Sākumlapa

Ziņas

Raksti

Intervijas

Kalendārs

Svēto dzīves

Par Pareizticību

Lūgšanas

Bibliotēka

Katahētika

Ikonogrāfija

Dievnami

Svētvietas

Vārdnīca

Norādes

Kontakti un info

Daugavpilī, LV-5400

1850. gadā Daugavpili apmeklēja Polockas un Vitebskas arhibīskaps Vasilijs. Pie viņa griezās vietējie vecticībnieki ar lūgumu pieņemt viņus pareizticībā un pārvērst vecticībnieku lūgšanu namu, kas atradās Šūņu ezera krastā Vecajā Forštatē, par vienticībnieku dievnamu. Jau agrāk daži vecticībnieki bija pieņēmuši pareizticību, no tiem sevišķi izcēlās Artamons Ankudinovs, gudrs un garīgi stiprs vīrs, kurš ne tikai pieņēma pareizticību, bet arī tika iesvētīts mūka kārtā. Daugavpils Dievmātes Aizmigšanas baznīcas bija glabājusies arhibīskapa Vasilija vēstule, datēta ar 1851. gada 5. februāri, kurā arhibīskaps lūdz Artamonam Ankudinovam uzņemties nodibinātās draudzes vadību un ķerties pie baznīcas labiekārtošanas.

Vecticībnieku lūgšanu namam uzbūvēja piebūvi un veica citus pārveidošanas darbus, kas noritēja ātri un sekmīgi. 1852. gada 13. septembrī arhibīskaps Vasilijs veica baznīcas iesvētīšanu par godu Dievmātes Aizmigšanai. Blakus baznīcai uzcēla trīs mājas ar saimniecības ēkām baznīcas kalpotāju vajadzībām. Draudzei piešķīra 3700 ha zemes.   

Šūnu ezera krastā vienticībnieku dievnams atradās 25 gadus. 1864. gadā sākās Daugavpils cietokšņa esplanādes paplašināšana, tika izstrādāts jauns Dinaburgas pilsētas labiekārtošanas projekta plāns. Labiekārtošanas komisijas 1864. gada 21. marta ziņojumā nr. 55 vienticībnieku baznīcas mācītājam Grigorijam Golovinam teikts, ka paredzētas nojaukšanai cietokšņa esplanādes teritorijā 700 asu platībā izvietotās ēkas – Mazajā Forštatē 23. kvartālā esošā vienticībnieku baznīca (nr.137) un trīs mājas, šķūņi, zeme zem ēkām un dārzs. Mācītājam bija jāierodas komisijā, lai nodotu ēkas un veiktu īpašuma novērtēšanu.

Komisijas žurnālā 1865. gada 1. janvāra ieraksts vēsta, ka baznīcu novērtēja 5000 rubļu vērtībā, ņemot vērā tās drīzo nojaukšanu. Šī summa tika izlietota jaunas mūra baznīcas (25 x 8 x 8 m) celšanai jaunā, īpaši atvēlētā vietā 1,5 ha zemes platībā. Jauno baznīcu uzbūvēja 1877. gadā un 1. oktobrī to iesvētīja Polockas un Vitebskas bīskaps Viktorīns. Uzraksts uz baznīcas sienas vēsta, ka „šis dievnams celts 1877. gadā imperatora Aleksandra Nikolajeviča valdīšanas laikā, kad kalpoja Polockas un Vitebskas bīskaps Viktorīns. Dievnama celšanu sekmēja tirgotājs Semjons Vavilovs, šim nolūkam ziedojot 1500 rubļu. Dievnama celšanas komisijā darbojās virspriesteris Ščerbovs, garīdznieks Černovs, Semjons Vavilovs, Jānis Losevs, Dāniels Duškans, Feons Jevdokimovs un Nikifors Jermolajevs. Šī baznīca iesvētīta 1877. gada 1. oktobrī.” Vēlāk plāksni ar uzrakstu noņēma, jo veica baznīcas remontu.

Veco svētbilžu sienu, svētbildes un citus baznīcas priekšmetus pārnesa uz jauno dievnamu. 1897. gadā, pateicoties mācītāja I. Šitikova pūlēm, draudzes mūra mājā atvēra svētdienas skolu ar 58 audzēkņiem.  

Līdz 1915. gadam baznīca darbojās vienticībnieku statusā, tajā notika pārrunas vecticībniekiem, vēlāk baznīca kļuva par pareizticīgo.

1934. gadā, virspriestera N. Koliberska kalpošanas laikā, dievnams notika paplašināšanas darbi – to pagarināja par 4 metriem rietumu virzienā, uzceļot jaunu piebūvi, novāca divas sānu kolonas, kas bija radījušas šaurību, pacēla griestus, ierīkoja balkonu korim. Tā dievnams ieguva plašumu un daudz gaismas; 1937. gadā par draudzes līdzekļiem veica baznīcas iekšpuses kapitālo remontu, ar eļļas krāsām nokrāsoja visas sienas un griestus, kā arī svētbilžu sienu.   

Dievnamā kalpoja šādi garīdznieki: hieromūki Autonoms un Ksenofonts, mācītāji Grigorijs Golovins (1856.-1876.), Simeons Mihailovs (1876.-1877.), Vasilijs Černovs (1877.-1878.), Jānis Šitikovs (1878.-1908.), Gabriels Čerpanovs (1908.-1923.), virspriesteri Mihails Pētersons (1923.-1930.), Nikolajs Koliberskis (1930.-1938.), no 1938. gada 15. septembra – Joasafs Dobrecovs, psalmotājs diakons bija Nikolajs Zakrevskis, viņš arī vadīja lielu baznīcas bērnu kori. Šis koris ar lieliem panākumiem sniedza koncertus Rīgā un Daugavpilī.

Tā kā Daugavpils Dievmātes Aizmigšanas baznīca līdz 1915. gadam pastāvēja vienticībnieku statusā, tās draudzi veidoja pareizticībai pievērsušies vecticībnieki. Baznīcu vēstis liecina, ka pievienošanās notika gandrīz katru mēnesi, 1857. gadā draudzē jau bija 449 cilvēki, 1896. g. – 1076, 1909. g. – 1087 cilvēki; pēc pirmā pasaules kara draudzes locekļu skaits samazinājās, 1926. gadā to bija 884, 1938. gada 1. janvārī – 710 cilvēku. Draudzes locekļi galvenokārt bija vidēji turīgi, kā arī mazturīgi. 1938. gadā baznīcas vecākais bija Pāvels Kižlo, viņa palīgs bija Georgijs Pomanovs. Draudzei piederēja 12,17 ha zemes, trīs draudzes ēkas – divi koka nami, celti 1877. gadā, un viens mūra nams, celts 1895. gadā.