļējie Ķēniņa vārti aicina mums atvērt savas sirds durvis Dievam, kā arī mūsu tuvajiem cilvēkiem un žēlsirdības darbiem.
Lieldienu sarkanā ola Kristus Augšāmcelšanās svētkos ticīgie priecīgi sveicot skūpsta viens otru un dāvina krāsotas olas. Šī tradīcija saistās ar notikumu, kad svētā Marija Magdalēna, līdzīgi apustuļiem nesdama cauri daudzām zemēm Evaņģēlija vēsti, ieradās Romas imperatora Tibērija pilī. Toreiz bija tradīcija imperatoram kaut ko dāvināt, un Kristus mācekle, būdama trūcīga sieviete, atnesa viņam vienkāršu vistas olu un pavēstīja par Kristus Augšāmcelšanos. Imperators Marijai Magdalēnai nenoticēja un atteica: „Kā gan kāds var augšāmcelties no mirušajiem? Tas ir tikpat neiespējami kā tas, ka šī ola pēkšņi kļūtu sarkana.” Un tūlīt Romas valdnieka acu priekšā notika brīnums: ola mainīja krāsu un kļuva sarkana, apliecinot Labās Vēsts patiesīgumu. Kopš tā laika kristieši viens otram dāvina krāsotas olas, viens otram saucot Lieldienu sveicienu „Kristus ir augšāmcēlies!”, tam atbild „Patiesi augšāmcēlies!”. Tādējādi Lieldienu ola mums atgādina par kristietības svarīgāko notikumu un ir kā zīme Kristus uzvarai pār nāvi. Katrs taču zina, ka, pāršķeļoties olas čaumalai, piedzimst līdz šim neapjausta dzīvība, tāpat arī no kapa Augšāmcēlās Pestītājs, dāvinot mūžīgo dzīvību. Savukārt sarkanā krāsa simbolizē to, ka Dieva Dēls ar savām asinīm ir izpircis cilvēces grēkus.
Artoss un kuličs
Līdzīga simboliska nozīme ir arī kuličam, kuru cep paši ticīgie, to var nosaukt par „mājas artosu”. Mīklu kuličam gatavo, siltā ūdenī uzraudzējot 50 g rauga, kam piejauc nedaudz miltu. Kad šī masa uzrūgusi, pievieno 7 olu dzeltenumus, sakultus ar 750 g cukura un 500 g sviesta, un piejauc pārējos miltus (pavisam kopā 1,5 kg) un 300 ml piena. Mīklā iejauc arī vanilīnu, rozīnes, sakultus olu baltumus un ļauj atkal uzrūgt. Cep ietaukotās apaļas formās, atdzesē un rotā ar sukādēm un pūdercukuru. Interesanti, ka Ukrainā šādas mājās ceptas apaļas maizes dēvē par pashu, bet kuličs ir tradicionāls Lieldienu biezpiena ēdiens, kuru pie mums savukārt sauc par pashu. Krāsotās Lieldienu olas, kuličus, pashas un citus svētku ēdienus, pēc Pareizticīgās Baznīcas tradīcijām, sāk iesvētīt dievnamā jau Lielajā sestdienā pēc rīta dievkalpojuma, lai visu Gaišo nedēļu ticīgos stiprinātu pēc Lielā gavēņa.
Svētās uguns brīnums Katru gadu Lielajā Sestdienā miljoniem ļaužu Jeruzalemē gaida Svētās uguns nonākšanu. Sestdienas rītā Augšāmcelšanās baznīcā tiek nodzēstas visas eļļas lampiņas un svecītes (kārtības sargi pat pārbauda, vai tuvākā apkārtnē nav kāda uguns). Uz Kristus kapa akmens novieto eļļas lampiņu, taču to neaizdedzina. Kapa vietas telpā izliek arī vati, lai vēlāk savāktu pēc iespējas vairāk dievišķās uguns dzirksteļu. Tad durvis noslēdz un pat aizzīmogo. Svētkalpotāji lasa lūgšanas, un ļaudis, turot rokās saišķīšus ar 33 svecītēm (par godu Kristus dzīves gadu skaitam, kad Viņš izpirka cilvēku grēkus), ar lielu satraukumu gaida Dievišķās Uguns parādīšanos. Pusdienlaikā, parasti ap pulksten vieniem, Jeruzalemes patriarhs dodas uz Kristus Kapavietu, un tur, nometies ceļos, ilgi lūdzas. Pēkšņi uz Jēzus kapa marmora plāksnes iezaigojas sīkas gaismas pērlītes, dzirkstelītes. Patriarhs brīnumainajai gaismai pieskaras ar vates piciņu, kas uzliesmo, un aizdedzina gan eļļas lampiņu, gan sveces, kuras pēc tam iznes dievnamā, nodod armēņu patriarham un tad visiem ticīgajiem. Katrs cenšas aizdedzināt savas svecītes, daudziem tās aizdegas it kā pašas no sevis. Par Svēto uguni ļaužu liecības ir dažādas, katrs to saredz un izjūt saskaņā ar savu sirdi un ticību. Vieniem tā šķitusi zilgana (līst kā svētības straume, ietin kapelu kā mākonis vai uzplaiksnī kā spējš zibens), citiem sārta kā ziemeļblāzma, taču visi apgalvo, ka no Svētās uguns nevar apdedzināties: to liek pie sejas, kakla, rokām un pat matiem. Visapkārt dievnamā neaprakstāms prieks, un uguns pakāpeniski pārtop parastās, jau dedzinošās sveču liesmiņās. Cilvēki cenšas tās aiznest mājās, lai aizdedzinātu tur eļļas lampiņas, kas saglabās šo svētību un apliecinājumu par piedzīvoto brīnumu, saglabājot sirdī neizdzēšamo prieka un aizkustinājuma izjūtu.
Justīne Volkova "Vinogradnaja loza", Nr.4 (83), 2005. gada maijs
|
Visbeidzot
svēkalpotāju tumšos tērpus un baznīcas sēru ietērpu nomaina gaiši, svinīgi
tērpi, vēstot Kristus uzvaru pār nāvi. Tas mums atgādina Evaņģēlija
notikumu, kad mirru nesējas sievas pie Kristus kapa agrā rītā ieraudzīja
Eņģeli: „Un viņa izskats bija kā zibens un drēbes baltas kā sniegs” (Mat.
28:4), kurš pavēstīja par Pestītāja Augšāmcelšanos. Tuvojas priecīgie
svētki, kuriem tik ilgi esam gatavojuši savu sirdi un dvēseli. Dievkalpojuma
beigās tiek iesvētīta maize un vīns dievlūdzēju stiprinājumam.
Kopā
ar Kristus Augšāmcelšanās ikonu Lieldienās galvenā vieta baznīcā ir ierādīta
artosam (no grieķu val. – maize), kuru svētku noslēgumā izdala visiem
ticīgajiem. Tāda tradīcija aizsākusies jau pašos kristietības pirmsākumos.
Šī maize ir kā redzama izpausme tam, ka par mums cietušais Pestītājs kļuvis
visiem par īsteno dzīves maizi. Uz artosa ir attēlots krusts ar ērkšķu
vainagu vai Augšāmcēlies Kristus. Artoss tiek iesvētīts Lieldienu liturģijas
noslēgumā, tad to novieto uz amvona Ķēniņa vārtu priekšā un katru dienu
Gaišajā nedēļā nes krusta gājienā ap baznīcu. Gaišajā sestdienā pēc
liturģijas priesteris lasa īpašu lūgšanu, viņš lūdz, lai visiem, kas ēdīs
artosu, tiktu dāvāta svētība miesai un dvēselei.