|
|
Dzīves laikā tēvs Pantelemons daudziem no mums izrādīja garīgu palīdzību, tagad mūsu pateicības parāds – lūgt par viņa dvēseles mieru.
Garīgā dzīve. Nav nekā grūtāka, sarežģītāka un pat īpaši bīstamāka kā garīgā dzīve. Vienreiz man nācās pabūt dziļā pazemē- horizontālā šahtā. Tās necaurskatāmie tumšie koridori slēpa daudzus simtus metru. Kāda tumsa! Apkārt mitras un aukstas sienas, zem kājām dubļi. Kaps, visīstākais kaps! Vagonete ar mazajām gaismiņām aizripoja tālu uz priekšu. Es gāju un gāju un iekritu…Noturējos pie kaut kāda kāta un izlīdu. Vēl divi, trīs soļi- atkal nokļuvu kaut kādā plaisā. Ticis ārā no turienes, atkal centos iet, bet atsitos pret mitru sienu…Un viss tumsā…Atcerējos par sērkociņiem, kabatā tos sataustīju, aizdedzu mazu svecīti un ar šo nelielo gaismiņu virzījos uz priekšu… Garīgā dzīve kā raksta bīskaps Teofans Vientuļnieks, ir līdzīga pazemes ejām, kurās cilvēks ir nokāpis bez gaismekļa. Cik pārsteigumu! Cik grūtību un nāves briesmu satiek cilvēks garīgajā ceļā, jo vairāk, ja viņš ir sācis pa to iet bez gaismekļa! Garīgo dzīvi labi pazīst svētie garīgie tēvi. Viņi ar dziļu garīgu pieredzi iepazina to un ar Dieva palīdzību pārvarēja visas tās bīstamības un grūtības. Bet svētie tēvi dzīvoja daudz agrāk par mums un dalīties ar mums savā garīgajā pieredzē var tikai caur saviem rakstiem. Ir arī mūsdienu dzīvē un ar mums garīgie tēvi, bet viņi nav ne tuvu tādi, kādi bija agrāk. Pie tam daudzējādi ir mainījusies pati mūsu dzīve. Kaut garīgās dzīves likumi paliek tie paši, kas tūkstošs gadus atpakaļ, bet paši glābšanās apstākļi ir palikuši sarežģītāki. Ja arī agrāk bija grūti iet pa garīgo ceļu un pa īstam garīgi dzīvot, tad cik gan tagad grūti un bīstami! Dažreiz cilvēka dvēsele dzīvo it kā dziļā, tumšā pazemē, neredz ne gaismu, ne siltumu, ne līdzenu ceļu, ne virzienu, kurā cilvēkam iet. Tādam cilvēkam pat mazo lūgšanu “Dievdzemdētāja” vai “Mūsu Tēvs” ir grūti nolasīt. Nezina, kā pārkrustīties, labā pleca vietā liek roku vispirms pie kreisā kā nemākulīgs bērns. Tā vietā lai atturētos no ēdiena pirms dalības Vakarēdienā, atnāk pieēdies. Šie cilvēki pavisam nezinoši par garīgo dzīvi. Viņi dzīvo kaut kādā puspagāniskā, pasaulīgā kņadā un garīgo, nabagi, nemaz nezina. Dzīvo vienu fizisko realitāti un dvēsele viņiem pavisam pamirst. Žēl šos cilvēkus, ļoti, ļoti žēl. Starp viņiem ir arī tādi, kuri neziņas dēļ apvaino Dieva Baznīcu, iemīda dubļos tās mātišķo mīlestību un Pašu Kungu neatzīst. Nu tieši kā palaidnīgi un nesaprātīgi bērni. Vēl bez nezinošiem cilvēkiem ir mazzinoši. Viņi kaut ko zina par garīgo dzīvi, bet negrib neko darīt slinkuma dēļ vai centības uz glābšanos trūkuma dēļ, vai nevar slimības dēļ, dzīves apstākļu dēļ. Šie ļaudis ir puspasaulīgi, pusgarīgi. Viņi zinot, ka ir garīgās glābšanās ceļš, daudzas lietas jauc, krīt kārdināšanās, izrāda mazticību un pats galvenais- nevīžību, nolaidību. “Bet tā kā tu neesi ne karsts, ne auksts, bet remdens, tad es tevi izspļaušu no savas mutes”(Atkl.3:16)- saka Glābējs. Ir starp mums arī zinošie, kuri zina garīgo dzīvi, un ir, kas ļoti daudz zina. Viņi pārzina garīgos jautājumus un pat māca citus. Bet, mums par kaunu, no daudz zinošajiem nav daudz tādu, kas glābjas. Un šeit ir nelaime: zinām, bet nedarām, bet pats briesmīgākais, ka krītam lepnībā, kas zināšanas lieto nevis par labu, bet par ļaunu mums un mūsu tuvākajiem. Lai varētu glābties gan nezinošie, gan mazzinošie, gan daudzzinošie, ir vajadzīgs vadītājs, barotājs, apgaismotājs (skaidrotājs)- garīgais tēvs. Bet arī garīgie tēvi mēdz būt dažādi. Vieni no viņiem ir ļoti labi- garīgi, otri- maz garīgi, bet trešie vispār nekur neder. Pirmie un otrie dažādos veidos palīdz glābties, bet trešie- kaitē (nogalina). Mūsu laikā, kurš ir ļoti nabadzīgs ar ticību un dievbijību, ir maz pieredzējušu garīgo tēvu, bet, ja arī ir atrodami, tad viņi paši sevi slēpj pazemības dēļ vai sargājoties no lielas slavas. Tāpat kā agrāk, garīgi pieredzējuši tēvi “izaug” galvenokārt klosteros, kur mūku dzīvē, dziļā iekšējā darbībā viņi pilnveido savu garīgo dzīvi un zināšanas iegūst garīgā cīņā ar grēkiem un netikumiem. Pasaulīgie (ne mūki) priesteri (pilsētās, ciemos) arī mēdz būt pieredzējuši garīgie vadītāji. Bet no seniem laikiem tauta vairāk iet pie mūku kārtas priesteriem. Mēs zinām tādus starecus kā Optinas Ambrozijs, Sarovas Serafims, Radoņežas Sergijs un daudzus citus, kas savu garu cīņā ar grēku ir rūdījuši sūrā, stingrā mūka varoņdarbā. Tajā balstās viņu lielā pieredze citu dvēseļu vadīšanā. Bet vai tagad ir pieredzējuši garīdznieki? Ir, bet ļoti maz, un pārsvarā svētajos mājokļos (klosteros). Cik gan grūti tagad gan garīdzniekam, gan garīgajiem bērniem! Ja runā atklāti, tad pašlaik īstu garīdznieku nav, bet ir tikai tādi, kas pieņem grēksūdzes. Jo garīdzniekam- garīgajam tēvam- jāzina visa cilvēka dvēsele, tas ir, visi viņa grēki, viņa vājības, visas slimības. Kā, piemēram, ārstējošais ārsts zina slimības vēsturi savam pacientam un katrai kaitei paraksta atbilstošas ārstējošas zāles. Bet kas gan sanāk pie “garīgā ārsta”? Atbrauc cilvēks uz grēksūdzi reizi mēnesī no kaut kurienes, tālienes, pieiet pie sava priestera sūdzēt grēkus, atklāt dvēseli, bet priesterim nav laika ar viņu runāt. Pārklāj priesteris grēku sūdzētāju ar epitrahili, lasa atraisošo lūgšanu un cilvēks aiziet, varbūt neapmierināts, nenomierināts. Kaut priesteris ir visus grēkus atlaidis šim cilvēkam, bet nepieciešams taču paskaidrot viņa grūtības, dot pamācību turpmākajai dzīvei. Bet tieši tā nav. Bet priesteris tik maz laiku velta ne jau tādēļ, ka negrib ar mums runāt, mūs pamācīt, bet tādēļ, ka viņam uz to vairs nav necik spēka palicis, bet tautas – grēksūdzētāju – gala nevar redzēt, un katrs gaida, cer, ka priesteris ar viņu parunās, uzklausīs viņu un dos nepieciešamo padomu. Priesteris no noguruma pat vārdu izrunā ar grūtībām un tikai smagi nopūšas. Ne tik sen trīs verstu attālumā no Sirdsskaidrā Sergija Lavras bija Glābēja- Bitanas klosteris – Bitānija, kur darbojās garīdznieks – hieromūks (priesteris-mūks) Barnaba. Viņš bija tik ļoti noslogots sarunās ar tautu – grēksūdzētājiem, ka kļuva nespēcīgs līdz pēdējam. Lielajā gavēnī viņš pieņēma grēksūdzes no liela, liela daudzuma cilvēku, vienā brīdī sajuta- spēki beigušies. Viņš iegāja altārī, nokrita tur ceļos troņa krēsla priekšā un... vairāk nepiecēlās. Viņu gaida uz grēksūdzi, bet viņa nav. Aizgāja viņam pakaļ, bet viņš ceļos nokritis svētā troņa priekšā un nomiris. Ja Dievs mums ir lēmis dzīvot tādā grūtā laikā un glābties tādos sarežģītos apstākļos, tad kaut kā jāpielāgojas, jāpakļaujas šīm grūtībām, īpaši attiecībā pret grēksūdzi, un sirds vienkāršībā, bez jebkādas skaudības, tai skaitā greizsirdības, vai vēl ļaunāk ar lepnību, pieiet pie Krusta un Evaņģēlija, saņemt grēku piedošanu un pateicībā Dievam, no visas sirds, paiet nost, dodot vietu citiem. Lai ekonomētu laiku pašā grēksūdzē, no seniem laikiem garīgie bērni raksta un nodod iepriekš saviem garīgajiem tēviem zīmītes, kurās nosauc savus galvenos grēkus. Tā ir laba lieta, ja to dara pareizi un prasmīgi: jāraksta savu grēku paša būtība, pie tam, censties, lai nākamajās zīmītēs grēku būtu mazāk un mazāk, tas nozīmē – vajag nožēlot un laboties. Pati labākā nožēla mēdz būt tāda, kad cilvēks vēl kopīgajā grēksūdzē apraud savus grēkus. Bet pie mums, mans mīļais un dārgais draugs, brāli vai māsa, mēdz būt tā: stāvam kopīgajā grēksūdzē, guļam vai snaužam, vai vispār grēksūdzē neesam bijuši, bet pēc tam, piegājuši pie priestera, pieprasām no viņa laiku, gribam, lai priesteris atkal sāk grēksūdzi. Bet, ja priesteris ātri atlaida un neparunāja ar mums ilgāk, tad mēs paliekam neapmierināti. Un tad vēl skatāmies un sakām: “Lūk, ar citu viņš runā ilgāk, bet ar mani nē.” Mums jālūdz Kungu un svētlaimīgo Sergiju, lai mūsu grēksūdze vienmēr nestu mums labumu un dvēseles atjaunošanu un lai mēs tālāk un tālāk virzītos pa glābšanās ceļu! Pats galvenais noteikums īstai grēknožēlai ir pazemība un vienkāršība. Ar šiem tikumiem grēksūdze vienmēr nesīs cilvēkam lielu atvieglojumu un labumu. Bet, ja nav grēksūdzētājā pazemība un vienkāršība, tad šeit, garīdzniek, sagaidi skaudību, lepnību, neapmierinātību, greizsirdību, nepateicību un tamlīdzīgi, tas ir, kaut bēdz no grēksūdzes un vairs nerādies. Ak, mans Dievs, cik grūti garīgajam tēvam pa īstam pieņemt grēksūdzes no saviem garīgajiem bērniem. Tūkstotis krustu tiek uzlikti garīdzniekam, un vēl ienaidnieks iededz pret viņu daudzus un dažādus nemierus. Īpaši ir grūti tikt galā ar daudzzinošajiem, kuri zina labāk par garīdznieku (ja tas ir jauns). Šie ļaudis (nabagi!) neapzināti krīt lepnībā, nosodot un pazemojot garīdznieku, un pat aplejot viņu ar dubļiem- baumām. Tādi cilvēki ir no tiem, kuri ir redzējuši dažādus garīdzniekus- gan iesācējus, gan pieredzējušus- un tagad viņiem neviens nav labs. Grūts stāvoklis. Žēl tādus cilvēkus. Grūti viņiem kļūt pazemīgiem garīdznieka, īpaši jauna, priekšā. Bet pieredzējušu garīdznieku tagad nav daudz. Ar maz zinošiem ir vieglāk. Tie pārsvarā ir pazemīgi darba cilvēki, mūķenes, paklausību pildošās, jaunas meitenes, kas apdāvināti ar pazemību, pieticību. Viņiem piemīt dievbijība, viņi pieņem no garīdznieka pazemīgi visas pamācības un izpilda visu sacīto. Šie cilvēki ir daudz laimīgāki. Un starp viņiem ir mazāk strīdu, mazāk skaudības, mazāk greizsirdības. Viņi mēdz būt daudz pateicīgāki garīdzniekam un Dievam. Tādā veidā viņi labāk glābjas un pieaug garīgajā dzīvē. Bet grūti, ļoti grūti mēdz būt garīdzniekiem ar nezinošajiem. Viņi neko nezina par garīgo dzīvi. Viņiem par visu ir jāstāsta, viss jāpaskaidro, jāizskaidro, visā jāpārliecina. Bet laika garīdzniekam nav. Tādēļ viņam nākas uz sevi ņemt visu grēku smagumu un viņš, redzot grēku sūdzētāja aukstumu, atlaiž pārkāpumus ar smagu sirdi. Ir vēl viens liels un grūts pārbaudījums garīgajā dzīvē. Tā ir pārlieku liela pieķeršanās garīdzniekam, kad cilvēks pieķeras garīgajam vadītājam ne garīgi, bet dvēseliski, tas ir gandrīz miesiski; kad viņš meklē savu mīļo priesteri un uz grēksūdzi iet tikai pie viņa un ne pie viena cita. Ja gadījumā viņa priestera nav baznīcā, tad viņš vispār neiet pie grēksūdzes, nepiedalās Vakarēdienā, jo savu priesteri viņš uzskata par vislabāko no visiem. Kaut garīgā dzīve, kā mūs māca svētie tēvi, prasa, lai cilvēkam būtu viens priesteris, kā slimajam- viens ārstējošais ārsts, tad tomēr cieņai jābūt pret visiem garīdzniekiem, un ar to izbēgt no liekas pieķeršanās grēka. Pārmērīga viena garīdznieka izcelšana starp citiem izsauc lielu neapmierinātību starp pēdējiem, īpaši lielos klosteros, kur nav viens garīdznieks, ne divi, bet desmit un vairāk. Un ja cilvēki vairāk iet pie viena priestera, bet pie citiem ne, tad šie citi apskauž to vienu, niknojas uz šo brāli. “Labais gans aizliek savu dvēseli par savām avīm, bet pieņemtais gans bēg…” Cik gan bieži priesterim nākas bēgt no saviem dārgajiem, garīgajiem bērniem. Bēgt ne tādēļ, ka viņš baidītos aizlikt savu dvēseli par avīm – pavisam ne tādēļ – bet tādēļ bēg no viņiem, ka viņi viņu stipri izslavē, pārmērīgi uzskata par lūdzēju un brīnumdarītāju. Lūk, tādēļ arī priesteris no viņiem bēg. Bet citreiz, lai darītu samērīgu pārmērīgo mīlestību uz sevi, priesteris atļaujas kādas vājības ļaužu priekšā, piemēram, kādu norāj, nepamana, paiet garām vai izdara kaut ko kārdinošu, tādu, kas viņu apkārtējo acīs pazemotu. Garīgā dzīve – kāda gan tā grūta, daudzveidīga, cik gudrības prasa, cik spēka, cik pacietības! Cik daudz apkārt priesterim dažādu cilvēku – gan viņu mīlošu, gan tādu, kas ceļ intrigas un ļaunas viltības, bet viņam vienalga visus ir žēl, visus gribās glābt un pievest pie patiesības, prāta skaidrības. Jo viņi visi ir Dieva bērni, un par visiem Kungs cieta pie krusta, izlēja Savas svētās asinis. Un cik gan viņi visi ir Kungam dārgi! Un dārgiem viņiem ir jābūt arī priesterim kā Dieva kalpam centīgo garīgajam vadītājam… Vairākas stundas pēc kārtas nakts laikā priesteris pieņēma cilvēkus. Lūk, viņš beidza grēksūdzi un, šķiet, cellei būtu jādod viņam miers un nopelnītā atpūta. Bet kur nu! Pat savā vientuļajā cellē, zem nakts aizsega viņš joprojām domā par tiem, kas viņam ir dārgi un kurus viņam ir uzticējis pats Kristus. Jo viņš nav viņus atstājis tur – bangojošajā dzīves ritējumā, bet aiznesis viņus savā sirdī, savā cellē, kopā ar viņiem lūdzas, raud, skumst par viņiem un ilgojas. Garīgā dzīve vienmēr ir bijusi grūta, bet mūsu laikos – īpaši. Ja cilvēks aizbēgs no lauvas, uzbruks viņam lācis. Aizbēgs no lāča, uzbruks tīģeris. Glābjoties no tīģera, ieleks bedrē, bet tur viņu sakodīs čūskas…Lūk, cik grūti glābties Dieva bērniem mūsu ļaunajā laikā! Mēdz būt garīgajā dzīvē arī tā: lūk, jauna meitene, dedzīgi tiecas pie Kunga, pēc garīgas dzīves. Viņu dievkalpojumā rausta, sanervozē, apbēdina. Mājās arī viņai nav miers ar mājiniekiem. Ar draudzenēm – maz kopīga. Viņa jūtas pilnīgi vientuļa. Atnāk viņa uz grēksūdzi. Priesteris viņu pažēlo, no sirds jūt līdz viņas grūtajam stāvoklim, paraud kopā ar viņu. Un, lūk, jau meitene ar sirdi ir pieķērusies šim priesterim, iemīlējusi viņu ar dvēseli, bērnišķīgi, kā bērns savu mīļo māmiņu. Labi, ja tas tā paliek vienmēr. Bet ienaidniekam patīk dubļi un netīrība. Pakāpeniski viņš sāk sēt viņas sirdī netīras domas un jūtas, sliktas vēlmes. Un nelaimīgā, nevainīgā dvēsele sāk zaudēt mieru un domāt vairāk par priesteri, kā viņu ātrāk satikt, parunāt ar viņu vai kaut pastāvēt viņam blakus. Ar sirdi pilnībā pieķeras priesterim, bet Kungu savu Glābēju sāk aizmirst, atdziest pret Viņu sirdī un ar to apvaino Viņu. “Neviens, kas māti vai tēvu mīl vairāk nekā Mani, nav Manis cienīgs” (Mt.10:37) – saka Kungs. Skatoties uz tādu dvēseli, kura stipri, stipri iemīlējusi priesteri, paliek to žēl, bet cietsirdīgi un rupji apvainot arī negribas. Un, lūk, uzmanīgi, maigi priesteris tomēr cenšas labot šo dvēseli un novirzīt uz Kristu, kurš Vienīgais ir cienīgs saņemt mīlestību un padevību. Bet jūs jautāsiet – kā tad, vispār nemīlēt priesteri? Jo, ko nemīli, tam nevari uzticēt savu dvēseli, un grēki paliek neatklāti, neārstēti. Atbildu tev, mana mīļā dvēsele: noteikti jāmīl! Priestera pienākums ir tāds, ka viņš ņem savu bērniņu it kā pie rokas, maigi un uzmanīgi ved to cauri bēdām un briesmām, sargā no čūskām un ved to pie Kristus, kur dvēsele atrod sev īstu mieru un prieku. Viena meitene teica: “Tēvs, kad tu man esi sirdī, tad arī Kungs ir blakus, un pret Kungu man rodas dedzīga mīlestība. Bet, kad tu aizej no manas sirds, tad arī Kungu es savā sirdī nejūtu”. Ko uz to atbildēt? Nezinu. Varbūt tā arī ir. Bet gribas izdarīt labojumu šiem bērnišķīgi patiesajiem vārdiem. Vajadzētu tev, mīļais bērns, teikt labāk tā: “Kad Kungs man sirdī, tad arī priesteris blakus, bet kad Kunga manā sirdī nav, tad nav arī mīlestība pret priesteri”. Tā ir labāk, garīgāk, pareizāk. Garīgais tēvs ir jāmīl, kā gan savādāk? Ja bērns nemīl savu tēvu vai māti, tad kas no viņa sanāks? Mežonis, bandīts. Bet mēs runājam par to, ka mīlestībai pret garīgo tēvu ir jābūt prātīgai, pareizai un samērīgai. Kad es par to domāju, man šķiet, mēs priesteri vairāk mīlam tādēļ, ka mēs viņu redzam, viņš runā ar mums, viņš uz mums skatās, bet Kungu dzīvu redzēt mēs nevaram, tikai uz ikonas. Viņu iemīlēt ir grūtāk, jo Viņš nav redzams. Lai garīgā dzīve ritētu klusi, mierīgi, svētīgi, bez lēcieniem un sastingumiem, bez noiešanas no patiesības ceļa, grēksūdzē jāpanāk patiesa atklātība, lai dvēselē nepaliktu nekādi neatklāti nodomi (domas). Kad mēs lasām svēto dzīves, mēs redzam, kā garīgie bērni atklāja savam garīgajam tēvam katru sīkumu. Bet mēs to nedarām. Kādēļ nedarām? Vairāku iemeslu dēļ: melīga kautrīguma dēļ, nemākot īsti izteikties, garīdznieka laika trūkuma dēļ. Kas no mums grib glābt savu dvēseli, tas, pirmkārt, ir uzticējis sevi Dieva neaptveramajam prātam. Svētajam Benediktam bija divi pusaudži, mācekļi - Maurs un Plakids. Plakids aizgāja uz upi pēc ūdens. Upe bija ļoti strauja un dziļa. Plakida paslīdēja un iekrita ūdenī. Virpulis noķēra viņu un ienesa dziļumā. Svētais Benedikts to sajuta un saka otram māceklim: “Maur, ātri skrien un upi, Plakids slīkst”. Maurs ātri aizskrēja. Ieraudzījis Plakidu slīkstam tālu upes vidū, viņš bez prātošanas aizskrēja pa ūdeni kā pa sausu zemi, saķēra Plakidu un iznesa krastā. Kad Maurs par to izstāstīja svētajam Benediktam, tas teica: “Bērns, tevī darbojās paklausības spēks”. …Ja tavā dvēselē, mans mīļais draugs, dzīvo vēlme atjaunoties (atdzimt) un nepārvarama tiekšanās uz Kristu, pašupurēšanās, pacietība slimībās, atturība, mīlestība un paklausība garīgajam tēvam un tāpat arī citi līdzīgi tikumi, tad tu stāvi uz pareiza garīgās dzīves ceļa un nenovēršami būsi ar Kristu Glābēju.
Bet tu, mans mīļais draugs, kā attiecies pret baznīcas svētumiem? Kā tu sper soli pāri baznīcas slieksnim, ejot uz lūgšanu. Kā tu ņem rokās svētīto svecīti? Vai tev ir bijība, mīlestība un pazemība uz Kungu un visu augsto? Tu arī, iespējams, esi ietērpts enģeliskā skaistuma drēbēs vai aicināta tāpat saglabāt neiznīcīgo jaunavīgās šķīstības skaistumu. Un vēlos, visbeidzot, jautāt tev, kā rit tava garīgā dzīve – tava pati labākā un svarīgākā lieta? Manā grēcīgajā dvēselē dzīvo kāda spēcīga jūta – tā ir glābšanās pārdrošība. Es pēc Dieva žēlsirdības esmu pārliecināts, ka visi, kam ir mīlestība uz Kungu un mīlestība uz sirdsskaidro Sergiju, glābsies un neies bojā. Garīgajam tēvam ir spēcīgs līdzeklis, ar kuru viņš glābj savus garīgos bērnus – dedzīga, tēvišķīga lūgšana. Šo līdzekli neviens viņam nevar atņemt - ne cilvēki, ne laiks, ne apstākļi. Un kur lai būtu garīgais tēvs, lai kur būtu viņa garīgie bērni- vai viņi ir blakus vai tūkstošs verstu tālu viens no otra – vienalga viņš ar viņiem ir cieši saistīts savā dvēselē. Vecajā Derībā virspriesteris pēc Dieva likuma vienmēr nēsāja uz savām krūtīm mazu kārbiņu, kurā viņam atradās visu Izraēla bērnu vārdi. Ar šo kārbiņu virspriesteris veica dievkalpojumu un pienesa upuri par cilvēku grēkiem. Un tagad garīgais tēvs vienmēr un visur, lai kur viņš arī būtu, nēsā sev līdzi savu garīgo bērnu vārdus. Tikai ne kārbiņā uz krūtīm, bet savā sirdī. “Svētais Tēvs, uzturi Savā Vārdā tos, kurus Tu man esi devis…lai mans prieks viņos būtu pilnīgs” (Jņ.17-11,13)- lūdza Kungs pirms savām ciešanām Ģetdzemanes dārzā, par tiem, kas tic Viņa vārdam. Un, lūk, kad garīgajam tēvam nav spēka daudzo cilvēku dēļ, vai sava nespēka dēļ, vai nošķirtības dēļ nevar tuvumā parunāt ar saviem garīgajiem bērniem, pilnībā atdot viņiem savu sirdi, savu dvēseli, tad viņam paliek visspēcīgākais līdzeklis – karsti lūgt par saviem bērniem, kurus viņš nes savā sirdī un lūdz par viņiem visur: cellē, ceļā un īpaši Dieva goda krēsla un svētā Upurgalda priekšā, kur viņš izņem daļiņu (no prosforas) par katru cilvēku. Šī daļiņa tiek mazgāta Kristus Asinīs, tātad arī dvēsele, par kuru šī daļiņa ir izņemta, būs mazgāta no grēkiem Kristus Asinīs. (no grāmatas: Arhimandrīts Tihons (Agrikovs) „Trijādības spārnotie. Atmiņas.” 2000)
|