====Kyrie eleison====

Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

ENG

Sākumlapa

Svētā Vakarēdiena Noslēpums

Svētā Vakarēdiena Noslēpums Baznīcā eksistē no tā laika, kad Noslēpumu Pilnajā Vakariņā Kungs Jēzus Kristus pārlauza maizi un, izdalot Saviem mācekļiem, teica: "Šī ir Mana Miesa, kuru par jums nododu; to ēdiet mani pieminēdami". Pēc tam Viņš ņēma rokās biķeri ar vīnu, pasniedza viņiem un teica: "Šis biķeris ir Jaunā Derība Manās Asinīs, kas par jums tiek izlietas". Pēc Skolotāja krusta nāves Viņa mācekļi sāka pulcēties uz Euharistiju, lai lauztu maizi un baudītu vīnu piemiņai par Kunga Pestītāja ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos. Pirmajos desmit gados pēc Kristus nāves un augšāmcelšanās Baznīcai nebija nekā, izņemot piemiņu par Viņu: vēl nebija Evaņģēlija, nebija noformēta dogmātiskā un morālā mācība. To, kas vienoja mācekļus, kas taisnību sakot, darīja viņus par Baznīcu bija viņu kopīgā dzīve Kristū, viņu atmiņas par Pestītāju, kas pilnībā izpaudās Euharistijā, kad viņi baudīja Kristus Miesu un Asinis, maizes un vīna veidā, Viņa nāves un augšāmcelšanās piemiņai. Vēl vēlāk sāka formulēties kristīgie dogmāti, parādījās noteikta kristīgo dievvārdu sistēma - viss tas, bez kā Baznīca nevar eksistēt. Sākotnējais un pamata formu veidojošais elements Baznīcā bija tieši Euharistija.

Atnākot uz Euharistiju, mēs ieplūstam tajā pārmantotajā euharistijas pieredzē, kura eksistē Baznīcā no Kristus laikiem, un kura nav pārtrūkusi nekad. Pat pašos smagākajos un grūtākajos vajāšanas gados Euharistija turpinājās kristiešu kopienās.

Padomju ateisma laikos Baznīcai praktiski bija atņemtas visas tiesības. Bija aizliegti sprediķi, mācītāji nevarēja brīvi runāt par Kristu, bija aizliegta bērnu reliģiozā izglītošana un bērnu piedalīšanās dievkalpojumā, praktiski netika izdota kristiešu literatūra, un Bībele nebija pieejama lielākajai daļai cilvēku. Neskatoties uz to Kristus Baznīca turpināja eksistēt un saglabājās tā, pirmām kārtām, pateicoties Euharistijai, tāpēc ka šis noslēpums tika veikts pastāvīgi. Ja to nevarēja veikt atklāti, tad to veica slepus. Solovecu ieslodzītie bīskapi un priesteri kalpoja Liturģiju naktī, guļot uz nārām un par altāra galdu viņiem kalpoja viena no kalpotāju krūtīm. Un katru reizi, kad tika veikta Euharistija, neskatoties uz to, kādos apstākļos tā tika veikta, tā bija tā pati Euharistija, tas pats Noslēpumu Pilnais Vakarēdiens, kuru veica Pestītājs, Savu mācekļu vidū.

Svarīgi atcerēties, ka Liturģija, kas tiek noturēta šodien - tā nav tikai atcerēšanās, pagātnes notikumu atkārtošana, bet tiešs Noslēpumu Pilnā Vakariņa turpinājums. Priesteris vai bīskaps - euharistiskā dievkalpojuma vadītājs - izsaka tos pašus vārdus, kurus Kristus izteica Noslēpumu Pilnajā Vakariņā: "?emiet ēdiet, šī ir Mana Miesa, kas par jums lauzīta. Dzeriet no tā visi, šīs ir Manas Jaunās Derības Asinis, kas par jums un par daudziem citiem top izlietas..." Priesteris šeit darbojas ne ar savu spēku, bet ar Dieva spēku, viņš ieņem vienīgā patiesā Liturģijas Noturētāja, Paša Kristus vietu. Dotajā gadījumā priesteris ir tikai ierocis Dieva rokās. Ja citās situācijās svētkalpotājs drīkst iekļaut savā kalpošanā kaut ko personīgu, piemēram, priestera uzrunā, pamācībā, sarunās ar cilvēkiem un tamlīdzīgi, tad Liturģijas noturēšanas laikā viņš izpilda tikai vienu funkciju - pauž, pārstāv Kristu, un Kristus darbojas caur viņu.

Tāpēc Pareizticīgajā Baznīcā eksistē tradicionālā, gadsimtiem iedibinātā godpilnā, cienījamā attieksme pret svētkalpotāja kārtu. Nevis pret priesteri kā cilvēku, kuram pieder šī kārta, bet tieši pret svētkalpotāja amatu, caur kuru Kristus tieši nāk saskarē ar cilvēkiem. Un tā, kad priesteris izsaka Kristus Vārdu Noslēpumu pilnajā Vakariņā, mums jāsaprot, ka caur viņu runā Pats Kristus. Skūpstot priestera roku, mēs patiesībā skūpstam Kristus roku, tāpēc ka dotajā situācijā priesteris pauž Kristus klātesamību. Un visa Euharistija, visa Dievišķā Liturģija no sākuma līdz beigām ir šī atklātā Dieva klātesamība, kura nekad nepārtrūka.

Vienā no sīriešu Baznīcām - tā saucamajai Asīrijas Austrumu Baznīcai - ir ieradums, kurš šajā Baznīcā tiek uzskatīts par Noslēpumu. Kad tiek gatavota mīkla euharistijas maizei, tai pievieno daļiņu maizes no iepriekšējās Euharistijas. Šis paradums saistīts ar Asīrijas Baznīcas mantojumu, saskaņā ar kuru svētais apustulis Jānis Noslēpumu Pilnajā Vakariņā saņēma no Kristus, atšķirībā no pārējiem apustuļiem, divas Kristus Miesas daļiņas. Vienu viņš baudīja, bet otru saglabāja Euharistijas noturēšanai. Šis mantojums atspoguļo Eiuharistijas pārmantošanas ideju. Tas nozīmē, ka euharistijas maize, kuru mēs šodien baudām - tā ir tā pati maize, kuru svētījis Pats Kristus. Noslēpumu Pilnais Vakariņš aktualizējas katru reizi, kad tiek noturēta Liturģija.

Bet kas notiek ar mums, kad mēs ņemam dalību Svētajos Kristus Noslēpumos? Notiek, protams, kādas antoloģiskas izmaiņas visā mūsu cilvēciskajā būtībā, un šīs izmaiņas dziļi iesakņotas pašā Dieva iemiesošanās noslēpumā. Jo kristietība - nav vienkārši reliģija, kas ved cilvēkus pie Dieva. Tas ir arī ceļš, kuru nogāja Pats Dievs pretī cilvēkam - tas ir Dievišķās izsmelšanas ceļš. Un neatkarīgi no tā, cik augstu mēs uzkāpsim pa "kāpnēm", kas ved pie Dieva, cik lielā mērā mēs gūsim sekmes tikumos, pašu būtiskāko mūsu glābšanās lietā ir paveicis Pats Dievs: Dievs tapa cilvēks, kļuva tāds pats kā mēs, kļūva par vienu no mums, lai nodzīvotu mūsu cilvēcisko dzīvi ar tās priekiem un bēdām, ieguvumiem un zaudējumiem, uzvarām un sakāvēm. Un šis Dieva iemiesošanās noslēpums, kurš pārspēj cilvēcisko saprašanu, kuru nav iespējams racionāli paskaidrot vai apzināties, atklājas mums Euharistijā.

Piedaloties Vakarēdienā, mēs ieņemam sevī Dieva Miesu un Asinis, kas tapa par Cilvēku. Citiem vārdiem sakot, notiek mūsu būtības antoloģiskā savienošanās ar Dievišķo. Mēs ne tikai saskaramies ar Dievu, bet Dievs ienāk mūsu esībā, piedevām, šī Dieva ienākšana mūsos notiek nevis kaut kādā simboliskā vai garīgā veidā, bet absolūti reālā - Kristus Miesa kļūst par mūsu miesu un Kristus Asinis sāk plūst mūsu dzīslās. Tas ir tas, ko neviena reliģija nespēj dot cilvēkam. Tieši tajā ir kristietības unikums, ka Kristus kļūst cilvēkam ne tikai par skolotāju, ne tikai par morāles ideālu, Viņš kļūst tam par barību, un cilvēks bauda Dievu, savienojoties ar Viņu garīgi un miesiski.

Kā mums jāgatavojas, lai ieņemtu sevī Kristu? Kā mums jādzīvo, lai būtu cienīgi baudīt Kristus Miesu un Asinis? Šeit pirmām kārtām jāsaka: nav cilvēka, kurš būtu Svēto Kristus Noslēpumu cienīgs. Nav cilvēka, kurš pēc savām īpašībām, pēc sava dzīves veida atbilstu tam, ko mēs saņemam Svētajā Vakarēdienā, tā svētuma un dievišķuma, ar ko pārņemta Euharistijas maize un vīns. "Neviens nav cienīgs, kas sasējis sevi ar miesas iegribām un kārībām nākt vai tuvoties Tev" - tā tiek teikts kādā lūgšanā, kuru priesteris lasa Vasīlija Lielā un Jāņa Zeltamutes Liturģijā. Tāpēc mums jāapzinās, ka mēs apzināti esam necienīgi un nekad nebūsim cienīgi baudīt Svēto Vakarēdienu. Mēs nedrīkstam domāt, ka kļūsim cienīgi, ja piedalīsimies Vakarēdienā retāk, vai, ka kļūsim cienīgi, ja kādā īpašā veidā sagatavosimies Svētajam Vakarēdienam. Mēs vienmēr paliksim necienīgi, un mūsu cilvēciskā būtība garīgajā, dvēseliskajā un miesiskajā līmenī būs neatdekvāta attiecībā pret Vakarēdiena Noslēpumu. Tomēr mums jāpienāk pie Svētā Vakarēdiena un apzinoties savu necienīgumu, iekšēji jāgatavojas ieņemt sevī Kristu.

Kad mēs stāvam Svētā Biķera priekšā, katrs no mums atzīstas Dievam, ka esam pirmie no grēciniekiem - "no kuriem pirmais esmu es". Un tā nav Baznīcas retorika, tās ir jūtas, kurām jāparādās ikreiz, kad mēs pienākam, lai baudītu Svētos Noslēpumus. Pie kam, šīs jūtas nevar sevī radīt mākslīgi - nevar piespiest sevi domāt, ka tu esi sliktāks par citiem cilvēkiem, nevar izsaukt pret sevi riebuma jūtas. Ne to no mums prasa Baznīca. Pienākot pie Svētā Biķera, mēs nedrīkstam salīdzināt sevi ar citiem cilvēkiem, bet nostādīt sevi Dieva taisnās tiesas un Dieva mīlestības priekšā. Ja mēs būtu dziļi pārņemti ar dievbijīgām jūtām pret Dieva klātbūtni un atrašanos Dieva vaiga priekšā, tad katrs no mums patiesi sajustu sevi kā pirmo grēcinieku.

Un tā, ik reizi, gatavojoties Euharistijai, mums jāsāk iekšējais ceļš pie Vakarēdiena, apzinoties savu grēcīgumu, savu atzīto necienīgumu un savu nespēku, lai kaut ko radikālā veidā sevī izmainītu. Tas ir pirmais.

Otrs moments, kas saistīts ar sagatavošanos Vakarēdienam - ir apzināties to, ka gatavoties Vakarēdienam vajag visu dzīvi un visas dzīves garumā.

Daudzi domā, ka gatavošanās Vakarēdienam iekļauj sevī tikai to, lai ievērotu attiecīgas gavēņa dienas, nolasītu attiecīgu daudzumu lūgšanu, neēst un nedzert no rīta. Jā, tas jādara, bet tie ir tikai palīglīdzekļi. Gatavošanās Vakarēdienam sevī ietver kristīgu dzīvi. Ja mēs piedalamies Vakarēdienā, bet mūsos nekas nenotiek un mēs paliekam tādi paši, kādi bijām agrāk, ja mēs baudam Vakarēdienu, bet reālu pārmaiņu mūsu dzīvē nav, tad Vakarēdiens mums paliek veltīgs. Neviens no mums nevar būt Svētā Vakarēdiena cienīgs, bet Vakarēdiens mums katru reizi var kļūt par ceļu garīgai atjaunošanai un visas dzīves pārveidošanai. No otras puses, Vakarēdienu var baudīt "par sodu vai pazudināšanu". Tāpēc mēs Svētā Biķera priekšā lūdzamies: "Lai nebūtu man par sodu vai pazudināšanu Tavu Svēto Noslēpumu Baudīšana, Kungs".

Kad Vakarēdiens ir "par sodu vai pazudināšanu"? Kad cilvēka dzīve neatbilst tam, uz ko aicina šis noslēpums, kad cilvēks, baudot Vakarēdienu paliek vienaldzīgs, kad Vakarēdiena baudīšana notiek ieraduma pēc, automātiski. Ja mēs sev iegalvojam, ka piedalīties Vakarēdienā nepieciešams attiecīgas reizes gadā vai mēnesī, un tajā pašā laikā mūsos nav nopietnības, lai piedalītos Svētajos Kristus Noslēpumos, tad šāda Vakarēdiena baudīšana var kļūt "par sodu vai pazudināšanu".

Lielajā Ceturtdienā, kad Baznīcā notiek ikgadējā Noslēpumu Pilnā Vakariņa pieminēšana, mēs dzirdam par cilvēku, kurš necienīgi ņēma dalību Vakarēdienā. Tas ir Jūda, kas kopā ar pārējiem mācekļiem bija klāt Noslēpumu Pilnajā Vakariņā. Viņš bija kristus dzīves liecinieks, Viņa vārdu klausītājs, Viņa veikto brīnumu liecinieks. Vēl vairāk, viņš sludināja Kristu kopā ar citiem apustuļiem, kurus Kristus Savas dzīves laikā sūtīja sludināt. Un neskatoties uz to viņš ņēma dalību Vakarēdienā "par sodu un pazudināšanu". Un notika tas tāpēc, ka viņš pieņēma maizi no Kunga rokām, atrodoties sašķeltā stāvoklī, kad līdztekus Dievam, viņam parādījās citas vērtības - nauda, kurai galu galā deva priekšroku, Dieva patiesības vietā, tās pašas Patiesības, ar Kuru viņš satikās Jēzus Kristus personā.

Vakarēdienā jāpiedalās bez jebkādas sašķelšanās, pilnībā nododot sevi Dieva rokās. Katram no mums, kurš pieiet pie Svētā Biķera jāsaka: "Jā, Kungs, es patiešām esmu pirmais no grēciniekiem. Es neesmu cienīgs un nekad nebūšu cienīgs ņemt dalību Vakarēdienā, bet es alkstu sevī ieņemt Tavu Miesu un Tavas Asinis, tāpēc ka vēlos izmainīt savu dzīvi. Un, kaut gan, varbūt, man līdz šim tas vēl nav izdevies, un varbūt arī turpmāk neizdosies, es vēlētos likt pamatus iesākumam. Katrai dalībai Vakarēdienā jābūt, ja ne jaunas dzīves sākumam, tad katrā ziņā mēģinājumam sākt jaunu dzīvi. Piedaloties Svētajos Kristus Noslēpumos, mums jālūdz Dievam par to, lai Viņš radikāli izmainītu mūsu dzīvi, tāpēc ka Dieva klātbūtnei jāapgaismo mūsu dzīve no sākuma līdz galam.

Ar roku uzlikšanu, iesvētot priestera kārtā, priesteris no bīskapa saņem daļiņu Kristus Miesas ar vārdiem: "Pieņem ķīlu šo un saglabā to veselu un neskartu, par to tiksi tiesāts Briesmīgajā Kristus tiesā". Kristus Miesa tiek dota viņam kā ķīla par to, ka viņš strādās ar sevi un centīsies, lai Kristus, ar Kuru viņš savienojies garīgi un miesiski, dzīvotu viņā un darbotos caur viņu, lai viņš būtu tas orgāns, caur kuru darbojas Dievs. Arī mēs, ieņēmuši Vakarēdienā Kristus Miesu un Asinis, tiksim tiesāti Briesmīgajā tiesā, kur atradīsimies kopā ar citu reliģiju cilvēkiem un neticīgajiem. Un tieši no mums, kristiešiem, tiem, kuri ņēma dalību Svētajos Kristus Noslēpumos, tiks prasīts, kur ir šī Vakarēdiena auglis, ko tas ir ienesis mūsu dzīvē, kā izmainījis to. Tā, protams, ir liela atbildība, un mums piedaloties Svētajos Kristus Noslēpumos, tā ir jājūt.

Vēl viens svarīgs moments. Piedalījies Svētajos Kristus Noslēpumos, uzreiz sāc gatavošanos nakošai dalībai Vakarēdienā. Ieņēmuši Kristus Noslēpumus, mēs nesam sevī Kristu. Mēs kļūstam līdzīgi cilvēkam, kurš nes kausu, pielietu pilnu līdz malām ar vīnu vai ūdeni: ja viņš kļūs neuzmanīgs, tad var izšļakstīt daļu šķidruma, bet, ja paklups un nokritīs, tad zaudēs visu, kas bija kausā. Tiem, kas piedalījušies Kristus Noslēpumos, jāapzinās, Ko un Kuru mēs sevī nesam. Un no Vakarēdiena ieņemšanas brīža, bez pauzes, bez pārtraukuma jāsāk gatavoties nākošai dalības ņemsanai Vakarēdienā. Un nevajag domāt, ka, ja mēs šodien esam piedalījušies Vakarēdienā, tad nākošai Euharistijai var gatavoties pēc dienas vai trīs dienas pirms tās, bet atlikušajā laikā drīkst dzīvot tā, it kā Kristus nebūtu mūsos. Mēs nekad nedrīkstam aizmirst par Kristu, ar Kuru savienojāmies garīgi un miesīgi.

Dienas pirms piedalīšanās Vakarēdienā - tas, protams, ir laiks, kad tiek prasīta īpasa sakoncentrēšanās, īpaša atturēšanās. Taču eksistē dažādi noteikumi attiecībā uz gavēni pirms Vakarēdiena. Vieni svētkalpotāji pieprasa, lai pirms katras dalības Vakarēdienā, cilvēki gavētu trīs dienas, otri uzskata, ka pietiekoši gavēt vienu dienu; trešie svētī piedalīties Vakarēdienā tiem, kas gavējuši trešdienā un piektdienā. Vienotības trūkums šajā jautājumā norāda uz to, ka gavēņa noteikumiem pirms Vakarēdiena ir daudz vēlāka izcelsme..

Atcerēsimies, kā Euharistiju veica apustuļu laikos. No apustuļa Pāvila vēstulēm mēs zinām, ka Euharistija bija mielasta (agapes) noslēgums. Šis mielasts turpinājās visas nakts garumā un beidzās rīta pusē, laužot maizi Pestītāja piemiņai. Dabīgi, ka nekāda euharistijas gavēņa tad nebija. Euharistija izauga no kopīgas ēdiena baudīšanas un ieslēdza sevī to agapi - mīlestības maltīti, kura ilga visu nakti. Turklāt, uzmanīgi izlasot apustuļa Pāvila vēstuli, kļūst skaidrs, ka šim mielastam nemaz nebija ne simbolisks, ne gavēņa raksturs. Apustulis Pāvils vienā no vēstulēm saka, ka pie šīs maltītes nevajadzētu piedzerties (1 Kor. 11, 21).

Taču euharistijas mielasts nebija tikai ēdiena baudīšana vai vīna dzeršana, tā nebija izklaidēšanās. Šis mielasts notika neredzamā Kristus klātbūtnē, kurš teica: "Kā kāzu ļaudis var gavēt, kamēr līgavainis ir pie tiem? Kamēr līgavainis ir pie viņiem, tie nevar gavēt" (Mk 2,19).

Euharistija - ir brīdis, kad Līgavainis ar kāzu pils ļaudīm, Pašam Kristum klāt esot, caur priekšā stāvošo veic Euharistiju Noslēpumu Pilnajā Vakariņā. Viss sākās ar ēdiena baudīšanu, bet pakāpeniski pārgāja uz daudz augstāku līmeni - no zemes barības pārgāja uz debesu barību. Ne jau nejauši ēdiena baudīšana tika pavadīta ar Svēto Rakstu lasīšanu, lūgšanām, psalmiem. Pēc tam, kad mielasts jau gāja uz beigām, tas, kurš to vadīja - apustulis, bīskaps vai presbiteris - izteica pateicības lūgšanu.

Šī pateikšanās, arī šodien, ir centrālais Liturģijas moments, tas, ko tagad saucam par euharistijas kanonu. Turklāt, pats grieķu vārds "euharistija" nozīmē "pateicība". Tā bija pateicība ne tikai par notikušo mielastu, bet par visu cilvēces dzīvi, par visu pasaules esamību. Ja šodien jūs ieklausaties Euharistijas lūgšanās, euharistijas kanona, īpaši svētnieka Basilija Lielā Liturģijā, jūs redzēsiet, ka šajās lūgšanās mūsu priekšā iziet visa pasaules vēsture. Mēs pateicamies Dievam par to, ka Viņš radīja šo pasauli un cilvēku, par to, ka katru no mums Viņš ievedis dzīvē, par to, ka mūsu dēļ Viņš tapa par cilvēku, cieta un nomira uz krusta. Mēs pateicamies Dievam par to, ka Viņš nokāpa ellē, lai arī tur tiktu sludināts Evaņģēlijs, lai izvestu no turienes tos, kas tur atradās. Mēs pateicamies Dievam par to, ka Viņš augšāmcēlās, lai kopā ar Sevi augšāmceltu arī visus mūs, un par to, ka Viņš veica šo Noslēpumu Pilno Vakariņu, kurā maizes un vīna veidā pasniedza mums Savu Miesu un Savas Asinis, lai ņemtu dalību Vakarēdienā.

Euharistija Senā baznīcā bija ne tikai mielasts, bet svinīgs svētku mielasts. Arī patlaban Euharistija saglabā svētku dievkalpojuma raksturu. Nav nejauši, kad mēs Lielā Gavēņa dienās noejam grēku nožēlas ceļu, kad Euharistija tiek atcelta, lai mēs varētu citādāk pārdzīvot savu piederēšanu Kristum - bez Euharistijas svētku un pateicības noskaņojuma.

Lielais gavēnis domāts tieši kā sagatavosanās, kā laiks, kad mēs kādas dienas atturamies no Vakarēdiena, lai apzinātos tā nozīmīgumu, lai pienāktu pie Vakarēdiena ar kaut ko jaunu, kaut ko sevī sakrātu. Šajā, kā man šķiet, ietverta to noteikumu jēga, atbilstoši gavēnim pirms Euharistijas, un kuri eksistē mūsu Baznīcā šodien.

Visu to es jums stāstu ne jau tāpēc, lai jūs pārstātu pirms Vakarēdiena gavēt un lūgties, un sāktu piedalīties Vakarēdienā ar pilnu vēderu, kā to darīja apustuļi. Mūsdienās tādas prakses nav. Bet es gribētu, lai jūs apzinātos, kur ir jēga tajā, kas notiek Euharistijā, un kur ir sākotnējā sagatavošanās jēga Vakarēdienam. Krievu Pareizticīgās Baznīcas vēsturē bija periodi, kad cilvēki reti piedalījās Vakarēdienā. Tā, piemēram, XIX gadsimtā Krievijā lielākā daļa pareizticīgo piedalījās Vakarēdienā tikai reizi gadā, un tieši Lielā Gavēņa pirmās nedēļas sestdienā. Saprotams, ka gatavošanās dienas pirms Svētā Vakarēdiena bija stingra gavēņa dienas, laiks, kad cilvēkam it kā bija jāsavāc sevi, izjauktu pa daļām visa iepriekšējā gada garumā, kamēr viņš netika baudījis Svētos Kristus Noslēpumus. Protams, tā nebija pareiza prakse, neatbilstoša sākotnējai Euharistijas jēgai.

Cik bieži nepieciešams piedalīties Vakarēdienā? Baznīcas Kanoniskie noteikumi liek nenovērsties no Vakarēdiena bez attaisnojoša iemesla. Senajā Baznīcā Liturģijas laikā visi klātesošie piedalījās Vakarēdienā: cilvēki nāca uz Liturģiju tieši Vakarēdiena dēļ, bet nevis tāpēc, lai palūgtos un aizietu. Bizantijas ēras laikā tajās vietās, kur Euharistija notika katru dienu, piemēram, dažos klosteros - cilvēki varēja piedalīties Vakarēdienā katru dienu, bet tajās vietās, kur Euharistija notika svētdienās, kā tas vija lielākajā daļā draudžu - Vakarēdienā piedalījās reizi nedēļā. IV gadsimtā svētnieks Basilijs Lielais, atbildot uz jautājumu, cik bieži jāpiedalās Vakarēdienā, rakstīja: "Labi un noderīgi būtu piedalīties Vakarēdienā katru dienu, bet mēs piedalamies četras reizes nedēļā: trešdienās, piektdienās, sestdienās un svētdienās". Mazais laika sprīdis starp divām dalībām Vakarēdienā, liturģiskā diena: nedrīkst piedalīties Vakarēdienā biežāk par vienu reizi diennaktī. Kad mēs piedalamies Vakarēdienā Lielajā Sestdienā, bet pēc tam Kristus Augšāmcelšanās svētku naktī, tad reāli laika sprīdis ir mazāks par 24 stundām, taču šī jau ir jauna liturģiskā diena. Bet kā likums, cilvēki nepiedalās biežāk kā reizi nedēļā, izņemot īpašās dienas - tādas kā Lielā Ceturtdiena, Lielā Sestdiena, Kristus Augšāmcelšanās svētki. Daži nejūt sevī pietiekoši daudz spēka, pietiekošu garīgo stiprumu vai vēlēšanos ņemt dalību Vakarēdienā katru svētdienu; viņi piedalās vakarēdienā reizi mēnesī. Bet mēnesim, kuru viņi nodzīvo no viena Vakarēdiena līdz nākošajam Vakarēdienam, jābūt viņiem par pastāvīgu iekšējās gatavosanās laiku, lai piedalītos Svētajos Kristus Noslēpumos.

Viennozīmīgi atbildēt uz jautājumu, cik bieži jāpiedalās Vakarēdienā, nevar. Es teiktu tā: "Ideāli būtu piedalīties Vakarēdienā katrā Liturģijā. Tajā pat laikā mums skaidri jānovērtē savas iespējas. Visi mēs dzīvojam dažādos garīgos dzīves intensitātes līmeņos, un ne katrs var sevi pilnībā atdot Dievam katru dienu. Bieži mēs nespējam organizēt savu dzīvi tā, lai atnāktu uz Vakarēdienu pat reizi nedēļā. Tāpēc kopējs vienots ritms visiem te nevar būt. Katram cilvēkam jājūt savs iekšējais ritms. Tajā pašā laikā svarīgi, lai piedalīšanās Vakarēdienā nepārvērstos par retu notikumu, kurš notiek vai nu īpašos gadījumos, piemēram, Eņģeļa dienā, vai nu lielajos svētkos, teiksim, tikai Kristus Augšāmcelšanās svētkos vai Kristus Piedzimšanas svētkos. Bet vai mēs pieiesim pie Svētā Kausa dažas vai vienu reizi nedēļā, reizi divās nedēļās, vai reizi mēnesī - dalībai Vakarēdienā jābūt par to kodolu, ap kuru izkārtojas visa mūsu dzīve. Citiem vārdiem sakot, mēs esam aicināti uz to, lai visa mūsu dzīve kļūtu par Euharistiju. Lūdzoties, mēs prasām Kungam, lai Viņš dod mums spēkus visai mūsu dzīvei katrā lietā un vārdos teikt Dievu "ik katrā laikā", lai mūsu dvēsele slavētu Kungu, lai mēs dzīvē iedzīvinātu Viņa baušļus.

Pirms Vakarēdiena ļoti svarīgi ir izlasīt lūgšanas dalības ņemšanai Svētajā vakarēdienā. Šīs lūgšanas dod cilvēkam iespēju sagatavoties atbilstošai noskaņai, dod viņam saprast, kur īsti ir Vakarēdiena jēga. Šīs ir ļoti dziļas un saturīgas lūgšanas. Un to lasīšana nekad nedrīkst pārvērsties par formalitāti, rutīnu.

Gadās apstākļi, kad mums nav laika sagatavošanās lūgšanām, un pats lielākais, ko mēs varam darīt - ir sakopot savus spēkus un atnākt uz Liturģiju. Līdzīgos gadījumos nevajag domāt, ka neizlasot lūgšanas, mums automātiski nav tiesību piedalīties Vakarēdienā. Mēs varam izlasīt vienu lūgšanu dalības ņemšanai Svētajā Vakarēdienā, un, ja mēs esam to izlasījuši uzmanīgi, iedziļinoties katrā tās vārdā - tas nav maz.

Nedrīkst arī aizmirst, ka pati Liturģija ir sagatavošanās ar lūgšanām Vakarēdienam. Atnākot uz Liturģiju, mēs iegrimstam tajā stihijā, kurā, līdzīgi jūras viļņiem, kas atdzen laivu uz ostu, pēc pusotras, divām stundām pieved mūs pie Svētā Biķera. Un, ja mēs uzmanīgi ieklausamies vārdos, kuri tiek izdziedāti un lasīti dievkalpojuma laikā, tad mūsu Dievišķās Liturģijas pārdzīvojums kļūst par sagatavošanos dalībai Vakarēdienā. Liturģija sākas ar uzsaukumu: "Slavēta, lai ir Tēva, Dēla un Svētā Gara Valstība, tagad vienmēr un mūžīgi mūžam": šie vārdi uzreiz mūs iegremdē Svētās Trijādības noslēpumā. Pēc tam mēs dzirdam antifonus, kad esam aicināti augsti teikt Dievu: "Teic Kungu, mana dvēsele. Slavēts esi, Kungs. Teic Kungu, mana dvēsele, un viss, kas manī ir, Viņa Svēto Vārdu". Tas ir, mūsu sirdij, mūsu domām, visam, kas ir mūsos, jābūt pārorientētiem uz Dieva godināšanu. Tālāk mēs dzirdam Svētības Baušļus - noteikumus, pēc kuriem jāveidojas mūsu tikumiskai un garīgai dzīvei. Mēs dzirdam Apustuļu darbu un Evaņģēlija lasīšanu, kas arī domāti mums, un kuriem jāpiespiež mūs aizdomāties par kristieša dzīves jēgu. Pēc Ķerubu dziesmas, kad lielajā ieiešanā Svētās Dāvanas tiek ienestas altārī, sākas patiesību sakot, dievkalpojuma euharistijas daļa, tas ir, tieši attiecas uz maizes un vīna pārtapšanu Kristus Miesā un Asinīs. Un tas viss - sagatavošanās Vakarēdienam, kas vainago Liturģija, kā dēļ, patiesību sakot, tad arī notika Liturģija.

Varbūt, ne visi zina, ka vēsturiski mazā un lielā ieiešana nebija tikai Baznīcas ceremonijas. Mazā ieiešana bija tas moments, kad ticīgie no baznīcas priekštelpas ienāca baznīcā, tā kā visa sākotnējā Liturģijas daļa norisinājās priekštelpā. Apustuļu darbu un Evaņģēlija lasīšana, sprediķis, lūgšanas par ticībā mācāmiem - tas viss norisinājās baznīcas centrālajā daļā. Pēc tam no baznīcas ticībā mācāmie izgāja, tas ir, visi tie, kuri nebija pieņēmuši Kristības un tāpēc nevarēja piedalīties Vakarēdienā: par cik viņi nepiedalījās Vakarēdienā, tad viņiem nebija jābūt klāt pašā Euharistijā. Lielā ieiešana bija brīdī, kad svētkalpotāji iegāja altārī un ienesa tur maizi un vīnu, ko iepriekš uz baznīcu bija atnesuši ticīgie pienesuma veidā - uz "proskomīdiju". Tālāk sekoja tā Euharistijas lūgšana, kuru lielākā daļa mūsu draudzes locekļu, diemžēl, nedzird un nezin, tāpēc ka pēc esošāš mūsdienu prakses tā, kā arī dažas citas lūgšanas, priesteris lasa "klusām" pie sevis, bet sākotnēji šī lūgšana tika lasīta skaļi. Praksē dažās vietējās Pareizticīgajās Baznīcās un arī dažās Krievijas Pareizticīgajās Baznīcās, šīs lūgšanas tiek lasītas skaļi, un tad ticīgiem ir iespēja dzirdēt to, kā dēļ tad notiek Euharistija - tā pati pateicība, kuru pēc pēctecības ir nodevuši mums svētie apustuļi.

Dievišķā Liturģija tajā veidā, kādā tā nonāca līdz mums, ir kā veidols, kā visas cilvēciskās dzīves ikona. Ja mēs uzņemam Liturģiju kā vadību darbībai un tos vārdus, kurus lasa, dzied un izrunā Liturģijā kā paraugu, pēc kura mums jāveido dzīve, tad ar laiku mēs nonākam pie tā, ka visa mūsu dzīve kļūs par Liturģiju, tas ir, lai ko mēs darītu, viss būs veltīts Dievam. Un ne tikai Vakarēdiena ieņemšanas brīdī, ne tikai atrodoties baznīcā vai mājās lūgšanu laikā, bet arī citos apstākļos - darbā, ģimenē un pat atpūtā, neatrausimies no Dieva, bet dzīvosim, pastāvīgi jūtot Viņa klātbūtni, veltot Dievam visu, ko mēs darām - gan profesionālajā jomā, gan cilvēciskā jomā, gan garīgā jomā. Domāju, ka tieši šo lietu dēļ mēs piedalamies Vakarēdienā, un tieši te jānoslēdzas tam mērķim, kuru mēs sev noliekam priekšā - lai visa mūsu dzīve pārveidotos pēc Kristus veidola - Dieva, kas tapa par Cilvēku - un, lai tā kļūtu par nepārtrauktu Liturģiju, nepārtrauktu Dieva pieminēšanu un pateicību Dievam.

Jautājumi un atbildes

- Cik es sapratu, XIX gadsimtā piedalījās Vakarēdienā tikai reizi gadā - Lielā Gavēņa pirmajā sestdienā. Kapēc tieši pirmajā sestdienā?

Tāpēc, ka gavēņa pirmajā nedēļā, sākot no pirmdienas līdz piektdienai gavēja visa ticīgā Krievija: attiecīgi nevajadzēja speciāli gavēt pirms Vakarēdiena. Bet rodas jautājums: cik efektīga ir piedalīšanās Vakarēdienā reizi gadā? Vai tas var izmainīt cilvēka dzīvi? Šajā sakarībā man nāk prātā Aleksandra Jeļčaņinova teiktie vārdi: "Mācība, saņemtā reizi gadā neko nedod". Vārdu sakot, labāk saņemt mācību reizi gadā, nekā nesaņemt to nemaz.

- Ja cilvēks nepiedalās Vakarēdienā, vai viņam ir jēga palikt uzticamo statusā Liturģijā?

Gan jā, gan nē. Senkristiešu praksē katrā baznīcā bija cilvēku grupa, kura gatavojās pievienoties Baznīcai, par cik vēl nebija pieņēmuši Kristības. Tie bija tā saucamie "ticībā mācāmie". Bet viņiem eksistēja speciāla programma, viņi gāja uz mācībām, un pati ticībā mācāmo Liturģija bija orientēta uz apmācību, uz katehismu. Patlaban ticībā mācāmo Liturģija faktiski kļuvusi par euharistiskā dievkalpojuma daļu, un novilkt robežu starp ticībā mācāmo Liturģiju, uzticamo Liturģiju, iespējams tikai nosacīti. Domāju, ka mūsdienās cilvēkiem, kuri vēl nav pieņēmuši Kristības, vai atrodas grēku nožēlotāju kategorijā, vai vienkārši nav pielaisti pie Vakarēdiena, tomēr ir lietderīgi būt klāt uzticamo Liturģijā, kaut gan tas, varbūt, ir pretrunā ar senkristiešu praksi. Diemžēl, mūsdienu Pareizticīgajā Baznīcā, nav pastāvīgas programmas, lai mācītu ticībā mācāmos, tāpēc ticībā mācīšana kļūst par vienkāršu ierašanos baznīcā, ieklausīšanos lūgšanās, sprediķī (vairums mūsu baznīcās sprediķi saka Liturģijas beigās, bet nevis pēc Evaņģēlija, tas ir, tieši uzticamo Liturģijā, bet nevis ticībā mācāmo Liturģijā).

- Ja Euharistijas noslēpums ir pats svarīgākais Baznīcas dzīvē, vai drīkst uzskatīt, ka ir noteikta noslēpumu diferenciācija, ka pārējie noslēpumi tikai sagatavo cilvēku Euharistijas noslēpumam?

Domāju, ka jā. Piemēram, Kristību noslēpums, kurš kopā ar Mirru svaidīšanu sastāda vienu dievkalpojuma kārtu, ir ienākšanas noslēpums Baznīcā, bet šī ienākšana nebūs pilnvērtīga, ja cilvēks nepiedalīsies Svētajos Kristus Noslēpumos. Attiecīgi, kaut kādā veidā Kristību noslēpums ir ceļš uz Euharistiju. To var teikt arī par grēksūdzi. Mūsdienu praksē tā tieši saistīta ar Euharistiju, senkristiešu praksē tādas saites nebija. Bet grēksūdzes jēga ir tajā, lai cilvēks atnāktu ar nožēlu par saviem grēkiem, attīrītos, bet šī attīrīšanās vajadzīga, atkal jau, lai piedalītos Euharistijā. Var teikt, ka Euharistija ir visas kristiešu noslēpumainās dzīves virsotne Baznīcā. Ne velti Dionisijs Aeropagits nosauca to par "noslēpumu noslēpumu".

- Kāda ir Liturģijas saikne ar laiku? Ko nozīmē "liturģijas laiks"?

Kad mēs iegrimstam Liturģijas stihijā, mēs izejam no laika stihijas, kļūstam nepakļāvīgi laikam. Liturģijas laiks rit pavisam savādāk nekā parastais laiks. Katra Liturģija ilgst, protams, kaut kādu laiku - pusotru, divas stundas, bet šis laiks ir nesalīdzināms ar citām pusotrām, divām stundām, kuras mēs pavadām citā vietā. To var salīdzināt ar kosmonauta sajūtām kosmosā. Mēs skaitām viņa laiku pēc mūsu kalendāra, bet viņiem tas rit savādāk. Euharistijas pārmantotība, kura nāk no paša Noslēpumu Pilnā Vakariņa, ir mūsu ieiešana Baznīcas pagātnē. Piedaloties Euharistijā, mēs uzsūcam sevī visu Baznīcas esības tūkstošgades pieredzi - ne tikai kristiešu, bet arī Vecās Derības, tas ir, praktiski visas cilvēces pieredzi. Tas ir viens.

Bet otrs ir tas, ka mūsu piedalīšanās Euharistijā nosaka mūsu nākošo pēcnāves likteni. Kristus Augšāmcelšanās svētkos, kanonā, ko uzrakstījis Jānis Damaskietis, mēs dziedam: "Dod mums patiesāk ņemt dalību Tevī Tavas Valstības nevakara dienā". Patiesāk - tātad pilnīgāk. Un "nevakara diena" norāda tieši uz laika iztrūkumu. Kaut kādā brīdī mūsu laicīgā zemes dzīve beigsies, un tad mēs pāriesim citā laika esībā, kur varam būt šķirti no Dieva, ja mēs nepiederam Viņam, vai savienoties ar Dievu vēl patiesāk, nekā mēs savienojāmies ar Viņu Svētajā Vakarēdienā. Uz zemes mēs savienojamies ar Dievu Euharistijā maizes un vīna veidā, bet tad nebūs vairs maize un vīns, bet būs Pats Kristus. Un no tā, vai mēs piedalamies Vakarēdienā, vai nē, no tā, vai Vakarēdiens mums ir reāla pieredze, lai savienotos ar Kristu, gala rezultātā tad ir atkarīgs no tā, kas mūs gaida nākošajā dzīvē, kāda būs mūsu tuvības pakāpe ar Kristu, vai kāda attālināšanās no Viņa.

- Vai Dievs var cilvēku nepielaist pie Vakarēdiena, ja cilvēks dara ļaunus darbus?

Dievs vienmēr zina par visu ļauno, ko mēs varam pastrādāt, pastrādājām vai pastrādāsim nākotnē. Bet tas nevar būt mums par attaisnojumu. Jā, Dievs mūs ne vienmēr aptur. Dažos gadījumos Dievs pieliek punktu cilvēka ļaunajai aktivitātei, bet lielākajā daļā gadījumu, Viņš pacieš cilvēku grēcīgos darbus. Pat zinot, ka cilvēks ņems dalību Vakarēdienā "par sodu vai pazudināšanu", Viņš tomēr nešķir cilvēku no dalības Vakarēdienā. Taču dažreiz Dievs dod cilvēkam kādu redzamu zīmi, liekot tam aizdomāties par savu grēcīgo stāvokli. Visi jūs atceraties gadījumu ar Ēģiptes Mariju, kad viņa gribēja ieiet dievnamā, bet kāds spēks viņu atgrūda. Apzinoties, ka tā bija Dieva zīme, viņa vēlāk iegāja dievnamā un piedalījās Vakarēdienā. Tajā brīdī viņa vēl acīm redzami nebija gatava piedalīties Vakarēdienā, bet tas viņai kļuva par ķīlu, kas tika iedota viņai, lai izmainītu savu dzīvi.

Šajā apbrīnojamā stāstā, kuru mes dzirdējām Lielā Gavēņa laikā, interesants ir arī kas cits. Ēģiptes Marija, pēc piedalīšanās Svētajos Kristus Noslēpumos, aizgāja uz tuksnesi un daudzu gadu garumā nepiedalījās Euharistijā, par cik tuksnesī nebija ne baznīcu, ne priesteru. Taču pēc daudziem gadiem, satiekoties ar Zosimu, viņa palūdza, lai viņš iedod tai Vakarēdienu. Ierodoties tuksnesī, viņai līdzi nebija Svēto Rakstu, taču neskatoties uz to, viņa varēja tos iemācīties no galvas. Atrodoties pavisam īpašos apstākļos, viņa nevarēja piedalīties Vakarēdienā, kā piedalāmies mēs, bet, acīmredzot, tas notika kaut kā savādāk. Zināms, ka daudzi vientuļnieki, dzīvojošie tuksnešos, gadiem neparādījās baznīcās, dzīvoja bez Euharistijas. Taču eksistē nostāsti, ka dažiem no viņiem Vakarēdienu ir devuši eņģeļi. Kā nu tur nebūtu, to var uztvert kā norādījumu uz ceļu daudzveidību, pa kuru cilvēki iet pie Dieva, kā arī uz to, ka daži svētie ir saņēmuši Vakarēdienu patiesāk, pilnīgāk nekā citi cilvēki.

- Vai ir iespējams sevī līdz galam pārvarēt sašķelšanos?

Ne tikai var, bet vajag. Tas ir uzdevums, kurš stāv priekšā katram kristietim. Tieši tādēļ mēs dzīvojam Baznīcā, lai pārvarētu sevī "veco cilvēku" un atdzimtu jaunai dzīvei. Baznīca dod cilvēkam iespēju pārvarēt sašķelšanos un nonākt tajā līmenī, kurā cilvēks iegūst viengabalainību, pazaudēto grēkā krišanas rezultātā.

Bīskaps Ilarions (Alfejevs)