====Kyrie eleison==== Grāmatas

Dievs cilvēka dvēselē ir ielicis dārgu sēklu – censties uz pilnību. Kad cilvēks šo spēju prātīgi izlieto, viņš mierīgi, kārtīgi, taisnīgi, pacietīgi labo savu stāvokli šai bēdu pasaulē, pieņemas zinībās, mākslā, sadzīvē ar tuvākiem, bet it sevišķi Dieva– sava Radītāja atzīšanā, taisnībā un svētumā. Viņš, tāpat kā viņa paraugs Jēzus, “pieņemas gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem” (Lūk. 2, 52), cenzdamies “uzaugt par pilnīgu vīru pilnīgi Kristum līdzīgu” (Efez. 4, 13). Bet, kad nelabvēlīgie ārējie iespaidi “pārvērš” cilvēka “prātu to darīt, kas nepieklājas” (Rom. 1, 28), tad šī dārgā spēja – censties uz labāko, pilnīgāko cilvēkā izvēršas par nemiera avotu, tā ka cilvēks ne ar ko nav mierā,- nekas viņam sadzīvē neizliekas likumīgs, dzīvē labs, ticībā cienījams un svēts. Cilvēks, acīmredzot, izdzīvojas no visiem ideāliem, izdzīvojas pat no veselā prāta, paliek kā samulsis un ārprātīgs, pats nesajēdz, ko viņš grib, pēc kā viņš cenšas. Tādā bēdīgā tikumiskā stāvoklī mūsu dienās no ļauniem cilvēkiem ir iemusināti un ievilināti arī mūsu mīļie tautieši- latvieši, kuri līdz šim bija vispārīgi pazīstami kā taisnīgi, miermīlīgi, uzcītīgi darba rūķi, uzticīgi un padevīgi cara pavalstnieki, paklausīgi un dievbijīgi draudzes bērni. Kā citādi lai saprot un izskaidro tās, ne ar ko neapmierināmās uzmācīgās prasības, kuras tik daudzās vietās parādās gandrīz pie visu šķiru latviešiem, gandrīz visos darba un peļņas arodos? No kāda cita cēloņa ceļas starp latviešiem tādas tik nožēlojamas parādības, kā sīva, drausmīga pretošanās kārtībniekiem un pat augstākām valdībām, svešas mantas laupīšana, dedzināšana, slepkavības, pat dievnamu sagānīšana un viņu svētuma izpostīšana?

“Mums nepanesama dzīve,”- aizbildinās nemiernieki- varas darītāji, “grūti darbi, mazas algas, dārgas nomas, pārlieku lielas izmaksas par zemi, mazas, aprobežotas tiesības, pat spaidi un netaisnības.” Bet vai materiālā labklājība un brīvība panākamas ar varmācībām? “Visi, kas zobenu ņem, caur zobenu tiks nomaitāti” (Mat. 26, 52). Asaras birst, iedomājoties, cik daudzi latviešu dēli ar savu aplamo izturēšanos paši ieskrējuši un savus piederīgos iegrūduši postā un nelaimē, varbūt uz visu mūžu, un cik daudzi nevainīgi, miermīlīgi ļaudis viņu dēļ zaudējuši mantu, pakrēsli, veselību un pat dzīvību. Vai tie ieskatāmi par tautas labklājības un brīvības pārstāvētājiem un kopējiem, kas saviem tuvākiem bez iemesla nolaupa visu– i brīvību, i mantu, i pašu dzīvību?!

Mums sirds gauži sāp par tādiem, no prāta izdzīvojošiem tautiešiem. Bet kā mums viņiem palīdzēt atjēgties, atkal nākt pie prāta? Mēģināsim to panākt klajā miera ceļā. Pārcelsim viņus gadus sešdesmit, septiņdesmit atpakaļ viņu senču stāvoklī, lai tie klaji redz savu tēvu tēvu pliko nabadzību un verdzību un salīdzina to ar savu dzīvi, kuru tie dēvē par apspiestu un nepanesamu, - lai viņi uzmanīgi nolūkojas, kā viņu tēvu tēvi i zem vergu jūga mācēja palikt apdomīgi, prātīgi, pacietīgi, padevīgi priekšniecībai un valdībai, mācēja sevī uzturēt dievbijību, meklēt Dieva atzīšanas un patiesības gaismu, tiesību uz brīvību un pārstāvēšanu no augstākās valdības puses– ne citādi, kā tik miera ceļā,- lai viņi kaunas un bīstas traucēt savu tēvu tēvu mieru garu pasaulē– ar nemieriem un varas darbiem un mācās no viņiem, ka labs “nāk ar gaidīšanu”, ka labklājība panākama tik ar pacietīgu, pastāvīgu, uzcītīgu un godprātīgu darbību un brīvība- tik ar taisnīgu izturēšanos visos dzīves arodos un gaitās,- lai viņi novēro i to, ka viņu tēvu tēviem par augstāko dzīves ideālu bija īstena ticība uz Dievu savu Pestītāju, kuru viņi apskatīja un atrada svētā pareizticībā, ka viņi, cik daudziem ir laimējies pie tās pietikt, to ir pieņēmuši un saviem bērniem kā dārgu mantojumu iedevuši, ne uz to pierunāti un kādiem pasaulīgiem apsolījumiem pievilināti, kā melš ļaunprātīgi cilvēki, bet no savas vientiesīgās, pēc patiesības slāpstošās sirds, un lai viņi mācās sv. Pareizticību un viņas aizstāvjus godāt un cienīt kā latviešu tautas labvēļus, viņas labklājības un brīvības veicinātājus. To mēs ceram panākt, nodrukādami “Rīgas Garīgā Vēstneša” loksnēs pareizticīgā latvieša Indriķa Straumīša rakstus par latviešu dzīves gaitu 1840.-1845.gadu laikmetā, kuros kā spogulī atspoguļojas tā laika latviešu sūrā un grūtā dzīve, viņu godprātība, centieni un panākumi. Indriķa Straumīša raksti nu pirmo reizi nāks klajā latviešu valodā. Krievu valodā viņi nodrukāti 1858.gadā un ievietoti Jura Feodoroviča Samarina rakstu krājumā “Krievijas nomales”. Par Straumiša sacerējumu pats Samarins atsaucas tā: “Manis klajā laižamo rakstu sacerētāja vārds– Indriķis Straumītis- ir pseidonīms (neīsts vārds), bet sacerētājs tiešām ir dzimis latvietis iz Vidzemes zemniekiem un šie raksti ir īsti.”

Straumīša rakstus izdodams, Samarins tos ievada ar sekojošu priekšvārdu:

“Pats par sevi saprotams, ka es, izdodams šos rakstus, neuzņemos galvot par to, ka katrs viņos aprakstītais sevišķs notikums būtu norisinājies tiešām tā, kā viņš ir aprakstīts. Es varu tik sacīt, ka, izlasījis rokrakstu, es viņā neatrodu netik vien nenieka, kas nebūtu varējis notikt, bet kas būtu jel daudzmaz neticams, lai gan es jau iepriekš zinu, ka dažas lietas izliksies neticamas tādiem lasītājiem, kas paši nav dzīvojuši Baltijas guberņās, bet domā un spriež par tām, kā dzirdējuši no turienes vācu dzimuma dzimtniekiem. Vidzemes zemnieku dzīve četrdesmitajos gados, viņu klaušas muižniekiem un luterticīgo mācītājiem, latviešu un igauņu domas un cerības, kas pildīja ļaužu prātus, gruntscēloņi un iemesli zemnieku pāriešanai no luterticības pareizticībā, pretī cenšanās šai strāvai no luterticīgo garīdzniekiem, muižniekiem un ierēdņiem, viss tas savās galvenajās daļās saskanēja ar manām paša atmiņām no agrākiem laikiem par Vidzemi* . Tomēr, nepaļaudamies uz savu atmiņu, un saviem iespaidiem, es pārmeklēju rakstu sacerētāja atstāstus visiem man pieejamiem līdzekļiem, gan salīdzinādams tos ar tām ziņām, kuras varēja sadabūt no valdības iestādēm, gan izvaicādams par aprakstītiem notikumiem uzticamas personas. Ļaudis, kas bija ilgi dzīvojuši Vidzemes ciemos un redzējuši zemnieku dzīvi, apliecināja, ka daudzus no aprakstītajiem notikumiem viņi redzējuši paši savām acīm; par daudziem gan teica, ka nezinot, bet no savas puses pieveda gadījumus, gluži vienādus ar tiem, kuri atstāstīti Straumīša rakstos, un ne mazāk par tiem uztraucošus; beigās, visas personas bez izņēmuma, kuras es izvaicāju, man apstiprināja, ka aina vispārīgi pareiza un ka viss, ko atstāsta rakstu sacerētājs, ja arī nav norisinājies viņu acu priekšā, tad bez šaubām ir varējis notikt Vidzemē četrdesmitajos gados un pie tam nevis kā izņēmums, bet parastā kārtā.”

Kas attiecas uz rakstu izlikšanu, krāsu un toni, tad lasītājs no pašām pirmām rindām redzēs, ka tie nav kāda ceļotāja steidzīgi piezīmējumi, kas skatās uz lietu no tālienes, ne arī kāda ierēdņa- tiesas izmeklētāja ziņojums, nedz kāda zinātnieka stingri pārdomāts darbs, bet drīzāk ir dziļi ievainotas dvēseles žēlabas un vaidi. Visu, kas šeit tiek atstāstīts, ir pārcietis pats atstāstītājs, un tas tiek atstāstīts tādā pašā veidā, kādā tas izplūdis no viņa izsāpējušās sirds. Es pat nemaz nemēģināju (lai gan man bija uz to tiesības) nolīdzināt jeb mīkstināt viņa gaiši nomanāmā sakarsuma pēdas, kas liecina, ka sacerētājs personīgi stāvējis tuvu sava stāsta personām. Man izlikās, ka pats šis viņa sakarsums, kā visas viņa dzīves apstākļu dabīgas un neizbēgamas sekas, pat papildināja no viņa aprakstāmā vidus tēlojumu. Arī tas fakts ir no sava svara, zināms, nemateriāls, bet psihisks, kuru nevar neievērot, apspriežot tā laika Vidzemes notikumus.”

“Es kā izdevējs aprobežoju savu dalību Straumīša rakstos ar to, ka izlaižu dažus aizrādījumus un pārlieku biežus atkārtojumus, paīsinu dažus pārlieku izstieptus apspriedumus, pārmainu dažus vietējos teicienus, ne visai saprotamus krievu publikai, pret citiem, vairāk lietojamiem, un, beigās, piespraužu dažus apakšrindu piezīmējumus.”

* Samarins vairākus gadus bija Vidzemes guberņas valdes ierēdnis.