Izdota no Baltijas Kristus Pestītāja un Apsargātājas Dieva Mātes un Rīgas Sv. Ap. Pētera un Pāvila Biedrības Nr.16 Rīgā, 1904.

I. Kas ir laulības noslēpums?

II. Kā laulībā Dievam patīkami un godīgi dzīvot?

III. Par bērnu audzināšanu

I. Kas ir laulības noslēpums?

Kad tika radīts pirmais cilvēks Ādams, un pasaulē nebija cita viņam līdzīga radījuma, tad Kungs Dievs sacīja: „Nav labi, ka cilvēks ir viens: radīsim viņam palīgu, viņam līdzīgu” (1. Moz. 2., 18.), un radīja Kungs Dievs sievu Ievu un pieveda viņu pie Ādama. Un, kad šis pēdējais, sievu ieraudzījis, aiz prieka iesaucās: „Redzi, tad ir kauls no maniem kauliem un mana miesa no manas miesas, šī taps sieva saukta, jo no sava vīra viņa ir ņemta” (23.), tad Kungs Dievs svētīja pirmo vīru un sievu un sacīja uz viņiem: „Augļojieties un vairojieties, un piepildiet to zemi, un pārvērtiet to, un valdiet pār zivīm jūrā un zvēriem, un putniem apakš debess, un visiem lopiem, un pār visu zemi, un pār visiem ložņām, kas lien pa zemes virsu” (1. Moz. 1., 28.). Un, lūk, izpildot šo Dieva pavēli, pat līdz šim laikam cilvēks atstāj savu tēvu un māti un pieķeras pie savas sievas; un top divi viena miesa (1. Moz. 2,24.). Uz šo norādīja arī mūsu Kungs Jēzus Kristus, kad teica farizejiem uz viņu vaicāšanu par laulības šķiršanu: „Vai tad jūs neesat lasījuši, ka Tas, Kas no iesākuma ir radījis, vīru un sievu ir radījis, un sacījis: „Tādēļ cilvēks atstās savu tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas, un divi būs viena miesa: jo, ko Dievs ir savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt”” (Mat. 19.,3.-6.)? Tā laulības saiti iecēla Pats Kungs Dievs.

Priekš kam tad iecēla?

Pirmais laulības nolūks: bērnu svētīta dzemdināšana un kristīga audzināšana: lai nebeidzas cilvēku dzīve virs zemes, lai vairojas uz viņas prātīgu radījumu valsts, lai pieaug jauni un jauni locekļi saviem vecākiem par iepriecināšanu, sv. Draudzei un tēvijai par labu, lai nostiprinās virs zemes „svēta cilts” (2. Moz. 19.,5.; salīdzini 1. Pet. 2.,9.-10.); un lai vienmēr top svētīts Dieva vārds virs zemes, lai cilvēks redz Dieva darbu jaukumu un priecājas par dzīvi, kura pati par sevi jau ir liela laime.

Otrais nolūks: kristīga savstarpīga palīdzība, lai izpildītos Kunga Dieva vārdi: „Radīsim viņam palīgu”; savstarpīga palīdzība vispirms parastos laicīgos darbos: lai cilvēks, sievai piepalīdzot, nejūt noguruma, sviedriem vaigā pelnot sev dienišķu maizi, bet lai atrod sievas personā uzticīgu palīdzētāju darbā; lai atrod viņš sev atpūtu no šī darba pie ģimenes ugunskura, kas iededzināts no rūpīgas sievas – saimnieces; lai vairojas mīļai biedrenei dalību ņemot, cilvēka prieks un lai zaudē dzīves bēdas savu rūgtumu; lai vīrs un sieva atrod savā ģimenē sirsnīgu līdzjūtību, ko bieži noliedz sveši cilvēki, lai viņi atrod šai pašā ģimenē jo stipru rosinājumu sava dienesta pienākuma izpildei un sava laicīgā īpašuma un labas slavas atstāstīšanai pēcnācējiem; lai viņi, beigās, atrod šajā pašā ģimenē vajadzīgo apkopšanu slimības laikā, pajumtu un maizi savā vecumā...

Trešais nolūks: kristīga savstarpīga palīdzība stiprināties viens otram tikumiskajā ziņā, par ko sacīja apustulis: „Neticīgs vīrs top svētīts caur ticīgu sievu, un neticīga sieva top svētīta caur ticīgu vīru” (1. Kor. 7.,14.). Un vēl: „Kā tu zini, sieva, vai tu neglābsi vīru, jeb tu, vīrs, kā zini, vai neglābsi sievu?” (16.). Un vēl otrs apustulis saka: „Tie no vīriem, kuri neklausa vārdam, caur savu sievu dzīvi top pielabināti bez vārda” (1. Pēt. 3.,1.).

Tātad, ja cilvēks bieži pats nebēdā par savu pestīšanu, lai tad gādā par viņu jel tas, kas mīlē viņu vairāk par visiem un kas līdz ar viņu iztaisa „vienu miesu”, lai top uzturēts caur laulātu draugu mīlestības savstarpīgu gādību tas, kas priekš cilvēka ir vissvētākais un dārgākais – viņa cieša ticība Dievam, šķīsta sirdsapziņa, laba griba, vispār runājot, viņa tikumiskas labas īpašības, lai top viņš par pilnīgu cilvēku un manto mūžīgu pestīšanu debesīs, debesu valstībā.

Tādus nolūkus ir nolicis Kungs priekš saites, kas top saukta par laulību; skatoties pēc tiem, arī atbildi dos Kungam Dievam laulāti draugi: kādus bērnus viņi ir devuši sabiedrībai un ko darījuši viens otram priekš laimes še virs zemes un mūžīgas pestīšanas debesīs. Tomēr sasniegt šos mērķus cilvēkam saviem spēkiem ir grūti. Tam par vainu ir grēks, kas cilvēka dabu ir darījis vāju un aiztur viņu katrā labā darbā; viņš arī posta labo dabisko laulības saiti.

Bet cilvēku mīļotājam Dievam, Kurš grib, lai visi cilvēki panāktu pestīšanu, ir vara mūs atsvabināt no grēka verdzības. Viņš Pats iecēla laulības saiti paradīzē. Viņš arī caur savu Dēlu, mūsu Kungu Jēzu Kristu, svētīja laulību Kānā iekš Galilejas. Viņš arī visiem, kas top salaulāti Kristus Draudzē no viņas priesteriem, likumīgā kārtā, neredzami dāvina sava Svētā gara žēlastību priekš visu laulības nolūku vispilnīgākas sasniegšanas. Par šo mums ir apstiprināma caur mutisku mācību un pat caur tagadējo Draudzes darbību (t.i. laulības noslēpuma izdarīšanu) svētā apustuļa Pāvila liecība, jo viņš teica par saiti: „Šis noslēpums ir liels, bet es runāju par Kristu un Draudzi” (Efez. 5.,31.-32.). Tāpēc arī ir teikts pareizticīgo pamatmācībā: „Laulība ir noslēpums, kurā pēc līgavaiņa un līgavas nepiespiesta apsolījuma priestera un Draudzes priekšā par viņu savstarpīgu uzticību top svētīta viņu laulības saite, par Kristus garīgas vienošanas līdzīgumu ar Draudzi, un tiek lūgta priekš viņiem šķīstas vienprātības žēlastība, priekš bērnu svētītas dzemdināšanas un kristīgas audzināšanas.”

Paļaujamies uz šo Dieva žēlastību, kas dziedina vājus un stiprina nespēcīgus, priesteris laulāšanas laikā arī lūdz Dievu par tiem, kas dodas laulībā: „Dod, Kungs, šiem saviem kalpiem mierīgu dzīvi, ilgu mūžu, šķīstību, mīlestību un mierīgu satikšanu savā starpā, ilga mūža dzimumu, pie bērniem svētību, nevīstošu goda kroni; dari viņus cienīgus redzēt savus bērnu bērnus, pasargi viņu laulības gultu neapgānītu, dod viņiem no debess rasas, un no zemes treknuma; piepildi viņu ēkas ar labību, vīnu un elji, un visādām labām dāvanām, lai viņi varētu dot arī tiem, kam trūkst; dāvinādams arī viņu piederīgiem visu, ko viņi priekš savas pestīšanas lūdz; jo Tu esi žēlastības un apžēlošanas, un cilvēku mīlestības Dievs, un mēs Tev godu dodam, Tavam bez iesākuma esošam Tēvam, un Tavam Vissvētajam, žēlīgam un dzīvudarošam Garam, tagad, vienmēr un mūžīgi mūžam.” (Lūgšana no laulāšanas kārtas).

Un ticiet, ka visus šos labumus arī dāvina tas Kungs Dievs tiem, kas top salaulāti Kristus Draudzē; lai tikai viņi nepaliktu vāji ticībā, nenovērstu no sevis Dieva žēlastību caur savu pašu nevērību, nepagurtu Kristus baušļu pildīšanā. Šī nevērība ticības un Kristus baušļu izpildīšanas ziņā ir vislielākā vaina, ka ir tik daudz nelaimīgu laulību un laulības labie, augstie mērķi reti kad tiek sasniegti dzīvē.

II. Kā laulībā Dievam patīkami un godīgi dzīvot?

Laulība ir saite, un tāpēc tiem, kas devušies laulībā, vajag dzīvot saticībā jeb, kā ir teikts Draudzes lūgšanā, vajag dzīvot “dvēseļu un miesu vienprātībā”. Ko tas nozīmē? Apustulis Pāvils saka: “Sievai nav varas par savu miesu, bet vīram; arī vīram nav varas par savu miesu, bet sievai” (1. Kor. 7.,4.). Tas teikts par miesu. Tas pats jāsaka arī par “dvēseļu vienprātību”. Katram, kas devies laulībā, būs sevi pašu aizliegt un dzīvot priekš otra iekš tā Kunga. Jeb citādi sakot: “Vīrs, ne tā tu dzīvo, kā viens gribētu, bet kā ir vislabāk priekš sievas, un, sieva, - ne tā dzīvo, kā tev vienai patīk, bet kā labpatīk vīram iekš tā Kunga. Lai nav starp jums patmīlības, stūrgalvības, patvaļības, ietiepības, nesaticības, sevī ieslēgšanās, vai kā cita tamlīdzīga, bet palieciet vienmēr vienprātībā, un lai valda jūsu starpā “padoms un mīlestība”, kā saka ļaužu gudrais vārds. Mīlestība ir šķīstas vienprātības norādījums, un par viņu tā raksta apustulis Pāvils: “Mīlestība ir lēnprātīga, ir laipnīga, mīlestība neskauž, mīlestība nelielās, neuzpūšas, neturas netikli, nemeklē savu labumu, neapskaistas, nedomā uz ļaunu, nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību: visu mīlē, visam tic, cerē uz visu, panes visu. Mīlestība nekad nepiekūst” (1. Kor. 13.,4.-8.).

Vienam pret otru vajag izturēties ar pacietību, žēlastību, augstsirdību, pazemību, pieklājību, mantas nekārību, lēnprātību, vientiesību, sirsnību. Kas cenšas pastāvīgi izpildīt visus šos tikumus, tas, protams, mīļo, un otrādi: kas sirsnīgi mīļo, tas, pats par sevi saprotams, visādi centīsies izpildīt visus šos tikumus. Par šīs tad mīlestības un vienošanas nozīmi jūs bijāt trīs reizes vesti ap baznīcas galdu ar savienotām rokām. Jums deva trīs reizes dzert vīnu no viena un tā paša biķera; jums uzmauca gredzenus uz pirkstiem pastāvīgai valkāšanai, lai šī pilnīgas nešķiramas savienošanas zīme vienmēr atgādinātu, ka vīrs un sieva, kā viņiem ari vajag būt, ir “viena miesa un viena dvēsele”, - ir savienošana pilnīga, nešķirama. Tātad pastāviet vienmēr vienprātībā un savstarpīgā mīlestībā, kas ir katras saites dvēsele un laulātu draugu laimes pamats. Tikai lai notiek šī vienība iekš tā Kunga. Ir vienība ļaunumā un sātaniskā viltībā – vienība nešķīsta. Lai pasargā katru no tā Kungs!

Bet rūpēdamies visādi par savstarpīgu vienprātību un mīlestību viena uz otru, laulātiem draugiem nekādā ziņā nebūs aizmirst katram savu kārtu: vīram ir jāpaliek par vīru un sievai – par sievu, jo tikai pie šā nosacījuma cieši pastāvēs mīlestība starp viņiem, kurai būs priekš abiem svētīga nozīme. Lūk, ko saka par šo sv. Apustulis Pāvils: “jūs, sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem, kā Kungam, visās lietās; bet jūs, vīri, mīlējiet savas sievas kā savas pašas miesas” (Efez. 5.,20.-23.).

Redziet: no sievas apustulis prasa vispirms visās lietās paklausīt savam vīram, bet šim pēdējam piekodina vispirms mīlēt savu sievu: it kā sievai, kuru vīram ir piekodināts mīlēt, būtu parasta lieta aizmirst, ka vajadzīgs paklausīt viņam, bet vīram, kuram ir piešķirts būt sievai par galvu, būtu paradums grēkot pret mīlestību uz savu sievu. Tātad, sieva, pieminot šo apustuļa bausli, paklausi visās lietās savam vīram, kuru esi ņēmusi sev pēc nepiespiestas sirdsvēlēšanās; esi padevīga un paklausīga viņam, izpildi viņa vārdus un darbus, iepazīsties ar vīra vislabākiem nodomiem, rīkojies savos darbos pēc viņa vislabākiem plāniem, turi viņu sev dārgu, cieni, bīsties un godā viņu, un ne tikai ļaužu priekšā, bet arī mājā, kā savu kungu un vadoni. Saproti, ko teica Gudrais Vecā Derībā: “Kunga dāvana ir lēnīga sieva un nav cenas dievbijīgai dvēselei. Žēlastība par visām žēlastībām ir kaunīga sieva, un nekāds dārgums nav tik vērtīgs, kā godīga dvēsele” (Sīr. 26.,17.-20.). Par to pašu runā arī Jaunā Derībā sv. Ap. Pēteris: “Tāpat arī jūs, sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem, lai tie no viņiem, kuri ir nepaklausīgi vārdam, caur savu sievu dzīvi taptu pielabināti bez vārda, ievērodami jūsu šķīstu dievbijīgu dzīvi. Jūsu jaukums ir tas apslēptais sirds cilvēks, kam neiznīcīgs jaukums lēnā klusā garā, - tas ir dārgs priekš Dieva. Jo tāpat arī citkārt izgreznojās svētas sievas, kas cerēja uz Dievu un bija paklausīgas saviem vīriem. Tā Zāra bija paklausīga Abraamam, saukdama viņu par savu kungu. Jūs esat viņas meitas, ja dariet labu un neiztrūkstaties ne no kādām bailēm” (1.Pēt. 3.,1.-6.). Kāpēc tad no sievas top prasīta paklausība vīram? „Tāpēc, ka vīrs ir sievas galva, kā Kristus ir draudzes galva, un Viņš ir miesas Pestītājs” (Efez. 5.,23.).

Jā, vīrs ir ne tikvien savas sievas mīļš draugs, bet arī maizes devējs un viņas aizstāvētājs un uzticams vadītājs. Viņš ir savas sievas gods un slava, iepriecināšana un līksmība; viņš lai ir sievai par autoritāti (uz cienīšanas pamatota vara), vadību, iemauktiem, bailēm un aizliegumu. Bet tu esi vājš trauks, kas meklē sev atspaidu. Tu esi pieņēmusi viņa ģimenes vārdu un tapusi, tā sakot, par miesu no viņa miesas un kaulu no viņa kaula; tāpēc paklausi savam vīram un bīsties viņu. Bet tu, vīrs, esi savai sievai par galvu. Bet zini, ka šai virsvarā pastāv ne tikai tavs pārāks spēks, bet arī pienākums, pūliņi, ciešanas un krusts. Un tāpēc domā ne par varu, bet kādā veidā tu būtu sava augstāka stāvokļa cienīgs un kā visu ierīkot vislabāk. Iemācies, kā vajadzīgs pavēlēt un aizliegt, kā vadīt un aizstāvēt, kā žēlot un sodīt, kā uzturēt, ierīkot un vest visu vislabākā kārtībā: grūts ir šis pienākums, un par šo vajag domāt dienu un nakti. Bēdas tev, ja būsi vieglprātīgs un tapsi savai sievai ne par galvu, bet par asti (Bībeles izteiciens Sk. 5.Moz.28.,13.); bēdas tev, jo nekāda savienība nav domājama bez pārvaldīšanas; tāpēc arī ģimenei vajadzīgs savs kungs vīra personā. Un teikšu še to, ko savā dzīvē esmu paspējis ievērot: redzēju, ka tur, kur sieva bija nepaklausīga savam vīram un neatzina viņa autoritāti, bet vīrs nevarēja nostādīt sevi par mājas galvu, bērni uzauga vieglprātīgi; un kādas tik gara dāvanas viņiem nebija, tās visas gāja bojā bez kāda labuma, jo visgalvenākais pasaulē, kā teica kāds, ir raksturs. Lūk, tāpēc arī priesteris pienes lūgšanu: „Dod, Kungs, šai Tavai kalponei (t.i. sievai) visās lietās būt paklausīgai vīram, un šim Tavam kalpam būt sievai par galvu, lai viņi dzīvo pēc Tava prāta.”

Otrais vīra pienākums pret sievu ir šāds: „Vīri, mīlējiet savas sievas kā savas miesas” (Efez. 5.,25.). Ko tas nozīmē? Mīlēt vispirms nozīmē gādāt par savas sievas ārējo labklājību, kā tu gādā par sevi pašu; gādāt par ēdienu un dzērienu, par pajumti, drēbēm, par turību dzīvē, lai ārēja nabadzība neapspiestu viņas garu un nepamudinātu viņu kurnēt uz Dieva nolikto likteni. Bet tas vēl ir maz. Apustulis saka: „Jūs, vīri, mīlējiet savas sievas, kā arīdzan Kristus ir mīlējis Draudzi un Sevi par viņu nodevis, lai viņu svētītu, šķīstot caur ūdens mazgāšanu iekš vārda, lai stādītu Sev priekšā pagodinātu Draudzi, kurai nebūtu traipa, nedz vainas jeb kā cita tam līdzīga, bet lai būtu svēta un bez vainas” (Efez. 5.,25.-27.). Redzi, apustulis liek priekš mīlestības uz sievu arī citu, augstāku mērķi: mīļo viņā Dieva ģīmi, kas atpirkts caur mūsu Kunga Jēzus Kristus asinīm un ir izredzēts priekš mūžīgas pestīšanas. Mīļo viņu, t.i. padari visu, ko vien vari, priekš tam, lai šis ģīmis neietu bojā, bet gūtu mūžīgu pestīšanu: ja viņam piemīt kādas nešķīstas īpašības, dzīšanās uz ko ļaunu, slikti paradumi, kaislības, netikumi – šķīstī viņu caur savu vārdu un priekšzīmi; nostiprini sievas dvēseles labākās īpašības, gādā, lai gara dāvanas, kuras viņa dabūjusi no Kunga Dieva, desmitkārt attīstītos, un ka lai šis tevim uzticētais Dieva ģīmis uzplauktu debešķīgā skaistumā debesu valstībā. Šādam pienākumam vēl nāk klāt šis: mīlējot sievu, tev vajag viņu arī cienīt, izturēties pret viņu visai saprātīgi, kā saka apustulis: „Tāpat arī jūs, vīri, dzīvojiet prātīgi ar sievām, kā ar vājākiem traukiem, viņas godādami, kā žēlabas un dzīvības līdzmantinieces, lai jūsu lūgšanas netiktu aizkavētas” (1.Pēt. 3.,7). Cienī sievu arī kā tavu bērnu māti, tavu pēcnācēju ciltsmāti.

Lūk, vispārīga atbilde un jautājumu, kā pienākas dzīvot laulībā, bet uz kādiem tad nolūkiem ir jāvērš vienprātība, mīlestība un paklausība laulātiem draugiem?

Kristīgai laulībai, kā jau teikts, ir trijāds nolūks. Pirmais nolūks: bērnu svētīta dzemdināšana un audzināšana un viņu sagatavošana par draudzes un tēvijas jauniem cienīgiem; otrais nolūks: laulātu draugu savstarpīga palīdzība savas laicīgas labklājības veidošanas darbā, pēc Kunga vārda: „Radīsim viņam (t.i. vīram) palīgu, viņam līdzīgu” (1.Moz. 2.,18.); trešais nolūks: savstarpīga palīdzība viens otram mūžīgas pestīšanas panākšanas ziņā. Teiksim īsi par katru no šiem nolūkiem, turēdamies pie Dieva vārdiem. Sv. Apustulis Pāvils saka: „Laulība lai ir godīga starp jums un laulības gulta neapgānīta” (Ebr.13.,4.). Tas ir teikts par pirmo laulības nolūku. Ko tad nozīmē apustuļa vārdi – laulība lai ir godīga starp visiem? Nozīmē to, lai vīrs un sieva vienmēr uzturētu laulības uzticību savā starpā, kamēr viņi dzīvo. Priesteris pirms salaulā tos, kas dodas laulībā, vaicā: „vai tu, līgavaini, neesi apsolījies citai līgavai; un tu, līgava, vai neesi apsolījusies citam līgavainim?” Un kad katrs no laulātajiem teiks „neesmu apsolījies”, tikai tad tiek teikti laulāšanas vārdi – top kronēts Dieva kalps (vārds) ar Dieva kalponi (vārds); un – top kronēta Dieva kalpone (vārds) ar Dieva kalpu (vārds); tāpēc ka tā ir labpaticis Dievam. Tāpēc lai nebūs starp jums, ka vīrs mīlētu vēl kādu citu, izņemot savu sievu, un sieva mīlētu citu vīru, izņemot savu vīru, jo citādi tas būs laulības pārkāpuma grēks. Un kas dara tā, tas dara negodīgi. Pie tam, kas pēc salaulāšanas reiz tā ir darījis, tam jāzin, ka laulība ir pārkāpta, jo apustulis saka: „Kas maukai pieķeras, ir viena miesa ar to; jo būsiet, teica viņš, divi viena miesa” (1.Kor.6.,16.). Tāpēc tad vīrs, kas ir pārkāpis laulību, jau vairs nepieder sievai, un sieva, laulības pārkāpēja, nepieder vairs savam vīram. Uz to draudze pamato arī laulības šķiršanu, jo ir teikts: „Vīrs nevar šķirties no sievas, kā tikai maucības dēļ” (Mat.19.,3.). Bet tas lai nebūs! Un ja sātans sāks jūs kārdināt caur nesātību, tad atceraties kroņus, ar kuriem jūs tapāt kronēti laulāšanas laikā, kā jūsu uzvaras zīmi pār kaislībām, pirms devāties laulībā; ja uzvarēsiet kārdināšanu, tad tas Kungs kronēs jūs ar nevīstošiem kroņiem savā valstībā, debesīs. Bet par laulības pārkāpējiem, lūk, kas ir teikts sv. Rakstos: „Laulības pārkāpēju bērni netiks pie pilnības, un negodīgas gultas auglis taps izdeldēts. Un kaut viņi gan ilgi dzīvotu, tomēr taps turēti par neko, un viņu vecums pēcgalā būs bez goda. Bet ja viņi drīz nomirs, viņiem nebūs nekādas cerības un iepriecināšanas soda dienā: jo negodīgam dzimumam nāks briesmīgs gals” (Zal.g.3.,16.-19.). Un vēl: „Maucinieki un laulības pārkāpēji nemantos Dieva valstību” (1.Kor.6.,9.-10.); Ebr.13.4.). Ko nozīmē šie vārdi: „Un laulības gulta (lai ir) neapgānīta” ( Ebr.13.,4.). Apgāna laulības gultu, kā jau augstāk bija teikts, laulības pārkāpšana; bet bez tās ir vēl citas miesas un gara nešķīstības, kas apgāna un maitā laulības gultu, - tie ir dažādi netikumi, kā žūpība, netiklība un citi tamlīdzīgi. Izklausiet tad jūs, kas dodaties laulībā, to, ko teiks jums draudze, atgādinādama šos lielā apustuļa vārdus: „No šā laika Draudze svētī jūs „uz cilts vairošanu”.

Kāds augsts nolēmums! No jums celsies jauna dzīve, - dzīve, kurai nāksies ciest, vai laimīgai būt; kura vai svētīs jūs un visu dieva pasauli, vai lādēs jūs un kurnēs uz Dieva nolemto likteni. Draudze grib jums ieteikt, ka bērni, jau no pašas miesās ieņemšanas brīža, dabū visas savu vecāku īpašības, kā miesīgas, tā arī garīgas. Tātad, nedariet jel ļauna saviem nākamiem bērniem uz visu mūžu; jo stipras ir miesas kārības un riebīgi viņu grēki. Apreibis no vīna cilvēks, aiz vieglprātības un nesātības, padodamies aklai miesas kārības varai, nereti pilnīgi aizmirst visu pieklājību, visu kaunu, krīt lopiskā stāvoklī un pat nicina un pārkāpj dabas likumus. Bet žūpība pati par sevi ir jo kaitīga miesas auglim. Viņa (t.i. žūpība) ir viena no galvenākām vainām, ka piedzimst vārgi bērni: slimīgi, plānprātīgi, padoti dažādiem netikumiem. Tas lai nebūs; bet jūsu bērni, pašā viņu ieņemšanas laikā miesās, lai manto no jums nesamaitātu, veselīgu miesu, šķīstu dvēseli, skaidru prātu, mierīgu sirdi, līksmas jūtas, stipru gribu. Tā uzturēdami šķīstu uzticību viens pret otru, uzturiet arī laulības gultu neapgānītu un esat atturīgi, pieminēdami, ka Draudze aizliedz laulāšanu dienās, kas noliktas priekš lūgšanas un garīgas šķīstīšanās, tādas ir gavēņu dienas, sestdienu un svētdienu, trešdienas un piektdienas un augstu svētku priekšvakari.

Otrais laulības nolūks uzliek laulātiem draugiem pienākumu darboties kopīgi savas labklājības kopšanas ziņā. Tātad darbojaties ar Dieva palīgu abi: ne tikai vīrs, bet arī sieva. Pie mums, t.i. vidējās aprindās jau no seniem laikiem ir nodibinājusies šāda kārtība: vīrs ar savu dienestu pelna ārpus mājas līdzekļus, bet sievai ar šiem līdzekļiem ir jāierīko savā mājā laba saimniecības kārtība. Vīram ir piešķirts galvenais stāvoklis ģimenē, bet sieva ir tās dvēsele jeb, pareizāk sakot, sirds, kurai ir jāsasilda to ar savu mīlestību un laipnību. Jo kas tad ir ģimene un ģimenes ugunskurs? Tā ir mierīga osta, kur visi cits citu mīļo, sirsnīgi novēl labu, cits par citu gādā, pūlas un palīdz cits citam, jo visi ir saistīti savā starpā tuvām asins saitēm un katrs ir daļa no otra miesas un asins, t.i. savu vecāku bērni. Tātad, sieva, rūpējies izveidot savu pašu perēklīti, lai viņā tavai ģimenei būtu silti, patīkami, mierīgi; lai viss būtu tīrs, glīts, grezns; lai visi tavā mājā būtu paēduši, apģērbti, apauti un ar visu apmierināti. Redzi, kā gudrais Zālamans tēlo „priekšzīmīgu” sievu: „Kas atradis tikumīgu sievu? Viņa maksā vairāk, nekā dārgas pērles. Viņas vīra sirds paļaujas uz viņu un viņam netrūks nekāda labuma. Viņa atmaksā tam ar labu, bet ne ar ļaunu visā savas dzīves laikā. Sadabū vilnu un linus un pati savām rokām labprāt strādā. Viņa, kā tirgotāju kuģi, dabū savu maizi no tālienes. Viņa ceļas pat naktī un izdala pārtiku savā mājā un salīgtu algu savām kalponēm. Nodomā viņa par tīrumu un iegūst to; no savu roku augļiem dēsta vīna dārzu. Viņa cieši apjož savus gurnus. Viņa redz, ka viņas rīcība ir laba un viņas lukturis nenodziest pat naktī. Viņa izstiepj savas rokas pie ratiņa un viņas pirksti satver vārpstu. Viņa atver savu plaukstu nabagam un sniedz savu palīdzības roku trūkuma cietējam. Viņa nebaidās par savu saimi aukstuma dēļ, jo visa viņas saime ir divkārtīgi apģērbta. Viņa taisa sev grīdsegas; dārgs audekls un purpurs ir viņas apģērbs. Viņa auž segas un pārdod, un apgādā ar jostām feniķiešu tirgoņus. Stiprums un gods ir viņas apģērbs, un priecīgi raugās viņa uz nākamo laiku. Savu muti viņa atdara ar gudrību, un uz viņas mēles ir lēnīga pamācība. Viņa pārrauga savā namā saimniecību un neēd savu maizi slinkojot. Ceļas bērni un sauc viņu par laimīgu, arī vīrs viņu slavē: „Daudz bija tikumīgu sievu, bet tu esi pārāka par viņām visām” (Zālamana sakāmie vārdi 31.,10.-30.).

Un tiešām, cik labāka, teicamāka ir šī strādīgā sieva par to, kura tur priekš sevis par zemu (t.i. kaunu) nopūlēties ar mājas darbiem un uztic sava nama turēšanu algādžiem. Neapskaužams (nožēlojams) ir tādas sievas liktenis! Nabaga, viņa ir zaudējusi pašapmierināšanās jūtas, redzot viņas sirdij tuvu esošas saimes pārticību un laimi. Viņas sirds nekad nesajutīs to prieku, kas rodas no atzīšanas, ka ne cits kas, bet pats esi savas tuvās laimes cēlējs. Un teikšu tieši: ne citur, kā še, vajag meklēt iemeslu priekš mūsu izglītotas sievas briesmīgas neapmierināšanās, viņas cerībās vīlšanās, priekš viņas skumjām, dzīšanās pēc laicīgiem priekiem un laika kavēkļiem, priekš viņas iekaršanās, vājības un pat netikumības. Un viņa paliks nelaimīga, jo ir nievājusi bausli, kas dots no Kunga Dieva, kurš viņu ir radījis par palīgu vīram. Nekautrējies palīdzēt savam vīram arī viņa vīriešu darbā, ja mācēsi, ja tev priekš tā ir laiks un spēki, un ja redzi, ka vīrs tiešām sviedriem vaigā pelna savu dienišķu maizi. Mūsu sabiedrības zemākās šķirās sieva parasti izpilda ievērojamu daļu visos darbos, pat zemkopībā. Un tikai izglītota sieva izlieto savu prātu un izglītību priekš tam, lai jautri pavadītu laiku pasaulīgos priekos. Vai viņai ir gods un taisnība?...

Vēl no sievas top prasīta bērnu audzināšana. Šis no visiem pienākumiem svarīgākais un svētākais pienākums ir visādā ziņā izpildāms no pašas sievas un mātes, jo neviens šai ziņā nevar būt viņas vietā, bez ļaunuma šajā lietā. Bet tas tiks pārrunāts sīkāk pēdējā nodaļā, tāpēc ka šis priekšmets ir plašs un prasa sevišķu iztirzājumu.

Trešais laulības nolūks uzliek laulātiem draugiem pienākumu piepalīdzēt viens otram mūžīgas pestīšanas sasniegšanas ziņā. Par to ir runāts jau augstāk. Še pielieku vēl kādas pamācības. Pirmā: gādājot visādi viens par otra pestīšanu, nekad neviens no jums lai nepārvērš šo svēto gādību tīšā, uzbāzīgā mācībā, un lai neņem uz sevis lepnu uzdevumu uz katra soļa mācīt otru. Īpaši šo vajag pieminēt sievai, jo ne bez nolūka teica apustulis, ka nepaklausīgi vīri ne ar ko citu, bet, proti, ar savu sievu dzīvošanu bez vārda top pielabināti (1.Pēt.3.,1.-2.). Bet pamācība katrā brīdī, lai nu būtu vai ar labu nolūku, bet kura notiek bez godbijības, vienīgi aiz lepnas, dažkārt ne caur ko neattaisnojamas atzīšanas, ka esi pārāks par otru, tikai kaitinās viens otru un var pat galīgi izjaukt laulības saiti.

Otrā: tāpēc savā gādībā viens par otra pestīšanu, rīkojaties ar pilnīgu apdomību un godbijību, ka lai nedz uz minūti neaizmirstu augstā mērķa, pēc kura jūs cenšaties. Vislabākais nosacījums še ir tāds: iepazīstaties, kādas labas īpašības ir katram no jums un kādas vainas, un cenšaties, lai šīs labās īpašības visādi taptu stiprinātas un kļūtu pilnīgākas, bet sliktās īpašības pat ne aiz kāda iemesla nevarētu parādīties un, ja viņas nejauši arī parādītos, tad otrs tūdaļ viņas apklāj un dara nemanāmas ar savu - viņām pretēju tikumu. Rīkodamies tā, jūs aizvien darīsiet iespaidu viens uz otra labām īpašībām un nedosiet iemesla, lai parādītos jūsu sliktās īpašības. Nekad neatļaujat sev runāt viens otram dažādus niekus un nekrietnības, jo tas pazemo mūs citu acīs un dod viņiem iemeslu runāt mums arī to pašu. Bet lai vienmēr valda starp jums šķīsts tikumības gars; tad viņš nemanot pāries arī uz jūsu bērniem; un viņiem pats par sevi būs patīkams viss augsts, godprātīgs, kā patīk mums tīrs spirgts gaiss; un viņi atrausies no visa netikla, slikta, kā mēs aizgriežamies no smirduma dūmiem. Vēl kaut kas: svētīgi rūpēdamies viens par otra pestīšanu, kas tik nebūtu noticis ar kādu no jums, kādus pūliņus nebūtu prasījušas šīs rūpes, lai arī tu ilgu laiku nebūtu redzējis nekāda ievērojama panākuma: nekad neturi rokas klēpī, bet centies darīt visu, ko tikai vari šai ziņā. Piemini, ko teica apustulis: „Kā tu zini, sieva, vai tu neglābsi vīru, jeb tu, vīrs, kā zini, vai neglābsi sievu?” (1.Kor.7.,16.). Šai svētā cerībā apustulis arī aizliedza visām kristīgām sievām šķirties pat no neticīgiem vīriem, t.i. toreizējiem pagāniem.

III. Par bērnu audzināšanu

Bērnu audzināšana ir vecāku svarīgākais un svētīgākais pienākums, tāpēc arī te par to tiek runāts sevišķi.

Ko nozīmē bērnus audzināt? Pa lielākai daļai vecāki uzskata par labu audzināšanu to, lai bērni uzaugtu veseli, smuki, izglītoti, izkultos ļaudīs, t.i. dabūtu labu vietu un varētu dzīvot pārticībā un grezni. Viss tas, zināms, ir labi. Bet tā vēl nepietiek. Galvenais ir tas, lai uzaudzinātu savus bērnus kā kristīgus cilvēkus, jo tikai kristīgs cilvēks var būt labs un derīgs ģimenes, sabiedrības un valsts loceklis; bet ja viņš netaps kristīgi audzināts, tad ne veselība, ne skaistums, ne izglītība, ne bagātība, ne viņa stāvoklis sabiedrībā nebūs viņam par labu. Tāpēc sv. Rakstos teikts: „Jūs, tēvi, uzaudzinājiet savus bērnus tā Kunga pārmācīšanā un pamācībā” (Efez.6.,1.). Lūk, kāpēc ir no liela svara kristīga bērnu audzināšana. Kristīga bērnu audzināšana prasa no vecākiem nopietnu darbošanos un uzcītību: bez darbošanās, bez pūliņiem, bez uzcītības nekas nebūs. Dārznieks, lai koki augtu labi un nestu augļus, vienmēr un daudz strādā, viņus kopdams: potē, uzrok zemi, mēslo, aplaista, tīra no kāpuriem un dažādiem apaugumiem, apgraiza sausos zarus un nelāgus stiebrus, un, lūk, koki stāv zaļi, kupli, spirgti, ziedoši; viņi priecina mūsu acis un bagātīgi nes augļus. To pašu vajadzīgs pieminēt arī bērnu audzināšanas lietā, kas ir tas pats, kas koku un augu kopšana.

Kas tad jādara vecākiem, lai bērni taptu kristīgi audzināti? Nekavējoties sīkumos par to, kas attiecas uz kristīgas ticības audzināšanas mācību, jo tas prasītu vesela sacerējuma, likšu kādus sevišķus padomus (plaši par kristīgu audzināšanu var lasīt bīskapa Teofana grāmatā: „Ceļš uz pestīšanu”. Kristīgas stingras mūku dzīves īss apraksts. Maskavā, 1884.g. 1-95. lpp. un grāmatā „Ģimenes dzīves kristīgie pamati”. Tirša sacerējums, tulkots no vācu valodas. K. P. Pabedonosceva izdevums. Maskavā, 1889.g.).

Pirmkārt, lūkojaties cieši, lai nedotu sliktu priekšzīmi saviem bērniem: nedz darbiem, nedz vārdiem, vai pat mājieniem, lai nekā slikta neredz viņu acs un nedzird viņu ausis, jo bērna dvēsele ir mīksta kā vasks, un viss, ko tik viņš redz vai dzird, atstāj uz viņu dziļu iespaidu, bet no sīkiem iespaidiem veidojas viņa daba un raksturs. Tāpēc lai bērni neredz, ka ģimenē notiktu kaušanās vai ķildas, lamāšanās, nepieklājīgi skati; lai nedzird, ka priekšnieki vai vecāki ļaudis taptu nievāti un apvainoti, ka tuvāki kaut kādā ziņā taptu aizskarti, lai neredz viltīgas liecības, pārliecīgas dzīšanās pēc goda vai pēc naudas un tamlīdzīga.

Kas aizmirst šo nosacījumu, tas samaitā savus bērnus. Lūk, kā runā par šo visu sv. Jānis Zeltmute, pielīdzinādamies sava laika ierašām: „Kad tēvi pamāca bērnus nodarboties ar zinībām, tad viņu sarunā ar bērniem nedzird neko citu, kā tikai šādus vārdus: „tāds un tāds, stāsta, prasts cilvēks un zemas kārtas, papildinājies daiļrunības mākslā, ir dabūjis augstu vietu, ieguvis lielu īpašumu, apprecējies ar bagātu sievu, uzcēlis lepnu namu un palicis priekš visiem bīstams un slavens.” Cits saka: „Tāds un tāds ir izmācījis latīņu valodu, ir varens pils galmā un visu tur pārzin.” Dažs atkal aizrāda uz citu, un visi tik uz slaveniem virs zemes, bet par tiem, kas slaveni tapuši debesīs, neviens pat ne reizes nebilst; ja arī kāds uzdrošinātos sākt runāt par viņiem, tādu vajā kā cilvēku, kurš visās lietās ceļ nekārtību. Tātad, ja jūs piekodiniet šo bērniem no jaunības gadiem, tad mācāt viņiem neko citu kā vien visu notikumu pamatu, iesakņodami viņos divas visniknākās kaislības, t.i. naudas kārību un vēl jo netiklāku kaislību – lepošanos. Katra no viņām, arī atsevišķi ņemta, var visu izpostīt; bet kad viņas abas kopā ielaužas jaunekļa nemaitātā dvēselē, tad kā savienotas šņācošas straumes posta visu labu un sanes tik daudz ērkšķu, tik daudz smilšu, tik daudz gružu, ka padara dvēseli nespējīgu un nekam labam nederīgu. Jauneklim pašam par sevi nav diezgan spēku priekš labu darbu padarīšanas, un ja viņš arī kaut ko labu darītu, tad šis labais darbs, pirms tas izpildīts, ies bojā no tavu, - it kā stipra lietus – vārdu daudzuma. Jo kā miesa nevar ilgi dzīvot, kad uzturas ne no veselīga, bet bojāta ēdiena, tā arī ja dvēsele dabū tādus piekodinājumus, tad cilvēks nevar pat iedomāties ko labu un augstu: maitājama un vārdzināma, it kā no kādas sērgas, viņa (t.i. dvēsele), beigās, neizbēgami gāžas elles ugunī un turienes postā (bīskapa Teofana „Ceļš uz pestīšanu”, 83.-84. lp.).

Vēl: jūs tak, it kā ar nodomu pūlēdamies pazudināt bērnus, pavēliet viņiem darīt tikai to, ko darot, nevar sasniegt pestīšanu. Lūk, paskataties vispirms: „Bēdas jums, ir teikts, kas tagad smejas” (Lūk.6.,25.); bet jūs dodiet bērniem daudz iemeslu smieties. Bēdas bagātiem (pants 24.); bet jūs tikai par to gādājiet, lai viņi paliktu bagāti. Bēdas, ja visi cilvēki runās par jums labi (pants 26.); bet jūs bieži tērējiet visu savu mantu ļaužu slavas dēļ. Atkal, kas saka uz brāli: „Tu, ģeķi, tas būs caur elles uguni sodāms” (Mat. 5.,22.); bet jūs turiet par nespēcīgiem un bailīgiem tos, kas klusēdami cieš aizskarošas runas no citiem. Kristus pavēl sargāties no bāršanās un ķildas; bet jūs vienmēr dodiet bērniem iemeslu padoties šiem netikumiem. Viņš pavēlēja daudz gadījumos izraut aci, ja viņa ved apgrēcībā (pants 29.); bet jūs izraugat viņiem par draugiem īpaši tos, kas tik var dot naudu, lai gan iemācītu darīt beidzamo neģēlību. Zvērēt Viņš pavisam ir aizliedzis (pants 34.); bet jūs pat smejaties, kad redziet, ka šis aizliegums top izpildīts. „Kas savu dzīvību tur mīļu, sacīja Kungs, tas to zaudēs” (Jāņa 12.,23.); bet jūs visādi ieviliniet viņus šajā mīlestībā. Ja jūs nepiedodat, saka Viņš, cilvēkiem viņu noziegumus, tad jūsu debesu Tēvs nepiedos arīdzan jums” (Mat.6.,15.); bet jūs pat pārmetiet bērniem, kad viņi negrib atriebties tiem, kas darījuši pārestību un cenšaties drīzāk pēc tā, lai viņiem būtu iespējams atriebties. Kristus sacīja, ka tie, kas mīļo slavu, kaut arī viņi gavētu, vai lūgtu Dievu, vai sniegtu dāvanas, - visu to dara bez algas (Mat.6.,1.); bet jūs par to vien rūpējaties, lai jūsu bērni dabūtu to. Un slikti ir ne tas vien, ka jūs piekodiniet bērniem to, kas stāv Kristus baušļiem pretī, bet arī tas, ka negodību apsedziet jauki skanošiem vārdiem, nosaukdami viņu vienmērīgo aulekšošanas laukuma un teātru apmeklēšanu par smalku izturēšanos, bagātības iegūšanu – par brīvību -, bezkaunību – par vaļsirdību, izšķērdēšanu – par cilvēkumīlestību, netaisnību – par drošsirdību. Tālāk, it kā vēl nepietiktu šā apmānījuma, jūs arī tikumu nosauciet otrādiem vārdiem: kaunību – par neizglītību, lēnprātību – par bailību, taisnīgumu – par trūkumu, pazemību – par kalpīgu izturēšanos, labsirdību – par nespēcību. Jūs it kā baidītos, ka lai bērni, izdzirduši no citiem šo tikumu un netikumu patieso nosaukumu, neizbēgtu sērgai. Jo netikumu nosaukšana viņu taisniem un patiesiem vārdiem ne mazums piepalīdz novērsties no tiem. Es pazīstu arī daudz tādu, kuri šādā veidā tika vesti pie saprašanas un, dzirdot zaimojošus priekš sevis vārdus, kļuva dzīvē atturīgāki. Bet jūs esat atņēmuši bērniem arī šo labošanās līdzekli. Un, kas vēl ļaunāk, jūs griežat viņus uz neceļiem ne tikai ar vārdiem, bet arī darbiem. Jūs visu dariet, lai dēlam būtu kalps, zirgs un vislabākais apģērbs, bet ka lai viņš pats būtu labs – par to jūs negribiet pat domāt… Vai tikumība un rūpīga gādība par godīgu uzvedību, pēc jūsu domām, radīsies pašas no sevis, kad tik daudz šķēršļu priekš tam? Kas var būt ļaunāks par šo neprātību?

Sargādamies paši vest bērnus uz neceļiem, rūpējaties novērst no viņiem visādu nejaušu pavedināšanu arī no ārienes – no apkalpotājiem, no sliktiem rotaļbiedriem, sliktām grāmatām un cita tamlīdzīga. Runāju par šo tāpēc, ka bērni bieži tiek pamudināti no ārienes. Otrkārt, nemitējaties arī tieši mācīt bērniem labu, dodami viņiem vajadzīgos gadījumos labas pamācības. Jūs ziniet, iekš kā pastāv Kristus likums. Vispārīgais bauslis ir šāds:

„Tev būs mīlēt Dievu tavu Kungu no visas tavas sirds un no visa tava prāta un tavu tuvāku, kā sevi pašu. Šinīs divējos baušļos karājas visa bauslība un pravieši” (Mat.22.,36.-40.).

Sevišķas pamācības mums ir deviņos evaņģēlija svētības baušļos: „Svētīgi ir tie, kas garā nabagi, jo tiem pieder debesu valstība. Svētīgi tie, kam ir bēdas, jo tie taps iepriecināti. Svētīgi ir tie, kas ir lēnprātīgi, jo tie iemantos zemi. Svētīgi ir tie, kas izsalkuši un kam slāpst pēc taisnības, jo tie taps piepildīti. Svētīgi ir žēlsirdīgie, jo tie taps apžēloti. Svētīgi ir sirdsšķīstie, jo tiem būs Dievu redzēt. Svētīgi ir tie, kas mieru tur, jo tie taps saukti par Dieva bērniem. Svētīgi ir tie, kas taisnības dēj top ienīdēti, jo debesu valstība viņiem pieder. Svētīgi jūs būsiet, ja cilvēki jūs Manis pēc lamās un apbēdinās un visu ļaunu par jums runās melodami. Esiet līgsmi un droši, jo jūsu alga ir liela debesīs” (Mat.5.,3.-12.).

Bet noteiktas pavēles par to, kas mums jādara un kas nav jādara, mums ir desmit baušļos, kuros tas Kungs tā saka:

„Es esmu tas Kungs tavs Dievs: tev nebūs citus dievus turēt priekš Manis. Tev nebūs darīt nekādu tēlu nedz kādu līdzību, kas ir augšām debesīs, vai kas apakšā virs zemes, vai kas ūdenī apakš zemes: tev nebūs viņus pielūgt nedz viņiem kalpot. Tev nebūs tā Kunga tava Dieva vārdu velti valkāt. Piemini to dusēšanas dienu, ka tu viņu svētī: sešas dienas tev būs strādāt un visus darbus darīt, bet septītā ir tā Kunga tava Dieva dusēšanas diena. Godā savu tēvu un māti, ka tev labi klājas un ka tu ilgi dzīvo virs zemes. Tev nebūs nokaut. Tev nebūs laulību pārkāpt. Tev nebūs zagt. Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret tavu tuvāku. Tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu, tev nebūs iekārot sava tuvāka namu, nedz viņa tīrumu, nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi, nedz viņa vērsi, nedz viņa ēzeli, nedz kaut kādu viņa lopu, nedz visu, kas tavam tuvākam pieder” (2.Moz.20.,1.-17.; salīdzini 5.Moz.5.,6.-18.).

Šos Kunga baušļus arī māciet saviem bērniem. Lai viņi cieši patur tos prātā, savā sirdī; lai viņi iemīlētu šos baušļus un vienmēr vēlētos tos izpildīt, lai viņiem būtu spēks izpildīt tos un lai viņus nenogrieztu no šā Kunga ceļa nekādas sliktas priekšzīmes. Treškārt, tā kā mutiskas pamācības vien ir par maz, tad māciet bērniem labu arī ar pašiem darbiem. Bet priekš tam vispirms jūs paši savā dzīvē cenšaties pastāvīgi izpildīt visus šos Dieva baušļus. Lai jūsu bērni iekš jums pašiem redz kristīgu labu darbu dzīvus paraugus un mācās viņiem pakaļdarīt. Šī mācība caur priekšzīmi ir vispamatīgākā mācība, jo, kā zināms, bērni labprāt cenšas darīt pakaļ apkārtējiem pieaugušiem cilvēkiem un īpaši saviem vecākiem. Bet lai to labāk varētu panākt, cenšaties, lai visa jūsu mājas dzīve taptu kristīgi iekārtota. Dzīvojiet tā, kā pavēl sv. Draudze, lūgdami Dievu, darīdami Dievam patīkamus darbus un svēti turēdami Draudzes ieceltos svētkus. Tādā ģimenē, kas ierīkota kristīgi, bērni nemanot piesavinās viņas labi garu. Tālāk, pamācīdami bērnus caur savu pašu priekšzīmi, saviem labiem darbiem arī pašus bērnus; rūpējaties, lai iesakņotos viņos godbijība, paklausība vecākiem cilvēkiem un viņu cienīšana, paskubiniet vienmēr runāt taisnību, pieradiniet sniegt dāvanas, liekat lūgt piedošanu par padarīto pārestību, sodiet melus, noliktā laikā lūdziet ar viņiem Dievu, vediet baznīcā, māciet godbijīgi pavadīt svētkus…

Lai bērns pats pamazām pierod pie laba un stiprinās viņā. Beigās, māciet bērnus nopietni lūkoties dzīvē un uzmanīt sevi pašus. Piekodiniet viņiem, ka viņi ir dzimuši ne priekš tam, lai bez darba un priecīgi pavadītu dzīvi, bet ka ar laiku taptu saviem vecākiem par palīgiem, un tēvijai par uzticīgiem kalpiem un Kristus Draudzes cienīgiem locekļiem; ka sabiedrība gaida uz viņiem, lai pieņemtu savu darbinieku skaitā un ka tāpēc viņiem īpaši vajag uzmanīt sevi un ar uzcītību nodarboties ar zināšanām un amatniecību, lai pienācīgā veidā sagatavotos priekš dzīves.

Tādi ir vispārīgi padomi bērnu audzināšanas lietā. Bet nodarboties ar audzināšanu vajag tēvam un mātei kopā, un mātei vairāk, jo tēvs, dienesta pienākumu dēļ, nereti spiests pa lielākai daļai pavadīt laiku ārpus mājas un ģimenes. Lai tad nu māte pilnīgi nododas savu bērnu audzināšanai, un ja no viņiem iznāks labi un derīgi cilvēki, tad viņai būs pirmā alga un divkārtīgs prieks. Augstāk, kad tika runāts par to, kā sievai jādzīvo ar vīru, tika pieminēts, ka sieva ieņem otru vietu. Bet še, bērnu audzināšanas lietā, viņas – mātes, loma ir vissvarīgākā: audzinot savus bērnus par sv. Draudzes un valsts locekļiem, viņa no sievas un sava vīra palīdzētājas var sasniegt tik augstu stāvokli, ka top par tēvijas māti un Kristus mūžīgās valstības  mantinieku audzinātāju. Bet svētais apustulis Pāvils saka, ka sieva arī taps izglābta caur bērnu dzemdēšanu, t.i. sola mātei par bērniem pat mūžīgu pestīšanu, ja, zināms, bērni paliks par cienīgiem, īsteniem kristīgiem locekļiem, un ja pati māte paliek ticībā, mīlestībā, svētumā un šķīstībā (1.Tim.2.,15.).