====Kyrie eleison==== Jautājumi un atbildes par ticību, pareizticību un Baznīcu, Kāpēc "vecais stils"?

Pareizticīgie joprojām neaizmirst tā saukto vecā stila jeb juliānisko kalendāru un arī Ziemassvētkus vēlas svinēt tā, kā to noteikusi baznīca jau pašos pirmsākumos – tās ir vissenākās tradīcijas ar dziļi garīgu pamatojumu.

Izprast kalendāra būtību visā dziļumā un pilnībā nav iespējams bez nopietnām astronomiskām, matemātiskām, vēsturiskām un teoloģiskām zināšanām. Laiks ir kustīgs un plūstošs, un kalendārs pieder pie laika dimensijas, tas ir orientieris. Neviena kalendāra sistēma nav vienkārša, tāpēc arvien no jauna tiek diskutēts par pareizu vai nepareizu laika skaitīšanu, par konkrēta kalendāra atbilstību citām atskaites sistēmām. Taču visos laikos laika skaitīšanas sistēma bijusi saistīta ar kultūras jautājumu, kalpojot garīgiem, reliģiskiem mērķiem (arī inkiem, ēģiptiešiem, babiloniešiem utt.). Runājot pētnieka A. N. Zeļinska vārdiem, “kalendārs ir ritms, kura mērķis ir apvienot ārējo kosmosu ar cilvēka iekšējo kosmosu par vienotu harmonisku veselumu. Tas ir ne tikai ritms, bet arī atmiņa. Tāpēc kalendāru pēc būtības var dēvēt par ritmisko cilvēces atmiņu”. Piemēram, senās Ēģiptes saules kalendārs, kā arī Babilonas un Ķīnas mēness-saules kalendāri, kuros periodiski atkārtojas svētku cikli, kalpoja tieši šādam mērķim – uzglabāt šo kultūru galvenās vērtības. Mēs dzīvojam ērā, kuras atskaites brīdis ir saistīts ar Kristus dzimšanu, līdz ar to kristiešu pienākums ir godāt sākotnējās Kristus baznīcas iedibināto laika skaitīšanas sistēmu un sekot savulaik vispasaules koncilos izstrādātiem norādījumiem. Iespējams, var runāt par diviem kalendāriem: civilo, kurš būtu ērts praktiskai ikdienas dzīvei un ar gadalaiku piesaisti konkrētiem datumiem, un baznīcas, kas ietver dziļi sakrālu jēgu un noteiktu tradīciju turpinājumu.

“Vecā stila” hronoloģija ir pārmantota no Bizantijas (Romas impērijas austrumu daļas) kopā ar kristietības ienākšanu. Savos pamatos tas bija Juliāniskais kalendārs, kas, savukārt, sakņojās senās Ēģiptes kultūrā un kopā ar to bija pastāvējis 4 tūkstošgades. Ēģiptes kalendāra izcelsme saistās ar Sīriusu – pašu spožāko zvaigzni debess jumā, kuru kopš sirmas senatnes ir apdziedājuši vārda meistari par tās nesalīdzināmo skaistumu. Ēģiptiešu zinātniekiem tā nebija vienīgi poētiskas apbrīnas objekts, bet palīdzēja viņiem sastādīt pasaulē pirmo saules kalendāru. Laiks starp diviem pirmajiem Sīriusa rīta lēktiem sastādīja laika posmu 365, 25 dienas. Tomēr, neraugoties uz šo acīmredzamo astronomiski atklāto faktu, Ēģiptes priesteri par sava kalendārā gada garumu izvēlējās noapaļoto skaitli 365, uzlūkojot to par simbolisku un svētu. Iespējams, te arī nosacīti varam runāt par vienlaicīgu divu kalendāru līdzāspastāvēšanu: par astronomiski zinātnisko (iespējami precīzi saskaņots ar dabas parādībām) un reliģiozi mistisko. No dziļāka redzes viedokļa tie nav savstarpēji pretrunīgi un no kāda augstāka kosmiska ritma viedokļa –harmoniski.

Ēģiptiešu gads ar 365 dienām (+ 5 papilddienas) jūtami atpalika no patiesā saules (tropiskā) gada. Citiem vārdiem, dabas sezonu parādības pakāpeniski sāka apsteigt kalendāra datus. Jāizsaka pieņēmums, ka šāda atpalikšana nav jāsaista ar tiešu kļūdu astronomiskajos aprēķinos, bet ir apzināti pieļauta un reliģiski motivēta. Ja stādamies priekšā kalendāru koncentriska apļa veidā, tad šai nobīdei, virzoties atpakaļ pa visām 365 kalendāra dienām, bija jāveic kosmisks aplis 1460 juliānisko gadu laikā. Arī visi reliģiozie svētki, ieskaitot slavenās Ozīrisa mistērijas, sāk savu slīdošo loku, griežoties pretējā virzienā attiecībā pret īsteno dabas sezonu loku. Visa laika un sezonu iesvētīšana, iespējams, arī ir šī “slīdošā vai klejojošā” kalendāra reliģiozi mistiskā jēga.

Tomēr, nesaderībām starp astronomisko laiku un kalendāro laiku aizvien pieaugot, radās nepieciešamība pēc reformām. Pirmo mēģinājumu veica Ptolemejs III Evergets (238. p. m. ē.), taču šīs reformas iedzīvināt bija lemts Jūlijam Cēzaram – viņš to uzdeva izdarīt ievērojamam Aleksandrijas astronomam Sozigēnam 46.g. p. m. ē., kad visa Romas impērija pārgāja uz jauno laika skaitīšanu. Runa nebija par iepriekšējā romiešu mēness kalendāra, bet gan par ēģiptiešu saules kalendāra reformu.

Šis kalendārs tīrā veidā pastāvēja tikai līdz Vispasaules Nīkajas koncila laikam 325. gadā, ko sasauca kristīgais imperators Konstantīns Lielais. Jūlija Cēzara kalendārā, kas bija stingri orientēts pēc Saules, tika iekļauts arī Mēness fāžu nomaiņas ritms. Tas bija nepieciešams galveno kristiešu svētku – Lieldienu noteikšanai, no kā automātiski izriet arī visa pārējā Baznīcas gada kārtība. Kristiešu hronologiem vēl nācās atrisināt daudzas grūtības, piemēram, kā mēness ritmu savienot ar septiņu dienu nedēļu, pie tam tā, lai atrisinātu jautājumus par Lieldienu svinēšanas datumiem, kas savukārt vēsturiski bija saistīti ar Vecās derības jūdu Lieldienām (Passā), ko ebreji kopš Mozus laikiem svinēja vienīgi pilnmēnesī. Saskaņā ar apustuļu noteikumiem, Nīkajas un Antiohijas koncilu lēmumiem, Lieldienu svinēšana visiem kristiešiem tika nolikta pirmajā svētdienā pēc pirmā pilnmēness, kas ir iestājies pēc pavasara saulgriežiem, taču ne agrāk par ebreju Passā (nedz vienlaicīgi ar to). Kristīgie hronologi vēlējās gan saglabāt vēsturisko saistību ar Veco derību, gan būt uzticīgi evaņģēliskajai notikumu secībai.

No zinātniskā viedokļa raugoties, gan rodas iebildums – baznīcas juliāniskais kalendārs 128 gadu laikā atpaliek no saules jeb tropiskā gada par 1 dienu. Taču te der atcerēties, ka pats vārds „kalendārs” sākotnēji cēlies no seno romiešu mēneša pirmajām dienām kalendām (latīņu calendae), viņi sakrālo principu – svētīt dažas dienas gadā – turēja īpašā cieņā. Tāpat var teikt, ka Jūlija kalendāra Kristus piedzimšanas svētki, Lieldienas un citi baznīcas svētki garīgi mistiskā veidā pamazām iesvēta visu astronomisko gadu (tas gan notiks ļoti ilgā laika periodā – 46 752 gados).

Lai kalendāru pietuvinātu saules gadam, pāvests Gregors XIII 1582. gadā nolēma veikt reformu, zaudējot uzticību baznīcā nolemtiem kritērijiem par svētku svinēšanas kārtību (piemēram, tikai viena gadsimta laikā, no 1851. līdz 1950. gadam, katoļu Lieldienas 15 reizes svinētas pirms ebreju Passā svētkiem). Ne velti pāreja uz „jauno stilu” jeb Gregora kalendāru piedzīvoja lielu pretestību – to nevēlējās pieņemt pareizticīgie, ilgu laiku tam pretojās protestanti, iebildumus izteica arī zinātnieki (Džordāno Bruno, Johanness Keplers, Andrejs Bolotovs u. c.). Arī Latvijā no 1284. līdz 1589. gadam plosījās kalendāra nemieri, kurus apspieda ar karaspēka palīdzību. Tomēr 18. gs. vidū Gregora kalendārs praktiski iekaroja visu Eiropu. Pie Juliāniskā kalendāra palika vienīgi Krievija, Grieķija un Tuvo Austrumu patriarhāti.

Ziemassvētku diena – 25. decembris pēc "jaunā stila" – saskaņā ar Jūlija kalendāru iekrīt 7. janvārī, kas nav svinamo dienu sarakstā. Rēķinoties ar reālo situāciju, daudzās valstīs, kur pareizticīgo skaits ir neliels, šīs konfesijas ticīgie gājuši uz kompromisiem, cienot iedzīvotāju vairākuma vēlmes. Taču atsacīties no iekšējā garīgās dzīves ritma, kas saistās ar ticību un senās baznīcas iedibināto kārtību, viņiem nepavisam nav nācies viegli. Centieni ievērot Jūlija kalendāru un reliģiskās tradīcijas pareizticīgajiem parasti rada sociālas un arī emocionālas grūtības – jāievēro gavēnis, kamēr visapkārt gavilē par Ziemassvētku laiku, var rasties sarežģījumi darbā un nesaskaņas ģimenē (ja ir konfesionāli jauktas laulības). Neskatoties uz to, daļa pareizticīgo joprojām tur cieņā senāko kristīgās kultūras mantojumu, turklāt uzticību tam stiprina sava veida mistisks apliecinājums – kāda pārdabiska zīme. Katru gadu Lielajā Sestdienā, dienu pirms pareizticīgo Lieldienām, ko svin pēc vecā stila, Jeruzalemē uz Kristus kapa notiek brīnums, ko sauc par žēlastības uguns nonākšanu. To aprakstījuši arī krustneši (Pareizticīgo Baznīcas ienaidnieki), dažādu konfesiju svētceļnieki un pat neticīgie daudzu gadsimtu gaitā. Zinātnieki un skeptiķi tā arī nav raduši izskaidrojumu šim faktam.

...Vēl plašāk par šo tēmu