====Kyrie eleison====

Virspriesteris V.Oknovs tēvs dzimis 1830.gadā Tverā, miris 1894.gada 9.jūnijā un apbedīts tika Kokneses Krievkalna sv.ap.Pētera un Pāvila pareizticīgo draudzes baznīcā solejas kreisajā pusē, par ko liecināja akmens plātne ar attiecīgu uzrakstu uz tās. Sakarā ar Krievkalna baznīcas saspridzināšanu V.Oknova t.mirstīgās atliekas tika izraktas un pārvestas pārapbedīšanai jaunizveidotajos «Atradzes» kapos 1965.gadā.

Izraksts no garīgā žurnāla «Dzīvības Vārds» Nr.1/4 un Nr.2/5

1944.g. kur savas atmiņas raksta ar pseidonīmu Testis.

Nedaudz gadu atpakaļ, Kokneses Pētera un Pāvila draudzes pārstāvji, priekšgalā ar savu ganu, Leonīdu Zumenta tēvu, griezās pie manis ar lūgumu, kā pie veca koknesieša, uzrakstīt atmiņas žurnālā «Ticība un Dzīve» par izcilus pareizticības darbinieku, Kokneses nelaiķi prāvestu, virspriesteri Vasīliju Oknova tēvu, kas visiem agrākajiem un arī tagadējiem koknesiešiem vēl stāv mīļā atmiņā.

Diemžēl – toreiz biju pārāk aizņemts darbiem un šo lūgumu nevarēju izpildīt. Tagad, kad mēs atkal varam brīvi lūgt Dievu un atjaunot garīgo literatūru, no jauna saņēmu uzaicinājumu no žurnāla «Dzīvības Vārds» izdevēja, priestera Nikolaja Vieglais tēva, darīt to pašu, ko arī gribu izpildīt.

Uz Padomju Krieviju aizvestā prāvesta – virspriestera P.Gredzena tēva, tagad vairs neiznākošā žurnāla «Ticība un Dzīve», Kokneses priesteris L.Zumenta tēvs savā laikā ir jums arī sarakstījis dažus rakstus par Kokneses draudzes dzīvi, virspriestera V.Oknova laikā pēc tā laika vēsturiskiem dokumentiem un draudzes arhīva. Tie raksti pilnīgi sakrīt ar īstenību, jo esmu tam visam bijis gandrīz par aculiecinieku – bērna un jaunekļa gados, kad uzturējos ļoti bieži virspriestera V.Oknova namā un ģimenē.

Rakstīšu manās atmiņās tikai to, kas lielākai daļai tagadējo koknesiešu nav tuvāk zināms. Tādā veidā tikai papildināšu priestera L.Zumenta tēva rakstus. Manas atmiņas par koknesiešu dzīvi virspriestera V.Oknova laikā, domāju, galīgi izklīdinās pēdējos gados Latvijas presē parādījušās nepareizās ziņas attiecībā uz pareizticības vēsturi, kā arī par virspriestera V.Oknova tēva darbību pareizticīgo latviešu – koknesiešu labā.

Manas atmiņas dibinājās arī uz vēl manā rīcībā esošiem dokumentiem: vēstulēm, dienas grāmatām un atzīmēm – no manas bērnības un jaunības dienām, kuri man labi noderēs šim darbam.

Kokneses «Krievkalns» virspriestera V.Oknova laikā.

Kokneses Krievkalns… Jā, cik tad tur ir bijis vispār krievu, lai šim kalnam dotu tādu neparastu nosaukumu, īstā latviešu, no seniem laikiem apdzīvotā vietā, romantiskajā Vidzemes Šveicē, pie pašas krāšņās māmuļas Daugavas krastiem?

Cik es atceros, un cik atcerēsies paši vecie koknesieši, tad jāsaka, ka pēdējos 70 – 80 gados Krievkalnā no krieviem vispār ir bijuši tikai V.Oknova tēva ģimenes pieci cilvēki: tēvs, māte un trīs dēli, kurus arī, viņiem pieaugot, nevarēja vairs saukt par tīriem krieviem, jo viņi nevainojami pārvaldīja latviešu valodu un savā ģimenē vairāk runāja latviski, kā krieviski.

Dievkalpojumi Kokneses Pareizticīgo baznīcā tika noturēti latviešu valodā – reti kad jauktā latviešu – slāvu valodā, tikai atsevišķos gadījumos. Baznīcas skolā, kuru tagad dēvē par «Krievkalna pamatskolu», tanī laikā mācības tika pasniegtas tikai latviešu valodā, jo latviešu bērni citas valodas neprata, bet krievu valodu tur mācījās kā atsevišķu priekšmetu. Skolu beigušie krievu valodu prata ļoti vāji – tikai ikdienišķām, retām vajadzībām. V.Oknova tēva mājās arī ikdienišķā dzīvē ar kalpotājiem tika runāts tikai latviski un kalpones, aizejot «tautās», neprata krievu valodu.

Domājams, ka Krievkalns dabūjis savu vārdu no tur atrodošās Pareizticīgo baznīcas, jo pareizticību toreizējie latviešu iedzīvotāji saprata tikai par «krievu ticību», un pareizticīgos latviešus sauca par «krievticīgiem», lai tos atšķirtu no luterticīgajiem. Šāds jēdziens, attiecībā uz pareizticību, tikai jaunākos laikos ir zaudējis savu nozīmi, tik dziļi bija iesakņojies latviešu tautā šāds uzskats.

Krievkalns ir pazīstams ne tikai Latvijā, bet arī aiz tās robežām: neskaitāmi tūristi, fotogrāfijas un mūsu gleznotāju ainavas to ir tūkstošām reizēm atdarinājuši paliekošos attēlos, jo skatoties no Pērses upes ietekas pie Kokneses vecām pilsdrupām, Daugavā, - ainavu nekādi, pie tuvākās perspektīves, nevar «apiet» neatzīmētu Krievkalnu un tā krāšņo baznīcu, jeb otrādi – no Krievkalna vislabāk redzamas Kokneses vecās pilsdrupas un Daugavas līkums.

Vai stipri pārmainījies no virspriestera V.Oknova laikiem tagadējais Krievkalns? Jāsaka, ka diezgan stipri.

Trūkst skaistās V.Oknova tēva zilpelēkās mājas, ko pirmā pasaules karā krievu karaspēks nodedzināja un saimniecības ēkas, kas atradās Krievkalnā pie pašas tagadējās pamatskolas. Arī kapsēta aiz baznīcas – kalnā – tagad stipri tuvojas pašai baznīcai. Agrāk, starp baznīcu un kapu kalnu – lejā auga labība un sakņaugi, arī aka, agrākajai priestera mājai pretī, tagad pārnesta tuvāk Krievkalna pamatskolai, bet sakņu un puķu dārzs pretīm bijušajai mājai, ir vēl palicis.

Zilpelēka koka, vienstāvu, diezgan gara un plata, priestera māja atradās pretīm tagadējai pamatskolai – no priekšas atklāta četrstūra veidā. Šī četrstūra vidū bija neliela vaļēja veranda, ar vienkāršiem koka soliem un parādes durvīm, kas atvērās tikai svinīgākos gadījumos, jeb kad V.Oknova tēvs devās uz nepilni 100 metru atstato dievnamu uz kalpošanu. Abpus verandai atradās pa divi lieli logi. Četrstūra vidū, pa kreisi, bija V.Oknova tēva kabinets, dzīvoklis, kurā bez vajadzības neviens no mājniekiem negāja, pa labi – plaša telpa virtuvei. Četrstūra sānos, labā un kreisā pusē, pa lielam logam un parastās ieejas durvis, aiz kurām – sarkaniem ķieģeļiem izbruģēts koridors, kas labajā pusē veda uz nelielu atsevišķu viesistabu, ar vienu logu uz nama fasādi, un plašu pieliekamo kambari, kur atradās visi nepieciešamie virtuves produkti.

Četrstūra kreisajā pusē durvis veda pa tādu pašu koridoru uz psalmotāja dzīvokli, bet četrstūra kreisajā pusē, fasādē, atradās kalpa – kučiera – zvaniķa vienistabas dzīvoklis, bet šī koridora labā pusē – kopējā, ar psalmotāju, virtuve un psalmotāja divas istabas ar diviem logiem uz Daugavas pusi.

Paša V.Oknova tēva dzīvoklī bez virtuves – liela zāle ar logiem uz Rīgas zemesceļu – kalna lejā un diezgan plašu dārzu. Bez tam vēl trīs istabas dažāda lieluma, četrstūra labajā pusē uz dārzu. No mājas, uz Krievkalna diezgan stāvo, vienīgo uzbraucamo ceļu, vilkās zemes dēļu žogs. Gar žogu, no resniem baļķiem, bija ierīkotas baznīcēnu – braucēju zirgu piesienamās vietas. Zemais dēļu žogs ieslēdza augļu dārzu. Dārzs beidzās pie paša uzbraukuma augšas ar pirti. Šis nelielais namiņš tika izlietots arī kā veļas mazgātava un žāvētava. Arī šīs pirtiņas tagad vairs nav.

Pa labi – pretīm pirtiņai (skatoties pa uzbrauktuvi lejā) atradās no varenām koka brusām būvēts melns zirgu stallis ar nelielu lopu kūti – divām govīm – zem viena jumta. V.Oknova tēvs nomāja Viskaļu muižu, kurā atradās viņa galvenā saimniecība visām vajadzībām. Pretīm šai ēkai atkal vairākās rindās piesienamās ierīces zirgiem, atbraukušiem no apkārtnes baznīcēniem.

Kad biju dažus gadus nesen Koknesē, tad tikai no aprakstītās agrākās Krievkalna mājīgākās kopainas redzēju nožēlojamas drupas, ap kurām aug nezāles un vēl daži panīkuši dārza augļkociņi un krūmi.

Skumji iedomāties, kāda šinī ainavā V.Oknova tēva un viņa pēcteču laikos valdīja dzīvība un rosīga darbība, kas vēl arī tagad nav atjaunojusies tādā mērā, kā tas bija tanīs laikos…

V.Oknova tēva dzīve svētku un darba dienu laikā.

Aprakstīto Krievkalna mācītāja māju dzīvi sāku pazīt kā 6 – 7 gadu vecs bērns. Bet mana nelaiķe māte V.Oknova tēva mājās bija izaugusi pati un izauklējusi arī viņa trīs dēlus: Kononu, Leonīdu un Pāvilu, bijušo un tagad mirušo Pjatigorskā (Kaukāzā) Pēterpils mitropolitu Pitirimu.

Kad man bija 8 gadi V.Oknova tēvs mani pieņēma pie sevis uz visu gadu, lai mani varētu sagatavot uz iestāšanos kādā labākā Rīgas mācību iestādē.

Visus četrus gada laikus toreiz nodzīvoju Krievkalnā, V.Oknova tēva ģimenē un audzināšanā. Tad jau, lai gan vēl bērns būdams, daudzko tur pieredzēju un piedzīvoju, kas vēl tagad, pēc tik daudziem gadiem, man palicis dzīvā atmiņā.

Tas bija 1890.gados…

Atminos – māte mani vēlā rudenī atveda pie virspriestera V.Oknova tēva un tur mani atstāja uz veselu gadu.

Kā pilsētā augušam un dzīvojušam zēnam, man tas bija ļoti liels pārsteigums. V.Oknova tēva mājā, izņemot viņu pašu un mani, bija pieci sievieši; cienīgmāte, saimniecības vadītāja ar viņas bārenīti – meitu, ko V.Oknova tēvs bija pieņēmis audzināšanā, un divas kalpones. Viņa trīs dēli bija jau izauguši lieli un pie tēva vairs nedzīvoja. V.Oknova tēvs man par skolotāju – audzinātāju bija nozīmējis savu audžu meitu Helēnu, kas nupat bija beigusi Ilūkstes klosterī Rīgas meiteņu skolu.

V.Oknova tēvs bija jau kļuvis diezgan vecs. Korpulents, ar retiem, pussirmiem matiem, nelielu bārzdiņu un platu, labsirdīgu seju.

Pašā pirmā vakarā, kad māte bija jau aizbraukusi uz Rīgu, kā jūtīgs cilvēks – viņš tūliņ ienāca manā istabiņā un latviski, lai gan ar stipru krievu akcentu, mani mierināja un drošināja: «tu dēls, neskumsti. Pie manis tev neviens pāri nedarīs. Ja gribi ko sasniegt dzīvē – daudz jāmācās. Tev viss tiks darīts tikai tavā labā. Še, klusumā, tu varēsi nopietni mācīties. Sāksim pat ar rītdienu,» teica V.Oknova tēvs, mīļi noglaudījis manu galvu.

Mana jaunā skolotāja, Helēna, jeb kā visi viņu sauca – Ļenočka – nākošā dienā ieradās manā istabiņā ar vajadzīgām grāmatām, burtnīcām un rakstāmlietām, pavadīta no paša V.Oknova tēva.

«Te nu būs tava skolotāja. Tu uz viņu vari paļauties: viņa ir labi skolota un zinās tevi vadīt mācībās… »

Šī mana labā skolotāja, vēl tagad ir labā atmiņā visiem koknesiešiem. Viņa vēlāk bija liela labdare Kokneses pareizticīgo draudzē un V.Oknova tēva pēcnācēja, priestera Jēkaba Karpa laulātā draudzene, kas rūpējās par visu draudzes dzīvi, un kur vien tas bija iespējams – palīdzēja savam vīram priesterim visās viņa gaitās.

Kā skolotāja un audzinātāja viņa bija apbrīnojama savā darbā, un pie viņas mācīties bija pavisam viegli, jo arī brīvā laika man vienādi pietika.

Sāku novērot V.Oknova tēva mājas dzīvi, jo gada laikmets man nedeva iespēju pastaigāties laukā.

Darba dienās, jau no agra rīta, viss mājās kustējās, bet bez lielas steigas un trokšņa. V.Oknova tēvs mīlēja mājas klusumu un normālu darba gaitu. Pats viņš lielāko laiku pavadīja savā istabā – kabinetā. Tur arī viņš pieņēma darīšanās savus draudzes locekļus. No rīta agri viņš jau bija draudzes skolā, kur, kopā ar skolotāju, nelaiķi ilggadīgo skolotāju Mārtiņu Kalniņu – līdz pusdienas laikam pasniedza mācības. Starpstundās viņš mēdza nākt mājās – iedzert glāzi tējas. Kā jau krievu cilvēkam – tēja viņam bija mīļākais dzēriens. Alkoholu un kafiju viņš nelietoja. Tēju viņš mīlēja karstu un stipru. Lai cienīgtēvam šāda tēja būtu pie rokas uz pirmo pieprasījumu, virtuvē, pie plīts, uz atsevišķa galdiņa, no agra rīta, līdz vēlam vakaram, zem tvaika vienādi atradās liels Tulas patvāris, kuru vienmēr uzraudzīja.

Savā personīgajā dzīvē V.Oknova tēvs mīlēja vislielāko vienkāršību. Plašajās telpās nebija nekādu greznu mēbeļu. Lielajā zālē bija tikai nelielas Tresselta tāfelklavieres, kas bija iegūtas vēlākos laikos, kad viņu audžumeita Helēna sāka paaugt lielāka un vasaras un ziemas brīvlaikos atbrauca no skolas pie sava audžutēva. Tad, arī man tur dzīvojot, viņš stundām labprāt klausījās savas audžumeitas spēlē. Ļoti viņam patika komponistu – klasiķu darbi. Pasaulīgo, vieglo muziku viņš labprāt necieta, izņemot latviešu un krievu tautas dziesmas. Zālē, svinību gadījumos, atradās tikai kādi 30 vienkārši krēsli ar pītiem niedru sēdekļiem, neliels mīksts dīvāns ar galdu un 4 mīkstiem krēsliem. Nebija pat, kā tas parasts tanīs laikos – cara ģimenes portrejas. Zāles stūrī, kā arī pārējās istabās, visur bija svētbildes ar degošām lampiņām. Gar sienām zālē atradās nelielas eļļas gleznas ar Kokneses ainavām, ko gleznojis viņa vidējais dēls, Leonīds, pa vasaras brīvlaikiem. Pārējās istabās bija sablīvētas pusmīkstas mēbeles, ko V.Oknova tēvs, jauns priesteris būdams, bija atvedis no Tveras, savas dzimtenes. Viss tas bija vecmodīgs, bet labi uzturēts un kopts. Toties viņa istaba bija pieblīvēta ar grāmatām, gan skapjos, gan plauktos, pie kam pārsvarā bija garīga literatūra un filosofiski izdevumi, kā arī daži krievu bilžu žurnāli no veciem laikiem. Cienīgmāte gan sev atļāvās abonēt krievu tā laika avīzi «Svet» /«Gaisma»/, jo šim laikrakstam nāca ikmēneša pielikums – biezas romānu grāmatas. Apkalpei viņš abonēja «Baltijas Vēstnesi» - tā laikmeta vadošo avīzi, kuru arī pats kārtīgi lasīja.

Par cienīgmāti V.Oknova tēvs dažreiz labsirdīgi pazobojās:

«Viņa no rīta līdz vēlam vakaram tek un lido kā bite: lai nu viņai ir arī kāda atpūta – izlasīt gada laikā dažus romānus, tas jau sieviešu cilvēkam nav par daudz. Man jau pietiek ar «Baltijas Vēstnesi» - tur atspoguļojas latviešu tautas dzīve, kas man kā priesterim visvairāk no svara.»

Cienīgmāte savus romānus parasti glabāja savā zināšanā, un vēlāk, uz pavasara pusi, kad es jau diezgan labi biju ievingrinājies krievu valodā – deva arī man tos lasīt. Tomēr reiz V.Oknova tēvs to bija manījis. Nesakot ne man, ne cienīgmātei nekādus pārmetumus, viņš no savas bibliotēkas atnesa vairākus iesietus krievu vecus ilustrētus žurnālus un nolika man uz galda.

«Tas ir labi, ka tu dēls mīlē lasīt grāmatas: ātrāk iemācīsies krievu valodu, kas tev tik nepieciešama tālākai izglītībai. Šīs grāmatas un bildes tev vairāk noderēs, nekā cienīgmātes romāni.»

Jāsaka, ka V.Oknova tēvs stingri raudzījās, lai es ar viņu, cienīgmāti un savu skolotāju runātu tikai krieviski, jo šo, skolās toreiz valdošo valodu, man vajadzēja jo drīzāki iemācīties. Ar citiem mājniekiem es varēju brīvi runāt latviski.

Pa lielākai daļai V.Oknova tēvs uzturējās rudenī un ziemā savā istabā. Viņa lielākais draugs, kas viņu visur mājās pavadīja, bija mazs melns klēpja sunītis «Družoks», kuru V.Oknova tēvs bieži pa istabu nēsāja, aizbāzis aiz sava talāra pie krūtīm. Nezinu, kas viņam to dāvinājis. Sunītis bija kādas austrumzemes retas sugas – kuplu vilnu un lielām, nokārušām ausīm. V.Oknova tēvam istabā sunītis visur sekoja. Pie galda tas sēdēja uz atsevišķā krēsla tam blakus, un bez savas parastās devas saņēma pa krietnam kumosam no sava maizes tēva. Ar sunīti V.Oknova tēvs sarunājās kā ar cilvēku un no viņa nekad nešķīrās. Bieži vien V.Oknova tēvam, savā kabinetā strādājot «Družoks» gulēja uz rakstāmgalda.

Dažreiz, strādādams un nogrimis pie kāda svarīga jautājuma izšķiršanas - V.Oknova tēvs griezās pie sava drauga ar jautājumu: «Kā tu domā, vai darīsim tā un būs labi?» Družoks, kas mierīgi līdz tam snauda uz galda – tūliņ atdzīvojās, smilkstēdams luncina astīti un glaužas V.Oknova tēvam klāt. Noglaudījis savu draugu, saimnieks turpina savu un darbu un taisa savus slēdzienus.

Kad V.Oknova tēvs gāja uz Dievnamu kalpot, Družoks vienmēr viņu pavadīja pa parādes durvīm un tad nogūlās uz verandas grīdas, kur pacietīgi gaidīja sava saimnieka atgriešanos. Parasti tam nācās nolikt ūdens trauku, jo istabā sunītis nebija dabūjams vasaras laikā un ēdienu arī neņēma no citu rokām, lai cik tas viņam patīkams un kārots neizliktos. Tikai tad, kad V.Oknova tēvs izbrauca apmeklēt slimniekus, un pats uz ilgāku laiku sunīti atstāja istabā, tas viņu vienīgi klausīja.

V.Oknova tēvs bija arī kaislīgs smēķētājs. Cienīgmātei un apkalpotājām bija daudz darba – piebāzt čaulītes ar tabaku. Viņš pīpoja tikai zināmu tabakas šķirni, un fabrikas papirosus nelietoja. Piebāzt čaulītes ar tabaku tanīs laikos bija diezgan lēns un gauss darbs. Čaulītes tanī laikā tika saiņotas pa 50 gab. ar slēgtu priekšgalu, cilindriskās paciņās, apvilktas ar biezu papīra lentu. Piebāzt čaulītes nācās ar zināmu prasmi no smēķējamā gala – pa priekšu ierīvējot paciņā sasmalcinātu tabaku pēc iespējas vairāk, lai nesaplīstu aploksne un tad katru čaulīti papildinot ar pārējo tabaku, noslēdzot vēlāk ar vati.

Cienīgmāte un apkalpotājas vēlāk šo darbu uzticēja man, par ko man liela prieka nebija, man daudz nācās ziedot sava brīvā laika, jo papirosus vajadzēja katru dienu piebāzt.

V.Oknova tēvs īsti rūpīgi gatavojās uz Dievkalpojumiem priekšvakaros. Parasti sestdienās, kā uz laukiem, dievkalpojumu nebija. Plkst.6.00 vakarā tika 15 minūtes zvanīts baznīcā ar lielo zvanu. Tad V.Oknova tēvs iznāca no mājas uz verandu un zvaniķis nozvanīja ar visiem zvaniem. Pēc tam viss bija mājās kluss. Pēc vakariņām V.Oknova tēvs no visiem mājiniekiem atvadījās un devās uz savu istabu, lai sagatavotos uz nākošās dienas kalpošanu baznīcā. Toties svētdienās viņš jau 6.00 no rīta devās uz kalpošanu, jo dievlūdzēji un pajūgi ar viņiem lielā skaitā jau plūda uz Krievkalnu.

Jau piektdienas vakarā V.Oknova tēvs gatavojās uz šo kalpošanu, iedams vannā, kuru viņam gatavoja siltā virtuvē.

Pirtī viņš aiz vecuma nekad negāja un to kurināja sestdienas vakaros saimei.

Svētdienas V.Oknova tēvam bija visaizņemtākās – no agra rīta līdz vēlam vakaram. Dievkalpojumi, ļaužu pieņemšana, kristības, laulības un dažreiz arī bēres. Vēl ziemā un rudeņos V.Oknova tēvs varēja ierasties pusdienās ap plkst.5.00 dienā, saguris un mazrunīgs un ātri paēdis devās uz savu istabu atpūsties dažas stundas. Tad, paēdis vakariņas, tūliņ devās pie miera. Bet vasarā, kad viens otrs baznīcēns ar savu pajūgu palika līdz pulksten 6 – 7 vakarā, V.Oknova tēvs vēl nebija ēdis pusdienas.

Viņš agrāk nelikās mierā, kamēr nebija visus dievlūdzējus atlaidis mājās. Tur nelīdzēja nekādas mājinieku ierunas un lūgumi.

«Es nevaru kavēt darba ļaudis. Bez vajadzības viņi pie manis nav nākuši.» Parasti viņš teica.

Svētdienās parasti cienīgmāte saimniecībā nerīkojās. Viņa pieņēma ļaudis, kuri varēja iztikt bez V.Oknova tēva.

Un kas tik te nenāca. Sievietes ar bērniem, daži slimnieki, ar bēdām nomāktie – izsūdzēt savas raizes un rūpes. Virtuve pastāvīgi bija ļaužu pilna. Cienīgmāte pieņēma šos ļaudis blakus istabā, kuras tuvumā es dzīvoju un visu varēju novērot.

Cienīgmāte dažiem lūdzējiem deva padomus un arī zāles: viņa labi pazina slimības un tautas līdzekļus pret tām, un ļaudis vēlāk nāca pateikties viņai par palīdzību.

Polemika ap V.Oknova tēva personu kā «pārkrievotāju» un «pārkrievotu» latvieti.

Es pazīstu V.Oknova tēvu viņa mūža pēdējos gados, bet ne viņa pareizticības celmlauža pirmajos darbības gados. Aicināts no pirmajiem, tā laikmeta pareizticīgo virsganiem Baltijā, kalpot pie latviešiem – viņš pat negāja uz Garīgo Akadēmiju kā Tveras garīgā semināra students, bet ar jaunekļa sparu devās kalpot pareizticībai un latviešu tautai uz mūsu latviešu zemi. Ātri viņš piesavinājās latviešu valodu un rakstus, kā arī iepazinās ar šīs, tanī laikā savdabīgām, zemes paražām un kārtību.

Ka viņam pirmajā laikā ir nācies Kokneses draudzes izbūvē sadurties ar lielām grūtībām un dažreiz pat ar gandrīz nepārvaramiem šķēršļiem, var redzēt no bijušās Latvijas pareizticīgo Sinodes arhīvos glabājamiem dokumentiem, kuri gaida vēl savu pētnieku – vēsturnieku.

Nejauši Sinodes arhīvā lasīdams vecu gada gājumu «Eparchiaļnija Rižskaja Vedomosti» uzdūros uz vārdu rakstu par grūtībām pirmo pareizticīgo virsganu un priesteru darbībā un tiem visādiem šķēršļiem, ko viņiem uz ikkatra soļa likusi ceļā vietējā valdība. Rakstā bija teikts, ka sevišķi Kokneses priesterim, V.Oknova tēvam, bijušas pat tādas grūtības viņa darbā, ka viņš izmisumā bija griezies ar lūgumu pie Eparchijas vadības, lai viņu pārceļ no Kokneses uz Krieviju.

Mana nelaiķe māte reiz man stāstīja, ka V.Oknova tēvam, kad viņa auklējusi viņa bērnus, bijis sevišķi nedraudzīgs kāds ārzemnieks – luterāņu draudzes mācītājs, kuram nav patikusi V.Oknova tēva nesavtīgā darbība draudzē un domājams, arī viņa augošā popularitāte latviešu tautā, kas viņu ļoti cienīja. Miermīlīgais V.Oknova tēvs vienmēr stipri uztraucies par savu vajātāju, kas arvien zākājis viņu un viņa darbību Kokneses draudzē, pat no kanceles baznīcā. Luterāņu baznīca atradās otrā kalnā, pie Rīgas lielceļa, kādus 200 – 300 metrus uz dzelzceļa piestātnes pusi, pretīm bijušajam Maskavas krogum. Šis mācītājs, kaitinādams V.Oknova tēvu, bieži, kad V.Oknova tēvs sestdienas vakaros lika zvanīt baznīcas svētvakaru, un pats sēdēja pie pirmās, nelielās bijušās koka baznīciņas atliekām – nācis pastaigāties un sēdēt oriģinālajā, seškantīgajā, no egļu zariem, čiekuriem un mizām izbūvētajā lapenē, ar skatu uz Daugavu, Krievkalnu un Kurzemi. (Tagad šīs lapenes vairs nav: pasaules karā krievu karaspēks to nopostīja). Šis mācītājs demonstratīvi sēdēja un vēroja V.Oknova tēvu ar izaicinošu skatu.

Tādos brīžos V.Oknova tēvs lika zvaniķim zvanīt ar visiem zvaniem, kamēr viņa «pretinieks» parasti to neizturēja un devās projām. Vasarā tas atkārtojās diezgan bieži. Tad V.Oknova tēva pretinieks dziļākā naidā griezies ar pavisam nepamatotu sūdzību pie valdības iestādēm: Kokneses krievu mācītājs katru reizi viņam, luterāņu mācītājam, atpūšoties Krievkalna otrā pusē, liekot «nežēlīgi» zvanīt baznīcā ar visiem zvaniem, kas ejot caur nerviem. Tomēr sūdzētājs, neko citu kā izsmieklu nedabūja: guberņas administrācija devusi viņam atbildi, lai zvanot svētvakaros arī savā baznīcā un meklējot atpūtu sev citā vietā – svētvakaru zvanīt krievu priesterim nevarot liegt. Arī uz apkārtnes iedzīvotājiem tas paliekot par nepielaižamu demonstrāciju konfesiju pārstāvju starpā, kas aizskarot svētvakara mieru.

V.Oknova tēvs katru tādu sestdienas vakaru nācis mājās sarūgtināts, par ar asarām acīs un teicis: «Lai viņš liek mani mierā svētvakarā un netraucē mani sagatavoties uz svētdienas dievkalpojumu. Man kā priesterim svētvakarā nav nekādas pastaigāšanās vai laicīgas atpūtas.»

Šis V.Oknova tēva stiprākais, atklātākais «ienaidnieks» pēc tam visādi traucēja viņa darbību kur vien varēja, vai arī nevarēja. Bet savā aklajā naidā drīz vien «iegāzās». Reiz bija noliktas jauktas laulības Kokneses pareizticīgo baznīcā. Līgava bija luterticīgā, bet līgavainis – saimnieka dēls – pareizticīgs. V.Oknova tēva naidnieks visādi iespaidojis līgavu, lai viņa neiet pie pareizticīga vīra, visādi vilcinājis un pat divas svētdienas no vietas nav pēc likuma jauno pāri uzsaucis no kanceles savā baznīcā. Arī trešo reizi viņš vilcinājies ar pēdējo uzsaukšanu, lai gan kāzinieki bija kuplā skaitā ieradušies Krievkalnā, bet luterāņu mācītāja uzsaukšanas raksta nebija.

Tad V.Oknova tēvs uzrakstījis pēdējo atgādinājumu šim spītīgajam mācītājam, nosūtot ar draudzes pārstāvjiem uz luterāņu baznīcu, piedraudot, ka šāda rīcība pēc likuma tiek bargi sodīta.

Mācītājs bija jau dievkalpojumu beidzis, un protams, arī šoreiz jauno pāri nebija uzsaucis. Pareizticīgo pārstāvji mācītāju atrada ģērbkambarī, taisoties jau iet mājā. Sapīcis, viņš uz ātru roku uzrakstīja uzsaukšanas zīmi. Kad pārstāvji viņam aizrādīja, ka dokuments nav likumīgs, mācītājs izskrējis no ģērbkambara, izdrāzies starp pajūgiem un baznīcēniem, uzkāpis uz kāda sola un apgriezies pret Maskavas krogu, uzsaucis jauno pāri otro un trešo reizi. Tas bijis atklāts skandāls, kas uztraucis visu Koknesi un tās tāļāko apvidu. Sašutums visur bijis liels, kā luterāņos, tā pareizticīgos. Pie V.Oknova tēva nāca protesti kā no pareizticīgajiem, tā no luterāņiem par laulības nievāšanu.

V.Oknova tēvam nācās par notikušo sastādīt aktu un nosūtīt pēc piederības. Viņa «ienaidnieks» bija gājis par tālu savā naidā. Tikai pateicoties iespaidīgām personām, viņš iztika bez soda un viņu izraidīja no Baltijas guberņām.

Manā laikā V.Oknova tēvam ar luterāņu mācītājiem vairs konfliktu nebija, bet bija korektas attiecības un pat draudzīgas. «Mums visiem ir jākalpo Dievam bez naida un personībām, un tikai mīlestības garā, ko Jēzus Kristus mums ir novēlējis» - mēdza parasti teikt V.Oknova tēvs pēc šī nožēlojamā gadījuma.

Sevišķi pēdējā laikā latviešu presē ir parādījušies raksti par V.Oknova tēvu kā pārkrievotāju un pārkrievojušos latvieti. No šiem maniem rakstiem katrs var pārliecināties par V.Oknova tēva īsto seju un personību, un darbību. Šeit nekā un nekur nevar saskatīt izdaudzināto pārkrievošanu. V.Oknova tēvs ir un paliek īsts priesteris un draudzes gans viscēlākā nozīmē.

Savā būtībā V.Oknova tēvs nebija ne pārkrievotājs, ne arī pārkrievots latvietis, kā to diemžēl savā kādā rakstā apgalvo tikai dažus gadus atpakaļ Latvijas nacionālās valdības laikā viens no redzamiem latviešu kritiķiem – rakstnieks un publicists, nacionālists, kura vārdu šeit neminēšu. Par nožēlošanu raksts tika iespiests kādā jaunā mēnešrakstā, kuru turēja zem valdības iespaida. Rakstā kā pārkrievots latvietis tika minēts arī V.Oknova tēvs, kura īstais vārds esot bijis Lodziņš, bet ne krievu «Oknovs». Viņš esot bijis tā laikmeta vienīgās Rīgas dienas krievu «reakcionārās» avīzes čakls līdzstrādnieks. Tas, jādomā, zīmējas uz V.Oknova tēva jaunības dienu darbību Koknesē. Es jau minēju šajos rakstos, ka V.Oknova tēvam nebija laika kā prāvestam korespondēt laikrakstos: viņa audžu meitai Helēnai un pat man – bieži nācās draudžu priesteriem pārrakstīt un izsūtīt pa pastu desmitiem konsistorijas apkārtrakstus un ziņojumus, kas bija ļoti apgrūtinošs darbs, un pašam prāvestam un skolotājam arī nebija pa spēkam, jo viņi bija vienmēr aizņemti darbiem.

Bieži es gāju ar un pēc pasta uz Kokneses piestātni, bet nekad neatradu V.Oknova tēvam adresētu «Rižskij Vestņik», ko V.Oknova tēvs nekad nelasīja un tas viņam netika arī piesūtīts. Izņemot «Baltijas Vēstnesi» un Pēterpils krievu laikrakstu «Svet», kuru cienīgmāte abonēja tā romānu dēļ pielikumā, citu dienas laikrakstu V.Oknova tēva pastā nebija arī vēlākajos gados pēc manis.

Neesmu nekad dzirdējis, ne agrāk, ne arī vēlāk, ka kāds apšaubītu V.Oknova tēva krievu tautību: tas jau skaidri bija zināms no viņa īsti krieviskā akcenta, kad viņš runāja latviski.

Latviešu teātra tēvs, humorists, Ādolfs Alunāns bija pat ievietojis savā tā laika populārā kalendārā (Zobgaļu kalendārā) par viņu, V.Oknova tēvu (protams, neminot viņa vārdu) šādu anekdoti, kas vēl tagad ir populāra – kā V.Oknova tēvs ir sarunājies ar savu zvaniķi: «Jaņi, Jaņi, kad tu mani maņi (t.i. ejot uz baznīcu), tad zvaņi ar visi septiņi zvaņi». Bez tam «Oknovs» latviski tulkots vēl nenozīmē «Lodziņš».

Grūti pat šo krievu uzvārdu pareizi pārtulkot latviski: «Lodziņš» būtu vai nu «Okošečko» jeb arī «Okončikov» - krievu valodā. Pirmo vārdu nekad krievi savos uzvārdos nelieto, bet otru – visai reti.

Sīkāki un izsmeļoši par šo jautājumu ir rakstīts «Ticība un Dzīve» (Nr.20, 1939.g.), kāpēc par šo lietu sīkāki še nerakstīšu.

Raksturīgi, ka šis «Ticības un Dzīves» numurs no virspriestera P.Gredzena tēva tika piesūtīts visai latviešu tā laika presei – visiem izdevumiem, bet ievietots nekur netika; laikam, lai glābtu ar šo klusēšanu šā rakstnieka – publicista prestižu. Tā tad līdz nākošai reizei, kad atkal, pamatojoties uz šī raksta kļūdu, kāds cits rakstnieks var kādreiz atkal «apšaubīt» V.Oknova tēva 100% krievu tautību.

Noslēgums.

Tas nu būtu mīļajiem koknesiešiem par V.Oknova tēva personu, darbību, cīņu un par viņa mājas intīmo dzīvi, kas nekur vairs nav uzglabājusies, jo tā laikmeta dzīvojošo pareizticīgo koknesiešu būs jau palicis visai maz, kas varētu šo to pastāstīt par šo izcilo cilvēku – priesteri.

Diezgan daudz pēc arhīva materiāliem un acu lieciniekiem «Ticība un Dzīve» savā laikā ir sarakstījis par Kokneses draudzes dzīvi draudzes gans L.Zumenta tēvs, kas pilnīgi sakrīt ar īstenību, ko pats esmu pieredzējis.

Tā tad – uz gaidāmo Kokneses draudzes tuvo jubileju – 100 gadu pastāvēšanu (1846 – 1946.g.) nu būs pietiekoši apgaismota tās vēsturiskā dzīve.

Gar skaisto Krievkalnu klusi, kā agrākos laikos, plūst Daugaviņa – māmuliņa. Klusos vakaros var sadzirdēt Krievkalnā arī akmeņainās Pērses čalošanu. Kara laikā stipri izpostītā Krievkalnā arvien vēl skaisti sapņaini stāv pareizticīgo dievnams, kas pulcinājis ap savi un saviem izcilus draudzes ganiem savā laikā tik daudz ļaužu pa-audzes. Daļa no viņiem atdusas kapa kalnā pie baznīcas, daļa tagad ar savām kapu kopiņām sākusi tuvoties tai no kalna lejā, it kā gribēdama arī tagad vēl nākt klāt savai iemīļotai baznīcai, kuru arī pasaules kauju uguns nepaspējusi iznīcināt un kura no V.Oknova tēva pēcteča – tagad Krievkalna kapsētā dusošā arķibīskapa Jēkaba, atkal atjaunota kopā ar savai spožai senatnei uzticīgo draudzi.

Rudens tumšajos vakaros, šie Dieva mierā aizmigušie draudzes locekļi un viņu tuvinieki, neredzami nāk uz Krievkalnu, viņu bijušās, mīļās vietās. Klusi klejo pa vecajām drupām, kur viņiem bijusi šinī dzīvē vieta lielākai un cēlākai garīgai spirdzināšanai. Neredzami un nedzirdami laicīgā cilvēka acij un ausij, bet garīgi jūtami, viņi saka: «Mūsu draudze nav mirusi pat grūtos apstākļos. Mēs, mirušie, dzīvojam arī vēl tagad kopā ar jums, dzīvajiem. Kopā ar mūsu izcilus draudzes ganiem, kas tagad ir pie mums, nākam jūs stiprināt un vienojamies vienā dziļā, ciešā kopībā, kad jūs nāksiet pie mums ar kristīgu mīlestību un atceri – pieminēt mūs Svecīšu vakaros.»

Krievu dzejnieks saka: «Par mīļiem mirušiem nesaki – viņu vairs nav. Bet viņi bija… un arī ir ar savu agrāko padarīto darbu pie mums, kas nekad nezūd un ko mēs, dzīvojošie, turpinām tāļāk, jo dzīve vienmēr iet uz priekšu un tai ir jāseko.»