Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību
LV
|
|
Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību |
|
|
|
LV |
|
|
|
No Gaļinas Samuilovas Protaseņjas vēstules (Bobruiska, 1989.g.) ... Par viņa šķīsto gaišredzību es atcerējos tādu faktu. Stāvu es liturģijā un domāju: “Runā, ka viņš ir gaišreģīgs, ja cilvēks ar sliktām domām nāk pie Dievmielasta, viņš var arī nedot Svētās Dāvanas.” Bet tēvs Tavrions savā sprediķī atbildēja uz manām domām: “Kungs zina, ko domā Jūdas un, ka tas nodos viņu, bet tomēr arī viņu svētīja ar tām, tāpat kā visus mācekļus.” Es, protams, ļoti uztraucos. Vēl tāds gadījums. Sanācām kopā cellē, un kāda sieviete pastāstīja, ka kaut kur ir kaut kāds priesteris, kurš aizlūdz par tiem bērniem, kurus nedzimušus mātes nogalina savā klēpī. Viņš tos kristot, dodot vārdus, uzliekot epitīmiju (Baznīcas sodu) uz kaut kadu laiku šādai sievietei, pēc tam atkal esot pie viņa jāatbrauc, un viņš noņemot epitīmiju. Sieviete stāstīja, ka pati arī tur bijusi un esot visu izdarījusi piebilstot: “Lūk esmu jau brīva, nomazgātām, tīrām rokām.” Bet kura gan patreiz ir bez vainas? Mēs ieinteresētas pierakstījām adresi, visu iztaujājām, kur un kā jābrauc. Nākam uz vakara Dievkalpojumu. Tēvs Tavrions vienmēr teica sprediķi un te lūk par brīnumu izdzirdējām: “Ko? Epitīmija jūs glābs? Rokas noslaucījusi un esi brīva? Nē, epitīmija jūs neglābs! Visu dzīvi nožēlo un raudi par izdarīto!” Vispār, izstāstīja visu, gandrīz vārds vārdā par ko mēs bijām runājušas. Lūk, vēl tāds gadījums ar kādu manu draudzeni. Kad viņa sataisījās braukt uz klosteri, cita ticīgā viņai teica: “Pajautā tēvam Tavrionam, vai drīkst nodot nespējnieku namā kādu slimnieci?” Atbraucot, viņa iegāja cellē, kur starecs parasti pieņēma, gribēja iesniegt 40 dienu aizlūgumu par aizgājējiem, taču nepaguva pat atcerēties to jautājumu, kuru viņai bija lūgts pajautāt, kad tēvs Tavrions sacīja: “Nespējnieku namā nedrīkst nodot. Ticīgajiem ir jārūpējas vienam par otru.” Bet vēl viena mana ticīgā draudzene izveseļojās no savas slimības Baznīcas iesvētīta - iesvētoties. Viņai ļoti sāpēja aknas, tā, ka “ātrā palīdzība” neatgāja nost no mājas, arī slimnīcā gulēja, bet nekas nepalīdzēja. Bet, kad tēvs Tavrions viņu iesvētīja, tad juta, it kā kāds viņu iztīrītu, izskrāpētu, izskalotu organismu no iekšienes. Un pēc iesvētīšanas pārstaja slimot, arī tabletes nebija vajadzīgas, un sāka lietot visāda veida barību. Lūk, ko es varēju paziņot par starecu Tavrionu. Jā, viņš bija svēts cilvēks.
No virspriestera Nikolaja Meļehova vēstules (Vitebskas apgabals, 1989. g.) Tēvu Tavrionu pazinu kā centīgu lūdzēju un daudzu cilvēku vēlīgu ceļvedi uz glābšanās un labās darbības takas. Tajos gados es biju ļoti slims, trīs reizes tiku svētījies pie viņa, biju mielastā pie viņa. Viņš man teica: “Tēvs, neuztraucies, vēl kalposi!” Bet man jau cerības palikt dzīvam bija zudušas. Es iedevu klostera vajadzībām 100 rubļus un palūdzu aizlūgt par mani slimojošo. Biju pārsteigts, kad atgriežoties mājās, Dievs atsūtīja ārstu, kurš palīdzēja iekārtoties Polockas onkoloģiskajā slimnīcā. Tur man veica operāciju. Nogulējis pusotru mēnesi, cēlos kājās un pateikdamies Kungam turpināju kalpot savā baznīcā, kur kalpoju jau 14 gadus. Operācija bija smaga - man izņēma 30 cm no resnās zarnas. Tēvu Tavrionu toreiz sauca par Dieva šķīstās gaišredzības apveltīto.
No Sofijas Aleksanrovnas Induško vēstules (Grodņa, 1989) ... 11. gadus veca meitenīte Marina ilgu laiku smagi slimoja ar sirdi un pazaudēja ticību ne tikai ārstiem, bet arī tam, ka vēl dzīvos. Divreiz kopā ar māti viņa rakstiski vērsās pie tēva Tavriona, kuru pazina tikai no nostāstiem, ar lūgšanu palīdzēt. Trešajā reizē viņa jau pati varēja apmeklēt “Pustinku” kopā ar savu vecāko māsu un tur pat iesvētīties. Pirmais viņas jautājums tiekoties ar starecu bija: “Tētiņ, sakiet, vai es dzīvošu?” Bet tēvs Tavrions, priecīgi smaidot, glāstoši viņai teica: “Vai tad tu vēl esi slima? Tu taču jau iesvētījies. Nu, lūk, paņem vēl eļļiņu, ja sirsniņa sāpēs ieziedīsi ar to,” un pasniedza pudelīti ar svēto eļļu. Šobrīd Marinai jau 23 gadi. Viņa ir pilnīgi vesela. no vēstules 1994. g. Gribu paziņot Jums jaunumu: atbrauca sieviete no “Pustiņkas” un stāstīja, ka tur ņemot smiltis no tēva Tavriona kapiņa, aplejot ar ūdeni un dzerot, un izveseļojoties no slimībām. Mēs Jums rakstām: lūdzam - varbūt būsiet “Pustiņkā”, paņemiet smiltiņas no kapiņa un ielieciet tās konvertā un atrakstiet mums par to, ko tur uzzinājāt.
No Jevdokijas Vasiļjevnas Pučkovas atmiņām (Maskava, 1980) 30. gados bīskaps Pavlins, tēvs Tavrions un tēvs Androniks dzīvoja Kalugā. Apmetās viņi privātā dzīvoklī, Dieva kalpones Tatjanas mājā - tēvs Tavrions bēniņos, bet valdnieks Pavlins ar tēvu Androniku lejas istabā. Arhimandrīts Tavrions strādāja mākslinieku artelī. No Maskavas pienāca sūtījumi ar produktiem. Vienreiz tēvs Androniks iegāja pie tēva Tavriona aiznest sūtījumu un ieraudzīja istabu, apdarinātu riekstkoka finierējumā. Kā kokmateriālu tēvs Tavrions izmantoja tās pašas sūtījumu kastiņas. Tēvs Androniks pasauca bīskapu, un visi jutās pārsteigti.
No Tatjanas Tubakinas vēstules (p. n. Turgeļjai, Lietuva, 1988. g.) Arhimandrīts Tavrions kalpoja pie mums Ufā 60 - tajos gados, trīs ar pusi gadu. Kad viņš kalpoja “Pokrova” katedrālē, baznīca bija tautas pārpildīta. Es izjutu Svēto, Dievišķo, manu sirdi saistīja vica teiktie vārdi. Bet rīta agrumā, vēl līdz dievkalpojumam, viņš gatavoja grēksūdzei - stāvēja ar aizvērtām acīm, sakļautām delnām, runāja un pamācīja. Sprediķi teic, bet mūsu dvēselēm līksma.
No Vladimira Fjodoroviča Kiščjenko vēstules (Rostova, Jaroslavļas apgabalā, 1988.) Ar tēvu Tavrionu es iepazinos Jaroslavļas apgabala Ņekrasovas ciemā 1964. gadā, sakarā ar nepatikšanām manā darbā. Vērsos pie viņa pēc padoma. Viņš mani labi uzņēma, pierakstīja manu adresi un no tā laika es nepazudu no vica uzmanības loka... Viņš bija pazemīgs cilvēks, bet tad, kad varēja tikt aizskarta Dieva Kunga cieņa un gods, viņš kļuva ļoti stingrs... Vienreiz es braucu no Ļeņingradas caur staciju Nekouz, un viņš naktī mani sagaidīja, tas mani aizkustināja.
No Jevgeņijas Mihailovnas Hohlovas vēstules (Ļivni, Orlas apgabals, 1988) Viņš bija brīnišķīgs Starecs. Viņa Dievkalpojums bija neparasti svētbijīgs, svinīgs. Un tajā piedaloties varēja no visas sirds aizmirsties. Katrs vica izsauciens, izteiksmīgie vārdi - viss bija piesātināts ar mīlestību uz Dievu un cilvēkiem, kurus viņš ar savu lūgšanu un pamācībām veda uz glābšanos, pie grēku nožēlas. Sludināja viņš kā no rīta tā vakarā. Vica sprediķi bija saprotami, pieejami un iekļuva katra lūdzēja dvēselē. Nereti visa baznīca skaļi raudāja apzinoties savu grēcīgumu... Viņš visu izpildīja stingri un tik skaisti runāja par liturģijas nozīmīgumu, ka es līdz šim brīdim jau veca nevaru izlaist kādu liturģiju, ja nu tikai slimības dēļ... Daži no mūku kārtas negribēja klausīties viņa sprediķus. Viņam ar tiem bija smagi, jo viņu nesaprata. Bet mēs iebraucēji visi izjutām bijību viņa priekšā un bijām gatavi izpildīt jebkuru paklausības darbu.
No Ksenijas Jefimovnas Besčastnovas vēstules (Jaroslavļa, 1989. g.) Es, grēcīgā un necienīgā Ksenija, braucu pie viņa uz “pustinku” no 1966(?) gada un vienmēr ar prieku. Sākumā vīrs mani nelaida, bet tēvs Tavrions palūdzās par viņu un mēs sākām braukt kopā. Sākumā vīrs teica: “Dievs ir visur, ej uz Smoļenskas vai Jakovļeva baznīcu, kaut uz katedrāli, bet kāpēc braukt tik tālu, tērēt naudu.” Bet, kad pabija tur, un paklausījās tēva Tavriona sprediķus, sacīja: “Jā, tomēr nav viss vienalga.” ...Šo man izstāstīja mūķene Jevfrosīnija. Viņa brauca uz “pustinku”, un es dzīvoju ar viņu vienā cellē (tagad viņa jau mirusi). Izsūtījumā Kustanaiskas novadā tēvs Tavrions dzīvoja brīvā ieslodzījuma nometnē. Viņš pats no žagariem un māliem uzcēla sev māju, uzmūrēja krāsni un dzīvoja tur. Viņa garīgie bērni no Maskavas sāka sūtīt viņam visādus pārtikas sūtījumus, un atsūtīja pat ietērpu un mitru. Tur, kur viņš apmetās uz dzīvi, bija dievnams. Baznīcā viņš vienmēr stāvēja aizmugurē, pēc svētības pie priestera nekad nepienāca, tāpēc tautā tenkoja, ka māksliniekam nav mūsu pareizticīgo ticības. Psalmotāja tur bija mūķene Jevfrosīnija. Kādu reizi, tēvs Tavrions kaut - kā pieaicināja Jevfrosīniju un lūdza, lai vica pasaka priesterim, lai viņš atnāk pie tēva Tavriona uz mājām pasniegt viņam Svēto Mielastu. Nozīmētā dienā un stundā atnāk priesteris ar Svētām Dāvanām. Pa to laiku, kurā priesteris gatavojās, tēvs Tavrions ātri ietērpās un uzvilka mitru. Priesteris pagriezās, bet vica priekšā stāv arhimandrits, ko viņš nekādi nevarēja iedomāties. Viņš atgāja sāņus, bet tēvs Tavrions sāka lasīt visu, ko vajag, un pieņēma Svētos Kristus Noslēpumus.
No Aleksandras A. Šorņikovas vēstules (Jaroslavļa, 1989) Pirmoreiz es iepazinos ar tēvu Tavrionu, kad viņš kalpoja Ņekrasovskas ciemā. Tur biju pie viņa vienreiz, viņš tur kalpoja neilgi, jo pret viņu nostājās stāraste, neizglītota lauku sieviete. Viņai negribējās mainīt ierasto kārtību, jo tēvs Tavrions ieveda katras dienas dievkalpojumus, bet viņiem tur nekas tāds nekad nebija bijis... Pēc tam viņu pārcēla uz N. Njekouz. Lūk tur tad viņš arī atrada visu, tur viņu visi iemīlēja, viss klērs un draudze, un svētceļnieki, kuri brauca no Maskavas un tālākām vietām. Baznīca bija nabadzīga, daži logi bija aiznagloti ar dēļiem, rūpes tētiņam bija lielas. Altāra telpās nebija apkopēju, viņš visu darīja pats. Bet sev nopirka trūcīgu mājiņu, un visu pats remontēja. Mājiņā bija divas istabiņas un priekšistaba un aukstais priekšnams, kā parasti mēdz būt koka mājās. Priekšistabā tētiņš pats uzmūrēja krāsniņu, uz tās arī gatavoja. Vienā istabā bija garš galds, tur tika turēta maltīte. Apbrīnojami, pa kuru laiku viņš paguva gatavot, pēc akafista svētku vakarā ļaudis, kuriem bija jāaizbrauc, viņš uzaicināja uz maltīti, dažreiz 10 - 15 cilvēkus, un katram šķīvītis, krūzīte kā “pustinkā”. Uz galda visa pārpilnība, viņš pats visu iznēsā, neļāva nevienai sievietei, arī traukus acīmredzot mazgāja pats... Kad mēs atbraucām, apmetāmies pie virspriestera Nikolaja. Viņš agrāk kalpoja šajā baznīcā, bet vēlāk sasniedzis vecumu kļuva akls, kļuva par ārpusštata priesteri un uz katru dievkalpojumu baznīcā viņu pavadīja sieviete vārdā Marija, kas viņu arī aprūpēja. Viņš visu laiku sēdēja altārtelpā, tēvs Tavrions viņu ļoti cienīja. Kad “batjušku” pārcēla uz “Pustinku”, viņš ļoti bēdājās un raudāja, jā - visi taču raudāja. Tēvs Nikolajs tā arī nomira ar bēdīgu dvēseli, jo neviens nespēja viņu tā mierināt kā tēvs Tavrions.
No Valentīnas Vasiļjevnas Pučkovas atmiņām (Maskava, 1987) “Pustinkā” dzīvoju ilgstoši un bieži tikai reizi pusgadā braucu uz Maskavu saņemt pensiju. Reiz atgriežoties, gāju ar koferi tieši pieņemamajā istabā un pusatvērtajās durvīs ieraudzīju kā V. un A. ar dūrēm sita tēvam Tavrionam pa seju, bet viņš pazemīgi stāvēja stūrī. Es uzkliedzu: “Ko tas nozīmē?!” Viņi tūlīt pārtrauca un aizgāja. Bet tēvs Tavrions, pazemīgi stāvot stūrī, sacīja: “Lūk, tā ir pie mums”.
No mūķenes Annas (Annas Aļeksandrovnas Goldobinas) vēstules (Kuibiševa, 1989) 1978. gada maija pirmajā pusē sarunā ar batjušku es pieskāros jautājumam par Baznīcas stāvokli. Spēki viņu bija atstājuši, viņš bija ļoti vārgs, bet saņēmies skaļi ar prieku teica: “Vēl nav pienācis laiks, pienāks laiki - celsim baznīcas!”
No Marijas Tihonovič atmiņām (Liepāja, 1999) Ik gadus “batjuškas” nāves dienā mēs - garīgie bērni, visu nakti pie viņa kapa dziedam, lasām akafistus, bet ne visiem tas patīk. Un gaismu izslēdza, un dzenāja mūs, un garīdzniecībai bija iebildumi, un mūķenītes arī kaut kā nebija pret mums draudzīgi noskaņotas. Bet mēs nevainojam - varbūt, tētiņu arī nepazīst. Pēkšņi, kādos trijos naktī atskrien viena mūķenīte un saka: “Tikko sapnī parādījās tēvs Tavrions, piebēris pilnu sauju ar krustiņiem un teic: “Nesi tos maniem bērniem, izdali!” Vica saka: “Nezinu, kur ir jūsu bērni.” Bet viņš: “Viņi visi ir kapos pie manis”. Mēs jutāmies spārnoti, ka tētiņš visu redz un dzird. Ja ko lūdzu, tētiņš arī pašlaik man palīdz.
No mūķenes Lidijas (Luzinas) atmiņām (Jelgava, 90 gadi) Pēc arhimandrita Tavriona nāves pēc 40 dienām, kapam vēl bija uzbērums, zeme. Man sāka tik stipri sāpēt mugura, ka nespēju pat saliekties. Es biju “Pustinkā”, paņēmu maisiņu un vēlu vakarā gāju uz kapiņu un paņēmu zemīti. Palūdzos, uzkaisīju to uz lupatiņas, pieliku pie muguras un ar šalli piesaitēju. No rīta uzcēlos no miega, un slimība bija pārgājusi, un līdz šim laikam, paldies Dievam, nesāp.
No Olgas Pavlovnas Zujevas atmiņām (Rīga, 1998) Reiz - tas bija ziemas sākumā, es kaut kā īpaši ilgi lūdzos Dievmātes Ātrās Palīdzes (Skoroposlušņicas) un tētiņa Tavriona fotogrāfijas priekšā. Izlasīju vakara noteikumu, psalmus, akafistu Dievmātei, Evaņģēliju un sāku no jauna skumji lūgties par to, ka līdzas man nav neviena, kas grūtā brīdī vadītu un atbalstītu, ienesot skaidrību neizprotamajos jautājumos. Tādā veidā es ilgi lūdzos pēc pusnakts un ap plkst. 2 - 3 gatavojos atpūsties un līdzās galvgalim kreisajā pusē kā parasti noliku savus dārgumus - “batjuškas” fotogrāfiju un minēto Dievmātes ikoniņu. Tikko atgūlos un pēkšņi skaidri sajūtu, ka manai galvai līdzās, fotogrāfijas vietā stāv pats tētiņš Tavrions - dzīvs, visā savā augumā un tādā pat ietērpā kā uz fotogrāfijas, ar trim krustiem. Es guļu - ne dzīva ne mirusi un tikai skaitu pie sevis Jēzus lūgšanu un metu krustus zinot no garīgām grāmatām, ka nedrīkst uzticēties redzējumiem. Guļu un veicu lūgšanu, bet pati no bailēm nevaru ne pakustēt, tikai jūtu, ka redzējums neizzūd, bet tētiņš savā mūka ietērpā stāv arvien tāpat un tā nopietni, gandrīz pavēloši man saka: “Pūles, pūliņi - laiki viltīgi”. Es turpinu gulēt un atceros, ka pat apvainojos uz tētiņu, domāju: “Par kādu piepūli viņš te man vēl runā, ja jau tāpat pusi nakts gandrīz vai noraudāju, lūdzos, bet no rīta vajag skriet uz diennakts darbu... Nē, redzams, tomēr šis redzējums ir no viltnieka”. Un te pēkšņi redzu “batjusku” jau savā priekšā, it kā virs sevis, bet jau visu starojošu, smaidošu tēlu kā eņģelim - baltā mirdzošā tērpā, mati gari, sniegbalti uz pleciem krītoši, bet rokās viņš tur atvērtu Evaņģēliju un lasa to man... Uz manu jautājumu: “Kā un kur man atrast starecu, kas man dotu garīgo barību?” - tētiņš Tavrions toreiz sacīja: “Dzīvo vienkārši - pēc Evaņģēlija”. Kad tētiņš no manis attālinājās, viņš atkal bija tajā pašā mūka ietērpā, kā parādīšanās sākumā, tikai, kad es palūkojos viņam sejā, tad ieraudzīju, ka tētiņš it kā ieskatās kaut kur tālumā, virs manas galvas un šausminās. Es sapratu, ka viņa garīgā skata priekšā nostājās visa mana nākamā sasodītā, grēcīgā dzīve... Cik ilgstoša bija šī parādība, nevaru pateikt. Zinu tikai to, ka tas notika nomodā, ka pēc tam es neiemigu, bet pēc kāda laika piecēlos - bija jāskrien uz darbu. Un kaut arī es negulēju visu nakti, visu sekojošo dienu možs un neparasti priecīgs stāvoklis valdīja visu laiku.
Ufas eparhijas pārvaldnieka dekrēts Par derīgu dievkalpojumiem “Svjato - Pokrova” baznīcas pārzinis Ufas pilsētā arhimandrits t. Tavrions Batozskis no 1960. gada 1. janvāra tiek pārcelts par pārzini Ufas pilsētas Svētā Sergija Katedrālei. Sv. Sergija katedrāles pārzinis protoprezbiters t. Nikolajs Kuškovs tiek pārcelts par pārzini Sv. Pokrova baznīcai Ufas pilsētā. Abpusēju apmaiņu, draudžu pārņemšanu ar to naudas - materiālajām vērtībām un visu baznīcas īpašumu veikt līdz 1960. gada 1. janvārim. Ufas eparhijas Pārvaldnieks Ufas un Sterlitamaksas bīskaps Nikons
Augstissvētītajam Valdītājam, Ufas un Sterlitamakskas......... Nikonam no Ufas pilsētas Sv. Pokrova draudzes locekļiem iesniegums. Cerot uz Dieva žēlastību un uz Jūsu labsirdību, mēs draudzes locekļi pārliecinoši jūs lūdzam, dārgais un daudzkārt godājamais Valdītāj Nikon, atcelt Jūsu spriedumu par mūsu, no mums karsti mīlēta Arhimandrita Tavriona pārcelšanu no mūsu Pokrova baznīcas uz Sergeja katedrāli. Mēs viņu mīlam ne tikai par viņa skaistajiem Dievkalpojumiem, bet galvenokārt par viņa tēvišķām un nerimstošām rūpēm mūsu dvēseļu glābšanā, un tas ir pats vērtīgākais un pats galvenais. Ar spēcīgām vaimanām un rūti raudot piesauc jūs Pokrova baznīca, pažēlojiet mūsu dvēseles un nesagraujiet to, kas ar tik lielām pūlēm ir izveidojies, neatņemiet no mums mūsu sirdīm dārgo un patiesi labo ganu un tēvu arhimandritu Tavrionu. Jums, droši vien, zināms, ka līdz tēva Tavriona atnākšanai, draudzes locekļi mūsu baznīcu apmeklēja ļoti nepietiekoši, svētku dienās ar grūtībām sanāca desmit cilvēki, bet viņš ar savām pūlēm, nepārtrauktiem aicinājumiem, nenogurstošiem sprediķiem piesaistīja tik daudz dvēseļu, kuras, varbūt kļūtu kūtras stingumā un maldītos grēcīgā tumsonībā tālu no Dieva, tālumā no Baznīcas arī līdz pat šim laikam. Bet viņš savāca mūs Baznīcas klēpī, kā nomaldījušās avis un gana mūs auglīgās ganībās, nepārtraukti pamācot, apskaidrojot un apgaismojot mūsu dvēseles patiesības gaismā un Dieva taisnībā. Vada mūs ar stipru roku, pamācoši virzot uz glābšanas ceļa rādot mums visiem labu piemēru. Neviens cits līdz pat šim laikam to nespēja izdarīt un nemācēs. Debesu Valdniece atvēra šo savu baznīcu un savā neizmērojamā žēlastībā dāvāja mums mūsu dvēseļu glābšanai savu izredzēto un uzticamo kalpotāju tēvu Tavrionu, un kā mēs visi priecājamies, ka arī tagad caur viņu mēs esam Dieva bērni, un uzsaucam Dievam pateicības lūgšanas. Vai tiešām Jūs, dārgais Valdītāj, uzdrošināsieties sagraut to, ko pati Debesu Valdniece uzceļ, un atstāt pusceļā to, kas vēl nav pilnībā nostiprināts? Mēs ļoti ceram un ticam, ka tā nebūs, jo savādāk mums visiem nāksies vienbalsīgi vaimanāt, skaļi lūdzot Debesu Valdnieci, un vica mūs aizstāvēs, jo mēs zinām un jūtam, ka viņa rūpējas par mums. Ja Jūs pārcelsiet tēvu Tavrionu uz Sergeja katedrāli, tad uz mūsu baznīcu maz pamazām pārstās nākt, jo arī pašlaik līdz šejienei tiekam ar lielām grūtībām, lielā attāluma dēļ, bet tur vispār ir tālu un grūti. Daudzkārt godājamais Valdītāj Nikon, pārliecinoši lūdzam Jūs, neatvairiet mūsu lūgumu, bet mūsu Kunga Jēzus Kristus Vārda dēļ, kuru Jūs tā mīlat un Kuram kalpojat, izpildiet to par svētību mums, atstājiet mums tēvu Tavrionu, ieprieciniet mūsu dvēseles, un mēs par Jums centīgi lūgsim Dievu. Lai svētī Jūs Kungs un lai dāvā Jums ilgus dzīves gadus un veselību kalpošanai Dievam glābjot mūsu dvēseles. Ar dziļu cieņu pie Jums vēršas “Pokrova” baznīcas draudzes locekļi. 15. 12. 1959. g.
Augstissvētītā Ufas un Sterlitamakskas bīskapa Nikona rezolūcija
Mani
iepriecina Jūsu labās
15. 12. 1959. g. Bīskaps Nikons
Rīgas un visas Latvijas arhibīskapa Leonīda (Poļakova) vārdi Augstigodājamais tēvs Tavrion! Šodien svētā Baznīca svin svētā Aizdonas Tihona piemiņu... Svētajā kristībā Jūs tikat saukts par Tihonu, par godu varenajam Krievzemes Dieva kalpam Tihonam, Aizdonas arhibīskapam. Svētnieks Tihons cēlies no Novgorodas apgabala, beidzis Kijevas Garīgo semināru, iestājās mūku kārtā, pēc tam ieslēdzas vientulībā, nevis varoņdarbu dēļ, bet lai vēl vairāk rastu iespēju remdēt izsalkumu garīgā bada cietējiem. Svētnieka Aizdonas Tihona un Jūsu biogrāfijā ir kopējas iezīmes. Vispirms jau tajā, ka svētnieks Tihons uzskatīja par nepieciešamu barot ticīgos, savācot garīgo medu no pasaules - “Garīgie dārgumi no pasaules savācami”. Savā dzīvē jūs iemiesojāt šo ideālu. Visas savas dzīves laikā, sākot ar iestāšanos Gļinskas klosterī, pēc tam turpmākajos gados, īpaši arhibīskapa Pavlina gudrajā vadībā, Jūs savācāt no pasaules garīgos dārgumus. Bet tagad ir pienācis laiks šos garīgos dārgumus izdalīt. Jūs dodat tiem, kas kuri teciņus nāk pie Jums pēc padoma, lūguma, mierinājuma. Tādēļ ļaudis no mūsu dzimtenes dažādām malām rod patvērumu šajā ļoti panīkušajā un nabadzīgajā klosterī. Nāk viņi šurp tāpēc, ka šeit viņi saņem garīgo dārgumu. Jūsu mūku dzīve mazāk pagāja klosterī, vairāk noritēja pasaulē. Un no šīs pasaules Jūs savācāt garīgos dārgumus, kurus patreiz arī izdalāt... Tēvs Tavrion, es gribu atgādināt dažus gudro garīgo starecu izteicienus. Bieži ļaudis īgni kurn uz savu krustu, uz savu stāvokli. Es gribu Jums sacīt gudro starecu izteiksmē, ka cilvēks bez krusta nekad neredzēs Kristu. Tas vispirms. Otrkārt, Jūs pareizi sapratāt mūku dzīves nozīmi. Mūku dzīves pamatā ir - paklausība un samierināšanās, pazemība. Tā ir mūka garīgā barība - paklausība un pazemība. Mēs nerunājam par varoņdarbiem. Varoņdarbs ir mūka gardums, tas ir īpašs barības veids. Cilvēks saņem gardumus, kad veic to vai citu varoņdarbu, kas bieži pārsniedz viņa spēkus. Bez gardumiem cilvēks var izdzīvot un izdzīvo, bet, lūk, bez barības cilvēks nevar izdzīvot. Jūs pareizi uztvērāt mūka dzīvi kā pazemību un paklausību, bez īgnuma, kurnēšanas, kādu Jūs izpaužat savam virsganam un Patriarham. Šīs divas īpašības - paklausība un pazemība - arī dod Jums iespēju ar devīgu roku izdalīt garīgos no pasaules savācamos dārgumus; izdalīt tiem, kuri šeit ieplūst ticībā uz Kungu un ar ticību Jūsu lūgšanu svētīgajam spēkam. 25. 08. 73. g.
Arhimandrita Tavriona vēstules adresētas brāļiem Vaņam, Mišam un Šurim Jeļizāroviem (rakstītas pirmā aresta un “batjuškas” ieslodzījuma laikā Permā. Tavrions, Dieva žēlastībā garīdznieks - arhimandrits un cietumnieks, iemīļotiem Vaņam, Mišam un Šurim. Lai Svētība un miers vairākkārtējs! Mīļie bērni! Ar prieku es saņēmu vēsti par to, ka jūs, pateicoties Dieva gādībai, visi esat veseli un jums klājas labi. Ticiet man, ka no tās pirmās skumjās dienas, kad mani atšķīra no jums visiem un ieslodzīja nometnē, garā un sirds patiesībā vienmēr esmu kopā ar jums un ne tikai atminos jūsu vārdus savās lūgšanās, bet arī visās savās nelaimēs un grūtībās es jūs visus nēsāju savā sirdī. Atcerieties Kunga vārdus, kurus es bieži teicu jums: “Labais gans savu dzīvību nodod par savām avīm.” Pateicos manam Dievam, kuram kalpoju no jaunības, par tādu apbrīnojamu manas priestera kalpošanas noslēgumu slavenā Feodosija baznīcā. Ceru, ka viss dzirdētais un redzētais mūsu svinīgajos dievkalpojumos ilgi dzīvos ļaužu sirdīs. Labie bērni, esiet laimīgi un svētīti, jūs piedalījāties šajās svinībās un tik centīgi un labprāt vienojāties ar mani lūgšanās par visiem - kā par veiksmīgajiem, kā arī par nelaimīgajiem. Jūs redzējāt un dzirdējāt to, kas tagad daudziem un ļoti daudziem bērniem ir atņemts un attālināts. Iekārtojot svinīgus dievkalpojumus un tik bagātīgi izgreznojot baznīcu ar ziediem, ar šo pašu es centos neaizmirst arī jūs, dārgos bērnus, bet veltīt tam uzmanību, tā lai jūsu svētajā jaunībā būtu iezīmēti gaiši un cēli jūtu uzplūdi, kurus briedumā un vecumā varētu atcerēties, kā labākās izjūtas un pārdzīvojumus brīnišķīgās bērnības paradīzes periodā. Dārgais Vaņa! Tu kā vecākais dzimto un līdzīgo brāļu vidū, kļūsti par piemēru it visā un ar savu rūpjpilno attieksmi pret jaunākajiem palīdzi vecākiem jaunāko audzināšanā; kā pats, tā arī pārējie brāļi cenšaties izturēties tā, lai jūsu vecāki par jums priecātos un justos apmierināti. Bērni, ielūkojaties savu vecāku dzīvē, un jūs ieraudzīsiet, cik ļoti daudz viņi par jums rūpējas, viņi cenšas jūs pieklājīgi apģērbt, paēdināt un dot atbilstošu audzināšanu un izglītību. To visu apzinoties, jums ir ne tikai vien jāatvaira nepaklausība, bet visur jāapliecina uzcītība un bijība viņu svētīgo rūpju priekšā. Labais Vaņa! Mūsu kopīgo lūgšanu dienās es nevarēju neievērot tava rakstura lieliskās un cēlās īpašības, kuras bija īpaši jūtamas tajā uzmanībā, ar kādu izturējies pret visu notiekošo. Dārgie bērni, Vaņa, Miša un Šuri, glabājiet ticības svētumu ķīlu, esat vienmēr stipri un pastāvīgi, lūdziet Kungu, Viņš īpaši uzklausa bērnu lūgšanas un bērnu lūgšanas jaunībā, to dēļ Kungs saglabā brieduma gados no nejaušām briesmām un nelaimēm. Kungs ir devīgs bērnu lūgumos un ātri izpilda viņu vēlēšanās. Cenšaties vairāk atrasties mājās, lasiet derīgo un uzturiet mājas saimniecisko kārtību. Atgādinu jums Kunga bausli - “mīliet cits citu”, cenšaties draugs draugu audzināt un atbalstīt, attiecībās ar citiem izturieties uzmanīgi un ar godbijību, izvairieties no visādām rupjībām un lepnības. Ar visiem jūsu sirds spēkiem godiniet vecākus un saudzējiet viņus; par jūsu mīlestību un paklausību vecākiem Kungs dāsni kaisīs jūsu ceļu ar iepriecinājumiem. Lūdzu, sveiciniet jūsu dārgos vecākus papiņu un māmiņu, un visus jūsu mājniekus, klanieties Varvarai Jevgrafovnai un viņas vīram. Lai Kungs viņus svētī. Pateicos jums, dārgie, jūsu rūpēs par mani. Klanieties Toļam, Vladislavam un Serjožam. Dieva Svētība lai ir ar jums visiem! Palieku dziļi cienot un pateikdamies. Ar mīlestību Kristū. Cietumnieks arhimandrīts Tavrions.
Dziļi cienījamie pusaudži, Vaņa, Miša un Šuri! Mani mīļie bērni! Sūtu jums sirsnīgu sveicienu no manas cietumniecības vietas, dzirdu, ka jūsu uzticība ir pastāvīga, esmu dziļi aizkustināts par jūsu rūpēm par mani, jūsu kristīgo žēlsirdību un īpaši jūsu smalkjūtīgo jauneklisko atzinību un mīlestību. Dārgie, brāļi! Kaut arī es esmu tālu no jums un gandrīz jau divus gadus kā esmu izņemts no jūsu vides, bet garā, sirdī un lūgšanās esmu jums tuvu. Mana attālināšana ne tikai neizdzēsa manu uzticību jums, bet vēl vairāk padarīja cēlākas un dziļākas visas manas vēlmes, un tagad vienmēr vēlos vienu - savu dienu atlikumu veltīt kristiešu bērnu tikumīgi - kristīgās audzināšanas lietai. Dārgie, brāļi, tēvišķā žēlumā apzinos, cik daudz kārdinājumu un šķēršļu ir jūsu jaunības ceļā, ar kuriem vēlas izraut no jūsu sirdīm pašu dārgāko un priecīgāko - ticību un nevainību. Atcerieties, mīļie, ka Kristus ir mūsu dzīvība, iedziļinieties Evaņģēlija vārdos un jūs ieraudzīsiet un sajutīsiet, kāda priecīga, mierīga, laimīga dzīve ir augoša Evaņģēlija īstenībā. Dzīvot kristieša dzīvi nozīmē attīstīt un paplašināt mūsu būtnes iekšējo dzīvi, mūsu personību, jo katram kristietim pēc Kristus svētības ir aicinājums sekot Pāvilam, kurš teica: “Sekojiet man , kā es Kristum.” Ir vēl viens līdzeklis, kā pieņemt dievišķo dzīvi mūsu sirdīs - tā ir lūgšana. Lūdzu jūs, dārgie, jūs esat vēl jauni un tīri, piespiediet sevi lūgties un lūdzaties tā, kā Kungs mūs mācīja. Kungs taču teica: “Kad tu lūdzies, ieej apslēptā vietā un aizver durvis un lūdz Tavam Tēvam slepenībā. Un Tavs Tēvs, kas redz apslēpto, atlīdzinās Tev redzami.” Lūdzaties par veiksmi savās mācībās, jo tikai Dievs ir Saprāta un Zināšanu avots, lūdziet par jūsu vecāku labklājību un visu jūsu ģimeni, lūdzieties arī par manām važām, lai ātri mani jums atdod. Lūdzu, sveiciniet dārgos papiņu un māmiņu, lai dod gudrību un Kungs saglabā viņus! Gribētos jums daudz uzrakstīt un atgādināt jums, bet žēl, trūkst laika. Dārgie bērniņi, centīgi mācieties un cieniet cits citu, klausiet visu ko vecāki vēl un ar savām veiksmēm ieprieciniet viņus. Lai Kungs svētī jūs visus! Sirsnīgi cienu jūs, ar mīlestību Kristū, cietumnieks A. Tavrions Brīnumainā glābšana no nāves 1920. gadā
|
