====Kyrie eleison====

2004. gada13./26. novembrī savu 90. dzimšanas dienu svinēja Pareizticīgās baznīcas vecākais svētkalpotājs - virspriesteris Georgijs Tailovs, kurš ir aculiecinieks daudziem vēsturiski nozīmīgiem notikumiem. Kara gados viņš devās kalpot Pleskavas garīgajā Misijā, lai atjaunotu pareizticīgo draudzes un dievnamus, 11 garus gadus izturēja Staļina nometnēs, nesa Pareizticības gaismu smagajos padomju laikos un uzcēla jaunu skaistu dievnamu Ogrē, kurā viņu varam sastapt arī šodien. Sirsnīgi sveicam tēvu Georgiju cienījamajā jubilejā, novēlam viņam svētīgajā kalpošanā daudz spēka un možuma!

Tēvs Georgijs Tailovs (Aleksejevs) dzimis 1914. gada 13./26. novembrī Rīgā. 1915. gadā viņa māte, sieviešu ģimnāzijas skolotāja, ar dēlu aizbrauca un Maskavu. Pēc vecāku nāves 1921. gadā bērni ar Latvijas Sarkanā Krusta gādību atgriezās Rīgā pie vecmāmiņas. Viņas māsa Ludmila Tailova 1922. gadā bērnus adoptēja un deva viņiem arī savu uzvārdu.

Pabeidzis Rīgas pilsētas Lomonosova ģimnāziju un pirmo kursu Latvijas universitātes Filoloģijas fakultātē, Georgijs Tailovs ar Latvijas arhibīskapa Jāņa (Pommera) svētību iestājās Rīgas Garīgajā seminārā. Tur viņš mācījās pēc garas darba dienas Kuzņecova porcelāna rūpnīcas kantorī. Pēc mācībām seminārā Jelgavas bīskaps Jēkabs (Karps) iesvētīja Georgiju Tailovu par priesteri un nozīmēja kalpot Ventspils Sv. Nikolaja Brīnumdarītāja latviešu draudzē. Tēvs Georgijs Ventspilī strādāja arī par skolotāju pamatskolā un ģimnāzijā, kā pilsētas pašvaldības loceklis gādāja par bezdarbnieku bērnu sociālo aprūpi, rakstīja publikācijas pareizticīgā žurnālā “Ticība un Dzīve” un apkalpoja arī sirdsskaidrā Radoņežas Sergija dievnama draudzi Ugālē.

Otrā pasaules kara laikā, uzzinājis par to, ka daudzi svētkalpotāji dodas uz Pleskavu palīdzēt atjaunot dievnamus un draudžu dzīvi, tēvs Georgijs lūdza metropolītu Sergiju (Voskresenski) arī viņu iekļaut misionāru pulkā. Tā 1941. gada rudenī tēvs Georgijs ieradās Pleskavā, tur viņu nosūtīja kalpot Ostrovas apgabala draudzēs un pie Svjatogorskas klostera. Tēvs Georgijs aktīvi iesaistījās dievkalpojumu un draudžu garīgās dzīves atjaunošanā, ar viņa palīdzību tika izremontētas 12 baznīcas. Par svētīgo darbu viņš tika apbalvots ar Misijas ordeni.

1944. gada februārī tēvs Georgijs kopā ar ģimeni atgriezās Latvijā. Kādu laiku Rīgas bīskaps Jānis (Garklāvs) viņu norīkoja kalpot Rēzeknes rajona Korovskas ciemata pareizticīgo draudzē par psalmotāju. Kad tuvojās fronte, tēvs Georgijs nevis evakuējās, bet gan palika kalpot dievnamā. 1944. gada 30. oktobrī līdzīgi citiem misionāriem tika arestēts un nosūtīts uz Ļeņingradas cietumiem, tur viņš tika notiesāts uz 20 gadiem katorgas darba un Staļina nometnēs pavadīja 11 gadus. (Smagos gadus cietumā un lēģerī tēvs Georgijs saistoši aprakstījis savos memuāros.) 1955. gadā pēc amnestijas tēvs Georgijs tika atbrīvots un varēja atgriezties dzimtenē (viņa ģimene tobrīd dzīvoja Kārsavā).

No 1957. gada tēvs Georgijs kalpoja Galgauskas Sv. Jāņa Kristītāja baznīcā, pēc tam Rīgas Dievmātes Pasludināšanas un Pārdaugavas Sv. Trijādības, Sv. Aleksandra Ņevska un Trijādības dievnamos. Drīz vien viņš tika iesvētīts par virspriesteri, bet 1975. gadā apbalvots ar sirdsskaidrā Radoņežas Sergija medaļu, 1978. gadā ar sirdsskaidrā Radoņežas Sergija ordeni, savukārt 1980. gadā ar Maskavas kņaza Daniela ordeni. No 1980. gada tēvs Georgijs kalpoja Rīgas Sv. Trijādības – Sergija sieviešu klosterī, bet no 1992. gada vadīja jauno pareizticīgo brālību Ogrē, pateicoties kurai 10 gadu laikā (līdz 2002. gadam) tika uzcelta Sv. Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca, tās svētkalpotājs vēl šodien ir tēvs Georgijs.