====Kyrie eleison==== Lūgšanas

Kunga lūgšana Ģedzemenes dārzā Kas ir lūgšana? Barība un apģērbs ir vajadzīgi cilvēkam viņa fiziskās dzīvības uzturēšanai. Zināšanas, māksla un kultūra vispār bagātina un izkopj cilvēka dvēseliskās kvalitātes. Bet lūgšana atraisa cilvēka garu – viņa būtnes augstāko daļu.

Līdzīgi bērnu dabiskajai vēlmei redzēt savu vecākus un sarunāties ar tiem, tā arī sarunai un garīgai sadraudzībai ar Dievu vajadzētu būt mūsu iekšējai nepieciešamībai. Svētbijīgu cilvēku sarunu ar Dievu sauc par lūgšanu. Dvēsele, kas lūgšanā savienojas ar Dievu, vienlaicīgi savienojas arī ar eņģeļu un svēto garīgo pasauli. Kronštates Jāņa vārdiem runājot, “lūgšana ir zelta pavediens, kas cilvēku – kristieti – piedzīvotāju un viesi uz zemes, savieno ar garīgo pasauli, kuras pilsonis viņš patiesībā ir, un visvairāk ar Dievu – dzīvības avotu.”

Lūgšanu bieži pavada godbijīgi vārdi un citi ārēji godbijīgas attieksmes žesti: krusta zīme, ceļu locīšana, paklanīšanās u.c. Taču būtībā cilvēks var lūgties arī bez vārdu un citu ārēju izpausmju palīdzības. To sauc par iekšējo jeb padziļināto lūgšanu, ko savā pieredzē ir iepazinuši daudzi centīgi kristieši.

Lūgšanu veidi. Lūgšanā kristietis izlej Dieva priekšā savu dvēseli: slavē Dievu par Viņa majestātiskumu, pateicās par labdarībām un lūdz par savām vajadzībām. Acīmredzami kļūst arī trīs galvenie lūgšanu veidi: slavēšana, pateicība un lūgums. Slavēšana ir pats pilnīgākais un nesavtīgākais lūgšanas veids. Eņģeļi debesīs nepārtraukti ar slavas dziesmām pagodina Kungu. Pateicība cilvēkā raisās kā reakcija uz saņemtajām Dieva labdarībām. Tā dzimst pateicīgā un jūtīgā dvēselē. No desmit spitālīgajiem, kurus izdziedināja Kungs Jēzus, atgriezās tikai Samarietis, lai pateiktos Viņam par dziedināšanu (Lk. 17, 12-19). Taču visizplatītākais lūgšanas veids tomēr ir lūgums jeb prasība. Kārību un grēku dēļ mūsu dvēsele ir kļuvusi slima un vāja. Tāpēc lūgšanā nepieciešams izprasīt Dievam grēku piedošanu un palīdzību mūsu trūkumu pārvarēšanā. Nereti prasība un lūgums raisās mūsos kā reakcija uz apdraudējumu un spiedīgām dzīves vajadzībām. Grēku vājības stāvoklī prasību lūgšana ir neizbēgama un ir Kungam labpatīkama (Mt. 7,7; Jņ. 16,23). Taču, ja mēs to vien darām kā lūdzam, izprasām un mūsu lūgšanās izzūd slavēšanas un pateicības toņi, tas neliecina par augstu mūsu garīgi – tikumiskās attīstības līmeni.

Dažādie lūgšanu veidi bieži sajaucas un pārklājas viens ar otru. Cilvēks lūdz Kungu par savām vajadzībām, vienlaicīgi slavējot Dievu par Viņa varenību un pateicoties par Dieva labdarībām. Nereti pašas svinīgākās Baznīcas slavas dziesmass noslēdzās ar pazemīgu lūgumu, un otrādi, - asaru pilnas lūgsmas pēc Dieva palīdzības pāraug majestātiskā Dieva slavinājumā un pateicības teikšanā. Šādu parādību mēs bieži varam ievērot Dāvida dziesmās.

Kā nepieciešams lūgties? Uzsākot lūgšanu, cilvēkam nepieciešams atraisīties no ikdienišķajām rūpēm un nodarbībām, un savākt vienkopus savas izklīdušās domas – it kā aizverot un noslēdzot savas dvēseles durvis visam zemišķajam un sadzīviskajam (Mt.6,6) un pievēršot nedalīti savu uzmanību Dievam. Nostādot sevi Dieva klātbūtnē, lūdzējam nepieciešams apzināties savu necienīgumu un nabadzību (Mt. 5,3). Pamācošu stāstu par to, kādai jābūt pareizai lūdzēja attieksmei, mēs atrodam līdzībā par muitnieku un farizeju (Lk. 18, 9-14). Kristieša pazemība nerada grūtsirdību. Gluži otrādi, tā sakņojas stiprā pārliecībā par debesu Tēva labestību un visvarenību. Tikai ticības lūgšana tiks uzklausīta: “visu, ko jūs lūgdami lūgsiet, ticiet, ka jūs dabūsit, tad tas jums notiks” (Mk. 11,24). Ticības sasildīts, kristietis lūdzas ar nenoburstošu uzcītību (Lk. 18,1), paturot prātā Kunga apsolījumu: “Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts” (Mt. 7,7). Evaņģēliskie stāsti par kanaānieti, kas izlūdza dziedināšanu savai meitai, par neaizsargāto atraitni, kas panāca taisnību pie netaisnā tiesneša u.t.l. liecina par lūgšanas lielo spēku. Ja arī lūgšana nav tikusi uzklausīta momentā, lūdzējam nav jākrīt izmisumā: tā ir pārbaude, bet ne obligāti atteikums. Patiess kristietis turpinās pastāvēt lūgšanā ar nerimstošu dedzību kamēr “nepieveiks” Kungu, kamēr nenonāks Viņa žēlastība; līdzīgi Vecās Derības patriarham Jēkabam, kas teica Svešiniekam, ar viņu cīnīdamies: “Es tevi neatlaidīšu, iekāms Tu mani nesvētīsi”(1.Moz.32,26).

Ja Kungs ir mūsu debesu Tēvs, tad mēs esam brāļi un māsas viens otram. Viņš tikai tad pieņems mūsu lūgšanu, ja mēs atradīsimies īsteni brālīgās un labvēlīgās attiecībās ar cilvēkiem un kad mēs apdzēsīsim katru ļaunprātību; naidu un aizvainojumus apklāsim ar piedošanu, meklējot salīdzināšanos ar visiem: “Un, kad jūs stāvat, Dievu lūgdami, tad piedodiet, ja jums kas ir pret kādu, lai arī jūsu Tēvs, kas debesīs, jums piedod jūsu pārkāpumus”(Mk. 11,25).

Par ko ir jālūdz? Svētais Sīrijas Īzaks šajā sakarā raksta sekojošo: “Neesi nesaprātīgs savos lūgumos, lai nesadusmotu Dievu ar savu nesaprātību. Bet esi gudrs, lai kļūtu augstāko dāvanu cienīgs. Izlūdz vērtīgo no Tā, kam svešs ir skopums, lai saņemtu no viņa rokām ļoti vērtīgo, kas saskan ar tavu saprātīgo vēlēšanos. Zālamans prasīja gudrību, bet kopā ar to saņēma zemišķo valdīšanu tāpēc, ka saprātīgi lūdza lielo Ķēniņu. Elīza prasīja lielāku Gara žēlastību par to, kas piemita viņa mācītājam, un viņa lūgums nepalika neizpildīts. Tas, kurš prasa nīcīgas lietas Lielajam Ķēniņam, tas pazemo Viņa godu.”

Lielākais lūgšanas skolotājs ir pats mūsu Pestītājs. Lūgšana pavadīja visus viņa dzīves izšķirošos notikumus: Kungs lūdzas pie savas ūdens kristības (Lk. 3,21), pavada nakti lūgšanā pirms apustuļu izraudzīšanas (Lk. 6,12), lūdzas pirms apskaidrošanas (Lk. 22,41), lūdzas pie krusta. Paši pēdējie Viņa pirmsnāves vārdi – ir lūgšanu vārdi (Lk. 23,46). Iedvesmots no šāda lūgšanu dzīves piemēra kāds no Kunga mācekļiem vērsās pie Viņa ar lūgumu: “Kungs, māci mums Dievu lūgt” (Lk.11,1). Atbildē uz to, Jēzus Kristus iedeva mācekļiem lūgšanu, - “Mūsu Tēvs” vai “Kunga lūgšana”. Tā māca mūs par ko un kādā secībā jālūdzas (Mt. 6, 9-13). Tādā veidā Kunga lūgšana, apvienojot sevī visas lūdzamās lietas, māca mūs personīgās vajadzības sakārtot pareizā secībā: sākumā lūgt par augstāko labumu – par Dieva godu, labestības izplatīšanos cilvēku starpā un par mūsu dvēseles glābšanu un tikai pēc tam māca mūs uzskaitīt dzīves diktētās vajadzības. Skatā par pēdējām Jānis Zeltamute dod mums sekojošu pamācību: “nemācīsim Viņu, kādā veidā mums palīdzēt. Viņš Pats labi zina, kas tev ir derīgs.” Bez tam, mums sevi visā pilnībā ir jānovēl Dieva gribai: “Tavs prāts lai notiek!” Tādas lūgšanas piemēru mums atstāja pats Pestītājs. Viņš Ģetzemanes dārzā lūdza: “Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi” (Mt. 26,39).

Kad jālūdzas? Apustulis pamāca mūs: “Lūdziet bez mitēšanās Dievu” (1.Tesal. 5,17).

Mums jālūdzas tajos gaišajos brīžos, kad dvēsele, piemeklēta no augšienes, tiecas uz debesīm un sajūt nepieciešamību izplūst lūgšanā. Nepieciešams lūgties arī visās noteiktajās lūgšanu stundās, kaut arī mums liktos, ka dotajā brīdī neesam īpaši iedvesmoti uzsākt lūgšanos. Pretējā gadījumā lūgšanās spēja tiks pamazām nozaudēta, gluži kā sarūsē atslēga, ja to nelieto. Lai dvēsele saglabātu reliģiskās dzīves svaigumu, nepieciešams uzlikt sev par mērķi – lūgties regulāri, neatkarīgi no mūsu iegribām, patikas vai nepatikas. Pareizticīgajiem ir pieņemts lūgties no rīta pēc pamošanās un vakarā pirms gulētiešanas. Ar lūgšanu ir nepieciešams sākt un noslēgt jebkuru labu darbu. Bez personīgās, mājas lūgšanas ir vēl arī publiskais pielūgsmes veids, ko praktizē dievnamā. Attiecībā uz to Kungs ir norādījis: “kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū” (Mt. 18,20). Kopš apustuļu laika pats nepieciešamākais publiskās lūgšanas veids ir liturģija, ko veic dievnamos svētdienās un kur ticīgie ar vienām lūpām un vienu sirdi slavē Dievu. Publiskajam dievaklpojumam piemīt liels garīgs spēks.

Lūgšanas augļi. Lūgšana līdzīgi zemkopim apstrādā mūsu sirds lauku un sagatavo to svētās Sēklas saņemšanai no augšienes, lai šī zeme varētu izdot bagātus tikumu un garīgās pilnības augļus. Lūgšana aicina Svētā Gara žēlastību mūsu sirdīs un tādējādi nostiprina mūsu ticību, cerību un mīlestību, apgaismo mūsu prātu, iestiprina mūsu gribu labajā, iepriecina bēdu un ciešanu laikā. Lūgšana spēj dot mums visu to, kas kalpo mūsu pateisajai labklājībai.

Lūgšana, saskaņā ar svēto tēvu mācību, “dvēseles elpa” būdama, ir patiess labums un vērtība cilvēka dzīvē. Un spēja lūgties ar nedalītu sirds uzmanību ir viena no pašām vērtīgākajām garīgajām dāvanām. Šo žēlastības velti Dievs sūta kristietim tad, kad tas tiecas pēc tās.

Dvēsele, kas uzsākusi Dieva ceļu, vēl lielā mērā atrodas neziņā par visu dievišķo un garīgo, neraugoties uz to, ka tā, iespējams, ir visnotaļ bagāta ar pasaulē uzkrātām gudrībām un spējām. Šīs neziņas dēļ cilvēks pats bieži nezina cik daudz viņam nepieciešams lūgt un kā pareizi to darīt. Lai palīdzētu saviem garīgiem bērniem Svētā Baznīca ir izstrādājusi lūgšanu nolikumus. Lūgšanu nolikums jeb kārtība ir Dieva inspirētu baznīctēvu lūgšanu krājums, kur Gara iedvesmotas lūgšanas ir sakārtotas atbilstoši laikiem, apstākļiem un specifiskām vajadzībām. Nolikuma mērķis ir sagādāt dvēselei vēl trūkstošās lūgšanu domas un jūtas, pie tam tādas, kas sakņojas taisnībā, svētumā un ir Dievam labpatīkamas (Fil. 2,5). Tieši ar tādu garīgu saturu ir piepildītas svēto tēvu lūgšanas. Lūgšanu nolikums tiecas pareizā un svētā veidā vadīt dvēseli lūgšanā, māca Dieva pielūgsmei Garā un patiesībā (Jņ. 4,23). Ja dvēsele netiktu vadīta, tā pati nespētu atrast pareizo lūgšanu ceļu. Grēka samaitāta un aptumšota, dvēsele nepārtraukti novirzītos te izklaidībā, te sapņainībā, brīžiem savu jūtu maldināta, tā kristu godkāres un saldkaisles izraisītā pseidogarīguma bezdibenī. Lūgšanu nolikums notur lūdzēju pestījošā pazemības un grēku nožēlas stāvoklī, nepārtraukti mācot to pašpārbaudei (1.Kor. 11,31), kā arī stiprinot to cerībā uz labo un žēlsirdīgo Dievu, un mācot mīlestībai uz Dievu un tuvāko. Pat svētie baznīctēvi, kas Dieva žēlastības spēkā bija sasnieguši nepārtrauktas lūgšanas stāvokli, neatteicās no saviem ikdienišķajiem lūgšanu nolikumiem. Mīļie, pakļausim arī mēs savu brīvību lūgšanu kārtībai un nolikumam; tie liks mums sākumā zaudēt mūsu pazudinošo brīvību un savažos mūs, bet tikai ar vienu mērķi, lai sagādātu mums īsteno garīgo brīvību Kristū. Nolikuma ķēdes var kādam sākumā izlikties smagnējas, taču vēlāk saistītajam tās kļūst dārgas (Mt. 11, 28-30).