Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

Biogrāfija

Augstisvētītais Valdnieks (laicīgajā vārdā Aleksandrs Kudrjašovs) dzimis Latgalē dziļi ticīgu kristiešu ģimenē. Kopš bērnibas iemīlējis Dieva Nama cildeno daiļumu un tā Kunga slavas apmešanās vietu. Kopš jaunības viņā radās nepārvarāma vēlēšanās veltīt sevi kalpībai Kristus Baznīcā un raidīt lūgšanas Debesu Tēvam pie Dieva altāra troņa. To nespēja iespaidot ne ateistiskās skolas, ne institūti, nedz arī darbs. Tomēr īstenot loloto mērķi - kļūt par svētkalpotāju - tā laika Latvijā vinam nebija iespējams. Uz augstisvētītā Leonīda, Rīgas un Latvijas metropolīta pieprasījumu par Aleksandra Kudrjašova iesvētīšanu svētkalpotāja kārtā Latvijas PSR Ministru Padomes Reliģijas lietu padome atbildēja ar kategorisku atteikumu, motivējot to tādējādi, ka skolas pasniedzējs nevarot būt garīdznieks.

Nelaiķis Valdnieks Augstisvētītais metropolīts Leonīds deva svētību mainīt darba vietu, aiziet no tautas izglitības sistēmas un uz laiku aizbraukt no Latvijas. Šo metropolīta Leonīda svētību viņa nākamais pēctecis arī izpildīja. Aleksandrs Kudrjašovs iestājās Maskavas Garīgajā seminārā, kuru veiksmīgi pabeidza. Permas Svētās Trijādības katedrālē viņu iesvēta par diakonu, pēc tam par priesteri un nosūta uz svētā Elijas baznīcu Ustj - Sinas ciemā Permas apgabala Krasnokamskas rajonā, kur apmēram trīs gadus kalpo kā baznīcas pārzinis.

Pēc tam, pēc atkārtotiem augstisvētītā metropolīta Leonīda lūgumiem, sakarā ar garīdznieku trūkumu Rīgas eparhijā un viņa norunu ar LPSR MP Reliģijas lietu padomi, priesteris Aleksandrs Kudrjašovs atgriežas mājās. Viņu nozīmē par baznīcas pārzini vispirms Rīgas sv. Arheņģeļa Mihaila, pēc tam tā Kunga Apskaidrošanās dievnamā. Vienlaikus viņš veic paklausības darbu, Latvijas eparhijas vajadzībām izdodot krievu - latviešu Baznīcas kalendāru. Tāpat viņš izdevis pēckara Latvijā pirmo pareizticīgo lūgšanas grāmatu divās valodās. Šai periodā arī tēvu Aleksandru ieceļ virspriestera kārtā un nozīmē par Valmieras iecirkņa prāvestu.

1989. gadā Augstisvētitais Leonīds, Rigas un Latvijas metropolīts virspriesteri Aleksandru Kudrjaševu iesvēta par mūku, ieceļ igumena, pēc tam arhimandrita kārtā. Augstisvētitais metropolīts Leonīds Svētīgākajam Maskavas un visas Krievijas Patriarham Pimenam lūdz sev nepieciešamo palīgu savos svētnieka pūliņos - vikāru, rekomendēdams tad vēl virspriesteri Aleksandru Kudrjašovu par Latvijas eparhijas vikāro bīskapu, jo paredz, ka viņš būs cienīgs pēctecis. Savu izvēli Valdnieks motivē tādejādi, ka ieteiktais virspriesteris Aleksandrs Kudrjašovs ir pietiekami garīgi attīstīts, pietiekami pieredzējis, vinam ir atbilstoša garīgā un augstākā laicīgā izglītība, tēvs Aleksandrs prot latviešu valodu un pārzina vietējos apstākļus. Metropolīta lūgums tika apmierināts.

1989. gadā 22. jūlijā Maskavas Dieva parādīšanās Patriarha katedrālē visnakts dievkalpojuma laikā arhimandritu Aleksandru (Kudrjašovu) pasludināja par Daugavpils bīskapu, Rīgas eparhijas vikāru. Šai pašā katedrālē 23. jūlijā Dievišķās liturģijas laikā, kuru vadīja viņa Augstā svētiba, Augstisvētītais Juvenālijs, Kruticas un Kolomnas metropolīts, Svētītās Sinodes locekļi un uz svētkiem atbraukušie valdnieki veica bīskapa Aleksandra arhijereja hirotoniju.

Kopš tā laika Augstisvētītais Aleksandrs pazemīgi veic vikāra bīskapa paklausības darbu, būdams neaizstājams Augstisvētītā metropolīta Leonīda palīgs un vienmēr rīkodamies pēc valdošā virsgana svētības. 1990. gada 7. septembrī augstisvētītais metropolīts Leonīds mierā aizgāja pie tā Kunga. Tai pašā gadā par Rigas un Latvijas valdošo bīskapu nozīme Augstisvetīto bīskapu Aleksandru.

1990. gada 4. maijā tiek pasludināta Latvijas neatkarība. Latvija kļūst neatkarīga, suverēna valsts. Kategoriski izvirzas jautājums par Krievijas Pareizticigās Baznīcas Rīgas eparhijas stāvokli Latvijā. Šai sarežģītajā situācijā, kad apstākļi spieda pilnīgi atdalīties no Maskavas Patriarhāta, bet pareizticīgie ļaudis negribēja saraut saikni ar Māti - Baznīcu, Augstisvētītais Aleksandrs pieņēma vienīgo saprātīgo un kanoniski pareizo lēmumu - lūgt Svētīgāko Maskavas un visas Krievijas Patriarhu Aleksiju II un Krievijas Pareizticīgās Baznīcas Svētīto Sinodi Rīgas eparhijai piešķirt autonomiju. Gada laikā tika veikts rūpīgs darbs, lai šai jautājumā sagatavotu lēmumu. Augstisvētītais Aleksandrs tolaik pēc Svētīgākā Maskavas un visas Krievijas Patriarha Aleksija II rīkojuma bija Krievijas Pareizticigās Baznīcas Svētītās Sinodes pagaidu loceklis, un vina personiska līdzdalība Sv. Sinodes sēdēs paātrināja lēmuma pieņemšanu.

Tā rezultātā Svētigākais Patriarhs un Svētītā Sinode nolēma Latvijas eparhijai dāvāt pilnīgu autonomiju. Taču ar to darbs vēl nebeidzās. Lai Pareizticīgo Baznīcu Latvijā drīzāk varētu reģistrēt, steidzīgi vajadzējas izstrādāt Statūtus. Par jauno Statūtu pamatu tika ņemti neatkarīgās Latvijas autonomās Pareizticīgās Baznīcas 1936. gada Statūti. Tos apstiprināja Maskavas un visas Krievijas Svētīgākais Patriarhs Aleksijs II un Krievijas Pareizticīgās Baznīcas Svētītā Sinode. Pēc tam radās zināmas problēmas, lai Latvijas autonomā Pareizticīgā Baznīca tiktu reģistrēta Latvijas Tieslietu ministrijā. Pateicoties Valdnieka Aleksandra un Svētīgākā Patriarha pārstāvju - Krievijas Pareizticīgās Baznīcas Svētītās Sinodes pastāvigo locekļu, proti, Augstisvētītā Kirila, Smolenskas metropolīta, Maskavas Patriarhāta Ārējo Baznīcas Sakaru Nodaļas priekšsēdētāja un Augstisvētītā Juvenālija, Kruticas un Kolomnas metropolīta milzīgajam ieguldījumam pūles reģistrēt statūtus vainagojās panākumiem. 1992. g. decembrī Rīgā sasauca Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Koncilu. Tā darbā piedalījās visa garīdzniecība un laicīgie cilvēki - visu Latvijas pareizticīgo draudžu pārstāvji.

Uz Koncilu ieradās Viņa Svētības, Svētīgākā Maskavas un visas Krievijas Patriarha Aleksija II pārstāvis Augstisvētītais Juvenālijs, Kruticas un Kolomnas metropolīts. Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Koncils pieņēma jaunos Statūtus un, pamatojoties uz Svētīgākā Patriarha un Krievijas Pareizticīgās Baznīcas Svētītās Sinodes lēmumu, pasudināja Latvijas Pareizticīgās Baznīcas autonomiju zem Viņa Svētības, Svētīgākā Maskavas un visas Krievijas Patriarha Aleksija II Pirmsvētnieka omofora. Augstisvētītais metropolīts Juvenālijs paziņoja Svētīgākā Patriarha un Krievijas Pareizticīgās Baznīcas Svētītās Sinodes lēmumu, nolasīdams Aleksija II Tomosu, pēc tam pasniedza to Augstisvētītajam Aleksandram. Viņš arī Kristus Piedzimšanas baznīcas pārzinim nodeva Svētīgākā Patriarha Aleksija II artavu šīs katedrāles atjaunošanai. Koncils apstiprināja bīskapa Aleksandra nozīmēšanu par Latvijas autonomās Baznīcas Valdošo Virsganu ar Rīgas un visas Latvijas Arhijereja titulu. Koncils Valdošajam Virsganam par palīgu ievēlēja Latvijas Pareizticīgās Baznīcas sinodi.

Pēc Koncila, 1992. gada decembra beigās Latvijas autonomo Pareizticīgo Baznīcu reģistrēja Latvijas Republikas Tieslietu ministrijā kā Latvijas Latvijas Pareizticīgās Baznīcas, kas pastāvēja līdz 1940. gadam, tiesību pārmantotāju, kura veic savu garīgo un pestījošo Svētās Pareizticības misiju Latvijas teritorijā, nepārtraucot to ne dienu, Baznīcas, kura savu vēsturisko eksistenci guvusi XI gs. no Krievijas Pareizticīgās Baznīcas un kurai ar to ir vienoti svētumi, svētie Dieva kalpi, vienota Baznīcas uzbūve, dievkalpojums un garīgās dzīves iekārta.

Pār Valdošo Arhijereju tūlīt vēlās milzum daudz sarežģītu problēmu: bezdievīgās totalitārās varas sagrauto dievnamu un svētumu atjaunotne, tautas garīgā posta stāvoklis, sāpīgs priesteru trūkums draudzēs, Baznīcas nekustāmā īpašuma atgūšana, provinces draudžu grimšana nabadzībā, tikumības galējais pagrimums un daudz kas cits. Šo tik sarežģīto uzdevumu risināšanu Valdnieks sāka ar Garīgā semināra atjaunošanu. Sinodē sākumā, spriežot par Garīgā semināra atvēršanu, daudzi iebilda, pamatojoties uz to, ka nav ne telpu, ne mācības bāzes, ne līdzekļu. Augstisvētītā Valdnieka vēlēšanās un neatlaidība veicināja to, ka jau 1993. g. 26. maijā Latvijas Republikas Tieslietu ministrijā reģistrēja Garīgā semināra Statūtus, bet 1994. g. pavasarī jau atklāja arī pašu semināru.

Vissarežģītāko uzdevumu vidū jāpiemin Latvijas Pareizticīgās Baznīcas īpašumu atgūšana. Tādēļ nācies celt augšā tūkstošiem arhīva dokumentu, organizēt daudzas jo daudzas tikšanās ar vietējo varu pārstāvjiem. Šis darbs prasīja ļoti daudz spēka, enerģijas, un daudz kas jau padarīts. Darbs šai virzienā turpinās. Vienlaikus ar īpašumu atgriešanu tika un tiek atjaunoti sagrautie un apgānītie pareizticīgo svētumi.

Pašlaik atdzimst galvenais Latvijas Pareizticīgās Baznīcas svētums - Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāle. No drupām atjaunota sv. taisno Simeāna un Annas katedrāle Jelgavā, sv. Nikolaja jūras katedrāle Liepājā. Pilnīgi atjaunota sirdsskaidrā Arsēnija Lielā vārdā nosauktā latviešu pareizticīgo draudzes baznīca Ainažos. Atjauno latviešu draudzi Kolkā. Jau atjaunots dievnams Līvānos. Nopirkta māja Dagdā un pārveidota par baznīcu. Pilnībā atjaunoti Vissvētās Dievmātes Patvēruma baznīca Viļakā, kuru 1963. gadā nodedzināja. Tiek pabeigta Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas vienticibnieku dievnama atjaunošana Daugavpilī. Sedas ciematā iegūta liela ēka ar zemes gabalu un iekārtots dievnams ar palīgtelpām. Valkā izveidota draudze un arendētās telpās iekārtots dievnams. Salaspilī uzselta baznīca, Ogrē pabeidz sv. Nikolaja dievnama celtniecību (draudzes pārzinis - virspriesteris Georgijs Tailovs). Stāmerienā atjaunošanu gaida atgūtais dievmans ar skaistu arhitektūru. Baznīcai atdots Svētā Gara vīriešu klosteris Jēkabpilī. Plaviņās ielikti pamati dievnamam par godu sv. slavējamiem apustuļiem Pēterim un Pāvilam. Atgūta zeme Daugavpilī, un uz tās ceļ kapliču sv. labticīgā lielkņaza Ņevas Aleksandra bijušās katedrāles vietā.

Ar Augstisvētītā Arhibīskapa Aleksandra svētību Baznīca izdod pareizticīgo avīzi visai Latvijai, kā arī Daugavpils prāvesta iecirkņa avīzi, ikgadējus kalendārus latviešu un krievu valodās, reliģiska satura grāmatas un brošūras. Liela uzmanība tiek veltīta Ticības mācības un reliģiju vēstures pasniedzēju kadru sagatavošanai vispārizglītojošām un svētdienas skolām. Šim nolūkam Rīgas Garīgajā seminārā pastāvīgi norit kursi pēc Latvijas Izglitības un zinātnes ministrijas apstiprinātās programmas.

Pienākošajā trešajā gadu tūkstotī pēc Kristus Piedzimšanas Augstisvētītajam Valdniekam stāv priekšā smags darbs, kas prasa daudz pūļu un pacietības nostiprinot pareizticību un tikumību visā Latvijas tautā; atjaunojot dievnamus un svētumus; savedot kārtībā Baznīcas īpašumus; garīgi un materiāli atbalstot trūcigās draudzēs.

Ar Dieva palīdzibu Vina Visaugstisvētība, Visaugstisvētītais Rīgas un visas Latvijas Arhibiskaps Aleksandrs un turpmāk, par prieku mums visiem, būs Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Eņģelis un svētās Pareizticības gaismas Nesējs.

Mūsu dārgajam Virsganam un Tēvam ilgus un svētigus gadus!

Iecelšana metropolīta kārtā

25. februārī Dievmātes Ibērijas ikonas un svētītāja Aleksija, Maskavas metropolīta svētkos, atzīmē Vissvētākā Maskavas un visas Krievzemes Patriarha Aleksija II vārdadienu. Šai dienā Viņa Vissvētība Dieva Parādīšanās Jelohovas katedrālē iecēla Rīgas un visas Latvijas Arhibīskapu Aleksandru Metropolīta kārtā.

Visaugstisvētītā Valdnieka Aleksandra iecelšanai Metropolīta kārtā ir liela nozīme visas Latvijas Pareizticīgās Baznīcas mērogā. Metropolija ir ne tikai augstāks pakāpiens Baznīcas kanoniskajā iekārtā. Metropolīta kārta pati par sevi atgādina par Baznīcas kanoniskās varas augstāko pakāpi, kuras kompetencē ir ne tikai pamācīšana, bet arī saukšana pie kārtības un kanoniskās baznīcas kārtības ievērošanas ne tikai ar vārdiem, bet arī kanoniskā lieguma līdzekļiem. Un tas ir ļoti svarīgi tagad, kad notiek intensīva mūsu Dzimtenes - Latvijas Valsts - veidošanās. Vienotā Baznīca nes konsolidāciju laicīgajā sabiedrībā, un, jo stiprāka Baznīcas vienotība, jo vairāk miera un laimes laicīgajā sabiedrībā. Tieši šīs Baznīcas vienotības un saliedētības alkst Latvijas tauta, bet metropolīta stiprā kanoniskā vara, kura nostiprina Baznīcu, veicinās šo ilgu, cerību īstenošanos dzīvē.

Visa Latvijas Pareizticīgās Baznīcas pilnība, pārpilna ar pateicību Viņa Vissvētībai Vissvētākajam Maskavas un visas Krievzemes Patriarham Aleksijam II par uzmanību, sapratni un rūpēm, ar lūgšanām gaidīja sava Visaugstisvētītā Valdnieka atgriešanos.

1. martā, par spīti vēlajai stundai, Rīgas lidostā sapulcējās Latvijas Pareizticīgās Baznīcas garīdzniecības un laicīgo ļaužu pārstāvji - sagaidīt Valdnieku. Sanākušie gaidīja lidmašīnas Maskava-Rīga nosēšanos, jo tajā atgriezās Visaugstisvētītais Rīgas un visas Latvijas Metropolīts Aleksandrs.

Visi sagaidītāji bija svētku noskaņā un nevarēja novaldīt viņus pārņēmušo prieku, dalījās tajā cits ar citu.

Prātā palika Rīgas prāvesta iecirkņa prāvesta, Ņevas Aleksandra Rīgas baznīcas pārziņa, mitroforā virspriestera Pētera Smikovska vārdi: "Šodien Latvijas pareizticīgos ļaudis pārņēmis dižens garīgs prieks. Pienācis Pareizticīgās Baznīcas atdzimšanas laiks, kad atdzimst cilvēku dvēseles. 70 gadu garumā mūsu tautu māca smags slogs - vara darīja visu, lai iznīcinātu ticību uz Kungu. Un mēs ceram, ka Dieva žēlastība vienmēr būs ar mums. Un šodien mums - pareizticīgiem Latvijā - ir diži svētki! Es apsveicu visus ar mūsu Virsgana Aleksandra, Rīgas un visas Latvijas Metropolīta dižo kārtu. Priecīgus svētkus jums!"

Latgales prāvests, Borisa-Gļeba Daugavpils katedrāles pārzinis virspriesteris Georgs Popovs dalījās priekā, ar kuru pilna bija viņa sirds: "Žēlsirdīgais Kungs neatstāj Latviju un Latvijas Pareizticīgo Baznīcu bez Savas debesu žēlastības. Ne tik sen mēs visi līksmojām par svētā svētkalpotāja - mocekļa Jāņa (Pommera), Rīgas un Latvijas Arhibīskapa kanonizāciju, bet tagad gavilējam, ka mūsu Valdnieks iecelts augstajā metropolīta kārtā. Viņu var saukt arī par apliecinātāju, jo viņš ziedo sevi, savu veselību, savu laiku, visu, kas viņam ir - to visu viņš ziedo Baznīcas labā. Un Kungs atmaksā par to ar tik augstu kārtu. Domājams, Kungs mūs arī turpmāk neatstās, un mums būs iemesls vēl ne reizi vien priecāties tādā dižā garīgā priekā."

Viņu piepildījušās jūtas nevarēja novaldīt Valmieras iecirkņa prāvests, Sv. Trijādības-Pārdaugavas baznīcas pārzinis mitroforais virspriesteris Nikolajs Tihomirovs: "Tagad mums ir liels prieks! Šī balva ir mūsu Valdnieka augstā svētītāja darba atzīšana, liecība par to, ka viņš gudri vada mūsu Baznīcu."

Liepājas iecirkņa prāvests, Debesbraukšanas Rīgas latviešu draudzes pārzinis virspriesteris Nils Druvaskalns tā izteica kopīgo svinību būtību: "Es jau ne reizi vien esmu atkārtojis, ka mums ir divi Valdnieki - Debesu un zemes, un zemes Valdnieks šodien saņēma savu pārdesmit gadu vainagojumu - vairāk nekā 10 gadu smaga darba, lūgšanu upurdarbu Baznīcas labā vainagojušies ar tik augstu apbalvojumu. Šo vainagu Visaugstisvētītais Valdnieks Aleksandrs saņēma no Vissvētākā Patriarha, Svētās Baznīcas, bet pirmām kārtām tas ir vainags no Dieva."

Kristus Piedzimšanas katedrāles atslēgu glabātājs virspriesteris Jēkabs Prisjažņuks bija īpaši svinīgā noskaņojumā un paziņoja klātesošajiem: "Pirmo svinīgo dievkalpojumu Visaugstisvētītais Metropolīts noturēs Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē, kur atrodas svētā svētmocekļa, Rīgas un Latvijas Arhibīskapa Jāņa (Pommera) relikvijas, un es domāju, ka tas ir providenciāli. Mūsu Virsgana augstā svētītāja kārta sader ar viņa pūliņiem, ar viņa rūpēm un pašuzupurēšanos Latvijas Pareizticīgās Baznīcas labā, tās labklājības, laimības un uzplaukuma labā. Tagad pienācis saviļņojošs brīdis, jo mēs sagaidām mūsu Visaugstisvētīto Virsganu, un, manuprāt, mūsu saviļņojums ir tāds pats kā Valdniekam, kad pēc totalitārā režīma krišanas Latvijas Pareizticīgajai Baznīcai atpakaļ atdeva Kristus Piedzimšanas katedrāli. Pagājis laiks, un mēs redzam šo pūliņu rezultātus katedrāles atjaunošanā: dievnams pārvēršas, zvani ieskanējušies, krusti staro, un mēs esam Pareizticības triumfa liecinieki."

Rīgas Sv. Miķeļa dievnama pārzinis virspriesteris Oļegs Peļevins dziļā saviļņojumā atzīmēja: "Šī ir priecīga diena mums, visai mūsu Baznīcai, jo Visaugstisvētītajam Valdniekam Aleksandram piešķirta tik augsta kārta. Jāatzīmē, ka šī augstā balva ir godam pelnīta, jo daudzus gadus viņš ļoti grūtos apstākļos nes smago Virsgana krustu. Šai laikā mūsu Baznīca tika saglabāta un nostiprināta. Pateicoties viņa gudrībai, pieredzei, ticībai un lūgšanām, mums nebija nekādu satricinājumu, kuri pašlaik Baznīcas dzīvē ir tik pierasti. Šai laikā mums ir saglabāta kā iekšējā Baznīcas vienotība, tā arī vienotība ar Māti Baznīcu - Maskavas Patriarhātu, saglabājies miers garīdzniecības, ticīgās tautas vidū. Atjaunoti daudzi dievnami - labākie Baltijā: Kristus Piedzimšanas katedrāle Rīgā, sv. Nikolaja jūras katedrāle Liepājā, Simeāna un Annas katedrāle Jelgavā, kas celta pēc dižā Rastrelli projekta, uzcelti dievnami tādās vietās, kur iepriekšējos gados to nekad nav bijis. Atdzīvojusies garīgā dzīve draudzēs, atklāts milzum daudz svētdienas skolu, sākusies Ticības mācības pasniegšana laicīgās skolās, atjaunots Rīgas Garīgais seminārs, var pat teikt - izveidots no jauna, jo nekā nebija, kad to atklāja. Lūk, tas ir tikai tāds mazumiņš no tiem pūliņiem un labajiem darbiem, kurus paveicis mūsu Visaugstisvētītais Valdnieks."

Rīgas Garīgā semināra pasniedzējs Maksims Kirilovs semināra pasniedzēju un audzēkņu jūtas izteica šādi: "Mums ļoti liels prieks par mūsu Visaugstisvētīto Valdnieku, Virsganu un mūsu Rektoru, tāpēc ka šodien visi mūsu studenti, pasniedzēji līksmo un pārdzīvo līdzi šim garīgajam notikumam Latvijas Pareizticīgās Baznīcas dzīvē."

Kad Viņa Aaugstā Svētība Visaugstisvētītais Metropolīts Aleksandrs ieradās Rīgas lidostā, viņu sirsnīgi sagaidīja Latvijas garīdzniecība un laicīgie ticīgie.

Īsā uzrunā Visaugstisvētītais Valdnieks Metropolīts pateicās visiem klātesošajiem: "Dārgie, mīļotie tēvi, prāvesti, brāļi un māsas! Es jums atvedu svētību no Viņa Vissvētības un Aleksija Brīnumdara, Maskavas Metropolīta, kura relikvijas mēs vairākkārt skūpstījām un pie kurām lūdzām Dievu, svētību no Radoņežas igumena Sergija, brīnumdara, un no visiem jaunajiem brīnumdariem, kuru relikvijas mēs Lavrā skūpstījām. Es lūdzu par draudzi, ko Dievs man uzticējis, lūdzu par visu Latvijas tautu, par Latvijas Valsti, par tās valdību, lai tā rīkotos gudri, lai vairāk rūpētos par tautu, un lūdzu Dievam svētību, spēku nest manu - nu jau metropolīta - arhiereja, Dieva Baznīcas paklausības krustu. Vēlreiz gribu nodot, kā man lūdza Pirmsvētītājs, viņa svētību visai Latvijas draudzei un klēriķiem.

Metropolijas pakāpe, kuru šodien guvusi mūsu Baznīca, ir Latvijas Pareizticīgās Baznīcas garīgs atbalsts. Tā nāk par labu mūsu Baznīcai un visiem Latvijas iedzīvotājiem. Lai mana kalpošana būtu miera, mīlestības, izlīguma, cilvēku dvēseļu un visu mūsu pestīšanas kalpošana. Es jums visiem pateicos, un Kungs jūs visus svētīs mūsu Vissvētās Valdnieces, Dievadzemdētājas Mūžamjaunavas Marijas lūgšanām."

Grūti aprakstīt visus pārņēmušās prieka jūtas. Visi klātesošie jutās līdzdalīgi Latvijas Pareizticīgās Baznīcas un Latvijas Valsts dzīves vēsturiskajā notikumā.

Apbalvošana ar Trīszvaigžņu ordeni 

Lielu prieku Latvijas pareizticīgo kristiešu sirdīs izsauca ziņa par Trīszvaigžņu ordeņa domes lēmumu: apbalvot Visaugstisvētīto Rīgas un visas Latvijas Metropolītu Aleksandru ar otrās šķiras Trīszvaigžņu ordeni - Latvijas Republikas augstāko apbalvojumu. Ar pirmās šķiras ordeni, saskaņā ar statūtiem, apbalvo vienīgi prezidentus.

Ar šo augsto apbalvojumu tiek atzīti Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Virsgana nopelni neatkarīgās Latvijas Valsts tapšanā. Vainagots Visaugstisvētītā Metropolīta Aleksandra pašaizliedzīgais, nerimstošais darbs aizvadītajā desmitgadē.

Valdnieka centienu dēļ saglabāta Latvijas Pareizticīgās Baznīcas vienotība, tiek atjaunoti nopostītie un apgānītie dievnami, tiek celti jauni. Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāle atdzimst vēl krāšņāka nekā pirms slēgšanas, bet skaistie gleznojumi un majestātiskais ikonostass to dara par skaistāko dievnamu Baltijas valstīs. No jauna izveidots Rīgas Garīgais seminārs, attīstās garīgā izglītība, nāk klajā baznīcas avīzes un kalendāri. Izveidojušās lieliskas starpkonfesionālās attiecības, attīstās starpkonfesionālā sadarbība. Visaugstisvētītā Metropolīta Aleksandra ieguldījums Latvijas Valsts laicīgās sabiedrības konsolidācijā nav novērtējams.

Apbalvošanas svinības notika Lielajā Sestdienā - 4. maijā Rīgas Latviešu biedrības namā. Ordeņus pasniedza Trīszvaigžņu ordeņa domes priekšsēdētāja, Latvijas Valsts Prezidente Vaira Vīķe-Freibergas kundze, kura teica: "Ordenis ir forma, kurā Valsts jums saka paldies... Kādam no jums ceļš uz apbalvojumu izrādījās zvaigžņu stunda, bet kādam - nerimstošs, rūpīgs darbs."

Viens no pirmajiem apbalvojumu saņēma Visaugstisvētītais Rīgas un visas Latvijas Metropolīts Aleksandrs.

Pateicības runā Visaugstisvētītais Valdnieks teica: "Es uzlūkoju šo apbalvojumu nevis kā savu personisko ordeni, bet kā balvu visai Latvijas Pareizticīgajai Baznīcai, visiem Latvijas Pareizticīgās Baznīcas bērniem. Baznīca, kaut arī atdalīta no valsts, tomēr kalpo tās labā. Es vienmēr esmu centies nest labumu mūsu Latvijas Valstij..."

Trīszvaigžņu ordeņa piešķiršana nozīmē, ka Latvijas Valsts atzīst Latvijas Pareizticīgās Baznīcas stāvokļa likumību, un tas pirmām kārtām ir Visaugstisvētītā Metropolīta Aleksandra nopelns.

Teksts no www.pareizticiba.lv