====Kyrie eleison==== Grāmatas

Mācība par pestīšanu – svētītāja Teofana Vientuļnieka garīgo pārdomu, darbu un vēstuļu galvenais temats. Veltīdams savu dzīvi pestīšanas ceļa meklējumiem, savos darbos viņš to ir atklājis nākamajām paaudzēm. Svētītāja Teofana atstātajā bagātīgajā garīgajā mantojumā «Ceļš uz pestīšanu» ieņem īpašu vietu. Tas vainago «Kristīgi tikumiskās pamācības», jo ar vislielāko precizitāti un lakonismu ataino Kristīgo dzīvesveidu, kas ved cilvēku pretim mūžīgajai Dzīvībai.

Šo Svētītāja Teofana darbu var nosaukt par jaunākā laika «Kāpnēm». Līdzīgi tam kā svētais Jānis Pakāpnieks savās dievišķīgajās «Kāpnēs», iezīmēdams pakāpenisku kristieša augšupeju pa garīgās pilnības kāpnēm, pirms tam 40 gadus ir veltījis varonīgai askēzei Sinaja tuksnesī, arī Svētītājs Teofans savā grāmatā «Ceļš uz pestīšanu» vispusīgi apgaismojis augstā ideāla sasniegšanai nepieciešamo tikumu iemantošanas ceļu, apliecinot to ar nošķirtībā, askēzē un garīgā cīņā aizvadītiem 28 savas dzīves gadiem.

Grāmata «Ceļš uz pestīšanu» pirms revolūcijas Krievijā tikusi izdota vairākkārt. Šodien, tāpat kā pirms pusotra gadsimta, atbildes uz lielo jautājumu – jautājumu par ceļu uz pestīšanu, mēs varam smelt no neizsīkstošās garīgo dārgumu glabātuves – no Svētītāja Teofana Vientuļnieka darbiem.

I E V A D S

«Kristīgi tikumiskajās pamācībās» ir attēlotas mums nepieciešamās jūtas un noskaņojumi. Taču ar to nebūt nav pateikts viss, kas nepieciešamas mūsu pestīšanas veicināšanai. Mūsu pamatuzdevums ir patiesa dzīve Kristus garā. Bet kolīdz tai pieskaramies, tūdaļ atklājas milzums pārpratumu, kam nepieciešami daudzi jo daudzi norādījumi un, turklāt, - gandrīz vai ik uz soļa!

Tiesa, galējais cilvēka mērķis tur ir parādīts – saskarsme ar Dievu – un arī ceļš uz to norādīts - ticība, staigājot baušļu ceļus, ar Dieva žēlastības palīdzību. Lūk, ceļš! – Ej.

Viegli teikt! Bet, kā izdarīt? Visvairāk trūkst vēlēšanās iet. Dvēsele, ko aizrāvusi kāda no kaislībām, stūrgalvīgi atsakās no jebkādas piespiešanas un aicinājuma. Tā novērš acis no Dieva un nevēlas uz Viņu raudzīties. Kristus likumi tai neiet pie sirds. Tā nav noskaņota tos pat uzklausīt. Tad, kā gan nonākt pie tā, lai rastos vēlēšanās iet pie Dieva pa Kristus ceļu; kā panākt to, lai Dieva likums iemājotu sirdī, un cilvēks, šā likuma vadīts, darbotos pats no sevis, nepiespiesti, lai šis likums nespiestu cilvēku, bet pats nāktu no viņa?

Ja kāds arī būtu pievērsies Dievam, būtu iemīlējis Viņa likumus; taču vai tuvošanās Dievam, turēšanās pie Kristus baušļiem, būs veiksmīga, tikai tāpēc vien, ka mēs tā vēlamies? Nē. Bez vēlmes nepieciešams arī spēks un māka rīkoties: nepieciešama praktiska gudrība. Ikvienam, kurš nostāsies uz patiesā, Dievam tīkamā ceļa, jeb, kurš ar žēlastības palīdzību sāks tiekties pretim Dievam pa Kristus nosprausto likumu ceļu, neizbēgami draudēs briesmas novirzīties sānceļos, apmaldīties un iet bojā, iedomājoties sevi jau pestītu. No šādiem sānceļiem nav pasargāts neviens, pat patiešām uz pestīšanas ceļa stāvošs cilvēks, jo arī viņā saglabājas grēcīgas noslieces un grēku sajaukums, kas spēj likt uzlūkot lietas greizā leņķī – maldināt un pazudināt cilvēku. Tam visam vēl pievienojas sātana glaimi, kurš nelabprāt šķiras no saviem upuriem. Ja kāds no viņa ietekmes sfēras dodas pretim Kristus gaismai, sātans dzenas pakaļ un izliek visādus šķēršļus, lai atkal notvertu; un nereti tik tiešām notver. Tātad, arī tam, kuram jau ir vēlēšanās iet pa norādīto ceļu pie Kunga, ir nepieciešams parādīt visas šajā ceļā iespējamās novirzes, lai gājējs, būdams par tām brīdināts, redzētu iespējamās briesmas un zinātu, kā no tām izvairīties.

Briesmas pestīšanas ceļā ir neizbēgamas un, tas liek kristietim ievērot īpašus Kristīgās dzīves noteikumus, kas norāda - kā nonākt pie pestījošās vēlmes būt kopā ar Dievu un ar dedzīgumu pie tās turēties, kā starp visiem šai ceļā iespējamiem sānceļiem nenomaldīties un tuvoties Dievam, jeb citiem vārdiem sakot: kā uzsākt kristīgu dzīvi un kā tajā pilnveidoties.

Šiem norādījumiem no Dieva nošķirtais cilvēks jāpievērš Dievam un jāpieved Viņa acu priekšā; jeb jāizseko kristīgā dzīve visās tās parādībās, praktiski no sākuma līdz galam, t.i. kā tā tiek aizsākta, attīstās, briest un sasniedz pilnību. Grāmata apraksta ikviena kristieša praktiskās dzīves vēsturi, parādot to, kā ikvienā gadījumā būtu jārīkojas, lai noturētos savā kārtā.

Kristīgās dzīves aizsākšanās un attīstība būtiski atšķiras no bioloģiskās dzīvības aizsākšanās un attīstības. To nosaka kristīgās dzīves īpašais raksturs un tās saistība ar mūsu būtību. Cilvēks nepiedzimst par kristieti, bet kļūst par tādu pēc dzimšanas. Kristus sēkla krīt jau pukstošas sirds augsnē. Augā dzīves sākums ir asna parādīšanās sēklā, bet tā kā bioloģiski dzimis cilvēks ir samaitāts un noskaņots pretēji kristietim izvirzītajām prasībām, tad, patiesi kristīgas dzīves sākums cilvēkā ir atdzimšana, jaunu spēku, jaunas dzīves dāvinājums.

Ja arī kristietība ir uzņemta kā likums, t.i. – radusies apņēmībā dzīvot kristīgi: šī dzīvības sēkla (izlēmība) cilvēkā nav apņemta ar labvēlīgām stihijām. Viss cilvēks, viņa miesa un dvēsele paliek nepiemēroti jaunajai dzīvei, nepakļāvīgi Kristus nastai. Tādēļ no šī brīža cilvēkam sākas sviedrējošs darbs – sevi un visus savus spēkus, veidot kristīgā garā. Ja augšana, piemēram, augiem, ir pakāpeniska spēku attīstība - viegla, nepiespiesta, tad kristietim tā ir grūta cīņa pašam ar sevi – saspringta un bēdu pilna, jo viņam jānoskaņo savi spēki uz to, uz ko tie netiecas. Viņam kā karavīram katru savas zemes pēdu no ienaidnieka jāatkaro ar cīņu – ar abpusgriezīgu sevis piespiešanas un patmīlības apspiešanas zobenu. Tikai pēc ilgstoša darba un pūliņiem, kristīgie principi kļūst uzvaroši, valdoši bez jebkādas pretestības, tie caurauž visu cilvēka būtību, izspiežot no tās sev naidīgās prasības un tieksmes, un ievirza to bezkaislības un tīrības stāvoklī, apdāvinot sirdsšķīstos ar svētību – saskatīt sevī Dievu, esot visciešākajā saiknē ar Viņu.

Tādas ir kristīgās dzīves norises mūsos. Šai dzīvei ir trīs pakāpes, kuras var raksturot sekojoši: pirmo – par pievēršanos Dievam, otro – par attīrīšanos jeb pašlabošanos, trešo – par apgaismošanu jeb iesvētīšanu. Pirmajā pakāpē cilvēks novēršas no tumsas un pievēršas gaismai, iziet no sātaniskās sfēras un dodas pie Dieva; otrajā pakāpē – attīra savas sirds templi no visām nešķīstībām, lai uzņemtu pienākošo Kungu Kristu; trešajā – Kungs atnāk, iemitinās sirdī un kopā ar to bauda mielastu. Šis ir svētības pilns stāvoklis – tuvība ar Dievu – visu pūliņu un gara cīņas mērķis!

To visu attēlot, papildinot ar praksē pildāmiem noteikumiem, tad arī nozīmē – parādīt ceļu uz pestīšanu. Būdamas pilnīgas, šīs pamācības satver cilvēku grēkpilnajās krustcelēs, izved caur ugunīgo attīrīšanās ceļu un aizved līdz katra iespējamajai pilnības pakāpei un izaugsmes mēram Kristū. Citiem vārdiem runājot, šīm pamācībām jāparāda:

1. Kā mūsos sākas kristīga dzīve;

2. Kā tā pilnveidojas – briest un nostiprinās;

3. Kāda tā ir savā absolūtajā pilnībā.

S A T U R S

Ievads

I D A Ļ A

KRISTĪGĀS DZĪVES SĀKUMS SVĒTAJĀS KRISTĪBĀS

AR NORĀDĪJUMU – KĀ SAGLABĀT ŠO SVĒTĪBU AUDZINĀŠANAS LAIKĀ

Kā mūsos sākas kristīga dzīve?

Kā kristību sakramentā sākas kristīga dzīve?

II DAĻA

KRISTĪGĀS DZĪVES SĀKUMS GRĒKU NOŽĒLĀ,

JEB GRĒKU NOŽĒLA UN GRĒCINIEKA PIEVĒRŠANĀS DIEVAM

Kā grēku nožēlošanas sakramentā sākas kristīga dzīve?

1. Grēcinieka stāvoklis.

2. Dievišķās svētības darbība.

3. Grēcinieka atmošanās no grēkpilnā miega.

4. Dieva žēlastības darbības grēcinieku atmodināšanai no grēkpilnā miega.

5. Atmodinošās žēlastības dāvanu iegūšana.

6. Apņemšanās pamest grēku un veltīt sevi Dieva gribas pildīšanai:

A. Apņemšanās pamest grēku;

B. Apņemšanās veltīt sevi Dievam.

7. Grēku nožēlas un sv. Vakarēdiena Noslēpuma iedarbīgais spēks Dieva gribas pildīšanā:

A. Visu grēku piedošanas saņemšana grēka nožēlas Noslēpumā;

B. Grēku nožēlotāja tuvošanās sv. Vakarēdiena Noslēpumam.

III DAĻA

KĀ NORIT, AUG UN NOSTIPRINĀS MŪSU KRISTĪGĀ DZĪVE,

JEB DIEVAM TĪKAMA DZĪVES KĀRTĪBA

Kā norit, aug un nostiprinās mūsu kristīgā dzīve?

1. Dievam tīkamā dedzīguma gara uzturēšana:

A. Atrašanās iekšienē;

B. Citas pasaules redzēšana;

C. Apņēmības uzturēšana.

2. Nodarbes cilvēka dvēselisko un fizisko spēku nostiprināšanai labestībā:

A. Dvēseles spēku veidošana kristīgas dzīves garā:

a) nodarbes, prāta organizēšanai un garīgās dzīves atjaunošanai;

b) nodarbes gribas organizēšanai tālākai gara ierosmei;

c) sirds izglītošana.

B. Jaunās dzīves gara prasības ķermenim:

C. Ārējās dzīves kārtība jaunajā dzīves garā;

D. Svētīgie līdzekļi garīgās dzīves audzināšanā un nostiprināšanā;

E. Pietuvināšanās nepārtrauktam gavēnim:

a) gavēšanā;

b) grēku nožēlošanā;

c) sv. Vakarēdiena baudīšanā.

3. Cīņa ar kaislībām, jeb sevis aizliegšanas iesākums.

4. Pirmie soļi ceļā uz reālo saskarsmi ar Dievu:

A. Tuvināšanās Dievam;

B. Reālā saskarsme ar Dievu, kas notiek klusuma stāvoklī,

ved pie bezkaislības.

Mūsu svētā tēva Jāņa Zeltamutes pamācības audzināšanā.