Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

2004. gada 12. decembrī apritēja 110 gadi kopš dzimis viens no izcilākajiem Latvijas Pareizticīgās baznīcas klēriķiem virspriesteris Nikolajs Lapekins. Viņš pārstāvēja vienu no senākajām pareizticīgo latviešu garīdznieku dzimtām. N. Lapekins piedzima Vidzemē, Cēsu apriņķī zemnieku Mārtiņa un Ievas Lapekinu ģimenē. Pavisam šajā ģimenē bija četri bērni – divi dēli un divas meitas. Laikā kad abi dēli – Jānis un Nikolajs prātoja par savu turpmāko dzīves ceļu, viņu tēva Mārtiņa Lapekina brālis Pēteris jau beidza studijas Rīgas Garīgajā seminārā un tika iesvētīts par priesteri. Tas pamudināja abus brāļus arī kļūt par garīdzniekiem Tajā laikā viņu tēva brālis Pēteris Lapekins jau kalpoja vairākās Vidzemes draudzēs, tad līdz pirmā pasaules kara sākumam emigrēja uz Ķīnu, kur arī miris un apglabāts Harbinas pilsētā. Vēlāk Lapekinu ģimene emigrēja uz ASV. Arī Jānis Lapekins beidza Rīgas Garīgo semināru. Sešpadsmit gadus - no 1922. gada līdz 1938. gadam viņš kalpoja sv. pravieša Elijas baznīcā Liepnā, bet no 1938. gada 1. septembra bija Baltinavas baznīcas priesteris. Sākoties 1940. gada represijām, priesteri Jāni Lapekinu arestēja un mājās no cietuma viņš vairs neatgriezās.  

Jaunākais Lapekinu dzimtas pārstāvis Nikolajs Rīgas Garīgo semināru beidza 1916. gadā un gatavojās uzsākt kalpošanas gaitas. Šo ieceri pārtrauca pirmais pasaules karš. Nikolajs Lapekins devās bēgļu gaitās uz Krievzemi, sāka strādāt par skolotāju Rjazaņas pilsētas skolā, kur iepazinās ar vietējo skolotāju Jevgeņiju Lapekinu un nodibināja ģimeni. 1917. gadā piedzima viņu pirmais dēls Pāvels, kuram bija laba balss un kurš trīsdesmitajos gados studiju laikā Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē dziedāja Latvijas Nacionālās operas korī. Vēlāk ilgus gadus Pāvels Lapekins bija Jēkabpils Sv. Gara baznīcas kora dziedātājs. Pavisam Nikolaja Lapekina ģimenē bija četri bērni.

Latvijā Lapekinu dzimta atgriezās divdesmito gadu sākumā. 1921. gada 21. augustā Nikolaju Lapekinu priestera kārtā iesvētīja Rīgas un visas Latvijas arhibīskaps Jānis (Pommers). Par piemiņu svētītājs Jānis uzdāvināja tēvam Nikolajam priestera krustu ar iegravētu uzrakstu „Arhibīskapa Jāņa svētība”. Nikolajs Lapekins kalpoja Latgales draudzēs. Paralēli priestera darbam viņš bērniem mācīja ticības mācību vietējās skolās un bija Viļakas iecirkņa prāvests.    

Ilgus gadus tēvs Nikolajs Lapekins kalpoja Dievmātes Piedzimšanas baznīcā Šķilbēnos. 1926. gada 21. oktobrī viņu ievēlēja par šīs draudzes pirmo priesteri un 1929. gada 2. maijā notika dievnama mazā iesvētīšana. Baznīcas labiekārtošanai vietējie iedzīvotāji ziedoja naudu un nesa dzimtas svētbildes, bet priestera sieva Jevgeņija Lapekina uzdāvināja baznīcai Kazaņas Dievmātes svētbildi. Lielo dievnama iesvētīšanu svinīgos apstākļos 1937. gada 30.maijā veica Latvijas metropolīts Augustīns. Pateicoties sava pirmā priestera tēva Nikolaja rūpēm un gādībai, ar daudzu ticīgo labvēļu atbalstu Šķilbēnu draudze uzbūvēja dievnamu un draudzes ēkas, iegādājās zemi. Šķilbēnos N. Lapekins kalpoja līdz 1939. gada 1. decembrim, kad saņēma nosūtījumu uz Balviem.    

Līdz otrā pasaules kara beigām, 1944. gadā vācieši Lapekinu ģimeni deportēja uz Čehoslovākiju, no kurienes pēc krievu armijas ienākšanas ģimene atgriezās Latvijā. Pēc kara Nikolajs Lapekins sāka sagrautās sv. pravieša Elijas baznīcas atjaunošanu Liepnā, pulcināja draudzi. Ļaudis vezumos (dažkārt līdz 20 pajūgiem rindā) piegādāja celtniecības materiālus. Par ieguldīto darbu Liepnas baznīcas atjaunošanā 1948. gada 24. aprīlī tēvs Nikolajs saņēma apbalvojumu - Rīgas un visas Latvijas metropolīta Benjamiņa Goda rakstu.   

1949. gadā Nikolaju Lapekinu arestēja vietējā vara un sākās viņa Golgātas ceļš uz Sibīriju. Izsūtījumā virspriesteris Nikolajs Lapekins atradās sešus gadus, pabija Arhangeļskas un Vologdas nāves nometnēs, no kurienes 1955. gadā atbrīvots. Izsūtījumā bija jāveic dažādi darbi, kādu laiku tēvs Nikolajs tika pielikts par maizes dalītāju ieslodzītajiem, nometnes priekšniecība laikam viņam uzticējās. Ieslodzījuma laikā tēvam Nikolajam brīnumainā kārtā bija izdevies saglabāt nelielu svētā Nikolaja Brīnumdarītāja svētbildīti un krūšu krustiņu. Tagad šo svētbildīti un krustiņu, kā arī svētītāja Jāņa (Pommera) dāvāto priestera krusts kā relikvijas glabā tagadējie Lapekinu dzimtas turpinātāji. Naktīs barakā slepus ieslodzītajiem tēvs Nikolajs noturēja dievkalpojumus, ko apmeklēja dažādu konfesiju ticīgie un arī neticīgie. Tumsā un bezcerībā klusi skanēja dziedātās dziesmas un Dieva vārds. Un piedzima cerība – izdzīvot un atgriezties... Vēlāk, jau pēc atgriešanās dzimtenē, Nikolajs Lapekins nepārtrauca savu saikni ar bijušajiem ieslodzījuma biedriem, rakstīja vēstules, dalījās savos pārdzīvojumos, deva padomus. Viņa korespondences loks bija ļoti plašs, tas aptvēra ne tikai Latviju, bet arī Čehoslovākiju, Krieviju, ASV.  

No ieslodzījuma tēvs Nikolajs atgriezās 1955. gada oktobrī. Un jau pēc gada viņš tika nosūtīts uz Jēkabpili, kalpot Svētā Gara baznīcā un blakus esošajā Svētā Nikolaja baznīcā. Tas bija Baznīcas vajāšanas laiks, garīgas nebrīves un pazemojumu laiks, kad ne tikai kalpošana Dievam, bet pat atklāta savas ticības izrādīšana prasīja izcilu vīrišķību, gara spēku un pašaizliedzību. Tā kā Sv. Gara baznīcas draudzei nebija tik daudz naudas, lai nomaksātu milzīgos nodokļus, vietējā izpildkomiteja nolēma slēgt Sv. Gara dievnamu un draudzei atstāt mazo sv. Nikolaja baznīciņu.  Uzzinājis par to, tēvs Nikolajs ieradās pilsētas izpildkomitejā un īsi noteica: „Kamēr vien es te būšu, tas nekad nenotiks”. Kādu laiku bija miers, taču vēlāk varas vīri tomēr atņēma mazo Nikolaja baznīcu, kas ilgu laiku stāvēja tukša un pamesta, līdz vēlāk tajā iekārtoja izstāžu zāli. Bet majestātiskais Svētā Gara dievnams Daugavas krastā palika draudzei. Pateicoties tēva Nikolaja dedzībai un stingrībai, kā arī draudzes locekļu mīlestībai uz savu dievnamu, šī skaistā baznīca nekad netika slēgta. Patlaban atdzimst Sv. Gara klosteris, draudzei atdota atpakaļ arī Nikolaja baznīca.      

Savas kalpošanas piecdesmitajā gadā tēvs Nikolajs saņēma augstu priestera apbalvojumu – mitru, bet 1971. gada 16. augustā par nopelniem Baznīcas labā patriarhs Pimens pasniedza viņam sv. Kņaza Vladimira II šķiras ordeni. Virspriestera Nikolaja Lapekina mūžs aprāvās 1973. gada 7. februārī, viņš apbedīts Jēkabpils kapos.

Vecie Svētā Gara baznīcas draudzes locekļi atceras tēvu Nikolaju kā ļoti sabiedrisku, atsaucīgu, ticībā nelokāmu priesteri. Gadījās, kad dievkalpojuma laikā baznīcā nebija pārāk daudz cilvēku un baznīcēni savā starpā runāja: „Žēl, ka cilvēki nenāk un dievnams stāv tukšs.” Tādās reizēs tēvs Nikolajs vienmēr sacīja: „Jūs dziļi maldāties. Dievkalpojuma laikā vienmēr kopā ir visi Baznīcas locekļi, mirušie un dzīvie. Dievnams nekad nav tukšs.” Pie tēva Nikolaja vienmēr katrā laikā varēja griezties visi, kam tas bija nepieciešams, jo viņa nelielā draudzes namiņa durvis vienmēr bija vaļā. Tās viņš praktiski nekad neslēdza. Ja devās uz dievnamu, tad tikai pievēra durvis un pie tām pielika zīmīti: „Esmu baznīcā”. Viņš vienmēr dedzīgi atsaucās un sniedza palīdzību visās draudzes locekļu vajadzībās, bēdās, dalījās priekos. Tādēļ tēvs Nikolajs vienmēr paliks savas draudzes locekļu labā piemiņā.   

S. Miņkova