Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību
LV
|
|
Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību |
|
|
|
LV |
|
|
|
Viņš bija pirmais latvietis, kas sasniedza tādu augstu garīgu stāvokli. Pareizticīgo latviešu reliģiskajai un nacionāli kulturālajā atdzimšanā šim cilvēkam bija īpaši nopelni. Viņa loma sevišķi izpaudās Latgalē, kas tolaik bija pakļauta Polockas un Vitebskas bīskapam. Tajā laikā Polockas eparhijā dzīvoja 322 tūkstoši latviešu, no kuriem 50 tūkstoši bija pareizticīgi. Viņa laikā Latgalē tika atklātas vairākas skolas latviešu bērniem, piem. Varakļānos, Tilžā un citur. Vitebskas Garīgajā seminārā tika nodibinātas speciālas stipendijas latviešiem. Bīskaps Aleksandrs pastāvīgi apmeklēja latviešu draudzes un noturēja dievkalpojumus dzimtajā valodā. Arī pašā Vitebskā vairākas reizes gadā tika noturēti dievkalpojumi latviski. Bīskaps Aleksandrs dzimis 1834. gadā Vidzemē, Puiķeles pagastā. Viņa tēvs bija vienkāršs zemnieks Juris Zaķis, savu dēlu kristīja par Andreju. 1859. gadā Andrejs pabeidza Rīgas Garīgo semināru un uzreiz tika iesvētīts par priesteri. Te viņa dzīvē notika nelaime - nomira sieva. Arhibīskaps Platons ieteica viņam iestāties Kijevas Garīgajā akadēmijā, kur arī viņš tika uzņemts kā kroņa stipendiāts 1860. gadā. 1865. gadā Andrejs Zaķis pieņēma mūka kārtu ar vārdu Aleksandrs un 16 gadus strādāja savā dzimtajā Rīgas Garīgajā seminārā, pēc tam tika paaugstināts par arhimandrītu un pārcelts uz Mogiļovas Garīgo semināru par rektoru. 1883. gadā arhimandrīts Aleksandrs tika iesvētīts bīskapa kārtā. 1899. gada 27. jūlijā pirmais latviešu bīskaps nomira un ar godu tika apglabāts Vitebskas katedrālē. Uz viņa kapa ir uzcelts balta marmora sarkofāgs ar pastāvīgi degošu svētlampiņu. Padomju gados šī katedrāle tika nolīdzināta no zemes virsas. Pašreiz latvieša bīskapa Aleksandra piemiņa Krievijā tiek atjaunota.
|
