====Kyrie eleison==== Jautājumi un atbildes par ticību, pareizticību un Baznīcu

Baznīca uzglabā un pasargā šo pestījošo ticību “kas svētajiem reiz uzticēta” (Jūd. 3). Šā iemesla dēļ Baznīca ir “patiesības balsts un pamats” (1. Tim. 3, 15). Tā līdzinās Noasa šķirstam bangojošā pasaules stihiju jūrā un tāpēc tikai Viņā - Kristus Miesas reālijā ir iespējams iegūt glābšanos šī vārda visīstenākajā nozīmē (1. Pēt. 3, 21).

Ir debesu baznīca, kas dzīvo svētās gavilēs, un baznīca virs zemes, kas izcīna labo ticības cīniņu, pasaules vējam un vētrām spītējot. Debešķīgās baznīcas daļu piepilda visi debesu spēki – eņģeļi un svētie (Ēbr. 12, 22-23), bet zemišķo sastāda ticīgi ļaudis – taisnie un grēcinieki (Mt. 13, 47 – 50). Debesu un zemes baznīcas kopā sastāda vienotu vispasaules (katolisko)/konciliāro Baznīcu, kuras Galva ir mūsu Kungs Jēzus Kristus.

Baznīcas lūgšana ir pati spēcīgākā. Kā pie senajiem sacīts, “Baznīcas lūgšanu spēkā cilvēks nedeg ugunī, neslīkst ūdenī; tāda lūgšana izceļ pat no okeāna dzīlēm un satricina debesis, gluži kā mātes lūgšana par savu bērnu”. Baznīcas lūgšanu iedarbība nemaz nav salīdzināma ar privāto lūgšanu mājās. Patiesa ir kāda paruna: lai atsvērtu dievnamā vienreiz no sirds teikto “Kungs, apžēlojies”, mājās būtu jāizlasa viss Psalmu krājums; viena pazemīga noliekšanās altāra priekšā atsver tūkstoš klanīšanās žestus mājas apstākļos. Dievu gan var pielūgt visur, bet gluži kā liela kora dziedājums ir spēcīgāks par atsevišķu balsi, tā arī Baznīcas lūgšana “vienā mutē un ar vienotu sirdi” ātrāk sasniedz Dieva troni.

Tāpēc nelaimīgs ir tas cilvēks, kurš bez nopietna iemesla ir izlaidis kaut vienu no svētdienas dievkalpojumiem, jo tas ar savām neaptveramajām iespējām ir pagājis viņam secen uz visiem laikiem. Tāpēc sens apustuļu tradīcijas likums nosaka: “ja kāds bez attaisnojoša iemesla nav apmeklējis dievkalpojumus trīs svētdienas pēc kārtas, tāds neredzamā veidā tiek nošķirts no Baznīcas un paliek ārpusē bez aizsardzības, nonākot ļauno garu darbības zonā”.

Dievbijīgi kristieši, apustuļu pavēlei paklausīdami, lūdz Dievu vienmēr un katrā vietā (Ef. 6, 18), tomēr kristīgā Baznīca kopš senlaikiem publiskiem dievkalpojumiem ir iestādījusi ne tikai noteiktus laikus, bet arī noteiktu vietu, kur ticīgie ļaudis sapulcējas kopējām lūgšanām, proti, – garīgas upurēšanas mērķim (1. Pēt. 2, 5). Gluži kā gars un miesa veido dzīvu cilvēku viņa veselumā, tā arī Dieva garīgā celtne nav atraujama no savas materiālās izpausmes – dievnama vai baznīcas kā celtnes. Protams, Baznīca kā garīga celtne, pirmkārt un primāri, tiek noslēpumaini celta nevis no akmens, bet no Garā atdzimušu cilvēku dvēselēm; un kā tāda tā reprezentē Dieva imago virs zemes. Jo visas šīs dvēseles kopumā veido Kristus Miesu. Visas sirdis un dvēseles savienojas par vienu veselumu Kristū. Taču baznīca tiek celta arī no akmens burtiskā nozīmē. Saskaņā ar baznīctēvu skaidrojumu, tā ir lielās (vai garīgās Baznīcas) ikona. Tādējādi Kristus Baznīcai šai pasaulē piemīt neredzamā un redzamā dimensija vienlaicīgi. Ignātijs Dievnesējs (2. gs.) saka: gluži kā miesā nākušais Kristus bija reāls un vēsturisks, tā arī mūsu pestīšana realizējas reālā, konkrētā draudzē (kopienā). T.n., ka būt par patiesu kristieti nav iespējams kaut kādā vienīgi abstrakti garīgā, mistiskā līmenī, neiesaistoties konkrētajā, redzamajā draudzē, resp., no fiziskiem materiāliem celtā dievnamā.

No visām citām iespējamām ticīgo ļaužu sapulcēšanās vietām dievnams atšķiras ar to, ka tikai tur atrodas bīskapa svētīts altāris vai svētais antimi(e)ns ar svēto relikviju daļiņām (tikai pie šiem noteikumiem var tikt svinēts euharistiskais dievkalpojums). Tas ir priekšnoteikums, lai liturģijas laikā uz bīskapa svētītā altāra tiktu svinēts lielākais Noslēpums, kura laikā ticīgie ņem dalību Paša Pestītāja Miesā un Asinīs. Tāpēc Dievnams kā īpaša Dieva klātbūtnes vieta ir neatsverams balsts kristiešu lūgšanām.

****

Par pirmo kristīgo dievnamu var uzskatīt augšistabu Jeruzālemē, kur Jēzus Kristus iestādīja sv. Vakarēdienu. Apustuļi un pirmkristieši, kurus viņu ticības dēļ vajāja, lūgšanas nolūkam pulcējās arī privātajos namos. Kristieši bija spiesti pulcēties un noturēt dievkalpojumus arī slepenās vietās – alās, mežos, katakombās. Tā tas turpinājās pirmos trīs gadsimtus pēc Kristus dzimšanas. Vietām jau 3. gs. varēja atklāti celt dievnamus, tomēr pilnu brīvību dievnamu celšanai kristieši ieguva tikai 4. gs., kad ķeizars Konstantīns Lielais pasludināja ticības brīvību Romas impērijā.

****

Pēc sava ārēja izskata dievnami ir dažādi. Vissenākais dievnama veids tika atveidots iegarena četrstūra veidā, līdzinoties kuģim. Šāds dievnama izskats simbolizē Baznīcu kā kuģi, kas ved dvēseles cauri bangojošai dzīves jūrai vētrās uz miera ostu – Debesu Valstību. Krustveidīgus dievnamus ceļ par zīmi tam, ka ticīgie iegūst savu pestīšanu, pateicoties Pestītāja ciešanām pie krusta Golgātā. Apaļas formas dievnams simbolizē mūžīgo dzīvību, ko manto Kristus draudze pēc Kristus apsolījuma.

Kupoli, kas paceļas virs dievnama simbolizē Debesis, kurp lūgšanu laikā ticīgie paceļas savā sirdī un prātā, kā arī degošu sveci – dedzīgu lūgšanu un alkas pēc Dieva. Virs baznīcas jumta ir ierīkoti torņi (1, 3, 5, 7, 13) ar krusta zīmi smailē. Tornī, kas ierīkots baznīcas rietumos virs ieejas dievnamā, tiek iekārti zvani, kuriem zvanot, ļaudis tiek aicināti baznīcā. Ieejas durvis tiek ierīkotas rietumu pusē, atgādinot kristiešiem, ka viņiem jābēg no vakara, tumsas un ļaunuma uz Austrumiem, kas simbolizē gaismu, paradīzi un Kristu.

*******

Dievnama iekšējais izkārtojums un simbolika

Savā iekšējā izkārtojumā dievnams līdzinās V. D. saiešanas teltij (tabernākulam), tas iedalās trīs daļās: priekšnamā, vidus daļā un altārī.

Priekšnams (4) – dievnama rietumu daļā – ir pirmā vieta pie ieejas.

Senos laikos šai dievnama daļā stāvēja kristību kandidāti, kā arī smagi grēcinieki, kas atradās grēku nožēlas procesā. Priekšnamu no dievnama vidusdaļas šķir siena ar durvīm.

Vidus daļa ir plašākā dievnama daļa, kas paredzēta ticīgo ļaužu lūgšanām. Vidus daļas sienas ir izrotātas ar ikonām. Šai daļā stāv galdiņi ar slīpu virsmu ikonu, krusta un grāmatu novietošanai.

Vidus daļu no altāra šķir svētgleznu stāvs – ikonostass (768). Svētgleznu stāva priekšgalā atrodas paaugstinājums, ko sauc par soleju (5). Solejas labajā un kreisajā pusē paredzētas vietas lasītājiem un dziedātājiem, kā arī piestiprināti baznīcas karogi ar svētgleznām. Solejas vidusdaļā, kas iepretim altārim paplašinās pusovālā, retāk kvadrāta malas nogriezuma veidā, sauc par ambonu (10); tur stāv diakons, kas lasa lūgšanas un Evaņģēliju. Svētgleznu stāvs ir koka siena, pie kuras vairākās rindās ir piestiprinātas ikonas.

Caur svētgleznu stāva sienu trīs durvis ved no dievnama vidus daļas altārī; vidējās no tām sauc par Ķēniņa durvīm (vārtiem) (6), jo pa tām liturģijā sv. Dāvanu izskatā nāk Pats debesu Ķēniņš Jēzus Kristus. Durvis pa kreisi no Ķēniņa durvīm (raugoties no priekšas) sauc par ziemeļu durvīm (7), pa labi – dienvidu durvīm (8).

Altāris (4) ir galvenā dievnama daļa, augstāka par pārējām divām daļām un ir pavērsta pret austrumiem. Altāris ir paredzēts vienīgi svētkalpotāju sakramentālām darbībām un simbolizē neredzamo, garīgo pasauli. Kurpretim dievnama vidusdaļa, kas paredzēta lajiem – redzamo un materiālo pasauli. Tomēr abas daļas pastāv nesaraujamā vienotībā. Pats vārds “altāris” (lat. “alta ara”) nozīmē “augsts upura galds”. Dažos dievnamos bez viena, galvenā, ir vēl arī vairāki citi altāri, bet visu altāru iekārtojums ir vienāds. Nepieciešamie altāra piederumi ir divi galdi: dievgalds/tronis un upura galds.

Dievgalds (2) – četrstūrains nepārvietojams, ar gaišu audeklu pārklāts galds altārtelpas vidū, iepretī Ķēniņa durvīm. Par dievgaldu to sauc tāpēc, ka uz tā notiek Sv. Vakarēdiena Noslēpums, tātad neredzami ir klātesošs pats Kungs un Pestītājs. Uz dievgalda atrodas antiminss, krusts, Evaņģēlijs un svēto Dāvanu uzglabāšanas trauciņš.

Bīskapa iesvētītais antiminss liecina, ka dievkalpojumi dievnamā tiek noturēti ar bīskapa svētību. Antiminss ir dievgalda aizvietotājs, tāpēc nepieciešamības gadījumā uz tā var noturēt liturģiju arī citos apstākļos ārpus dievnama telpas. Krusts uz dievgalda apzīmē Jēzus Kristus – mūsu Pestītājs klātbūtni, bet Evaņģēlijs apzīmē Viņa, kā patiesības sludinātāja klātbūtni.

Upurgalds Sv. Dāvanas uzglabājas uz altāra sevišķā trauciņā, lai nepieciešamības gadījumā pasniegtu tās ticīgajiem laikā, kad liturģija netiek noturēta vai arī pasniegšanai slimniekiem mājas apstākļos. Bez minētajiem priekšmetiem uz dievgalda atrodas pārnēsājamais trauciņš, lai Sv. Dāvanas vajadzības gadījumā varētu aiznestu uz privātajām mājām.

Katrā baznīcā zem dievgalda atrodas kāda relikvija - svēto mirstīgās atliekas.

No dievgalda pa kreisi, altāra ziemeļaustrumu pusē stāv upurgalds (3), apsegts līdzīgi altārim, ar gaišu audeklu. Uz šī galda tiek sagatavotas liturģijai nepieciešamās dāvanas – maizi un vīnu un liek dāvanu sagatavošanai nepieciešamos traukus u.c. priekšmetus.

Simbolika. Saskaņā ar baznīctēvu skaidrojumu, baznīcas izkārtojums simboliski attēlo ne tikai dievišķās lietas, bet arī pašu cilvēku, kāds viņš ir ticis radīts Dieva tēlā un līdzībā. Dievnama vidusdaļa attēlo viņa ķermeni un tikumiskas dzīves iemantošanu. Altāris ir viņa dvēsele, kas dod iespēju, apcerot fiziskos fenomenus, redzēt aiz tiem garīgo realitāti. Dievgalds simbolizē cilvēka garu, kas ir spējīgs uz mistisku dievapceri. Tādejādi dievnams simbolizē cilvēku, bet arī cilvēks ir uzlūkojams kā templis. Dievnams vienlaicīgi simbolizē Dieva nākšanu pie cilvēka kā arī cilvēka tiekšanos pie Dieva, viņa pestījošās savienošanās (dievišķošanās) ar Dievu noslēpumu.

Svētkalpotāji

Personas, kas notur dievkalpojumu, sauc par svētkalpotājiem. Ir trīs svētkalpotāju kārtas, jeb trīs priesterības pakāpes: bīskapi, priesteri, diakoni.

Bīskaps ikdienas un dievkalpojumu tērpā Bīskaps kā apustuļu vietnieks (vai likumīgais pēctecis saskaņā ar sukcesiju), ir pati augstākā persona Baznīcas garīgajā hierarhijā.

Kristieši sapulcējas euharistijas svinībām, kas ir sava veida (Kristus un apustuļu veiktā) svētā vakarēdiena turpinošs atkārtojums. Tāpēc vienam ir jāieņem Kristus vieta. Euharistiskās sapulces galva ir bīskaps. “Viena mūsu Kunga Jēzus Kristus miesa, viens biķeris, viens upuraltāris, viens bīskaps”, raksta Ignātijs Dievnesējs vēstulē “Filadelfiešiem”. Bīskapu darbība ir nesaraujami saistīta ar euharistisko priekšstāvēšanu; viņš ir kā Kristus tēls, kas stāv garīgas laulības attiecībās ar savu Baznīcu: “Bez bīskapa nedariet neko, kas attiecas uz baznīcas lietām. Tikai tā euharistija ir patiesa, kura tiek veikta ar bīskapa rokām jeb ar to starpniecību, kuriem tās veikšanu viņš pats ir deliģējis” (vēstulē “Smirniešiem”). Mūsdienās bīskapa funkcijas vietējā draudzē praktiski pilnībā realizē presbiteri (priesteri), taču tā tomēr ir pašas senākās kārtības modificēšana, jo: “Tur, kur ir bīskaps, tur jābūt arī tautai, gluži tāpat kā tur, kur ir Jēzus Kristus, tur arī ir katoliskā baznīca” (Smirniešiem). Lai ticīgo sanāksme varētu tikt kvalificēta par baznīcu, nepieciešams bīskaps, kas ir Kristus klātbūtnes ķīla. Tāpēc “bez bīskapa nav atļauts nedz kristīt, nedz veikt mīlestības mielastu; un otrādi – to, ko viņš akceptē, tas arī Dievam ir tīkams, lai katra lieta būtu stingra un nešaubīga” (turpat). Baznīcas katoliskums realizējas katrā atsevišķajā tās vienībā - kopienā. Šajā nozīmē visas draudzes ir vienlīdzīgas, gluži tāpat kā visi bīskapi ir vienlīdzīgi savā starpā.

Priesteris ikdienas un dievkalpojumu tērpā Vienīgi bīskaps (ar roku uzlikšanas starpniecību) ir tiesīgs iesvētīt citas personas garīgos amatos, kā arī iesvētīt mirres un antiminsus. Kaut arī visi bīskapi savā starpā ir līdzvērtīgi, tomēr atkarībā no personīgiem nopelniem, pilsētas vai apgabalu lieluma un nozīmes, kuros dotie bīskapi kalpo, tiem piešķir dažādus goda apzīmējumus (titulus), kā piemēram, arhibīskapa, metropolīta un patriarha titulus. Par bīskapiem iesvēta tikai mūkus.

Nākošo, hierarhiski pakārtoto pakāpi, caur kuru baznīcā plūst Dieva žēlastība, veido priesteri. Priesterības sakramenta spēkā tie iegūst tiesības un varu vadīt viņiem uzticēto ganāmo pulku- draudzi, administrēt Noslēpumus (sakramentus) un noturēt visus dievkalpojumus. Priesteri dalās divās daļās: baltie (precētie) un melnie (mūki).

Arī priesteri ir līdzvērtīgi savā starpā, vienīgi atkarībā no personīgiem nopelniem, tiem piešķir virspriestera u.c. goda nosaukumus.

Diakoniem (kā pašai zemākai priesterības pakāpei) nav tiesības patstāvīgi noturēt dievkalpojumus, kā arī administrēt sakramentus. Diakoni palīdz bīskapiem un priesteriem dievkalpojumu noturēšanā. Ar bīskapa vai priestera svētību viņi notur dažās lūgšanas un lasa svētos Rakstus. Galveno diakonu, kas atrodas bīskapa rīcībā, sauc par protodiakonu (pirmo diakonu).

Dievkalpojumu tērpi

Orars Stihirs Par dievkalpojumu tērpiem sauc īpašu apģērbu, kurā svētkalpotāji ietērpjas dievkalpojumu noturēšanas laikā. Šie tērpi atšķiras no parastajiem ar savu veidu un materiālu. Katram tērpam piemīt sava īpaša nozīme, kura atklājas, lasot lūgšanas pie ietērpšanās tajos. Daži no šiem tērpiem ir piešķirti visām trim priesterības pakāpēm, savukārt citi ir raksturīgi tikai kādai vienai no šīm pakāpēm. Kopīgi visām trim pakāpēm ir stihars, orars un aproces. Stihars ir garš tērps ar platām piedurknēm. Šis tērps simbolizē dvēseles šķīstību un garīgo prieku, un šīs kvalitātes nedrīkst iztrūkt nevienā no priesterības pakāpēm. Bīskapu un priesteru stiharu sauc par apkašdrānu (подризник). Orars ir gara lenta, ko diakons valkā uz kreisā pleca. Paceļot uz augšu orara galu, diakons dod ļaudīm zīmi lūgt Dievu un dziedātājiem dziedāt. Orars ir diakona amata atšķirības zīme. Bīskaps un priesteris oraru valkā ap kaklu, tā ka abi tā gali nokarās priekšā uz leju un ērt Epitrahils ības labad ir sašūti kopā. Tādejādi veidotu oraru sauc par epitrahilu, kas apzīmē augstākas iesvētības pakāpi, salīdzinājumā ar diakonu. Epitrahīls ir priestera amata atšķirības zīme, bez kuras viņš nav tiesīgs noturēt nevienu dievkalpojumu.

Aproces valkā priestera tērpa piedurkņu savilkšanai, lai būtu ērtāk kalpot. Aproces svētkalpotājiem atgādina, ka viņiem kalpošanā baznīcā jāpaļaujas ne uz saviem spēkiem, bet uz Dieva palīdzību.

Diakoniem bez stihara, orara un aprocēm nav citu dievkalpojumu tērpu. Josta

Felone Bīskapu un priesteru apģērba sastāvā ietilpst josta. Tā simbolizē Dieva spēku, kas stiprina svētkalpotājus viņu darbā. Īpašs priestera tērpa elements ir felone. Tas ir plats, bet priekšpusē īss tērps bez piedurknēm. Šis tērps priesterim atgādina, ka viņam vairāk kā citiem ir jāstāv par taisnību.

Kamilavka Priesterim kā balvu piešķir sānautu un palicu. Sānauts ir četrstūrains iegarens lakats, kam ir tāda pati nozīme kā palicai. Bez tam priesterus par nopelniem apbalvo ar galvas segām – skufiju, kamilavku, un, retos gadījumos – ar mitru. Uz krūtīm priesteris nēsā koka, sudraba vai apzeltītu krustu.

Bīskapa apģērbs: stihirs, sakoss un omofors Mitra Īpašie bīskapa ietērpa elementi ir – sakoss, omofors, mitra, palica un panagija. Sakoss ir bīskapa virstērps, kas aizvieto priestera feloni. Pēc sava izskata tas atgādina īsu stiharu ar īsām piedurknēm. Omofors ir dvieļa platuma tērps, ko valkā ap kaklu uz pleciem, pie kam, viens gals nokaras uz leju priekšā, otrs – mugurpusē. Tas atgādina bīskapam par viņa pienākumu rūpēties par nomaldījušos atgriešanu uz patiesības ceļa līdzīgi Evaņģēlija labajam ganam, kas uz saviem pleciem pārnes mājās nomaldījušos avi. Omofors ir bīskapa amata atšķirības zīme, bez kura viņš nav tiesīgs noturēt nevienu dievkalpojumu. Mitra ir ar dārgakmeņiem izrotāta bīskapa galvas sega, k Palica as simbolizē bīskapa augsto garīgo varu pār ganāmo pulku. Palica ir četrstūrains lakats ar krusta attēlu; lakatu ar vienu stūri piekar labajos sānos. Palica simbolizē garīgo zobenu, t.i., Dieva vārdu, ar ir pastāvīgs gana apbruņojums. Uz Panagija krūtīm bīskaps pastāvīgi nēsā panagiju, nelielu apaļu Dievmātes vai Pestītāja svētgleznu un krustu – krustā Sistā Kristus atgādinājumu. Bez minētajiem tērpiem bīskaps dievkalpojumā lieto zizli, ērglīšus un mantiju. Zizlis ir bīskapa garīgās varas simbols. Ērglītis, uz kura bīskaps dievkalpojuma laikā stāv, ir apaļa grīdas sedziņa ar virs pilsētas lidojoša ērgļa attēlu un norāda uz bīskapa augstajiem pienākumiem. Ieejot dievnamā uz kalpošanu, bīskaps ietērpjas sevišķā apģērbā – mantijā. Tas ir plats un garš tērps, kura krāsa var būt dažāda, bet tas vienmēr ir svītrots, apzīmējot bīskapa svētības bagātību. Pie bīskapa dievkalpojumu atribūtiem pieder arī divi bauslības galdiņi, kas attēlo Veco un Jauno Derības, - ceļa rādītājus bīskapam viņa darbā un dzīvē.

Juris (Georgs)