|
|
Jēkabpilī netālu no Daugavas krastiem redzam debesīs slejamies Svētā Gara dievnama torņus. Turpat augstā akmens mūra ieskauta arī Svētā Nikolaja brīnumdarītāja baznīca, bet pilsētas centrā Pareizticīgā Baznīca pavisam nesen, Dievmātes Piedzimšanas svētkos, atguvusi īpašumā Jēkabpils Dievmātes Patvēruma dievnamu.
16. un 17. gs.
daudzi toreizējās Lietuvas vajātie pareizticīgie no Smoļenskas un Vitebskas
guberņām bēga pa Daugavu uz Kurzemes hercogisti, viena daļa patvērumu atrada
Daugavpils krastos, kur tagad atrodas Jēkabpils. Te apmetās arī strūdzinieki
un caurceļojošie tirgotāji, un iedzīvotāju skaitam pieaugot, ar Kurzemes
hercoga Jēkaba
Sākotnēji Jēkabpilī bijusi Svētā Georgija baznīca, no kuras saglabājies tikai altārgalds, par ko vēsta piemiņas zīme pie ieejas klosterī. Pēc tam 1660. gadā tika uzcelts arī Svētā Nikolaja dievnams (1774. gadā sākotnējās koka ēkas vietā tika uzbūvēta mūra baznīca). Savukārt turpat, kur kādreiz bija stāvējis Svētā lielmocekļa Georgija dievnams, vietējie iedzīvotāji uzcēla koka Svētā Gara baznīcu. Drīz vien te, pateicoties tirgotāja Radkeviča ziedojumiem, izveidojās arī klosteris, kuram apkārt tika apjozts akmens mūris, kas saglabājies līdz pat mūsdienām.
Drīz vien Pareizticīgo Baznīcu Polijas valdības uzdevumā sāka vajāt baziliāņu ordenis, kurš dievnamus vēlējās padarīt uniātiskus. Kad 1795. gadā beidza pastāvēt Kurzemes hercogiste, Sv. Gara klosteris iekļāvās Pleskavas guberņas sastāvā un atguva uniātu atņemtās tiesības. Uniāti turpināja cīnīties par klostera sagraušanu, bet drīz vien pēc kara ar frančiem 1812. gadā klosteris tika slēgts, zemi un īpašumus atdodot Sv. Gara draudzes dievnamam. Ar laiku Sv. Gara baznīcas koka būve sāka bojāties un ar Rīgas garīgās konsistorijas lēmumu 1853. gadā tika slēgta, tās brīnumdarošā Jēkabpils Dievmātes ikona pārnesta uz līdzās esošo Sv. Nikolaja baznīcu, savukārt draudze tika apvienota ar Sv. Gara Patvēruma baznīcas draudzi. Jāpiebilst gan, ka savas darbības laikā Sv. Gara dievnams bija nesis Pareizticības gaismu arī latviešiem, kuri bieži nāca uz dievkalpojumiem. Tieši ar to mēdz skaidrot pareizticīgo latviešu kustību 1840. gados Vidzemē (Ļaudonā, Koknesē, Lazdonā u. c.), no kurienes ticīgie brauca apmeklēt dievkalpojumus Jēkabpilī.
Pēc bezdievīgajiem padomju gadiem, kad daudzas baznīcas un draudzes tika slēgtas, Jēkabpils Sv. Gara dievnams ir atdzimis, pirms astoņiem gadiem atjaunots arī klosteris. Sākumā rūpes par tā atjaunošanu uzņēmās tēvs Teofans, reizi mēnesī atbraukdams no Jelgavas. Pēc gada te tika norīkots tēvs Aleksejs, kurš bija labs audzinātājs un garīgais vadītājs daudziem paklausībniekiem un mūkiem, kuru skaits bijis no 3 līdz 20, pašlaik Sv. Gara klosterī ir 10 mūki. Viņi dara paklausības darbus baznīcā, iekārtojuši galdniecību un nu arī strādā klosterim piešķirtajā palīgsaimniecībā, kas atrodas 20 km attālumā no pilsētas. Klosteris dod patvērumu daudziem nelaimē nonākušajiem, kā arī darbu Jēkabpils bezdarbniekiem, viņi var nopelnīt iztiku. Svētceļotāju klosterī netrūkst, īpaši viņi nāk lūgties pie Dievmātes ikonas, kas ir kopija savulaik bija Jēkabpils brīnumdarošā ikonai, kura Pirmā pasaules kara laikā tika aizvesta. Pirms trīs gadiem atjaunota arī latviešu draudze, un katra mēneša pirmajā svētdienā notiek dievkalpojumi latviešu valodā.
Tagad klostera brāļiem un Jēkabpils pareizticīgajiem jānovēl uzņēmību un izturību atjaunot un iekārtot tukšo un daudzcietušo Dievmātes Patvēruma baznīcu, gribētos aicināt arī jebkuru, kuram rūp dievnama atdzimšana, ziedot, dāvināt ikonas vai kā citādi palīdzēt jēkabpiliešiem.
|