Man negribējās braukt uz šo tikšanos. Vispār, attieksme pret doto pareizticīgās sabiedrības kategoriju bija, maigi runājot, neviennozīmīga. Spriediet paši, ko tas nozīmē – starecs, starece, kad runa iet par cilvēkiem, kas dzīvo ārpus klostera sienām, pasaulē?! Pārāk bieži aiz tik dārgajiem pareizticīgai sirdij jēdzieniem slēpās neiedomājama gara tumsonība, svētulīgums un tieksme nopelnīt dienišķo maizi nelejot darba sviedrus. Starecs! Kas viņš ir, vai mūks, vai novics, kas aiz tā slēpjas?! Cik daudz neiedomājamu murgojumu esmu dzirdējis no saviem draudzes locekļiem, kurus izplatīja kaut kādi klaiņojoši “stareci”.

Bet tā vai savādāk, taču cilvēki brauc pie viņiem. Pat esot garīdzniekiem vai hieromūkiem, viņiem nav oficiālas draudzes, viņu draudze – visa Svētā Krievzeme.

Taču to es saku tagad, tajā brīdī viņi manā izpratnē bija savdabīga māžojošās/ ērmojošās sektantisma, kādas mežonīgas un tumsonīgas dabas, tās dabas, kas devusi šausmīgu piemēru šķeltnieciskajām pašsadedzināšanām, aizraušanās ar burtu un atteikšanās no gara, iemiesojums.

Un tā, mēs braucam pie stareca Antonija. Kas viņš ir – shimamūks, hieromūks, mūks, novics, bīskaps vai priesteris – nekas tuvāk mums nav zināms. Aptuveni pusgadu atpakaļ sāka parādīties jautājumi par kādu starecu, kuram bijusi vīzija par pasaules galu. Sākumā es atjokojos un vispār – centos norakstīt visu uz cilvēku mazticību oficiāliem avotiem, tieksmi atrast patiesību kaut kur ārpus hierarhijas sienām. Pat sprediķi par to teicu. Bet jautājumi neapklusa, to skaits pat pieauga. Nepievērst tiem uzmanību arī turpmāk nebūtu prāta darbs, jo īpaši tādēļ, ka jautājumus par muļķīgiem nenosauksi! Turklāt, kā liels Svētītāja Ignācija (Brjančaņinova) cienītājs, es daudzkārt atklāju saskaņu starp stareca vārdiem un to, ko, pamatojoties uz Svētajiem Rakstiem un Svēto Tēvu Mantojumu ar vārdiem un dzīvi apgalvoja lielais XIX gadsimta teologs un Svētītājs, Kaukāza bīskaps, Ignācijs! Un tad vēl draudzes locekļi: “Tēvs, jums derētu aizbraukt pie stareca!”

Vienā no bīskapu eparhiālajiem dievkalpojumiem, kur bija sapulcējušies daudzi garīdznieki, es padzirdēju par kādu Antoniju, vēl cara laika virspriesteri, kas daudz cietis padomju varas laikā, bijis gan Solovkos, gan Kolomā utt., utjpr. Pēc atbrīvošanas, kalpošanā netika atjaunots kā neuzticams. Bērni no tēva atteicās un tad Antonijs, Dzīvā Dieva priesteris, iet strādāt par kurinātāju nelielā pilsētiņā. Ļaudis ļoti mīlēja “savu priesteri”! Pilsētiņā bija arī baznīca, bija priekšnieki – te labāki, te sliktāki, bet tos, kā mēdz notikt, regulāri mainīja, reizēm cilvēki pat vārdu kā nākas nespēja iegaumēt! Dievam zināms un bīskapam! Bet bija Antonijs – kurinātājs! Naktīs pie viņa krāsnīm parādījās apmeklētāji un lūdza kristīt, iesvētīt, aizlūgt par dzīviem, dvēseļu aizlūgumus, kopumā – visu to lūdza, pēc kā jūt vajadzību pareizticīga dvēsele!

Es neizturēju un pajautāju: “Vai tas ir tas starecs, kas apmeties uz dzīvi mūsu pilsētā?”

“Vai tad tu vēl neesi pie viņa bijis?!” par atbildi saņēmu izbrīnītu man pazīstama priestera izsaucienu, - “Mēs rīt braucam, ja gribi – brauc līdzi.”

Un es piekritu.

Un tagad, lūk, mēs dodamies uz lielas pilsētas nomali, uz privāto sektoru, uz tās sievietes māju, kas izmitinājusi pie sevis slaveno starecu. Bet slavens viņš bija ne tik daudz ar savu neparasto likteni, cik ar pasaules eksistences pēdējo gadu vīziju un pareģojumiem par to, kā un kas var glābties. Tā kā šis jautājums aktuāls plašās aprindās, aizmirstība tēvam Antonijam nedraudēja. Tādas bija manas domas pirms tikšanās.

PRAVIETOJUMI

GARīGAS SARUNAS UN STARECA ANTONIJA PAMāCīBAS

2.DaļA - PAPILDINāJUMI

IEVADS

Vispirms uzreiz vēlos pateikt, ka grāmata par starecu Antoniju tika rakstīta nevis lasīšanai, bet plauktam. Kāpēc? Pirmkārt, bija lielas šaubas par pašu iespēju grāmatu publicēt. Otrkārt, šajās satikšanās reizēs un sarunās bija kaut kas neparasti personisks, apslēpts, nebija īpašas vēlēšanās runāt par to skaļi.

Sākotnējā variantā, kas tika sarakstīts 2000. gadā sekojot „svaigās pēdās” pa tikšanās reizēs sadiktētajām kasetēm, bija līdz 300 lappusēm. Gatavojoties drukāšanai lielākā daļa no sarakstītā tika izgriezta. Izgriezti tika praktiski visi konkrētie pravietojumi, īpaši par katastrofu Ņujorkā. Iemesli tam bija vairāki – no vienas puses, godīgi atzīstos, zināmi aizspriedumi pret pravietojumiem vispār. Arī to, ko viņš runāja, grūti bija uzreiz pilnā mērā novērtēt, kur nu vēl saprast – ar seju pret seju stāvot, seju nesaskatīsi... Teikšu vairāk. Jau tagad, gatavojoties otrās daļas izdošanai, tika noklausīta uz kasetes sadiktētā saruna ar starecu par pārtiku. Pat ne tik daudz par pārtiku, cik par lauksaimniecības nabadzīgumu Rietumos. Tēvs Antonijs viennozīmīgi uzskatīja, ka neticamās ražas gan Eiropā, gan Amerikā ir blefs, mistifikācija un nekas vairāk. Īpaši teica, ka maizi viņi iepērk visā pasaulē, un ja pārdod, tad savu saindēto vai pirkto, bet dārgāk par iepirkuma cenu. Sākumā šo sarunu tekstā ievietoja tā, kā to arī nodiktēja četrus gadus iepriekš, tomēr māca šaubas. Mums taču tā bija ieskaidrots, ka Rietumos ir lauksaimniecības produktu pārprodukcija, ka pārkāpt tam pāri vienkārši nav iespējams, tādēļ sarunu daļēji apgraizīja, daļēji nogludināja. Kāds gan bija mans pārsteigums, kad pavisam nesen no oficiāliem avotiem kļuva zināms, ka Kanāda (!) iepērk kviešus. Nācās sarunu pielabot uz sākotnējā varianta pusi.

Es taču nebiju stareca garīgais bērns burtiskā nozīmē, lai būtu apradis ar pilnīgu uzticēšanos, diemžēl... Dažas tikšanās, tikšanās dzīves sarežģītākajos brīžos. Jā, no tām ir palikusi neticama lūgšanas (lūgsnu pilnas) gaisotnes, stareca gara spēka un, pat grūti vārdos izteikt, absolūta patiesuma (patiesīguma), mierinājuma sajūta, vispār, visa tā sajūta, ko pareizticīgais jūt apmeklējot izlūgtas vietas. Iespējams, līdzīgas jūtas ir bērnam stipra, viņu mierinoša tēva rokās.

No citas puses, un tas bija visnomācošākais, man gribējās, galvenokārt, koncentrēt uzmanību uz globālo problēmu – pamācībām par dvēseles glābšanu pēdējos laikos. Bez tam, ļoti daudzas lietas skāra personiski mani, manu ģimeni un draudzi.

Daudzi ticīgi cilvēki sāka nekavējoties lūgt pēc pilnā pravietojuma teksta nodošanas. Es atteicu. Dabisks ir jautājums par šādas rīcības iemeslu. Es jau sākumā pateicu to, ka visas tikšanās, visas garīgās pamācības daudzējādā ziņā bija personiska rakstura, jebkura pieskāršanās tām vai to atklāšana likās vienkārši zaimojoša. Bez tam, interese par grāmatu, tai skaitā arī neveselīga interese, īpaši neiedvesmoja apstrādāt izdošanai palikušo materiālu, atjaunojot sākotnējo teksta variantu.

Bet, lūk, grāmatu sāka lasīt bijušie draudzes locekļi: kādreiz biju strādājis par pārzini viņu baznīcā. Lielākā daļa, kaut arī es izdevu grāmatu zem pseidonīma, uzreiz saprata gan par kuru, gan par ko ir runa. Sākās zvani, vizītes, bet mūsu nams ir atvērts jebkuram atbraucējam. Un es uzdrošinājos.

Diemžēl teksts, kas tika izgriezts gatavojoties pirmajam izdevumam, bija neatgriezeniski zaudēts datora inficēšanās dēļ ar vīrusu, izdrukāt to uzreiz, trīs gadus iepriekš, neiedomājās. Bez tam, bija pagājuši gandrīz četri gadi pēc pēdējās tikšanās, daudz kas, vispirms jau – hronoloģija, jau bija aizmirsta. Nodiktētās kasetes sajaukušās ar svētrunām, svētdienas skolu pieaugušajiem nodarbību ierakstiem, kā rezultātā noteikt secību izrādījās vienkārši neiespējami. Tāpēc otrā daļa ir veidota kā viena saruna, kaut arī īstenībā tā sevī iekļauj vairāku tikšanās reižu sarunas,

Gatavojoties bija vēl viena problēma. Pirmā daļa tika rakstīta uzreiz pēc pēdējās tikšanās, burtiski pāris mēnešus vēlāk. Atmiņas bija tik dzīvas, ka izdevās saglabāt pat stareca runas savdabību. Katrā gadījumā tie, kas viņu zināja un kam bija tā laime ar viņu uzturēt sakarus (sazināties), uzreiz saprata, par kuru cilvēku iet runa. Tagad, pēc četriem gadiem, atmiņa daudz ko nav saglabājusi. Nācās pa drumstaliņai vien atjaunot bijušo.

Ja kas nav izdevies – piedodiet! Varu apliecināt (apgalvot) tikai to, ka viss uzrakstītais tika rakstīts nevis komerciālam izdevīgumam, bet lai glābtu cilvēku dvēseles. Lūdzot pēc jūsu svētām lūgšanām:

Pazemīgais Aleksandrs, Dzīvā Dieva priesteris.

PRAVIETOJUMI

GARīGAS SARUNAS UN STARECA ANTONIJA PAMāCīBAS

3.DaļA

IEVADS

Kad tika iecerēta grāmata par tēvu Antoniju, es nemaz nedomāju par turpinājumu rakstīšanu – grūti atjaunot tekstu pēc vairākus gadus iepriekš sadiktētām kasetēm.

Taču ne noklausītās kasetes, nē – nē, bet piesaistīja uzmanību. Galu galā lielākā daļa bija noklausītas un radās otrā daļa.

Tās tapšanas laikā atklājās arī sadiktētas kasetes, kas saturēja atmiņas par starecu. Tā kā piedāvājumi uzrakstīt kaut ko līdzīgu jau bija, grēks būtu neapstrādāt esošo materiālu. Tā radās trešā daļa. Papildus grūtības radās tikai ar nepieciešamību papildināt kasetēs sarakstīto, ar vēlami atjaunot atmiņu autoru valodas īpatnības un tēva Antonija sacītā maksimālu precizitāti.

Tā kā visas atmiņas satur daudz personiska, autori lūdza nenorādīt vārdus un uzvārdus. Teica, ka tāpat izejot uz noteiktu risku – dzīvesvietās arī bez uzvārda sapratīs par kuru iet runa. Garīdzniecība atklāti izbijās no iespējamām nepatikšanām darbā, vai pat vispār no ............... (прешений).

Tēvs Antonijs nepārtraukti runāja par mīlestību, bieži atkārtoja Apustuļa Pāvila vārdus: “... Ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka” (1.Kor.13:3). Viņa pamācību/ iedvesmu iespaidā dažus gadus atpakaļ tika uzrakstīts raksts “Dievs ir mīlestība”. Par piemēru ņemtā svētā Maksima Sludinātāja dzīve, viņa pamācības, dzīvi sasaucas ar to, ko teica tēvs Antonijs. Krājumā raksts “Dievs ir mīlestība” netika iekļauts, to drukāja tikai avīzē, tāpēc es uzdrīkstējos ievietot to īstās trešās daļas beigās.

Sirdsskaidrais hieromūks Serafims Virickis (+1949.g.)

“Pienāks tāds laiks, kad būs Krievijā garīgais uzplaukums. Atvērsies daudzas baznīcas un klosteri, pat citticībnieki brauks pie mums kristīties. Bet tas nav uz ilgu – uz gadiem piecpadsmit, pēc tam nāks antikrists. Kad Austrumi pieņemsies spēkā, viss kļūs nestabils/ nenoturīgs. Pienāks laiks, kad Krieviju sāks plēst daļās. Sākumā to sadalīs un tad sāks izlaupīt tās bagātības. Rietumi visādi veicinās Krievijas izpostīšanu un līdz laikam/ uz kādu laiku atdos tās austrumu daļu Ķīnai. Tālos Austrumus piesavināsies japāņi, bet Sibīriju – ķīnieši, kas sāks apmesties uz dzīvi Krievijā, precēsies ar krieviem un galu galā ar viltu/ viltību un blēdību/ ļaunprātību ieņems Sibīrijas teritoriju līdz Urāliem. Savukārt, kad Ķīna vēlēsies iet tālāk, rietumi tam pretosies un nepieļaus. Daudzas valstis dosies karā (ополчаться) pret Krieviju, bet tā noturēsies, zaudējusi lielāko daļu savu zemju. Tas ir karš, par kuru stāsta Svētie Raksti un runā pravieši, tas kļūs par cilvēces apvienošanās iemeslu. Jeruzaleme kļūs par Izraēlas galvaspilsētu. Cilvēki sapratīs, ka tālāk tā dzīvot nav iespējams, citādi viss dzīvais ies bojā, un izvēlēsies sev vienotu valdību – tas būs antikrista valdīšanas sākuma priekšvakars. Pēc tam sāksies kristiešu vajāšanas; kad uz Krievijas iekšieni no pilsētām dosies ešeloni, ir jāsteidzas nokļūt pirmo skaitā, tā kā daudzi no tiem, kas paliks, ies bojā. Stājas spēkā/ nāk spēkā/ iestājas melu un ļaunuma valstība. Būt tik grūti, tik slikti, ka nedod Dievs nodzīvot līdz tam laikam... Pienāks laiks, kad nevis vajāšanas, bet gan nauda un šīs pasaules jaukumi novērsīs cilvēkus no Dieva un bojā ies daudz vairāk dvēseļu, nekā atklātas ticības apkarošanas laikos. No vienas puses, uzstādīs krustus un zeltīs kupolus, bet no otras – iestāsies melu un ļaunuma valstība/ valdīšana. Patiesā Baznīca vienmēr būs vajāta un glābties būs iespējams tikai bēdās un slimībās, savukārt vajāšanas iegūs pašu rafinētāko/ izsmalcinātāko un iepriekš neparedzamāko raksturu. Baisi būs nodzīvot līdz šiem laikiem”.

Starecs ļoti mīlēja jaunatni. Tajā laikā jauni cilvēki gandrīz nenāca uz baznīcu un viņš tā priecājās, kad viņi atnāca pie viņa/ apciemoja viņu. Starecs runāja par milzīgo jaunatnes lomu nākošajā Baznīcas atdzimšanā. Viņš runāja, ka pienāks laiki (un tie jau pienāk!), kad izvirtība un tikumiskais pagrimums jaunatnes vidū sasniegs galējās robežas. Gandrīz vairs nepaliks nesamaitāto/ nepagrimušo/ neizvirtušo. Viņi uzskatīs, ka viss viņiem ir atļauts, lai apmierinātu iegribas un miesas kārības/ iekāres, jo redzēs savu nesodāmību. Sāks lasīties kompānijās, bandās, zags, nodoties netiklībai. Bet pienāks laiks, kad atskanēs Dieva balss, kad sapratīs jaunatne, ka tā dzīvot tālāk nav iespējams/ nevar/ nedrīkst, un ies pie ticības dažādos veidos/ pa dažādiem ceļiem, pastiprināsies vilkme uz ticības censonību. Tie, kas līdz tam bijuši grēcinieki un dzērāji, piepildīs baznīcas, sajutīs lielu vilkmi uz garīgu dzīvi, daudzi no viņiem kļūs par mūkiem, atvērsies klosteri, baznīcas būs ticīgo pilnas – un vairums būs jaunatne. Un tad jaunie dosies svētceļojumos pa svētām vietām – labs būs laiks! Tas, ka tagad grēko – pēc tam karstāk nožēlos. Kā svece pirms nodzišanas gaiši iemirdzas, apspīdot visu ar pēdējo gaismu, tā arī Baznīcas dzīve. Un šis laiks ir tuvu.