Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

        Mācības grāmata Īstenās ticības biedriem

Izdota pareizticīgajā Baltijas Brāļu biedrībā,

kas stāv Viņas Ķeizariskās Majestātes Augstās Ķeizarienes pārstāvēšanā

Trešā druka, Rīga 1900

        Ievads

Šī mācību grāmata, ar Dieva palīgu, ir sagatavota jums, mīļie  pareizticīgie latvieši, lai jūs, mācīdamies īsteno Kristus ticību un tajā stiprinādamies, jo vairāk kalpotu lielajam Dievam un mūsu Pestītājam Jēzum Kristum un ietu pa to ceļu, kas ved uz Dieva valstību. Jo īstenā ticība, kurā jūs stāvat, ir tā pati, kuru iedibinājis virs zemes Dieva Dēls, mūsu Kungs Jēzus Kristus. Tāpēc tā ir pasaulē vienīgā patiesā ticība.

Dieva Dēls ir piedzimis no Vissvētās Jaunavas Marijas, kā cilvēks. Un kā cilvēks viņš dzīvoja ebreju zemē un sludināja ļaudīm savu svēto mācību. Jēzus izredzēja 12 mācekļus un iesvētīja tos Dieva valstības noslēpumos, darīja brīnumus ļaužu priekšā: atvēra kurlo ausis, mēmiem atgrieza valodas spējas, cēla augšām mirušos apžēloja nelaimīgos un veica neskaitāmus citus labus darbus. Pēdīgi Viņš no sava viltīgā mācekļa Jūdas tapa pārdots saviem ienaidniekiem, kuri To  notiesāja uz nāvi, un Viņš briesmīgās mokās nomira par mums grēciniekiem krustā, starp diviem ļaundariem. Trešā dienā pēc savas miršanas Viņš kā Dievs uzcēlās no miroņiem, un pēc tam, kad Viņš  savus mācekļus bija stiprinājis ticībā, pacēlās debesīs, pavēlēdams saviem mācekļiem gaidīt Jeruzalemē, tiekams tie dabūs Svētā Gara  spēku. Desmitā dienā pēc Pestītāja debess braukšanas Svētais Gars tiešām nonāca uz apustuļiem ugunīgu mēļu veidā, un tie iesāka runāt dažādās valodās un caur to varēja sludināt Kristus dievišķīgo mācību visām tautām pasaulē, jo Viņš tiem bija pavēlējis, sacīdams: “Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai” (Mark.16,15). Un tie izgāja un sludināja visur, un caur lieliem brīnumiem parādīja, ka viņu mācība tiešām ir Dieva mācība.

Svētie apustuļi iesāka Kristus mācību sludināt Jeruzalemē; no pilsētām, un pēc tam gāja arī tālāk. Apustulis Pāvils sludināja evaņģēliju Grieķijā. Korintieši, Filipieši, Tesaloniķieši, kuriem viņš Dieva vārdus sludināja un savas vēstules rakstīja, bija grieķu izcelsmes. Svētie apustuļi Kristus mācību pasludināja arī Romiešiem, Āfrikāniešiem un citām tautām. Tanīs dibinādami draudzes viņi iecēla bīskapus, priesterus un diakonus, un bīskapiem, kā saviem tuvākajiem vietniekiem, deva varu savā vietā iecelt citus priesterus un diakonus, kā arī bīskapus.

Jau pašu svēto apustuļu laikā sāka Dieva draudzē rasties viltīgi mācītāji jeb Kristus mācības sagrozītāji; svētie apustuļi, no svētā Gara apgaismoti būdami, viņu mācības nosodīja, tādejādi pasargājot no tām ticīgos. Kad kādi no kristiešiem mācīja, ka pagāniem, kas pieņem kristīgu ticību, vajagot pieņemt jūdu apgraizīšanas zīmi un turēt visu Mozus bauslību, tad svētie apustuļi noturēja sinodi Jeruzalemē un savā spriedumā šo aplamo mācību atmeta. (Ap.darb.15,1-26.)

Pēc apustuļu laikiem viņu varu pārmantoja viņu vietnieki, kas turpināja viņu iesākto darbu, izplatot īstenās mācības gaismu starp neticīgiem un sargājot ticīgos no maldiem. Ja starp ticīgiem cēlās kāda nepatiesa mācība, tad bīskapi, pēc svēto apustuļu parauga mēdza sasaukt sinodes, tur doto mācību apsprieda un nosodīja.

Tā, kad Konstantīna Lielā laikā, kas pirmais no Romas ķeizariem kristīgu ticību pieņēma, cēlās maldu mācītājs Ārijs, kas mācīja, ka Jēzus Kristus neesot Dievs; tad šis dievbijīgais ķeizars saaicināja uz sinodi visu kristīgu draudžu vadītājus no visām Romas impērijas malām. Un šinī pirmajā visas pasaules sinodē Ārija mācība tika izvērtēta un nosodīta.

Otrajā visas pasaules sinodē tika nosodīta bezdievīgā Maķedonija mācība par Svēto Garu.

Trešajā visas pasaules sinodē tika noraidīta Nestora mācība, kas Vissvēto Jaunavu Mariju neatzina par Dieva Māti.

Visas pasaules sinodes bija septiņas un tanī pēdējā sinodē tika nosodīta mācība, kas atmeta svētbilžu cienīšanu.

Pēc pēdējās sinodes, proti, septītās, vispasaules sinodes, kas notika 787.gadā pēc Kr. vispasaules draudze uz sinodēm vairs nav tikusi sasaukta. Par iemeslu tam bija kristīgās draudzes sašķelšanās, Rietumu baznīcas daļai (zem Romas pāvesta pārvaldes esošai) nodaloties. Romas pāvesti nevēlējās kopā ar citiem draudzes bīskapiem būt līdzīgā statusā, bet uzurpēja vispasaules baznīcas pārvaldi un mācīja, ka Svētais Gars izejot no Dēla, kā arī aizliedzot priesteriem doties laulībā; pie Dieva mielasta tie lietoja neraudzētu maizi u.c.

Pēc savas atkrišanas Romas bīskapi ieviesa vēl citas jaunas mācības un bezdievīgi dzīvojot, vēlāk izraisīja pret sevi kristīgās draudzes neapmierinātību. Tādejādi 16.gs. Vācijā klajā nāca augsti mācītais mūks Mārtiņš Luters un nodibināja savu jauno draudzi, proti, Lutera draudzi. Luters gan pareizi norāja bezdievīgos pāvesta darbus un viņa nepatiesās mācības; bet žēl, ka viņš Dieva vārdus skaidroja tikai pēc savas atziņas, ka uz tādu visi savu prātu cēla pāvesta vietā, neievērodams to, ko un kā mācīja vecā kristīga draudze, kura, pēc ap. Pāvila vārdiem ir patiesības balsts un pamats (1Tim.3,15-16) un par kuru tas Kungs sacīja, ka elles vārtiem to nebūs uzvarēt (Mat.16,18), un kuras galva Viņš pats paliek ikdienas (Mat.28,20), un ir spēcīgs to pasargāt  no maldiem.

Un lūk, Luters, paļaudamies uz savu prātu vien, tiktāl “reformēja” savu draudzi, kamēr tā tika iztukšota, jo viņš atmeta piecus sakramentus jeb noslēpumus, kuri tai svētā draudzē pastāvēja no pašiem apustuļu laikiem un kurus nodibināja uz skaidriem Dieva vārdiem, atmeta Dieva svēto un pašas Dieva, mūsu Pestītāja, Mātes godāšanu, gluži kā Nestors, kuru visas pasaules draudzes ir nosodījušas, - atmeta svētbilžu cienīšanu, ko apstiprinājuši septītās visas pasaules sinodes tēvi u.t.t..

Kad Luters būtu no Dieva sūtīts jaunu draudzi pasaulē celt, 1) tad viņš varētu to pierādīt caur kādiem brīnuma darbiem, kā to darīja svētie apustuļi, kā no paša Dieva sūtīti, bet viņš tādus darbus nav darījis, 2) tad viņa sekotājiem nebūtu izjukuši uz daudz dažādiem ticība pulkiem, kuri cits citam pretī stāv un cits citu atmet, 3) tad tā mācība, ko viņš iecēlis, būtu saskanējusi ar Dieva vārdiem, bet to mēs neredzam, ko šajā grāmatā plašāk pierādīsim.

Krievu tauta pieņēma, gods Dievam, sentēvu kristīgo ticību no grieķiem un no krievu tautas rokām to saņēma arī latvieši un igauņi, proti, to, kura mūsu ticības apliecībā saucas viena vienīga, svēta, kristīga apustuļu draudze.

1.Tai svētā Īstenās ticības draudzē nav tādu muļķošanos, kādas ir atrodamas citās nepareizi ticīgās draudzēs. Viņas svētie tur visu Kristus mācību un nepievieno nekādas cilvēku mācības, kā to dara citi.

Kad tu mīļais draugs, vērīgi izlasīsi visu šo mācību grāmatu, tad tu skaidri atšķirsi, ka mūsu pareizticīgā draudze turas svēti pie Dieva vārdiem, ne ko pie tiem nepieliek un ne ko no tiem neatņem. Par piemēru: salīdzini mūsu draudzes 10 baušļus un citus draudzes baušļus ar Bībelē rakstītiem baušļiem; tad redzēsi, kas Dieva vārdā stāv rakstīts. Mūsu Kungs Jēzus Kristus ir skaidri sacījis, ka Dieva valstībā ieies tikai  tas, kas Viņa Tēva prātu dara (Mat.7,21); bet citi māca, ka cilvēks top pestīts tikai caur ticību. Vai tāda mācība nevilina cilvēku, kas jau no dabas vairāk līp pie grēka, paļauties uz ticību vien un padoties kūtrībai un grēkiem?

Pestītājs ir sacījis: dzeriet visi no tā (Mat.26,27) un caur to skaidri pavēlējis visiem baudīt svēto vakarēdienu , bet svešas ticības biedri bērnus atstum no dārgā Dieva mielasta.

Tas Kungs ir devis saviem apustuļiem un viņu vietniekiem varu grēkus siet un raisīt (Mat.18,18; Jāņ.20,23); bet citas draudzes grēksūdzes noslēpumus atmet.

Pestītājs ir sacījis: ko Dievs ir savienojis to nevienam cilvēkam nebūs šķirt (Mat.19,6). Un svētais apustulis laulību nosauc taisni par noslēpumu (Ef.5,32); bet tie māca, ka laulība nav noslēpums.

Svētie Raksti skaidri piekodina aicināt priesterus, lai tie neveselus ar eļļu svaida (Jēk.5,14); bet tie eļļas svaidīšanas noslēpumu pavisam atmet, un daudz citas mācības atmet.

2.Kristīgās draudzes  iestādītājs, mūsu Pestītājs, pats ir padarījis nesaskaitāmus brīnuma darbus un skaidri sacījis, ka šis zīmes arī tiem ticīgiem ies līdz (Mark.16,17.) Un to mēs redzam, tiklab pie svētiem apustuļiem, kā arī pie citiem ticīgiem. Kad nu brīnumus padara viens vienīgs Dievs (Ps.72,18) un tie, kam viņš savu spēku dod: tad saprotams, ka brīnumi un zīmes var būt tikai tai draudzei, kura ir celta no Dieva, bet ne no cilvēka un tāda ir īstenā Kristus draudze. Viņā brīnumi un zīmes nav zudušas par liecību, ka tajā tas Kungs bez mitēšanās mājo (Mat.28,20) kā savā dārgi pirktā namā.

3.Mūsu pareizticīgā draudze, kā paša Kristus draudze, rūpīgi gādā, ka viņas bērni panāktu svētumu, ticības vienādību un pilnīgu vīra augumu, pilnīgi Kristum līdzīgi (Ef.4,13). Un ka to panāktu, viņa no pirmās dienas, kurā cilvēks piedzimis, līdz viņa pēdējam dvašas vilcienam neatstāj savu locekli bez kopšanas. Tikko piedzimst pasaulē cilvēks, svēta draudze lūdz Dievu par viņu un viņa māti, kas tanī laikā ir nevesela; astotā dienā dod jaundzimušam kāda svēta cilvēka vārdu; jo tā grib, lai arī tas bērniņš būtu svēts. Pēc tam viņa to bērniņu kristī, svaida ar mirrēm un mielo ar svēto vakarēdienu; un caur šiem trim svētiem noslēpumiem atdzemdina priekš jaunas Dieva žēlastības pilnas dzīvošanas, piešķir viņam Svēta Gara dāvanas. Kas viņu stiprina iekš garīgas dzīvošanas, un savieno ar pašu Kristu. Tik līdz kristīgs bērns nāk pie atzīšanas, svētā draudze ņem viņu pie grēku sūdzēšanas noslēpuma un no pašiem bērnu gadiem māca to sargāties no grēkiem un dzīvot pēc Dieva baušļiem. Ja kristīgs cilvēks grib laulāties, tā iesvētī viņa laulības savienošanu ar svētās laulības noslēpumu. Kad kristīgs cilvēks paliek slims, viņam iedāvā grēkus sūdzēt, eļļas svaidīšanu un svētā vakariņa noslēpumus; un ar tādu Dieva žēlastības pilnību grib to sataisīt uz nākošo mūžību. Pašā nāves stundā viņa to neatstāj un līdz Dievu par to , un kad nomirst, pavada to uz mūžīgu dusu ar jaukām bēru lūgšanām un dziesmām, kuras liecina no viņas mātes mīlestības par saviem bērniem. Ja pēc tavas nāves tevi, pareizticīgais, aizmirsīs tava garīgā un rūpīgā māte, tava draudze, jo viņa līdz pasaules galam lūgs par tevi.

Un cik nav Dievkalpošanu un lūgšanu svētai Īsti ticīgai draudzei! Ikkatrā svētdienā un svētku dienā divi reiz no rīta un dienā tā sapulcē savus bērnus uz Dievkalpojumiem. Dažas svētku dienās tai ir citāda dievkalpošana, tā kā Lieldienās, Vasaras svētkos, lielā piektdienā, Dieva parādīšanās (Jardāna) svētkos un citos.

Svētai draudzei ir sevišķas lūgšanas nāvīgas sērgas laikos, kad nāves eņģelis daudziem dzīvību atņem. Tādā bēdu laikā dreb visi, kas vēl dzīvi palikuši; un pie kā tad mēs grēcinieki, lai steidzamies, ja ne pie tā sirds žēlīgā debesu Ķēniņa, kas valda pār dzīvību un pār nāvi?

Lūk, uznāk mums slapjš laiks, kas caur lielu slapjumu zemes augļus maitā, vai otrādi sauss laiks, un saules karstumā zeme izkalst; arī priekš tādām lietām pareizticīgai draudzei ir īpašas kalpošanas.

Kad tu gribi iet jaunā mājā dzīvot, tad svētā draudze to iesvētī, ja tik tu to vēlies; kad tu gribi tālā ceļā doties, arī tur ar Dieva lūgšanu tevi pavada. Bet tā, viņa pie ikkatras Dievkalpošanas lūdz par visiem, kam Dieva palīdzība vajadzīga,- par tiem, kas pa ūdens vai zemes ceļiem iet, par slimniekiem, un par viņu pestīšanu.

Kur tu vēl atradīsi tik daudz gādāšanas un lūgšanu, kā Pareizticīgā draudzē? Tici - nekur. Tu vēl labi nezini, kāda ir tava garīgā māte – tā svētā Pareizticīgā draudze; bet kad tu labi to pazīsti, tad tu skaidri redzēsi, ka tikai viņai ir Kristus žēlastība un patiesības pilnība. To tu arī turpmāk skaidri pārliecināsies.

Lai nu tas Kungs, kas nācis visus cilvēkus apgaismot un vest pie patiesības atzīšanas, svētī jūsu mācību un atver jūsu prāta acis, Viņam par godu un jums par uztaisīšanu (Ef.4,12-15).