====Kyrie eleison==== Jautājumi un atbildes par ticību, pareizticību un Baznīcu

Uz rīta apmeklējumu nepieciešams gatavoties šādā veidā: piecēlies no gultas, pateicies Kungam par tev dāvāto iespēju pavadīt nakti mierā un par dāvāto tev vēl vienu dienu grēku nožēlai. Nomazgājies, nostājies svētbildes priekšā, aizdedzini eļļas lampiņu no sveces, lai sajustu sevī lūgšanas garu, sakārto savas domas, visiem piedod un tikai tad ķeries pie lūgšanu kārtības (rīta lūgšanas no lūgšanu grāmatas). Pēc tam izlasi vienu nodaļu no Evaņģēlija, vienu no Apustuļu darbiem un vienu katismu no Psalmu grāmatas vai vienu psalmu, ja maz laika. Pie tam nepieciešams atcerēties, ka labāk izteikt vienu lūgšanu ar patiesu pazemīgu sirdi nekā visus noteikumus ar domu, kā ātrāk visu to pabeigt. Iesācēji var izmantot saīsinātas lūgšanas, pakāpeniski pievienojot pa vienai lūgšanai. Pirms izej no mājas, saki: "Es atsakos no tevis, sātan, no tavas lepnības un tavas kalpošanas un savienojos ar Tevi, Kristu, mūsu Dievs, Dieva Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā. Āmen."

Pārkrusties un mierīgi ej uz baznīcu, nebaidoties no tā, ko tev kāds var nodarīt. Ejot pa ielu, pārkrusti sev ceļu priekšā, sakot pie sevis: "Kungs, svētī manus ceļus un pasargā mani no ļauna."

Ceļā uz baznīcu skaiti pie sevis lūgšanu: "Kungs, Jēzu Kristu, Dieva Dēls, apžēlojies par mani, grēcinieku."

Sievietes nedrīkst nākt uz baznīcu biksēs, īsos svārkos, ar spilgtu kosmētiku uz sejas, nav pieļaujamas nokrāsotas lūpas. Galvai jābūt apsegtai ar lakatu vai šalli. Vīriešiem pirms ieiešanas baznīcā nepieciešams noņemt galvassegu (cepuri).

Pēc nolikuma nedrīkst, to dara tukšā dūšā. Atkāpes iespējamas vājuma dēļ, sevi nosodot par to.

Ja ir nepieciešamība, drīkst. Tikai, kad ticīgais iet pie Svētā Vakarēdiena, soma jāatstāj malā, jo šķīstīšanas laikā rokām jābūt krusteniski saliktām uz krūtīm.

Pirms ieiešanas baznīcā iepriekš pārkrusties, trīs reizes paklanies, skatoties uz Pestītāja attēlu, un pie pirmās paklanīšanās lūdzies: "Dievs, esi žēlīgs man, grēciniekam." Pie otrās paklanīšanās: "Dievs, attīri mani no grēkiem un apžēlojies par mani." Pie trešās paklanīšanās: "Bez skaita sagrēkojušam, Kungs, piedod man." Pēc tam izdari to pašu, ieejot pa baznīcas durvīm, paklanies uz abām pusēm, sakot par sevi: "Piedodiet man, brāļi un māsas," - nostājies vienā vietā, nevienu negrūstot, un ieklausies lūgšanu vārdos.

Ja cilvēks atnācis uz baznīcu pirmo reizi, tad viņam vajag apskatīties, ievērot, ko dara vairāk pieredzējušie ticīgie, kur vērsti viņu skati, kādās dievkalpojuma vietās un kādā veidā viņi liek krusta zīmi un kā veic paklanīšanos.

Lūgšanu laikā jāstāv dievbijīgi ar grēku nožēlas jūtām, nedaudz noliecot galvu un plecus, kā stāv ķeizara priekšā vainīgie.

Ja jūs nesaprotat lūgšanu vārdus, tad skaitiet ar pazemīgu sirdi Jēzus lūgšanu pie sevis: "Kungs, Jēzu Kristu, Dieva Dēls, apžēlojies par mani, grēcinieku/ci."

Krusta zīmi un paklanīšanos centies izdarīt vienlaicīgi ar visiem. Atceries, ka Baznīca ir Zemes Debesis. Lūdzot Savam Radītājam, neprāto neko par zemes lietām, bet tikai nopūties un lūdzies par saviem grēkiem.

Dievkalpojums jāiztur no sākuma līdz beigām. Dievkalpojums ir nevis pakļaušanās piespiedu kārtā, bet upuris Dievam. Vai tad mājas saimniekam, pie kura esat atnācis ciemos, būs patīkami, ja jūs aiziesiet projām pirms svētku beigām?

Uz šo jautājumu Maskavas svētnieks Filarets atbildēja: "Labāk domāt par Dievu sēžot, nekā par kājām stāvot." Tomēr Evaņģēlija lasīšanas laikā nepieciešams stāvēt.

Atcerieties, ka ne vārdos un klanīšanās veidā ir jēga, bet prāta un sirds pacelšanā uz Dievu. Var visas lūgšanas izrunāt un visas nepieciešamās paklanīšanās veikt, bet par Dievu pavisam aizmirst. Un tādā veidā patiesi nelūdzoties, izpildīt lūgšanas noteikumus. Tāda lūgšana ir grēks Dieva priekšā.

Skūpstot Svētā Pestītāja svētbildi, jāskūpsta kājas, Dievmātes un Svēto svētbildēm - roku, bet Pestītāja, "ne rokām darināto" ikonu, un svētā Jāņa Kristītāja galvu - uz matiem.

Svece, kā arī prosfora ir bezasiņu upuri. Sveces liesma simbolizē mūžību. Senatnē, Vecās Derības Baznīcā, cilvēks, atnākot pie Dieva, atnesa Viņam par upuri nogalinātā dzīvnieka iekšējos taukus un vilnu, kurus lika uz upuru sadedzināmā trauka. Tagad, atnākot uz dievnamu, mēs atnesam par upuri nevis dzīvnieku, bet to simboliski aizstājošu sveci (vislabāk vaska).

Viss atkarīgs nevis no tā, kāda lieluma svece, bet no tavas sirds patiesības un tavām iespējām. Protams, ja turīgs cilvēks liek lētu sveci, tad tas liecina par viņa skopumu. Bet, ja cilvēks ir nabadzīgs un viņa sirds runā mīlestībā uz Dievu un līdzjūtībā uz tuvāko, tad viņa dievbijīgā stāvēšana un sirsnīgā lūgšana Dievam patīkamāka, nekā pati dārgākā svece, nolikta ar aukstu sirdi.

Pirmām kārtām svece tiek likta par godu svētkiem vai iecienītai dievnama svētbildei, pēc tam pie svēto mirstīgām atliekām, ja dievnamā tādas ir, un tikai pēc tam par veselību vai mierā dusošiem.

Par mirušiem sveces liek pie krustā sistā Pestītāja tēla, domās sakot: "Piemini, Kungs, Savu aizmigušo kalpu (vārds) un piedod viņa tīšus un netīšus grēkus, un dāvini viņam Debesu valstību."

Par veselību vai kādu citu vajadzību parasti sveces liek Pestītājam, Dievmātei, svētam lielmoceklim un dziedinātājam Panteleimonam, kā arī tiem svētajiem, kuriem Kungs dāvājis īpašu žēlastību dziedināt slimības un dot palīdzību dažādās vajadzībās. Noliekot sveci jums izvēlētajam Dieva izredzētajam, domās izsakiet: "Svētais Dieva izredzētais (vārds), lūdz Dievu par mani, grēcinieku/ci (vai tā cilvēka vārdu, par ko lūdzies)."

Pēc tam jāpieiet un jānoliecas pie svētbildes. Jāatceras: lai lūgšanas gūtu panākumus, nepieciešams lūgt svētiem Dieva izredzētiem ar ticību viņu pārstāvniecības spēkam Dieva priekšā, ar vārdiem, kas nāk no sirds.

Ja jūs liekat sveci pie Visu Svēto svētbildes, vērsiet savu prātu uz visu svēto pulku, visiem debess karapulkiem: "Visi svētie, lūdziet Dievu par mums."

Visi svētie vienmēr lūdz Dievu par mums. Dievs tikai Viens visus žēlo, bet uz savu svēto lūgšanām vienmēr ir atsaucīgs.

Pestītāja svētbildes priekšā lūdz par sevi: "Kungs, Jēzu Kristu, Dieva Dēls, apžēlojies par mani, grēcinieku/ci" vai "Kungs, apžēlo mani, bez skaita sagrēkojušo." Dievmātes svētbildes priekšā saki īsi: "Vissvētā Dievadzemdētāja, glāb mūs." Dzīvudarošā Kristus Krusta priekšā lūdz šādu lūgšanu: "Tavam Krustam paklanos, Valdītāj, un Tavu Svēto Augšāmcelšanos slavēju." Un, ja stāvēsi Kristus Pestītāja, Dievmātes vai Dieva Svēto ikonu priekšā ar pazemīgu un siltu ticību, tad saņemsi to, ko lūgsi. Jo, kur ir ikona, tur ir Pirmattēla svētība.

Krustā Sistā tēls stāv uz kanuna, t.i., uz galda mirušo pieminēšanai. Kristus ņēma uz Sevi visas pasaules grēkus, pirmdzimto grēku - ¬dama grēku - un caur Savu Nāvi, caur Asinīm, kuras tika izlietas nevainīgi uz krusta (jo Kristum nebija grēku), samierināja pasauli ar Dievu Tēvu. Līdztekus tam Kristus ir tilts starp esošo un neesošo. Uz kanuna var redzēt ne tikai degošas sveces, bet arī ēdienu. Tā ir ļoti sena kristiešu tradīcija. Tālā senatnē bija tā saucamās agapes – mīlestības maltītes, kur uz dievkalpojumu atnākušie kristieši, tā beigās kopā izlietoja ēdamo, ko bija atnesuši sev līdzi.

Parasti uz kanuna liek maizi, cepumus, cukuru, visu to, kas nav pretrunā ar gavēni (jo var būt arī gavēņa diena). Uz kanuna var ziedot eļļu, vīnu - kagoru, kurš pēc tam tiks izmantots Svētajam Vakarēdienam. Tas viss tiek atnests un atstāts ar tādu pašu mērķi, ar kādu tiek liktas svecītes, t.i., atcerēties savus mirušos radiniekus, paziņas, draugus, vēl neatzītos ticības censoņus. Ar šo pašu mērķi tiek iesniegta arī zīmīte par mirušo pieminēšanu. Nepieciešams stingri atcerēties, ka šo lietu atnešanai jānāk no tīras sirds un patiesas vēlēšanās atnest Dievam upuri par pieminamā cilvēka dvēseles mieru, sarūpētu ar savu darbu, nevis nolaupītu vai iegūtu ar mānīšanos vai kādu citu ļaunumu.

Pati lielākā ir mirušā pieminēšana proskomīdijā, jo izņemtās prosforas daļiņas tiek iegremdētas Kristus Asinīs un tās attīra ar šo lielo upuri.

Pirms dievkalpojuma nepieciešams pieiet pie sveču tirgotavas, paņemt papīra lapu un uzrakstīt sekojošā veidā:

Par mierā dusošiem

Anastasiju

Pēteri

Serafimu

Jāni

(datums...)

Par dzīvajiem

Priest. Vladimiru

Slim. Aleksandru

Sergeju

Olgu

(datums...)

Zīmīti var iesniegt vakarā, norādot datumu, kurā domājama pieminēšana. Augšā neaizmirstiet uzzīmēt astoņgalu krustu, bet lejā vēlams pierakstīt: un visus pareizticīgos kristiešus. Ja jūs vēlaties pieminēt svētkalpotāju, tad viņa vārds tiek likts pirmais.

Gadās, ka svētkalpotājiem pārmet: ne visas zīmītes nolasītas vai ne visas sveces noliktas. Un nezina, ka to nedrīkst darīt. Nesodiet - un netapsiet sodīti. Jūs atnācāt, atnesāt - viss, jūsu pienākums ir izpildīts. Bet, kā priesteris izdarīs, tā arī no viņa taps pieprasīts!

Būtība ir tajā, ka mirušie paši par sevi nevar lūgties. Par viņiem tas jādara kādam no dzīvajiem. Tādā veidā cilvēku dvēseles, kuras pirms nāves nožēlojušas grēkus, bet nav paspējušas nest nožēlas augļus, var saņemt atbrīvošanu tikai pēc aizbildniecības par viņiem Dieva priekšā no dzīviem radiniekiem vai draugiem un Baznīcas lūgšanu spēka.

Svētie tēvi un Baznīcas skolotāji vienprātīgi atzīst iespēju grēciniekiem atbrīvoties no mokām, un labvēlīga nozīme šajā ziņā ir lūgšanām un ziedojumiem, īpaši baznīcas lūgšanām un no tām visaugstākajam - bezasiņu upurim, t.i., pieminēšanai liturģijā (proskomīdijā).

"Kad visa tauta un svētkalpotāji stāv ar paceltām rokām pret debesīm un kad notiek briesmīgais upuris - kā mēs neiežēlināsim Dievu, lūdzoties par viņiem (mirušajiem)? Bet tas tikai par tiem, kas ticībā miruši" (svētais Jānis Zeltamute sarunā par apustuļa Pāvila vēstuli Filipiešiem 3,4).

Nedrīkst, jo personām, kurām liedz kristiešu apbedīšanu, parasti liedz arī baznīcas lūgšanas.

Kvēpināšanas laikā jāpieliec galva, it kā Dzīvības Garu pieņemtu, un jāskaita Jēzus lūgšana. Turklāt, nedrīkst pagriezt muguru pret altāri - tā ir daudzu draudzes locekļu kļūda. Nepieciešams tikai nedaudz pagriezties.

Par liturģijas beigām tiek uzskatīta priestera iziešana ar Krustu, un tā saucas "atlaišana". Atlaišanas laikā ticīgie pieiet pie Krusta, noskūpsta Tā lejasdaļu un priestera roku, kas tur Krustu. Atejot no Krusta, jāpaklanās priesterim un arī Krustam, lūdzoties: "Ticu, Kungs, un paklanos Svētajam un Dzīvudarošajam Tavam Krustam, jo uz Tā esi sagatavojis pestīšanu Zemes virsū."

Pēc Dievišķās liturģijas, atnākot mājās, sagatavo uz tīra galdauta mielastu no prosforas un svētā ūdens.

"Mans Kungs, Dievs, lai būtu Tava svētā dāvana un Tavs svētais ūdens par manu grēku atstāšanu, mana prāta apskaidrību, manu garīgo un miesisko spēku nostiprināšanu, manas dvēseles un miesas veselību, iznīcinot manas kaislības un vājības Tavas bezgalīgās žēlastības, Tavas Visšķīstās Mātes un visu Tavu Svēto lūgšanu dēļ. ¬men."

Prosforu lieto, noliktu uz šķīvja vai uz tīras papīra lapas, lai svētās drupatas nenokristu uz grīdas un netiktu nonicinātas, jo prosfora ir svēta Debesu maize. Un lietot to nepieciešams ar Dievišķām bailēm un pazemību.

Kunga un Viņa svēto svētki tiek svinēti garīgi, ar tīru dvēseli un neaptraipītu sirdsapziņu, noteikti apmeklējot baznīcu. Pēc vēlēšanās var pieteikt pateicības aizlūgumus par godu svētkiem, nest ziedus pie Svētku svētbildes, izdalīt žēlastības dāvanas, izsūdzēt grēkus un pieņemt Svēto Vakarēdienu.

Aizlūgumus piesaka zīmīšu iesniegšanas veidā, noformējot atbilstoši pēc parauga. Aizlūgumu pieteikšanas un noformēšanas noteikumi tiek izkārti pie sveču tirgotavas.

Dažās baznīcās pastāv noteiktas dienas, kad notiek aizlūgumi, to skaitā ar ūdens iesvētīšanu.

Vēršoties pie saviem skolniekiem, Kungs Jēzus Kristus teica: "Patiesi es jums saku: ko vien jūs virs zemes siesiet, tas būs siets arī debesīs; un ko jūs virs zemes atraisīsit, tas būs atraisīts arī debesīs"(Mt 18,18).

Un citā vietā Pestītājs pūta uz apustuļiem sakot: "Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsiet, tiem tie paliks"(Jņ 20,22-23).

Tā arī Apustuļi, pildot Kunga gribu, nodeva šo varu saviem sekotājiem - Kristus Baznīcas ganiem, un pat līdz šai dienai katrs kristietis, ticot pareizticīgi, no tīras sirds, izsūdzot savus grēkus pareizticīgam priesterim, var saņemt caur viņa lūgšanu atraisīšanu, piedošanu, pilnu grēku atlaišanu. Tur tad arī slēpjas Grēksūdzes Noslēpuma būtība. Cilvēks, pieradis sekot sirds tīrībai un savas dvēseles sakārtotībai, nevar dzīvot bez grēksūdzes. Tāds cilvēks gaida un alkst pēc kārtējās grēksūdzes, kā izkaltusi zeme, kas gaida dzīvinošo valgumu.

Iedomājieties uz minūti cilvēku, nenomazgājušu netīrumus no savas miesas visu dzīvi! Lūk, arī dvēsele prasa apmazgāšanu; un kas būtu, ja nebūtu Grēksūdzes Noslēpuma, šīs dziedinošās un attīrošās "otrās kristīšanas". Sakrājušies grēki un apgrēkošanās, nenoņemtie no sirdsapziņas (ne tikai lieli, bet arī daudz mazu), spiež viņu tā, ka cilvēks sāk sajust kaut kādas neparastas bailes, viņam sāk likties, ka ar viņu vajadzētu notikt kaut kam sliktam, te pēkšņi viņam uznāk nervu stress, uzbudinājums, viņš jūt vispārēju nemieru, nav iekšējas stabilitātes, cilvēks pārstāj pār sevi valdīt.

Bieži vien visa notiekošā iemeslus viņš pats nesaprot, bet tie slēpjas tajā apstāklī, ka uz cilvēka sirdsapziņas ir neizsūdzēti grēki. Pēc Dieva žēlastības šīs sāpīgās sajūtas arī atgādina mums par tiem, lai mēs, nopūlējušies ar šādu savas dvēseles bēdīgo stāvokli, justu nepieciešamību izraut no tās visu indi, t.i., vērsties pie svētā Grēksūdzes Noslēpuma un caur to atbrīvoties no visām mokām, kādas gaida pēc Dieva Soda Dienas jebkuru grēcinieku, neattīrījušos te, šajā dzīvē.

Ļoti vērtīgi pirms grēksūdzes palasīt sirdsskaidrās Konstantinopoles Teodoras dzīves aprakstu (piemiņas diena 30. decembris pēc vecā stila). Viņa pieņēma mūķenes kārtu un veica savu varoņdarbu sirdsskaidrā Basilija Jaunā (piemiņas diena 26. marts) vadībā. Viņa nomira 940. gadā. Sv. Basilija skolnieks Grigorijs pēc Teodoras nāves lūdza starecam atklāt Teodoras pēcnāves likteni. Un, lūk, pēc svētā tēva, lūgšanām skolniekam bija brīnumaina parādība: viņš sarunājās ar sirdsskaidro Teodoru, un viņa pavēstīja Grigorijam par to, kas notika ar viņu nāves brīdī un vēlāk, kad viņas dvēsele izgāja šausmīgus pārbaudījumus. Praktiski Grēksūdzes Noslēpums notiek tā:

Sākumā priesteris lūdzas ar visiem, kas vēlas izsūdzēt grēkus. Pēc tam viņš īsumā atgādina visvairāk izplatītos grēkus, runā par grēksūdzes nozīmi, par grēksūdzes atbildību, par to, ka viņi stāv Paša Kunga priekšā un priesteris ir tikai liecinieks noslēpumainai sarunai ar Dievu un ka grēku apzināta slēpšana pastiprina grēku nožēlotāja vainu.

Pēc tam grēku sūdzētāji pa vienam pieiet pie analoja, uz kura stāv Svētais Evaņģēlijs un Krusts, paklanās Krustam un Evaņģēlijam, nostājas pie analoja, noliec galvu vai nostājas uz ceļiem (pēdējais nav obligāti) un sāk izsūdzēt grēkus. Derīgi ir sev sastādīt aptuvenu plānu - kādus grēkus izsūdzēt, lai neaizmirstos grēksūdzē, taču vajag ne tikai vienkārši nolasīt pēc lapiņas savas apgrēcības, bet ar vainas apziņu un nožēlu atklāt tās Dievam, izņemt tās no savas dvēseles kā kādu riebīgu čūsku un ar riebuma sajūtu atbrīvoties no tām (salīdzini šo grēku sarakstu ar tiem sarakstiem, kurus turēs ļaunie gari moku vietās, un iegaumē: jo rūpīgāk sevi atmaskosi, jo mazāk lappušu atradīsies dēmonu sarakstos). Pie tam, protams, katra tāda riebeklības izņemšana un tās parādīšana gaismā tiek pavadīta ar tādu kā kauna sajūtu, bet zini droši: Pašam Kungam un Viņa kalpam - tavas grēksūdzes uzklausītājam priesterim, lai cik pretīga liktos tava iekšējā grēcīgā pasaule, viņa dvēselē ir tikai prieks, ka tu no tās atsakies. Jebkurš priesteris pēc patiesas grēksūdzes vēl vairāk pievērš uzmanību grēku nožēlotājam, daudz tuvāk un gādīgāk sāk pret to izturēties.

Atbilde uz šo jautājumu tiek dota Evaņģēliskās tēmas nodaļā "Pazudušais dēls". "Un viņš cēlās un gāja pie sava tēva. Bet, viņam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un tam kļuva viņa žēl, un viņš skrēja tam pretī, krita tam ap kaklu un to skūpstīja. Bet dēls tam sacīja: Tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu. Bet tēvs pavēlēja saviem kalpiem: Atnesiet ātri vislabākās drēbes un apģērbiet to, mauciet viņam pirkstā gredzenu un kurpes kājās; Atnesiet baroto teļu un nokaujiet to, lai ēdam un līksmojamies!"(Lk 15,20-23). Beidzās dzīres labā, žēlsirdīgā tēva namā. Apklusa līksmības skaņas, izklīda sauktie viesi, vakardienas pazudušais dēls iziet no dzīru vietas vēl pilns saldām mīlas un tēva visupiedošanas jūtām. Aiz durvīm viņš sastopas ar vecāko brāli. Viņa skatā viņš sastop nosodījumu - gandrīz sašutumu.

Pamira jaunākā brāļa sirds; pazuda prieks, apklusa dzīru skaņas, acu priekšā parādījās nesenā smagā pagātne...

Ko viņš var teikt savam brālim par attaisnojumu? Vai tad viņa sašutums nav taisnīgs? Vai tad viņš ir pelnījis šīs dzīres, šo jauno apģērbu, šo zelta gredzenu, šos skūpstus un tēva piedošanu? Jo vēl nesen, pavisam nesen...

Un zemu noliecas jaunākā brāļa galva sava drūmā, nosodošā vecākā brāļa priekšā: iesmeldzās, iesāpējās vēl tikko svaigās dvēseles brūces...

Ar žēlsirdīgu, lūdzošu skatu pazudušais dēls krīt uz ceļiem sava vecākā brāļa priekšā. "Brāl... Piedod man... Ne jau es sarīkoju šīs dzīres... Un neprasīju es tēvam šo jauno apģērbu un apavus, un šo gredzenu... Es pat nesaucu sevi vairs par dēlu, es tikai prasīju pieņemt mani par algādzi... Tava manis nosodīšana ir taisnīga, un nav man attaisnojuma. Bet uzklausi mani arī tu, varbūt sapratīsi mūsu tēva žēlsirdību. Ko piesedz tagad šis jaunais apģērbs?

Lūk, paskaties šīs drausmīgās dvēseles rētu pēdas. Tu redzi - uz manas miesas nebija veselas vietas - šeit bija vienas čūlas, pleķi, pūžņojošas rētas.

Tās tagad aizvērtas un mīkstinātas ar tēva "žēlsirdības eļļu", bet tās vēl mokoši sāp pieskaroties un, man liekas, sāpēs vienmēr...

Tās man pastāvīgi atgādinās par to liktenīgo dienu, kad es ar cietu dvēseli, pilnu pašapziņas un lepnas pārliecības par sevi, pārrāvu attiecības ar tēvu, pieprasīju savu īpašuma daļu un aizgāju uz to drausmīgo neticības un grēka zemi... Cik laimīgs tu, brāl, ka nezini to, ka tev nav atmiņu par to, ka nezini tās dvaku un gūstu, to ļaunumu un grēku, kas tur valda. Tu neesi piedzīvojis garīgo badu un nezini to sēnalu garšu, kuras tajā zemē vajag zagt no cūkām.

Lūk, tu esi saglabājis savus spēkus un veselību. Bet man tās vairs nav... Tikai tās pārpalikumus es atnesu atpakaļ uz tēva mājām. Un tas tagad plēš manu sirdi.

Kam es strādāju? Kam es kalpoju? Visus spēkus varēju taču atdot kalpošanai tēvam...

Tu redzi šo dārgo gredzenu uz šīm grēcīgām, jau vājām rokām. Bet ko gan es neatdotu par to, lai uz tām nebūtu šo netīro darbu pēdu, kurus tās izpildīja grēka zemē, par apziņu, ka tās ir vienmēr strādājušas tikai tēvam...

Ak, brāl! Tu vienmēr dzīvosi gaismā un nekad nezināsi tumsas bēdas. Tu nezini tās lietas, kas tur notiek. Tu tuvumā neesi saticies ar tiem, ar kuriem nākas saskarties, tu neesi pieskāries tiem dubļiem, no kuriem nevar izbēgt neviens tur dzīvojošais.

Tu nezini, brāl, nožēlas bēdas: uz ko ir aizgājuši mani jaunības spēki? Kam veltītas manas jaunības dienas? Kas man tās atgriezīs? Ak, ja būtu iespējams dzīvi sākt no jauna!

Neskaud, brāl, šo jauno tēva žēlsirdības apģērbu; bez tā man būtu neciešamas atmiņu mokas un neauglīgas nožēlas...

Un vai tev mani apskaust? Tu taču esi bagāts ar bagātību, kuru varbūt neievēro, un laimīgs ar laimi, kuru varbūt nejūti. Tu taču nezini, kas ir neatgriežams zaudējums, izputinātās bagātības un iznīcināto talantu apziņa. Ak, ja būtu iespējams visu to pagriezt un no jauna atnest tēvam!

Bet īpašums un talanti tiek izsniegti tikai vienu reizi uz visu mūžu un spēkus vairs neatjaunosi, bet laiks ir aizgājis neatgriežami...

Nebrīnies, brāl, par tēva žēlsirdību, viņa iejūtību pret pazudušo dēlu, viņa centieniem nosegt grēcīgās dvēseles nožēlojamās skrandas ar jaunu apģērbu, viņa apkampieniem un skūpstiem, atdzīvinot grēka iztukšoto dvēseli.

Tagad dzīres beigušās. Rīt no jauna ķeršos pie darba un sākšu strādāt tēva namā blakus tev. Tu kā vecākais un šķīstais vadīsi un pavēlēsi man. Man jau noderīgs iesācēja darbs. Man tas arī ir vajadzīgs. Šīs apkaunojošās rokas nav pelnījušas citu. Šis jaunais apģērbs, šie apavi un šis gredzens arī tiks noņemti līdz laikam: tajos man būs nepieklājīgi izpildīt melno darbu. Dienā mēs strādāsim kopā, pēc tam tu varēsi ar mierīgu sirdi un tīru sirdsapziņu atpūsties un priecāties kopā ar draugiem. Bet es?...

Kur es aiziešu no savām atmiņām - nožēlas un domām par iztērēto bagātību, nobeigto jaunību, pazaudētiem spēkiem, izsētiem talantiem, nosmērētiem apģērbiem, par vakardienas tēva apvainošanu un atgrūšanu - no domām par pazaudētām iespējām, aizgājušām mūžībā un pavisam?"

"Patiesi, patiesi, es jums saku: Ja, jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī" (Jņ. 6,53).

"Kas manu miesu bauda un manas asinis dzer, paliek manī un es viņā"(Jņ. 6,56). Ar šiem vārdiem Kungs norādīja uz pilnīgu nepieciešamību visiem kristiešiem piedalīties Euharistijas noslēpumā. Pašu noslēpumu Kungs tika iedibinājis Noslēpuma Pilnajā Vakarā.

Bet, tiem vēl ēdot, Jēzus ņēma maizi, svētīja, pārlauza un deva saviem mācekļiem un sacīja: "Ņemiet, ēdiet, tā ir mana miesa." Un Viņš ņēma kausu, pateicās un deva to tiem, un sacīja: "Dzeriet visi no tā. Jo tās ir manas jaunās derības asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai"(Mt. 26,26-28).

Kā māca Svētā Baznīca, kristietis, pieņemot Svēto Vakarēdienu, noslēpumaini savienojas ar Kristu, jo katrā sadalītā Jēra daļiņā ietverts Viss Kristus.

Neizmērojama nozīme ir Euharistijas noslēpumam, kura izprašana pārspēj mūsu saprātu. Tas iededz mūsos Kristus mīlestību, paceļ sirdis uz Dievu, atdzemdina tajās tikumus, attur tumšo spēku uzbrukumus, dāvina spēku pret kārdinājumiem, atdzīvina dvēseli un miesu, dziedina tās, atjauno mūsos to dvēseles tīrību, kura bija pirmdzimtajam Ādamam pirms grēkā krišanas.

Pārdomās par Dievišķo liturģiju bīskaps Serafims Zvezdinskis apraksta kāda stareca - dievbijīga censoņa redzējumu, spilgti raksturojošu Svētā Vakarēdiena Noslēpuma nozīmi.

Dievbijīgais censonis redzēja uguns jūru, kurā viļņi pacēlās un bangoja, radot drausmīgu skatu. Pretējā krastā stāvēja skaists dārzs. No turienes atskanēja putnu dziedāšana, plūda puķu smaržas.

Viņš dzirdēja balsi: "Pārej šo jūru." Bet tas nebija iespējams. Ilgi viņš stāvēja pārdomās, kā pāriet, un dzirdēja no jauna balsi:

"Ņem divus spārnus, kurus dod Dievišķā Euharistija: viens spārns - Dievišķā Kristus Miesa, otrs spārns - Viņa Dzīvudarošās Asinis. Bez tiem, lai cik liels būtu varoņdarbs, Debesu valstību sasniegt nevar."

Kā raksta tēvs Valentīns Svencickis: "Euharistija - tā ir pamats tai reālajai vienotībai, kuru jūtam vispārējā augšāmcelšanā, jo dāvanu pārtapšana un dalības ņemšana tajās ir ķīla mūsu pestīšanai un augšāmcelšanai - kā garīgai, tā arī miesiskai."

Kijevas starecs Parfenijs dievbijīgas mīlestības jūtās uz Kungu ilgi atkārtoja sevī lūgšanu: "Kungs, Jēzu, dzīvo manī un dod man Tevī dzīvot" un izdzirdēja klusu, saldu balsi: "Kas ēd Manu Miesu un dzer Manas Asinis, atrodas Manī un Es viņā."

Un tā, ja grēku nožēla attīra mūs no mūsu dvēseles sārņiem, tad šķīstīšanās Kunga Miesā un Asinīs piepilda mūs ar žēlastību un norobežo ļaunā gara atgriešanos mūsu dvēselē, izdzīto ar grēku nožēlu.

Bet stingri jāatceras, ka, lai kā mums būtu nepieciešama Kristus Miesas un Asins baudīšana, nedrīkstam pie tā pieiet bez iepriekšējas sevis attīrīšanas ar grēksūdzi.

Apustulis Pāvils raksta: "Tad nu, kas necienīgi ēd šo maizi vai dzer tā Kunga kausu, tas būs noziedzies pret tā Kunga Miesu un Asinīm.

Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda, un tā lai viņš ēd no šīs maizes un dzer no šī kausa. Jo, kas ēd un dzer necienīgi, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir tā Kunga miesu. Tādēļ jūsu starpā ir daudz vāju un neveselu un diezgan daudz ir miruši"(1. Kor. 11,27-30).

0bligāti izsūdzēt grēkus un piedalīties Svētajā Vakarēdienā visos gavēņos un pie tam divpadsmit lielajos un pārējos lielajos svētkos, jo biežāk, jo labāk, nemokot sevi ar domu, ka neesi cienīga, un nav ieteicams izlaist nevienu gadījumu, bet pēc iespējas biežāk izmantot dāvāto žēlastību, piedalīties Svētajos Kristus Noslēpumos.

Svētajā Vakarēdienā dāvātā žēlastība ir tik liela, ka, lai cik necienīgs un grēcīgs būtu cilvēks, pietiek tikai savā pazemīgā lielo grēku apziņā pieiet pie visus mūs izpērkošā Kunga, un, kaut no galvas līdz kājām mēs būtu klāti ar grēku vātīm, tapsim attīrīti ar Kristus žēlastību, arvien vairāk un vairāk apgaismosimies un izglābsimies.

Ļoti labi ir arī saņemt Vakarēdienu savā vārda un dzimšanas dienā, bet laulātiem to kāzu dienā.

Lai cik rūpīgi mēs censtos atcerēties un pierakstīt savus grēkus, var gadīties, ka to īpaša daļa nebūs pateikta grēksūdzē, daži būs aizmirsušies, bet daži vienkārši neapzināti un neievēroti mūsu garīgā akluma dēļ. Šajā gadījumā Baznīca nāk palīgā grēku nožēlotājiem ar Eļļas svaidīšanas noslēpumu. Šis noslēpums pamatojas uz apustuļa Jēkaba norādījumu, kurš bija pirmais Jeruzalemes Baznīcas bīskaps:

"Ja kāds starp jums ir nevesels, lai viņš ataicina draudzes vecajus, un tie lai lūdz Dievu par viņu, to svaidīdami ar eļļu tā Kunga vārdā. Un ticīga lūgšana izglābs slimo, un tas Kungs viņu uzcels. Un, ja viņš grēkus būtu darījis, viņam tiks piedots"(Jēk. 5,14-15).

Tādā veidā Eļļas svaidīšanas noslēpumā mums tiek piedoti grēki, nepateiktie grēksūdzē aiz nezināšanas vai aizmiršanas. Bet tā kā slimības ir mūsu grēcīgā stāvokļa sekas, tad atbrīvošana no grēka bieži izdziedina miesu.

Kristieša pienākums ir apmeklēt baznīcas dievkalpojumus sestdienas vakaros, svētdienās un noteikti svētkos. Svētku ievērošana nepieciešama mūsu pestīšanai, tie mūs māca patiesai kristiešu ticībai, rosinot un spēcinot mūsu sirdīs mīlestību, dievbijību un paklausību Dievam. Uz baznīcu iet arī, lai izpildītu vajadzīgos rituālus, lai vienkārši palūgtos, kad atļauj laiks un iespējas.

Katrs baznīcas apmeklējums - tie ir svētki, ja cilvēks patiešām ir ticīgs. Pēc Baznīcas mācības, apmeklējot Dieva templi, tiek gūta īpaša svētība un panākumi visos labos kristieša centienos. Tāpēc arī nepieciešams panākt, lai šajā momentā dvēselē būtu miers un apģērbā kārtība. Jo mēs taču tāpat vien neejam uz baznīcu. Samierinājuši sevi, savu dvēseli un sirdi, mēs atnākam pie Kristus. Tieši pie Kristus, Kurš dod mums labumu, kuru mums nākas nopelnīt ar savu uzvedību un iekšējo stāvokli.

Svētās Trijādības vārdā - Tēva un Dēla un Svētā Gara Vārdā - Svētā Pareizticīgā Kristīgā Baznīca katru dienu Dievnamos veic vakara, rīta un dienas Dievkalpojumus pēc svētā Psalmotāja piemēra: "Bet es piesaukšu Dievu, un tas Kungs mani izglābs. Vakaros, rītos un dienvidū es nopūtīšos, un Viņš uzklausīs manu balsi"(Ps. 54,17-18). Katrs no šiem trim Dievkalpojumiem dalās savukārt trīs daļās: vakara dievkalpojums sastāv no Devītās stundas, Vakara un Pēcvakara; rīta - no Pusnakts, Rīta un Pirmās stundas; dienas - no Trešās stundas, Sestās stundas un Dievišķās liturģijas. Tādā veidā no vakara, rīta un dienas Baznīcas dievkalpojumiem izveidojas deviņas kalpošanas: Devītā stunda, Vakara, Pēcvakara, Pusnakts, Rīta, Pirmā stunda, Trešā stunda, Sestā stunda un Dievišķā liturģija, līdzīgi tam, kā, pēc svētā Dionisija Areopagita mācības, no trīs Eņģeļu kārtām veidojas deviņas debesu spēku hierarhiskās pakāpes, kuras dienu un nakti slavē Kungu.

Gavēnis - tās nav tikai dažas izmaiņas pārtikas sastāvā, t.i., atsacīšanās no gaļas un piena produktiem, bet galvenokārt tā ir grēku nožēla, garīga un miesiska atturēšanās, sirds attīrīšana caur pastiprinātu lūgšanu.

Sirdsskaidrais Barsonufijs Lielais saka: "Miesisks gavēnis neko nenozīmē bez iekšējā cilvēka garīgā gavēņa, kura būtība ir sevis aizsargāšanā no kaislībām. Tāds gavēnis ir patīkams Dievam, un Viņš atalgos miesiskā gavēņa nepietiekamību (ja tu esi vājš miesā)."

Par to runā arī svētais Jānis Zeltamute: "Kas aprobežo gavēni ar vienu atturēšanos no ēdiena, tas zināmā mērā neciena to. Ne jau tikai mutei nepieciešams gavēt - lai gavē arī acis, arī dzirde, arī rokas, arī kājas un viss mūsu ķermenis."

Kā raksta tēvs Aleksandrs Jeļčaņinovs: "Sabiedrībā pastāv dziļa gavēņa nesaprašana. Svarīgs nav gavēnis pats par sevi kā tā vai tā neēšana vai kaut kā aizliegšana sev soda veidā - gavēnis ir tikai izmēģināts veids, kā sasniegt vajadzīgos rezultātus: ar miesas mērdēšanu nonākt līdz smalkākām garīgi mistiskām spējām, kuras ir miesas aptumšotas un tādējādi atvieglot savu tuvināšanos Dievam. Gavēnis nav bads. Badojas arī diabētiķis, arī faķīrs, arī jogs, arī ieslodzītais cietumā un vienkārši nabags. Nevienā Lielā Gavēņa dievkalpojuma laikā netiek runāts par gavēni mūsu parastajā izpratnē, t.i., kā gaļas neēšanu un tamlīdzīgi. Visur viens aicinājums: "Gavēsim, brāļi miesiski - gavēsim arī garīgi."

Tādējādi, gavēnim tikai tad ir reliģioza jēga, kad tas ir savienots ar garīgiem vingrinājumiem. Gavēnis līdzīgs noslīpēšanai. Normāls fiziski nodrošināts cilvēks ir nepieejams iekšējo spēku ietekmēm. Gavēnis izšūpo šo cilvēka fizisko nodrošinātību, un tad viņš kļūst pieejamāks citas pasaules ietekmēm, nāk viņa garīgā uzpildīšana."

Pēc bīskapa Germana vārdiem: "Gavēnis ir sevišķa atturība, lai atjaunotu pazaudēto līdzsvaru starp miesu un garu, lai atgrieztu mūsu garam tā pārākumu pār miesu un tās kaislībām."

Kā raksta metropolīts Antonijs Blūms: "Pasaulē, kuru cilvēciskais grēks padarījis briesmīgu, nāve kļūst vienīgā izeja. Ja mūsu grēku pasaule būtu fiksēta kā nemainīga un mūžīga, tad tā būtu elle. Nāve ir vienīgā, kas atļauj zemei kopā ar ciešanām izrauties no šīs elles."

Bīskaps Arkādijs Lubjanskis saka: "Nāve daudziem ir glābšanas līdzeklis no garīgās bojāejas. Tā, piemēram, bērni, nomirstot mazi būdami, nezina grēku. Nāve samazina kopējo ļaunuma summu uz zemes. Kas tā būtu par dzīvi, ja mūžīgi pastāvētu slepkavas - Kaini, Jūdas, Kunga nodevēji, Neroni, cilvēki - zvēri un citi?"

Tāpēc miesas nāve nav "nejēdzīga", kā par to runā pasaulīgie cilvēki, bet nepieciešama un mērķtiecīga.