 |
Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību |
|
|
|
LV |
|
|
|||||
|
|
Starecs Amfilohijs (dz. ap 1770, m. 1865) - par savu izcelsmi un gadiem, kas aizritējuši pirms ierašanās Tihvinas novadā, starecs mēdza stāstīt ļoti skopi. Zināms tikai, ka viņš dzimis Rīgā, pēc izcelsmes latvietis. Amfilohija tēvs, luterāņu baznīcas mācītāja palīgs, gatavoja arī dēlu baznīcas kalpošanai. Taču Kungs bija lēmis jaunietim citādi, apgaismoja viņa prātu ar Pareizticības gaismu, un viņš pēc daudzkārtējām tikšanās reizēm un pārrunām ar krievu garīdzniekiem, pārgāja Pareizticīgās Baznīcas klēpī. Uzskata, ka tieši tad, kristībās, viņš ieguvis sava krusttēva Andreja Ivanoviča Šapošņikova vārdu. No 1831. līdz 1839. gadam Tihvinā notikušajā izmeklēšanā noskaidroja īsto vārda īpašnieku, Pleskavas sīkpilsoni, kuram ar starecu nebija nekāda sakara. Baidoties no piespiedu atgriešanas pie luterāņiem, Šapošņikovs tā arī neatklāja savu patieso izcelsmi. Citu liecību autori atzīmējot stareca zināšanas un izpratni karaklausības lietās, uzskatīja viņu par muižnieku, kurš no laicīgās pasaules nošķīries 1812. gadā, kad kara laikā bija iespēja dabūt pasi. Vai tas tā bija – nav zināms. Nezināms palicis arī stareca dzimšanas gads. Jau mūža nogalē, 1885. gada novembrī tēvs Amfilohijs imperatoram Aleksandram II adresētajā lūgumā raksta: «Tā kā esmu jau ap 85 gadus vecs...». Pēc šī vienīgā dokumenta, kurā starecs pats norāda savu vecumu, var pieņemt, ka viņš dzimis ap 1770. gadu. Dažas liecības apstiprina šo gadu. Tā, piemēram, Tihvinas Dievmātes Aizmigšanas klostera priekšnieks arhimandrīts Vladimirs (Kobiļins), 1885.g. redzot tēvu Amfilohiju, izteicās, ka «viņš ir ap 90 gadus vecs». Lielākajā daļā citu avotu minēti daudz agrāki dzimšanas gadi, un 1865.g. pēc stareca nāves uz viņa kapa plāksnes bija uzrakstīts: «... dzimis vairāk nekā pirms 120 gadiem.» Pēc aiziešanas no tēva mājām uz Krieviju, Andrejam nācās nodarboties gan ar zemkopību, gan tirdzniecību, gan strādāt kā kalpam. Viņš daudz ceļoja pa Krievzemes svētajām vietām, bija Atonā, bet pēc dažu liecībām — arī Jeruzalemē. Pēdējos gadus pirms ierašanās Tihvinā, viņš pabija daudzos Novgorodas eparhijas klosteros, katrā no tiem uzkavējoties īsu laika sprīdi. Apmēram gadu kopā ar eremītu Jemeļjanu nodzīvoja Novgorodas apriņķa Oskujas - Pestītāja klosterī («Kā Dieva azotē»). Vēsts par divu vientuļnieku gara veikumiem sāka izplatīties apkārtējos iedzīvotājos, un vientulību meklējošie stareci no klostera aizgāja. 1812.gadā alkas paklanīties Ziemeļrietumu Krievijas svētumam, Tihvinas Dievmātes ikonai, atveda Šapošņikovu uz Tihvinu. Te pie Lielās Dievmātes Aizmigšanas klostera dzīvojošais svētlaimīgais Boriss ieteica viņam aiziet uz Rekonu — 40 verstis no pilsētas, kur atradās senais Trijādības klosteris. Šapošņikova atnākšanas brīdī klosteris izskatījās kā viena Trijādības koka baznīca, stāvoša upes krastā bezgalīgu mežu un purvu ielenkumā. Ne celles, ne arī to pamatus nebija iespējams atrast mežonīgo augu biezoknī.. Par sirmo senatni liecināja vairs tikai mūža miegā dusošās brālības aplīdzinātie kapu pauguri. Kas un kad bija dibināts klosteris, neviens nezināja. Zināms bija vienīgi tas, ka izsenos laikos dziļajos mežos klīstošajiem medniekiem Rekonkas upītes krastā uz akmens parādījusies Svētās Dzīvudarošās Trijādības ikona. Vēsts par šo brīnumu un caur ikonu notikušajiem daudzajiem dziedināšanas gadījumiem izplatījās tuvākā un tālākā apkaimē, un Svētā Tēla parādīšanās vietā tika uzcelts klosteris. Te pajumti un vēlāk arī mūžīgās dusas vietu raduši patiesie kristīgās godprātības censoņi, kas šeit glābušies no grēcīgās pasaules kārdinājumiem, lūdzot Dievu par dzimto zemi. Nostāsti vēstī, ka pirmie vientuļnieki Rekonā ieradušies jau 13.gadsimtā. Drīzāk gan šie notikumi risinājušies 15.—16.gadsimtos, kad apkārt Tihvinai radās citi – Ruguiskas Trijādības, Antonijevas-Dimskas Trijādības klosteri. Rekonā saglabājusies Trijādības baznīca tika uzcelta 1672.g. un, kā liecina uzraksts uz pamatos iebūvētā krusta, iesvētīta1676.gadā jau kā esošais klosteris ar Novgorodas metropolīta augsti svētītā Arsēnija Pitrima svētību pēc celtnieka Arsenija iesvētīšanas. Uz to pašu laiku — Alekseja Mihailoviča valdīšanas gadiem — attiecas aprakstu un sarakstu grāmatās pašas senākās Rekonas klostera dokumentālās ziņas. Par klostera senumu liecina arī tādi netieši pierādījumi kā divi 1607. un 1631.gada evaņģēliji, raksturoti kā «biežās lietošanas dēļ ļoti novecojuši», kā arī pati brīnumaini atklājusies sv. Trijādības ikona, kuru to redzējušie aprakstījuši kā «senāku par baznīcu, ar dabas krāsām uz īpašas ikonu grunts gleznotu». 1862.gada dokumentu autors ikonu raksturo kā grieķu stila, turklāt norāda, ka no trim eņģeļu attēliem nebojāts palicis tikai viens. Jau tolaik pār Krievzemi nolaidusies migla neatgriezeniski aprijusi Rekonas klostera dārgumus. Un laikam tikai brīnums cauri kara, posta un nemiera laikiem palīdzējis saglabāties Sv. Trijādības dievnamam, kuru tagad var aplūkot Novgorodas koka arhitektūras muzejā Vitoslavcos. 1685.g. Novgorodas metropolīts Kornēlijs Rekonas klosteri ar «13 zemnieku dvēselēm un 2 četvertēm zemes» pierakstījis Tihvinas Marijas Debesbraukšanas klosterim. Pēc apraksta Rekonā tolaik uzskaitīti «baznīca, divas celles, kā arī zirgu un govju laidars... ar dēlīšiem apsisti svētie vārtiņi». Vēlāk uzcelta arī «koka celle ar pavēni celtniekiem... maizes klēts», «...visas celtnes tās pašas vecās». 1764.g. klosteris likvidēts un pārvērsts par draudzes baznīcu. Savu draudzes locekļu gan nebijis, taču Baznīcas dienā uz dievkalpojumu salasījies «diezgan daudz dievlūdzēju... no tuvākajiem ciemiem un tālākām Krievijas vietām», kas vēlējušies no mesties ceļos brīnumainā tēla priekšā. Dievkalpojumus veikuši tuvāko ciemu priesteri vai Tihvinas mūki. Tolaik, kad Rekonā ieradās Šapošņikovs, pie baznīcas mita tikai piekalpotājs Mihails Zaharovs, kuram tad arī svētceļnieks lūdza pajumti. Klostera vientulība, grūtā aizsniedzamība priekš dīkiem ziņkārīgajiem un šiem apstākļiem atbilstošs nepārredzamajos purvos un mežos valdošais klusums uz visiem laikiem savaldzināja ticības censoņa sirdi. Te viņš sevi pilnībā varēja veltīt īpašajai Dievam kalpošanai — vientuļnieka dzīvei. Starecs, cik spēja, palīdzēja saimniekam mājas un dārza darbos, taču lielāko daļu laika vadīja lūgšanās baznīcā vai mežā, kurā viņš nereti devās uz ilgāku laiku. Vēsts par tādu svētību ātri izplatījās pa apkaimi, un zemnieki sāka nākt uz Rekonu, lai dvēselē būtu viņam blakus, lai kopīgi palūgtos vai vaicātu pēc padoma savās sāpēs un nelaimēs, jo klejojumos daudz piedzīvojušais, pieredzes bagātais starecs vienmēr atbildēja ar lietderīgu padomu. Zemnieki jau toreiz iemīlēja ticības censoni, sāka uzskatīt viņu par savu aizstāvi, un, ievērojuši, ka tas nes veiksmi, lūdza stareca svētību ražas novākšanai un citiem lauku darbiem. Šķita, ka pēc daudzajiem grūtību un zaudējumu gadiem starecs beidzot ir atradis mieru un atpūtu, taču arī šeit, tālajā vientuļajā klosterī viņam nācās bez vainas ciest. 1814.gadā vietējie varas orgāni sāka interesēties par Rekonā apmetušos svētceļnieku un, neatraduši pilsētas Garīgajā pārvaldē Šapošņikova atstāto pasi, izsauca viņu uz Tihvinu, kur starecu apvainoja klaidonībā un līdz īstā vārda un kārtas noskaidrošanai iesēdināja cietumā, kur viņš pavadīja 9 mēnešus. Taču starecs nekrita izmisumā, jo saprata, ka viss notiekošais iespējams tikai ar Dieva ziņu, tādēļ daudz lūdzās, turklāt ne tikai pats vien. Pusnaktī un agri no rīta modināja ieslodzījuma biedrus un pierunādams, bet reizēm pat ar spēku pārliecināja par nepieciešamību lūgt Dievu, visa Radītāju. Sākumā ieslodzītie visādi pretojās, taču pēc tam apjēgušies tā iemīlēja starecu, ka pēc atbrīvošanas nemaz negribēja no viņa šķirties. Šapošņikova vīrišķīgā uzvedība cietumā, ticības dedzēja sprediķiem līdzvērtīgās sarunas ar ieslodzītajiem, kas viņus virzīja uz pareizā ceļa un, protams, vēstis par stareca vientuļnieka dzīvi Rekonā piesaistīja Baznīcas vadības uzmanību, un pēc kāda laika viņu atbrīvoja. Ir ziņas, ka tieši tad starecs rakstījis pirmo imperatoram Aleksandram I adresēto lūgumu ļaut viņam kā sargam dzīvot pie Rekonas baznīcas. Dokumentālu apstiprinājumu tam nav, taču atbrīvošana pēc tik nopietna apvainojuma kā klaidonība (par to varēja izsūtīt uz Sibīriju) liek domāt par augsta ranga aizstāvību, iespējams, pat Šapošņikova lūgumam kā atbildi sekojošu viņa Augstības žēlastību. Starecs notiekošo uztvēra kā brīnumu un prieka pilns atgriezās Rekonā. Taču tur gaidīja nepatīkams pārsteigums. Piekalpotājs Mihails Zaharovs, baidoties no soda par to, ka slēpj cilvēku bez pases, raidīja Šapošņikovu prom, neļaudams viņam apmesties pat ne baznīcas tuvumā. Tā nu starecs tāpat kā pirms trim gadiem ar maišeli un ceļaspieķi rokās jau devās prom pa Novgorodas ceļu, kad viņu aizkavēja tuvējā Zaozerjes ciema zemnieki un piedāvāja apmesties dažas verstis no baznīcas attālā sopkā; tur arī izraka starecam zemnīcu, kurai blakus uzstatīja lielu koka krustu. Pēc piekalpotāja nāves starecs atgriezās Rekonā jau uz palikšanu. 1816.gadā ar Novgorodas bīskapa Ambrozija atļauju tika «noteikts, ka šis klosteris ir viņa pastāvīgā dzīves vieta». Starecam uzticēja arī uzraudzīt baznīcu, un viņš ar prieku un dedzību ķērās pie jauno un neapšaubāmi sirdij tuvo pienākumu pildīšanas. Ir zināms, ka ticības dedzējs izteicis neapmierinātību par to, ka kaimiņu draudzes, «kārodamas pēc baznīcas īpašuma... izputina klosteri», cenšoties aizvest zvanus un baznīcas piederumus. Pats Šapošņikovs, gluži otrādi, kā vien spēdams, centās pielikt savu roku jau toreiz vecās Trijādības baznīcas labošanā un remontēšanā. Tieši šais gados: sākumā sopkas zemnīcā, tad — pie baznīcas dzīvodams, Šapošņikovs ielika pamatus savam pirmajam varoņdarbam —vientuļnieka dzīvei, pazemībā pieņemdams visu vientuļnieka dzīves, «tuksneša», dzīves smagmi. Viselementārāko ērtību pašaizliegšana nebija uzspiesta pakļaušanās skarbajiem dzīves apstākļiem, bet gan pārdomāta miesas un jebkuru pasaulīgu, tātad grēcīgu, vēlmju mērdēšana, lai tā sasniegtu patiesās Dievizziņas saldmi. Nomaļajā klosterī no pasaules nošķīries, starecs nemeklēja pasaules slavu, tādēļ mums, kurus glābušas Amfilohija lūgšanas un aizbildniecība Radītāja priekšā, būtu jo īpaši jāprotas cildināt viņa veikumu. Par stareca taisno dzīvi vēstī ne mazums saglabājušos ticamu aprakstu vai pat leģendu. Sekodams senatnes vientuļnieku piemēram, Amfilohijs visdažādākajos veidos mērdēja savu miesu. Vēl pirms ierašanās Rekonā viņš pie Ilmeņa ezera bija apsaldējis kāju un, neraugoties uz to, ka pēda pastāvīgi sāpēja, to neārstēja, bet, gluži otrādi, līdz pat spelgam salam bieži staigāja bass. Savā zemnīcā, bet vēlāk — mājiņā pie baznīcas tikpat kā nekad nekurināja krāsni un vispār mājās uzturējās reti, biežāk dodoties mežu dziļumā vai pašos visstaignākajos muklājos, kur tad lūdza Dievu un kavējās pārdomās. Ziemās, kad dziļš sniegs nošķīra klosteri no pārējās pasaules, starecs mēnešiem ilgi palika Rekonā pilnīgi viens. Ēda viņš ļoti pieticīgi, apmierinoties ar slikti izceptu maizi un auzu tumi, taču visbiežāk pārtika vienkārši no sēnēm, ogām, saknēm vai pat mizām un sūnām. Maizi starecs cepa pats. Ģērbās viņš pieticīgi; vairāk par apģērbu Amfilohiju sildīja pārsteidzošs vājajā augumā apslēpies gara spēks. Šis spēks sargāja starecu arī no dažādiem nelabā kārdinājumiem un ļaunprātībām: te pašā sala spelgoņā atsprāga viņa mitekļa durvis, te atkal lūgšanas laikā kāds cilvēka izskatā parādījās blakus starecam un apgalvoja, ka viņš kalpo nepareizi. Starecs devās purvā, taču arī tur ausīs skanēja kliedzieni, izsmiekls un draudi. Mēs zinām daudzus šādus gadījumus no Svēto Tēvu dzīves, arī starecs tos zināja, tāpat kā zināja glābšanās ceļu: vienmēr ar dziļi izjustu lūgšanu vērsās pie mūsu Kunga un Debesu Valdnieces, un, protams, arī saņēma viņu palīdzību. Rekonas dzīves sākumposmā Šapošņikovs, protams, neuzdrošinājās doties dziļi Tihvinas nebeidzamo mežu biezoknī. Īpaši bīstami bija akaču bezdibeņus sevī slēpjošie sūnu purvi. Taču, pamazām apradis, viņš drīz vairs nebijās ne zvēru, ne biezā meža drūmā klusuma un bieži uz ilgāku laiku devās pašā dziļākajā biezoknī, kur vadīja dienas vienatnē, neviena netraucētā lūgšanā. Stareca piekalpotājs atceras viņa vārdus: «Meži bija milzīgi; nocērtu vienu sausu koku ar cauru vidu, aizdedzu, un tas deg nedēļu, divas». Arī, Trijādības baznīcas mājiņā dzīvodams, starecs turpināja sevi dažādi vārdzināt: ļoti maz gulēja, turklāt arī miegs nenesa mieru, jo stareca guļas vieta bija no dēļiem, bet pagalvja vietā gara cīnītājs lika akmeni. Laiku no 12 naktī līdz 7 rītā un vēl vairākas stundas dienā starecs pavadīja lūgšanās. Lūdzoties viņš zem ceļiem kaisīja smiltis. Lai arī starecs savus kristīgos tikumus publiski nekad nedemonstrēja, ļaudis zināja par viņa tīro un gaišo dzīvi. Tuvākais gara draugs, Tihvinas Marijas Debesbraukšanas klostera hieromūks Martīrijs (izdaudzināts ar savu dievbijīgo dzīvi, vairāk pazīstams kā Pēteris no Gruzijas, vēlāk arī Irapskas Filipa klostera cēlājs) piedāvāja Šapošņikovam klusībā pieņemt mūka iesvētību. Tā 1822.g. 26.augustā viņu, izdarot gluži nemanāmu matu apgriešanu un dodot Adriana vārdu, iesvētīja par mūku. 1832.gadā starecs līdz ar shimas apvilkšanu ieguva Amfilohija vārdu. Tā kā iesvētīšana bija slepena, starecs to ārēji neizrādīja, joprojām tērpās pasaulīgajā apģērbā un tikai retajam atklāja savu patieso stāvokli. Tādēļ dažādos dokumentos viņš līdz pat nāvei biežāk minēts nevis kā shimas mūks Amfilohijs, bet gan ar A. Šapošņikova vārdu. Taču Dievišķā Apredzība gatavoja starecu pavisam citam — ticības censoņa, ticības dedzēja — varoņdarbam, ar kuru Amfilohija vārds uz mūžiem ierakstīts Ziemeļrietumu Krievijas Baznīcas vēstures hronikās. Uzzinot, ka Rekonā kādreiz bijis klosteris, starecu pārņēma doma par tā atjaunošanu. Pats Amfilohijs stāstījis, ka toreiz viņam sapnī parādījies svētais Sviras Aleksandrs un uzticējis pienākumu par to parūpēties. Arī turpmākais risinājies tik neparasti, ka stareca stāstījums šaubas neraisa. Jo tikai ar Svēto aizgādību var izskaidrot notikumu labvēlīgo gaitu un pozitīvo iznākumu. Stareca vēlme un uzsāktie centieni pārsteidzoši sakrīt ar Tihvinas apriņķa tiesā negaidīti uzpeldējušo faktu, ka 1783.gada Ģenerālajā zemes mērīšanā no Rekonas klostera norakstītās turpat divtūkstoš desetīnas zemes pēc virknes dažādu pārpratumu un birokrātiskām manipulācijām ne tikai pārgājušas valsts resoru īpašumā, bet tikušas pat atdotas privātīpašumā, līdz beidzot pēc pārdošanas nokļuvušas vēl kādās trešajās rokās. Tiesa klosterim atdeva tikai nelielu daļu no tam reiz piederējušās zemes. Taču tēvs Amfilohijs «...pauda neapmierinātību par Rekonas klostera lietu, jo šāds lēmums bija nelikumīgs» un iesniedza apelāciju, kurā pieprasīja ne tikai atdot atņemto zemi, bet arī atjaunot klosteri. Uzņemoties šīs rūpes, starecam nākas sastapties kā ar palīdzību, tā arī pretdarbību. Pēc lūguma iesniegšanas imperatoram Aleksandram I starecs brauc uz Novgorodu, uz Guberņas tiesu, atgriežas Tihvinā un visbeidzot tiek līdz pat Pēterburgai, kur viņam izdodas nodrošināties ar Garīgo lietu ministra kņaza Goļicina un citu ar saviem kristīgajiem darbiem pazīstamu cilvēku atbalstu. Novgorodas garīgajā konsistorijā starecs saņem svētību saviem «dedzīgajiem centieniem un rūpēm par Rekonas klosterim piederošo zemi», kas dubulto viņa jau tā lielo dedzību. Savukārt arī jaunie zemes īpašnieki nav rokas klēpī turējuši un ar savām intrigām panāk, ka tēvs Amfilohijs otrreiz nokļūst Tihvinas cietumā. Stareca ienaidnieki, izrādās, atkal ir izvilkuši gaismā veco lietu par viņa šķietamo klaidonību. 1839.gada 24.decembrī Novgorodas krimināltiesas palāta nospriež: «Šapošņikovu kā klaidoni izsūtīt uz Sibīriju», un tikai cienījamais vecums glābj starecu no pēriena ar pletnēm. Taču Dievs, Savu izredzēto uz pašaizliedzību aicinājis, bija žēlsirdīgs un viņu nepameta. Par jau 1837.gadā imperatoram sūtīto, bet līdz adresātam nenonākušo stareca lūgumu un Amfilohija likstu izklāstu uzzināja Svētās Sinodes virsprokurors N.A. Protasovs. Ievācis par šo lietu ziņas, virsprokurors aizbilda par Šapošņikovu Nikolajam I, kurš tad ne tikai dāvāja starecam brīvību, bet pat atļāva «atbilstoši paša vēlmei, dzīvot Rekonas klosterī». Pēc kāda laika Novgorodas eparhijas Baznīcas vara saskaņā ar 1841.gada ukazu, noteica, ka starecs uzskatāms par «garīgajam resoram piederošu». Tostarp tiesāšanās turpinājās ar mainīgiem panākumiem. Pilsoņu palātas kārtējais lēmums Šapošņikovam kā prasītājam atkal atteica. Tad viņš 1854.gada pavasarī apelācijas sūdzību iesniedza nu jau Valdošajam Senātam, taču arī tur lietu nespēja atrisināt, un tikai pēc tās tālāknodošanas Valsts Padomei prāva tika pabeigta par labu klosterim un A. Šapošņikovam. Tā kā atdot jau sen par privātīpašumu kļuvušo zemi nebija iespējams, Valsts Padome ar cara apstiprinātu lēmumu 1858.gada 20.oktobrī nosprieda piešķirt Garīgajam resoram 43 tūkstošu rubļu kompensāciju. 1860.gada 13.maijā iznāca imperatora ukazs par to, ka «tuksnesis tiek atzīts par patstāvīgu mūku apdzīvojamu ārštata klosteri,». Dieva brīnums bija noticis. Jo kā gan citādi lai izskaidro brīnumainos notikumus, ar kādiem tālajā Tihvinas apriņķī triumfēja pareizticība. Tikai retais ticēja, ka starecam Amfilohijam izdosies atjaunot klosteri. Tāpēc notikušais lai mums ir kā piemērs, kā apliecinājums tam, ka vieta, kura reiz jau izdaudzināta ar brīnumdarošās ikonas parādīšanos, tiešām ir īpaša, un tā nedrīkst piederēt ne valstij, ne privātpersonām, jo tiesības uz šādu zemi ir tikai Baznīcai. Tikai ar brīnumu var izskaidrot, ka reizē ar Tihvinā negaidīti uzpeldējušo tiesas prāvu pilsētā uzrodas arī cilvēks, kurš spēj šo lietu pozitīvi atrisināt. Lietas risināšana ilga 40 gadus, tronī sēdēja jau trešais imperators, bet starecs joprojām staigāja pa tiesām, braukāja uz galvaspilsētu un guberņas centru, līdz beidzot panāca risinājumu. Tur, kur citi jau sen būtu atkāpušies, viņš lēni, taču neatlaidīgi devās pretī savam mērķim. Stareca piekalpotājs atceras: «Viņa iemīļotā doma bija — redzēt, ka tuksnesī tiek atjaunots klosteris un tā brālība.» Ap starecu Amfilohiju esošie ļaudis bija ievērojuši viņa pārsteidzošo gara spēku, kas šķiet, no augšienes apmirdzēja sterecu un palīdzēja pazemīgi paciest neskaitāmos viņu piemeklējušos zaudējumus, grūtības, cietumu un pazemojumus. Rekonā Šapošņikovs ieradās jau turpat 70 gadu vecumā, un askēta skarbā dzīve, protams, bija uzspiedusi savu zīmogu viņa ārienei. Taču vēl 1855.gadā, kad Amfilohijam jau bija ap 90, Tihvinas arhimandrīts pēc tikšanās starecu raksturo ar vārdiem: «...taču viņš ir možs un stiprs». Veicot īstus dievbijības brīnumus garīgajā dzīvē, starecs arī saskarsmē ar cilvēkiem, bija ļoti labs un laipns. Raug, tajās pašās atmiņās rakstītie vārdi: «...Šapošņikovs ir runīgs, pat jautrs, lieki nebilst ne dievbijības, ne svētulības vārdus, ir vienkāršs un atklāts.» Taču ne tikai klostera atjaunošanas darbs izdaudzināja starecu. Amfilohija iniciatīva un nerimstošais darbs, lai Dieva norādītajā vietā atjaunotu klosteri, miesas spīdzināšana mežu dziļumos, viņa dievbijība un gudrība piesaistīja cilvēkus. Ilgie dažādās Krievijas malās meklējumos pavadītie gadi, cietumā un tiesas prāvās gūtā pieredze saskarsmē ar visdažādākajiem ļaudīm bija Šapošņikovu izveidojuši par lielisku cilvēku dvēseļu pazinēju un deva viņam tiesības izteikt savus spriedumus, tiesāt atnākušos. Pie stareca gāja «ievērojamie, dižciltīgie un zemas kārtas ļaudis, jauni un veci... pasaulīgie un jaunie mūki». Zinot, ka mājās tēvs Amfilohijs sastopams reti, cilvēki ne tikai veica grūto un tālo ceļu līdz Rekonai, bet, lai gūtu vērtīgu padomu, mierinājumu vai svētību, dažkārt sameklēja viņu pat purvu dūksnājos. Rekonas klostera izdevumos aprakstītās pieņemšanas ļoti līdzinās Dostojevska «Brāļu Karamazovu» personāža stareca Zosimas praktizētajām. Par viesu ierašanos vienmēr priecīgais Amfilohijs, viņus, vakarā ieradušos, laipni iekārtoja pārnakšņot, pabaroja, ar ko nu varēja, bet no rīta aprunājās un kopā lūdza Dievu, reize dāvājot arī savu sirds siltumu. Ar īpašu mīlestību viņš uzņēma bāreņus, slimos, atraitnes un nabagos, tas ir, visus tos, kuriem vēl vairāk nekā citiem bija vajadzīgs padoms un palīdzība. Viņiem starecs atdeva arī bagāto tirgotāju un zemnieku atstāto. Bībeli tēvs Amfilohijs zināja no galvas un, izmantojot savu labo atmiņu, ik sarunu sāka ar atbilstošu citātu no Svētajiem Rakstiem. Starecs mīlēja lasīt, un grāmatas bija vienīgā mantība viņa pieticīgajā miteklī. Apmeklētāji ne reizi vien ievēroja, ka Raksti lasot atvērās tieši uz notiekošo sarunu attiecināmās vietās. Pie stareca nāca arī miesas dziedināšanu meklēt, un arī šajos gadījumos viņš palīdzēja: lūdzās, dzirdīja ar svētīto ūdeni, ieteica, uz kuru klosteri aizbraukt, pie kuriem pīšļiem ceļos nomesties — un slimniekam kļuva labāk. Kā apbalvojot par īpašo ticības censoņa un vientuļnieka dzīvi, Dievs starecu apveltīja arī ar gaišredzības spēju. Jau otro gadu simtu šejienes ļaudis no paaudzes paaudzē, no mutes mutē nodod vēstījumus par visdažādākajiem viedā askēta paredzējumiem. Viņš brīdinājis zemniekus par neražu, lopu slimībām, ugunsgrēkiem. Jau pirms klostera atjaunošanas Amfilohijs zināja, ka tas Kungs viņu neatstās un taisnība uzvarēs. Šādu pārliecību starecam iedvesa brīnišķīga jauna dievnama redzējums vecās koka baznīciņas vietā. Reiz caur baznīcas grīdu sazēlusi zaļa, lekna zāle. Tas noticis tieši pirms pēdējās tiesas, kurā jāpieņem galīgais lēmums, un starecs brīnumaino zīmi pārliecināts iztulkojis kā vēsti par lietas veiksmīgu atrisinājumu. Saglabājušās arī liecības, ka baronesei Rozenai starecs paredzējis valdīšanu ar diviem zižļiem. Un patiesi, baronese kļuva gan par Serpuhovskas klostera igumeni, gan sieviešu institūta vadītāju. Un vēl kāds interesants stareca Amfilohija pareģojums. 60-to gadu sākumā, kad Rekonas tuksneša tuvumā uzsākās jauna klostera celtniecība, viņš pavēstīja, ka tur tikšot uzcelta arī akmens baznīca. Starecs cerējis arī pats šo laiku piedzīvot un jau sācis vest uz sopku akmeņus. Taču pareģojumam nebija lemts piepildīties ne tad, ne arī turpmākajos gados, un vēl šodien tikai bedres, pamati un ap tiem saveltie laukakmeņi atgādina par tālaika notikumiem. Taču, kas zina, varbūt stareca vārdiem lemts piepildīties tieši tagad? Varbūt tiešām kā piemiņa viņa veikumiem un zīme nākamajām paaudzēm šeit pret debesīm sliesies jauns skaists dievnams? 1860.gada 21.maijā daudz ļaužu no tuviem un tāliem ciemiem, no Tihvinas, Novgorodas un Pēterburgas saradās uz svinīgo Rekonas Svētās Trijādības klostera atklāšanu ar krusta gājienu, Svētās Trijādības kanona dziedāšanu un Dievišķo Liturģiju Trijādības baznīcā. Jaunais klostera priekšnieks hieromūks Daniels, kurš līdz tam vadījis Valaamas klostera kapelu galvaspilsētā, Rekonā ieradās kopā ar trim Valaamas mūkiem, Pestītāja Apskaidrošanās klostera priekšnieka, izdaudzinātā igumena Damaskina vēstuli un viņa dāvātajām ikonām. Līdz ar to Rekonā tika apstiprināts Valaamas nolikums, kas pazīstams kā visskarbākais, ar raksturīgu jebkurus pasaules priekus aizliedzošu un paklausīgu ikdienas darbu klostera labā pieprasošu kārtību. Šapošņikovs aktīvi iesaistās Rekonā kūsājošajos darbos — tiek celta jauna baznīca, celles, saimniecības ēkas, jābūvē ceļš. Jau turpat 50 gadus šai apkārtnē dzīvojošais starecs gatavo sīki izstrādātu Novgorodas bīskapam adresētu ziņojumu par paredzamo klostera turpmāko dzīvi: ienākumu posteņiem, mūku un novicu skaitu un iespējamo celtniecību, precīzi norādot, kur un cik var ražot ķieģeļus, kur ir atrodams māls, smiltis, akmeņi, kuri no apkārtējiem muižniekiem palīdzēs ar kaļķiem... Tomēr pēc kāda laika starecs savu līdzdarbību pārtrauc. Iemesli tam, visticamāk, ir divi: sevi manīt liek cienījamais vecums, kam pievienojas nesaskaņas ar jauno klostera priekšnieku. Acīmredzot Valaamā izbaudītās Damaskina stingrās vadības skolas audzēknim Danielam nav pa prātam stareca kūsājošais darbotiesprieks, viņa dzīvais, skumjās negrimstošais raksturs. Nesaskaņas te bija neizbēgamas. Danielu pilnīgi būtu apmierinājusi Amfilohija kā pašaizliedzīga ticības censoņa, klostera atjaunotāja un, protams, arī stareca — simtos skaitāmu draudzes locekļu — garīgā vadītāja loma, taču ne vairāk. Taču vēsts par Rekonas vientuļnieku aizvien izplatījās. Dārga dāvana starecam bija Maskavas metropolīta Filereta līdz ar viņa svētību sūtītā ikona. Dievbijīgo starecu atcerējies arī Pēterburgas metropolīts Izidors. Tāpat kā līdz šim, daudzi nāca uz Amfilohija celli. Raugi, ko atceras kāds no apmeklētājiem: «Pēc tikšanās ar starecu aizmirstu visu neapmierinātību, ciešanas, skumjas un bēdas... mans gars kļūst priecīgs un mierīgs». Taču pie viedā vīra atklīda arī vienkārši ziņkārīgie, kas starecam apnika un traucēja ar savām tukšajām pļāpām, tādēļ viņš nolēma apmesties attālāk no Rekonas klostera. Trīs verstis no tā tiek uzcelts skits ar celli starecam un piekalpotājam, ka arī maza sv. Aizdonas Tihona vārdā nosaukta baznīciņa. Uz turieni Amfilohijs sev līdzi paņēma tikai Dievmātes „Znameņija” („zīmes jaunava”) ikonu, kuru viņš uzskatīja par brīnumdarošu un no tās nekad nešķīrās. Tad arī starecam rodas doma izveidot šeit sieviešu skitu un nespējnieku patversmi. Viņš sāk darboties, ved celtniecības materiālus, taču atkal sastopas ar cilvēku nepateicību. Tihvinas arhimandrīts Vladimirs un Rekonas priekšnieks Daniels aizliedz turpināt darbus un izgaiņā skitā mītošās svētceļnieces. Noguris un slims, Amfilohijs dodas vēl tālāk no Rekonas. 15 verstes attālā no visām pusēm purvu apņemtā sopkā tiek celta viņa pēdējā celle. Taču pat no turienes starecs vairākkārt dodas meža biezoknī, lai neviens netraucētu viņu lūgšanās. Starecs bijis tik vārgs, ka dažkārt atpakaļceļā bez spēka saļimis, un tikai viņa piekalpotājs, uztraukts par Amfilohija ilgo prombūtni, sameklējis starecu un novārgušu, taču psalmus čukstošu atvedis mājās pie uguns. 1865.gada vasarā starecs iegūla slimības gultā, no kuras vairs nepiecēlās. Pēdējās 30 dzīves dienas viņš neko neēda, arī dzēra tikai pa svētā ūdens lāsei «iekšējā karstuma remdēšanai». 9.augustā pulksten 7 vakarā apbrīnojamais ticības censonis pēc grēksūdzes un Kristus Miesas un Asins uzņemšanas mierīgi izdzisa. Viņa nāve bija lēna un mierīga, gluži kā siltais augusta vakars aiz celles durvīm. Starecs nāvi sagaidīja ar prieku, jo bija dzīvojis taisni un nebijās no aizkapa dzīvē gaidāmas atmaksas. Tēva Amfilohija pīšļus aiznesa uz klosteri. Nākamajā dienā pēc bērēm virs kapa uzcēla kapelu. Pēc dažiem gadiem Rekonas tuksnesī izvērsās vareni celtniecības darbi. Par dievbijīgo ļaužu ziedojumiem un ieguldījumiem tika uzcelta Trijādības katedrāle ar pieciem kupoliem un zvanu tornis, Svētie vārti, mūra sēta ar torņiem, dažādas saimniecības ēkas un korpusi. Kapos blakus godā turamajai vecajai koka baznīciņai uzslējās jauna mūrēta Dievmātes Patvēruma baznīca, kur arī glabājās shimas mūka Amfilohija mirstīgās atliekas. Uz stareca kapa uzlika viņa nēsātās važas, stīpu un ķēdes, ko ikviens dievlūdzējs noskūpstījis varēja uzlikt sev un, dziļi palocījies, pieminēt starecu. Tika noteiktas Amfilohija godināšanas dienas: 9. (22) augusts — aiziešanas diena, un 23.novembris (6.decembris) — piemiņas diena. Īpaši daudz cilvēku nomaļajā klosterī saplūda Vasarsvētkos, kad jo īpaši godināja brīnumaini parādījušos ikonu, kas tagad atradās jaunajā mūra katedrālē. Uz Rekonu ļaudis plūda kā no tuvām, tā arī tālām guberņām, šurp brauca cilvēki no visas Krievijas, kur ātri izplatījās vēsts par taisno starecu un brīnumaini atdzīvojušos seno klosteri. Varam iedomāties dievlūdzēju izjūtas, kad pēc garā ceļa caur skarbajiem Novgorodas mežiem viņu acu priekšā pavērās atjaunotā klostera valdzinošā ainava: majestātiskā katedrāle un apbrīnojami slaidais zvanu tornis, ko apņēma daudzi mazāki tornīši un citu baznīcu kupoli, ceļļu un saimniecības ēku pelēkie jumti, akurātie un daudzkrāsainie sētas torņi, apzeltītie krusti, zvani milzīgās, debesu zilgmes piepildītās zvanu ailēs, aiz kurām pletās bezgalīgie mežu plašumi. Taču šai gadu simtā klosteri piemeklēja bēdīgs liktenis. 1921.gadā tas tika slēgts, bet mazliet vēlāk — arī izlaupīts. Pamestās celtnes atstātas stihiju varā. Dievmātes Patvēruma baznīca gan saglabājusies, taču stareca Amfilohija dusas vieta izrakāta un apgānīta. Arī no abiem skitiem, kuros mitis starecs, nekas nav palicis. 1859.gadā viņš, Dievmātes ikonas priekšā karsti lūgdamies, atvairīja klostera bojāeju no visapkārt baismīgi trakojoša meža ugunsgrēka. 1868.gadā stareca Amfilohija lūgšanas Debesu Valdniecei atkal paglāba tuksnesi no vēl lielāka ugunsgrēka, kurā izdega turpat visi apkārtnes meži un ciemi, un arī klostera brāļi nezināja, vai viņiem izdosies glābties no uguns okeāna.
|
