Daudzi kristieši uzskata, ka gavēnis ir noteikts vienīgi tādēļ, lai miesu pakļautu dvēselei. Un patiesi, svētnieks Gregors Lielais miesu nodēvēja par «kaislīgo nakts kalponi». Dvēsele ir karaliene, miesa – tās verdzene, kas ņem dalību savas pavēlnieces godpilnajā valdīšanā. Taču šī «verdzene» ir kaprīza, nepaklausība, ar tieksmi uz dumpošanos, un tālab bieži vien tai ar varu ir jāspiež kļūt paklausīgai.

Taču tā ir tikai viena gavēņa šķautne. Ir cita daudz svarīgāka, tā, ko svētie Tēvi dēvēja par «garīgo gavēni».

Gavēnis – tā nav tikai miesas apvaldīšana, bet pirmkārt – dvēselisko kaislību savaldīšana, lai varētu pamosties un darboties gars. Parasti ar gavēni saprot: 1) ēdiena ierobežojumus; 2) īpaša veida ēdienu lietošanu; 3) retas ēdienreizes.

Tāpat arī garīgajam gavēnim jāsastāv no: 1) ārējo iespaidu uztveres (dvēseles barības) ierobežošanas, un informācijas, ko cilvēks pieradis ik dienas uzņemt milzīgos apmēros, samazināšanas; 2) informācijas kontroles, t.i. dvēselei paredzētās barības kvalitātes, izslēdzot visu to, kas sakairina kaislības; 3) retām ēdienreizēm, t.i. no atšķirtības, klusuma un vienatnes periodiem, kas dod cilvēkam iespēju iepazīt savus grēkus un izpildīt galveno gavēņa uzdevumu – nožēlot grēkus.

Ar gavēni nav savienojamas visa veida izklaides un izpriecas, nekontrolēta lasīšana ilgstošas sarunas, jokpilns tonis, to vietu un māju apmeklēšana, kur valda pasaulīgs, ārpusbaznīcas gars, - viss tas, kas cilvēku izkliedē, prātu novērš no lūgšanas, bet sirdi – no grēku nožēlas.

Mūsu kaislības ir cieši saistītas ar jutekliskiem tēliem. Apziņā kaislība uzrodas grēcīga tēla veidā, un otrādi, grēcīgs tēls, uztverts no ārienes, pamodina kaislību mūsu sirdī (Sirdsskaidrā Sinklitīkija acis nodēvēja  par «nāves logiem»). Par skatuvi, kur nepārtraukti tiek demonstrētas cilvēciskās kaislības visā to daudzveidībā, efektivitātē un izsmalcinātībā mūsu dienās ir kļuvis televizors. Tas ir līdzīgs pastāvīgam radiācijas avotam, kas ar nāvējošu stronciju apstaro ļaužu psihi.

Televizors cilvēku tur kaislīgā sasprindzinājumā it kā zilā ekrāna platībā atrastos visu juteklisko emociju, kaislību, iekāres, cietsirdības un noziegumu epicentrs. To, ar ko agrākajos gadsimtos cilvēks varēja saskarties vienu jeb tikai dažas reizes savas dzīves laikā (piemēram: slepkavības aina) tagad viņš redz katru dienu. Ar plašiem viļņiem no televizora plūst duļķaina straume pār sirmgalvjiem, meitenēm, maziem bērniem. Šķiet, ka līdzīgi bumbai televizors zemeslodi ir notvēris savā tīklā. Tas ir aizsniedzies līdz kalnu virsotnēm, iekļuvis tundrā un taigā, iegājis kā saimnieks gandrīz vai ikvienā mājā.

Televizors izdabā viszemiskākajām cilvēka kaislībām; pat it kā tikumiskos uzvedumos ir iespraustas seksuālas ainas, varbūt aiz bailēm, ka skatītājs aizmigs no pārlieku lielas moralizācijas; bet dažkārt šīs ainas ir visas pārraides galvenais saturs. Ieslēgdams televizoru, cilvēks sevi brīvprātīgi ieslēdz dvēseles netīrību laukā.

Saka, ka dēmoni, paši nespēdami nodarboties ar izvirtību, mitinās līdzās tām vietām, kur mēdz notikt šis riebīgais grēks, baudīdami to domu līmenī, jeb, runājot seno kristiešu rakstnieku vārdiem, «ostot netiklības un asiņu smaku».

Līdzīgi tam, tele – un videofilmu skatītāji barojas ar «seksa meditāciju» un tai pat laikā bez jebkādas kautrēšanās uzskata sevi par viskārtīgākajiem cilvēkiem: viņi apvainotos un sašustu, ja kāds tos nosauktu par garīgajiem izvirtuļiem un netikļiem.

Daži apgalvo, ka spējot erotiskās filmas skatīties absolūti bezkaislīgi. Tas ir pašapmāns: ja viņi būtu bezkaislīgi, tad neizšķiestu laiku šādā nodarbībā; tieši kaislību savažotā dvēsele ir tā, kas piekaļ viņus pie televizora, un tie  ceļas neapmierināti no savām vietām, ja gadījumā nesaņem ierasto «dopingu».

Senatnē Baznīca izvirtuļus daudzu gadu garumā nepielaida pie svētā Vakarēdiena, par cik šis grēks ar smacīgu indi caurauž visas dvēseles un miesas poras, un ir nepieciešams ilgs laiks, lai cilvēks attīrītos, atskurbinātos un nostātos atkal uz kājām, kā pēc smagas slimības.

Kamēr nav notikusi vaļsirdīga grēku nožēlošana un epitīmijas (baznīcas uzliktā soda – K.K.) izciešana, netiklis ir garīgi miris. Pēc televizorā skatītajām erotiskajām pārraidēm, cilvēks, atrazdamies baznīcā līdzinās mironim, ko šeit atnesuši apstāvēšanai; šķiet, ka viņš stāv baznīcā, taču viņa tur nav. Viņa ķermenis dievnamā ir kā zārks, bet dvēsele, līdzīgi mironim, ir kurla un akla, tā nejūt svētību un nespēj patiesi lūgties. Grēku nožēlošana nozīmē gribas diktētu vēlēšanos un apņēmīgu pārstāt grēkot, bet šajā gadījumā cilvēks, atnācis mājās no baznīcas, dažkārt pat saņēmis Sakramentu, kā likums, pavada vairākas stundas pie televizora.

Viņš ir ne tikai garīgi iztukšots, bet viņā pakāpeniski atmirst pati spēja vaļsirdīgi nožēlot grēkus, t.i. iespēja atgūt nozaudēto svētlaimi.

Cita «ļaunuma injekcija», ko cilvēks saņem no televizora ir slepkavību un vardarbību sērija, pie kā viņš sāk pierast. Senajā Romā gladiatoru cīņa cirkā, cilvēku cīkstēšanās ar mežonīgiem zvēriem un citas šīm līdzīgas «izpriecas» piesaistīja tūkstošgalvīgus ļaužu pūļus. Romas pūļa devīze bija: «maizi un izpriecas», it kā šajos vārdos slēptos visa viņu dzīve. Plūstošas asinis un pirmsnāves agoniju tā atzina par visaizraujošāko skatu.

Tāpat arī televizors pakāpeniski cilvēkus pārvērš par sadistiem, kas mierīgi un ar slēptu baudu raugās uz slepkavošanas ainām. Ja vien viņos būtu saglabājusies cilvēciska mīlestība un līdzjūtība, tie ar šausmām novērstos no šiem murgiem. Taču televizors noziegumu un cietsirdību ir padarījis par kaut ko ikdienišķu. Ja kāds vērs muti, lai pateiktu, ka viņam ir pretīgi un šausmīgi vērot vardarbības un slepkavības ainas, viņu uzskatīs par histēriķi un nervu slimnieku. Ja cilvēks pateiks, ka seksuālu ainu vērošana pazemo kristieša pašcieņu, tad viņam atklāti tiks paziņots, ka viņš ir «svētulis» ar atmirstošiem, vecmodīgiem uzskatiem.

Dvēselei piemīt trīs spējas: saprāts, emocijas un griba. No nešķiramās draudzības ar televizoru cilvēka griba kļūst tikpat vāja kā tiem, kas mēdz apmeklēt hipnozes seansus; sajūtas un emocijas notrulinās un paģērē jaunas asas izjūtas un «dopingus». Prāts savukārt nonāk to ainu kalpībā, kas seko viena otrai un kas liek viņam dzīvot kaut kādā fantastiskā pasaulē, pastāvīgi notiekošā fantasmagorijā.

Saprātam ir divi spēki: tēlainā un vārdiskā domāšana. Pārmērīgā, nevaldāmā informācija attīsta zemāko mehānisko atmiņu, taču nomāc radošo spēku un enerģiju. Bez pārtraukuma uzņemdams sātīgu barību, cilvēks pārvēršas par bezformīgu tauku blāķi, kam apgrūtināta kustēšanās un elpošana, kas zem paša smaguma tik tikko jaudā pavilkt kājas.

Nekontrolētas informācijas uzņemšana hiperdozās atgādina hronisku pārēšanos, kā rezultātā muskuļi pārvēršas par taukiem. Prāts kļūst ļengans un pasīvs, tas kļūst par melnu viedokļu un ideju patērētāju. Bildes, ko cilvēks ir redzējis uz ekrāna, riņķo viņa zemapziņā, uzpeld atmiņā, rēgu izskatā ņirb sapņos. Domāšana kļūst virspusēja, bet mēle – pļāpīga. Psihes aizsargspēki novājinās, nespēdami tikt galā ar iespaidu lavīnu.

Kur te vieta klusumam, sirds lūgšanai ? Cilvēks neredz pats sevi, it kā viņš dzīvotu nevis mājā, bet teātrī, kur rit priekšnesums aiz priekšnesuma.

Svētie Tēvi saka, ka pastāv trīs prāta darbības veidi: garīgais t.i. apcere, kas rodas lūgšanas klusumā; dvēseliskais – spriešana un iztēle. Turklāt iztēle ir viszemākais domāšanas veids, kas ir savienots ar jutekliskām kaislībām un fantāziju. Svētie Tēvi ir novēlējuši atrasties lūgšanu stāvoklī, pielietot spriestspējīgo domāšanu tad, kad tas ir nepieciešams praktiskajā dzīvē, nezaudējot mēra un robežas sajūtu, un cīnīties ar iztēli kā ar savu ienaidnieku. Bet televizors veicina pretējo: iztēles attīstību, prāta radošā spēka apspiešanu un lūgšanas zaudēšanu.

Tālab arī cilvēks, kas gavēņa laiku pavada pie televizora, līdzinās rīmai un pļēguram, kas rij visu bez izšķirības, pat nesagremojot kumosus un turklāt uzskata, ka viņš gavē pēc visiem Baznīcas kanoniem.

Tulkots no «Radoņež» (Nr.18, decembris 1998.g.)

Tulkojis Kārlis Kalvišs