Ar Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra svētību |
||
|
LV |
|
Bauskas pareizticīgo draudze dibināta 1856. gadā, sākotnēji pie tās brauca kalpot svētkalpotāji no Jelgavas, bet 1866. gadā draudzei piešķīra patstāvīgu klēru. Pirmais priesteris te bija tēvs Josifs Sokolovs, viņam piekalpoja diakons M. Jefremivs un psalmotājs N. Lapiņš. Dievkalpojumus noturēja īrētās telpās, 1876. gadā cara valdība uzdāvināja pie Bauskas esošo Krievijas valsts fermu „Mazo Dirdi” jeb Ērkšķu muižu" (kopplatība – 102, 87 desetīnas). Draudzes skola Bauskā darbojās no 1867. gada. Baznīcas celtniecība pabeigta 1881. gadā, projekta autors bija arhitekts Jānis Frīdrihs Baumanis, pēc kura rasējumiem uzceltas vēl apmēram 20 pareizticīgo baznīcas Sāmsalā un Vidzemē, kā arī 2 Rīgā: Visu Svēto un Svētās Trejādības (pēc viņa nāves šīs baznīcas celtniecību pabeidza V. Lunskis). Arhitekts piedalījies arī Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāles projektu konkursā, kurā uzvarēja viņa draugs R. Pflūga, taču zināms, ka Baumanis piedalījies katedrāles celtniecībā. Bauskas Sv. Georgija baznīcai izstrādāto projektu 1878. gadā apstiprināja Krievijas impērijas Iekšlietu ministrija un drīz vien noslēdza līgumu ar Prūsijas pavalstnieku mūrnieklietu meistaru Frīdrihu Vilhelmu Šulcu, kurš apņēmās vadīt būvdarbus. Kā tipiskai krievu – bizantiešu stila baznīcai tai ir teltsveida zvanu tornis, savienots ar baznīcas kupoliem – četriem sānu un vienu centrālo. Kad 1881. gadā uzcēla dievnamu, Bauskā bijuši 95 pareizticīgie. Pēc J. Sokolova nāves 1922. gadā par draudzes ganu kļuva virspriesteris J. Dāle. Viņa vadībā tika uzsākti apjomīgi remontdarbi un draudzei pievienojās aizvien vairāk ticīgo: 20. gados jau bija 465 pareizticīgo. Draudzes ziņās minēts, ka 1935. gadā Bauskā bijuši 470 pareizticīgie, tiesa, kara laikā un pēc tam bija manāms draudzes dzīves apsīkums, taču par spīti grūtajiem laikiem baznīca turpināja darboties. 1941. gada novembrī Bauskā kalpoja tēvs Aleksandrs Fokins, no 1949. gada – tēvs Nikolajs Kļepatskis, 1955. g. – Vladimirs Parfenovičs, 1960. g. – Oļegs Dmitruks, 1964. g. – Nikolafs Varfolomejevs, bet no 1982. gada oktobra – tēvs Jevgēņijs Rumjancevs. Pateicoties viņa uzņēmībai, notikusi draudzes dzīves atdzimšana un veikts baznīcas remonts, kā arī uzcelta priestera māja (pēc Sergeja Fjodorova skicēm) un piebūves saimniecības vajadzībām.
|