====Kyrie eleison==== Grāmatas

Viens no diženākajiem Optinas stareciem shiarhimandrīts Barsanufijs (1845 - 1913) bija Optinas klostera skita starecs no 1907. līdz 1912. gadam, kad klosterī un skitā darbojās arī citi stareci, tiesa gan, kalpošanu veikdami dažādos laikos daži vienlaicīgi ar tēvu Barsanufiju, kā tēvs Anatolijs (Potapovs) vai savu svētīgo stareca ceļu beigušais tēvs Jāzeps, citi vēlāk, kā tēvs Nektārijs un Feodosijs. Tieši tajos gados tēva Barsanufija tuvākais skolnieks bija viens no Optinas pēdējiem stareciem tēvs Nikons, kura izsmeļošā dienasgrāmata atklāja viņa skolotāja daudzos vārdus un darbus.

Laiks pirms Pirmā pasaules kara un revolūcijas bija sarežģīts, pasaule kūsāja agrāk nepieredzētās kaislībās, arvien noteiktāk bija sajūtams tumsas uzbrukums. Šajā Krievijai gandrīz vissmagākajā laikā tēvam Barsanufijam nācās izbraukāt visus tās plašumus: krievu japāņu karā viņš kā garīdznieks kalpoja lauka lazaretē. Viņš redzēja daudz ciešanu, daudzus mierināja, pats ne reizi vien būdams nāves briesmās. Viņš ar smalkjūtīgu dvēseli ieklausījās pasaulē, un Kungs viņam pavēra priekškaru, parādot nākamās šausmas. "Visi iet pret Krieviju, pareizāk sakot, pret Kristus Baznīcu," viņš sacīja, "jo krievu tauta Dievnesēja, tajā glabājas Kristus ticība."

Laicīgie ļaudis, kuri alka pēc mierinājuma savās bēdās, straumēm plūda uz Optinu, uz skitu. Starecs Barsanufijs, būdams ar vāju veselību, bet ar Dieva spēku stiprināts, viņus pieņēma, sarunājās ar tiem, atlaida grēkus, uzveda uz vienīgā pareizā ceļa. Kā jau visiem stareciem, viņam bija plaša sarakste. "Grūtā laikā mēs dzīvojam", viņš sacīja. "Mēs vāji un nespēcīgi, bet nākas citus uzmundrināt. Arī es atrodos tādā stāvoklī, vājš un nespēcīgs, pats ilgojos pēc palīdzības un mierinājuma, bet mans amats uzliek pienākumu mierināt citus. Uz Optinu brauc no pasaules, kura vairs nevaid kā agrāk, bet kauc, brauc, meklējot mierinājumu... Pēc savas ticības saņem meklēto un aizbrauc mierpilni." Kādas gan vēstules viņš saņēma, kādi gan vaidi bija tajās: "Batjuška! Smoku nost! No visām pusēm spiež ciešanas, nav ar ko elpot..."; "Krītu grūtsirdībā, kaut kas tumšs aplenc mani..."

Pēc svētā taisnā Kronštates Jāņa († 1908. gada 20. decembrī), kā arī Ģetzemanes stareca Varnavas (Ķ1906. gada 2. martā) nāves Optinā dievlūdzēju kļuva daudz vairāk nekā iepriekšējos gados. Starecs Jāzeps aiz nespēka gandrīz nevienu nepieņēma, izņemot savus garīgos bērnus, tāpēc ļaudis drūzmējās pie skita priekšnieka tēva Barsanufija mājiņas. Neviens netika aizgājis prom bez atbildes.

"Ticiet, ka jums par labu saku to, kas jums nepieciešams," sacīja tēvs Barsanufijs. "Atnāk pie manis ar ticību, un es pats brīnos, no kurienes viss rodas." Viņš no katra panāca pilnīgu grēku nožēlu turklāt atgādinot cilvēkiem viņu aizmirstos grēkus, tos neizsakāmi pārsteigdams ar šādu gaišredzību.

Viņš prata būt uzstājīgs un valdonīgs, bet viņā bija neviltota mīlestība pret cilvēkiem, tāpēc ikviens sajuta ne tikai viņa patieso gādību, bet arī sirsnīgu maigumu. Dievs vien zina, cik daudz likteņu labojis un cik daudz labu graudu tēvs Barsanufijs iesējis dvēselēs. Īpaši pie viņa tiecās inteliģenti cilvēki, sapinušies "sudraba laikmeta" bezgarīgās kultūras līkločos, un ar Dieva palīdzību viņš palīdzēja daudziem izķepuroties.

Pēc laikabiedru liecībām, starecam Barsanufijam piemita tās pašas dāvanas, ar kādām Kungs bija apveltījis viņa priekšgājējus: gaišredzība, brīnumdarīšana, spēja izdzīt nešķīstos garus, ārstēt slimības. Viņš tika pagodināts ar patiesi pravietiskiem paradīzes redzējumiem. Viņam rādījās dēmoni un pat antikrists. Lūgšanā tēvu Barsanufiju varēja redzēt apskaidrotu ne ar šīs zemes gaismu. Pēc savas nāves viņš vairākas reizes parādījās Optinas mūkiem.

Taču nesteigsimies šajā priekšvārdā pavēstīt to, kas lasītājam atklāsies pašā dzīves aprakstā. Tā sastādīšanā izmantota metode, ko Optinas audzēknis arhimandrīts Juvenālijs (vēlāk Lietuvas un Viļņas arhibīskaps) izklāstījis "Kozeļskas Optinas tuksneša arhimandrīta Mozus dzīvesstāsta" (izdots 1882. gadā) priekšvārdā.

"Domāju", viņš rakstīja, "ka tikumiska vīra dzīves apraksta uzdevums ir ne tikai vispārējos vilcienos iezīmēt viņa tikumīgā diženuma brīnumaino tēlu, kurš bieži parastiem mirstīgiem nav sasniedzams, bet lasītāju garīgā labuma dēļ attēlot viņa uzticību mazās lietās (Lk. 16,10), kas izpaužas dažādās dzīves situācijās, un to, kā viņš ar Dieva palīdzību šajā uzticībā pakāpeniski sasniedza garīgi lielo to uzvaru pār dvēseles un miesas kaislībām, to sirds tīrību, kas ir kristieša iekšējās dzīves un darbības mērķis. Ņemot to vērā, es centos pēc iespējas mazāk nodarboties ar personīgiem spriedumiem, bet sniegt tikai faktus, pēc iespējas vairāk parādīt paša tēva arhimandrīta teiktos un rakstītos vārdus, lai lasītājs savā priekšā skaidrāk redzētu pašu starecu censoni un uzticīgo Kristus kalpu."

Šie vārdi saskanēja ar maniem priekšstatiem par biogrāfiskas grāmatas būtību, turklāt stareca Barsanufija dzīves apraksta uzskatāmais materiāls noveda tieši pie šāda lēmuma.

Gandrīz nemaz nav saglabājušies dokumenti un liecības par stareca dzīvi līdz viņa iestāšanās brīdim Optinas tuksneša brālībā, bet tas ir vairāk nekā četrdesmit pieci gadi šeit paliek daudz nezināma. Bet starecs pats nereti stāstīja par sevi pārrunās ar garīgajiem bērniem to pieraksti arī mums sniedz virkni epizožu par viņa bērnību, ģimnāzijas gadiem, atrašanos kara mācību iestādēs, štāba dienestā Kazaņā. Viņa kalpošanu skitā apraksta viņa uzticīgais skolnieks un turpmākais starecs tēvs Nikons. Tēvs Barsanufijs vienmēr rakstīja dienasgrāmatas, un par tām runā arī tēvs Nikons, kuram starecs tās dažreiz deva lasīt un kuras nav saglabājušās jebkurā gadījumā par tām nekas nav dzirdēts. No milzīgā vēstuļu daudzuma garīgajiem bērniem arī gandrīz nekas nav saglabājies. Līdz mums nav nonākuši arī viņa sprediķi. Var likties, ka tukšumi ir katastrofāli, ja ņem vērā to, ka uzrakstītu atmiņu par starecu ir pavisam maz. Un tomēr ir lielisks materiāls. Pirmkārt, tās ir stareca "Sarunas" ar garīgajiem bērniem, kuras viņi paši pierakstījuši, un tēva Nikona, Nikolaja Beļajeva, "Dienasgrāmata", kurš tās rakstīšanas sākumā bija novics, bet pēc tam mūks. Ir saglabājusies daļa no tēva Barsanufija "Celles piezīmēm" (1890. gadu beigās), ir lappuses no "Skita hronikas" daļēji piederošas paša stareca spalvai, kad viņš vēl bija rjasoformūks, ir viņa "Garīgie dzejoļi", savākti no žurnāliem, kur tēvs Barsanufijs publicējās (savus dzejoļus starecs deva iespiešanai ar pseidonīmu Svētceļnieks), šo grāmatiņu 1914. gadā klajā laidušas Šamordinas Ambrozija tuksneša māsas. Tā kā stareca Barsanufija dzīves apraksta galvenā balss būs viņa paša balss, tad nekā labāka arī nevar vēlēties.

...Palīdzi, Kungs! Lai nesamelojos par starecu.

1994. gada novembris.

V.A.