Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību

LV

RU

ENG

Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

“No kurienes man tas,ka mana Kunga Māte nāk pie manis?” (Lk. 1, 43)

Vissvētās Dievadzemdētājas godināšana aizsākās Apustuļu laikos un turpinās līdz pat mūsu dienām.

Pēc Pestītāja Debesbraukšanas (Debesīs pacelšanās) sākotnēji Jeruzālemes kopienas garīgās dzīves centrs bija Jāņa Teologa nams, bet tās dvēsele – Vissvētās Dievadzemdētājas kā Pestītāja un Dieva Dēla Mātes dzīve un kalpojums, jo Viņa līdzīgi rīta zvaigznei iemirdzējās pirms  Kristus Pestītāja – Patiesības Saules  lēkta.

Vēl pirms redzamās pasaules radīšanas Vissvētā Jaunava tika izraudzīta cilvēces pestīšanai. Vecā Derība ir Jaunavas – Augstākā Dieva Mātes - pirmstēlu piepildīta. Tā patriarhs Jēkabs Viņu redzēja kā kāpnes, kuras savieno debesis un zemi. Pravietis Mozus Dievmātes pirmstēlu saskatīja  ērkšķu krūmā, kurš degdams nesadega – jo Viņa dzemdē Gaismu un paliek Nenīcīga. Dāvids Dievmāti redzēja kā Dzīvā Dieva šķirstu: “Augšāmcelies, Kungs, mans Dievs, Sava miera vietā - Tu un Tava svētuma šķirsts.”

Diženākais no praviešiem Jesaja pravietiski teica: “Lūk, Jaunava klēpī ieņems un dzemdēs Dēlu, un dos Viņam vārdu Emanuēls” (Jes. 7, 14).

Viņas Dēls - mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus, Sevi upurēdams, lai izpirktu cilvēci, no Golgātas krusta pievērsa skatu pie krusta stāvošās Vistiklās Mātes neizsakāmajām ciešanām. Viņas sāpes pārsniedza asaras un vaidus, un Kristus Jaunavai Marijai teica, norādīdams uz mīļoto mācekli: “Sieva, lūk, Tavs dēls!” (Jāņa 19, 26). Dieva Dēls Savai Mātei mantojumā nenovēl šīszemes bagātības, bet neizsakāmu dārgumu – mīlestību uz visu Viņa asinīm izpirkto cilvēci Sava mācekļa personā.

Savukārt māceklim no krusta Kungs teica: “Lūk, tava māte!” (Jāņa 19, 27). “Lūk, tava māte” – it kā Savam māceklim sakot: “Es aizeju no šīs pasaules un atstāju tev Savu Māti. Bijīgi godā Viņu, izpildi Viņas gribu, aicini Viņu palīgā, un Dievmāte būs tavs Iepriecinājums un Aizstāvība.” “No tā brīža māceklis Viņu ņēma pie sevis” (Jāņa 19, 27).

“Vai man, ko redzu! Kur gan ej, Mans Dēls, bet Mani vienu atstāj. Raudiet līdz ar Mani un asaras rūgti lejiet, lūk, Manu saldo Gaismu un jūsu Skolotāju kapā gulda.

Manas dvēseles vāti tagad izdziedē, Mans Bērns; augšāmcelies un remdē Manu slimību un sēras: vari, Valdniek, to paveikt, ja vien gribi, kaut arī kapā labprātīgi gūlies esi.” (Kanons par Visvētās Dievadzemdētājas žēlabām Lielās Sestdienas pievakarē).

Un Dievmāte patiesi pirmā ieraudzīja savu augšāmcēlušos Dēlu.

Viņas turpmākā mūža jēga kļuva bauslis par mīlestību uz Dievu un cilvēkiem un pilnīga pakļāvība Dieva gribai. Šo bausli Dievmāte pieņēma Golgātā Mīļotā Dēla un Kunga zemes dzīves pēdējos mirkļos.

Par Savu sūtību Jaunava pravietiski izteicās, no Arheņģeļa mutes izdzirdējusi labo vēsti: “Esmu  Kunga kalpone, lai notiek ar Mani pēc tava vārda” (Lk. 1, 38), bet vēlāk, apciemojusi taisno Elizabeti pilsētā kalnos, pravietiski teica par Pašas gaidāmo kalpojumu Dievam un cilvēkiem: “No šī laika visi bērnu bērni mani teiks svētīgu” (Lk. 1, 48).

Dionīsijs Aeropagīts, atbraucis no Atēnām uz Jeruzālemi, lai ieraudzītu Vissvēto Jaunavu, rakstīja apustulim Pāvilam: “Dieva vārdā apliecinu, ka bez Paša Dieva Visumā nav nekā tik lielā mērā Dieva spēka un svētības piepildīta. Neviens cilvēks ar prātu nespēj apjēgt to, ko redzēju. Dieva priekšā apliecinu: kad citu apustuļu vidū mirdzošais Jānis mani atveda Vissvētās Jaunavas vaiga priekšā, pārdzīvoju neizsakāmas jūtas. Man pretī iezaigojās Dievišķīgs starojums. Tas apspīdēja manu garu. Izjutu neaprakstāmu aromātu saldo smaržu un mani pildīja tāda sajūsma, ka ne mans nevarīgais ķermenis, nedz arī gars nevarēja panest šīs mūžīgās svētlaimes un debesu slavas zīmes un pirmsākumus. No Viņas svētības pagura mana sirds, pagura mans gars. Ja manā atmiņā nebūtu saglabājušās tavas pamācības, es Viņu noturētu par patiesu Dievu. Pat iedomāties nevar lielāku svētlaimi, kādu toreiz izjutu” (J. Poseļaņins. “Dievmāte”, 1. lpp.).

Antiohijas arhibīskaps Ignātijs vēstulē Jānim Teologam: “Daudz sievu pie mums par to vien domā, kā atbraukt pie Jums, lai redzētu Jēzus māti. Uzticami cilvēki mums pavēstīja, ka lielā svētuma dēļ Viņā cilvēka daba liekas savienota ar eņģeļu dabu. Un visi šie nostāsti mūsos iekvēlinājuši neizmērojamu vēlēšanos redzēt šo debesu brīnumu” (J. Poseļaņins. “Dievmāte”, 2. lpp.).

Vistiklā Dievadzemdētāja pēc slavas pilnās Aizmigšanas parādījās apustuļiem un teica: “Esmu ar jums un neviens pret jums.” Šis Vissvētās Dievmātes apsolījums palicis nemainīgs līdz pat šai dienai.

Aizritējuši jau gandrīz 20 gadsimti, kopš Jaunava un Dieva Māte aupšupcelta pie Radītāja un Visauzturētāja Troņa, bet cilvēku neatminība un ļaunums nav spējuši mazināt to mīlestību un godāšanu, kādu cilvēki veltījuši Vissvētajai Jaunavai un Aizstāvei.

Ticīgie kristieši ir izjutuši un izjūt Vissvētās Dievadzemdētājas mātišķo gādību. Visšķīstās Dievmātes godāšanā cilvēku sirdis rod patvērumu no šīszemes bēdām un gūst diženu cerību uz Mūžīgo Dzīvi.

Ne bailēs, bet mīlestībā un bezgalīgā žēlsirdībā Vissvētā Dievadzemdētāja ved mūs pie Kristus. Viņa žēlo mūs visupiedodošā līdzcietībā, Viņa ar Visšķīstajām Rokām gatava uzņemt tos, kuriem, liekas, vairs nav atgriešanās pie labas dzīves un pestīšanas.

Kristus Baznīcas vēsturē redzams, kā piepildās Viņas solījums nepamest pasauli. Tāpēc visu ticīgo kristiešu vārdā Kristus Baznīca lūgšanās Viņai sauc: “Tu dzemdībās jaunavību saglabāji, aizmigdama pasauli neatstāji, Dievadzemdētāja.”

Stāvēdama Dieva Troņa priekšā, Vissvētā Jaunava patiesi neatstāj pasauli un cilvēci.

Mūsu garīgai pamācībai un svētīgai pestīšanai Viņa mums atstājusi Savas svētās ikonas.

Un, jo tālāk aizritējis laiks kopš Vissvētās Dievadzemdētājas slavas pārpilnās Aizmigšanas, jo vairāk virs zemes izplatījušās Viņas svētās ikonas.

Pie Visšķīstās Jaunavas labestīgā vaiga nāk daudzas kristiešu paaudzes. Pie Viņas cilvēki atnes priekus un sēras, uztic Aizstāvei lolotās cerības un sapņus. Aizvadītajās divās tūkstošgadēs nav bijis ne mirkļa, kad cilvēka dvēsele neraidītu nopūtas Dievmātei, un cik priecīgs tas miteklis, kurā pie Vissvētās Dievadzemdētājas lēnprātīgā vaiga kvēlo lampadas liesmiņa.

Ikvienam cilvēkam nepieciešama jūtu ārējā izpausme, jo cilvēks ir garīgi ķermeniska būtne: viņš ir miesā ietērpts gars. Cilvēkam visapkārt ir redzamas materiālas lietas, viņa iekšējā dzīve izpaužas ārējās darbībās, bet jūtas atklājas ārēji. Cilvēks mīl, un viņš grib redzēt mīlamo būtni, viņš alkst vaigā skatīt mīļotā cilvēka attēlu. Cilvēka dvēseles īpašība – sirdī un prātā aizkļūt pie mīļotās būtnes, raugoties tās attēlā – ir viena no ikonu godināšanas izcelsmes avotiem.

Vissvētās Dievadzemdētājas nerimstošā gādība par cilvēku dzimumu izraudzījās ikonas par līdzekli, lai Viņa pastāvīgi un svētīgi uzturētu saskarsmi ar ļaudīm. Vēl virs zemes Vissvētā Dievadzemdētāja lūdzās un lūdza par cilvēkiem, un pēc Aizmigšanas Dievmāte ir mūsu Priekšstāve pie Augstākā Troņa un, nepametot mūs bāreņos, izlej pār mums neskaitāmas labdarības. No visām visuma malām Viņai skan pateicības slavinājumi.

Kristus Baznīca ir pilna godbijības pret sava Kunga Māti. Un kā gan lai noklusē Viņas brīnumainās labdarības?

Tomēr cilvēka mēle nespēj izteikt visus brīnumus, kurus Viņas žēlsirdība veikusi cietēju  pestīšanas labā, nevaram saskaitīt pār mums izlieto žēlsirdību bagātības. Dievmāte – uzticīga Uzmundrinātāja un Pamudinātāja uz upurdarbu un sirsnīga Aizlūdzēja par mums – Pati māca mūs cildināt Viņas slavu un dižumu! Kopš Baznīcas pirmsākumiem kristieši vienmēr sevi uzticējuši mūsu Kunga Jēzus Kristus Mātes gādībai. Arī mēs neklusēsim par brīnumiem, kurus Vissvētā Dievmāte parādījusi no Savas ikonas. Ikonu brīnumdarītāju spējas parādās lūgšanu un stingras ticības dēļ: lūgšana ticībā ir garīgs spēks, kas piesaista žēlastību, svētību  un pats ceļas augšup, Dieva žēlsirdības brīnumu celts.

Šodien pareizticīgie kristieši lūgšanās godā neskaitāmas agrāk nezināmas un no jauna atklājušās brīnumdarošas un mirres izlejošas Vissvētās Dievadzemdētājas ikonas. No tām nākošā palīdzība un izdziedināšana visiem, kuri no sirds vēršas pie Vissvētās Jaunavas tēliem, neapstrīdami apliecina Viņas labdarības cilvēku dzimumam un apstiprina mūsu Mātes – Svētās Pareizticīgās Baznīcas - patiesumu un svētumu (Sņessoreva. “Vissvētās Dievadzemdētājas zemes dzīve.” - SPb, 1910., 114. lpp.).

Svētais svētmoceklis metropolīts Serafims (Čičagovs), ko boļševiki nošāva 1937. gadā, zināja teikt - mēdz būt laiki, kad Kungs pieļauj ļaunumu un atkrišanu, un tad godināmās ikonas un īpaši svētumi atstāj cilvēkus, taču, kad cilvēki vēlas laboties un Kungs redz, ka ļaudis pievēršas grēku nožēlai, tad ar Debesu ķēniņienes lūgšanām svētumi atgriežas.

Tihvinas ikona ir viena no vispazīstamākajām un visvairāk godātajām Dievmātes brīnumdarošajām ikonām. To uzgleznojis svētais apustulis Lūka.

Vairākkārt apustulim Lūkam nācās dzirdēt kristiešu dievbijīgo vēlēšanos – lai būtu pieejams Visšķīstās Jaunavas Dievadzemdētājas attēls. Šis izglītotais Antiohijas pilsonis, svētā apustuļa Pāvila ceļabiedrs un viņa darbu līdzdalībnieks, ne tikai prasmīgs ārsts, bet arī mākslinieks, uz koka attēloja Dievmātes visšķīsto Veidolu ar Pirmsmūžīgo Mazuli uz rokām. Saskaņā ar Baznīcas tradīciju - mutvārdu vēstījumu – Lūka uzgleznojis vēl vairākas ikonas.

Ieraudzījusi ikonās Savu attēlu, Vissvētā Dievadzemdētāja pravietiski teica: “No Manis dzimušā un Mana svētība lai ir ar šīm ikonām.”

Dievmātes ikonu, vēlāk sauktu par Tihvinas tēlu, apustulis Lūka kopā ar Evaņģēliju un Apustuļu darbu grāmatu nosūtīja uz dzimto pilsētu Antiohiju pilsētas valdītājam Teofilam, kurš pieņēma svēto kristību un Kristus ticību. Jāatzīmē, ka Antiohija tolaik jau bija svarīgs kristiešu centrs. Vēlāk svēto Dievmātes ikonu pārvietoja uz Jeruzālemi.

V gs. grieķu imperatora Teodosija laulātā draudzene Eudokija atveda svēto ikonu uz Konstantinopoli. Īpaši kā šī svētuma mājvietu uzcēla lielisku dievnamu, ko pazīst ar Vlahernas nosaukumu. Sākotnēji ikona šeit pabija 539 gadus. Ikonu vajāšanas laikā svētumu paslēpa Pantokratora klosterī, iemūrējot sienā. Kad ikonu vajāšanas hairēze un svēto ikonu vajāšana beidzās, brīnumdarošo tēlu atkal atdeva atpakaļ dievnamam Vlahernā.

Imperatora Joana Paleologa valdīšanas laikā, 70 gadus pirms Konstantinopoles krišanas ikona noslēpumainā veidā pameta Bizantijas galvaspilsētu un parādījās Krievzemē Tihvinas tuvumā. Vēstījums par brīnumdarošās Tihvinas ikonas parādīšanos stāsta sekojošo. Drīz vien pēc ikonas brīnumainās ierašanās Tihvinā kupči apmeklēja Konstantinopoli un lūdzās Svētās Sofijas patriarha katedrālē. Sarunā ar Patriarhu tirgoņi pastāstīja par Dievmātes ikonas brīnumaino parādīšanos Tihvinā. Salīdzinot laiku, kad svētais tēls pazuda no Konstantinopoles un kad tas parādījās Krievzemē, Patriarhs secināja – tā ir tā pati ikona, kas atradās Vlahernas dievnamā. Turklāt Patriarhs pastāstīja – šī ikona vairākas reizes pazudusi no Konstantinopoles un parādījusies atkal. “Tagad mūsu lepnības un netaisnības dēļ viņa mūs pavisam atstājusi” – tādiem vārdiem Patriarhs beidza savu runu. Viņš tāpat parādīja vietu un ikonu skapīti Vlahernas dievnamā, kur agrāk atradās svētais Dievmātes tēls. Vēlāk Tihvinas klosterī ikonu novietoja tā, kā tā atradās Konstantinopolē – pie pirmās kolonnas pa labi no ieejas. Tur svētums atradās līdz pat brīdim, kad bezdievji klosteri slēdza.

Svētā ikona pirmoreiz parādījās Krievzemē 1383. g., valdot labticīgajam lielkņazam Donas Dmitrijam un Augsti svētītajam Metropolītam Pimenam. Senās hronikas un “Teiksma par Vissvētās Dievadzemdētājas Tihvinas ikonas parādīšanos un brīnumiem” vēsta: Vissvētās Dievadzemdētājas ikona (Odigitrija) parādījās virs Ladogas ezera ūdeņiem starojošā gaismā. Paši pirmie to ieraudzīja zvejnieki, kuri izmeta tīklus. Viņi pamanīja neparasti spožu gaismu un, paskatījušies augšup, ieraudzīja gaisā virs ūdens virzošos brīnumainu Dievadzemdētājas ikonu ar Pirmsmūžīgo Mazuli uz Dievmātes kreisās rokas. Izmetuši tīklus, viņi ar trīsām sekoja svētajai ikonai, kas virzījās pa gaisu. Ikona parādījās trīsdesmit verstis no ezera. Tajā vietā tai izveidoja kapelu, un atnākusī ikona tūdaļ pat daudzus dziedināja.

Drīz vien ikona neredzami aizgāja no šīs vietas, to redzēja divās citās vietās gaisā, mirdzot neizsakāmā gaismā. Apkārtējo ciemu iedzīvotāji, brīnuma satriekti, no visas sirds lūdzās un piesauca Vissvēto Dievadzemdētāju. Ikona nolaidās zemē, un milzum daudz slimo no tās saņēma dziedināšanu. Svētajam tēlam tūdaļ uzcēla kapelu, bet pēc tam arī dievnamu. Tomēr ikona šeit nepalika uz ilgu laiku.

Nākamreiz tā parādījās 19 verstu attālumā no tās vietas, tad ikona apstājās 10 verstis no Tihvinas. Arī tur uzcēla kapelu un dievnamu. Taču arī no turienes svētā ikona parvietojās uz kalnu Tihvinas tuvumā, iedama pa gaisu ka viegls mākonis. Uz šo ikonas parādīšanās jauno vietu saplūda ļaužu pulki, ieradās arī garīdznieki ar krustiem un ikonām; visi ar asarām piesauca Vissvēto Dievadzemdētāju. Šai vispārējās lūgšanas laikā parādījusies ikona nolaidās uz lūdzēju rokām, veicot pārdabiskus brīnumus. Sāka celt dievnamu, jau sacirta trīs guļbūves vainagus. Agri no rīta, kad sapulcējās tauta, te vairs nebija ne ikonas, ne uzsāktās guļbūves. Ļaudis dziļās sērās apraudāja svētuma zaudēšanu. Sāka meklēt ikonu, un atrada to uz austrumiem aiz Tihvinas upes, divas verstis no tā kalna, kur svētais tēls parādījās.

Visi ieraudzīja – it visa šī vieta mirdz gaismā, bet pie ikonas uzsāktā guļbūve un celtnei sagatavotie koki, pilnīgi viss atradās tādā pašā kārtībā, it kā kāds būtu pārstūmis šurp visu celtniecības laukumu. Ikona, neviena neturēta un neatbalstīta, novietojusies guļbūves austrumu pusē un mirdzēja gaismā. Ļaudis diženā priekā pauda pateicību Visšķīstajai par Viņas nesamaksājamo dāvanu. Šī nu kļuva Vistiklās Valdnieces, Vissvētās Dievadzemdētājas galīgā izraudzītā vieta, kur palikt Viņas ikonai. Tūdaļ pat šeit uzcēla koka dievnamu, kurš trīs reizes nodega, taču svētais tēls palika pilnīgi neskarts.

Ikona palika Tihvinas pilsētā pie Tihvinkas upes. Sava gājiena laikā tā piecās vietās apstājās un parādījās ticīgajiem, un visās tajās vietās, kuras iesvētīja brīnumainās ikonas klātbūtne, iedzīvotāju dedzība lika uzcelt dievnamus. Svētās ikonas galīgās apstāšanās vietā uzcēla koka dievnamu par godu Vissvētās Dievadzemdētājas Aizmigšanai. Šis dievnams vairākkārt ugunsgrēku dēļ pārvērtās pelnos, tomēr Vissvētās Dievmātes ikona vienmēr palika neskarta. 1510. g. pēc lielkņaza Vasīlija III pavēles koka dievnama vietā sāka akmens baznīcas celtniecību. Šo celtniecību iezīmēja liels brīnums. Kad dievnams gandrīz jau bija pabeigts, negaidīti sabruka velves, aprokot 20 strādniekus. Nevienam nebija šaubu par viņu bojāeju, tomēr pēc trim dienām, novācot nobrukumu, celtniekus atrada sveikus un veselus. 1560. gadā ar cara Ivana Bargā pūliņiem parādīšanās vietā uzcēla Aizmigšanas vīriešu klosteri. Tur arī palika brīnumdarošā Vissvētās Dievadzemdētājas ikona.

Kā līdz Tihvinas Aizmigšanas klostera dibināšanai, tā arī pēc tā galīgās uzcelšanas no svētās ikonas nemitējās nākt neparasti brīnumi. Tihvinas hronikā teikts: “No šī tēla nekad nemitējās nākt izcili brīnumi; tie vienmēr izplūda pār ticībā klāt nākušiem kā no dzīvā ūdens avota: daudziem akliem atvērās acis, dēmonu apsēstie atbrīvojās no ļauno garu mocīšanas, kurlos iepriecēja dzirdes atgriešanās un pat tālās valstīs esošiem, kolīdz tie deva solījumus lūgties pie brīnumainās ikonas, svētais tēls neliedza drīzu palīdzību no sevis.”

1613. g. Novgorodu ieņēma zviedri un uzbruka Tihvinas klosterim, taču tas, Debesu Ķēniņienes aizsargāts, smago uzbrukumu izturēja. Tomēr zviedri atkal atgriezās. Delagardi deva pavēli nopostīt klosteri līdz pamatiem, bet ikonu iznīcināt. Apkaimes iedzīvotāji lielās bailēs bēga uz klosteri un ieslēdzās tajā kopā ar mūkiem un kareivjiem. Aplenktie vairs necerēja uz klostera sienu stiprumu, bet uz Debesu Aizstāves nepārvaramo spēku. Zviedru karapulki, klosteri ielenkuši, metās zvēriski niknos uzbrukumos, aplenktos pārņēma šausmas. Pie brīnumdarošā tēla dienu un nakti skanēja aizlūguma dziedājumi. Aplenkuma laikā kādai dievbijīgai sievietei, vārdā Marija - par ticību un lūgšanām pie brīnudarošās ikonas viņai atgriezās redze - parādījās Vissvētā Dievadzemdētāja un teica: “Paziņo visiem klosterī esošiem, lai ņem manu ikonu un apiet gar sienām visapkārt, un redz Dieva žēlastību.” Diženā ticībā brīnumdarošo ikonu, aizlūgumu dziedājumiem skanot, apnesa visapkārt ap klostera sienām. Zviedri, piepeši stipru baiļu sagrābti, neviena nedzīti aizbēga no klostera. Tomēr naidnieku niknums neatslāba. Viņi atgriezās vēlreiz un ar vēl lielākiem spēkiem ielenca klosteri. Cieši aplenkuši brīnumdarošā tēla mājvietu, zviedri sāka rakties zem vārtiem un sienām. Aplenktajiem palika tikai viena cerība – visi ar asarām krita ceļos pie brīnumdarošās ikonas un gauži lūdza Vissvēto Dievadzemdētāju iežēloties par viņiem. Un lūk, Kungs satrieca iebrucējus ar baisu brīnumu: zviedri ieraudzīja, ka no Maskavas puses uz klosteri nāk milzum daudz apbruņotu kareivju pulku. Aplenktie, guvuši spēku cerībā uz debesu palīdzību, metās uz ienaidniekiem, kuri panikā bēga, juceklī nonāvējot viens otru. Sagūstītie zviedri stāstīja, ka redzējuši milzum lielu karapulku, kurš iznācis no klostera viņiem uzbrukt. Šis apbrīnojamais Vissvētās Dievadzemdētājas aizstāvības brīnums norisa naktī uz Kunga Krusta Pacelšanu – 1614. gada 14. septembrī.

Tomēr pat redzamā Debesu Ķēniņienes aizstāvība vēl neapturēja zviedru karavadoni, kuru naids pret Tihvinas klosteri bija darījis gluži kā aklu. Viņš no jauna sūta vēl lielākus spēkus ar pavēli nopostīt klosteri un Aizmigšanas katedrāli. Uzzinājuši par tādiem briesmīgiem draudiem, klostera aizstāvji izbijās. Viņi nolēma kopā ar brīnumdarošo ikonu bēgt uz Maskavu. Taču svētais Dievmātes tēls palika nekustīgs savā vietā, un nekāda piepūle nespēja to pacelt un izkustināt. Palikušie nedaudzie aizstāvji, visu cerību un paļāvību liekot uz Vissvēto Dievadzemdētāju, ieslēdzās klosterī. Drīzā Palīdze nepieļāva naidnieku plānu īstenošanos. Uzbrucējus satrieca jauns brīnums. Viņus pārņēma neaprakstāmas šausmas, un, necerot pievarēt parādījušos milzīgo spēku, viņi bailēs un pilnīgā sajukumā aizbēga projām no klostera. Visa pareizticīgā tauta slavināja Debesu Aizstāvi. Kopš tiem laikiem iebrucēji vairs neiedrošinājās uzbrukt klosterim.

Pēc šīs brīnumainās uzvaras Tihvinas klosterī ieradās cara Mihaila Fjodoroviča sūtņi, lai noslēgtu mieru ar zviedriem. Izgatavoja precīzu brīnumdarošās ikonas kopiju, un pēc aizlūguma sūtņi ar ikonu nogāja 50 verstis līdz Stolbovas ciematam, kur ieradās arī zviedru pilnvarotie. Šeit, Vissvētās Dievadzemdētājas tēla priekšā, noslēdza tā saukto “Stolbovas mieru”. Tas notika 1616. gada 17. februārī. Vissvētā Dievadzemdētāja no krievu puses bija galvenais miera garants. Pēc Novgorodas atbrīvošanas no zviedru varas ar šo pašu Viņas ikonu sūtņi devās noslēgt mieru uz Novgorodu.

Slavinot brīnumdarošo ikonu, kura kā “brīnumgaiša saule atmirdzēja debesīs”, kopš senseniem laikiem pie tās nāca dievlūdzēji, un,  kā dižciltīgi tā arī vienkārši ļaudis nesa tai dāvanas.

1714. gadā brīnumdarošo tēlu izgreznoja ar sudraba apkalumu ar pērlēm, bet 1836. gadā brīnumdarošai ikonai ziedoja dārgu apkalumu no tīra zelta, kurš svēra kādus 10 kilogramus. To rotāja 4809 briljanti, 539 rožveida briljanti, 141 dimants, 412 pērles, 4 smaragdi, 5 jahonti, 1 rubīns, 2 briljanta zvaigznes un viens krusts no 11 dimantiem. Tomēr galvenie apkaluma greznumi bija imperatora ģimenes dāvanas: krāšņs smaragds ar tajā iegrieztu Tā Kunga krucifiksu, ko 1734. gadā dāvinājusi imperatore Anna Joanovna; 80 karātu zils safīrs ar izgrieztie rotājumiem – imperatores Marijas Fjodorovnas dāvana, kā arī brazīliešu topāzs – lielkņazes Jekaterīnas Pavlovnas velte. Grāfa Šeremetjeva dāvana – zelta lampada 42 tūkstošu rubļu vērtībā.

Tihvinas klosterī bez pašas parādījušās ikonas atradās vēl trīs īpaši godināmas tās kopijas. Pirmā – tā sauktā “Tihvinas Dievadzemdētājas iznesamā ikona”, tāpat guvusi slavu kā brīnumdaroša, atradās kolonnas dienvidu pusē senā ikonu skapītī. Šo ikonu nesa visos krusta gājienos,  ienesa arī dievbijīgu kristiešu mājās –  lai iepriecinātu gan bēdās, gan arī lai paustu pateicību Dievam par sūtītām žēlastībām. Šai ikonai Maskavas kupcis Ivans Koļesovs ziedoja sudraba zeltītu apkalumu, izrotātu ar dārgiem akmeņiem.

Otra Dievmātes ikonas brīnumdarošā kopija atradās uz sienas pie klostera rietumu vārtiem. Pie šīs ikonas norisa daudzi izcili brīnumi.

Trešā izcilā brīnumdarošās  ikonas kopija bija tā sauktā “Karapulka ikona”. Šo tēlu 1812. gadā  ņēma līdz Kutuzova komandētais krievu karaspēks. Karam beidzoties, to atdeva atpakaļ klosterim līdz ar bagātīgām krievu kareivju veltēm. Šī ikona pavadīja Tihvinas družīnu Krimas kara laikā. Ikonas apkalums veidots apzeltītā sudrabā ar dārgiem akmeņiem. Neskaitāmas citas Tihvinas tēla kopijas izplatījušās pa visu krievu zemi.

Par godu brīnumdarošai Tihvinas ikonai tika celti dievnami, klosteri, sānaltāri un kapelas.

Posta laikā pēc oktobra apvērsuma, cietsirdīgu Baznīcas vajāšanu gados, kad konfiscēja Baznīcas vērtības, dārgo zelta apkalumu zaimojošā veidā noņēma, tomēr pati ikona palika savā vietā.

Klostera apdzīvotāji, slepenā vietā saglabājuši sākotnējo apkalumu, atkal aplika to brīnumdarošajam tēlam.

Vēlāk Tihvinas Svēto Aizmigšanas klosteri slēdza un pārvērta muzejā.

Protoprezbiteris Aleksandrs Kiseļovs grāmatā “Dievmātes brīnumdarošās ikonas krievu vēsturē” (izdota 1976. gadā ASV), rakstīja: “Svētais tēls ilgu laiku atradās slepenā vietā, kur bija noslēpts no bezdievjiem.”

Lielā Tēvijas kara laikā, kad vācieši okupēja Tihvinu, vācu pavēlniecība lieliski zināja, kur glabā visus krievu svētumus un vērtības. Hitlerieši aplaupīja Novgorodas muzejus, Pēterburgas apkaimes pilis un muzejus, baznīcām noņēma zvanus, tomēr baznīcu svētumus neizlaupīja. Izņēmums kļuva Tihvinas Brīnumdarošās ikonas konfiskācija – to vācieši atrada un pārveda uz Pleskavu, kur glabāja komendantūrā.

      Virspriesteris Georga Tailovs stāstīja, ka 1942. gada 1. janvārī Pleskavā norisa liels krusta gājiens. No vācu komandantūras ikonu pārnesa uz Svēto Trijādības katedrāli. Krusta gājiens pulcēja milzum daudz ļaužu.

Pleskavas Svēto Trijādības katedrāli, kurai pamati likti XIII gadsimtā, boļševiki slēdza un pārveidoja ateisma muzejā. 1941. gadā okupācijas vara to nodeva ticīgajiem, katedrāli no jauna iesvētīja.

Ikonu no komandantūras uz katedrāli izdeva tikai svētdienās un svētku dienās.

Šai laikā Patriarha Ekzarhs Baltijā bija Augsti Svētītais Metropolīts Sergijs (Voskresenskis), Rīgas Bīskaps – Augstisvētītais Bīskaps Jānis (Garklāvs), kuru par bīskapu 1943. gada 28. februārī Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē hirotonizēja Augsti Svētītais Metropolīts Sergijs, līdzkalpojot Jelgavas Bīskapam Jēkabam (Karpam) un Viļņas Bīskapam Daniēlam.

Vācu karaspēkam atkāpjoties, 1944. gada martā ikonu tie izveda no Pleskavas uz Rīgu.

Ekzarhs Metropolīts Sergijs svētīja Bīskapu Jāni (Garklāvu)  sagaidīt Tihvinas brīnumdarošo Vissvētās Dievadzemdētājas ikonu.

1944. gada 4. martā brīnumdarošo ikonu Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē svinīgi sagaidīja Augstisvētītais Jānis (Garklāvs), Rīgas bīskaps, kurš tai pat reizē izteica Evaņģēlija vārdus: “No kurienes man tas, ka mana Kunga Māte nāk pie manis?” Lielam tautas pulkam klātesot, kalpoja aizlūgumu ar akafistu. Visu laiku līdz pat 1944. gada septembrim ikona palika Kristus Piedzimšanas katedrālē.

Šai kara laikā Valdnieks Jānis (Garklāvs) cik spēdams centās palīdzēt krievu bēgļiem un atvieglot nelaimīgo cietēju karagūstekņu likteni. Ar viņa svētību izdod akafistu Tihvinas Dievmātes ikonai, Pashas kalpojumu un citus dievkalpojumu tekstus.

Frontes līnija tuvojās Rīgai. Paturēdams prātā, ka Pirmā pasaules kara laikā pazuda daudzi Kristus Piedzimšanas Rīgas katedrāles svētumi, 1944. gada septembra sākumā Bīskaps Jānis (Garklāvs) svētīja ikonu pārnest uz mierīgāku un drošāku vietu – Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klosteri igumenes Eugēnijas (Postovskas) gādībā, svētīdams, kad viss norimsies, atdot ikonu atpakaļ Tihvinas klosterim.

Taču Kungs un Dievmāte neatstāj bez Savas žēlsirdības tos ļaudis, kuri, ārējo laicīgo apstākļu spiesti, dodas trimdā uz tālām zemēm.

Vācu vara Bīskapam Jānim (Garklāvam) deva rīkojumu doties uz Liepāju un tālāk uz Vāciju. Valdnieks ipodiakona Sergija (vēlāk virspriesteris Sergijs Garklāvs) pavadībā devās tālajā ceļā. 21. septembrī viņi nonāca Liepājā.

Kad vācu vara uzzināja, ka ikona atrodas klosterī, nevis katedrālē, klosterī ieradās okupācijas varas pārstāvji un pieprasīja ikonu atdot viņiem. Taču igumene Eugēnija (Postovska) atteicās, droši paziņojot, ka brīnumdarošo ikonu, dižo svētumu, viņa nevar atdot miltāristiem – ikona var atrasties vienīgi svētkalpotāju gādībā.

Dievmātes tēlu nodeva garīdzniekiem virspr. Nikolajam Vieglajam, Jānim Baumanim, Jānim Vieglajam, kuri zvejnieku laivā aizveda to uz Liepāju.

1944. gada 24. septembrī jau Liepājā nonākušam Valdniekam Jānim paziņoja par ikonas atvešanu. Šī vēsts acumirklī aplidoja visu pilsētu.

Noalgojis pajūgu, Valdnieks devās uz ostu, lai saņemtu ikonu. Virspr. Nikolajs Vieglais, vērsdamies pie Bīskapa Jāņa, teica: “Redzams, Kungs un Pati Dieva Māte jūs, Valdniek, izraudzījusi.” Acīmredzot tie bija pravietiski vārdi, un patiesi kopš tā laika Bīskaps Jānis (Garklāvs) kļūst brīnumdarošās Tihvinas ikonas glabātājs līdz pat sava mūža galam.

Ikonu pārnesa uz Nikolaja jūras katedrāli, kur to sagaidīja vairāk nekā tūkstoš cilvēku. Tūdaļ pat kalpoja aizlūgumu un akafistu.

Debesu Ķēniņienes brīnumdarošās ikonas ierašanās Liepājā izsauca milzīgu garīgu pacēlumu un paļaušanos uz Dievmātes žēlsirdību un Viņas aizstāvību. Nākamajā dienā katedrālē sanāca vairāk nekā divtūkstoš cilvēku. Akafistu dziedāja viss dievnams. No siržu dziļumiem plūda sirsnīga, asaru pilna un dedzīga lūgšana.

Ikona Liepājā sabija trīs dienas. Trešajā dienā paziņoja, lai visi gatavojas braukt uz Vāciju.

Rūpīgi glabātā brīnumdarošā ikona ar pavadītājiem naktī nonāca uz kuģa. Agri no rīta devās jūrā. Debesu Ķēniņienes omofors redzami apsargāja kuģojošos. Tikko izbrauca no ostas – tūdaļ uzradās bumbvedēji, visapkārt krita bumbas, tomēr neviena – bet sprāga vairāk nekā divdesmit – neaizķēra kuģi. Vakarā piestāja Dancigā (Gdaņskā), iekāpa preču vilcienā un nākošajā naktī iebrauca Lodzā. Visa garīdzniecība bija tērpusies talāros. Brīnumdarošo ikonu rūpīgi glabāja un lūdzās. Trīs dienas palika Lodzā, pēc tam atkal preču vilcienā aizbrauca uz Šneidemīlu. Vēl pēc trim dienām aizbrauca uz Hablonecu (Jabloņecu) Sudetijā.

Garīdzniecībai atļāva dievkalpojumus veikt vecā puspamestā senkatoļu baznīcā septiņus kilometrus no priesteru mītnes vietas, un uz turieni dažkārt aizveda ikonu.

Dievkalpojumā sapulcējās vāciešu izvestie grieķi, rumāņi, bulgāri, krievi.

Pēc tam ikonu pārveda uz Ambergas pilsētu Bavārijā.

Svētais tēls un tā glabātāji Vācijā uzturējās no 1945. līdz 1949. gadam.

No Ambergas ceļš veda uz Hersburgu pie Nirnbergas. Visu šo laiku Valdnieks Jānis (Garklāvs) ar svēto Ikonu apbraukāja krievu nometnes Vircburgas, Štutgartes, Minhenes, Hanoveres, Karlsrūes u. c. pilsētās.

Pārvedot un pārnesot brīnumdarošo ikonu, to ar Bīskapa Jāņa svētību godbijīgi un saudzīgi nesa ipodiakons Sergijs – tagad virspr. Sergijs Garklāvs, Tihvinas ikonas glabātājs, Valdnieka Jāņa audžudēls.

Karlsrūē kalpoja aizlūgumu, klātesot diviem līdz trim tūkstošiem pareizticīgo, kurus vācu vara izveda no dzimtajām zemēm. Kāda krievu sieviete, kuru vācieši no Krievijas izveda uz Vāciju, ļoti godāja Vissvēto Dievadzemdētāju; ar asarām Viņu lūdza atklāt kaut vai dēla apbedījuma vietu – viņš kā zaldāts devās karā un nokļuva vācu gūstā. Nelaimīgā māte, nometusies pie brīnumdarošā tēla, ar asarām lūdzās. Pēc karstas lūgšanas piecēlusies, sieviete piepeši ieraudzīja jaunu cilvēku, kas arī dedzīgi lūdzās pie ikonas. Viņa seju nelaimīgā neredzēja, tomēr mātes sirdī dzima laba priekšnojauta. Kad lūdzējs pagriezās uz sievietes pusi, viņa no “negaidīta prieka” gandrīz samaņu zaudēja – tas izrādījās viņas, šķiet, uz mūžu zaudētais miesīgais dēls. Vissvētā Dievadzemdētāja nenoniecināja abu lūgšanas un pa mums neapjaušamiem ceļiem atdeva mātei dēlu – sveiku un veselu.

Debesu Ķēniņienes brīnumdarošais tēls apciemoja daudzas Vācijas pilsētas, daudziem desmitiem tūkstošiem cietēju un grūtdieņu sniegdams prieku un mierinājumu.

1949. gadā brīnumdarošā ikona un tās glabātāji ar kuģi nonāca Ņujorkā. Jūras ceļojums ilga trīs nedēļas.

Sākotnēji Valdnieks Jānis (Garklāvs) kalpoja Ņujorkas pareizticīgajā draudzē. 1955. gadā viņu ieceļ Arhibīskapa kārtā, bet 1956. gadā nozīmē vidus štatos, Čikāgas-Mineapoles eparhijā, kuras katedra atrodas Čikāgā. Valdnieka Arhibīskapa Jāņa (Garklāva) rezidence, kurā glabājās Tihvinas brīnumdarošā ikona, izvietojās pie Čikāgas Svētās Trijādības katedrāles.

Eparhijas draudzes bija nonākušas galēji smagā stāvoklī.

Svētās Pareizticības radīšanu un Amerikas pareizticīgo draudžu nostiprināšanu veicināja tēvišķīgās rūpes un pastāvīgi ASV un Kanādas pareizticīgo draudžu apmeklējumi ar svēto brīnumdarošo ikonu. Īpašu vērību Valdnieks pievērsa viņam uzticētās eparhijas 60 draudžu vadībai, nostiprināšanai un garīgai izaugsmei, vedot ganāmos zem Visšķīstās Valdnieces omofora.

Dievmātes Tihvinas ikona apmeklēja daudzas Amerikas un Kanādas draudzes, un tas deva bagātīgus garīgus augļus. Pareizticība nostiprinājās, vairojās draudžu locekļu skaits.

Arhibīskaps Jānis (Garklāvs) īpaši godāja Vissvēto Dievadzemdētāju. Visu garīgo kvēli, spēku un zināšanas viņš atdeva kalpībai Kristus Baznīcā un Svētās Pareizticības nostiprināšanai Amerikā.

1980. gadā viņš atstāj arhiereja kalpošanu. 1982. gada 11. aprīlī Pūpolu svētdienā, lasot akafistu Svētajiem Arheņģeļiem, viņš klusi un mierīgi aizmieg Dieva mierā. Tā Kungs pie Sevis aicina taisnos.

Arhibīskaps Jānis (Garklāvs) ticēja – Krievijā bezdievības “smagās važas kritīs” un atdzims Svētā Pareizticība. Audžudēlam virspriesterim Sergijam Garklāvam viņš novēlēja brīnumdarošo ikonu glabāt līdz Tihvinas klostera atklāšanai, tad atdot dižo svētumu tā dzimtajam namam – Tihvinas klosterim. Ja bezdievības pinekļus Krievija tik drīz nenometīs, tas jāpaveic viņa dēlam - priesterim Aleksandram Garklāvam. Taču Dieva Providence sprieda virspriesterim Sergijam Garklāvam pašam paveikt garīgo misiju un izpildīt sava audzinātāja un tēva novēlējumus.

Izpildīdams šo svētību, virspriesteris Sergijs Garklāvs saka: “Kaut arī mums žēl šķirties no Vissvētās Dievadzemdētājas brīnumdarošās ikonas, tomēr mūsu skumjas pāraug priekā, jo līksmos milzum daudz krievu cilvēku, kuri atkal varēs godināt svētumu. Šo dienu gaidīja un par to sapņoja arhibīskaps Jānis (Garklāvs). Viņš teica – Krievija reiz atbrīvosies un klosteris atjaunosies. Valdnieks nenodzīvoja līdz šim gaišajam un līksmajam laikam. Taču man un manam dēlam ir liels gods izpildīt viņa novēlējumu – atdot brīnumdarošo ikonu atjaunotajam Tihvinas klosterim.”

Viss brīnumdarošās Tihvinas ikonas ceļš – aiziešana no Krievijas un Viņas atgriešanās savas mājās – Tihvinas klosterī – piepildīts ar īpašu jēgu, pamācošām parādībām un svētīgiem brīnumiem.

Visa Tās vēsture no Jeruzālemes līdz šodienai liecina par Ikonas īstumu, autentiskumu un providenciālo nozīmīgumu Krievu Pareizticīgajai Baznīcai, Krievzemei kā Vissvētās Dievadzemdētājas daļai un visai Dieva tautai un turpmākajiem pasaules likteņiem. Un mēs līdz ar Atonas klosteru iemītniekiem sauksim Visšķīstajai Valdniecei: “Neviens, pie Tevis nākdams, Visšķīstā Dievadzemdētāja, neaiziet no Tevis kaunā, bet gan lūdz žēlastību, svētību un pēc lūguma saņem labu dāvanu.” Šī lūgšana, ko Atonā ik dienas dzied vakara dievkalpojuma noslēgumā, īsos vārdos izteic stipru, nepārvaramu, neapdzēšamu cilvēces ticību uz Dievmātes aizstāvību.

sastādīja Rīgas un visas Latvijas Metropolīts Aleksandrs

No www.pareizticiba.lv