Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

Ko nozīmē mūsdienu cilvēkam aiziet klosterī, sākt savu dzīvi it kā no jauna, atsakoties no savas laicīgās pagātnes? Daudz raksta un runā par seno klosteru tradīciju bagātajām zemēm Grieķiju, Krieviju, Ukrainu. Bet vai to iespējams izdarīt te, Latvijā? Kādreizējais hipijs, garīgi tuvo cilvēku atbalstīts, izšķīrās par šādu soli. Nu jau gadu Georgijs kalpo paklausībā kādā Urālu klosterī, kur arī igumens ir latvietis – tēvs Mozus. Uz Latviju Georgijam nācās atbraukt, jo beidzās uzturēšanās vīza Krievijā, tagad viņš atgriezies atpakaļ Urālos.

- Lielākā daļa ļaužu nespēj saprast, kāpēc daži vēlas kalpot klosterī, sak – tā taču ir sevis norakstīšana, turklāt kāpēc atteikties no jebkādiem materiāliem labumiem, ja varētu „normāli” dzīvot. Un kā gan tavi vecāki reaģēja, kad nolēmi kļūt par mūku?

- Materiālistiski domājošie cilvēki ir padomju sistēmas upuri. Maniem vecākiem kā tipiskiem padomju cilvēkiem daudz kas nav tapis skaidrs par manām darbībām jau no vidusskolas gadiem. Esmu viņiem jautājis – kāpēc jūs dzīvojat, bet viņi atsaka, ka nav par to domājuši. Skumji. Citreiz uzdodu sev jautājumu – no kurienes tad tu pats esi tāds, no viņu viedokļa raugoties, apdauzītais? It kā tevi audzinājuši neticīgi vecāki, kam bērnu izraudzītā dzīve liekas neizskaidrojams murgs. Lūk, tā ir Svētā Gara sfēra, Viņš mūsos to atver, un mēs esam ticībā un sekojam Pestītājam. Taču tas nenotiek ar visiem.

- Kā tu pats nonāci pareizticībā un izvēlējies askēzes ceļu?

- Vēl skolas laikā mēdzu ieiet baznīcās, un tās bija pareizticīgās, jo tās allaž bija vaļā, kamēr luterāņu dievnami ikdienā bija slēgti. Arī vislielākā svētku ažiotāža padomju gados bija ap pareizticīgo baznīcām, tur lielajos svētkos apkārt bija miliči, kordons un drūzmējās daudz cilvēku, notika Krusta gājieni, Lieldienu nakts dievkalpojumi. Tas viennozīmīgi kaut kā pievilka, un tā vienmēr gāju uz pareizticīgo svētkiem. Arī aizbraucot ekskursijās uz Maskavu, Ļeņingradu, iegājām baznīcās, muzejos, kur neiztrūkstoši bija ikonas. Tas paliek atmiņā, atstāj savu... Vēlāk ceļš uz luterānismu bija apzināts, man bija ļoti saistoša luteriskā teoloģija un ekumēnisms. Pirmais garīgais tēvs bija mācītājs Roberts Feldmanis. Iesāku studēt atjaunotajā Luterāņu teoloģijas seminārā, ko pēc tam pārcēla uz atjaunoto universitātes Teoloģijas fakultāti, kas vēlāk  kļuva par visai liberālu mācību iestādi. Mūsu luterāņi ir fundamentālisti, bet pasaulē ir ekumēniski liberālais luterānisms. Tāpēc arī studēju ar pārtraukumiem, turklāt, ejot dziļāk ticībā, kaut kā pietrūka. Visbeidzot pametu studijas un pieņēmu pareizticību. Tas nozīmēja, ka garīgo dzīvi bija jāsāk no baltas lapas. Nākamajā gadā jau bija skaidrs, ka došos uz klosteri. Abi ar Izidoru (viņš pēdējos gados izvēlējies vientuļnieka dzīvi nomaļā meža būdā Vidzemē) bijām sagatavojušies braukt celt un atjaunot klosteri Grieķijā, atsaucoties uz aicinājumu, uzrakstījām iesniegumus, bet nekādas atbildes nebija. Tā 1997. gada vasarā aizbraucām uz Svēta Gara klosteri Jēkabpilī, kas pirms gada bija atjaunots. Klosterī dzīvojot, iemācījos daudz vairāk, nekā cilvēks var iemācīties nezin cik skolās. Līdz ar igumenu Alekseju mums tur bija gan askēze, gan garīgais seminārs – viss kopā.  Tēvs Aleksejs bija pie Pareizticīgās Baznīcas Garīgā semināra atjaunošanas sākotnes. Viņš daudziem bija garīgais tēvs, audzinātājs, vadītājs. Kad tēvu Alekseju aizsūtīja uz Jēkabpili, viņa vadībā sākās klostera atjaunošanas darbi. Klostera iemītnieku skaits pa šiem gadiem ir mainījies: brīžiem palikuši 3 – 5, citkārt 20 -25, taču joprojām neviens nav iesvētīts mūka kārtā.

- Daudzi, nonākot klosterī, neiztur, jo atskārš, ka tur dzīve patiesībā ir ļoti grūta. Kādas ir mūka galvenās regulas?

- Tās ir trīs lietas: paklausība, šķīstība un nemantkārība. Paklausība garīgajam tēvam, igumenam vai vecākam mūkam, pie kura esi norīkots paklausībā. Šķīstība nozīmē, ka vīriešiem nav sievas vai sievietēm – vīra. Taču pieļaujams, ka pirms tam esi bijis precējies. Zinām, ka daudzi garīgajā ziņā arī laicīgajā dzīvē izpilda mūku regulu, paši to nezinot, bet viņi nav apzināti teikuši - jā. Gadās tā, ka cilvēks atnāk un saka: viss, būšu mūks, mana vieta ir klosterī. Igumens tad atteic: varbūt pēc trim dienām domāsi savādāk. Un jā, drīz vien viņš attopas – vai, es aizmirsu, ka man ir tik daudz svarīgu darīšanu, kuras neesmu nokārtojis. Soma un čemodāns jau sapakoti... 

- Saka taču, ka klosterī nevar iet, ja laicīgajā dzīvē bez aprūpes paliek bērni, vecāki.

 - Jā, visām šīm lietām jābūt nokārtotām. Netiek likti šķēršļi, ja ir bērni, sievietes klosterī neņem, kamēr bērni nav pilngadīgi. Taču tad var dzīvot kāda klostera tuvumā, palīdzēt, darīt kādus darbus. Tādu cilvēku ir ļoti daudz. Daudzi iedomājas: ja viņiem laicīgajā dzīvē kas nesanāk, tad nu viņš ies klosterī. Bet jābūt tieši otrādi – laicīgajā dzīvē viss ir kārtībā, tu atstāj to visu, to spožo, ērto. Patiesībā visbiežāk uz klosteri ejam, kad laicīgais piegriežas, kad sajūti, ka vairs nevari kalpot diviem kungiem. Tas gan nenozīmē, ka visiem jākļūst par mūkiem. Uz klosteri cilvēks nāk ar savas draudzes priestera vai kāda stareca svētību. Ar garīgajiem tēviem jautājums patiesībā nebūt nav vienkāršs, mūsu laikos nav viegli atrast garīgo vadītāju. Kā baznīcas tēvi saka: meklē starecu, kurš nebūtu kaislīgs, ar asu runu, bet galvenais, lai viņš būtu tāds, kurš nevienu nenosoda. Kad Ignācijs Brenčeņinovs 19. gs. meklēja piemērotu klosteri un starecu, viņš teica: es aizbraucu uz Atonu un neredzēju nevienu starecu, nebija arī nekāda garīguma. Atona mūki, teologi, starp citu, paši atzina un rakstīja, ka pār viņiem vairs tā neizlīst Dieva žēlastība, arī viņi paši grēko savas nespēcības dēļ. Un ko gan lai saka par mūsu laikiem?...

- Cilvēki taču klosterī meklē garīgo mierinājumu, stiprinājumu, patvērumu, īpaši smagos dzīves pārbaudījumos.

- Krievijā, Ukrainā ap klosteriem izveidojušās pat veselas pilsētas. Cilvēki arī padomju laikos brauca dzīvot klosteru tuvumā, pirka tur mājas, strādāja un šādi, pateicoties klosteriem, kas deva darbu, uzturēja sevi un ģimeni fiziski. Un kur nu vēl garīgais patvērums. Mums nav vīriešu klosteru tradīciju, bet Valgundes sieviešu klosteris padomju laikā bija viens no nedaudzajiem, kuru neaizslēdza. No visas lielās PSRS brauca uz šejieni lūgties, dabūt garīgu padomu. Šobrīd daudzās grāmatās to min krievu garīdznieki, daloties savās atmiņās.

- Visi zina mūsu tēvu Tihonu…

- Jā, pirms viņa Valgundē bija shiarhimandrīts Kosma, tāpat ļoti zināms ir arhimandrīts Tavrions, Gļinskas klostera paklausībnieks. Gļinskā ir vesela starecu skola, un tēvs Tavrions tur uzsāka savas mūka gaitas. Man ir tas gods būt par viņa garīgo mazbērnu, jo igumens Aleksejs pie viņa brauca no Maskavas uz Valgundi, pēc tam viņu te iesvētīja par diakonu un tā tēvs Aleksejs palika Latvijā, tagad ir Latvijas pilsonis un arī latviski labi runā.

- Kad pirmo reizi iebraucām Svētā Gara klosterī, tēvs Aleksejs steidzās uz cietumu. Vai viņa aprūpē Jēkabpilī ir vēl kas?

- Viņš ir cietuma kapelāns, brauc uz Aknīstes psihoneiroloģisko slimnīcu un vietējo pansionātu Zīlānos. Tas ir viņa paklausības darbs un uz to viņam ir Dieva svētība. Jebkurš nevar iet un lūgt – sak, darīšu labos žēlastības darbus. Bieži vien cilvēks aiziet uz pansionātu, bērnu namu, bet drīz apsīkst, jo nav Dieva svētības. Lai varētu veikt šādu žēlastības darbu, uz to jābūt aicinātam. Ejot pie šādiem cilvēkiem, nedrīkst domāt, ka esi augstāks, ir jānolaižas zemāk, jāiet Jēzus vārdā, pazemībā noliecot galvu un sakot: es neesmu nācis tevi pamācīt, norādīt, kā dzīvot, bet tieši otrādi – esmu te kā Jēzus kalps atnācis pie cietumnieka, pie izsalkušā, pie slimā. Cilvēki taču vienmēr gaida, ir izslāpuši, bet viņi arī redz, ar kādu mērķi esi nācis. Varbūt esi atnācis sevi parādīt – redz, kāds es esmu labs, jo es te nāku. Daudzi nav izauguši tiktāl, lai šādu kalpošanu spētu veikt garīgi, turklāt var arī nesaprast, kāds ir paša garīgais stāvoklis. Tā ir tā garīgā pieviltība, par ko baznīcas tēvi saka, ka tas ir pašapmāns. Un ragainis tad iejaucas, tādējādi šāda kalpošana iznāk tikai savas lepnības apmierināšana. Cietumā ir īpaša sabiedrība, smaga vide, sevišķi jau nu tas cilvēku kontingents, kas ieslodzījumā dzīvo ilgāku laiku. Te mēs sastopamies tikai un vienīgi ar sava izdevīguma meklēšanu, jo dzīve cietumā uz piespiež. Arī tad, kad uz cietumu atnāk garīdznieks, pirmā doma lielākajai daļai ir: ko es no viņa varu izspiest, lai gūtu sev kādu labumu. Cietumā patērētāja psiholoģija ir īpaši izteikta. Un, kad pienāk ieslodzījuma termiņa beigas, iznākot brīvībā, vēl aiziet uz klosteri, lai mēģinātu sadabūt naudu, un tad mierīgu sirdi pazustu uz visiem laikiem. Par šiem cilvēkiem tiek lūgts, bet runa ir par cietumnieku psiholoģiju – tāpēc ir jābūt  īpašai dāvanai, lai varētu kalpot cietumā. Tēvs Aleksejs, redzot šo cilvēku viltību, aprēķinu, citkārt smagākās pārdomās izteicies, vai viņa kalpošanai maz ir kāda jēga. Bet Jēzus igumenam pacietībā un lūgšanā to ir licis darīt, tāpēc arī viņš to pacietīgi izpilda. Pansionātā un psihoneiroloģiskajā slimnīcā šis kalpošanas darbs ir pavisam savādāks. Piemēram, Aknīstē slimnieki ir kā bērni, viņiem vajag krustiņu, svētbildīti un svētīto ūdeni, tad viņi ir priecīgi. Tiesa, te atkal katram ir sava sāpe, smagums. Daudziem kritiskais prāts strādā, un viņi smagi pārdzīvo savu likteni. Ir pacienti, no kuriem atteikušies tuvinieki, vēl citus tur nogādājuši ar varu, starp viņiem ir arī pavisam jauni cilvēki. Katram ir sava traģēdija.

- Kāpēc daudzi mūki jo Latvijas aizbrauc uz Atonu, Grieķijas, Karpatu klosteriem, bet tu uz Urāliem? Tēvs Aleksejs taču ir garīgi ļoti bagāts un gudrs igumens...

- Bet viņš ir viens. Un klosteris iekļaujas kopējā konfesijas garīgās dzīves apritē, kam vajadzīgs stiprs kodols. Latvijā ar tās īpašo iedzīvotāju kopumu trūkst pareizticības tradīciju. Un kāds gan es pats esmu pareizticīgais? Arī manī pareizticība ir tāda kā samaisīta, man tāpat kā daudziem nav bijis reliģiskas audzināšanas.

Latvijā ir tikai viens vīriešu klosteris, turklāt tēvs Aleksejs daudzus gadus ir bijis draudzes priesteris mūka kārtā, bet viņam nav klostera pieredzes. Mēs kopā sākām dzīvot klosterī. Tēvs Aleksejs ar savu bagāto svētkalpotāja pieredzi, mēs - pavisam zaļi. Mācījāmies, kā tas ir dzīvot kopā un paklausībā. Iepazināmies, kas ir regula, ko nozīmē iekšējā garīgā cīņa. „Sirdsskaidrā Doroteja pamācības”, kā mēs sakām, ir galda pamatgrāmata klostera dzīvei, tāpat Jāņa Pakāpnieka „Ceļš uz pilnību”. Tās ir grāmatas, pēc kurām mēs mācījāmies dzīvot. Urālos tēvam Mozum arī nebija klostera pieredzes, bet tās ir lietas, ko Dievs iemāca, atklāj, ja ir paklausība, turklāt tur ir cita vide.

Pats igumens Aleksejs teica, ka šeit, Jēkabpilī, klosteris mums ir kā tramplīns, kā silīte bērnu dārzā. Interesanti, ka Krievijas, Grieķijas klosteros nemaz tāda īpaša garīguma nav. Savā ziņā šeit, šajos silītes apstākļos ir tā nopietnība un garīgums. Vienīgi Latvija un šī vide nospiež. Tāpēc arī saka, ka ceļu klosterī labāk sākt pavisam jaunā vidē, lai jaunajā ceļā, dzīves pagriezienā nenāk līdzi pagātne un agrākie paziņas. Jebkura vieta un pazīstamie atsauc atpakaļ laicīgajā pagātnē, kas mūsu laikos daudziem ir bijusi īsti grēcīga. Mēs zinām, ka tā iespaido, cilvēks ir saistīts ar apkārtējo vidi, viņam ir atmiņa, bet pagātnes liecinieki rada liekus kārdinājumus un satraukumus. Kāpēc tad agrāk cilvēki gāja prom mežā, prom no savām mājām? Viņi gāja prom, lai tīri fiziski atstātu savu pagātni. Mūsu laikos atteikties no laicīgās pasaules ir īpaši grūti, jo ir ļoti maz tādu, kas aizietu klosterī jau 15 – 16 gadu vecumā, kā tas bija agrāk.

Gadiem ritot, sākām justies nevienam nevajadzīgi Latvijā. Pavērās it kā iespēja aizbraukt uz tradīcijām bagātu pareizticīgo klosteri Lielbritānijā, bet acīmredzot Dieva prāts bija citāds. Kad biju izmisumā, tēvs Jānis sarunāja, lai mani pieņem tēvs Mozus, kurš bija igumens klosterī Urālos. Un tad viss pēkšņi nokārtojās raiti un bez sarežģījumiem, metropolīts parakstīja vēl tam atļauju un tā nokļuvu Krievijā.

- Nacionālajai piederībai jau it kā nav nozīmes, mēs visi esam ar Kristu. Bet tomēr, vai atrodoties Krievijā, tīri cilvēciski nav grūti runāt tikai krieviski, nedzirdēt dzimto valodu?

- Jā, klosterī ir grūti. Kontaktējoties ar krievu tautības ļaudīm, redzi, ka viņiem ir pavisam cita domāšana, pat sadzīviskas lietas viņi uztver savādāk. Ar to jārēķinās. Tur ir jāmāk sadzīvot. To tikai Dievs var iemācīt. Ja radīsies konflikti, arī iekšēji, tad tajā vidē nevarēsi atrasties, apkārtējie sāks nepatikt tāpēc vien, ka viņi nav savējie, ka viņi veic darbības, kas manai loģikai un saprašanai nav pieņemamas. Skaidrs, ka latvietis ir ar eiropeiskāku domāšanu, Ukrainā cilvēki būs nedaudz savādāki, bet Krievijā, īpaši uz Austrumu pusi, vēl citādāki. Viņi ir savādāk audzināti, pat darba iemaņas ir viņiem ir citādas. Arī tēvs Mozus, kurš Krievijā ir jau 12 gadus, saka, ka joprojām nespēj pierast pie krieviem, jo viņš ir latvietis. Bet ar Dieva palīdzību, lūgšanu to zinību sadzīvot var saņemt. Daudziem klostera brāļiem tēva Mozus kārtība, pazemība, tas, ka viņš neko neuzspiež, nav pa prātam, jo viņiem vajadzīgs skarbums, pātaga. Taču tie, kas pieņem klostera kārtību, paliek tur.

- Bet vai šādi pielāgojoties nenotiek pārkrievošanās, ko latviešiem bieži pārmet?

- Daudzi jau varbūt pārkrievojas. Man neviens to nav teicis, neviens to nav sajutis. Būdams Latvijā, esmu ticies ne tikai ar baznīcas cilvēkiem, bet visi, kas mani pazinuši agrāk, saka, ka esmu kļuvis pavisam citādāks. To es arī pats jūtu. Pēc Urālos pavadītā gada izveidojies tāds kā iekšējais ritms, noteikta reakcija uz lietām. Es pats esmu domājis, ka acīmredzot tieši tie skarbie apstākļi, aukstums – tas man bija vajadzīgs, jo esmu bijis ļoti grēcīgs.

Justīne Volkova

Urālos latviešu mūki ceļ klosteri Krievijas Jaunmocekļiem

Jēkabpils dievnamos un klosterī