====Kyrie eleison==== Publikācijas

Jubilejas ir labas ar to, ka sniedz iespēju no jauna pievērsties pagātnei. Nesenās Krievijas Kristīšanas tūkstošgades svinības ļāva citādāk paraudzīties uz tēvzemes vēsturi. Pārsteidzoši, taču par senatnes notikumiem mēs zinām vairāk nekā par mazāk seniem, un, līdzko sarunas ievirzās par Krievijas Pareizticīgās Baznīcas pastāvēšanas jaunāko posmu, sastopamies ar iztrūkumiem un noklusējumiem.

Mūsu dienās plaši publicētajās bijušo ieslodzīto atmiņās bieži vien netiek pieminēts simtiem tūkstošu ticīgo liktenis: laicīgie ļaudis, mūki, priesteri, bīskapi. Bet tieši viņi bija tie, kas vieni no pirmajiem saņēma autoritārisma sitienus. Šķiet, tā vēl joprojām izpausmi rod staļinisma laikā veidojusies attieksme pret ticīgajiem kā pret "otrās šķiras" ļaudīm.

Arhimandrīts Tavrions (Tihons Batozskis: 1898.- 1978.) bija ne tikai Krievijas Pareizticīgās Baznīcas (Turpmāk KPB) dzīvē svarīgu notikumu aculiecinieks, daudzos no tiem viņš arī pats ir piedalījies. Viņam bija tā laime pazīt daudzus ievērojamus hierarhus – kā agrākos, tā arī tagadējos. Divdesmit trīs gadus viņš pavadījis ieslodzījumā – piedalījies Baltās jūras kanāla un Berezinas kombināta celtniecībā, strādājis Intas šahtās, bijis izsūtījumā Kustanajas apgabalā. Staļinisko GULAGu viņš iepazina no tā pirmajiem soļiem līdz pat sabrukumam. Atmiņās pats dalījās skopi, taču, par laimi, dzīviem palikt izdevies viņa līdzgaitniekiem, kas rūpīgi saglabājuši Tavriona piemiņu.

Rīta mijkrēslī ļaudis pulcējās no baļķiem cirstā dievnamā. Piecos no rīta lasīja rīta lūgšanas, kam sekoja stundas un grēksūdze. Lielo koka dievnamu apgaismoja ar elektrību. Acis gan lipa ciet, bet laikā, kamēr tika lasītas rīta lūgšanas, galva palēnām kļuva skaidra un miegs pamazām atkāpās. Salīcis uz priekšaltāra paaugstinājuma iznāca tēvs Tavrions ar krustu un Evaņģēliju rokās un sāka lasīt grēku nožēlas lūgšanas. Ļaudis sarausās vienkopus un sastājās ap tēvu. Kopā dziedāja lūgšanas, pēc tam visi kā viens skaļi atkārtoja: "Dievs, esi man, grēciniekam, žēlīgs!" Lūgšanas pārvērta cilvēkus. Skaidri varēja just, ka dievnamā sapulcējusies vienota, saskanīga ģimene, kuras galva ir darba rūķis un gādnieks, aizstāvis un mierinātājs – tēvs Tavrions.

Sākās Liturģija. Tēvs pārģērbās un parādījās mirdzošā tērpā. Iedegās sveces, un kļuva redzams, ka viss dievnams izrotāts ar dzīviem ziediem. Tie rosināja domas par pasaules skaistumu un neredzamo Mākslinieku. Liturģija šajā dievnamā tika uztverta īpaši – tas bija lidojums harmoniskā, tīkamā pasaulē. Un pavadonis šai Liturģijā ceļā bija un palika tēvs Tavrions. Šķita, ka pārkāptas laika robežas, un nelielajā, paklājiem klātajā dievnama telpā iestājusies mūžība. Tajā laikā jau ausa gaisma, dievnama logos ielūkojās priežu zari, izspraucās pirmie saules stari. Pie Kausa dievgaldnieki gāja godbijīgi, viens aiz otra, rokas uz krūtīm sakrustojuši, klusēdami un koncentrējušies. Ap astoņiem liturģija bija beigusies. Satricināti, satraukti cilvēki devās ārā no dievnama. Kas bija tas, kas viņus tā satricinājis? Vārdi, kas izskanējuši tās dienas svētrunā? Paša tēva Tavriona personība? Acis aizvēris, starecs bija sacījis: "Kristus teic: "Jūs esat pasaules gaisma, jūs esat zemes sāls". Bet nedomājiet, ka tas nozīmē – jums jāspīd ar skaistiem vārdiem; nē, jums par savu ticību jāvēstī ar savu dzīvi, ar savu izturēšanos. Ir pienācis laiks ķerties pie darbiem, nevis kvernēt blāvumā un pelēcībā. Kas mūs gaida? Jūs mūs nosodīsiet, tiesāsiet. Bet kā mūs tiesās vēsture? Tā, raug, brāļi un māsas, ikvienam no mums ir jāķeras pie darbiem un pašam sevi jālabo. Mums jāiepazīst savas spējas, savi talanti, un tie jāpilnveido, nekad un ne ar ko neaizbildinoties. Kristus labā vēsts mums ikkatrā ceļā un ikkatrā situācijā ir pavērusi jo plašu darbības lauku. Dzīvo kristīgi, un tā arī būs labās vēsts nešana. Dzīvosi kristīgi, un ļaudis tūkstošiem vien tieksies pie tevis. Savukārt ārējās formas aizies, pazudīs tik ātri, ka jūs tās pat nepamanīsiet. Mēs tik daudz rosāmies, par tik daudz ko uztraucamies, bet, kazi, vakarā mūsu vairs nebūs, vai arī mēs zaudēsim prātu... Tā, raug, mēs varam uz sevi paļauties! Mums ir jāstrādā ar sevi! Visupirms mums jāatklāj sava nemirstīgā būtība, par kuru Skolotājs savam slepenajam māceklim Nikodimam teicis: "Ir jāpiedzimst no augšienes". Āmen."

Tādus vārdus klātesošie svētrunās nebija dzirdējuši. Tomēr visvairāk apbūra un atmiņā iespiedās šos vārdus caurstrāvojošais neredzamais spēks. Šie vārdi nāca no ciešanām, no sāpēm. Gribējās uzzināt par viņu vairāk, taču viņš attiecībā uz atmiņām bija skops, mēdza atjokoties, un, ja arī kaut ko atcerējās, tad tie bija tikai atsevišķi viņa daudzajās svētrunās ievīti fragmenti. Uzzināt par tēvu Tavrionu kaut ko vairāk kļuva iespējams tikai pēc viņa nāves.

Svēto dzīves aprakstos – Krievijā izsenis iemīļotajā lasāmvielā – itin bieži atkārtojas viena iezīme, viena līnija: nākošais svētais, vēl bērns būdams, cenšas atstāt vecāku mājas, lai paslēptos klosterī. Pečoras Feodosija dzīvesstāsts spilgti apraksta cīņu ar māti, kas ietiepīgi nevēlējās laist viņu uz klosteri. Kaut ko līdzīgu nācies piedzīvot arī tēvam Tavrionam. Tikai viņu uz klosteri nelaida tēvs, māte ar pusaudža vēlēšanos bija samierinājusies. Tihons ģimenē bija desmitais bērns. Viņa tēvs –pilsētas valdes mantzinis mazā Ukrainas pilsētiņā Krasnokutskā. Māte – vienkārša zemniece. Dzīve bija smaga, bet attiecības ģimenē – saskanīgas. Tēvs, būdams valdonīga un smaga rakstura, nevēlējās izmantot pilsētas valdes palīdzību – tika izlemts, ka Batozska bērniem jāmācas draudzes skolā bez maksas.

Pamatskolas izglītību ieguvis, Tihons 1911.g. aizbēg no mājām un sākumā dodas uz Belgorodu. Vēl pēc daudziem gadiem viņš atcerējās, kā nogurumā bija aizmidzis uz kāpnēm svētā Belgorodas Jāzepa relikviju šķirsta tuvumā. Svētais viņam parādījies sapnī un ieteicis doties uz Gļinskas tuksnesi. Tihons tā arī darījis. Harkovas stacijā viņu ievērojis jūrnieks, tālbraucējs kapteinis, kurš gribējis puisi vest uz Odesu, lai tur turpinātu izglītību. Tomēr Tihons lūdzis, lai palīdz viņam nokļūt līdz Gļinskas tuksnesim.

Gļinskas Dievmātes Piedzimšanas tuksnesis atradās Kurskas guberņas Putivlovas apriņķī. Plašais klosteris ar četriem akmens dievnamiem, patversmi, slimnīcu, viesnīcu un daudzām darbnīcām izsenis, jau kopš XVI gs., bija izslavēts ar savām mūku tradīcijām un mūku darba mīlestību. Klosteris auga, pieņēmās spēkā, un XIX gs. tajā jau saskaitīts vairāk nekā 500 iemītnieku. Tā tuvumā veidojās skiti: tuvais un tālais – Iliodorovas Pestītāja. Tāpat kā pa visu Krieviju izslavētajā Optinskas tuksnesī, arī te zēla starecu tradīcija, un, tāpat kā Optinskā, tās saknes aizstiepās līdz starecam Paisijam Veļičkovskim, kuru Krievijas Pareizticīgās Baznīcas Koncils 1988.g. pieskaitīja svēto pulkam.

Šajā klosterī arī tika pieņemts pusaudzis Tihons. Taču nodzīvoja viņš tur īsu laiciņu. Tēvs bija ielicis avīzē sludinājumu par bēgli; to izlasījis, klostera priekšnieka vietnieks izsauca Tihonu un mūka pavadībā aizsūtīja viņu uz mājām. Tēvs izlēma, ka Tihonam jāturpina izglītība, un aizsūtīja viņu uz pilsētiņu Dergaču. Taču zēns no sava nodoma neatteicās. Viņš bija iemīlējis Gļinsku un pastāvīgi sapņoja par atgriešanos tur. Mācību laikā viņš gatavoja triecienuzbrukumu tēva sirdij. Piemērots brīdis pienāca 1913.g. Ziemassvētkos, kad viņš brīvdienās atgriezās mājās. Zēns sāka visus ģimenes locekļus apdāvināt ar dāvanām, kuras viņam jo bagātīgi bija sadevuši mūki. Vienam tika ikoniņas, citam – krustiņš. Mājiniekiem par dāvanām tīksminoties, Tihons nometās ceļos tēva priekšā: "Tētiņ, laid mani uz klosteri". Arī māte, vecmāmiņa un brāļi atbalstīja Tihona lūgumu. Visi saprata, ka zēna sirdī ir tikai viens sapnis. Pat uz guļamās lāvas viņš bija uztaisījis kaut ko līdzīgu svētbilžu sienai, pie kuras kalpoja /noturēja dievkalpojumu?/. Šoreiz arī tēvs padevās draudzīgi vienprātīgajam spiedienam, apsolīja izkārtot Tihonam pasi un laist viņu uz Gļinsku.

Tihona pirmais paklausības laiks aizritēja gleznošanas darbnīcā. Gļinskas klosteris gan atradās tālu no centra, tomēr bija izslavēts ar lielisko bibliotēku. Mūki uzmanīgi sekoja visam valstī notiekošajam. 1905.gada notikumu atmodinātā Baznīca centās piecelties un iztaisnoties. Metropolīts Antonijs (Vadkovskis) vērsās pie imperatora ar lūgumu sasaukt Krievijas Pareizticīgās Baznīcas Koncilu. Nikolajs II gan teicās esam gatavs to darīt, taču piebilda, ka neiebilst pret Koncila noturēšanu "piemērotā laikā". 1905.gadā darbu sāka Pirmskoncila Sasaukums, kura uzdevums bija noformulēt Koncilā risināmās Baznīcas problēmas. Pirmskoncila Sasaukuma materiāli tika plaši publicēti un dzīvi apspriesti visā valstī. Taču imperators Koncila sasaukšanu aizvien atlika. Sasaukuma materiālus cītīgi studēja arī novicis Tihons. Visus satrauca jautājumi, vai tiks atjaunots Pētera I likvidētais patriarhāts, un vai KPB iegūs patstāvību; vai arī valsts, tāpat kā līdz šim, turpinās diktēt tai savu gribu caur virsprokuroru.

Gļinskā pavadītie paklausības gadi sakrita ar laiku, kas bija vissmagākais pašai Krievijai: Pirmais pasaules karš, Rasputina ietekme un visbeidzot 1917.g. revolucionārie notikumi. Vēlāk tēvs Tavrions atcerējās, kā kāds starecs staigājis ap zvanu torni un atkārtojis: "Drīz kritīs!" Mūki, zvanu torņa pamatus apsekojuši, starecu nomierinājuši, taču viņa vārdu jēga kļuvusi saprotama tikai 1922.gadā, kad zvanu tornis tūdaļ pēc klostera nacionalizācijas ticis uzspridzināts. Šajā liesmainajā laikā jaunais mūks Tihons ķeras pie padziļinātas Evaņģēlija studēšanas, reizē cenšoties sekot visiem valstī notiekošajiem sabiedriskajiem procesiem.

1917.g. februārī bez neviena šāviena notikusī revolūcija pamodināja visus krievu tautas slāņus. Jaunais Sinodes virsprokurors V. Ļvovs realizēja stingru pretrasputina politiku. 1917.gada 2.aprīlī no kalpošanas tika atlaisti četrpadsmit bīskapi, kas aptraipījušies, sadarbojoties ar Rasputinu. Gandrīz visās bīskapijās veidojas no garīdzniecības un lajiem sastāvošas izpildkomitejas, kas kontrolēja visu bīskapijas virspriesteru darbību. Pēc šo komiteju iniciatīvas valstī notika bīskapiju ārkārtas kongresi. Tika atjaunota senā kārtība, kad visu garīgo amatu pildītāji tiek ievēlēti. Vakantās bīskapu katedras tika aizpildītas, brīvās vēlēšanās aizklāti balsojot. Ārkārtas kongresos balsoja gan klerikāļu, gan laju pārstāvji. Tā tika ievēlēts arhibīskaps Tihons (Beļavins) Maskavā, arhibīskaps Sergijs (Stragorodskis) Vladimirā, bīskaps Benjamins (Kazanskis) Petrogradā un metropolīts Kirills (Smirnovs) Kazaņā.

Bet 1917.g. 15.augustā, Marijas Debesbraukšanas dienā, Kremļa Debesbraukšanas katedrālē notika Krievijas Pareizticīgās Baznīcas Viskrievijas Koncila svinīga atklāšana. Divsimt gadus Krievijas Pareizticīgā Baznīca bija atradusies pastāvīgā pazemojošā valsts kontrolē, kad imperatora pārstāvis, virsprokurors, uzspieda Sinodei savu gribu. Viss minētais bija novedis KPB līdz smagai krīzei. Diemžēl oktobra notikumu dēļ Koncilā nebija iespējams izskatīt visus sasāpējušos jautājumus. Tomēr 1917.g. 30.oktobrī Koncils pieņēma lēmumu par patriarhāta atjaunošanu un patriarha ievēlēšanas kārtību. Bet 1917.g. 5.novembrī Kristus Pestītāja dievnamā notika patriarha vēlēšanas. Triju kandidātu vārdi tika ievietoti šķirstiņā, un Liturģijas laikā simtgadīgais starecs Aleksijs izņēma vienu no tiem. Par Maskavas un Viskrievijas patriarhu bija ievēlēts Maskavas metropolīts Tihons (Beļavins).

Pilsoņu kara sākšanās Koncila sēžu turpināšanos nesekmēja, tomēr darbs turpinājās līdz 1918.gada septembrim. Tikmēr 1918.g. 2.februārī tika publicēts dekrēts par Baznīcas atdalīšanu no valsts. Dienu pirms tam bija izskanējis karojošajām pusēm adresēts patriarha Tihona vēstījums: "Atjēdzieties, jūs, neprātīgie! Pārtrauciet savu asiņaino izrēķināšanos! Jo tas, ko jūs darāt, ir ne vien cietsirdīgi, bet gan tik tiešām sātaniski, un par šādiem darbiem jūs nākamajā – aizkapa dzīvē – pakļausiet elles ugunīm sevi; bet savus pēcnācējus – šausmīgam lāstam jau šajā, zemes dzīvē. Ar mums piemītošo Dieva doto varu mēs aizliedzam jums nākt pie Kristus sakramentiem; mēs uzliekam jums anatēmu, ja vien jūs vēl uzskatāt sevi par kristiešiem vai vismaz esat dzimuši kā pareizticīgās Baznīcas locekļi. Mēs stingri lūdzam un piesakām visiem, kas uzticīgi Kristus Baznīcai, neielaisties nekādā saskarsmē ar šādiem cilvēku cilts izdzimumiem..." Diemžēl šis izmisīgais mēģinājums apturēt brāļu slepkavošanas karu neiedarbojās.

Ukrainā vēl plosījās pilsoņu karš, Maskavā spēkā pieņēmās antireliģiskā kustība. 1919.gada janvārī ar Maskavas Padomes Prezidija lēmumu mūki no lielākās daļas klosteru tika izlikti, bet atbrīvotās telpas nodotas Tautas Izglītības Nodaļas rīcībā. 16. februārī tika publicēts Tautas Justīcijas Komisariāta lēmums par organizētu pīšļu atsegšanu. 1920.g. 8.aprīlī Tautas Justīcijas komitejas 5.nodaļa publicēja paskaidrojumu, kurā pasludināja lēmumu par garīgi kalpojošo personu pakļaušanu vispārējām darba klaušām. Tika iesaukts arī novicis Tihons no Gļinskas tuksneša. Savukārt 1920.gada 14.aprīļa lēmumā tā pati TJK nodaļa paziņoja, ka kulta kalpotāji kā personas, kas ienākumus gūst, pašas nestrādājot un nodarbojas ar "neražojošu darbību", nevar izmantot pilnas pilsoņu tiesības. Līdz beidzot tā paša gada 25. Augustā parādījās TJK ? apkārtraksts par pīšļu likvidēšanu. Viss iepriekšminētais izraisīja kristīgo pretošanos un beidzās ar masveida arestiem. Strauji notika klosteru nacionalizācija. 1920.gadā tika nacionalizēti 573, bet 1921. – vēl 40 klosteri.

1922.gadā tika slēgts Gļinskas tuksnesis. Mūks Tavrions kopā ar bīskapu Pavlinu (Krošecki) pārceļas uz Maskavu, uz Novo Spasskas klosteri. Šis senais Maskavas klosteris bija divkārt mainījis savu atrašanās vietu: Ivana III laikā pārcelts uz Maskavas upes krastu, uz "Kruticiem". Starp šī klostera brāļiem bija arī vikārbīskaps Pavlins Riļskis (1879.-1938.), kurš jo bieži bija iegriezies Gļinskā un iedraudzējies ar diviem jaunajiem mūkiem Tavrionu un Androniku (Lukašu), kas kļuva par viņa līdzgaitniekiem. Maskavā Tavrions turpināja izglītoties gleznotāju darbnīcā un aktīvi piedalījās galvaspilsētā notiekošajā baznīcas dzīvē, kas kļuva aizvien traģiskāka.

1922.gads Krievijas Baznīcai izvērtās par vissmagāko pārbaudījumu gadu. Pilsoņu karš izraisīja sabrukumu, bet kara komunisma politika – badu. 1921.gada beigās Krievijā badu cieta 23,2 miljoni cilvēku. 1922.gada 8.augustā patriarhs Tihons vērsās pie ticīgajiem ar aicinājumu nekavējoties palīdzēt bada cietējiem. Dievnamos sākās līdzekļu vākšana. Savāktā nauda tika nodota Padomju valdības izveidotajai bada palīdzības Komitejai. Bet ar visu to nākošā gada sākumā starp Baznīcu un valsti uzliesmoja konflikts. Šie notikumi atspoguļoti Kijevas un Gaļickas metropolīta Filareta ziņojumā, kas 1988.g. jūnijā izskanēja KPB Koncilā. 1983.gada 19. februārī patriarhs Tihons vērsās pie Krievijas Baznīcas bērniem ar aicinājumu, kurā "vēloties pastiprināt iespējamo palīdzību mirstošajiem Pievolgas iedzīvotājiem, svētīja draudžu padomes ziedot šim mērķim vērtīgos baznīcu rotājumus un priekšmetus, kas netiek izmantoti dievkalpojumos.

1922.gada 23.februārī, ņemot vērā, ka stāvoklis Pievolgā turpināja pasliktināties, Viskrievijas Centrālā Izpildkomiteja izdeva lēmumu par baznīcu vērtību atsavināšanu par labu bada cietējiem. Savukārt patriarhs Tihons 28.februārī vērsās pie ticīgajiem ar vēstījumu, kurā, izklāstījis, kā Krievijas Baznīca piedalījusies palīdzības sniegšanā Pievolgas bada cietējiem, pauda savu neapmierinātību ar šādas prakses piemērošanu un norādīja uz kļūdām, kas pavadīja tā realizāciju dzīvē.

Tikai 1922.gada pavasarī vien notika 1414 asiņainas sadursmes. 1922.gada pirmajā pusē sakarā ar baznīcas dārgumu konfiscēšanu pie kriminālatbildības tika saukti 732 cilvēki, viņu vidū lielākoties priesteri, mūki un bīskapi. Bet tā paša gada 26.aprīlī Maskavā sākās tiesas process; 5.maijā procesā kā liecinieks piedalījās patriarhs Tihons. Tiesa piesprieda saukt viņu pie kriminālatbildības. Šajā procesā 11 cilvēki tika notiesāti uz nošaušanu. Patriarhs Tihons tika turēts mājas arestā Donas klosterī. Šajā gadā gluži negaidīti spēcīgu vilni uzsita tā sauktās "Dzīvās Baznīcas" kustība, kas izraisīja šķelšanos Krievijas Pareizticīgajā Baznīcā.

Kristus Apskaidrošanas tuksnesis (Jelgavas rajons) 1922. gada 22.jūnijā sākās tiesas process par baznīcas vērtību nacionalizāciju Petrogradā. 5.jūlijā 10 cilvēkiem tika piespriesta nošaušana. Vēlāk seši tika apžēloti, taču Petrogradas metropolīts (Kazanskis), arhimandrīts Sergijs (Šeins), kā arī profesori Novickis un Kovšarovs naktī no 12. uz 13. augustu tika nošauti. "Dzīvās baznīcas" kustība, kas sākumā bija pārņēmusi plašas baznīcas aprindas, 1922.gada augustā bija gandrīz pavisam izsīkusi. Lielākajai daļai ticīgo bija kļuvis skaidrs, ka atjaunotās baznīcas izraisītās šķelšanās rosinātāji lielākoties vadās pēc politiskiem apsvērumiem un cenšas uzurpēt Baznīcas varu. Baznīcas darboņu vidū uzradās gluži pasaulīgs cilvēks, kuram lemts spēlēt nozīmīgu lomu KPB dzīvē. Tas ir Galvenās Politpārvaldes līdzstrādnieks Jevgeņijs Tučkovs. Viņš šajos smagajos mēnešos bija ciešā saskarsmē ne tikai ar arestēto patriarhu Tihonu, bet arī ar atjaunotās baznīcas kustības vadītājiem.

Tučkovs iestājās par reģistrācijas principa ieviešanu; tā būtība bija sekojoša: Padomju varas pārstāvji ikvienam priesterim vai bīskapam izdos atļauju kalpot baznīcā. Patriarhs Tihons saprata, ka tamlīdzīga prakse no jauna paverdzinās Krievijas Pareizticīgo Baznīcu, un no tās kategoriski atteicās. 1923.gadā viņš no Donas klostera tika pārvests uz Ļubjankas iekšējo cietumu. Tieši tajā laikā Anglijas valdība vērsās pie Padomju Valdības ar memorandu – "Korzona ultimātu". Tajā blakus prasībai pārtraukt komunistisko propagandu Āzijā bija izteikts arī protests pret ticīgo vajāšanu. Martā notika tiesas process pret katoļu grupu. Arhibīskapam Janam Cepļakam un prelātam Butkevičam tika piespriesta nošaušana, bet pārējiem divpadsmit garīdzniekiem – dažāda ilguma ieslodzījums. Pateicoties Rietumu protestiem, arhibīskaps tika apžēlots, bet prelāts Butkevičs naktī no 30.aprīļa uz 1.maiju – nošauts.

Anglija paziņoja par diplomātiskās misijas atsaukšanu gadījumā, ja padomju valdība uzsāktu aprīlī paredzēto procesu pret patriarhu Tihonu. G. Čičerins un A.Trockis vērsās pie Petrogradas un Maskavas padomēm, norādīdami tām nespert nevienu soli un neizrunāt nevienu vārdu, kas varētu aizšķērsot ceļu uz konflikta ar Angliju mierīgu atrisināšanu. Atdalīts no ārējās pasaules, patriarhs Tihons 1923.gada 16.jūnijā nāca klajā ar paziņojumu, kura teksts pilnībā publicēts avīzē : "Bezbožņik". Tajā bija lasāmi šādi vārdi: "... tā kā esmu audzis monarhistiskā sabiedrībā un līdz pat arestam atrados pretpadomiski noskaņotu personu ietekmē, es patiešām biju pret padomju varu naidīgi noskaņots, turklāt palaikam mans naidīgums no pasivitātes pārgāja uz aktīvu darbību, piemēram, uzruna Brestas miera sakarā, anatēmas uzlikšana valdībai tajā pašā gadā, un, visbeidzot, aicinājums pret dekrētu par baznīcas vērtību atsavināšanu 1922.gadā. Es nožēloju šo savu rīcību, kas bija vērsta pret valsts iekārtu un lūdzu Augstāko Tiesu mainīt man soda mēru, t.i. atbrīvot mani no apsardzes. Līdz ar to es paziņoju, ka kopš šī brīža es padomju valstij vairs neesmu ienaidnieks..."

Rietumu vēsturnieks U. Fletčers savā grāmatā "Izdzīvošanas māksla" šo paziņojumu komentē šādi: "... Patriarhs ar pirmajiem vārdiem ļāva skaidri saprast, ka šo paziņojumu izraisījusi viņa virsgana pienākuma apziņa, līdz ar to skaidrs, ka viņš vadījies pēc Baznīcas vajadzībām. 1923.gadā šķita, ka, lai pārvarētu "Dzīvās Baznīcas" šķeltniecisko ietekmi, būtu sperams izšķirošs solis. Turklāt, uzņemoties uz sevi apmelojošos apvainojumus, patriarhs Tihons savā "paziņojumā" visvisādi cenšas, lai viņa "noziegumos" nevarētu vainot Baznīcu..." Sākumā patriarha paziņojuma šokēti, ticīgie itin drīz viņa "grēksūdzi" novērtēja kā nepieciešamu manevru, uz kuru viņš cietumā piespiests. Tiklīdz patriarhs 1923.gada 25.jūnijā tika atbrīvots, tūdaļ izvērsās cīņa ar atjaunotās baznīcas izraisīto šķelšanos. Pateicoties par patriarha "labo roku" kļuvušā arhibīskapa Illariona (Troicka) enerģijai, baznīcas organizācija Maskavā tika atajunota divās dienās. Divos mēnešos, kurus Petrogradā darbojās patriarha sūtnis bīskaps Manuils (Lemeševskis), Krievijas Pareizticīgās Baznīcas klēpī atgriezās 83 draudzes, kas bija nonākušas atjaunotnes piekritēju rokās.

Tomēr E. Tučkovs modri stāvēja sardzē. 1923.gada novembrī tika arestēts arhibīskaps Ilarions, bet 1934.gada februārī – bīskaps Manuils. Uz Solovkiem izsūtīto priesteru, mūku un bīskapu skaits 1923.gada decembrī pārsniedza divus tūkstošus. Atrazdamies Maskavā, mūks Tavrions aktīvi piedalās baznīcas dzīvē, pildot dažādus bīskapa Pavlina dotos uzdevumus. 1923.gadā pēc patriarha Tihona rīkojuma viņš tiek iesvētīts par hierodiakonu. Traģiskie notikumi turpināja pieņemties spēkā: 1924.gada 24.decembrī notika uzbrukums patriarham Tihonam. nepazīstami ļaudis ielauzās viņa cellē un izšāva uz viņu. Patriarha piekalpotājs J.S. Polozovs aizsedza viņu un tika nogalināts.

1925.gada 7. janvārī patriarhs, jaušot drīzu nāvi, atstāj rīkojumu par iespējamajiem patriarha troņa uzturētājiem. 1925.gada 7.aprīlī patriarhs Tihons aizgāja mūža mierā. Viņa bēres izvērtās par savdabīgu Krievijas Pareizticīgās Baznīcas spēku parādi. Jaunais Paļehas mākslinieks Pāvels Korins rakstīja: "Es redzēju... patriarha Tihona nāve, cilvēku varenā plūšana uz Donas klosteri un visa šī pareizticības pēdējā parāde... Es iedomājos gleznu, kurā attēlota Senā Krievzeme ar plašajiem sociālajiem un psiholoģiskajiem dzīves slāņiem, kas uz visiem laikiem izzūd zem jaunā spiediena. Vēsturiski nolemtu cilvēku aiziešana nav ne viegla, ne vienkārša."

Diemžēl milzīgais audekls, kam sākumā tika dots "Rekviēma" nosaukums, palika nepabeigts. Taču darbnīcā palikušās daudzās skices liecināja par patriarha Tihona nāves aizskartā gara varenību. 1925.gadā tiek slēgts Novo Spasskas klosteris, hierodiakons Tavrions atstāj Maskavu un dodas uz Kursku pie bīskapa Pavlina. Tajā pašā gadā viņš tiek iesvētīts par hieromūku un saņem svētību ik dienas kalpot Liturģiju. Bīskapijā risinājās sīva cīņa ar atjaunotās baznīcas kustību. 1925.gadā bīskaps Pavlins tiek arestēts un nogādāts uz Maskavu. Masveidīgie bīskapu un garīdzniecības aresti turpinās. Šādā situācijā kļuva neiespējami sasaukt Koncilu, kas ievēlētu patriarhu. Turklāt visi patriarha Tihona nosauktie kandidāti bija cietumā vai nometnē, bet Krievijas Baznīca – palikusi bez vadītāja.

1926.gada beigās bīskaps Pavlins, atbrīvots no ieslodzījuma, tikās ar brīvībā palikušajiem bīskapiem. Viņu viedoklis bija vienprātīgs: jārīko patriarha vēlēšanas. Taču iespēja to izdarīt bija tikai viena: pārkāpjot KPB kanonus, noturēt vēlēšanas kā slepenu bīskapu aptauju. Bīskaps Pavlins vērsās pēc padoma pie Ņižgorodas metropolīta Sergija kā pie autoritatīvākā brīvībā esošā hierarha. Metropolīts Sergijs no piedalīšanās vēlēšanās izvairījās, tomēr deva bīskapa Pavlina ierosmei savu svētību.

Pēc tam, kad Kurskā tika arestēts bīskaps Pavlins, metropolīts Sergijs paaugstina hieromūku Tavrionu par igumenu un norīko par Vitebskas Marka klostera vadītāju. Bet arī šis klosteris drīz tiek slēgts. 1926.gada novembrī igumens Tavrions atkal ir Maskavā: viņš aktīvi piedalās slepenajās patriarha vēlēšanās. Visa Krievija tika sadalīta četrās daļās, uz kurām dodas sūtņi. Arī viņi bija četri: igumens Tavrions, hieromūks Androniks, ka arī divi Kuvšini, Maskavas komersanti. Īsā laikā viņiem izdevās apbraukāt visus brīvībā vai izsūtījumā atrodošos bīskapus un savākt 72 balsis par labu metropolītam Kirillam (Smirnovam). Tomēr Kuvšini tika arestēti un pie viņiem atrasti saraksti. Kaut arī viņi neko neatzina, abi tika nošauti, bet 40 bīskapi arestēti, viņu vidū arī metropolīti Kirills un Sergijs. Turklāt metropolīts Sergijs (Stragorodskis) no Ņižgorodas cietuma pārvests uz Maskavu. Šis vienīgais mēģinājums slepeni, varai nezinot, izvēlēt patriarhu, tā arī palika pēdējais. Tam sekojošie aresti un bīskapu izsūtīšana liedza iespēju kaut ko tamlīdzīgu atkārtot.

Bet 1927.gada 29.jūlijā tika publicēts metropolīta Sergija vēstījums, ko parakstījuši arī Sinodes locekļi: "Mums ir nevis ar vārdiem, bet ar darbiem jāpierāda, ka esam uzticami Padomju Savienības pilsoņi; lojāli pret Padomju varu var būt ne tikai tie, kas vienaldzīgi pret pareizticību, bet arī visdedzīgākie tās piekritēji, kam ticība ir patiesība un dzīvība – ar visām tās dogmām un leģendām, ar visu tās kanonisko struktūru un dievkalpojumu kārtību. Mēs gribam būt pareizticīgi, un tajā pašā laikā apzināties, ka Padomju Savienība ir mūsu pilsoniskā Dzimtene, kuras prieki un panākumi ir arī mūsu prieki un panākumi, un kuras neveiksmes ir arī mūsu neveiksmes." Šodien mums šis teksts šķiet gluži parasts, tā zemteksts mums ir apslēpts. Toreiz tas nozīmēja, ka E. Tučkovs bija panācis savu: kopš šī brīža KPB atzīst pār sevi valsts kontroli. Krievijas Baznīca atkal bija nospiesta ceļos.

Daļa bīskapu ar metropolītu Jāzepu priekšgalā atteicās dievkalpojumos aizlūgt par metropolītu Sergiju un valdību. Sākās šķelšanās, kuru mēdz saukt par "neaizlūdzēju šķelšanos". Bīskaps Pavlins un igumens Tavrions paliek ar metropolītu Sergiju.

1927.gadā bīskaps Pavlins tiek paaugstināts par arhibīskapu un nosūtīts uz Permu. Viņam līdzi dodas arī par arhimandrīta kārtā paaugstinātais Tavrions un hieromūks Androniks. Taču kalpošana Permā nebija ilga – 1930.gada novembra beigās arhibīskaps Pavlins saņēma Sinodes paziņojumu, ka tiek pārcelts uz citu katedru. Atkal Maskava un jauna rīkojuma gaidīšana. Nākamajā mēnesī viņš tiek norīkots uz Kalugu. Kopā ar viņu – arī Gļinskas mūki. Šajā gadā preses konferencē izskan metropolīta Sergija apgalvojums, ka PSRS neesot Baznīcas vajāšanu, savukārt arestētie vai izsūtītie svētkalpotāji esot izdarījuši kriminālnoziegumus. Baznīca atteicās no saviem mocekļiem...

Taču 1931.gada vasarā tiek arestēti arhimandrīts Tavrions un hieromūks Androniks. Vispirms Baltās – Baltijas jūras kanāls, pēc tam – nometne Berezņos. Pēc kanāla celtniecības veiksmīgas pabeigšanas Staļins nolēma ieslodzīto darbaspēku izmantot sociālisma būvēs. Par izmēģinājuma jaunbūvi kļuva Berezņiku kombināts, kura celtniecību vadīja slavenais čekists, Džeržinska līdzgaitnieks, E. Berezins. Kopējās barakas, smags roku darbs. Izdzīvot palīdzēja ticība. Vēlāk tēvs Tavrions atcerējās: "Gadījās, velku ķerru ar smiltīm, bet sirdī prieks – šodien Lieldienas!" Atbrīvoja viņu tikai 1935.gadā. Viņa priekšnieks, arhibīskaps Pavlins, tajā laikā atradās Marinskas nometnē. Pēc atbrīvošanas arhimandrīts Tavrions tiek nosūtīts uz Kalugu, priekšpēdējo arhibīskapa Pavlina kalpošanas vietu. Viņa ekselences mājā, Okas upes krastā, dzīvoja viņa garīgā meita Anna Mileņina. Te glabājās arī arhibīskapa bibliotēka. Arhimandrīts Tavrions apmetas viņa ekselences mājā un strādā par mākslinieku – noformē veikalus. Izmantojot krievu pasaku motīvus, viņš apglezno "Bērnu pasauli".

Mēģinājums apciemot arhibīskapu Pavlinu nometnē beidzas ar neveiksmi – nometne ir īpaša režīma. Bet, kad Gomeļā nomirst arhibīskapa māte un pārtrauc pienākt viņa vēstules, tēvs Tavrions pārdod Kalugas māju un pārceļas uz Kursku. Tur, A. Miļeņinas mājiņā, viņš mitinās kopā ar hieromūku Jevgēņiju (Zabštu). Iekārtojas par pasniedzēju mākslas skolā. Tēvs Jevgēņijs strādāja par galdnieku medicīnas institūtā. Dzīve ritēja pēc klostera noteikumiem: cēlās trijos naktī, kalpoja Liturģiju, tad devās uz darbu. Brīžiem šķita, ka reliģijai valstī ir beigas uz visiem laikiem: kara sākumā Krievijā bija palicis tikai ap simts atvērtu dievnamu un brīvībā – četri bīskapi.

Zonā Otrreiz arestēts tēvs Tavrions tika 1940.gada 27.decembrī. Mājiņa Kurskā bija kļuvusi par pajumti atbrīvotajiem priesteriem un bīskapiem. Kādu laiku te mitinājās arī priesteris Nikolajs Bogoslovskis, ar kuru kopā bija kalpojuši Permā. Viņu arestēja Kazaņā; drīz ieradās arī pakaļ tēvam Tavrionam. Īpašā apspriedē viņam piesprieda 15 gadus ieslodzījumā. Šoreiz viņš nokļuva nometnē Sverdlovskas apgabalā, Turinskā. Nometne bija kopēja: vīriešus turēja kopā ar sievietēm. Šajā pašā nometnē drīz nonāca arī A. Miļeņina. Nometnē tēvs Tavrions kļuva par noformētāju; dzīvoja kabīnē tieši uz kluba skatuves. Un tikpat nepielaidīgi kā pirmā ieslodzījuma laikā turpināja kalpot Liturģiju. Antiminsa (kura vērtība ir tajā iešūtais pīšļu gabaliņš) vietā Sakramentu veica uz kāda mocekļa muguras. Prosforu vietā izmantoja maizi, bet vīna vietā – ar ogu sulu iekrāsotu ūdeni.

1941.gada 22. jūnijā, dienā, kad Krievijas Pareizticīgā Baznīca atzīmēja visu Krievzemē mirdzējušo svēto piemiņas dienu, sākās Lielais Tēvijas Karš. Pirmā vēršanās pie tautas jau tajā pašā dienā izskanēja no baznīcas kanceles. Pirmais pie tautas vērsās nevis augstais vadonis, bet gan metropolīts Sergijs. Patriotiskā darbība Krievijas Pareizticīgajā Baznīcā sākās jau kopš pirmajām kara dienām. Bet pēc diviem gadiem savu attieksmi pret Baznīcu pamatos mainīja arī Galvenais Virspavēlnieks. 1943.gada 4. septembrī Kremlī notika Staļina tikšanās ar trim hierarhiem: metropolītu Sergiju (Starogorodski), metropolītu Aleksiju (Simanski) un metropolītu Nikolaju (Jaruševu). Naida vietā bija stājusies augstsirdība: Staļins atļāva noturēt Koncilu un patriarha vēlēšanas. 1943.gada 4.septembrī notika Krievijas pareizticīgās Baznīcas Koncils, kurā par patriarhu ievēlēja metropolītu Sergiju.

Valsts jaunā attieksme pret Baznīcu tikpat kā neko nemainīja ieslodzītās garīdzniecības liktenī. Daudzi no viņiem turpināja mocīties cietumos un izsūtījumā. Tikai 1947.gadā tēvs Tavrions tika atbrīvots no nometnes un aizsūtīts izsūtījumā uz Kustanajas novadu. Veda kravas vagonos kopā ar izsūtītajiem Pievolgas vāciešiem. Blakus sev galu mēģināja padarīt māte, kas bija atšķirta no vīra un bērniem. Tēvam Tavrionam izdevās viņu izglābt. Bet, kad ieradās galā, Fedorovkā, viņus gaidīja klaja stepe un lietus. Tāpat lietū nācās rakt sev zemnīcas. Turpat mazliet vēlāk radās baznīca, jau legāla. Arī zemnīca, tikai krusts virs jumta... Nebija pat ikonostasa. Izsūtījumā pavadīto laiku tēvs Tavrions atcerējās kā vissmagāko. Šķita – visi ir viņu aizmirsuši, nevienam viņš nav vajadzīgs... Tikai 1956.g. martā pēc PSRS Iekšlietu ministrijas un VDK pavēles tika izskatīta T.Batozska lieta, noņemta represija un atjaunotas tiesības. 1956.g.25.maijā viņš ar Molotovas un Soļikamskas arhibīskapa Jāņa rīkojumu tika iekārtots garīdznieka štata vietā Molotovas (Permas) katedrālē.

Varētu šķist, ka sākas jauna dzīve – rosīga un radošas darbības piepildīta. Taču tēva Tihona nometnē gūtā pieredze bija tieši pretēja tai, kādu guvuši daudzi viņa līdzgaitnieki. Kad viņš tiek iecelts par atkal atjaunotā Gļinskas tuksneša priekšnieku, izrādījās, ka daudzi mūki tā brīža Baznīcas stāvokli uztver kā pelnītu balvu, kā mierīgas dzīves iespēju pēc ilggadīgas šķīstīšanās nometnēs. Tādēļ tēva Tavriona mēģinājumi atjaunot klostera agrākos noteikumus un virzīt mūku kalpošanu uz draudzes locekļu vajadzībām tika uzņemti ar neizpratni. Un atkal sākas klejojumi. Počajevas klosteris, Yfa, Jaroslavļas apgabala Ņekrasovas ciems, tad Nekouza, līdz 1960.g. viņu pārceļ uz Rīgas bīskapiju.

No sagruvuma piecēlis Pestītāja Apskaidrošanās klosteri, viņš to pārvērta par patvērumu ciešanu mocītajiem, kurā ikviens saņēma uzmundrinājumu. Ieklausīsimies viņa vārdos: "Klosteris jau tolaik tika radīts izglītošanai un pareizticīgās ticības nostiprināšanai šajā novadā. Tātad mūsu pirmais uzdevums ir – jūsu reliģisko vajadzību apmierināšana. Daudzi no jums nāk šurp kā uz pēdējo cerību gūt veselību un sirdsapziņas mieru. Mēs to saprotam. Tātad no mums atkarīgs tas, vai jūsu sirdsapziņai tiks nests miers, un vai jūs gūsiet cerību uz labu veselību. Un, raug, mēs piedāvājam jums to, ko esam Kunga pilnvaroti jūsu labā darīt. Tāpēc jūs vairs neesat izdzēšami no mūsu domām un no mūsu apziņas par pienākumu pret jums."

Ikvienu viņš tēvišķīgi sagaidīja kā dārgu un gaidītu viesi, cenšoties stiprināt un uzmundrināt. Atnākušajam nevajadzēja daudz stāstīt: tēvs Tavrions cilvēku redzēja un saprata bez liekiem vārdiem. Tieši tādēļ katrs, kuram kaut reizi bija gadījies te būt, centās atbraukt atkal un atkal. Tavrions paredzēja Krievijas Baznīcas turpmākās iespējas un visus savus spēkus atdeva par tās nākotni. Daudzi no viņa audzēkņiem bija kļuvuši par mūkiem un priesteriem. Ikviens no viņiem centās atbilstoši savām iespējām nest cilvēkiem labo un gaismu. Mocekļa dzīvi nodzīvojis, arhimandrīts Tavrions arī nomira kā moceklis. Ārsti viņam konstatēja barības vada vēzi. No operācijas Tavrions atteicās. Nomira pēc pusgada – bez žēlošanās, tāpat kā agrāk ik dienas iedams pie dievgalda.

Pienāks laiks, kad Krievijas Pareizticīgā Baznīca pievērsīsies savai nesenajai pagātnei un atcerēsies savus mocekļus. Tos, kas miruši cietumā un labošanas darbu nometnēs. Aktuāls kļūs jautājums par viņu pieskaitīšanu svēto pulkam, jo "mocekļu asinis – tā ir Baznīcas sēkla". Tad atcerēsies arī arhimandrīta Tavriona un viņa līdzgaitnieku vārdus. Pieminēt viņus visus – tas ir mūsu pienākums.

Sergejs Bičkovs