====Kyrie eleison====

Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

ENG

Sākumlapa

Kā vērsties pie svētkalpotājiem, svētības saņemšana u.c.

Satiekot priesteri vai bīskapu (bet nekad ne diakonu) ir jālūdz viņam svētība (tas it tradicionāls sveicināšanas veids). Palokot galvu un saliekot rokas sev priekšā ar plaukstām uz augšu, jāsaka: „Tēvs, svētījiet” (vai vēršoties pie bīskapa: „Valdniek, svētījiet”). Svētkalpotājs, īpaši salicis labās rokas pirkstus (simboliski attēlojot Jēzus Kristus vārda (grieķu val.) pirmos burtus), apzīmēs Jūs ar krusta zīmi (pārkrustīs). Šī ir redzama zīme Dieva žēlastības piesaukšanai pār Jums. Pēc apzīmēšanas ar krusta zīmi, Jūs svētījušo svētkalpotāja roku jānoskūpsta. Tāpat arī atvadoties.

Daudzi samulst, kad viņiem nākas skūpstīt, piemēram, jauna priestera roku, kurš viņam derētu par dēlu. Bet tur nav nekā peļama vai pazemojoša: skūpstot priestera roku vai izrādot viņam citas cieņas pazīmes, mēs vispirms godinām nevis viņu pašu kā cilvēku, bet Dieva žēlastību, kas viņam dota Priesterības Noslēpumā (Sakramentā) – to Dieva glābjošo spēku, kurš caur svētkalpotāju dod mums visu nepieciešamo garīgai dzīvei.

Vēršoties pie pareizticīgā svētkalpotāja viņu uzrunā vārdā (ne uzvārdā, ne vārda saīsinājumā, ko lieto sarunvalodā) un pievienojot tam „tēvs” – piem. „tēvs Pēteri”, „tēvs Andrej” vai vienkārši „tēvs”. Iespējama arī uzruna (tas gan ir ļoti oficiāli) pēc svētkalpotāja kārtas: „tēvs diakon”, „tēvs igumen” u.c.

Izņēmums ir vēršanās pie bīskapa – viņu jāuzrunā par „Valdnieku”, piem. „Valdniek Aleksandr”.

Uzruna vārdā un tēva vārdā, uzvārdā, ko parasti izmanto laicīgā dzīvē kā cieņas apliecinājumu, attiecībā pret svētkalpotājiem nav pieņemama.

Uzruna „svētais tēvs” ir Rietumu (katoļu) tradīcija un pie pareizticīgajiem nav pieņemta.