====Kyrie eleison====

Draudzes Lapiņas: Kāda ir mūsu draudze, vienotība, kas veidojusies starp cilvēkiem, kā tā ir veidojusies laika gaitā, laikā kopš šai draudzē esat jūs?

t. Nils: Varbūt vienīgais, ko es varētu teikt par sevi, tā ir bezgala mīlestība pret mūsu Baznīcu, un līdz ar to arī mīlestība pret cilvēku, cik nu man tas ir izdevies. Arī man ir savas priestera kalpošanas veiksmes un neveiksmes, bet, runājot par Debesbraukšanas draudzi, es redzu, ka Dievs šo draudzi redz, mīl, un Dievs grib, lai šī draudze būtu. Šobrīd mēs augam, šis process varbūt nav tik masveidīgs kā pagājušā gadsimta vidū - latviešu pāriešana pareizticībā -, bet tas ir ieguvis jau ļoti dinamisku raksturu. Mēs varam jau runāt nevis par kaut kādiem atsevišķiem priecīgiem gadījumiem, kā vēl tikai pirms pieciem sešiem gadiem - vēl viens latvietis ir pienācis pareizticībā. Šodien mēs varam runāt par to, ka šis process ir ieguvis pastāvību. Mēs varam tikai priecāties par to - jo vairāk, jo labāk. Jā, priecājas arī sektanti, rīko pasākumus stadionos, vai tas liecina par draudzes veidošanos? Nekādā gadījumā, tā nav draudze, tas ir pūlis, kas šodien šai notikumā ir kopā, bet tālāk dzīvē viņi nav kopā, un vēl jo vairāk brīdī, kad šos cilvēkus piemeklē nelaime, šie cilvēki nav gatavi pārbaudījumam stāties pretim. Vienotība veidojas pamazām, sākot no diviem cilvēkiem. Šobrīd mēs atrodamies mūsu bērnu nometnes priekšvakarā Tas arī ir viens no pasākumiem, kas mūs vienos, mēs kopā audzināsim jauno paaudzi, kuri būs kristīgi cilvēki - mūsu bērnus. Arī tradīcija, ka mēs sveicam cilvēkus dzimšanas dienās un eņģeļa dienās, ka mēs šīs reizes arī atzīmējam kopā; kopā darbojamies baznīcā - kaut ko tīrām, kopjam un darām, ko varam. Kā apustulis Pāvils saka: pieņemiet viens otru, kā Kristus jūs ir pieņēmis. Mums tas ir jāatceras. Brīnišķīgi vārdi ir Jāņa evaņģēlijā, Kristus teic, ka neviens nevar pie manis atnākt, ja viņam no Tēva nebūs dots. Katram cilvēkam dzīvē pienāk brīdis, kad Dievs viņu piesauc un mūsu vienotību es saskatu, un piesaucu arī visu draudzi, lai mēs pieņemtu visus cilvēkus, lai nebūtu tā, ka draudze ir izveidojusies kā tāda zināma veida klans, tāda īpaša cilvēku grupa, kura citus nemaz tā labprātīgi negrib pieņemt. Mūsu draudzē, paldies Dievam, ir atraduši vietu cilvēki, kuriem ir garīgas problēmas, kuri ir garīgi slimi, kuri ir fiziski slimi... Es jau varu pateikties arī mūsu jauniešiem, kuri visus pieņem. Mēs dziedam korī, bet mēs zinām, ka mūsu draudzē pie kora, var pienākt jebkurš. Un tas ir ar nolūku darīts. Man ir pat pārmetuši to, teikuši: “Kāpēc tev koris nedzied augšā tur balkonā!..” Es esmu ievērojis, ka ir draudzes, kur izveidojies kaut kāds klans, kā priesteri saka, “kora mafija”, kura tur sēž un uzskata sevi par augstākiem, elitārākiem cilvēkiem. Es vienmēr atgādinu, ka neviens mēs nevaram uzskatīt sevi par elitāru. Elitārs Baznīcā, ja tā laikmetīgi izteiktos, ir Pats Kungs, nevis mēs ar jums, ieskaitot priesteri, draudzi, dziedātājus, kalpotājus. Mēs visi nākam pa baznīcas durvīm, pazemībā pateikdamies Dievam, ka viņš ir darījis mūs cienīgus tur atnākt, un patiesībā tā ir liela Dieva žēlastība, ka vai nu es kā garīdznieks esmu nokalpojis dievkalpojumu, vai arī šis laicīgais cilvēks ir lūdzis Dievu šajā dievkalpojumā, tātad piedalījies tajā. Un Kristus saka: nevis jūs Mani, bet Es jūs esmu izraudzījis.

DL: Baznīcā ir kalpotāji, vienmēr ir priesteris, vienmēr ir koris, baznīcā viss notiek. Un cilvēkam var rasties iespaids, man ir bijis tā, ka es te esmu un man nekas nav jādara, un es kā tāds patērētājs stāvu, nāku uz baznīcu.

N: Tad mums ir jāgriežas pie tā, kas ir Baznīca. Mēs bieži identificējam Baznīcu ar tās ārējām pazīmēm. Daudzi domā, paprasi jebkuram cilvēkam uz ielas, ko var darīt baznīcā, viņš atbildēs, ka baznīcā var nolikt svecīti, ja? Tas ir tieši pats pēdējais, ko mēs varam izdarīt, pats mazākais: nolikt svecīti, palūgties pie ikonas. Baznīca ir Sv. Vakarēdiens, pati Baznīca ir Sv. Vakarēdiens, Sv. Eiharistija, tādēļ mēs nākam, mums ir jāiedomājas uzreiz šo galdu, kur sēž Kristus, un mēs nākam pie šī galda. Saņemt Kristus miesu un asinis - tieši tā ir Baznīca. Mēs nākam uz svēto Vakarēdienu, tas ir galvenais. Nevis grēksūdze. Kādreiz cilvēki saka: baznīcā ir jāiet grēkus sūdzēt. Bet grēksūdze ir starpposms starp baznīcas slieksni un Biķeri. Tātad tāpēc tu ej uz grēksūdzi, tā ir tava saruna ar Dievu. Tu, nožēlodams grēkus, ar Viņu, nu teiksim tā, izlīgsti mieru, izlīgsti mieru un ej pie viņa Sv. Vakarēdiena, tu lūdz, lai Viņš tev ļauj to izdarīt.

DL: Kāda loma šeit varētu būt kalpošanai?

N: Tas ir nākošais. Teiksim, daudzi domā, ka kalpo tikai priesteris: altārī viņš ir tas, kas kalpo, un mēs visi esam atnākuši paklausīties. Nē! Ja mēs to saprotam, kā jau iepriekš teicu, ka mēs visi nākam pie Svētā Vakarēdiena, tātad priesteris ir viens no mums, kas arī iet pie Sv. Vakarēdiena. Mēs, priesteri, neesam starpnieki. Mēs esam tieši tādi paši Dieva kalpi kā visi pārējie. Tikai ir viena lieta: kā Mozum, kā Āronam, kā daudziem cilvēkiem Dieva mīlētiem ir dota īpaša pilnvara, bet tas nenozīmē, ka viņu atbildības mērs Dieva priekšā ir mazāks, ka viņš var kaut kā paviršāk attiekties pret to vai attiekties kā priekšnieks pret citiem. Kalpojam mēs visi. Kā piemērs šeit var būt bēres: ja priesteris izvada mirušu cilvēku, ir ļoti slikti ap sirdi, ja tuvinieki nelūdz līdz ar priesteri Dievu. Ir ļoti slikta sajūta. Mēs jūtam, ka šai nelaiķa dvēselei ir slikti. Lūk, pierādījums, ka jākalpo visiem, jālūdzas visiem. Mums arī draudzē nākot, visiem ir jāapzinās, ka arī es šodien kalpoju, es kalpoju līdz ar priesteri.

DL: Katram cilvēkam ir savs aicinājums, ko viņš var atklāt. Kā līdz tam nonākt?

N: Ir tā. Apustulis Pāvils teica: meklējiet Dieva prātu par sevi. Viņš mums māca, ko tas nozīmē – lūgties par to. Īpaši jauni cilvēki nonāk šīs dilemmas priekšā. Ja nesanāk dzejnieks vai mākslinieks, vai kosmonauts, tad nu dzīves mērķis nav piepildīts, un kur tad nu man strādāt - pie darba galda vai virpas vai kur tur vēl, vai tirgū pārdot tomātus, kā tā nu būs? Tātad man vajag kaut kādu tādu īpašu dzīves mērķi! Pirmkārt ir jālūdzas. Kalpošana, aicinājums - es esmu teicis meitenēm, ja jūs izaudzināsiet savus bērnus par kristīgiem cilvēkiem, jūs būsiet izdarījušas vairāk kā viens otrs priesteris. Vai, ja jūs šo laulību aiznesīsiet līdz zelta vai dimanta kazām, tad arī jūs būsiet nokalpojušas. Jūs būsiet izdarījušas lielu dievkalpojumu. Mūsos pašos katru brīdi kaut kas mainās. Mēs augam, attīstāmies. Un ja nu man tiešām ir kāda doma, laba doma, kas nerunā pretim Dievam, tad es par to varu lūgties. Es varu lūgt Dievam, lai viņš mani apskaidro, apgaismo un ticiet man: agri vai vēlu nāks atbilde.

DL: Kāda loma šajā visā varētu būt audzināšanai: tādām lietām kā ticības mācībai, svētdienas skolai, nometnei?

N: Šodien ir tāda situācija, ka daudzi cilvēki nezin tādas vienkāršas lietas, kuras vienkārši ir automātiski jāzin katram draudzes loceklim. Un tas ir labi, ka mums ir svētdienas skola. Es atceros, ka mums pirms 2 vai 3 gadiem arī bija nometne. Tā vēl ir cilvēku atmiņās arī šodien. Visi cilvēki atceras šo nometni ar siltumu. Un es jautāju tā: vai viņi atceras vairāk to informāciju, ko viņi saņēmuši, vai viņi atceras, ka tur bija Kristus ar viņiem, tur Kristus viņus vienoja, tur viņi bija kopā. Un šeit ir tie dzīvie vārdi: kur divi vai trīs, tur Es esmu jūsu vidū. Un Viņš tur ir. Un es ceru, ka arī šajā nometnē Viņš būs, noteikti būs. No visa spēka es pats mēģināšu tur būt. Es uzskatu, ka mēs, lielie, bērniem varam iemācīt mīlestību.

Tātad atkal par mūsu draudzes vienotību. Varētu teikt, nu, nevar jau atkal nepalielīties, es domāju, ka mūsu draudze varbūt ir labākā Rīgā šai ziņā. Jā, nav bez kārdinājumiem, kā priesteris es visu redzu, es redzu, kurš ar kuru ir sastrīdējies. Bet mēs darām svētu darbu, un mums jārēķinās, ka sātans jau stāv blakus. Varēja arī tā iekārtoties, ka mēs nebūtu izturējuši, vai es būtu neizturējis, un draudze tomēr pajuktu. Bet es vienmēr saku: es zinu, ka Dievs grib, lai mūsu draudze būtu.

Jautājumus uzdeva Gabriels

Surožas Metropolīts Antonijs. Sarunas par Baznīcu.

Pēc savas dabas Baznīca ir svētums,bet savā vēsturiskajā attīstībā un liktenī tā ir traģiska divās nozīmēs. No vienas puses, tā ir traģiska kā dzīve un kā nāve, kā Paša Kristus nokāpšana ellē; taču traģiski ir arī tas, ka, neraugoties uz visu, kas mums ir dots, mēs visas mūsu vēstures laikā - tas ir, visas cilvēces vēstures laikā -, izrādāmies mums dotā nosaukuma un mūsu aicinājuma necienīgi: necienīgi būt Dzīvā Dieva bērni, būt viņa liecinieki zemes virsū, būt Dieva Valstības aizmetņi, būt šīs Dieva Valstības, kas nāks ar spēku, izpausme.

Un es vēlos vispirms padomāt par pašu Baznīcu, par to, kas Tā ir pēc savas dabas.

Ja jūs ielūkosities katehismā, jūs ieraudzīsit, ka Baznīca tur tiek definēta kā sabiedrība, kuru raksturo ticības vienotība, sakramentu vienotība, hierarhijas vienotība, sabiedrība, kas māca dzīvot tā, kā mums ir iemācījis dzīvot Kristus. Taču šāda definīcija ir saprotama tikai tiem, kas no savas pieredzes zina, kas ir Baznīca, tāpēc ka ticības vienotība nav vienkārši kopīga piekrišana dogmatiskiem formulējumiem. Ticība ir pārliecība par neredzamo (Ebr.11,1), iekšēja pieredze, kas mums liecina par to, kas nav vārdiem izsakāms, ko var iepazīt tikai no pieredzes un kas, visbeidzot, balstās apceres pilnā klusēšanā. Sakramenti, skatoties no ārpuses, ir rituāli, labākajā gadījumā - simboli, kamēr ticīgajam, kurš - kā jau teikts - savā pieredzē ir iekļuvis to saturā, tie ir ieiešana gan Dievišķajā dzīvē, gan Kunga Jēzus Kristus cilvēciskumā. Bet, kas attiecas uz hierarhiju, ir ļoti viegli nodomāt, ka hierarhija vada baznīcas sabiedrību, līdzīgi tam, kā tiek vadītas dažādas sabiedrības - līdzīgi valstij, armijai, kādai citai sabiedriskai organizācijai. Tāpēc šāda definīcija ļauj cilvēkiem tikai uzdot sev jautājumu: kas tā īsti ir par sabiedrību, kuru definē tik dīvainiem vārdiem? Katrs no tiem uzdod jautājumu...

Ticīgajam ikviens no šiem vārdiem ir dziļas jēgas pilns, un šī jēga atklājas pakāpeniski, visas dzīves laikā padziļinās, paplašinās, kļūst gaišāka, mirdzošāka; tā noliek mūs Dievišķā noslēpuma priekšā, noslēpuma, ko svētais Nīsas Gregorijs dēvēja par Dievišķo tumsu, tas ir, tik žilbinošu gaismu, ka cilvēks zaudē spēju redzēt, un tikai Pats Dievs var viņu ieaicināt tajā, kas ir ārpus viņa uztveres vai saprašanas robežām. Un man gribētos iesākumam padomāt par dažiem vārdiem, kuri definē Baznīcu nevis no ārpuses, bet gan pašā Baznīcas apziņā.

Pats vārds “Baznīca¹” cēlies no grieķu vārda kyriakon, Dieva nams. Tā nav tikai ēka no akmens vai ķieģeļiem; šo namu veido dzīvi akmeņi, par kuriem runā Herms savā pirmajā Vīzijā. Viņš redzēja, kā Dieva eņģeļi būvē baznīcu, kura vienlaikus ir cilvēku un Dieva pilsēta: tik svēta, tik pilnīga cilvēku pilsēta, ka tā sakrīt ar Dieva pilsētu. Tā ir gana dziļa, gana garīgi ietilpīga, gana svēta, lai šīs mūžīgās pilsētas pirmais Pilsonis būtu mūsu Kungs un Dievs Jēzus Kristus, Dieva Dēls, kas kļuva par Cilvēka Dēlu. Taču, kad mēs runājam par Baznīcu kā par Dieva namu mūsu dzīves, kritušās pasaules traģiskās dzīves pieredzes kontekstā, varbūt ir vērts padomāt par to, ka šajā pasaulē, kuru radīja Dievs un kuru nodeva cilvēku atkrišana no Dieva - Dievam nav vietas, kur galvu nolikt. Viņš ir bezpajumtnieks. Atklāsmes grāmatā sacīts: “Es stāvu pie durvīm un klauvēju” (Atkl. 3, 20). Šīs durvis ir cilvēku sirdis, cilvēku prāts, cilvēku griba, cilvēku dzīve; un Dievs klauvē, meklēdams pajumti.

To tik skaidri var redzēt valstīs, kurās Dievam nav vietas, valstīs, kurās valda bezdievība, kur Dievam nav uzturēšanās atļaujas. Šajās valstīs mēs ticības acīm, un reizēm arī savām acīm redzam, kā Dievs atrod Sev pajumti cilvēku sirdīs, prātā, gribā, dzīvē, pašā cilvēku miesā, kā mēs to redzam svētajos. Taču mēs varam redzēt arī, kā izsenis un līdz pat šim laikam mūsu zemē tiek celtas baznīcas, ēkas, kuras būvē cilvēku ticība ar cilvēku rokām, un kur Dievs ir Savās mājās. Baznīca ir mājvieta, patvērums Kungam Visavaldītājam... Šīs baznīcas var būt pieticīgas vai varenas -, vienalga, tajās ir visa Dieva klātbūtnes pilnība.

Es atceros, kā pirms daudziem gadiem, trīsdesmito gadu vidū, uz Parīzi atbrauca Lietuvas un Viļņas metropolīts Eleutērijs. Viņš apmeklēja mūsu baznīcu, kura atradās graustā un bija tik maza, ka tad, kad viņš iegāja iekšā un stāvēja pie ķēniņa vārtiem, viņa mantija bija pie ārdurvīm. Priesteris, metropolītu sagaidot, pateicās viņam, ka viņš atnācis uz tik pieticīgu, mazu, nenozīmīgu baznīcu. Un metropolīts Eleutērijs viņu apturēja, sacīdams: “Nekad nerunājiet par Dieva nama nenozīmīgumu. Dievnamā mīt visa Dievišķā pilnība, jūsu baznīca ir plašāka par debesīm.”

Un, runājot ne vairs par ēkām, bet par cilvēka dvēseli un ķermeni, kas spēj ietilpināt Dieva klātbūtni, es atceros svētā Simeona Jaunā Teologa vārdus. Atgriezies savā nabadzīgajā cellē pēc Svēto Dāvanu baudīšanas, viņš sēž uz sola, kas viņam kalpo gan par gultu, gan par sēdekli. Būdams jau vecs cilvēks, viņš skatās uz savām rokām, vēro savu ķermeni un saka: “Cik baismi: šīs novecojušās rokas. Šis novecojušais un mirstošais ķermenis - tas ir paša Kristus ķermenis, un šī nabadzīgā celle ir plašāka par debesīm, jo debesis nespēj uzņemt visu Dzīvā Dieva pilnību, bet šajā cellē, ar manas miesiskās klātbūtnes starpniecību, jo es esmu baudījis Svētās Dāvanas, mājo visa Dievišķā pilnība.” Lūk, tas ir pirmais, kas man nāk prātā, kad es dzirdu vārdu Baznīca, kyriakon.

Tulkoja Marta (turpinājums sekos)

Arhimandrīts Tavrions (Batozskis). Pamācība.

Brāļi un māsas, Evaņģēlijs mums stāsta par to, kā Kungs iegāja Martas un Marijas mājā. Marija visas savas ikdienas rūpes lika pie malas, nosēdās pie Pestītāja Kristus kājām un klausījās dievišķos vārdus. Bet Marta, dikti norūpējusies, garām iedama, teica: “Kungs, vai Tev gar to nav daļas, ka mana māsa pametusi mani vienu kalpot? Saki viņai, lai palīdz.” Un Kungs atbildēja: “Marta, Marta! Tu rūpējies un raizējies par daudzām lietām, bet viens ir vajadzīgs. Marija savukārt ir izvēlējusies labāko daļu, kas viņai netiks atņemta.”

Brāļi un māsas, tā ir atbilde katram no mums, jo Svētajā Garā ikkatra dvēsele deg, un neviens mūs tā nemīl, kā mūsu Kungs. Tādēļ arī Evaņģēlijā Viņš mums atgādina, uz ko mums jātiecas - jāmeklē Debesu Valstība un Viņa taisnība.

Brāļi un māsas, ja cilvēkā nav šīs Dieva taisnības un Valstības, tad, protams, viņa dzīve stāvēs uz vietas. Mums doti līdzekļi, kā to iegūt. Cilvēkam jālūdzas, jālasa Dieva vārdi, jālasa jau no mazotnes. Ja lasīsi, tad pildīsies ar dievbijību; ja lūgsies, tad jutīsi dzīves pilnību. Tas paliek uz visu dzīvi. Cilvēkam, kas kopš bērnības lasa Dieva vārdu, kopš bērnības jūt lūgšanas saldmi, viņam viss būs labi.

Mūsu dzīves pamatā ir jāliek Dieva vārdi. Mēs bieži vien neklausām garīgos vadītājus - tad klausiet Dieva vārdiem! Atveriet un lasiet, tie ir visas garīgās dzīves pamats. It īpaši tas attiecas uz garīdzniecību un mūkiem, bet tāpat arī ģimenes dzīvē - lai būtu laime, lai ģimene būtu stipra, lai bērni jūs mīlētu un klausītu, lai viņi dzīvotu jūsu un radinieku, un visas sabiedrības labā. Lūk, kādēļ nepieciešams lasīt Dieva vārdus.

Ņemsim, piemēram, “ģimenes pavardu:” vecāki un bērni. Kādām jābūt mūsu savstarpējām attiecībām? Vecākiem jārūpējas par bērnu veselību, par uzturu, par izglītību. Skaidrs, ka dažreiz bērni viņus neklausa. Bet kā piespiest bērnus klausīt? Dažreiz bērniem gadās tādas vai citas grūtības. Taču pastāv līdzeklis, kā šīs grūtības izskaust, un tad cilvēks augs labklājībā un vesels. Kā?

Kungs mums ir devis piekto bausli - ģimenei: ”Godā savu tēvu un savu māti, un tev klāsies labi, un dzīvosi uz zemes daudz gadu.” Lūk, brāļi un māsas, tēvi un mātes, ir jūsu bērnu laimes un viņu veselības pamats. Viņiem jūs ir jāklausa bijībā, jāgodā jūs, viņiem jūsu priekšā jājūt reliģioza bijība. Vai tad jūs negribat, lai jūsu bērni pret jums tā attiektos? Bet vai viņi to iemācīsies? Nu tad parādiet viņiem patiesu reliģiozitāti. Jūs taču, pirms gribat viņiem iemācīt lūgties, paši jau lūdzaties. Sniedziet lūgšanas piemēru, un jūs ieraudzīsiet, ka viņi lūdzas. Viņi lūdzas tā, ka tajā piedalās visa dvēsele. Vai tad mēs nezinām, kam viņi der un ko spēj? Lūk, tas ir jāizmanto. Kristīgas ģimenes pamatā ir jāliek piektais Dieva bauslis: godā savu tēvu un savu māti, un tev klāsies labi un ilgi dzīvosi uz zemes. Lūk, kur slēpjas jūsu bērniņu veselība - viņu bijīgā attieksmē pret jums. Viņu dzīves ilggadība ir tajā, ka viņi jūs klausa.

Jums gadās daudz pārpratumu tādēļ, ka bērni neklausa un dara blēņas. Viņiem ir jārāda tāds piemērs, lai viņi iemācītos mīlēt. Bērniņi taču ir izcili spējīgi, ne tik daudz būt paklausīgi, cik mīlēt. Ar abpusēju maigumu var panākt ļoti daudz. Lūk, ar šiem līdzekļiem ir jādzīvo. Lai Kungs mums palīdz. Ir pienācis laiks ar vislielāko nopietnību nodoties audzināšanai.

Dodiet bērniem vislabāko. Paņemiet Bībeli: cik daudz tajā ir skaistu stāstu bērniem! Un lūkojiet, vecāki, nesarūgtiniet bērnus. Apustulis Pāvils saka: “Vecāki, nesarūgtiniet bērnus, lai viņi neskumtu.” Apustulis taču neteica “pārmāciet bērnus.”

Ar Dieva vārdu palīdzību ikviens no jums izpratīs savu aicinājumu, šī aicinājuma vērtību, īsto ceļu. Bet lūgšana jūs iepriecinās, darīs jūs mierīgus, izturīgus un stiprus. Lūk, ar šiem līdzekļiem - lasīšanu un lūgšanu - vadieties dzīvē.

Bet tagad, brāļi un māsas, atrodoties šeit, dievišķajā liturģijā, padomāsim, kādēļ mūs Kungs ir saaicinājis, kāpēc pasaucis uz Sava mīļotā Dēla laulību mielastu? Padomājiet: Kungs mūs saaicināja, Kungs mūs pārliecināja, Kungs visu iekārtoja, lai mēs atnāktu. Bet lūk, par ko vēl runā Evaņģēlijā: “Draugs, kā tu ienāci šeit bez kāzu tērpa?” Kungs tev atklāja mīlestību. Tu biji kaut kur aizmirsts, bet Kungs aizsūtīja Savus kalpus rūpīgi jo rūpīgi uzmeklēt tevi: ”Meklējiet vēl, meklējiet visur, visās pavārtēs, ieliņās, būdelēs, un atrodiet.” Un lūk, kad visi bija saaicināti, Ķēniņš atnāca aplūkot, vai viss ir kārtībā, vai visi ir apmierināti, vai visi ir priekā un laimē. Viņš ievēroja, ka viens cilvēks ir ienācis nebūdams kāzu tērpā, un teica viņam: “Draugs, kā tu uzdrīkstējies ienākt šeit bez kāzu apģērba?” Cilvēks klusēja… Lūk, kā Kungs mūs aicina. Nedomājiet, ka jūs šeit esat nākuši, lai izpildītu klausību.

Kungs saka: “Ņemiet un ēdiet” un “Dzeriet no tā visi.” Līdzībā par mielastu Kungs izklāstīja Vakarēdiena Noslēpumu: raugi, cilvēk, nenāc šurp neģērbies kāzu drēbēs. Kas tas ir par kāzu tērpu? Tas nozīmē pamest visu savu grēcīgo dzīvi, tērpties Dieva žēlsirdībā un sākt jaunu dzīvi, kas nekad nebeidzas.

Tad lūk, ja jūsu dzīve līdz Vakarēdienam bija grēcīga, tad pēc Vakarēdiena apņemsimies dzīvot svēti, saskaņā ar Dieva Mīlestību. Mums tā bieži gadās - dzirdam Dieva vārdus un nesaprotam. Bet Kungs saka: “Dzeriet no tā visi.” Vai tad Viņš sienām to saka? Jums! Bet jums ir tādas aukstas un neticīgas sirdis, jums Dieva mīlestība, Dieva piedošana nav vajadzīga. Un paliksiet bez atbildes, neattaisnosieties.

Skatieties, cik žēlīgs ir Kungs, cik pārliecinošs, cik vareni viņš jūs lūdz. Bet jūs ko? Vai ar jums nenotiek tas, par ko stāsta līdzība par laulību mielastu? Kungs saka: “Ejiet, pārlieciniet, lai ļaudis nāk.” Un viņi atnāca. Kungs zināja, kurš bija cienīgs, bet kurš ne, kas atnāca neģērbies kāzu tērpā. Kāzu tērps ir mūsu dvēseles apģērbs. Grēcīgums ir jāpamet, brāļi un māsas. Vajag baroties un dzīvot ar Dieva Žēlastību.

Nākot pie Kristus biķera, mēs apliecinām: “Ticu, Kungs un apliecinu, ka Tu esi patiesi Kristus, dzīvā Dieva Dēls, kas pasaulē atnācis glābt grēciniekus; no viņiem pirmais esmu es”. Lūk, mūsu galvenais apliecinājums. Jūs aplieciniet, ka jūs esat pasaulē pirmie grēcinieki visu cilvēku priekšā, Dieva priekšā, pasaules priekšā. “Vēl es apliecinu, ka šī ir pati Tava visšķīstā Miesa un dievišķās Asinis.” Un katrs no jums lai pajautā: “Vai tu mani esi aicinājis?” - “Jā, Es tevi esmu aicinājis”. - “Tātad Tu par mani uzņemies atbildību?” - “Jā, Es uzņemos uz Sevi gan tavu nodarījumu, gan grēku nožēlu.”

Brāļi un māsas, apustulis Pāvils mums raksta par savu ticību tā: “Es ticu uz Dieva Dēlu, kas mani iemīlējis un atdevis Sevi par mani.” Lūk, tā ir ticība. Pēc šīs ticības ir jāvadās.

Un tā, atcerieties visās situācijās, kādās nonākat, kamēr vien esat pie pilnas apziņas, ka Kristus par jums ir miris krustā - tā Viņš Jūs ir mīlējis. Kāda tā ir milzīga vērtība! Kādi gan mēs esam smagi grēcinieki, ka bija nepieciešams krustā izliet Dieva Dēla Asinis, lai nomazgātu mūsu grēkus! Tad lai taču tas mūsu sirdīs modina bijības pilnu prieku, cerību un mīlestību uz Kungu. Ar tādām jūtām, ar tādu ticību nāksim pie Kristus Biķera. Pienāksim ticībā un mīlestībā, un būsim mūžīgās dzīvības dalībnieki!

Āmen.

Arhimandrīts Tavrions (Batozskis)