Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību
LV
|
|
Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību |
|
|
|
LV |
|
|
|
2. Pareizticība pie latviešiem3. Pareizticība pie latviešiem Vai Pareizticība pie latviešiem var palikt par nacionālo ticību?Anglikāņu draudzība ar Pareizticīgo Baznīcu Es savu draudzi dibināšu, un elles vārti to neuzvarēs Pārbaudiet visu, — to, kas labs, paturat Pirmie pareizticīgo latviešu garīgo dziesmu svētki
1.Pareizticība pie latviešiem
"Un tas gaišums spīd tumsībā, un tumsība to neuzņēma" (Jāņa ev. 1. nod.). "Gaišums ir nācis pasaulē, un cilvēki vairāk mīlēja tumsību nekā gaišumu, tāpēc ka viņu darbi bija ļauni" (Jāņa ev. 3. nod.). "Pie tevis ir dzīvības avots, tavā gaismā mēs redzam gaismu" (36. Dāv. dz.). "Dievs, kas sacījis, lai gaisma aust no tumsības, tas ir atspīdējis mūsu sirdīs apgaismošanu dot, ka atzīstam Dieva godību iekš Jēzus Kristus vaiga" (2. Kor. 4. nod.). "Tas auseklis no augstības mūs ir apraudzījis" (Lut. ev. 1. nod.). Es pievedu šos Sv. Rakstu izteicienus, lai parādītu, kas ir Pareizticība priekš mums. Pareizticība ir tā īstā Pestītāja mācība, kuru Viņš mums atstājis zemes virsū, lai mēs varētu pestīt, glābt savas dvēseles. Pareizticība ir pats Kristus, kurš dzīvo mūsu vidū ar savu žēlastību, mīlestību un dziedinošu spēku. Pareizticība ir Dieva telts, kurā dzīvo Visuaugstākais un ir pieietams cilvēkiem priekš viņu dvēseļu un miesu ārstēšanas. Dievs ir mūžīgi dzīvs, un mūžīgi dzīvi ir starp cilvēkiem arī Viņa darbi. Šāds mūžīgs darbs priekš cilvēkiem ir arī mūsu Pestītāja darbs. Viņš nekad nemitēsies, nekad nebeigsies. Cilvēki un tautas mainīsies un zudīs, cilvēki grims savās netikumībās un ķildās, cilvēki tiks apņemti ar ļaunumiem, ienaidiem un tumsu. Bet dievišķīga saulīte Kristus Pareizticība spīdēs cilvēku vidū nemitoši; starp ļauno cilvēku neķītrībām būs mūžīgi Dieva kalpi, kuri Dievam un Kristum paliks uzticīgi un kuros spīdēs Dieva žēlastība un Dieva mīlestība. Visas dievišķīgās dāvanas, kuras dotas cilvēkiem, ir kopējas un ir uzglabātas Sv. Pareizticīgā draudzē. Tamdēļ tad Sv. Pareizticība ir priekš mums sevišķi svarīga, un mums sevišķi rūpīgi vajag viņu turēt savā vidū, ja viņa pie mums ir nākusi. Tas bija 1840.1850. gadā, kad Pareizticība pie mums ieradās. Viņa iesākās pie mums un pie igauņiem. Latvieši un igauņi aumaļām tecēja pierakstīties pie pareizticīgā bīskapa un pie pareizticīgiem priesteriem. Tas bija sevišķs sajūsmas laikmets. Šo laikmetu mēs tagad izcelsim tautai priekšā un liksim viņu tīrākai iztirzāšanai. Tas bija apustulisks laiks Baltijā. Tagad dzīvo un darbojas trešā pareizticīgo paaudze pēc Pareizticības sākuma Baltijā. Ir pagājuši apmēram 85 gadi. Daudz kas ir par to laiku pārdzīvots. Dažādi vēji ir pūtuši; dažādi notikumi ir notikuši. Bet Pareizticība pie latviešiem ir arī tagad stipra, un nekādi vēji viņu no latviešu vidus neiznīcinās. Tagad, kad es šās rindiņas rakstu, 1925. g. februārī, Igaunija svēta savus 7 gadu pastāvēšanas svētkus. Mūsu valsts prezidents Čakstes kungs viesojas Rēvelē un liecina par divu tautu latviešu un igauņu savstarpēju draudzību. Reliģiozā ziņā es gribu arī atcerēties mūsu kopējo likteni ar igauņiem un pievest kādus faktus, kuri ilustrē vēsturisko Pareizticības ienākšanu Baltijā. Tālāk pievestie fakti, kas ņemti no drukātiem un dokumentāliem avotiem, ilustrē pirmo Pareizticības iestādītāju Baltijā pareizticīgo mācītāju vēsturisko darbības iekārtojumu un pa daļai arī pašu darbību. Neaizmirstamo Rīgas arhibīskapu un bīskapu pārciestās grūtības un pārbaudīšanas daudzmaz ir zināmas. Piemiņa un slava Rīgas bīskapiem nezudīs un neizkvēlos Baltijas pareizticīgo pateicīgās sirdīs... Bet tai pašā laikā gribas kaut vai drusku atdzīvināt atmiņā tagadnes cilvēcei pirmo arhibīskapu pūliņus un grūtās ciešanas un viņu līdzdarbiniekus nezināmus, bet slavenus; mazus pēc kārtas, bet lielus darbos un dzīvē. Tas bija grūts un bēdīgs laikmets vienkāršajiem Baltijas iedzīvotājiem. Nelaimīgos latviešus un igauņus mocīja bads fiziski un garīgi. Dzimtene palika viņiem par nemīlīgu un aukstu pamāti un pamudināja tos meklēt īsteno māti "silto zemi". Tas bija laikmets, kad vācu Rīgā uz ielām saplūda neskaitāmi bada cietēju, applīsušo ļaužu pulki; kad Rīgas laukumi pārvērtās par bada un bēdu lēģeriem; kad ar bada cietējiem negribēja runāt, ar pātagām un kokiem viņus dzina no tās vietas, kur atradās vienīgais cerības stars uz dzīvību. Vienā no tādām atbaidošām un nemīlīgām dienām uz Pētera-Pāvila katedrāles pakāpieniem sēdēja bēdu pārņemta sieviete zemniece, pareizticīga latvieša sieva, kuras vīrs bija ielikts cietumā pareizticības dēļ. Nelaimīgā sieviete ilgi un nerimstoši raudzījās ar asaru pilnām acīm sirmajā, drūmajā cietuma ēkā, drūmajos restainajos logos. Viņas dvēsele slāpstoši ilgojās nokļūt aiz šīm riebīgām, aukstām sienām, aiz šīm briesmīgajām restēm. Kādā no aizrestotajiem logiem piepeši atdarījās kapu rūtiņa, un līdz sievietes ausīm atlidoja mīļas skaņas: "Māci bērnus! Lai pēc manis neraud!... Pasteidzies pati pievienoties un bērnus pievieno..." Pareizticības sprediķis, sludināts no cietuma loga, tika piepeši pārtraukts no nepielūdzamajiem cietuma sargiem. Pēc nedēļas šī pati sieviete, pārņemta no lielām bēdām, skūpstīja kailu, ar asinīm pārklātu sava vīra miesu tumšā un netīrā cietuma pagrabā. Bet ar to viņas ciešanas vēl nebeidzās. Kamēr viņa Rīgā veltīgi meklēja pēc taisnības, viņas bērni tika aplaupīti un izvesti no tēva iemīļotā kaktiņa uz mēslu čupu. Starp viņiem slaucīja rūgtas asaras arī tas, kurš vēlāk tik skaidri un aizgrābjoši, tik satricinoši aprakstīja savās piezīmēs (Indriķa Straumīša piezīmes) pirmo pareizticīgo latviešu briesmu mokas; kurš vēlāk daudz strādāja pareizticības labā (būdams Madlienas draudzes priesteris). Tādas mokas, tādu skolu dabūja pārciest pirmie pareizticīgie Kristus altāra kalpotāji no baltiešiem. Bet, kamēr nākotnes pareizticības kalpi no vietējiem Baltijas iedzīvotājiem vēl tikai radās un auga bargā dzīves skolā, pareizticības labā jau strādāja citi darbinieki, nedaudzi skaitā, bet lieli garā, krievu pareizticīgie mācītāji. Vienkāršs Rīgas krievu priestera dzīvoklis. Priekšējā istabā sapulcējušies daudz latviešu zemnieku. Sarunājas par pievienošanos pareizticībai... Piepeši ierodas pie mācītāja zēns un lūdz apmeklēt māti dzemdētāju, zaldāta sievu, un noturēt dievlūgumu. Mācītājs palūdz latviešus uzkavēties un aiziet. Pēc viņa aiziešanas starp latviešiem iesākas šāda saruna, uzrakstīta pēc aculiecinieka vārdiem: "Ja bīskapa adjutants (tā latvieši nosauca mācītāju) aprēķināja iet pats, tad jādomā, ka viņu aicināja oficieris... Nē, pēc viņa sūtīja vienkāršs zaldāts, kāds piezīmēja. Neticami! Bet arī zaldātam var būt nauda, un viņš pienācīgi pateiksies mācītājam par viņa miera traucēšanu. Bet ko? Kad viņš atgriezīsies, pavaicāsim tam, cik viņš saņēma par saviem pūliņiem. Pavaicāsim!..." Tiklīdz pārnāca mācītājs, latvieši griezās pie tā ar jautājumu. Mācītājs dabūjis griveņiku (10 kap.), steigdamies uz māju, ielika to iekšā cimdā. Citas naudas pie viņa nebija. Šāds gadījums tā satrieca latviešus, ka viens no tiem, rokas salikdams un pagriezdamies pret kaktā atrodošos svētbildi, izsaucās: "Tik labi ir krievu mācītāji! Bet iedrošinies tu mūsu pastoru aicināt pie mazturīga cilvēka! Beigas! Katrā ziņā krievu mācītāju un krievu ticību..." Tad redziet, kas jo vairāk saistīja pie pareizticības no visiem nicinātos Baltijas zemniekus: piemīlīga pareizticīgo mācītāju izturēšanās pret tiem un patiesa kalpošana mazākiem brāļiem. Augstiteicami un slavējami lai ir tie īstenie pareizticības baznīcas kalpi! Fazanova tēvs, Pogoņalovs, Savolockijs šie ir pirmo pareizticības cīnītāju vārdi, kuri pārcietuši sūro padzīšanas likteni kopā ar savu īsteno priekšgājēju bīskapu Irinarhu. Ja tāda pazemība bija vajadzīga no bīskapa Irinarha puses, kad viņu gandrīz zem konvoja vadības gribēja aizvest no Rīgas, tad ne mazāku pacietību un pazemošanos dabūja pārciest arī viņa līdzbiedri, kad viņus, ataicinātus pie visaugstākās tiesas, pārbijušās sievas apraudāja kā uz nāvi notiesātus.
*** Varbūt nekad klusā un vienmulīgā Tērbata nebija redzējusi tādu ļaužu saplūdumu kā 1845. gada rudenī. Neskaitāmi daudz igauņu zemnieku katru dienu un katru stundu saplūda un atkal aizplūda. Nobēdājušies vīri un no liela grūtuma nospiestās sievas pa vienam un pulkos steidzās šurp, pārpildīja ielas un apmetās tuvējā apkārtnē. Centrs, kur pulcējās viss sanākušo ļaužu milzums, bija Tērbatas protohiereja Feodora Beresska mazā mājiņā. Viņam bija uzdots izklaušināt un pierakstīt igauņus, kas meklēja Pareizticību. Neskatoties uz to, ka mācītāju satiksme ar tautu bija nodomāti apgrūtināta un ierobežota, viņi tomēr mācēja vietējos pie sevis saistīt, iemantojot viņu uzticību. Un, "ja pāriešana Pareizticībā divu gadu laikā vairāk nekā simtu tūkstošu cilvēku noritēja mierīgā kārtā, bez mazākā traucējuma, kas attiecas uz padošanos valdībai, pie visas kārtības, tad tāda rezultāta slava galvenā kārtā pieder mūsu garīdzniecībai" (J. F. Samarins, 7. t. 146. un 48. l. p.). ??? Būtu nepiedodami noklusēt, ka kā starp pareizticīgiem, tā arī starp luterāņiem atrodas labas sirdis, kas atvieglina pareizticīgo mācītāju pūliņus un stāvokli latviešu un igauņu pievienošanas darbā. Tā protohierejam Beresska tēvam izdevās atrast Tērbatā darbīgu, pašaizliedzīgu, var sacīt, pēc toreizējiem apstākļiem bezbailīgu, drošu palīgu Tērbatas pilsoni Jāni Petušovu. Runādams igauniski tikpat labi kā krieviski, Petušovs "tulkoja un pasniedza Beresska tēvam visā patiesībā visu vajadzīgo, palikdams pie viņa no agra rīta līdz vēlam vakaram". Limbažu mācītājam Stefanam Meņšikova tēvam daudz palīdzēja sv. pievienošanas darbā Limbažu maģistrāta rātskungs Morics (luterticīgs un pie tam vācietis pēc dzimuma). Katra zemnieka (tā liecina pats Meņšikova tēvs) bēdās viņš ņēma dzīvu dalību, katram parādīja savu līdzcietību, dodams padomus rīkoties tā vai citādi. Verešķagina tēvam Cēsīs pašaizliedzīgi līdzdarbojās kā tulks Andrejs Poļakovs, vēlāk mācītājs. Šās ainas no Pareizticības dzīves Baltijā mēs vēl turpināsim. Aicinām arī citus ticības brāļus celt gaismā tās ainas, kuras viņi var atcerēties vai no savas dzīves vai no vēsturiskiem dokumentiem. Nevienu ticību mēs nesmādējam. Lai katrs dzīvo savā ticībā, bet tomēr ar sirdi un prātu lai meklē vēsturisko Kristus patiesību. Ja cilvēks tādu vēsturisku un faktisku, īstu Kristus patiesību ar dvēseli, sirdi un prātu meklēs, tad viņš neapšaubāmi nonāks pie Sv. Pareizticības. Daudz ir ko runāt, daudz ir ko rakstīt. Pareizticīgi brāļi un māsas! Nāciet talkā, nāciet mums palīgā. Jūs žēlojaties, ka mūsu žurnāls "Ticība un Dzīve" ir plāns un mazs un maz izplatīts. Nāciet tad talkā un sūtiet jūsu rakstus, jūsu domas, jūtas, piedzīvojumus un novērojumus. Vai mēs esam izkaisīti pa pasauli? No zemeslodes neviens aizlēkt uz Mēnesi vai uz Marsu, vai uz Sauli nevar. Visi šeit vien kopā esam. Tad vajag meklēt un atzīt to garīgo patiesību, kura ir Kristus. Jūs gribat pasaulīgu laimi dibināt zemes virsū. Nē, mīļie, tas neizdosies. Bez Dieva, bez Kristus jums iznāks elle vien. Tādēļ atpakaļ pie Kristus, atpakaļ pie Svētās, Apustuliskās vispasaules Kristus Pareizticības!
2. Pareizticība pie Latviešiem
Ar sevišķu prieku mēs, pareizticīgie latvieši, tagad varam strādāt pie mūsu pagājušās īsās vēstures izkopšanas. Mēs, latvieši, esam viena tauta, nedalīta, vēsturiski vienota tauta, un tādi mēs paliksim arī uz priekšu. Lai mums ir daudz ļaunu īpašību skaudība, lielība, uzpūtība, mantas kārība, grābstīšanās pēc vēja, tomēr mēs mīlam savu Dieva doto zemi un viņai mēs paliekam mūžīgi uzticīgi. Tikko sākusi iznākt Rīgas avīze "The Riga Times" Nē 3 raksta, ka latvieši ārpus Latvijas dzīvojot ap 400 000 cilvēku: Krievijā ap 250 000; Ziemeļamerikā ap 50000, starp kuriem 10 000 Vašingtonā, 6000 Bostonā un 5000 Ņujorkā; Dienvidamerikā ap 20 000 un Lietuvā ap 30 000. Visi tie dažādās vietās izkaisītie latvieši ir uzticīgi savai dzimtenei un ar mīlestību darbojas un uzņemas darboties viņas labā. Pēc 700 gadu verdzības mēs tagad esam brīvi; mēs varam brīvi iztēlot savu dvēseli un izpušķot viņu ar saviem daiļumiem, kādi vien cilvēkam ir doti. Daudz daiļuma ir dots cilvēka dvēselei, un cilvēks savā rīcībā ir brīvs. Viens no augstākiem daiļumiem ir ticība un reliģija. Nekas mūs pagātnē nevaldzina tik ļoti pie sevis kā reliģija. Lai viņa bija pagāniska, lai mūsu senči kalpoja elkiem, lai viņu dievi bija Pērkons, Pīkols, Potrimps un citi. Tomēr arī šajā pagāniskajā reliģijā bija savs daiļums, cilvēks stājās arī še priekšā nesaprotamai augstākai būtnei un turēja sevi vai nu par vainīgu, vai par taisnu un gāja remdināt savus augstākos dvēseles centienus ēnaino ozolu paēnā un dievišķīgo tēlu klātbūtnē. Cilvēks ir augsts Dieva radījums no paša sākuma. Modernie tā saucamie inteliģenti iestāsta jaunatnei, ka cilvēks esot cēlies no pirmšūniņas, no protoplazmas un viņa tuvākais priekštecis esot mērkaķis. Materiāliskā teorija tagad ir moderna teorija. Tagadējie modernie cilvēki visu cenšas izskaidrot no materiāliska viedokļa. Uzstādīt Sv. Rakstu mācību par pirmradīto cilvēka jaukumu tagadējos laikos ir kauns, atpakaļrāpšanās, rutīna, retrogradisms. Iekš cilvēces ģiftīgais tārps darbojas diezgan spēcīgi arī tagad. Cilvēce iet savu gaitu, iet pa savu ceļu. Tā viņai ir jāiet, un tā viņa iet. Bet ir cilvēcē arī dievišķīgi ceļi, kuri nekad, nekad nemitējas. Dievišķīga dzirkstelīte kvēlo katra cilvēka dvēselē. Arī latviešu tautā ir diezgan dievišķīga elementa, un šis dievišķīgais elements latviešu tautu ir uzturējis dzīvu un veselu visus mūsu verdzības gadus, un dievišķīga dzirkstelīte strādā iekš mums arī tagad. Šī dievišķīgā dzirkstelīte vada mūs pie lielas, gaišas bākas, pie liela, gaiša ceļa rādītāja, pie Sv. Pareizticīgas, Apustuliskās Kristus Draudzes, kur ir visas patiesības, visas gaismas un visas mīlestības pilnība. Latvieši bija papriekš pagāni; pirmie kristīgās ticības stari iespīdēja viņiem 13. gadu simtenī no pareizticīgās Krievijas. Bet, sākot no vācu iebrukšanas laika, Baltijā uz ilgiem gadiem Pareizticība tika izdzīta no latviešu vidus, un tikai 19. gadu simteņa 40. gados uz pašu latviešu iegribēšanu viņa no jauna te atspīdēja. Labi, ka mūsu vēstures pamata licējs Jānis Krodzinieks Krügers vēl priekš savas miršanas ir paguvis izlaist grāmatu "Zemnieku nemieri 1841. g.". Tur ir kopoti dokumentāli materiāli par Pareizticības ienākšanu Baltijā 19. gadu simtenī. Cik mīļi mums, pareizticīgiem, ir šie materiāli. Būs laiks, kad mēs celsim labu piemiņu tiem Pareizticības pirmmocekļiem, kuri tais laikos tika mocīti Jaunbebru, Veselauskas un Rīgas cietumos. Ir arī tagad daudz nelabvēlīgu apstākļu pareizticīgiem latviešiem kā Latvijā, tā arī visur, kur viņi atrodas. Ar tiem mums ir jācīnās un jāgādā novērst. Bet iekšēja spēka un patiesības mums ir daudz. Mums tagad nāk palīgā mūsu cīniņos Pareizticības labā lielā angļu-sakšu rase Eiropā, Amerikā un Āzijā. Patiesība ir viena visiem cilvēkiem, un, ja mēs viņu no visas sirds meklējam, tad mēs viņu arī atrodam. Tagad latvieši runā un raksta par nacionālo ticību. Kādai tai vajagot būt? Kāda tā esot? Luterānisms no daudzām aprindām top uzrādīts par latvju nacionālo ticību. Bet luterānisms, pats par sevi ņemts, ir tikai zināma filozofija, zināma meklēšana. Luterāņu teoloģiskā fakultāte ir tikai Kristus pētītāju, Kristus meklētāju darba vieta. Kur Kristus savā patiesībā vēl nav atrasts, tur Viņš vēl netop negrozāms par īstenu Dievu un par īstenu cilvēku. Tur katrs individuāli un subjektīvi uzņem Kristu, kā viņš to grib un kā viņš to saprot, bet ne tā kā pats Kristus ir mācījis un sludinājis. Ir dibināts tagad luterāņu teoloģisks institūts. Tā būšot tā vieta, kur gatavošoties tie dedzīgie un ticīgie mācītāji. Lai, lai! Labi, labi! Lai rodas dedzīgas, karstas Kristu mīlējošas dvēseles! Lai iet latvju tautā, lai sludina, lai māca, lai dzied Kristus dziesmas. "Redzi, tagadiņ ir tas vislabvēlīgākais laiks; redzi, tagadiņ ir tā pestīšanas diena" (2. Kor. 6. nod.). Latvju tauta ir izsalkusi pēc ticīgiem sludinātājiem. Latvju tauta ir izsalkusi pēc dievišķīgas rasas, pēc dievišķīgas žēlastības. Ja mēs Kristu sirsnīgi meklēsim, tad mēs Kristu atradīsim. Latvieši ir palikuši moderni, latvieši grib arī modernu ticību. Bet divās lietās Kristus paliek negrozāms, ja mēs viņu gribam īsteni uzņemt savā vidū, tas ir 1) apustuliskā priesterībā un 2) Sv. Euharistiskajā Upurī. Ja latvieši šo divu lietu nepieņems, tad viņi arī īsteno Kristus ticību un pašu lēnīgo, laipnīgo Pestītāju savā vidū neatradīs. Apustuliskā priesterība un Sv. Euharistija kā upuris tie ir tie divi pamatakmeņi, uz kuriem dibinājās Sv. Kristus draudze. Ja šie divi pamatakmeņi tiek izņemti ārā, tad ēka sabrūk, tad īstenās Kristus ticības un Kristus Draudzes vairs nav, bet ir tikai sava individuālisma uzstādīšana un varbūt gan sirsnīga, bet veltīga meklēšana pēc dzīva Kristus, pēc tā Kristus, kurš var pārvērst mūsu būtni un no rupjas un miesīgas var viņu padarīt par garīgu un eņģeļveidīgu. Augsti, dievišķīgi ideāli ir uzstādīti mums no mūsu Kunga un Pestītāja. Tādiem tiem vajag arī būt, jo mēs šeit zemes virsū esam tikai ceļinieki, dzīvojam īsu brīdi un esam tikai viesnīcā. Zeme nav priekš mums pastāvīga. Mums no viņas vajag aiziet. Tādēļ Kristus paliek priekš mums tā dārgākā dzīves būtne. Tamdēļ mēs pie Viņa tuvojamies un gribam Viņa svētību dabūt. Tamdēļ tad ir vajadzīga arī Viņa īstenā draudze, un tikai tur Viņš visā savā pilnībā un pilniem traukiem bez maksas pasniedz mums savu dievišķīgo spēku un dievišķīgo svētību. Lūk, vēl kādas ainas no Pareizticības sākuma laikiem Latvijā.
***
Klusu un netālu noskan maziņā zvana skaņa. Nemirdz bagātās rizas un lieliski spožās ugunis no nelielās koka baznīciņas Rīgas nomalē. Bet viens pūlis pēc otra dodas pie viņas no visām pilsētas malām. Jauni, veci, pareizticīgi, luterāņi, krievi, latvieši un vācieši visi steidzas iekļūt dievnamā. Bet šis dievnams neieņem sevī ne desmito daļu no sapulcējušamies. Liels ļaužu bars ieslēdz to no visām pusēm. Visu ārā stāvošo dzirde un skati tiek vērsti uz logiem un atvērtām dievnama durvīm. Kas tad visus tā velk turp? Kāpēc tik daudz tiek piegriezta vērība līdz šim nezināmam altārim? Uz šā altāra, šai mazā dievnamā pirmo reizi notiek dievkalpošana latviešu valodā. Krievu ļaudis dzird še vecās radnieciskās melodijas un lūgšanas, kas savienotas ar jauniem vārdiem un izteicieniem. Latvieši savā mātes valodā un skaņās uzņem jaunas, daudz jaunu jūtu saturošas lūgšanas. Luterāņiem notiek ziņkārīgi svētki. Jaunpievienotie bauda to, pēc kā sen tiecās viņu izsalkušās dvēseles. Svētsvinīgi un saprotami noskan pirmā pareizticīgā latviešu mācītāja tēva Jēkaba Mihailova uzsaukumi. Dievbijīgi un sirdi aizgrābjoši atskan pirmā pareizticīgās baznīcas kalpa (no pašiem latviešiem) slavenā Dāvida Baloža lasīšana. Tā Baloža, kurš tik izsalcis tiecās pēc savas un savu tautiešu garīgo vajadzību apmierināšanas; tā Baloža, kurš tik izturīgi, tik varonīgi veda cīņu ar garīgās brīvības ienaidniekiem Baltijā; tā Baloža, pēc kura parauga sāka piegriezties pareizticīgai draudzei desmitiem tūkstoši latviešu. Vēsts par šā paša Baloža pievienošanos Pareizticībai, saka viņa vienlaicinieks, izpaudās pār Vidzemi un Igauniju zibens ātrumā. Viņa iespiedās alās, mežos un purvos... un ieskatījās tādos mājokļos, kur neiespīdēja nekad pat saules gaisma. Viņas iespaids bija aizkustinošs. Visas citas rūpes uz laiku noklusa un nekādu citu apspriešanu tautā nebija kā tikai par Baloža pievienošanos. Pie tam ievērojami, ka nevienam ne uz minūti neienāca prātā uzlūkot šo notikumu kā nejaušu gadījumu un vienīgu, t.i., kā personīgi attiecošos tikai uz Balodi; bet visi, nemaz savstarpēji nenorunādami, sajuta reizē vispārēju kustēšanās iesākumu... Un, lūk, viņš, šis Dāvids Balodis, stāv uz pareizticīgo baznīcas klirosa. Spēcīgi un iedziļinoši atskan viņa balss, sasniegdama pēc garīgas apmierināšanas izsalkušo ļautiņu sirds dziļumus. Mitrā, netīrā purvā, kurā nokļūt pavasarī un rudenī ne tikai jātniekam, bet arī kājniekam ļoti grūti, atrodas zems, novecojis un sašķiebies šķūnis. Šinī šķūnī kādreiz izgatavoja iesalu. Tā salmu jumts bija pārbaudījis daudz negaisu un vētru viss palicis melns un vietām apaudzis ar zaļganu švammveidīgu sūnu. Pussabrukušie stūri vāji turējās. Sienas vietvietām bija cauri satrunējušas. Šķirbas un divi trīs nelieli lodziņi caurlaida tik gaismas, cik bija vajadzīgs, lai varētu saredzēt visu tā nepievilcīgo iekārtojumu. Griestu nebija. Augšā nekārtīgi karājās vecu salmu šķipsnas un apputējušie zirnekļu tīkli. Pelējumi vispār apklāja sienas. Bet, tuvāk ieskatoties, jāapbrīno bija nevis šis nožēlojamais šķūnīša stāvoklis, bet gan tā augstais aicinājums. Šai šķūnī pagaidām bija ierīkots pareizticīgo dievnams. Divi galdiņi viens vidū, otrs kaktā noderēja par dievgalda un upura altāri. Divas trīs vienādas, vecas svētbildes, izkārtas pie sienas, bija par ikonastasu, derēja kā par izgreznošanu, tā par pamācību... Vecs skapis ar diviem apburzītiem priestera apģērbiem un taburete ar baznīcas grāmatām papildināja vienkāršā dievnama iekārtojumu. Tika noturēts dievkalpojums. Caur tumšiem lodziņiem nemitīgi raudzījās asarainā rudens diena. Baznīcā šķūnī valdīja pustumsa, kurā vāji mirdzēja divas vaska svecītes uz dievgalda un uz upura altāra. Ass vējiņš neganti trakoja ap vientuļo ēku. Viņa svilpieni pa satrūdējušām šķirbām apslāpēja pareizticīgo latviešu baznīcas kalpa drebošo balsi, kas vēl ne visai pieraduši pie pareizticīgas draudzes dziedāšanas. Ap divdesmit dievlūdzēju vietējo zemnieku ar pieliektām galvām stāvēja aiz mācītāja. Šķita, ka viņi vēl tikai novēroja, kas ap viņiem notiek, mācījās vēl tikai pašu jauno, līdz šim neredzēto dievnama iekārtu. Reti kāds no viņiem atminējās apzīmēt sevi ar krusta zīmi un izrādīt vēl nepierasto palocīšanos... Toties mācītājs karsti lūdza Dievu. Viņa dvēsele ar lūgšanas vārdiem neredzami pacēlās pie augstā godības krēsla, kas apveltīts mirdzošiem debesiedzīvotājiem... Piepeši nikns vēja grūdiens sagāza satrunējušo šķūņa stūri taisni tai vietā, kur stāvēja upura galds. Caur plato caurumu nemanot ielauzās vējš un mitrums. Nodrebēja mācītājs un pārtrauca lūgšanu. Viņa skats pavērās uz atvērušos caurumu, paslīdēja pa satrunējušām sienām un apstājās pie viņa priekšā stāvošām svētām Dāvanām. Sāpīgi sažņaudzās dievakalpa sirds. Viņam tapa žēl un bail par Pareizticības svētumu, iesviestu tādā nožēlojamā, izpostītā alā... Bet ar tādām alām, kas noderēja par Pareizticības svētnīcām, bija apsēta visa Baltija. Pareizticīgo Kristus upurim pirmā laikmetā Baltijā nebija citu vietu kā tikai šķūņi, tumšas istabas vai krogi. Tā laikam patika Tam, kura pirmais patvērums virs zemes bija lopu silīte, bet pēdējā kauna krusts; kuram labpatikās izsmelt visu lēnprātības un pazemošanās dziļumu, kurš pazemošanos padarīja par pirmo galveno savas uzturēšanās zīmi virs grēcīgās zemes, starp grēcīgiem, lepniem un uzpūtīgiem cilvēkiem.
***
Tā pēc pagājušiem 600 gadiem no jauna iesākās Pareizticīgā Kristus Draudze Latvijā. Tā ir pati Pestītāja dāvana. Un latvieši arī to tā saprot. Lai tad sanāk kopā visi tautas dēli un tautas meitas un nāk pie sava Kunga un Pestītāja. Viņš ir daiļš, grezns un šķīsts. Par tādiem padarīs Viņš arī mūs. Būs pie latviešiem savs kristīgs kodols, kurš uzņems un paturēs savā vidū savu Kungu un Pestītāju. 85 gadi ir diezgan liels laikmets. Tajā ir daudz pārdzīvots un piedzīvots. To visu atcerēsimies un paliksim mūžam uzticīgi savam debešķīgam Mācītājam viņa svētā pareizticīgo, Apustuliskā Draudzē.
3. Pareizticība pie latviešiem
Man šā 1925. g. vasarā 12. un 19. jūlijā bija izdevība apmeklēt divas pareizticīgas draudzes Latvijā Koknesi un Kārzdabu un ņemt dalību tur pie Dievišķīgās Liturģijas noturēšanas un arī pie kapu svētkiem. Grūti man ir atrauties no manas iemīļotās Debesbraukšanas draudzes; bet dažreiz tas ir vajadzīgs, un ar prieku es novēroju, ka Dieva Gars darbojas visur Viņa karstumam nekas nav apslēpts; "Viņa skaņa iziet pa visu zemes virsu un Viņa valoda līdz pasaules galam" (19. Dāv. dz.). Arī mūsu dārgā Latvijā darbojas Dieva Gars un ved mūsu latvju tautu uz augstiem, cēliem mērķiem un uz debešķīgiem pagalmiem. Cik jauki ir novērot ļaužu masu, ļaužu drūzmu, kad viņa ir sapulcējusies ar vienu mērķi un nolūku slavēt Dievu to Visaugstāko un apņemties pildīt Viņa baušļus un likumus. To es novēroju 12. jūlijā Koknesē un 19. jūlijā Kārzdabā. Koknesē bija sanākuši uz kapu svētkiem ap 1500 cilvēku, bet Kārzdabā ap 2000. Koknesē es biju pirmo reizi savā dzīvē un tiku pārņemts un aizgrābts no dabas jaukumiem un vēsturiskām atmiņām, kuras tur apvējo un apgaro katru jūtīgu ceļotāju un vērotāju. Tur Daugavā ieiet Pērses upe, un tās krasti, gravas un ūdenskritumi līdz ar apkārtējiem mežiem, parkiem un birzēm ir tik burvīgi skaisti, ka tiešām nav ko brīnīties, ka jau no seniem laikiem ir notikušas lielas cīņas starp slāviem, latviešiem, vāciem un lībjiem dēļ pārvaldīšanas pār šo skaisto vietu. Vispārīgi Latvija ir Dieva zemīte. Nav viņa bagāta ar akmeņoglēm, naftu un kalnu dārgumiem; bet ūdens un dabas jaukumi še ir pieticīgā mērā doti; tādēļ arī latvju tauta garīgi ir bagāti apdāvināta un sevišķi pie latviešiem ir attīstīta dzejas, poēzijas spēja un mistiska tieksme uz bezgalīgām tālēm, kur saules meita kroņus pin un mēness savus starus stīgo dzelmē dzidrajā. Es atceros kad rakstnieks Skalbe nesen svinēja savu jubileju un saņēma daudz apsveikumu, tad viņš atbildēja, ka viņš ir laimīgs darboties latvju dzejas laukā sevišķi vēl tādēļ, ka viņš redz apkārt sev veselus pulkus latvju dzejnieku, kuri veic to pašu darbu. Man tie vārdi stāv atmiņā, un es priecājos par latvju tautu, kura ir daiļuma un skaistuma pilna un ir spējīga izdalīt no sava vidus tik daudz garīgi apdāvinātu darbinieku. Dievs mums 1918.1920. gadā ir devis tautas brīvību, un šo brīvību mēs izmantosim mūsu tautas izpušķošanai ar visām garīgām dāvanām. Es ticu, ka Visaugstākais mūs neatstās, un, lai gan mēs esam ļoti maza tautiņa citu lielu tautu vidū, tomēr mēs savu darbu izdarīsim un paplašināsim un kopsim cilvēces ideālos, kristīgos ceļu. Ir mūsu starpā diezgan materiālistu. Jānis Jansons ("Dienas Lapas" redaktors 1905. g.) ir vēsturiskā materiālisma dibinātājs pie latviešiem. Ir tagad lielinieku latviešu diezgan daudz Krievijā un arī še. Ir tā saucamie sociālisti, kuri saka, ka viņi neticot ne Dievam, ne velnam; ir diezgan "pašpuiku", kurus pie krieviem sauc par "huligāniem" un "izlaideņiem". Bet visi tie ļaunumi ir mazi un nekas pret to lielo gara daiļuma un skaistuma spēju, kuru mēs novērojam latviešos. Es nepaļāju citas tautas, es neesmu šovinists. Lai dzīvo katra tauta ar viņai dotām dāvanām. Es tikai priecājos par savu tautu un par viņai dotām dāvanām un gribu lai tās dāvanas stiprinās un attīstās, iedziļinās tautā un izveidojas visādās krāsās un staros, kā pavasarī veidojas un pušķojas puķes savā skaistumā, daiļumā un smaržīgumā. Diena 12. jūlijā bija izdevīga, silta un saulaina. Liturģiju baznīcā mēs noturējām trīs priesteri t. Karps, t. Blodons un es. Draudzes koris un dažās vietās visa draudze ļoti glīti nodziedāja visas vajadzīgās dziesmas. Uzkrītoša ir tikai tagadējā Kokneses baznīciņas nabadzība. Pilnā priestera apģērbā varēja priekš Liturģijas apģērbties tikai t. Karps, bet t. Blodonam un man vajadzēja ņemt dalību Dievišķā Liturģijā, tikai uzliekot epitrahilu, un to pašu es vēl biju paņēmis no Rīgas līdzi. Tas viss ir kara sekas. Baznīcas durvīs var redzēt ložu caurumus, tās ir kā siets no lodēm cauršautas; apkārt visur ir izrakumi, tranšejas un blindāžu vietas redzamas un baznīcas slieksnis, no bumbas krituma sadragāts. Altāra svētbilžu stāvs ir pavisam nabadzīgs. Daudz ko vajag censties un posties, lai atkal uzstādītu Kokneses baznīciņu pirmatnējā jaukumā un skaistumā. Baznīcā runāja dziļu izjustu un labi pārdomātu sprediķi t. K. Blodons par ticību, cerību un mīlestību un nozīmi cilvēka dzīvē. Kapsētās runāju es un t. J. Karps. Es runāju par apustuļa Pāvila vārdiem: "Nenoslāpējiet to Garu; pārbaudiet visu, to kas labs, paturat." Labi, iedvesmīgi bija runāt Kokneses kapos. Ap mani apkārt lidoja visi senču gari, senie krievu kņazi, vācu bruņinieki, mūsu pareizticības cienītāju pirmo latviešu mocekļu dvēseles un pēdējā, briesmīgā karā aizgājušie karavīri. Man gribējās runāt ļaužu priekšā par Gara augstumiem, par Gara nozīmi tagadējos materiālos laikos. Es atcerējos divējāda rakstura karus vienu, kad mēs aizstāvam savu tēviju, dzimteni no ienaidnieka iebrukšanas, kad mēs "uz ežiņas galvu liekam, sargot savu tēvu zemi", otru, kad cilvēki iet laupīt viens otru, atņem tam viņa grūti pelnīto ikdienišķo uzturu, kad tas tiek darīts komunisma vai sociālisma vārdā. Es atcerējos tur gulošus kara varoņus un uzaicināju ļaudis lūgt Dievu par viņu dvēseļu mieru. Tad vēl es nevarēju nepieminēt mūsu Bebru muižas un Veselauskas pirmmocekļus Pareizticības iznīcināšanas laikā Latvijā, kuru mocīšanas vieta pie Kokneses ir tik tuvu. Še pat arī netālu Aderkašos atdusas Indriķa Straumīša priestera Jāņa Līča mirstīgās atliekas, kurš bija viens no pirmiem pareizticīgiem priesteriem no pašiem latviešiem un kura vecāki mocekļa nāvē ir miruši dēļ Pareizticības iznīcināšanas Latvijā. Ak, kā gribētos kādreiz pabūt pašā tai vietiņā, tai Bebru muižas purvā, kur 1841. gada decembrī tika ap 1000 latviešu nežēlīgi sisti dēļ vēlēšanās pāriet Pareizticībā. Tie bija labi laiki Latvijai, tie bija svētīgi laiki! Un tos laikus mums vajag jo vairāk un vairāk cildināt un iztirzāt no visām pusēm. Kas bija vainīgs, kamdēļ latvieši tika tad mocīti? Vai vācieši? Varbūt vācieši, varbūt laikmets, varbūt laika gars. Vai mēs, latvieši, vēlāk netikām mocīti? Vai pie krieviem nebija verdzības būšanas? Vai krievi viens otru nemocīja? Es še nevainoju ne vāciešus, ne krievus. Es gribu aizrādīt tikai uz to, ka visos cilvēkos, visā cilvēcē, sākot no Ādama un Ievas grēkā krišanas laikiem, mīt ļaunums, un cilvēki ir apdullināti kā prātā, tā sirdī; cilvēkos vienā mērā dzīvo sātanisks gars, kuru cilvēki dažreiz negrib pārvarēt. To sātanismu cilvēki var pārvarēt tikai caur pazemību un ticību uz Kristu. Bet priekš tā vajag krietni pastrādāt pie savas sirds. Pie savas sirds uzlabošanas cilvēki maz grib strādāt. Tā ir tā nelaime. Tas bija arī Latvijā 1840.1845. gadā, kad Latvijā iesākās Pareizticība. Vāciešu kundzība. Vāciešu lepnums. Vāciešu neiecietība pret citām tautām. Vāciešu attieksme pret krieviem, kurus viņi pastāvīgi par "švein" ir turējuši un tur. No kā viss tas ceļas? Ko viss tas apzīmē, un kā to labot? Tagad pat ir notikusi vispasaules katastrofa un tās katastrofas, notiek pastāvīgi un katru dienu. Bet vai cilvēki labojas morāliski? Vai lepnums un neiecietība viņu starpā mazinās? Laikam gan tautu ienaids vēl nekad nav bijis tik liels kā taisni tagad. Pie kā viss tas novedīs cilvēci? Novedīs pie Sv. Rakstu piepildīšanās, kā Pestītājs ir teicis: "Kad tas iesāks notikt, tad, savas galvas paceldami, skatieties uz augšu, tāpēc ka jūsu pestīšana jo tuvu nāk; virs zemes ļaudīm būs bail un tie būs pārbijušies un jūra un ūdens viļņi kauks, un cilvēki nīcin iznīks no bailības; bet turat drošu prātu, es pasauli esmu uzvarējis" (Lk 21, Jēk. 16.). Tādēļ tad mums ir no svara turēties pie savas Pareizticības un atcerēties pastāvīgi tos laikus, kad Pareizticība Latvijā ir iesākusies. "Es pieminu senejus laikus, es pārdomāju visus Tavus darbus" (Dāv. dz. 143.) Vēl es pieminēju Kokneses kapu kalniņā tēvu Vasiliju Oknovu, kurš pašā Koknesē ir darbojies ilgus gadus kā Kristus Draudzes priesteris un ir atstājis ļoti, ļoti labu piemiņu. Viņa un viņa sievas miesīgās atliekas ir turpat paglabātas: viņš pašā baznīcā, viņa ārpusē blakus altārim ziemeļpusē. Pirms Liturģijas t. K. Blodons pie t. Oknova kapa noturēja dvēseles aizlūgumu un visa draudze dziedāja. Mans līdzcensonis Debesbraukšanas draudzē t. J. Bormans ir t. Oknova skolnieks pēc draudzes skolas; es, atbraucis Rīgā, lūdzu t. J. Bormani uzrakstīt atmiņas par tēvu Oknovu un viņš uzrakstīja sekojošo. "Par vienu no ievērojamākiem darbiniekiem sv. Pareizticības nodibināšanā Baltijā starp latvjiem ieskatāms bijušais Kokneses virsgans Vasilijs Oknovs. Viņš dzimis Krievijā Tveras guberņā un izglītību baudījis Tveras garīgajā seminārā. No dabas apbalvots dziļi jūtīgu sirdi un bagātām gara dāvanām, Oknovs vēl uz skolas beņķa savā sirdī apņēmās savus spēkus ziedot Kristus sv. Draudzes uztaisīšanas svētīgajam darbam. Dabūjis zināt pēc savas izglītības nobeigšanas, ka Baltijā uzaususi svētā Pareizticības gaisma un ka še ļoti vajadzīgi darbinieki, Oknovs bez ilgas prātošanas devās šurpu. Rīgas pareizticīgo bīskaps ar prieku viņu uzņēma kā spējīgu darbinieku un iesvētīja par priesteri Kokneses pareizticīgajai draudzei. Nonācis Koknesē, viņš ar sirdi un dvēseli tūdaļ ķērās pie latviešu valodas apgūšanas un to iemācījās īsā laikā jau tādā mērā, ka varēja droši rīkoties savā draudzē; Oknovs tā iemīlēja latvieti un savu Kokneses draudzi, ka noņēmās savā sirdī darboties tās vidū līdz savai pēdējai dzīves stundai. Un patiesi, kaut gan garīgā valde viņu uzaicināja pāriet uz Rīgu, tomēr viņš palika uzticīgs Kokneses draudzei līdz savai miršanai. Ikkurš pie viņa varēja pieiet jebkurā laikā. Visiem viņš bija izpalīdzīgs. Viņš mīlēja savu draudzi, tāpat draudze mīlēja viņu. Starp viņu un draudzi valdīja pilnīga saskaņa. Ja Kokneses draudze skaitās viena no lielākām un stiprākām pareizticīgām draudzēm Baltijā, tad taisnsirdīgi jāsaka, ka tas ir mirušā labā un neaizmirstamā Oknova tēva nopelns. Sevišķu vērību Oknova tēvs pievērsa skolai: Kokneses draudzes pareizticīgo draudzes skola, kurā viņš pats ar mīlestību strādāja, vienmēr bija pārpildīta ar skolniekiem. Vērīgākos un darbīgākos skolniekus Oknova tēvs zināja pārvietot uz Rīgu garīgā skolā. Caur Oknova sevišķu gādību Kokneses draudze ir devusi labu daļu krietnu un apzinīgu darbinieku latvju tautai un Pareizticīgai Baznīcai. Tāpat visai dziļu ievērību Oknova tēvs piegrieza dievkalpošanas darbiem. Šos darbus viņš izdarīja ar sirsnību un dziļi izjustu nopietnību. Viņa laikā Kokneses baznīca vienmēr bija pārpildīta. Lielu iespaidu atstāja uz klausītājiem viņa sirsnīgie un dziļi pamācošie sprediķi. Arī tas draudzei visai labi patika, ka pie dievkalpošanas viņš ieveda kopēju dziedāšanu. Oknova tēva izcilā personība saistīja pie sevis ne vien paša draudzes locekļus, bet arī luterāņus. Viņa laikā laba daļa no pēdējiem pievienojās pie Kokneses pareizticīgās draudzes. Oknova tēvs kaut arī bija krievu tautības, bet tādā mērā viņš iemīlēja latvieti, ka pēdējo ieskatīja par līdzīgu savas tautas brālim. Tamdēļ ar mīlestību un sirsnību viņš visā savā dzīves laikā pūlējās latviešu labā un aizstāvēja viņu cilvēciskās intereses. Mūžīgā piemiņa un miers šim labam draudzes ganam!" Tā liecina par t. Oknovu virspriesteris J. Bormans. T. Oknovs ir miris 1894. g. 5. jūnijā, taisni pirmā Vasarassvētku dienā, 31 gadu atpakaļ; bet viņa iespaids Kokneses draudzē ir jūtams vēl tagad. Tāda ir Dieva Gara darbība un tiešām "priekš Viņa karstuma nekas nevar apslēpties" (Dāv. 19). T. J. Karps Kokneses kapos silti pieminēja dažus izcilus darbiniekus, kuri ir guldīti tur, un daudziem jaukiem vārdiem pamācīja savu draudzi. Bija sanākuši arī sirmgalvji uz kapu svētkiem pat no 16 - 18 verstis attālām mājām. Es dzirdēju vienu no tiem runājam: "Lai gan es reti uz baznīcu atnāku, bet Bībeli es lasu katru dienu rītā un vakarā." Es papriecājos par tādu mūsu latvju uzticību Sv. Rakstiem. Lai Dievs dod latvju tautai būt un palikt arī uz priekšu reliģiozai un ticībai! Pēc pabeigtiem kapu svētkiem es apskatīju apkārtējos dabas jaukumus un pēc tam tai pašā dienā, atvadījies no viesmīlīgā namatēva un namamātes Karpa tēva un viņa cienīgmātes, aizbraucu uz savu dzimteni uz Kārzdabu. Virspriesteris Jānis Jansons Vai Pareizticība pie latviešiem var palikt par nacionālo ticību?
N. raksts "Kāds vārds par pareizticības nostiprināšanu pastāvošās draudzēs Latvijā" dod iemeslu daudziem izteikties par šo svarīgo jautājumu. Es gribētu, lai sīki, sīki viss tiktu iztirzāts, kas attiecas uz to priekšmetu, un tad pēc sīkas, vispusīgas apspriešanas lai tiktu vests dzīvē tas, ko var izvest. Es vēl 1924. gadā pēc savas kara laiku bēguļošanas nebiju iebraucis Latvijā no Krievijas, vēl tikai gatavojos braukt, kad jau Pāvils Gruzna mani "Junākās Ziņās" bija noķengājis, nosaucis par "galīgi konseravatīvu", "kanoniķi", nepiemērotu tagadējiem progresīviem Latvijas dzīves laikiem. Es, atbraucis un izlasījis to, rakstīju Pāvilam Gruznam atbildi, bet "Jaunākās Ziņas", kā parasti, nopietno pareizticīgo rakstu neievēro un nedrukā, un tāpat arī manu atbildes rakstu nedrukāja. Tātad pēc Pāvila Gruznas raksturošanas esmu "galīgi konservatīvs" un "kanoniķis". Es tiešām esmu "kanoniķis" tai ziņā, ka nekad no noliktiem Pareizticīgās Draudzes kanoniem neatkāpšos, kamēr viņi netiek mainīti no attiecīgas Pareizticīgās garīgās valdības. Es gribu stāvēt un stāvēšu pastāvīgi pie paša īstenā Pareizticības pirmavota, no kura verd tas visstiprākais Kristus patiesības ūdens. Iekš tā ir mana dzīvība no manas bērnības, un es to Pareizticības kanonisko tīrību pratu uzturēt arī nelaimīgajā Krievijā 1922., 1923. un 1924. gadā, kad man vajadzēja Carskoje Selo un Petrogradā izcīnīt lielu cīņu ar jaunajiem Pareizticīgās Draudzes šķeltniekiem "obnovļenciem" un "živocerkovņikiem". Bet tomēr "galīgi konservatīvs" es neesmu. Tur Pāvils Gruzna ļoti maldās. Vispārīgi Pāvils Gruzna jau sen no Baznīcas ir atkāpies un atkritis. Bet ja nu viņš par mani ir rakstījis, tad es arī viņa vārdu minu. Es visu to rakstu tamdēļ, lai izteiktu savu attiecību pret N. rakstu "Kāds vārds par pareizticības nostiprināšanu pastāvošās draudzēs Latvijā". Es tam rakstam piekristu un gribētu, lai tās labās tur izteiktās vēlmes tiktu izvestas dzīvē. Tikai vienam izteicienam nepiekrītu, proti, šim: "Bet ja mēs prātosim, kas kanoniski un kas nav kanoniski, tad pareizticības lieta mūsu zemē nīkuļos un slīdēs uz leju." Ja mēs no Pareizticīgās Draudzes kanoniem atkāpsimies, tad mēs nebūsim vairs pareizticīgi. Kanoni var tikt grozīti, mainīti, bet tikai caur attiecīgām Pareizticīgām garīgām valdēm. Par katru Pareizticīgās Draudzes kanonu grozīšanu ir jāpaziņo plaši visai draudzei. Tagad, par piemēru, uz dienas kārtības Lieldienas svinēšanas termiņi Latvijā: vai svētīt pareizticīgiem latviešiem pēc Juliana stila vai pēc Grigoriana stila? Tas jautājums ir kanonisks, un to vajag izšķirt attiecīgai Pareizticīgai garīgai valdei. Kad attiecīgā Pareizticīgā valde šo jautājumu būs izšķīrusi, tad pareizticīgiem draudzes locekļiem ir rokas brīvas un viņi rīkojas, sekodami izdotai kanoniskai pavēlei. Vispārīgi Pareizticīgā Draudze ir dzīvs Kristus organisms, un še mēs esam saistīti cits ar citu kā dzīvas organisma šūniņas, dzīvināmas caur pastāvīgu asiņu riņķošanu, kura ir nemitīga Svētā Gara darbošanās Kristīgā Draudzē. Kā Pareizticība ienāca pie latviešiem, tas mums ir zināms. Viņa ienāca caur pašu latviešu brīvu iegribēšanu; caur latviešu mocekļu asinīm gan Rīgas cietumos, gan Vecbebru muižas un Veselauskas laukos. No Pareizticības latviešus gribēja atturēt gan vāci, gan krievi. Netika solīta nekāda zeme; turpretim, lasīja garus rakstus priekšā, ka nekādi laicīgi labumi negaida to, kas pāries Pareizticībā; un tomēr latvieši 1840.1850. gados joņiem lauzās un mācās tai ticībā iekšā. Tur bija iekšēja dziņa; tur bija Dieva rādīšana. Lai lasa visi interesenti "Izglītības Ministra Mēnešraksta" 1925. g. Nr. 5 rakstu "Hernhūtietis Dāvids Andreja d. Balodis". Tas raksts daudz ko mums noskaidroja par Pareizticības izcelšanos pie latviešiem un tāpat arī Indriķa Straumīša raksti. Pareizticībai vajag būt nacionālai pie latviešiem, jo Pareizticība pati par sevi ir "īstena Kristus ticība", kura ir no apustuliskiem laikiem uzglabājusies tādā pašā veidā un saturā, kā to apustuļi, no Kristus mācīti, ir iekārtojuši. Še ir divas galvenās vērtības, kuras protestantismā ir izmestas, "apustuliskā priesterība" un "Sv. Euharistija ne tikai kā Vakarēdiens, bet arī kā upuris". Latvietis grib būt ticīgs. Dosim viņam to īsteno ticību, kuru viņš ar savām mocekļa asinīm ir izcīnijis 1840.1850. gados. Mēs novēlam visu labu latviešiem protestantiem un latviešiem Romas katoļiem. Visi mēs esam vienas tautas dēli un meitas. Lai dzīvo mūsu nācija, mūsu tautiskums ar pilnīgu iecietību pret visām citām tautām! Gan ar laiku Svētā Pareizticība iemantos arī pie latviešiem savas īstās nacionālās, tautiskās tiesības, kuras viņai tagad tiek liegtas no latvju preses un no latvju inteliģences. Vēl par visiem tiem jautājumiem mēs daudz, daudz rakstīsim. Virspriesteris Jānis Jansons
Anglikāņu draudzība ar Pareizticīgo Baznīcu
Bīskaps Betti atbild ar lielu pateicību pat silto draudzīgo uzņemšanu Rīgā; nodod sveicienus no Kenterberijas arhibīskapa un bīskapa Herberta Beri; izsaka cerības, ka tagadējās lielās ciešanas, kuras nes Pareizticīgā draudze, atvieglināsies un Pareizticīgā un Anglikāņu draudzes savienosies uz vieniem pirmās kristīgās draudzes pamatiem. Pēc šiem savstarpējiem divu bīskapu apsveicieniem iesākās Katedrālē svinīgs vakara dievkalpojums. Dievnams bija ļaužu pārpildīts; dziedāja jauki bīskapa koris visā savā sastāvā; dažas dziesmas dziedāja tikai garīdzniecība. Pēc pabeigtas dievkalpošanas angļu bīskaps deva savu svētību, un tad abi bīskapi roku rokā apņēmušies izgāja no baznīcas, vēl trīskārtīgi noskūpstījās; pēc tam anglikāņu bīskaps aizbrauca uz savu baznīcu Daugavmalā, bet mūsu arhibīskaps ar garīdzniecību iegāja atpakaļ Katedrālē. Anglikāņu bīskapu no mūsu garīdzniecības pavadīja virspriesteri K. Zaics un J. Jansons un protodiakons K. Dorins, arī ģērbušies pilnās baznīcas dievkalpošanas drēbēs. Viņi tika nosēdināti priekšā uz paaugstinājuma pa labo roku. Anglikāņu baznīcā bija svinīga mācībnieku iesvētīšana, tā saucamā konfirmācija; tā tiek izdarīta pie angļiem caur bīskapa roku uzlikšanu un lūgšanu; tika dziedātas vairākas dziesmas, un bīskaps sacīja sprediķi, piemērotu atgadījumam. Pēc dievkalpošanas beigšanās Pareizticīgās Baznīcas priekšstāvji tika uzaicināti uz tēju Angļu klubā 30. maijā. Otrā dienā pulksten 6 vakarā atkal abi bīskapi satikās Angļu klubā un ap 2 stundām pavadīja brīvā sarunā par abu baznīcu draudzīgām attiecībām un arī par citiem priekšmetiem. To pašu dienu vakarā bīskaps Betti aizbrauca uz Rēveli. Rīdziniekiem paliks labā piemiņā šie sirsnīgie brīži, kad atkal atklāti tika apliecināta šo divu kristīgo draudžu draudzība. Daudz vēl vajag runāt, rakstīt un darboties, lai rastos šās draudzības sajūtami rezultāti. Bet tomēr labi, ka jau jel tik tālu esam, ka neturam viens otru par svešiem. Liels kavēklis ir savstarpēja valodu nezināšana; bet Dieva spēks šo kavēkli pārvarēs. Sekosim tad uzmanīgi, kādas attīstības fāzes pieņems uz priekšu šī draudzība, un, cik varēsim, to pabalstīsim, lai varētu drīz tikt pie kādiem redzamiem, sajūtamiem rezultātiem. Tas viss stāv Visaugstākā rokās. Viņš vada visu pasaules dzīvi, un arī šī draudze tiek no viņa vadīta. Mēs, pareizticīgie, kompromisos iet nevaram. Mums vajag svēti glabāt to augsto dāvanu, kura mums ir no Pestītāja iedota. Citas ticības tad lai rauga, ka viņas arī varētu to dāvanu uzņemt un piebiedroties pie pirmatnējās apustuliskās Pareizticības. Še ir vajadzīga pazemība un nodošanās Dievam. Bet vakareiropiešiem šās dvēseles dāvanas diezgan maz attīstītas. Tādēļ Pareizticība pie viņiem vēl maz piekrišanas atrod. Bet tomēr cerība ir, ka arī vakareiropieši nāks pie Pareizticības patiesības atzīšanas; un pirmās pazīmes uz to ir redzamas Anglikāņu draudzē. Tagad strādā pie šā paša draudžu savienošanas darba Anglijā vēl bīskaps Gors un priesteris Deglass un daži citi. Amerikā tai darbalaukā ir pazīstams bīskaps Emgards un priesteris Toms Berdžess. Mums, latviešiem, arī vajag pēc iespējas strādāt pie tā darba. Par nožēlošanu, mēs esam tā aizņemti ar citiem darbiem, ka par reliģijas lietām tagad latvieši maz interesējas. Bet tomēr šķīstīties vajag un cerēt vajag. Ir arī latviešiem savs dievbijīgs tautas kodols, un tas savu darbu darīs! Patriarhs Tihons
To darīja tie, kuri jau no draudzes paši bija atkrituši, kuri jau no draudzes bija izslēgti un varēja tikai caur grēku nožēlošanu griezties atkal draudzē atpakaļ. Bet tomēr viņi Maskavā pulcējās un darīja savu iespaidu uz ļaudīm. Padomju valdība bija viņu pusē un viņus visādi pabalstīja. Grūti bija tajā laikā Krievijas pareizticīgam garīdzniekam turēties uz īstenā ceļa. Prāti visi bija itin kā aptumšoti. Daudzi sirmgalvji virspriesteri pārgāja šķeltnieku pusē, jo bijās no vajāšanām un vietas zaudēšanas. Patriarhs Tihons tos mēnešus pavadīja zem aresta Donskas klosterī. Bija grūti un tumši mēneši. Divas reizes dienā plkst. 11 rītā un plkst. 6 vakarā bija atļauts patriarham iziet uz klostera sienas pastaigāties. Ļaudis viņš varēja skatīt un svētīt, bet runāt ar ļaudīm viņam bija aizliegts. Tad pie klostera sienas aizvien sapulcējās lielas ļaužu masas. Bija novērojama reti aizgrābjoša aina. Sirmgalvis, baznīcas galva, klusu ciezdams, svēta krustveidīgi ar abām rokām apakšā stāvošos ļaudis. Netiek minēts neviens vārds; netiek pacelta neviena balss; ir dzirdama tikai klusa raudāšana un redzama asaru slaucīšana! Tiešām, kā pravietis Jesaja saka: "Vārdzināts viņš zemojās un neatdarīja savu muti, it kā jērs, kas top vests pie kaušanas, un kā avs klusu paliek priekš sava cirpēja; tāpat viņš neatdarīja savu muti (Er. 53)." Tā tas tika darīts; tādas mocības bija jāpārcieš. Vēlāk mēs sīkāk uzzinājām, kā pavadīja zem aresta savu laiku augstisvētītais virsgans. Bet vienu mēs gan visi zinām, ka viņš nemitējās dienām un naktīm Dievu lūgt par Kristus Draudzes stiprināšanu un uzturēšanu. Viņš bija devis gudru rīcību par patriarha pārvaldīšanu savā aresta dienā 1922. gada aprīlī; viņš bija patriarha pārvaldīšanu nodevis likumīgam un kanoniskam metropolītam Agafangelam. Ja arī metropolīts Agafangels tika arestēts un aizsūtīts uz Narimas apvidu Ziemeļsibīrijā, tad, zināms, tur patriarhs nevarēja palīdzēt. Tā bija sātaniska vara, velnišķīgs spēks. Ļaunam garam tagad ir brīvība dota pasaulē uz kādu laiku, lai viņš paspārdās un lai salasa ap sevi tos, kuri ies viņam pakaļ. Pēc tam atkal šis pūlis, šī vecā čūska, tiks iemests bezdibenī (Jņ. Atkl. grām.) uz visu mūžību, bet tad taisnie spīdēs kā saule sava tēva valstībā (Mt 13, 43). Pienāca 1923. g. 25. jūnijs. Izpaudās neticama, pārsteidzoša ziņa, ka patriarhs esot atsvabināts. Un tiešām tā tas bija. Tas brīnums bija noticis. Mums, pareizticīgajiem, radās atkal sava galva, savs aizstāvis. Mēs visi bijām bezgala priecīgi un sākām atkal brīvi elpot. 1923. gada jūlijā un augustā augstisvētītais virsgans izlaida pa pareizticīgo draudzi grāmatas, kā saprast jaunradušos šķeltniekus, tā saucamos "obnovļencus" un "dzīvbaznīcniekus", sūtītās grāmatas bija parakstījis pariarhs un 32 citi pareizticīgie bīskapi. Tad visiem mums noskaidrojās, kas ir noticis Kristus Draudzē; kādi viltīgi vilki tur ir ielavījušies. Tad atkal caur grēku nožēlošanu liela daļa no bīskapiem un priesteriem un laicīgām personām griezās atpakaļ Pareizticīgā draudzē. Es pats dzirdēju "Detskoe Selo" iecienītus virspriesterus sakām: "Ja jau pats patriarhs mums pavēl, tad mēs tagad saprotam un mēs griežamies atpakaļ Pareizticīgā Draudzē." 1923. gada vasara un rudens un viss 1924. gads pagāja Pareizticīgās Draudzes stiprināšanā un priecināšanā. Tagad var tikt uzņemtas un apzīmētas visas tās baznīcas Maskavā un ārpus Maskavas, kur svētais tēvs ir šajā laikā turējis dievkalpojumus. Tie dievkalpojumi bija prieka un laimības gaviles par baznīcas galvas atdabūšanu atpakaļ. Bet tomēr visiem sejās bija redzamas vēl sēras, jo "pūlis, tā vecā čūska" visu šo laiku plosījās un vēl tagad plosās un vilina mazticīgos un vāji ticīgos savos valgos. Svētīga ir nodzīvota svētā tēva dzīve. Miers taviem pīšļiem un salda dusa Debess Tēva pagalmos! Arī mēs, pareizticīgie latvieši, 1921. gada vasarā caur tagadējo virsganu arhibīskapu Jāni saņēmām no Dieva priekšā aizgājušā mūsu kanonisko patstāvību. Patriarhs Tihons pastāvīgi labvēlīgi atteicās pret mums, latviešiem; tālab viņš ir cienīgs sīkāku monogrāfiju par savu darbību latviešu valodā. Latviešu valdošās aprindas tagad spēcīgi ienīst krievus un visu krievisko un kopā ar to pareizticību. Lai nu! Lai nu! Dievišķīgā patiesība spīd pa visu pasauli un arī pār latviešiem, lai piepildās raksti: "Viņi raudzīsies uz to, ko tie sadūruši" (Jņ 19, 37). Bet tagad mēs, to Visaugstāko lūgdamies, teiksim: "Ar tiem svētiem dod dusu sava kalpa augstisvētītā Patriarha Tihona dvēselei, kur nav slimības, nedz noskumšanas, nedz nopūšanās, bet nebeidzama dzīvošana."
Virspriesteris Jānis Jansons
Es savu draudzi dibināšu, un elles vārti to neuzvarēs
Šajā 1925. g.
paiet 1600 gadi pēc pirmās kristīgās Vispasaules Sinodes (Koncila)
sasaukšanas. Tas notika 325. gadā pēc Kristus, grieķu ķeizara Konstantina
Lielā laikā Niķejas pilsētā. Kristiānisma vajāšanas no pagāniem tad bija
mitējušās un Kristīgā Draudze varēja stāties pie savas iekšējās mācības
izveidošanas, tuvināšanas cilvēku saprašanai. Grieķu tautas filozofiskais,
metafiziskais prāts jau no seniem laikiem bija sagatavots uz to, lai uzņemtu
sevī Neuzņemamo, lai uztvertu savā domāšanā to, ko neviens vēl nebija
uztvēris, t. i., miesā nonākušu Dievu, iemiesojušos Mūžīgo Vārdu, grēcīgo
cilvēku Pestītāju. Grieķu tauta jau kā vēsturiska darbiniece ir minēta ap
1400. g. pirms Kristus. Romieši ir minēti tikai ap 700 gadu pirms Kristus.
Senā filozofija un senā poēzija un daile grozījās galvenokārt ap Elladu, ap
Grieķiju. Tas Visaugstākais bija tā sagatavojis, ka grieķu prāts bija
pilnīgi spējīgs uzņemt sevī un pēc tam nodot visai cilvēcei Dievišķīgo visas
pasaules Pestītāju. Cilvēce pati par sevi un visā kopumā, visā savā visumā
ņemta, ir viena; viens ir viņas iesākums, un viena ir viņas dzīves gaita;
viena ir tā mūžība, pa kuru visa cilvēce staigā. Ļaunuma ierašanos pie
cilvēkiem filozofiski neviens neizdibinās; to mēs varam tikai ar ticību
saprast. Tikai visi mēs gaiši redzam, ka pasaulē notiek liela cīnīšanās;
cilvēki grib staigāt pa labiem ceļiem, bet kaut kas viņus no tā attur un
grūž uz tumsību, grēku, prāta un sirds aptumšošanu. Tas ir viens ļauns
spēks, kurš krīt pašā cilvēkā un arī ārpus viņa. Šis ļaunums cilvēkā ir pašā
viņa dīglī. Pats cilvēka iedzimšanas un piedzimšanas
Virspriesteris Jānis Jansons
Pārbaudiet visu, — to, kas labs, paturat.
Mūsu laikrakstā top ievietots raksts: "Kāda luterāņa domas par luterticību." Šis raksts tiešām nāk no kāda luterāņa rokas un arī mums pareizticīgiem grūti un drūmi ir lasīt sekojošus vārdus, ar kuriem top šis raksts pabeigts. Šīs rindiņas ir diktējusi sāpēs nogurusi sirds, kuru plosa briesmīgas šaubas, ilgas pēc miera un vilšanās rūgtums, kad maizes vietā satvēra akmeni. "Luterticība mums ir mīļa, kā mīļš ir it viss, pie kā jau no bērnības pierasts. Luteriskajās lūgšanās mūsu sirds pirmo reizi sarunājās ar Dievu; luteriskajā baznīcā mēs piedzīvojām savas dzīves gaitas svarīgākos un svētsvinīgākos brīžus... 1905.g., kad ateisti un dumpinieki ārdīja baznīcas, vajāja mācītājus, gānīja svētumu, mēs palikām savai ticībai uzticīgi; aiztsāvējām savus svētumus un nesām lielus upurus, slāpdami pēc dievvārdiem. Vai maz domājām šķirties no ticības, pie kuras saistās tādas atmiņas?! Bet — lai sirds arī lūztu — mums tas būs jādara. Luterāņu garīdznieki paši cietsirdīgi mūs atstumj, pārvērsdami mūsu baznīcu par mūsu tēvijas ienaidnieku priekšpulku; luterāņu baznīca pati mūs atstumj, rādīdama, ka viņa ir cieši saistīta ar vācietību... Un ko lai mēs sagaidam no baznīcas, kura nespēj savaldīt cilvēkā zvēru, kura Vilhelma II personā atklāti zaimo Dievu un kuras pamatā guļ rupja valdība? Vai zinādami luterticības antikristīgos notikumus un tomēr palikdami tajā, mēs negrēkosim pret Svēto Garu, kurš ved mūs no tumsības pie gaismas? Jā gan, sirds mūs spiež palikt, kur līdz šim bijām un netraucēt viņas maigos sapņus; bet prāts dzen meklēt patiesību, lai arī ceļš būtu diezin cik ērkšķains. Tādēļ lai nokratam tumsības, prāta lepnības un melu jūgu, pateikdami Dievam, kas savas patiesības un taisnās tiesas gaismā licis mums ieraudzīt bezdibeni, gar kura malu jau slīdam!" Tā raksta kāds luterānis. Grūti, drūmi un skumīgi ir lasīt šos, no sāpēs un šaubās nogurušās sirds nākošos vārdus. Tātad 400 gadus latvieši ir maldināti.400 gadus viņi ir lūgušies maizi un viņiem maizes vietā ir doti akmeņi. Nabaga latvju tautiņa! Cik daudz tev pārbaudījumu liktenis ir lēmis! Ar kādām tautām tev nav bijis jāsatiekas tavā mazajā zemes stūrītī; un kādi gara un domu virzieni tev nav bijuši jāpārdzīvo tavā gandrīz jau tūkstošgadīgajā vēsturē? Un nu šis briesmīgais karš ar visu vēsturisko mantojumu pārvērtēšanu; šīs sirdi nospiedošās domas, kā arī luterticības dārgums nav bijis pareizs un pestījošs un ir pienācis laiks arī šo mūsu sirds rotu pārbaudīt un varbūt arī viņu, seklu varmācīgu un nepilnīgu atrodot, no tās šķirties! Jā tiešām, tas ir labs pārbaudījums latviešu tautai. No tā var sirds sāpēt; no tā var skumjas pārņemt visu būtni un sastāvu. Bet tomēr likteņa varai ir jāpadodas un jāpaklausa debesu spēka pilnajiem vārdiem: "Grūti tev nāksies pret dzenuli spārdīt; celies un ej pilsētā un tev sacīs, ko tev būs darīt" (?). Latvju tautas sirds un tautas prāts tagad sparīgi strādā pie daudzu svarīgu jautājumu atrisināšanas un noskaidrošanas. Viens no tādiem ir arī ticības jautājums. Zināms, luterāņu mācītāji tagad jo spēcīgāk sauc: "Turi, kas tev ir! Turi gaišu savu sveci — pastāvi, pastāvi!", bet tautai tagad šie saucieni nav vairs tik vērtīgi, kā agrāk. Tagad visiem mācas virsū jautājums: bet ko tad luterticība līdz šim Vācijā ir darījusi — tā tikai neticību ir iesējusi un zvērīgas dabas, zvērīgas sirdis izaudzinājusi. Vai nevajag meklēt kur citur dvēseles piestātni, pestīšanu un debesu ceļu? Lai paliek luterānisms latviešiem kā vēsturiska atmiņa, kā zināma laikmeta darbinieks, kurš zināmā mērā latviešu valodu ir izkopis; bet īstenai Kristus patiesībai latviešu sirdis tomēr nav tuvinājis; šai ziņā viņus ir tikai maldinājis un no īstenās Kristus gaismas mīlestības viņus ir atturējis. Ir jau tagad manāma pie latviešiem zināma kustība ticības lietās. Ievērojams ir šis pats augšminētais, " Kāda luterāņa" raksts; ievērojama ir vairāku baptistu sludinātāju pāriešana pareizticībā; nesen "Jaunākās Ziņas" ziņoja par 300 luterāņu pāriešanu pareizticībā; (pie Rigas Debesbraukšanas draudzes no 1914. gada sākuma jau 200 luterāņi ir pievienojušies pareizticībai; man zināmā mazajā Tukuma draudzē no 1914. gada sākuma arī ir jau pievienojušies 30 cilvēku un neviens nav atkritis no pareizticības). Latviešu lielākie laikraksti arī jau sāk labvēlīgāk izturēties pret pareizticību, pārdrukādami rakstus, ņemtus no "Pareizticīgo Latviešu Vēstneša", pie pareizticīgo priesteriem daudzi vēršas ar lūgumiem paskaidrot, kā tagad būs uzstāties un izturēties ticības ziņā. Tauta mozas, tauta pošas. Īstais Kristus gars strādā un darbojas arī pie mums. Kristus arī uz mums saka: "Jums būs piedzimt no augšienes; vējš pūš kur gribēdams, un tu gan dzirdi viņa pūšanu, bet nezini, no kurienes tas nāk un kurp tas iet" (?). Esi droša, latviešu tauta, ka pareizticība tevi nepiemānīs; nedos tev maizes vietā akmeni. Meklē Rakstos un vēsturē; pārbaudi visu pareizticības pagātni, un tu tad redzēsi, ka tur ir tas labais, kuru tev lielais apustulis Pāvils, seno pagānu tautu apgaismotājs, liek pārbaudīt un paturēt. Tiešām, tikai pareizticībā tu turēsi gaišu savu sveci un ieiesi savā pilnīgajā dvēseles un tēvu tēvu mantojumā. Mēs neesam augsti mācītie Jeruzālemes rakstu mācītāji; mēs esam vienkāršie Galilejas zvejnieki un turam arī vienkārši, bet toties stipri un negrozāmi no paša Pestītāja un viņa apustuļiem mums doto mācību. Mūsu ir svētie eņģeļi un visi no pasas pasaules radīšanas svētie debesīs; mūsu ir svētie mocekļi; mūsu ir svētie baznīcas tēvi. Mēs esam ciešā un nemaldīgā saskarsmē ar pašiem pirmajiem kristīgās ticības laikiem. Mūsu lūgšanās sakars ar debesīm un debesu draudzi nekad nav mitējies, nemitas un nemitēsies. Mēs nelielamies ar lielisku izglītību, ar varenu uzstāšanos un ārīgu spožumu. Bet to gan mēs labi zinam, ka piederam pie Dzīvās Draudzes, kuru elles vārti neuzvarēs, ka mums ir dota svaidīšana un viņa paliek mūsos un mums nevajag, ka kāds mūs māca, jo šī pati svaidīšana mūs māca visās lietās un viņa arī ir patiesa un nav meli; un kā viņa mūs ir mācījusi, tā mēs paliekam viņā. Drošu sirdi, latvju tautas dēli un meitas! Jūsu priekšteči jau no 1840. gadiem sākot ir mocekļu ceļiem izcīnījuši pareizticības ieviešanu latviešos. Ne no viena spiesti, viņi paši to ir vēlējušies. Sekosim tagad mēs viņu pēdās, Mantojums ir liels, bagāts, dižens un daiļš. Dārgā pērle ir atrasta; pārdosim visu, kas mums ir un pirksim to. Esat droši! Zaudējumu nebūs, ne laicīgu, ne mūžīgu. Būs tikai lielisks mantojums, jo mēs tad ne aplinkus un kā taustīdamies, bet taisni un apzinīgi iesim savam debess līgavainim pretim un cīnīdamies šeit to labo un pareizo cīnīšanos, iemantosim nevīstošus kroņus debesīs. Atpestī mūs no ļauna
Cilvēce visos laikmetos ir cīnījusies ar ļaunuma iznīcināšanu no sava vidus. Visu tautu un katra cilvēka traģēdija. 51. Dāvida dziesmā ir teikts: "Noziedzībā es esmu dzemdināts, un grēkos māte mani ieņēmusi." Ļaunums sakņojas cilvēkā pašā viņa iedzimšanas sākumā. Kādēļ tas tā? Kādēļ tas augstais mīlestības moments slēpj jau sevī ļaunuma iedīgli un ļaunuma saknes? Kādēļ grēks aptver jau pašu cilvēka iedzimšanu un pēc tam vēl vairāk attīstās cilvēkā? Tas ir liels dzīves noslēpums. Par to vajag ikkatram domāt un censties atpestīties no šī ļaunuma. Lai cilvēki varētu labāk sevi saprast, kas viņiem ir iekšā, un lai varētu uzvarēt savu ļaunumu, ir nācis no debesīm Dieva Dēls, pieņēmis miesu caur Sv. Gara nonākšanu uz Jaunavu Mariju un tapis cilvēks. Viņa nonākšanu mūsu vidū un viņa dzīvošanu starp mums mēs spēcīgi un negrozāmi apliecinām pie katras dievišķīgās Liturģijas, ticības simbolu dziedādami. Caur Jēzu Kristu un caur Viņa žēlastību mēs varam tikt vaļā no ļauna, no visiem iedzimtiem un tīši padarītiem grēkiem; caur Viņu mēs varam atkal palikt šķīsti kā eņģeļi un piebiedroties pie visiem svētiem. Noslēpumaina ir daba ap mums ar saviem negrozāmiem dabiskiem, fiziskiem likumiem. Noslēpumains pats priekš sevis ir cilvēks. Dzīve paliktu pavisam bailīga, ja viņa nebūtu apskaidrota, apgaismota caur Pestītāja dzīvošanu zemes virsū. Viņš ir dzīvojis, Viņš ir savu pestījošo žēlastību savā draudzē priekš cilvēkiem atstājis. Kristīgam cilvēkam tagad viss ir saprotams, viss ir gaidīts pagātne, tagadne un nākotne. Jēzus Kristus ir tas gaismas spogulis, kurā skatoties mēs redzam visas savas neķītrības un varam palikt labāki, ja tikai paši gribam. Tagad cilvēce tuvojas savai galīgai noskaidrošanai. Pateicoties izpētītiem dabas likumiem, satiksme ar visām zemes malām ir viegla; ziņas no vienas zemes malas uz otru ar telegrāfu un radio tiek pasniegtas vienā momentā. To visu dara dabas likumi, caur cilvēka prātu kopoti un kalpināti. Turklāt cilvēks savā individuālismā vēl vairāk attīstīsies. Bet tā attīstība maz ko der, ja cilvēks savā sirdī paliek tāds pats kā bijis. Mēs visi gribam progresu un iešanu uz priekšu. Mēs gribam, lai visi cilvēki būtu laimīgi zemes virsū. Bet to mēs nesasniegsim, kamēr šī zeme pastāvēs. Te var tikai atsevišķi pulciņi būt laimīgi, atsevišķi cilvēki, atsevišķas dvēseles. Laime esot subjektīva. Katrs laimi saprot pēc sava prāta. Jā, tas taisnība. Bet taisnība ir arī tā, ka katrs dzenas pēc mūžīgās laimes. Neviens negrib apmierināties tikai ar šīs zemes dzīvi. Katrs tiecas uz augstumiem, uz bezgalību, uz nepārredzamām tālēm. Ir mežonīši, neattīstīti, zemiski cilvēki. Tie netiecas pēc augstas laimes, tie rāpo tikai pa zemi. Bet šie rāpulīši ir izņēmumi no normālās cilvēces, viņi ir garā slimi un kropli. Visa cilvēce savā iekšējā būtībā tiecas pēc pilnas dvēseles laimes un grib to kaut kur atrast. Šī meklējamā laime ir arī pasaulē, un viņu atrod tie ļaudis, kuri tic uz pasaules Pestītāju Jēzu Kristu un pieņem sevī to žēlastību, kuru ir atstājis savā draudzē īstens Dievs un īstens Cilvēks pasaules Pestītājs, tas jaukākais, tas skaistākais, tas daiļākais no cilvēkiem. Viņš to arī izdarīja un deva mums spēkus un spēju palikt atkal Dieva bērniem. Bet uz sevi Viņš uzņēma un panesa visu pasaules ļaunumu. "Lapsām ir alas un putniem apakš debess ir ligzdas, bet Cilvēka dēlam nav, kur likt savu galvu" (Mt 8).
Latvju tauta
tagad ir laimīga, ka viņa no 1918. g.
Avīzes raksta, ka Latvijā brandvīna nodzerot pa 7000090000 vedru mēnesī, tas ir gandrīz vienu miljonu stopu. Būtu interesanti zināt sīkākas ziņas par alkohola patērēšanu Latvijā. Vajadzētu to tautu postošo briesmoni apgaismot viņa patiesā gaismā, lai ikkatrs Latvijas iedzīvotājs gaiši redzētu to riebīgo velnu, kurš var iznīcināt viņas laimi un patstāvību. Tagad darbojas diezgan rosīgi Latvijas Pretalkohola biedrība dažādās savās nozarēs. Arī pareizticīgie sāk censties uz atturību un cīņu ar žūpošanu. Šai cīņai vajag uz priekšu vēl vairāk attīstīties. Vajag izvest plašās aprindās to apziņu, ka alkohols ir cilvēka dzīves maitātājs un postītājs. Sevišķa vērība jāgriež uz Baznīcu un skolu. Mēs par laimi tagad esam kristīgi ļaudis. Mums ir sasniedzami augstākie cilvēka dzīves ideāli. Mēs varam būt priecīgi un laimīgi sevī, ja tikai vien to gribam. Dzeršana ir liels posts. Dzērumā cilvēkam galva paliek dulla un viņš pats neapzinās, ko dara. Netikumība, kaušanās, zagšana, slepkavības visas tās ir ļaunās sekas, kuras iet pakaļ alkohola lietošanai. Dzērāji agri mirst, saslimst dažādām slimībām, paliek par noklīdušiem vazaņķiem, par visas cilvēces lāstu un atkritumiem. Dzērājs pats sev nepatīk. Viņā mīt tāds savāds dzenulis, kas viņu velk pie brandvīna, alus, vīna, pie visa, kas reibina un dullina smadzenes. Cilvēkam ir patīkami nodoties dzeršanas kaislībai. Bet cilvēks jūt gan, cik daudz ļaunuma tur ir iekšā. Viņš dažreiz gribētu gan atturēties, bet nevar, ir par vāju: pašam gribas iedzert un citi kārdina un tad gribas atkal to rozā pasauli redzēt, kad viss apkārt griežas un kad ir branga dūša un var visu izdarīt. Riebīgs ir cilvēks, kad viņš ir piedzēris: skaistais Dieva ģīmis viņā tad nobāl, sirds un asinis cīnās ar ģifts izdzīšanu ārā, bet dvēsele, dvēsele, dvēsele... Skaistais, jaukais Dieva daiļums, kam tu tāds nešķīsts, negants palicis? Nevainīgā, mūžīgā cilvēka dvēsele, kam tu nokriti dubļos un smirdoņā un nepacelies nepārredzamās tālēs, kur tev vajag iet, kur tev laime mīt, kur tu vari būt šķīsta, daiļa, balta? Sevišķi ērmoti ir tas, ka latvieši nododas dzeršanai. Latviešiem no dzimšanas ir smalka, jūtīga daba. Latvietis jau no vergu laikiem ir apgarots ar tautas dziesmu daiļumu un sevišķi smalki sajūt apkārtējo daiļo dabu. Vispirms pie latviešiem attīstījās poēzija, dzeja, daile, dziedāšana, mūzika, kā saka "dziedot mūžu nodzīvoju". Un, lūk, pie tāda dvēseles augstuma pieķēries, pielipis riebīgais, netīrais velns un negrib nemaz nokratīties. Pie latviešiem tagad dzer mācītāji, skolotāji, ārsti, rakstnieki, tirgotāji, amatnieki, zemkopji. Briesmas ir tikai iedomājoties to dzeršanas slimību, kādai tauta ir nodevusies. Visi godi kristības, kāzas, bēres, visi zaļumi, izbraukumi un izrīkojumi top pavadīti ar alkohola bezmērīgu brūvēšanu. Rīgā runā pat par tādu notikumu, kurš jau gan atkārtojoties vairākus gadus pēc kārtas, ka Kokneses pareizticīgā draudze, sarīkodama kapu svētkus, sarīkojot to pašu dienu arī balli ar laicīgām izpriecām un degvīna un alus dzeršanu. Pērn un šogad šie kapu svētki esot beigušies ar kaušanos. Kur tad nu vairs tālāk iet? Svētumi tiek sagānīti. Cilvēks, pat mirušos pieminot, nevar atturēties no smeķīgā alus un spirta; piedzeras, saplēšās un sakaujas. Bez iespaida paliek baznīca, dievkalpošana, sprediķi, jaukā daba, skaistā vakara, daiļā māmuliņa Daugava; viss dzērājam pazūd; viss noslīkst riebīgajā monopolā, alū, vīnā. Cilvēka dzīve šeit zemes virsū ir īsa. Katram vajag te gatavoties iestāties citā, mūžīgā, bezgalīgā dzīvē. Tai mūžīgai dzīvei vajadzīga gādība, atturība, miesas savaldīšana, pazemība, paciešanās, mīlestība, lūgšana un paļaušanās uz Dievu. Cilvēka dzīve ir pilna tik daudz jaukumiem no sākuma līdz laicīgam galam! Pietiek visiem darba, pietiek mīlestības, miera, laicīgu daiļumu un izpriecas. Cik jauki, kad visiem galvas ir brīvas no alkohola garaiņiem, kad vēders, sirds un smadzemes nav pārpildītas. Tad cilvēks var domāt, ko viņš uz priekšu darīs, kā viņš sadalīs savus darbus, kur viņš nopelnīs vajadzīgo maizi, ko viņš atlīdzinās un kam palīdzēs. Tikai atturīgs cilvēks var ar savu prātu aptvert universumu un celties pāri par redzamo radību; tikai atturīgs cilvēks var baudīt mieru savā ģimenē un darboties pie veselīgu bērnu audzināšanas. Atkārtoju, ka cilvēka dzīve ir īsa, katra stunda, katra diena mums šeit ir dārga. Apreibināts prāts neko vairs neapjēdz no šīs skaistās Dieva pasaules. Lūdzam jūs pazemīgi, tautas dēli un tautas meitas, sadauziet visas spirta, degvīna, alus un vīna pudeles. Bez žēlastības sašķaidiet tās pie pirmā staba, pie pirmā akmens! Ticiet man, ka šīs pudelītes tagad ir tie paši Meinhardi, Bertoldi un Alberti, kuri 700 gadus mūs kalpinātja grūtā vācu jūgā. Ja mēs šo pudelīti nedauzīsim, neiznīcināsim, tad mūsu dvēselītes pazudīs velna nagos; tad tālu no mums būs jaukā Dieva pasaule. Aicinu savu dzimto, dārgo latvju tautu apdomāties, izmest no sava vidus šo riebīgo netīrumu. Latvju tauta pieder pie augstākās rases tautām, un kauns ir redzēt viņu, kad viņa viļājas kā cūka pa netīrumiem. Bet galvenais, katrs lai padomā par savu dvēseli. Apreibšanā nav nekāda prieka, patikšanas jaukuma. Ir citi spirdzinoši dzērieni limonāde, zelters un minerālūdeņi; tie pat ir derīgi priekš mūsu miesas organisma. Cerēsim, ka latvieši būs tik praktiski un pie laika apdomāsies. Sevišķi aicinu inteliģenci atturēties no alkohola. Kurp iet inteliģence, turp iet visa tauta. Krievu inteliģence bija neapzinīga savās tieksmēs un tādēļ sagrāva visu lielo krievu tautu un pati arī zem tām drupām nosmaka. Tas pats būs arī ar latvju inteliģenci un latvju tautu, ja mācītāji, ārsti, skolotāji, rakstnieki un citi neatteiksies no alkohola. Viens ir, kas par visiem valda un visus redz. Esiet modrīgi, ticīgi un gādīgi. Nezaudējiet ticību uz visas cilvēces Pestītāju Kungu Jēzu Kristu un Viņa svēto draudzi. Viņš tad nāks, atpestīs mūs no ļauna un padarīs to, kas mums dažreiz rādās neiespējams.
Doc. virspriesteris J. Jansons
Pirmie pareizticīgo latviešu garīgo dziesmu svētki(Personiskie iespaidi)
1939. g. 2. jūlija svētdienā Madonā notika tāds sarīkojums, ko neviens necerēja un pat iedomāties nevarēja, ka tas varētu notikt. Nekad mēs, pareizticīgie, nevarējām domāt, ka mūsu garīgās dievkalpojumu dziesmas skanēs dziesmu svētku laukumā un ka tās noklausīsies tik lielas ļaužu masas. Mēs esam pieraduši iet klusu, savdabīgu gaitu, bez skaļas reklāmas, gluži kā Sv. Rakstos ir teikts: "Ne viņš bārsies, ne brēks, un neviens nedzirdēs uz ielām viņa balsi" (Mt 12, 19). Bet, kad nu tas ir noticis, tad var par to spriest, runāt un rakstīt. Jādomā, ka tas bija vēsturiski un providenciāli vajadzīgs, lai visi trīs pareizticīgo latviešu bīskapi un liela daļa pareizticīgo latviešu garīdznieku klajā laukā, daudziem tūkstošiem ļaužu klātesot, lūgtu Dievu. Tāpat, jādomā, bija vajadzīgs, lai daudzi pareizticīgo latviešu baznīcas kori saietu kopā un arī zem klajas debess nodziedātu tās dziesmas, ko parasti dzied dievnamu telpās un kuras atskan mūsu sirds dziļumos, kad mēs mūsu dievnamos, Dieva priekšā stāvēdami, noliekam visas laicīgās, zemes lietu zūdīšanās un, sevī iedziļinājušies un iegrimuši, pārdzīvojam vissvētākos brīžus. 1939. g. 2. jūlijā visa Madona posās un dižojās, pārdzīvojot to reliģisko pacilātību, kāda cilvēku pārņem, kad tas gaida ko svētu, varenu. Dievišķīgā liturģija ar svinīgu mirušo pieminēšanu notika divi kilometri no pilsētas, Lazdonas Sv. Trijādības baznīcā. Šo liturģiju celebrēja viņa eminence metropolīts Augustīns, dziedot Rīgas Metropolīta katedrāles korim brīvmākslinieces Veras Sidera kundzes vadībā. Baznīca bija pārpildīta, un daudzi tikai no ārpuses varēja sekot dievkalpošanas gaitai. Ticam, ka šeit klāt bija arī nomocītā arhibīskapa Jāņa Pommera gars, jo arhibīskaps savos bērna gados un vēlāk, būdams seminārists un students, arī bija šeit savas dzimtās puses baznīcā Dievu lūdzis, jau no agras bērnības sagatavodamies augstajai misijai. Tās dienas liturģija būs par stipru pamatu turpmākai pareizticības gaitai latviešos. Visa pareizticīgā Latvija latviska, krieviska, grieķiska, igauniska un vāciska bija tai dienā garīgi šeit koncentrēta, jo te bija klāt un Dievu lūdza visi mūsu baznīcas augstākie garīdznieki un bīskapi. Latvieši ar savu valodu, ar savu reliģisko jēdzienu izteiksmi ietilpst tai nepārtraucamajā kristietības ķēdē, kas caur visiem gadu simteņiem izgājusi spēcīga un neuzvarama un ko nekādi ļauni spēki nav varējuši pārraut. Tādēļ ticam, ka šī liturģija tika turēta ne tikai par Latvijas pareizticību, ne tikai par mīļoto Latvijas vadoni Kārli Ulmani, bet arī par visu pasauli, par visas pasaules mieru un par visu pasaules tautu samierināšanos. Liturģijas nozīme mūsu vidū vēl ir maz noskaidrota. Bet liturģija tomēr ir eksistējusi Latvijā visos gadu simteņos un sevišķi bieži tiek turēta atkal sākot ar 1840. gadiem. Ceru, ka tās nozīmi mēs noskaidrosim un sapratīsim. Pēcpusdienā Aizsargu nama zālē iesākās koru sacensība. Uzstājās Lubānas pareizticīgās draudzes koris un divi Rīgas pareizticīgo draudžu kori Katedrāles un Debesbraukšanas baznīcas. Tajās dziesmās, ko šie kori dziedāja, atskanēja visi mūsu dziļākie reliģiskie pārdzīvojumi: liturģijas noslēpums, grēku sūdzēšanas baismas un augšāmcelšanās cerības, prieks un gaviles un Svētā Gara nonākšanas brīnums pie apustuļiem un visiem ticīgajiem. Man sevišķi gribētos atzīmēt Lubānas kora diriģenta Ernsta Kļaviņa nopelnus. Man patika viņa dziesmu izvēle: Šeremetjeva "Debess draudze" un E. Kļaviņa "Ķerubu dziesma". Man liekas, ka ar šo dziemu izvēli un arī ar tik skaistu, tik disciplinētu šo dziesmu iztulkošanu E. Kļaviņš bija jau uztvēris to lielo liturģijas nozīmi, par kuru es jau minēju. Skanēja vārdi: "Lūk, godības Ķēniņš ieiet; lūk, noslēpumainais, piepildītais upuris ar godu top pavadīts; lai tad ar ticību un mīlestību mēs esam klāt, kad taptu par mūžīgās dzīvošanas dalībniekiem." Tāpat arī mūsu parastās "Ķerubu dziesmas" dziedāšana bija dzirdama un redzama liturģiskā noslēpuma izpratnē. Lūk, tā pavisam negaidot, rodas Kristus darba darītāji un veicinātāji. Pareizticība spīd un atspīd grūti pieejamos purvājos un muklājos, un neviens nevar tās gaismu un siltumu apslāpēt un iznīcināt. "Gaišums spīd tumsībā, un tumsība to neuzņēma" (Jņ 1, 5). Dižens skats bija arī pašā dziesmu svētku laukumā, kad visi kori (ap 200 dziedātāju) sagāja kopā un divu dziesmās norūdītu diriģentu vadībā izpildīja plašo, ar gaumi sastādīto svētku programmu. No visas programmas visvairāk, zināms, izcēlās Arhangeļska kompozīcijas "Klausi Kungs" un "Mēs tevi teicam". Vispārīgi Aleksandram Arhangeļskim ir ļoti dziļa pareizticīgās baznīcas dziesmu izpratne. Viņš prot satricināt dvēseli un prot to arī nomierināt pilnā cerībā un paļāvībā uz Dievu, sevišķi liturģiski euharistiko dziesmu dziedāšanas laikā. Dzīvi, spilgti tika nodziedātas visas programmas dziesmas. Izdevies bija noslēgums ar dziesmu "Kristus no miroņiem augšāmcēlies". Tur sparīgi skanēja kristīgā uzvara pār grēku un pār nāvi. Tur bija dzirdama jau mūžīgā Lieldienas nakts, kad mēs, ticīgie, svinam uzvaru pār nāvi un elles varu un citādas mūžīgās dzīvošanas iesākšanu... Maigi un mierīgi noskanēja Siguldas kājnieku pulka orķestra garīgais koncerts ar Čaikovska "Baznīcā" un Baha-Guno "Ave Maria". Tās bija itin kā cilvēku atbalsis no zemes pretī debešķīgajām eņģeļu dziesmām, ko mēs dzirdējām no daudziem koriem. Cilvēki nevarēja palikt vienaldzīgi pret nupat doto debešķīgo dziedāšanas dāvanu un no savas puses veltīja un uz debesīm raidīja šīs maigās, garīgās nedzīvo instrumentu skaņas, itin kā ar to solīdamies mūžīgi palikt vienoti ar debesīm un nepagrimt grēkā, tumsībā, skaudībā un niknumā. Atsegtām galvām godbijīgi un ar lielu pietāti ļaudis noklausījās arī pūtēju orķestra veltītās garīgās skaņas; noklausījās klusi, bez kādiem aplausiem un tad sāka izklīst no plašā garīgo dziesmu svētku laukuma. Tā zem klajas debess krāšņā, ziedošā un zaļojošā vasaras dabas skaistumā notika šis pirmais atklātais Latvijas pareizticīgās baznīcas garīgais dziesmu svētku dāvinājums latviešu tautai, Latvijai un visai pasaulei. Lai spriež turpmāk katrs kā grib. Bet sarīkojums ir noticis. Jāmin arī dziesmu svētku dienā sarīkotās baznīcas un dievkalpojumu piederumu izstādes. Šeit ideoloģiski mēs sastopamies ar jautājumu: vai vajadzētu publiski reklamēt klusos, pietātes pilnos baznīcas darbinieku un dāmu komiteju darbus? Bet nāk prātā Kristus Pestītājs. Viņš klusēja līdz zināmam laikam; klusēja un pavēlēja saviem mācekļiem par sevi neko neizpaust. Un tomēr savā laikā svinīgi iegāja Jeruzalemē un atļāva ļaudīm kliegt: Ozianna, Ozianna!... Katra draudze, savu garīgo vadoņu pamācīta, ir kaut ko darījusi, kā varējusi un mācējusi. Šeit bija spilgti redzama mūžīgā un svētā pareizticīgās draudzes tradīcija saskaņā ar latvisko, kā arī 85. psalmā teikto: "Ka žēlastība un uzticība lai sastopas, taisnība un miers lai skūpstās; patiesība no zemes izaugs, un taisnība no debesīm raudzīsies; tad tas Kungs dos savu svētību, un mūsu zeme dos savus augļus" (11.13. p.). Kristus Pestītājs izcēla arī sievietes nozīmi kristietībā. Pēc evaņģēlistu vēstījuma, viņš pēc savas augšāmcelšanās no miroņiem pirmām kārtām parādījās mirru nesējām sievām. Viņš savā dzīves laikā virs zemes atgrieza daudz grēcinieču atkal uz pareizā ceļa; viņš paaugstināja savu māti jaunavu Mariju kā pirmo un mūžīgo aizlūdzēju par visu cilvēci un kā vislielāko un visdrošāko cilvēces aizstāvi pret visiem ļaunumiem. Par to liecina evaņģēlista Jāņa stāsts "Kāzas Kānā"; viņa stāsts par Pestītāja māti pie krusta koka un arī evaņģēlista Lūka izteiciens: "Tie visi vienprātīgi palika kopā lūgšanās un pielūgšanās līdz ar sievietēm un Mariju, Jēzus māti, un ar viņa brāļiem" (Apd. 1, 14). Par šo Sv. Rakstu pantu ticīgie var tuvāk painteresēties. Es atradu savā Bībelē, 1926. g. iespiedumā latviešu valodā, ka tai iespiedumā vārdi "ar Mariju Jēzus māti" ir pavisam izplatīti. Tā daži gribētu sievietes nozīmi kristietībā mazināt. Bet šā gada 2. jūlijā Madonā mēs varējām pārliecināties, ko nozīmē sieviete kristietībā un cik viņai liela nozīme kristīgo tradīciju apvienošanā ar latviskām tradīcijām, jo sieviete ir bērnu dzemdētāja un pirmā bērnu audzinātāja; sieviete pirmā izdaiļo un stabilizē valodu un arī pirmā izprot, ka bez kristietības, bez augšāmcelšanās vēsts cilvēce būtu pazudusi un gājusi bojā. Tamdēļ patīkami bija redzēt čaklo kristīgo sieviešu darbu 2. jūlijā Madonā, un rodas cerība, ka kristietība un arī pareizticība pie latviešiem kļūs latviskāka. Bija patīkami redzēt, ka visa Madonas sabiedrība nāca pretim un veicināja šo dziesmu svētku izdošanos. Tā darbojās svētā pareizticība pie cilvēkiem visā pasaulē, kā arī apustulis saka: "Kā nepazīstami un tomēr pazīstami; kā mirēji, un, redzi, mēs dzīvojam; kā pārmācīti un tomēr nenonāvēti; kā noskumuši, bet vienmēr priecīgi; kā nabagi, bet kas dara daudzus bagātus; kā tādi, kam nav nenieka un kam tomēr ir visas lietas" (2. Kor. 6, 910). Lai ikkatrs šo svētku dalībnieks pēc iespējas sīki atceras to, ko viņš tur tajā dienā redzēja un dzirdēja. Tā ir mūsu garīgā barība, garīgā iztika. Tagadējos trokšņainajos laikos jābūt stipriem garā. Gara stiprumu tikai no cilvēkiem vien dabūt mēs nevaram. Vajag stiprināties arī ar pārdabiskiem līdzekļiem. Tādēļ var attaisnot mūsu svētuma iznešanu uz kādu brīdi brīvā dabā. Tomēr ar to jābūt ļoti piesardzīgiem un apdomīgiem.
|
Rīgas Katedrālē
svētdien, 29. maijā, bija reta dievkalpošana: pulksten 5 vakarā
dievkalpošanu turēja arhibīskaps Jānis kopā ar 19 priesteriem un daudziem
diakoniem, klātesot angļu bīskapam. Mūsu Katedrāli to dienu apmeklēja rets
ciemiņš, angļu bīskaps Stountons Betti no Fulgamas. Viņa eminence angļu
bīskaps piebrauca pie Katedrāles jau apģērbies pilnā angļu bīskapa apģērbā
ar mitru galvā. Galvenās angļu bīskapa apģērba krāsas ir sarkans, balts un
melns, mitra kā parasti no brokāta taisīta dzelteni spīdoša. Sagaidīja angļu
bīskapu pie ieejas virspriesteri K. Zaics, N. Tihomirovs, J. Jansons un N.
Šalfejevs un pavadīja līdz altārim, cauri ejot lielai citu priesteru rindai,
kuri visi bija tērpušies sarkanos baznīcas ģērbos. Mūsu arhibīskaps un
dārgais ciemiņš uz ambona (paaugstinājums altāra priekšā) sasveicinājās ar
trīskārtīgu skūpstīšanu, un tad arhibīskaps Jānis turēja apsveikšanas runu,
aprakstīdams ilggadīgo šo abu draudžu draudzību. Šī draudzība un labvēlība
jau ilgstot ap 200 gadu un esot pastāvējusi, neskatoties nedz uz kādām
bijušām politiskām nesaskaņām starp krievu un angļu tautām. Grūtās
pārbaudījumu dienas anglikāņu baznīca vienmēr esot nākusi palīgā
Pareizticīgajai Baznīcai un sevišķi esot palīdzīga pēdējā laikā. Esot jācer,
ka drīz pienākšot tas laiks, kad Jānis novēl bīskapam Stountonam Betti iet
tajās pašās pēdās, kādās ir staigājis viņa priekštecis pēc bīskapa katedras
Herberts Beri, un nobeigdams runu, lūdz nodot Kenterberijas arhibīskapam
sirsnīgu sveicienu no draudzīgās viņam Pareizticīgās Latvijas Baznīcas.
Šā 1925. gada 7.
aprīlī aizgāja Dieva priekšā savā 60. dzīves gadā Maskavas un visas
Krievijas patriarhs Tihons. Viņš tika izvēlēts par patriarhu Viskrievijas
koncilā