Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību
LV
|
|
Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību |
|
|
|
LV |
|
|
|
Daudziem no mums, kuri netikām audzināti kristietības garā, lai nonāktu pie Dieva, jāsastopas ar pārbaudījumiem, ciešanām, jāatzīst sava bezspēcība. Jāiemācās ir ļoti daudz, un katram no mums Dievs rāda ceļu, kā sākt dzīvot ticībā un paļauties uz Viņu. Bieži vien šis ceļš ir grūts, mokošs, neizturami smags un pat traģisks. Kādu sievieti pie Dieva aizveda neārstējama bērna slimība (cerebrālā trieka). Grūti iedomāties vēl briesmīgāku pārbaudījumu mīlošai mātei. Taču tagad ar ticību un Dieva žēlastību viņa ir smaidoša, varoša, izturīga un izdarījusi sava bērniņa labā apbrīnojami, pat neticami daudz.
Helēnai vienmēr ir gribējies būt ticīgai, viņa atceras no bērnības, kā vectēvs stāstījis par Kristu, slepšus vedis rādīt baznīcu. „Acīmredzot tieši tā vajadzēja notikt ar bērnu, lai mūsu ģimene tuvotos Dievam,” savu stāstu sāk Helēna, mēģinot atbildēt uz jautājumu, kā viņi visi nonākuši pareizticībā. „Mēs tik ļoti dzīvojām pasaulīgajā, ka laikam bija jāpiedzīvo kas tik šausmīgs, lai attaptos. Un tad saņēmām palīdzību, mēs, visa ģimene, patiesi noticējām Viņam.” Biedējošas ārstu prognozes, negulētas naktis, viss pārciestais nav vārdos izsakāms. Ārsti nedeva ne mazāko cerību, ieteica atteikties no bērna, taču Helēna par to negribēja pat dzirdēt. Smagās dzemdības, pēc kurām neticamā veidā puisēns izdzīvoja, Helēna atceras kā ļaunu murgu. Kad pirmo reizi iegājusi reanimācijā, mazulis nevarīgi raustījies krampjos. Smadzenēs bijuši vairāki asinsizplūdumi, bet galvaskauss no traumām saplacināts. „Galvenā cīņa bija, lai viņš pats sāk elpot,” Helēna apraksta izmisīgo cīņu par bērna dzīvību. „Kāda sirsnīga ārste pieteica adīt bērnam zeķītes, vilkt tās viņam kājās un runāties. Es stāvēju pie reanimācijas galda, paijāju Stefanam pēdiņas un stāstīju: tu man esi ļoti vajadzīgs, tu nedrīksti iet prom… Turpat reanimācijā, pēc vedējmātes padoma, nokristījām mazo tāpat ar parastu ūdeni (viņa teica, ka ekstremālās situācijās kristīts cilvēks tā varot darīt). Stefans noskurinājās un viņam kļuva nedaudz labāk. Mammas paziņa ieteica aiziet uz baznīcu un sv. Nikolaja Brīnumdarītāja ikonas priekšā nolikt svecīti. Aizskrēju no dzemdību nama uz Trijādības katedrāli un lūdzos savam tikko dzimušajam dēlēnam dzīvību. Izjutu savu bezpalīdzību, mazā svecīte bija vienīgā cerība. Un mans lūgums tika uzklausīts. No vienpadsmit bērniem, kas toreiz bija reanimācijā, Stefans izdzīvoja vienīgais. Gāju vēlreiz likt svecīti svētītājam Nikolajam, šoreiz baznīcā tik spilgti sajutu, ka neesmu viena, ka ir kaut kas augstāks, kas mani aizstāvēs, un man atgriezās jēga dzīvot. Pēc slimnīcas mums ieteica labu speciālistu, lielisku masieri. Viņš sniedza ne vien medicīnisku palīdzību, bet arī vēlreiz atgādināja par pareizticību, par Dieva svētību, kuru atvieglojuma brīžos sāku piemirst. Ārsts teica: „Bērnam nebūs labāk, ja viņš nesaņems Svēto Vakarēdienu, Kristus Miesu un Asinis. Tās ir zāles pret visām slimībām.” Sāku staigāt uz latviešu pareizticīgo draudzes dievkalpojumiem. Stefanam bija gandrīz divi gadi, kad es katru dienu viņu „ķengursomā” nesu uz baznīcu un pie Tolgas Dievmātes liku svecīti: lūdzu bērnam veselību, lūdzu, lai varu saprast, kur ir patiesība. Pareizticīgo baznīca man šķita īpaši svētīga un, kad caur stiklotajām durvīm vēroju, kā priesteris veic eļļas svaidīšanas Noslēpumu, man šķita, ka sirds pārlūzīs, tik ļoti gribējās, lai arī manu un Stefana pierīti rotātu šis smaržīgo mirru krusts. Ļoti vēlējos, lai mājās man būtu kāda ikona, bet neuzdrošinājos to nopirkt, jo nebiju pareizticīgā. Kādā kioskā nopirku kalendāru ar Dievmātes “Sirdsžēlīgās” („Óěčëĺíčĺ”) attēlu. Pieliku to pie sienas un lūdzos, vērsos pie Viņas ar savām bēdām. Un tad Dievs izkārtoja tā, ka mēs aizbraucām uz Maskavu ārstēties, dzīvojām tur veselu mēnesi un šajā laikā apstaigājām visas iespējamās pareizticīgo baznīcas. Pabijām arī svētā Radoņežas Sergija lavrā. Tur piedzīvoju ko brīnumainu, nekad nebiju izjutusi ko tādu, jutos kā iegājusi brīnumā. Piegāju pie Sv. Sergija šķirsta un trīcēju – tik ļoti gribēju mesties ceļos pie svētajiem pīšļiem. Pie mums pienāca kāds vecs, sirms mūks un sāka runāties. Viņš mierinoši noglaudīja bērnam galvu, man roku, uzmundrinot: „Viss būs labi, Dievs apžēlosies!” Vēlāk, lūkojoties Sv. Radoņežas Sergija ikonā, nodomāju: cik šis mūks viņam līdzīgs. Nākamais ceļš, ko Dievs pavēra, bija satikšanās ar kādu Maskavā strādājošu neiroķirurgu, latvieti, kurš jautāja, kāpēc mēs nebraucam uz Divējevas klosteri. Viņš skaidroja: „No mums, ārstiem ir ļoti maz kas atkarīgs, tur, augšā, viss jau ir izlemts. Man vienmēr ir līdzi pudelīte ar ūdeni no Divējevas svētavota, gatavojoties operācijai, es vienmēr no tās iedzeru.” Uzzināju, ka uz šo klosteri regulāri tiek organizēti braucieni. Svētceļojums bija fantastisks, to vadīja hieromūks Sergijs, visi man palīdzēja, daudz stāstīja par pareizticību. Klosterī varējām pieskarties Sarovas Serafima pīšļiem un tad aizbraucām uz mazo guļbaļķu baznīciņu, kuru viņš bija uzbūvējis savām rokām. Un kāds bija mans pārsteigums, kad redzēju, ka Sarovas Serafima mīļākā ikona, pie kuras viņš lūdzās, bija tieši tā pati Dievmāte “Sirdsžēlīgā” („Óěčëĺíčĺ”), kura mums mājās. Tātad Dievmāte mani bija aizvedusi uz Divējevas klosteri! Pienāca gaidītais brīdis, un visi devās uz Dievmātes svētavotu līdzās mazajai baznīciņai. Gāju pie priestera lūgt svētību iegremdēt ūdenī Stefanu. Bija ziema, sniegs, plus divi grādi… Priesteris samulsa: „Nu, nezinu. Vai tu varēsi savu bērnu ielikt ūdenī?” Es pārliecināta atteicu: „Varēšu! Man viņu vajag veselu!” Visi sauca, lai taču to nedaru, bērniņš saslimšot. Bet es ne mirkli nešaubījos, pat nepieļāvu domu, ka manam divgadīgajam Stefanam varētu notikt kas slikts. Mēs taču tieši tāpēc bijām tik tālu atbraukuši! Kājās man bija šņorzābaki, stāvēju līdz potītēm ūdenī un, turot dēlēnu aiz vienas rokas, trīs reizes sparīgi iegremdēju viņu aukstajā ūdenī ar galvu zem ūdens, saucot: „Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā!” Trešo reizi viņš skurinādamies iznira ārā. Pēc tam vēl viņu nesu plikiņu līdz baznīcai, jo kāda sieviete, labu gribēdama, bija aiznesusi mūsu drēbes jau uz turieni. Satinu savu puisēnu, ienesu siltumā, acis viņam bija platas, platas. Kad ieminējos, ka gaidu otru bērniņu, sievietes sauca, lai žigli noģērbju zābakus, viņas sameklēšot, ko man sausu uzvilkt. Visām bija liels brīnums, kad izrādījās, ka manas kājas nav saslapušas, pat zābaki nebija mitri. Lūk, cik Dievmāte ļoti sargāja manu gaidāmo mazuli. Bet Stefans pēc ledainās peldes nesaslima, bet gan kļuva ņiprāks, kustīgāks, dzīvelīgāks. Pēc nedēļas atgriezāmies Rīgā un uzreiz sv. Nikolaja Brīnumdarītāja svētkos gājām pieteikties, un pēc dažām dienām tēvs Jānis mūs pievienoja pareizticībai. Arī mans vīrs kļuva par pārliecinātu pareizticīgo, šķita, ka viņš būtu bijis līdz ar mums Divējevas klosterī pie svētavota un piedzīvojis šo brīnumu. Pieņemot pareizticību, atgriezās dzīvei jēga, arī tagad joprojām izjūtu, ka ir kāda zvaigzne, kas cilvēku vada. Ja tu ļoti tici, ka kaut kas notiks, tad tas arī tiešām notiek. Jā, man ir bērns, kurš varbūt neskries kā vienaudži, bet viņš nebūs garīgs invalīds. Es tam ticu, un Dievs rada tādus apstākļus, ka jebkurā dzīves situācijā priekšā paveras ceļš. Pirms otrā bērniņa piedzimšanas biju nobijusies, lai viņš nepiedzimst ārlaulībā, biju pārliecināta: ja mūs ar vīru salaulās baznīcā, tad mazulim viss būs kārtībā. Otrs dēls piedzima ļoti ātri, bez sarežģījumiem, lai gan ārstiem bija aizdomas pat ko sliktu. Bet es biju pārliecināta, kas viss būs kārtībā: esmu taču gājusi regulāri uz grēksūdzi un saņēmusi sv. Vakarēdienu. Mazais Dāvids piedzima ar skaļu brēcienu un bija pilnīgi vesels. Pēc tam viena ārste atzina: jā, viņa grāmatās lasījusi, ka Dievam tomēr ir ļoti liels spēks, un viņu sliktās prognozes neapstiprinājās. Protams, ticībā, īpaši sākumā, bijuši atslābumi, Helēna pārdzīvojusi, kāpēc Stefans nekļūst tik ātri vesels, kā gribētos. Taču pamazām puisēnam bija labāk un labāk. Māmiņa min daudzus brīnumainus notikumus, kad Dievs parādījis savu žēlastību un ar pārbaudījumiem pamācījis. Kad pie kapelas līdzās Dievmātes Patvēruma baznīcai atnākusi godāt svētā Rīgas Jāņa nāves piemiņas dienu, Helēna pēkšņi sajutusi burvīgu liliju aromātu un stāvējusi kā noreibusi. Citkārt sv. Rīgas Jānim Helēna lūgusies, lai atbrīvo no nepatīkamajām izjūtām, kas traucēja nokārtot autovadīšanas pārbaudījumu. Bet, ja tas neizdotos, nevarētu palīdzēt savam mazajam Stefanam. Un tad sv. Rīgas Jānis pārsteidzoši parādījis, kā atrisināt situāciju. Tas nenozīmē, ka viss nokārtojies vienkārši kā ar burvju nūjiņas palīdzību, nācies krietni pasvīst un ko nozīmīgu saprast. Ļoti pamācošā veidā nācis padoms, kā mainīt savu attieksmi. Spriežot par katra cilvēka ceļu pie Dieva, Helēna noteic, ka sākumā pārbaudījumi ir vienkāršākās lietās: vai varēsi nepateikt lieku vārdu aizvainotājam u. tml. Tad nāk jau nopietnāki eksāmeni, ar kuriem jātiek galā. Reiz kāda ārste sabiedējusi Helēnu: Stefans esot uz nāves robežas, jāliek reanimācijā. Helēna atteikusies un pati nolēmusi puisēnu aizvest uz visām iespējamām analīzēm. Tā atklājies, ka Stefanam vairogdziedzeris vienu no hormoniem izstrādā pārāk maz, tāpēc arī kļuvis mazaktīvāks, sliktāk pieņemas svarā. Atlika vien zēnam pamainīt diētu un visu saregulēt. Ja Dievs nebūtu pieļāvis tādu uztraukumu, tad, kā Helēna atzīst, nez vai viņa būtu sasparojusies nopietni pārbaudīt Stefana veselības stāvokli. „Pareizticība māca dzīves gudrību, ne tikai ticības lietās, bet arī tīri saimnieciskā, praktiskā sfērā,” noteic Helēna. Protams, puisēnam pa laikam piemetas kāda veselības problēma, taču Dievs parāda mātes sirdij, kas viņas bērnam vajadzīgs. Viņa pat zina, kāds produkts šai brīdī mazulim vajadzīgs, uz kuru veikalu jāiet un kurā plauktā tas nolikts. Un Stefans ēd tik veselīgi, arī iekšējo orgānu darbību māmiņa sakārtojusi viņam tiktāl, ka liela daļa it kā veselo cilvēku, kam rokas un kājas no dzimšanas strādā, kā vajag, pārbaudē izrādītos vārguļi un uz riska robežas, jo savu organismu ar modernajiem gastronomiskajiem „labumiem” ir bīstami saindējuši. Acīmredzot tāpēc mazais, nu jau deviņarpus gadus sasniegušais Stefans ir mazāk uzņēmīgs pret vīrusiem un saaukstēšanos, nekā līdzīgi cerebrālās triekas piemeklētie bērniņi. Mamma viņam dod svaigi spiestas seleriju, biešu, ābolu un citu augļu un dārzeņu sulas, vāra lēcas, pirms ēšanas mazo kuņģīti sagatavo ar malku lineļļas, un tas strādā kā pulkstenis. Ģimenes galdam Helēna, protams, allaž gādā arī medu, veselīgo bišu maizi un dažādas zāļu tējas. Rūpīgi un regulāri Stefanu vingrinot, masējot, pastāvīgi viņu mīļi uzrunājot, arī rezultāti neizpaliek. Lai arī puika vēl nevar staigāt, tomēr garīgi ir ļoti labi attīstīts, par viņa loģiskajiem prātojumiem un domāšanas spējām visi ir ārkārtīgi izbrīnīti, un skolā viņš visiem ir paraugs. Helēna teic, ka baznīcā Stefans ir iegaumējis visu liturģijas norisi, viņa actiņas iemirdzas un mēlīte jau izšaujas, gaidot sv. Vakarēdienu, bet, kad priesteris gatavojas ticīgos apslacīt ar svētīto ūdeni, Stefans jau laikus priecīgi piemiedz acis un izstiepj rokas. Tā, ieklausoties savā sirdī, ar Dieva svētību māmiņa Helēna aprūpē kādreiz grūti dzimušo dēlēnu, kurš lēnītēm attīstās. Ar ticību sirdī ir iemājojis miers, paļaušanās uz Dievu un ir spēks panest smago nastu. „Es varbūt vārdos dažkārt gaudos par grūtajiem pārbaudījumiem, cilvēku slikto attieksmi, bet nekad nav bijis, ka svētkos un svētdienās neaizietu uz baznīcu. Kad esi palūdzies, slimībā piesaucis Dieva vārdu un lietojis svētīto eļļu, vienmēr ir piedzīvots brīnums, esi priecīgs. Kad Dievu sajūti tepat blakus, tad par lielo nelaimi ātri aizmirsti.”
Justīne Volkova “Vinogradnaja loza” 2005, Nr.5 (krievu.val.)
|
