Baznīca māca, ka ikona balstās uz pašu Svētās Trīsvienības otrās Personas iemiesošanās faktu. Bet tas nozīmē, ka kristīgais attēls ne tikai nenozīmē šķelšanos, vai pat pretrunu Vecās Derības likumiem, kā to saprot protestanti, bet tieši otrādi – tas ir tieša likuma īstenošanās un sekas, jo tēla eksistēšana Jaunajā Derībā ir paredzēta jau ar pašu tā aizliegumu Vecajā Derībā. Lai cik tas nebūtu dīvaini cilvēkam no malas, bet pašai Baznīcai tēla pastāvēšana izriet tieši no konkrēta attēla trūkuma Vecajā Derībā – tādas ir tā sekas un noslēgums.

Kristīgā attēla sencis nav pagānu dieveklis, kā to reizēm domā, bet tieša, konkrēta attēla neesamība līdz iemiesošanās notikumam un Vecās Derības simbols, tieši tā pat kā pašas Baznīcas sencis ir nevis pagānu pasaule, bet Senais Israēls, Dieva atklāsmes saņemšanai izredzēta tauta. Baznīcai ir pilnīgi acīmredzami, ka attēla aizliegums, ko Sv. Raksti dod 2.Mozus grāmatā (20:4) un 5.Mozus grāmatā (5:6-10) ir uz laiku, pedagoģiskos un pamācošos nolūkos pieņemts mērs, kas attiecas tikai uz Veco Derību, nevis ir principiāls aizliegums. “Devu likumus, kas tiem nebija par labu” (Eceh.20:25) viņu cietsirdības dēļ – paskaidro aizlieguma iemeslu Sv. Jānis no Damaskas. Jo aizliedzot tiešu un konkrētu attēlu, Raksti tajā pat laikā nodod Dieva pavēles taisīt simboliskus tēlus, kādi bija Derības telts un priekšmeti, kas tajā atradās. Tiem bija attēlojoša un simboliska jēga, un to iekārtojums/veidols bija līdz sīkākajām detaļām Dieva norādīts.

Baznīcas mācība par attēlu un tās attieksme pret Vecās Derības aizliegumu ir īpaši skaidri izteiktas Sv. Jāņa no Damaskas brīnišķīgajos “Vārdos Svēto Ikonu aizstāvībai”, kas uzrakstīti kā atbilde ikonoklastiem, kas noliedza ikonas tieši uz Vecās Derības aizlieguma pamatojoties un sajaucot kristīgo attēlu ar elkiem. Sv. Jānis no Damaskas atklāj Vecās Derības aizlieguma iemeslu un jēgu un pretstatot Bībeles un Evaņģēliju tekstus, rāda, ka kristīgais attēls ne tikai nav pretrunā Bībeles aizliegumam, bet, kā jau tika sacīts, ir tās noslēgums, tā kā izriet no pašas kristietības būtības.

Sv. Jāņa no Damaskas vēsts īsumā ir šāda: Vecajā Derībā nepastarpinātā, tiešā Dieva komunicēšanās ar Savu tautu bija ar balsi, ar vārda palīdzību. Viņš neparādās, ir klātesošs neredzami un uzsver, ka, dzirdot Viņa balsi, Israēls neredzēja nekādu attēlu. 5.Mozus grāmatā (4:12) mēs lasām: “Un Tas Kungs jums runāja no uguns: jūs dzirdējāt Viņa vārdu skaņu, bet jūs neredzējāt nekādu tēlu, balss vien bija” un nedaudz tālāk (15) “Tad nu ļoti sargieties savu dvēseļu labad, jo jūs neesat redzējuši nekādu tēlu tai dienā, kad Tas Kungs ar jums no uguns liesmām Horebā runāja”. Uzreiz pēc tam tiek dots stingrs aizliegums (16-19) “ka jūs neapgrēkojaties un nedarināt sev dieva attēlu kādā tēlā līdzīgu kādam vīrietim vai sievietei, vai arī kādam četrkājainam dzīvniekam, kas virs zemes dzīvo, vai arī kādam spārnotam putnam, kas gaisā lido, vai arī kādam dzīvniekam, kas pa zemes virsu lodā, vai arī kādai zivij, kas ūdenī zem zemes dzīvo; un ka tu nepacel savas acis uz debesīm un, uzlūkodams sauli, mēnesi, kā arī zvaigznes, visus zvaigznāju pulkus debesīs, neliecies kārdināties un nekrīti ar savu vaigu pie zemes to priekšā, un ka tu tiem nekalpo, ko Tas Kungs, tavs Dievs, ir piešķīris visām tautām zem debess”. Kā mēs redzam, runājot par radīto, Raksti aizliedz to attēlot. Runājot turklāt par Dievu, tie uzstāj uz to, ka Viņš ir klātesošs, bet neredzams: ne tauta, pat ne Mozus pats nav redzējuši nekāda Dieva attēla un ir dzirdējuši tikai Viņa balsi. Neredzot Dieva tēlu, viņi, protams, nevarēja arī Viņu attēlot; viņi varēja tikai rakstiski nostiprināt Dieva vārdus, ko Mozus arī izdarīja. Un kā gan lai attēlo neredzamo, bezmiesīgo, kam nav ne formas, ne lieluma, ne krāsas? Bet jau pašā Vecās Derības tekstu uzstājībā, tā pasvītrošanā, ka Israēls dzird vārdus, bet neredz ne tēla, ne līdzības, Sv. Jānis no Damaskas saskata dārgu norādījumu uz iespēju nākotnē gan redzēt, gan attēlot Dievu, kas atnācis miesā. “Un tā, kas noslēpumaini tiek rādīts šajās vietās? – viņš jautā. – Skaidrs, ka tagad tu nedrīksti attēlot neredzamo Dievu; bet kad ieraudzīsi Bezmiesīgo tevis dēļ miesā nākušu, tad taisīsi Viņa cilvēciskā izskata attēlu. Kad Neredzamais, ietērpies miesā, kļūst redzams, tad attēlo Tā līdzību, Kas Ieradies. Kas Dieva veidā būdams…pieņēma kalpa veidu (Fil.2:6-7), caur to kļuva ierobežots daudzuma un kvalitātes ziņā un ietērpās miesas tēlā, tad zīmē uz dēļiem un izstādi visu aplūkošanai To, Kas Vēlējās ierasties […], Dzimšana no Jaunavas, Kristības Jardānā, apskaidrošanā uz Tabora kalna, […], visu zīmē gan ar vārdu, gan ar krāsām, gan grāmatās, gan uz dēļiem”. Kā mēs redzam, jau pats aizliegums attēlot Neredzamo Dievu paredz (kā to saprot Sv. Jānis no Damaskas) nepieciešamību Viņu attēlot, kad piepildīsies pareģojums par Viņa atnākšanu, un Rakstu vārdi: “jūs neesat tā tēlu redzējuši, tāpēc to arī netaisiet” nozīmē: netaisiet Dieva attēlu kamēr jūs neesat Dievu redzējuši. Neredzamā Dieva attēls nav iespējams, “jo kā gan var attēlot to, kas nav pieejams redzei?” Un ja arī šāds tēls tiktu izveidots, tad, Pirmtēlu neredzot, tas būtu balstīts uz iztēli, tātad būtu izdoma, meli.