Priekšvārds

2004. gada vasarā, jūnijā, no ASV caur Rīgu uz Tihvinas klosteri Krievijā ceļu mēros Dievmātes ikona. Par to paziņoja Amerikas Pareizticīgās Baznīcas svētā sinode, šo lēmumu pieņemot 2003. gada pavasarī. Latvija šajā tālajā ceļā būs pirmā pietura, jo arī mūsu valsts ir daļa no šīs slavenās ikonas dzīvesstāsta. Tie būs lieli svētki visiem ticīgajiem – mūs taču apciemos pati Dievmāte.  Rīgā svētbilde atradīsies trīs dienas – no 21. līdz 23. jūnijam. Katrs varēs godināt brīnumdarošo Tihvinas Dievmātes ikonu, kura kristiešiem daudzās zemēs dāvājusi iespēju pieredzēt neskaitāmas dziedināšanas un neparastus notikumus.

Šī grāmata top laikā, kad Amerikas pareizticīgie atvadās no slavenās Tihvinas Dievmātes ikonas, jo pienācis brīdis, kad tā pārcelsies atpakaļ uz Krievijas Tihvinas vīriešu klosteri. Ilgus gadus Amerikā šo Baznīcas svētumu rūpīgi sargājusi Garklāvu svētkalpotāju dinastija. Pirms 60 gadiem, lai ikonu glābtu no kristietības svētumu zaimotājiem, to uzticēja paņemt līdzi svešumā toreizējam Latvijas bīskapam Jānim Gaklāvam. Savā dzīves laikā viņš cerēja un ticēja, ka pienāks laiks un Dievmātes ikona varēs atgriezties savā agrākajā mājvietā – Tihvinas klosterī. Viņš šo brīdi nepiedzīvoja, taču tagad, kad šis klosteris Krievijā ir atjaunots, Jāņa Garklāva vēlējumu palīdz īstenot viņa audžudēls Sergejs Garklāvs ar dēlu Aleksandru. Tā ir arī viņu, ikonas glabātāju, vēlēšanās, lai slavenā svētbilde Krievijā atgriežas pa to pašu ceļu, kā tā ieradās Amerikā, un, proti, caur Latviju, caur Rīgu. Pēc virspriestera Sergeja vēlējuma, tapusi arī šī grāmata: par Tihvinas Dievmātes ikonas neparasto ceļu uz ASV, kā arī par bīskapa Jāņa Garklāva, ikonas sargātāja, dzīvi un citu Latvijas garīdznieku likteņiem.

Svētais Mantojums – Tihvinas Dievmātes ikona

Tihvinas Dievmātes ikonai, kas ir oriģināls no 1. gadsimta, piemīt pasaulē atzīta vēsturiska un mākslinieciska vērtība. Taču Dieva un Baznīcas acīs, kā zināms, šādai vērtībai piešķir stipri otršķirīgu nozīmi, jo “laiks ir īss un kas šo pasauli lieto, lai ir kā tādi, kas to nelieto, jo šīs pasaules kārtība paiet” (1. Kor. 7:29-31). Pirmais un galvenais, ka šī ikona ir Dieva žēlastības apliecinājums, ikona, kuru Baznīcas valodā sauc par brīnumdarošo. Kā žēlastības apliecinājumu Valdniece savu attēlu dāvājusi daudzām kristīgo zemēm, sargājot ļaudis no bēdām un nelaimēm. Uzskata, ka Tihvinas Dievmātes ikona savā aizgādībā īpaši ņēmusi Krievijas ziemeļu apvidus ļaudis, pie kuriem pēc vairāk  nekā 60 gadu prombūtnes šis svētums tagad atgriezīsies.

Ikonogrāfi Tihvinas Dievmātes attēlu pieskaita Odigitrijas tipa ikonām, kuras Bizantijā īpaši godāja kā plaukstošas valsts simbolu. Odigitrija grieķu valodā nozīmē Ceļvede, Ceļarādītāja. Kristus saka: „Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība” (Jņ. 14.6), un Dievmāte mums palīdz iet šo ceļu: Dievdzemdētāja uz kreisās rokas tur Dēlu, ar labo roku norāda uz Viņu un sūta Viņam mūsu lūgšanas. Kristus kreisajā rokā tur tīstokli – Labo Vēsti, savukārt ar labo roku svētī dievlūdzējus (ikonogrāfi norāda, ka šajā ikonā atšķirībā no citām Odigitrijām Jēzus labās kājas pēdiņa atrodas zem kreisās kājas un pieglauzta Dievmātei).

Baznīcas Svētais Mantojums vēsta, ka šī ir viena no trim svētbildēm, kuru ir atveidojis pats apustulis un evaņģēlists Lūka. Kopā ar Evaņģēliju un Apustuļu darbu grāmatu viņš to nodeva savam māceklim Teofilam Antiohijā. Pēc Teofila nāves ikona nonāca Jeruzalemē, savukārt 5. gs. imperatore Jevdokija to nogādājusi Konstantinopolē, kur Valdniecei un tās ikonai par godu pilsētas ziemeļaustrumu daļā uzcelts Vlahernas dievnams (451. g.), kas kļuva par vienu no slavenākajiem dievnamiem Austrumos un glabāja vērtīgākos Bizantijas dārgumus.

Visur pasaulē, īpaši Grieķijā, ikonu godā kā brīnumdarošo, jo tās klātbūtnē notikušas neskaitāmas dziedināšanas no dažādām slimībām un atvairīti daudzi svešu tautu iekarotāju uzbrukumi. Pienākot svētbilžu apkarošanas laikiem, ikonu paslēpa Visuvaldītāja (Pantokratora) klosterī Konstantinopoles nomalē, lai, beidzoties herēzes uzliesmojumam, to atgrieztu atpakaļ Vlahernas baznīcai. Kad 910. gadā pilsētai uzbruka arābi, parādījusies Valdniece un izpletusi pāri dievnamam savu plīvuru, pasargājot visus, kas baznīcā lūdzās. Tas bija kā apliecinājums, ka Dievmāte savu žēlastību izrāda Konstantinopoles pilsētai. Nepārprotami, Vlahernas Dievmātes attēls, kas rūpīgi glabāts šai baznīcā, ir nesaraujami saistīts ar nākamo Tihvinas Dievmātes ikonu.

Saskaņā ar vēstījumiem Dievmātes ikona vairākkārt nezināmā veidā pazudusi no Konstantinopoles, pēc tam tikpat brīnumaini atkal uzradusies savā vietā. Taču 1383. gadā, imperatora Jāņa V Paleologa laikā, septiņdesmit gadus pirms turku iebrukuma, tā pavisam pazudusi no Vlahernas dievnama.

Tajā pašā 1383. gadā (26. jūnijā pēc vecā stila – kopš tā laika šajā dienā Baznīca svin Tihvinas Dievmātes ikonas godināšanas svētkus) Dievmātes attēls parādījās Novgorodas apgabalā. Valdniece it kā pati bija nolēmusi no Bizantijas pārcelties uz Krieviju. Pirmie to pamanīja Lādogas ezera zvejnieki – viņi redzēja svētbildi, eņģeļu nestu, pa viļņiem peldam neizsakāmā gaismā un mirdzumā. Pēc tam ikona manīta dažādās vietās Lādogas ezera apkaimē. Vietās, kur tika pieredzēts šis brīnums, ticīgie ļaudis uzcēla baznīcas vai lūgšanu namiņus. Taču, lai kā arī ļaudis vēlējās, ikona nekur pastāvīgi nepalika, līdz beidzot, uzklausot nepārtrauktās lūgšanas, pati Dievmāte izvēlējās vietu savam attēlam. Tas notika šādi. Kad Tihvinkas upes (ietek Lādogas ezerā) piekrastes sādžu iedzīvotāji ieraudzīja gaisā stāvam Dievmātes ikonu, viņi sāka sirsnīgi lūgties, un ikona nolaidās uz zemes. Ļaudis no guļbaļķiem sāka būvēt lūgšanu namu. Līdz vakaram bija uzlikti trīs vainagi un sagatavots materiāls turpmākajam darbam. Liels bija cilvēku pārsteigums, kad viņi no rīta konstatēja, ka ikona ar iesākto guļbūvi un materiāliem atrodas Tihvinkas upes otrā krastā. Tur arī baznīciņa tika pabeigta.

Kad celtniecības darbi jau bijuši galā, parādījusies Dievmāte un Nikolajs Brīnumdarītājs, kurš izteicis Valdnieces vēlējumu – dievnamam uzlikt nevis dzelzs, bet koka krustu. Ļaudis sākumā tam nav pievērsuši uzmanību, taču, kad strādnieku, kurš grasījies likt dzelzs krustu, kāds neredzams spēks nocēlis no baznīcas kupola un nolicis zemē, visi sapratuši, ka jāizpilda tas, ko vēlējusi Dievmāte. Kopš tā laika virs Tihvinas klostera dievnamiem ir tikai koka krusti.

Uzceltajā koka baznīcā pēc septiņiem gadiem izcēlies ugunsgrēks, dievnams dedzis vēl divas reizes, taču Dievmātes ikona brīnumainā kārtā vienmēr palikusi neskarta. Tad kņazs Vasilijs III nolēma gādāt drošāku patvērumu Valdniecei – 1507.  gadā tika likti pamati akmens dievnamam ar pieciem kupoliem. Zīmīgi un simboliski, ka dievnams celts pēc Maskavas Kremļa Dievmātes Aizmigšanas baznīcas parauga. Šajā laikā Dievmātes attēlu arī sāka dēvēt par Tihvinas Dievmātes ikonu. Savukārt vēlāk, 1560. - 84. gadā, Vasilija III dēls Ivans Bargais, kurš Dievmātes ikonu godāja ar īpaši lielu svētbijību, vēlēja šeit izveidot vīriešu klosteri, kura tuvumā izveidojās arī Tihvinas pilsēta. Tihvinas klosteris kļuva ļoti iecienīts, par to liecina arī vēsturisks fakts, ka te saņemt svētību devušies visi Krievijas cari (izņemot vienīgi Nikolaju Otro).

Vēstījumi par brīnumdarošo Dievmātes ikonu izplatījās tālu aiz novada robežām, un uz klosteri plūda nebeidzamas svētceļotāju straumes. Te arī notika brīnumainas dziedināšanas, īpaši bieži šeit acu gaismu un veselību atguva aklie un acu slimnieki, paralizētie sāka staigāt un apsēstie tapa atpestīti. Viena no liecībām ir īpaši aizkustinoša. Trīspadsmit gadus vecs zēns Aleksandrs Borovskojs pēc lēkmes vairs nav spējis staigāt. Daudzi ārsti, izmeklējuši puiku, vecākiem nav devuši nekādas cerības par atveseļošanos. Kādā no slimības saasinājuma reizēm mazais Aleksandrs lūdzis vecākus viņu aizvest uz Tihvinas klosteri. Baznīcā viņš aizrāpojis līdz Dievmātes ikonai, svecītes vietā nolicis monētu un, tupēdams uz ceļiem, sācis lūgties. Trīs reizes paklanījies ikonas priekšā, zēns piecēlies stāvus. Tad Aleksandrs palūdzis apkārtējos atstāt viņu vienu. Pēc ceturtdaļstundas zēns jau nokāpis pa trepēm kā vesels cilvēks.

Lai Valdniecei svētceļnieki varētu paklanīties arī tajās stundās, kad dievnams slēgts, ēkas sienā izveidoja īpašu logu, caur kuru ļaudis varēja nolūkoties uz ikonu. Vēstījumi stāsta, ka ne reizi vien ikonas priekšā to godinām redzēti eņģeļi. Ir liecības, ka, lūdzoties pie ikonas un skūpstot to, ticīgie sajutuši neparastu siltumu, kas sevišķi nācis no Dievmātes vienas rokas.

Dievmāte savu žēlastību Tihvinas ļaudīm apliecinājusi, viņus vairākkārt pasargājot no ienaidnieku uzbrukumiem. Īpaši zīmīgus notikumus klostera dzīvē, kas saistās ar Dievmātes ikonu, ticīgie pieredzēja 1613. – 1616. gados, kad zviedru karaspēks, kas sagrāba Novgorodu, mēģināja nopostīt arī klosteri. Taču notika neparedzētais...

Klosterī noslēpās arī tuvākās apkārtnes iedzīvotāji, mūki ar kareivjiem cīnījās uz nocietinājuma, bet vecie un nespēcīgie ļaudis baznīcā Dievmātes ikonas priekšā lūdzās. Uzbrucēji atkāpās, taču zviedru ģenerālis Delagardi sūtīja atkal jaunus karapulkus, pavēlot klosteri nolīdzināt līdz ar zemes virsu un lielo ikonu sagriezt gabalos. Tihvinas iedzīvotāji un jaunie mūki nolēma no klostera bēgt uz Maskavu un ņemt līdzi Dievmātes ikonu, taču viņi nevarēja izkustēties ne no vietas. Tad visi saprata, ka jāpaliek klosterī un jāpaļaujas uz Dievmātes aizsardzību. Valdniece kopā ar svēto Hutinas Varlāmu Brīnumdarītāju naktī sapņos parādījās klostera brālim Martiniānam, atgādinot viņam, ka svētā Dievmāte, kristiešu aizgādne, izlūgusies savam Dēlam atpestīt ļaudis no ienaidniekiem, un viņi arī pieredzēšot Dieva žēlastību un uzvaru. Kādai sievietei, vārdā Marija, kura bija pieredzējusi dziedināšanu, parādījusies Dievmāte un vēlējusi, lai ļaudis paņem ikonu un apnes to apkārt klosterim, lūdzot Dieva žēlastību. Dziedot un lūdzot, svētkalpotāji ar ļaudīm gar klostera mūriem visapkārt nesa Dievmātes ikonu. Lai arī klostera aizstāvji bija skaitliskā mazākumā, viņi veiksmīgi atvairīja visus ienaidnieka uzbrukumus. Dievmāte zviedrus pat nepielaida tuvumā klostera mūriem: te uzbrucējiem šķita, ka viņus ielencis milzīgs karaspēks, citā reizē zviedri manīja ap klosteri nepārredzamus karapulkus, kas tur, bez šaubām, neatradās tādā izpratnē, kādā parasti cilvēki redz lietas: Dievs zviedru karavīriem atvēra acis, un viņi ieraudzīja debesu karapulkus. Zviedrus pārņēma tik neizskaidrojamas bailes, ka viņi panikā metās bēgt kur kurais. Turpmāk ne reizi vien Dievmātes ikona un tās kopijas pestījušas pareizticīgos no dažādām bēdām un nelaimēm.

Pēc brīnumainās uzvaras Tihvinas klosterī ieradās cara sūtņi – viņiem bija vēlēts iegūt Dievmātes ikonas kopiju. To dabūjuši, sūtņi devās uz netālo Stolbovas ciematu, kur drīz vien, 1617. gada 10. februārī, ar zviedriem tika noslēgts miers. Kā galvojums no krievu puses bija Tihvinas Dievmātes ikonas kopija. Vēlāk tā ar lielu godu tika nogādāta Maskavā, Dievmātes Aizmigšanas baznīcā, pēc tam, atsaucoties novgorodiešu lūgumam, ikonas kopija aizceļoja pie viņiem uz Sofijas dievnamu – kā žēlastības apliecinājums drosmīgajiem karotājiem pret zviedriem.

Izrādot īpašu cieņu Tihvinas Dievmātes ikonai, tās oriģināls ietverts sudraba un zelta rizā un rotāts neskaitāmiem dārgakmeņiem. Kā pateicību brīnumdarošajam Dievmātes tēlam 67 Tihvinas pilsētas tirgotāji 1718. gadā ziedoja līdzekļus dārgmetāla rizai (20. gs. sākumā tika veidota otra riza). Dārgakmeņus dāvāja daudzi bagāti ļaudis, imperatori, savukārt grāfs Šeremetjevs uzdāvināja lampadu 46 000 zelta rubļu vērtībā.

Taču Baznīcai un Dieva kalpiem pienāca grūti laiki. Kopš 1917. gada Tihvinas klosteri sāka postīt un izlaupīt, līdz 1936. gadā slēdza pavisam. Daudzas ikonas un citi kristiešu svētumi tā arī palika pamesti baznīcā. Klosteris atradās padomju okupācijā, bet 1941. gadā te ienāca vācu karaspēka daļas. Kad dievnamā izcēlās ugunsgrēks, karavīri Tihvinas Dievmātes ikonu, kuru vērtēja īpaši augstu, iznesa no liesmām un aizveda uz vācu armijas komandatūru Pleskavā. 1944. gada martā vācieši atkāpās, bet ikonu steigā aizmirsa paņemt līdzi. Glābjot lielo svētumu, mūki to nogādāja Rīgā – viņi ikonu ienesa Kristus Piedzimšanas katedrālē, kad tur liturģiju kalpoja bīskaps Jānis Garklāvs. Pateicībā, ka Dievmāte ar savu attēlu pagodinājusi Latviju, ar Valdnieka svētību jūnijā tika izdots akatists Tihvinas Dievmātei grāmatas veidā. Tā paša gada rudenī, kad Rīgā ienāca padomju karaspēks, bīskaps Jānis Garklāvs un vēl daudzi svētkalpotāji devās bēgļu gaitās, līdzi tika aizvesta arī Tihvinas Dievmātes ikona. 

Padomju “ziedu” laikos, kad jebkurš svētums tika zaimots, apgānīts un Pareizticīgā Baznīca atradās uz izskaušanas robežas, Dievam labpatikās Savas Mātes attēlu pārcelt uz drošu vietu, uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Arī tur ticīgie ļaudis pieredzējuši brīnumus, dziedināšanas. Čikāgas Trejādības katedrālē pie Dievmātes nākuši lūgties tūkstošiem ļaužu, ik gadu te ieradās ap 170 000 svētceļotāju. Varbūt Tihvinas Dievmātei var arī  pateikties par to, ka tagad daudzi amerikāņi pieņem Pareizticību? Virspriesteris Sergejs Garklāvs pat min šādu gadījumu: „Kāds garīdznieks no episkopālās baznīcas pilsētas centrā nāca pie mums uz dievkalpojumiem. Pieņemt Pareizticību viņš nevarēja, citādi būtu jāzaudē pensija. Kad pensijas laiks pienāca, viņš pieņēma Pareizticību un vēl ilgus gadus kalpoja par diakonu. Tagad viņš aizbraucis uz Kolorado.”

Garklāvu svētkalpotāju dinastijas misija

Šogad Dievmāte apmeklēs arī mūsu zemi, Latvija būs pirmā pieturas vieta ikonas atpakaļceļā uz Krieviju. Par to lielā mērā varam pateikties apstāklim, ka brīnumainās ikonas pēdējā pusgadsimta vēsture nesaraujami saistīta ar Garklāvu svētkalpotāju dinastiju un īpaši ar mūsu tautieša Rīgas bīskapa Jāņa Garklāva vārdu.

Trimdas latviešu laikraksts “Laiks” 1982. gada 8. maijā publicēja nekrologu ar nosaukumu “Arhibīskaps Jānis Garklāvs mūžības ceļā”:

“Aprīlī 83 gadu vecumā mūžībā aizsaukts pareizticīgo arhibīskaps Jānis Garklāvs. Viņš dzimis Limbažos 1898. gada 26. augustā. Ar lielu uzņēmību un centību beidzis ģimnāziju. Bijis bēgļu gaitās Krievijā. 1919. gadā ģimene atgriezās Latvijā. Viņš turpināja skolas gados aizsākto darbu, palīdzot priesteriem audzināt jauniešus reliģiskā garā. Pēc teoloģijas semināra beigšanas, 1936. gadā Rīgā viņš tika ordinēts par priesteri. Kalpojis Dundagā un trijās mazās pareizticīgo draudzēs Ventspilī un Kolkasraga zvejnieku ciemā. 1943. gadā ordinēts par bīskapu un darbojas arhibīskapa katedrālē Rīgā. Viņam padotas visas pareizticīgo draudzes Latvijā. 1944. gada rudenī atstāj Latviju un nokļūst Sudetijā, kur pēc kapitulācijas 5 mēnešus dabū izbaudīt komunistu režīmu, bet ar katoļu organizāciju palīdzību viņam laimējas nokļūt Vācijā, Ambergā, pēc tam Hersbrukā. Viņa pārraudzībā nodibina un vada pareizticīgo draudzes Bavārijā. 1949. gadā ieceļojis ASV, Ņujorkā, un darbojas pareizticīgo draudžu darbā. 1955. gadā pārceļas uz Čikāgu ar uzdevumu kalpot un pārraudzīt Vidienes valstīs atrodošās draudzes. Šeit viņš ordinēts par arhibīskapu. Plašs ir viņa darba lauks: Mineapole, Detroita, Klīvlenda u. c. Šajā amatā viņš palika līdz 80 gadu vecumam, kad aizgāja atpūtā.

Liels palīgs aizgājējam visur bija audžudēls Sergejs Garklāvs, kurš arī beidzis semināru un kalpo kā priesteris savā draudzē Ilinoisā. Sergeja vecākais dēls Aleksandrs arī beidzis semināru un iesvētīts par priesteri.

Arhibīskapa Jāņa Garklāva izvadīšana 14. aprīlī no Holy Trinity Russian Orthodox Cathedral izvērtās par lielu notikumu, kurā piedalījās Pareizticīgo Baznīcas augstā vadība no visas ASV: Metropolīts Teodosijs no Ņujorkas, 4 bīskapi, 50 priesteru u.c. Viņu apbedīja St. Tikhon Monastery Cemetery, Pensilvānijā, blakus pirms 30 gadiem mirušajai mātei.

Arhibīskaps Jānis bija ļoti sirsnīgas dabas, saticīgs un ar lielu pienākuma apziņu. Viņš sekoja arī latviešu sabiedriskajai dzīvei, lasīja latviešu grāmatas un laikrakstus. Par viņu sēro audžudēls Sergejs ar ģimeni, mazdēls  Aleksandrs un pareizticīgo saime ASV. (A. Zaube)”.

Šajā nekrologā par brīnumdarošo Tihvinas Dievmātes ikonu nekas nebija teikts, taču zinām, ka arhibīskaps Jānis Garklāvs bija šīs svētbildes glabātājs. Pēc arhibīskapa nāves ikona nonāca viņa audžudēla virspriestera Sergeja Garklāva gādībā, kurš saņēma norādījumus glabāt ikonu līdz brīdim, kad beigsies padomju vara Krievijā, kritīs komunisma rēgs un atjaunosies Tihvinas klosteris (padomju gados tā ēkās iekārtoja dzīvokļus, slimnīcu un pat gumijas rotaļlietu ražotni). Tagad šie nosacījumi ir izpildīti – 1995. gada pavasarī klosteris atjaunots, bet kopš 1999. gada oktobra par klostera igumenu nozīmēts hieromūks Evfimijs Šašorins. Dievnamam atjaunoti kupoli un iesvētīti arī jauni zvani.

Sergejs Garklāvs Latvijā un Amerikā

Arhibīskapam Jānim Garklāvam tā arī neizdevās savas dzīves laikā svešumā vēlreiz spert soli uz dzimtenes – Latvijas zemes. Ar saviem radiem, tuviniekiem un draugiem viņš varēja kontaktēties tikai ar vēstuļu starpniecību. Dažas rindiņas no viņa vēstulēm pietiekoši labi atspoguļo dvēseles noskaņojumu trimdā, ilgas pēc dzimtenes. “Katra ziņa no jums man sagādā lielu prieku un izsauc atmiņas par dzimteni, katrs vārds un vieta, kuru jūs pieminat, ir atmiņu pilna. Ko lai saku par savu tagadējo dzīvi – viss, kas tagad ir ap mani, Jums ir svešs un nezināms un tāpēc arī neinteresants. Pats es palēnām vadu savas vecuma dienas. Paldies Dievam, vēl veselība ir un arī spēks savus pienākumus pildīt, ko arī daru. Kādreiz jaunībā es Limbažu vecajos un jaunajos kapos iestādīju daudzas maziņas jaunas eglītes, tagad laikam tās ir izaugušas par lieliem kokiem un man būtu ļoti interesanti redzēt tos kaut vai uz fotogrāfijas. Ja Jums tādas būtu, lūdzu atsūtiet man... Arī man ir tā pati vēlēšanās, kas Jums, vēl kādreiz dzīvē tikties, bet tas viss stāv Dieva rokās.”

“Viss, ko Jūs man rakstiet no dzimtenes mani ļoti interesē, tāpēc, ka viss tas man kādreiz ir bijis pazīstams. Man par Ameriku Jums nav nekā ko rakstīt, jo tas viss Jums ir svešs un nepazīstams... Mīļi sveicieni visai Jūsu ģimenei un visiem maniem draugiem un paziņām, kas vēl atceras. Domāju, ka daudzi no viņiem ir pārvietojušies kapu kalniņā. Neaizmirstiet arī uz priekšu mani iepriecināt ar savām rakstu rindiņām. Dievs tas Kungs Pats lai Jūs visus svētī un pasargā! Jūsu Jānis.”

Taču arhibīskapa Jāņa Garklāva audžudēlam Sergejam palaimējās. Krītot padomijas “dzelzs aizkaram”, trimdas latviešiem un viņu atvasēm pavērās iespēja ne vien skatīt savu dzimteni, bet arī atgriezties.

Nu jau daudzus gadus virspriesteris Sergejs Garklāvs ar bērniem un mazbērniem regulāri apciemo dzimtās vietas, savus radus, apmeklē tās vēsturiskās vietas, kas saistītas ar viņa audžutēvu arhibīskapu Jāni. Pats Sergejs dzimis 1927. gadā. Dievs viņu svētījis ar pieciem bērniem. Vecākais dēls Aleksandrs (dzimis 1951. gadā) jau vairāk nekā 20 gadus kalpo par priesteri. Otrs dēls Georgijs dzimis 1952. gadā, Maša – 1955. g., Olga – 1961. g., Pāvels – 1962. gadā. Pašreiz viņam ir 11 mazbērnu.

Savu dzīvesbiedri Aleksandru Sergejs pirmo reizi saticis Vācijā. Viņa bijusi starp izsūtītajām no Krievijas piespiedu darbos. Tajā laikā viņai nebijis vēl 16 gadu. Berlīnē zem bumbu sprādzieniem viņu kristīja nākošais bīskaps Jānis Šahavskojs. Brīnumainā kārtā viņai izdevās pārbraukt no PSRS uz ASV karadarbības zonu, viņa nonāca Minhenē, kur tēvs Aleksandrs Kisiļevs no Igaunijas izveidoja bēgļu grupu. Grupā bija arī ārsti. Kopējiem spēkiem viņi izveidoja žēlsirdīgo māsu skolu. Pēc tam Aleksandra aizbrauca uz Ņujorku, tur abi satikās, iepazinās tuvāk, bet pēc 3 mēnešiem saderinājās.

Sergejs par garīdznieku kalpo nu jau vairāk nekā 50 gadus. 1950. gadā viņš kļuva par diakonu, 7 gadus kalpoja par otro diakonu Ņujorkas katedrālē (katedrāles pirmais diakons Vsevolods bija kalpojis kopā pat ar svēto patriarhu Tihonu). 1957. gadā Sergejs kļuva par priesteri. Viņu iesvētīja ASV metropolīts Leontijs. Jaunajam priesterim uzticēja seno Svētā Panteleimona draudzi Čikāgā, kur viņš nokalpoja 25 gadus. Gadu pēc Valdnieka Jāņa nāves 1982. gadā, Sergeju pārcēla uz Čikāgas katedrāli, kur viņš nokalpoja 20 gadus. Šogad šī baznīca, kuru cēlis svētais patriarhs Tihons, atzīmēja 100 gadu jubileju.

***

Virspriesteri Sergeju labi pazīst Latvijas pareizticīgā garīdzniecība. Ciemodamies Latvijā, viņš labprāt dalās atmiņās: “Mana dzīve allaž bija saistīta ar arhibīskapu Jāni. Pirmā viņa patstāvīgā kalpošanas vieta bija mazā Dundagas draudze, kur viņš bija vēl tikai priesteris. Vēlāk viņu iecēla par Vendenes (Ventspils) iecirkņa prāvestu. Viņš kalpoja arī citās draudzēs: Kolkā, Talsos, Tukumā, Ķūļu ciemā. Reizi mēnesī viņš kalpoja Ventspilī svētā Nikolaja draudzē. Tur viņš man arī piedāvāja altāra piekalpotāja pienākumus, un es ar prieku piekritu. Toreiz man bija 12 gadu. Drīz vien es apguvu arī baznīcslāvu valodu un varēju lasīt stundu dievkalpojumus, sešpsalmus, kanonus. Tā kā ne visās draudzēs bija dziedātāji, kas var novadīt dievkalpojumus, priesteris Jānis tādus ņēma līdzi no Ventspils.

Reiz Tukumā pēc dievkalpojuma ieradās viena čigāniete un vēlējās nokristīt savu dēlu – dēlam bija 10, man – 13 gadu. Tēvs Jānis taujāja pēc krustvecākiem, taču tādu neatradās. Tad viņš palūdza man uzņemties šo pienākumu. Ko var darīt – kara laika apstākļi. Tā es kļuvu par čigāniņa krusttēvu. Skaidrs, ka pēc tam es viņu savā dzīvē vairs netiku redzējis, taču tas bija sākums.

Tukumā uz baznīcu nāca kāda ģimene. Aleksandram Aleksandrovičam Dmitrijevam bija trīs meitas un dēls, kuri visi dziedāja korī. Kādu reizi šis Aleksandrs it kā starp citu man teica vārdus, kuri izrādījās pravietiski: “Lūk, Serjoža, tagad tu sāc piekalpot, bet, kad izaugsi, kļūsi par priesteri. Tajā laikā arī Krievija, iespējams, jau atbrīvosies no komunisma, būs vajadzīgi svētkalpotāji.” Par priesteri es tiešām kļuvu, tikai ne Krievijā, bet Amerikā, kur kalpoju jau 50 gadu.”

***

Virspriesteris Sergejs Garklāvs turpina savu stāstījumu:

“ Tieši pirms 60 gadiem, 1943. gada 27. augustā, Dievmātes Aizmigšanas svētkos, es atbraucu no Ventspils uz Rīgu pie bīskapa Jāņa un viņš mani pieņēma. Es dzīvoju pie viņa Merķeļa ielā un sāku iet skolā.

Pēc dievkalpojumiem, īpaši svētkos, svētdienās pie viņa mēdza ierasties ciemiņi, dzīvoklītī sanāca kādi 10 cilvēki. Viņš bija ļoti viesmīlīgs. Saimniece, kas piekalpoja Eminencei, ne vienmēr bija labā omā, jo bez visa tā viņai bija pastāvīgas rūpes – jāaprūpē mani un bīskapa Jāņa māte. Ļoti bieži bīskapu Jāni apmeklēja kāds veckatoļu priesteris no Sudetijas, no Jabloncas. Tad viņi sarunājās vāciski, jo bīskapam Jānim bija prieks atsvaidzināt vācu valodas prasmi. Veckatoļu priesteri vilktin vilka uz Pareizticību, viņš atstāja savu vizītkarti ar fotogrāfiju un lūdza pēc kara Eminenci noteikti atbraukt pie viņa. Šim it kā  nejaušajam uzaicinājumam un vizītkartei vēlāk bija liela loma mūsu likteņos.”

Baznīca kara gados

1940. gadā Latvijā ienāca padomju karaspēks. Latvijas okupācija nozīmēja to, ka arī Latvijas Pareizticīgās Baznīcas dienas ir skaitītas. Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāte un Pareizticīgās teoloģijas nodaļa tika slēgtas, ticības mācība skolās aizliegta un visi Baznīcas preses izdevumi likvidēti, Baznīcas īpašumi rekvizēti.

1941. gada 24. februārī Maskavas patriarhāts no Latvijas un Igaunijas baznīcām bija izveidojis speciālu eksarhātu, par tā eksarhu ieceļot arhibīskapu Sergeju, līdzšinējo Viļņas metropolītu. Līdz ar to visu triju Baltijas valstu Baznīcu vadītāji bija pakļauti jaunajam eksarham Sergejam, kas pārņēma arī agrākās Latvijas Baznīcas administrāciju.

Kad 1942. gada 30. jūlijā pēc smagas slimības uzliesmojuma mira bīskaps Aleksandrs Vītols, eksarham Sergejam vajadzēja domāt par jauna bīskapa iesvētīšanu Latvijas eparhijai. Viņš izsauca priesteri Jāni Garklāvu uz Rīgu un piedāvāja viņam kļūt par bīskapu. Šim priekšlikumam priesteris Jānis piekrita nelabprāt, jo, pēc viņa domām, šādam amatam bija daudz atbilstošāki un cienījamāki pretendenti, piemēram, virspriesteris Jānis Jansons, kurš reiz jau bija kandidējis par bīskapu pēc arhibīskapa Jāņa Pommera traģiskās nāves, un daudzi citi. Arī pēc kalpošanas stāža viņš bija jaunākais starp iespējamajiem pretendentiem. Taču metropolītam bija savi apsvērumi. Pats būdams rīcības cilvēks, misionārs, viņš meklēja jaunu, enerģisku cilvēku, pēc savas būtības un gara arī misionāru, kas spēj īsā laikā izdarīt Baznīcas labā to, ko citi nespētu. Tieši tādu viņš vēlējās Latvijai. Arī pašam metropolītam bija vajadzīgs uzticams palīgs. Tādu viņš saskatīja Jānī Garklāvā. Paļaudamies Dieva providencei, priesteris Jānis paklausīja aicinājumam. Viņš tika nosūtīts uz Viļņas Svētā Gara klosteri, lai tur gatavotos pieņemt mūka kārtu, kā tas pieņemts Pareizticīgo Baznīcā, kur par bīskapu var kļūt tikai mūks – cilvēks, pilnībā svētījies Dievam, bez piesaistēm pasaulē. Pavisam drīz viņu arī iesvētīja mūka kārtā.

***

Milzīgajā apvidū, kas sniedzās no Ļeņingradas apkārtnes gandrīz līdz Veļikije Luki, nebija palicis neviena bīskapa, arī priesteri nebija tik viegli atrodami. Lielākā daļa kā padomju varas ienaidnieki tika vai nu likvidēti, vai gaidīja nāvi lēģeros. Pleskavā darbojās tikai viena pareizticīgo baznīca, turklāt tā pati kapsētā, bet 1939. gadā slēdza arī to. 1941. gadā Pleskavā atvēra slaveno Trejādības katedrāli, kurā padomju laikā bija ierīkots ateisma muzejs. Šo seno, 1699. gadā celto dievnamu ticīgie iztīrīja un sakārtoja dievkalpojumiem. Pirmajam dievkalpojumam uz Pleskavu bija atvesta slavenā Tihvinas Dievmātes svētbilde. 1941. gadā vācu kareivji kaujas laikā iznesa šo ikonu no degošās Tihvinas Dievmātes Aizmigšanas katedrāles un nodeva to komandatūrai. Pleskavas komandants pēc svētbildes saņemšanas nekavējoties par to paziņoja Pareizticīgās Misijas priekšniekam un uzaicināja to saņemt. 31. decembrī svētbilde nonāca Misijas telpās. Tā bija kā dāvana un svētība jaunajā 1942. gadā. Ziņa par svētbildi zibens ātrumā izplatījās pa visu pilsētu. Tika nolemts jau nākamajā dienā šo dārgumu vest uz katedrāli. Par svinīgo ceremoniju tika izziņots pa radio. Pirmajā janvārī plkst. 12.00 sākās krusta gājiens. Ielas bija pārpildītas ar cilvēkiem. Priesteri ejot svētīja ļaudis ar ikonu. Tas bija viens no pacilājošākajiem un neaizmirstamākajiem brīžiem. Lai arī bija auksta janvāra diena un Pleskavas apkārtnes ceļus sedza bieza sniega kārta, pamatīgi apgrūtinot satiksmi, uz pirmo dievkalpojumu atjaunotajā katedrālē saplūda  vairāk  nekā 10 000 dievlūdzēju.

Vācu komandantūrai radās bažas par to, vai katedrāle ir pietiekoši droša vieta tāda dārguma glabāšanai, tāpēc nolēma svētbildi uzglabāt savās telpās un nogādāt to katedrālē tikai svētdienās un svētkos. Tas, protams, bija sāpīgi gan garīdzniekiem, gan ticīgajai krievu tautai. Pārliecinājušies, ka nekādas briesmas nedraud, vācieši 22. martā uzticēja ikonu Pareizticīgai Misijai pilnībā.

Ticīgo dedzība izplatījās arī visā apvidū, atjaunojot un sakārtojot baznīcas, un lūdzot sūtīt priesterus dievkalpojumu vadībai. Grēksūdzētāju bija tik daudz, ka nācās organizēt kopējas masu grēksūdzes. Misionāru priesterus ļaudis apturēja uz ielas, izlūdzoties viņu svētību. Misionāru darbības laikā Pleskavas apgabalā nokristīja vismaz 50 000 bērnu. Dievkalpojumi Pleskavas katedrālē notika katru dienu divas reizes – no rītiem un vakaros, bet citās pilsētas baznīcās – vismaz trīs reizes nedēļā. Visur darbojās Latvijas priesteri, ieskaitot Ostrovas katedrāli, kura padomju laikā bija pārvērsta par labības noliktavu.

Novorčevā, Opočkā un Ostrovā darbojās Vladimirs Tolstuhovs un Aleksejs Janovs; Palkinskā, Lahno, Babjakovā un Novoseljā – Aleksejs Cipurdejs. Rževā darbojās Jevgēnijs Lizlus, bet Gdovskā – Jānis Legkijs. Pleskavā, Slavkovičos un Palkinā sludināja Jānis Oglobins, bet mūks Andrejs Tiško apmetās mežainajā Nikandrovas apgabalā pie Porhovas, kur mira mīklainos apstākļos. Feodors Mihailovs darbojās Lugas un Gdovas apvidus draudzēs, vēlāk kļūstot par Pleskavas dekānu un visas misijas vadītāju.

Viens no daudzajiem misijas uzdevumiem bija arī izraudzīt piemērotus kandidātus priesteru darbam, nosūtot viņus uz studijām Rīgas un Viļņas pareizticīgo semināros. Īsā laikā priesteru skaits, pateicoties eksarha Sergeja un pārējo viņam pakļauto bīskapu pūlēm, tika pat vairāk nekā trīskāršots, sasniedzot  175, taču arī ar to bija stipri par maz. Lai tiktu galā ar visām neatliekamajām vajadzībām, šim priesteru skaitam būtu jābūt vismaz trīs reizes lielākam, t. i., vairāk nekā 500.

Publicētie fakti liecināja, ka pirmajos 19 gados, kad valdīja bezdievji komunisti, Krievijā iznīcināti un muzejos pārvērsti vairāk nekā 48 000 dievnami, klosteri un kapličas, nogalināti, bīskapus neieskaitot, 26 777 garīdznieki.

Misionāri saņēma atļauju arī atjaunot ticības mācību Krievijas skolās. Pleskavas misija nodibināja bērnu namu ar skolu kara bāreņu aprūpei, kurā 1942. gadā bija 137 audzēkņi no 6 līdz 15 gadu vecumam. Šo bērnu namu un skolu vadīja priesteris Georgijs Benigsens. Skolu 1944. gadā evakuēja uz Rīgu. Citu skolu Pleskavā Sv. Vladimira baznīcas paspārnē  vadīja Konstantins Šahavskojs; šai skolā mācījās 80 bērnu.

Tās bija skolas Pleskavā, arī Krasnogorodkas rajonā misionāru priesteris F. Jagodkins nodibināja 12 pamatskolas, bet 17 skolas Puškino rajonā – V. Tolstuhovs. Jāpatur prātā, ka visus skolu un priesteru uzturēšanas izdevumus sedza ticīgo ziedojumi karā cietušajā un smagi izpostītajā zemē. Misija laida klajā arī kristīgu mēnešrakstu — "Pareizticīgais Kristietis", kura redaktors 1942. gadā bija I. P. Četverekovs. Pleskavā tika atvērts arī Baznīcas veikals un ikonu darbnīca.

***

1943. gada 28. februārī Rīgas katedrālē kopā ar Jelgavas bīskapu Jēkabu Karpu un Lietuvas bīskapu Daniēlu eksarhs Sergejs iesvētīja Jāni Garklāvu par Rīgas bīskapu. No šī brīža Latvijas bīskapijai atkal bija savs Virsgans.

Grūtus pienākumus un lielu atbildību Dieva un kristīgās Baznīcas priekšā ir uzņēmies jaunais virsgans bīskaps Jānis. Ērkšķains un grūts ir virsgana dzīves ceļš. “Redzi, es jūs sūtu, saka Kristus, kā avis vilku vidū, tāpēc esat gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži... Jūs būsiet ienīdēti no visiem Mana Vārda dēļ” (Mt. 10, 16, 22). Bet Pestītājs Jēzus Kristus šai grūtā priecas mācības sludināšanā drošina apustuļus: “Pasaulē jums būs bēdas, bet turat drošu prātu, es pasauli esmu uzvarējis (Jņ. 16, 55). “Redzi, es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam" (Mt. 28, 20). “Es savu Baznīcu dibināšu un elles vārti to neuzvarēs” (Mt. 10, 16).

Par bīskapu Latvijā Jānim Garklāvam izdevās nokalpot tikai divus gadus, taču šajā, salīdzinoši īsajā laikā, viņš paspēja paveikt pietiekoši daudz, atstāja par sevi daudz labu atmiņu. Sevišķi svarīga bija Pleskavas misija, arī Latvijā bija daudz jāpadara, viņš centās apbraukāt visas draudzes. Viņš bija īsts misionārs, centās kalpot katru dienu. “Dzīvības Vārda” oficiālā daļa atspoguļoja viņa biežos draudžu apmeklējumus. Ir saglabājies viens no retajiem bīskapa Jāņa lauku draudzes apmeklējuma aprakstiem:

“Savā kārtējā vizitācijas braucienā Viņa Eminence Rīgas bīskaps Jānis šī gada  4. un 5. septembrī apmeklēja Nītaures draudzi, kura atrodas Rīgas Katedrāles priestera Nikolaja Lauča tēva pagaidu pārzināšanā. Gaidot augsto viesi, jau dažas dienas iepriekš var nomanīt dzīvu rosību un darbu, kas liecina par gribu savu virsganu cienīgi sagaidīt.

Viss, kur vien acs skatās, tiek spodrināts un uzposts. Rudens koku lapu dzeltenumā un paēnā stāv uzkalniņā lielceļa malā staltā Nītaures baznīca, kas jau no tālienes ar savu staltumu pievelk gājēja skatu un uzmanību. Un ne par velti, jo apkārt baznīcai grantētie celiņi un puķes atgādina, ka šeit viss atrodas kārtīga vadītāja rokās.               

Pati baznīca krāšņi dekorēta ar pēdējiem vasaras ziediem un zaļumiem. Čaklas rokas bagātīgi greznojušas grīdu ar paklājiem, tā ka tiešām var teikt, ka šādu ārēju tērpu Nītaures baznīca diez vai kādreiz piedzīvojusi. Viss uzposts un sakārtots, un draudzes locekļi nepacietīgi gaida pēcpusdienas stundu, kad paredzēta Viņa Eminences ierašanās.

Prāvests Lauča tēvs kopīgi ar baznīcas vecāko un sagaidītājiem īsi apsveic ieradušos, un draudzes locekļu roku pasniegtie ziedi rāda, ar kādu mīlestību nītaurieši prot sagaidīt savu virsganu. Puķes ir mīlestības simbols, un, tās pasniedzot, mēs pasniedzam savu mīlestību.

Pēc īsa atpūtas brīža sākas vakara dievkalpojums, kāds, liekas, nekad nav pieredzēts Nītaures baznīcā. Svinīgā dievkalpojumā kopā ar Viņa Eminenci dalību ņem prāvests Lauča tēvs un līdzi atbraukušie lūgtie viesi: virspr. J. Jansons, A. Makedonskis, priest. G. Trubicins un A. Hofmanis.

Jau sen rudens īso dienu sedz vakara krēsla un pie zilajām debesīm koši mirdz spožās zvaigznes, kad baznīcēni, smēlušies garīgu stiprumu, dodas prom no sava mīļotā dievnama, kurā tie bija pavadījuši tik skaistas stundas, lai rītā no jauna nāktu un noklausītos vēl svinīgāku bīskapa liturģisko dievkalpojumu.

Nākošajā dienā jau agri redzama lielāka dzīvība nekā parasti. Vēl agrs, bet ļaudis uzpoš atkal celiņus un pašu dievnamu. Kā arvien, visu priekšgalā ar saviem norādījumiem un padomiem redzams draudzes pagaidu pārzinis prāvests Lauča tēvs.

Skaistais septembra rīts jau agri licis pašam virsganam atstāt telpas un viņš apstaigājis gan dievnamu, gan tuvējos brāļu kapus un savos novērojumos un norādījumos sarunājās un dalās ar prāvestu Lauča tēvu.

Pulkstenis rāda desmito stundu, kad no Viņa Eminences mītnes – bijušās skolas telpām, svinīgā procesijā t.s. Lielajā slavā, augstais Virsgans dodas uz dievnamu. Baznīca pārpildīta. Ienākot dievnamā, prāv. Lauča t. virsganu sagaida un apsveic viņu kā savas tautas dēlu, kuram Dievs uzlicis būt par augstāko dvēseļu ganu savā tēvijā.

Svinīgais liturģiskais dievkalpojums ievelkas līdz apmēram plkst. 13.00 un pēc tam koris, diriģenta Zilgalvja vadībā sniedz garīgu koncertu. Liekas neticami, bet koris patiesi uzrāda izcilu gatavību un pat grūtākās, sarežģītās dziesmas veic ar izcilu tīrību un daiļskanību.

Kā dievkalpojuma laikā, tā arī koncerta starpbrīdī visi priesteri saka savas pamācības, kas dziļi iegulstas klausītāju sirdīs.

Pēc koncerta tauta vēl ilgi negrib izklīst un liekas, ka uz mūžīgiem laikiem tā gribētu redzēto un dzirdēto saglabāt savās sirdīs un būt sava virsgana un gana tuvumā.

Draudzes padome un dāmu komiteja, kur godam jāpiemin tādi vārdi kā Upīšu laulātais pāris no Lejas-Cimerēm, Klāvsona kungs ar kundzi un citi, bija rūpējušies par cienīgu savu viesu uzņemšanu. Izskanēja vēl daudz sirsnīgu runu un suminājumu un vakars savā krēslas plīvurā sāka ietīt Nītauri. Viesi sāka posties uz Rīgu. Sirsnīgi atvadu vārdi, mīļo roku pasniegtie ziedi un laimes vēlējumi pavada ceļiniekus un mašīna, ietīdama ceļu putekļu segā, izzūd no nītauriešu skata. Aizbraucēji palicējiem atstājuši sirdīs neizdzēšamas atmiņas un devuši jaunus spēkus turpmākai dzīvei.”

Bīskaps Jānis, veicinādams Baznīcas vispārējo uzplaukumu, lielu vērību pievērsa Baznīcas izdevniecībai. Kopš Pareizticības pastāvēšanas Latvijā Baznīcas dzīves vadītāji visiem līdzekļiem veicināja dievkalpojumu grāmatu izdošanu latviešu valodā. Jau 1845. gadā iznāca pirmā grāmata ar nosaukumu “Dievišķīgā liturģija”, pēc tam sekoja Svētkalpojumu grāmata un dažas citas. Virspriesteris Kangera tēvs ar priesteri Gobiņu un skolotāju Adrānu Rupertu un J. Zoliņu, sākot ar 19. gadusimteņa septiņdesmitajiem gadiem veica lielu darbu, pārtulkojot Lielā Gavēņa un Augšāmcelšanās svētku tridiones Lielo (desmit) svētku dievkalpojumus un lūgšanu grāmatu. Virspriesteris  J. Jansona tēvs 20. gs. sākumā darīja pieejamu latviešiem arī Kanoniku ar dievkalpojumiem katrai nedēļas dienai un lūgšanām dievgaldniekiem, bet virspriesteris J. Žuravska tēvs ap to pašu laiku izdeva ļoti populāro Baznīcas dziesmu grāmatu ar nošu pielikumu. Pēc tam dievkalpojumu grāmatas vairs netika tulkotas, un vispār šāda veida izdevniecība apstājās, ja neskaita dažu grāmatu labošanu un otrreizēju izdošanu. Kara laika apstākļu dēļ pati izdevniecība bija stiprā mērā ierobežota, bet tas nekavēja izdevniecības priekšdarbu veikšanu. Viens no tādiem priekšdarbiem bija dievkalpojumu grāmatu tulkošana no grieķu un baznīcslāvu valodām. Bīskaps Jānis uzsvēra: “Ja katrs pārtulkotu kaut vienu dievkalpojumu, tad jau būtu plašs materiāls, kuru pie pirmās izdevības varētu izdot. Pie šī darba jāstājas visiem Baznīcas darbiniekiem.” Savus tulkojumus jau piedāvāja virspriesteris Andrejs Vieglais un priesteris Nikolajs Haritonovs.

Neskatoties uz visām kara grūtībām, bīskapam Jānim izdevās organizēt arī garīga žurnāla izdošanu latviešu valodā, kas saucās “Dzīvības Vārds”. Tā redaktors bija Rīgas sieviešu klostera priesteris Nikolajs Vieglais. Šo žurnālu uz parastās rakstāmmašīnas drukāja un elementārā veidā caur koppapīru pavairoja klosterī. Kā noprotams, darbā tika iesaistītas arī mūķenes. Žurnāls bija 40 lappušu biezs un pārsvarā atspoguļoja Baznīcas dzīves aktualitātes un notikumus. Vēl tika izdotas arī garīga satura lapiņas “Pestīšanas ceļš”, kalendārs latviešu valodā, dziesmu lapiņas un citi izdevumi. Jāapbrīno tā laika garīdznieku uzņēmība un centība.

Neskatoties uz kara laika apstākļiem, dzīve ritēja savu gaitu. Pēc vasaras brīvdienām Rīgas katedrāles sapulču un sanāksmju telpās svētdienās atkal sāka pulcēties skolu jaunatne, lai noklausītos Dieva Vārdu sludināšanā un mācītos baznīcas dziesmu dziedāšanā. Jaunatnei tika dota iespēja uzstāties ar referātiem, kas ļoti veicināja tieksmi pēc garīgas izglītības. Šo pasākumu centrālā persona bija pats bīskaps Jānis. Katru svētdienu, līdzkalpojot katedrāles garīdzniekiem, viņš noturēja vakara dievkalpojumu un akatistu. Šajos dievkalpojumos dziedāja visa draudze. Pēc dievkalpojuma dievlūdzēji uzkavējās, lai noklausītos Sv. Rakstu skaidrošanu. Tika uzsvērts, ka Svētie Raksti un Baznīcas tradīcija ir Kristīgās ticības pamati, kas atklāj mums Dieva prātu un pestīšanas ceļus, un tādēļ mūsu pestīšanas iespēja ir atkarīga no pareizas to izpratnes. Visos laikos baznīcas tēvi ir nopietni izturējušies pret šo jautājumu un sarakstījuši lielas grāmatas Svēto Rakstu izskaidrošanai. Latviešiem tās pagaidām nav pieejamas, jo nav vēl iztulkotas, un tādēļ ļoti apsveicama ir tā priekšzīme, ko rāda Rīgas Katedrāle, ieviešot Sv. Rakstu izskaidrošanu Bībeles stundās. Bībeles stundas bija kļuvušas tik populāras, ka nācās tās pasniegt vēl vienu dienu nedēļā – ceturtdienas vakaros.

Liels palīgs ne vien jaunatnes, bet visas draudzes garīgajā izglītībā bija Rīgas Katedrāles bibliotēka. Tā sastāvēja no nelaiķa arhibīskapa Jāņa Pommera un Rīgas garīgā semināra grāmatām un atsevišķiem ziedoto grāmatu sējumiem. Lielais lasītāju skaits liecināja, ka interese par garīga satura grāmatām ir ievērojama. Bīskaps Jānis atzīmēja, ka arī citās draudzēs ir tieksme un vēlme lasīt garīga satura grāmatas. Dažās baznīcās ir paprāvs vērtīgu grāmatu krājums, bet draudzes locekļi bieži vien par to nekā nezina un meklē citus ceļus dvēseles tieksmju piepildīšanai, un tādā kārtā ne viena vien dvēsele nomaldās un aiziet no Baznīcas. Taču ko lai dara? Ir jāpavēstī draudzes locekļiem, ka baznīcas bibliotēkas grāmatas ir pieejamas lasīšanai visiem draudzes locekļiem. Jānoteic grāmatu izsniegšanas diena un stunda. Jāpieaicina draudzes locekļi grāmatu kārtošanas un izdalīšanas darbam. Jāpapildina bibliotēkas sastāvs ar jaunām grāmatām un garīgiem žurnāliem, atvēlot šim nolūkam vajadzīgos līdzekļus. Grāmatai ir liels iespaids uz cilvēku prātu, vēl jo lielāku iespaidu garīga satura grāmatas atstāj uz cilvēka garu.

Lai cik tas liktos neticami, bet Latvijas garīdzniekiem kara laikos izdevās ne tikai saglabāt vecās draudzes, bet atvērt arī jaunas. Tas nozīmēja tikai to, ka garīgā dzīve Baznīcā gāja uz augšu. 1943. gadā tika atklāta Aderkašu Marijas Madaļas draudzes Iršu nodaļa, dibināts vīriešu Volgundes Kristus Apskaidrošanās klosteris, 1944. gadā atklāta Jelgavas draudzes Dobeles nodaļa.

***

Kara gadi padarīja dzīvi arvien grūtāku. Lai to atvieglotu, Latvijas pašpārvaldes orgāns dibināja “Tautas palīdzību”. Tā aptvēra visu sabiedrību, visas organizācijas, baznīcas, tirdzniecību un rūpniecību, un tā darbojās, vācot drēbes, pārtiku un naudu. Draudzes uzņēmās vadošo lomu un veiksmīgi pildīja šo darbu. Bīskaps Jānis caur Baznīcas padomi izdeva pavēli (datētu 1943. gada 2. oktobrī), izceļot vadlīnijas, kā būtu organizējams darbs "Tautas Palīdzībai". Pavēle tika nosūtīta visām draudzēm. Augstu novērtējis "Tautas Palīdzības" organizācijas rezultātus, Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Rīgas bīskapijas vadītājs bīskaps Jānis 1943. gadā nodibināja iekšēju Baznīcas organizāciju vārdā "Iekšmisija". Misijas pirmais pienākums bija noturēt dievkalpojumus karagūstekņu nometnēs, civilbēgļu un no vācu karaspēka okupētās – atbrīvotās teritorijas pārvietoto personu darba nometnēs un sniegt morālu atbalstu un likumīgu palīdzību, ciktāl to ļauj vācu varasvīri. "Iekšmisijas" administratīvo komiteju veidoja trīs iecelti locekļi: virspriesteri Sergejs Jekimovs un Nikolajs Smirnovs, kā arī priesteris Mihails Kravčenko. "Iekšmisijas" priesteri kalpoja arī citās vietās, kur radās vajadzība. Šī pienākuma izpildei tika norīkoti daudzi priesteri, daži no viņiem ir zināmi: piemēram, virspriesteris V. Tolstouhovs devās noturēt dievkalpojumus uz nometnēm Kurzemē un Zemgalē, turpretim priesteri V. Persins un J. Načis kalpoja Rīgas lauku apvidos.

Allažos 1944. gadā tika nometināti uz pagaidu dzīvi vairāki simti bēgļu no evakuētajiem apgabaliem. Ienāca ziņas, ka bēgļu vidū ir arī virspriesteris, kurš vecuma dēļ nevarēja ierasties Rīgā, lai nokārtotu nepieciešamās formalitātes garīdznieka darbības uzsākšanai Latvijas eparhijā. Bīskaps Jānis, negribēdams bēgļus atstāt bez dievkalpojumiem, pats uzņēmās ceļa grūtības un devās uz Allažiem. Te viņš apmeklēja bēgļu virspriesteri Aleksandru Kuzņecova tēvu un turpat nokārtoja visas formalitātes, uzdodot sirmajam draudzes ganam apkopt bēgļu garīgās vajadzības.

Bēgļu pieplūdums bija iespaidīgs. Ir iegrāmatots, ka 1944. gada 2. martā Valmieras apriņķī vien bija 11 903 bēgļi, Liepājas pilsētā – 4300, Rēzeknē - 3550 (LVVA, 7469. f., 1. apr., 140. 1., 8. - 9., 47., 59., 85., 100. u.c. lpp.). Reālie cipari pa visu Latviju kopā bija vēl kliedzošāki – vairāki desmiti tūkstoši. 

Lielu daļu Krievijas pareizticīgo baznīcu inventāra nodeva glabāšanai Latvijas un Lietuvas Pareizticīgajai Baznīcai. Tā Novgorodas evakuācijas rezultātā tās svētumi tika aizvesti uz Mažeiķiem Lietuvā. Eksarhs Sergejs deva norādījumu vietējam priesterim A. Černaja tēvam pārvietot tos uz Vēkšņas baznīcu, kas atradās apmēram 12 km no Mažeiķiem, jo minētā baznīca bija vislabāk piemērota svētumu glabāšanai. Vēkšņas apkārtnē apmetās arī liels daudzums bēgļu. Novgorodas svētumi bija plaši pazīstami pareizticīgo vidū. Vēkšņu apmeklēja daudzi svētceļnieki svēto relikviju (netrūdošās miesas) dēļ, kas, neraugoties uz ilgo uzglabāšanas laiku, nebija ne mazākā mērā satrūdējušas (piemēram, Svētā arhibīskapa Ņikitas miesas atklātā sarkofagā saglabājas jau veselus 800 gadus). Savā laikā bezdievji šīs relikvijas pārveda uz Maskavu “izpētīšanai”, un, kaut gan tās pētīja ilgi, apmēram 20 gadus, tomēr viņiem neizdevās noskaidrot jautājumu, kādēļ svēto miesas nesatrūd, kad tai pašā laikā citu cilvēku miesas sāk sadalīties drīz pēc nāves iestāšanās. Izbeidzot veltīgu pētīšanu, īsi pirms kara sākšanās bezdievji pārveda relikvijas atpakaļ uz Novgorodu, nosaucot tās par “retu muzeja eksponātu”. Kad Novgorodā ienāca vācieši, tie atļāva pārvietot relikvijas uz Sv. Georgija baznīcu, kur tās bija pieejamas ticīgajiem līdz pat evakuācijas dienai. Relikviju pārvešanai uz Mažeiķiem vācu komandants lika pienācīgi iekārtot atsevišķu vagonu, aplīmējot tā sienas un griestus ar baltu papīru. To varēja uzskatīt par lielu pretimnākšanu no komandanta puses, jo tā laika transporta grūtību laikos katram vagonam evakuācijā bija liela nozīme. No Mažeiķiem svinīgā krusta gājienā Svētās relikvijas ar visiem 6 sarkofāgiem pārveda uz Vēkšņas baznīcu, kas kļuva par svētceļojumu objektu.

***

Virspriesteris Sergejs Garklāvs atceras interesantu gadījumu, kas vēl pirms "Iekšmisijas" dibināšanas un Jāņa Garklāva iesvētīšanas par bīskapu notika Vendenē: “Tur bija daudz krievu gūstekņu, kas atradās ļoti grūtā stāvoklī. Priesteris Jānis bija ļoti līdzcietīgs, gribēja visādā veidā palīdzēt un lūdza vācu vadībai atļauju noturēt dievkalpojumu ieslodzītajiem, kuru lielākā daļa bija pareizticīgie. Vācieši piekrita, tikai pabrīdināja, ka jebkura veida pienesumi ir aizliegti. Tēvs Jānis paskaidroja, ka pēc tradīcijas tiem, kas piedalās Svētajā Vakarēdienā, pēc dievkalpojuma jāapēd prosfora – Dievmaizīte. Tam administrācija piekrita. Ieslodzījumā atradās aptuveni tūkstotis gūstekņu. Priesteris Jānis deva uzdevumu mirru nesējām sievām, kā viņš viņas sauca, sacept pietiekami daudz prosforu, turklāt nevis parasta izmēra, bet lielākas. Viņas sacepa trīs lielus grozus.

Dievkalpojums bija sevišķi aizkustinošs, cilvēki lūdzās, kā nekad. Daudziem lija asaras, ticīgie lūdzās, nometušies ceļos uz zemes. Vakarēdienā nepiedalījās visi, bet daudzi to darīja pirmo reizi dzīvē. Neskatoties uz padomijas ietekmi, ticības saknes cilvēkos bija saglabājušās. Liturģijas laikā tēvs Jānis centās ļaudis iedrošināt, nebaidīties nākt pie Dievgalda, jo Kungs visus mīl, visus gaida, visiem piedod, gaida tikai mūsu grēku nožēlu, lai mēs ar tīru sirdi un dvēseli varētu saņemt šo lielo Noslēpumu. Tā ir lielākā dāvana, ko Dievs var mums pasniegt dvēseļu un miesu dziedināšanai. Katrs saņēma prosforu, tas bija ļoti mīļi un aizkustinoši.”

Acīmredzot, kara apstākļos "Iekšmisijai" neklājās viegli. Sastapties ar cilvēku nelaimi, nāvi un iznīcību vienmēr ir skumji, nemaz neminot pārtikas un citu pirmās nepieciešamības lietu (tādu kā zāles) trūkumu. Dzīve kļuva ar katru dienu grūtāka, jo frontes līnija tagad atradās ļoti tuvu Latvijas neatkarības laikā nospraustajām robežām. Šī mazā zemīte bija kļuvusi par patvērumu bēgļiem, karagūstekņiem un armijas vienībām, kam vajadzēja sadzīvot ar vietējiem iedzīvotājiem. Rūpniecības uzņēmumi bija izlaupīti un izpostīti, lauku saimniecībās trūka darbaspēka.

***

1944. gada 29. aprīlī eksarhs un metropolīts Sergejs tika nogalināts. Tas notika brīdī, kad eksarhs Sergejs brauca no Viļņas uz Rīgu, lai apglabātu savu draugu – krievu emigrantu Smirnovu. Netālu no Kauņas viņa automašīnai uzbruka “vācu uniformās tērpti padomju partizāni”, tā par notikušo ziņoja vācieši. Kopā ar bīskapu nogalināja arī viņa šoferi, agrāko Maskavas Lielā teātra basu Redikuļcevu un viņa sievu. Slepkavība bija organizēta profesionāli, nebija neviena liecinieka, nošāva pat kādu jaunu meiteni, kas varēja būt kaut ko redzējusi. Paša Sergeja ķermenī tika atrastas 18 lodes, kas vienam cilvēkam ir tā kā stipri par daudz. Skaidrs ir viens – eksarhs nekādā gadījumā nedrīkstēja izdzīvot. Viņam bija tikai 47 gadu.

Pēdējā dievkalpojumā metropolītam Sergejam līdzkalpoja arī bīskaps Jānis Garklāvs. Nākamajā dienā bīskapam Jānim bija paredzēts braukt kopā ar eksarhu, bet Dieva providence visu izkārtoja savādāk.

Žurnāls “Dzīvības vārds” ievietoja savās slejās eksarha Sergeja pēdējā dievkalpojuma aprakstu, kurā jaušams tas, ka Virsgans nojauta savas stundas tuvošanos: “Šā gada aprīļa beigās Augstisvētītais Rīgas bīskaps Jānis izbrauca uz Viļņu, lai tur piedalītos Viļņas mocekļu Antonija, Jāņa un Jevstafija godināšanas svinībās 26. un 27. aprīlī. Svinībās ņēma dalību arī Augstisvētītais Eksarhs metropolīts Sergejs un Kauņas bīskaps Daniēls. No Rīgas garīdzniekiem piedalījās protopresbiters J. Jansona tēvs.

Svinības sākās ar visas nakts dievkalpojumu 26. aprīlī Viļņas Sv. Gara klostera baznīcā, piedaloties lielam garīdznieku skaitam, kuru vidū bija redzami arī Viļņas garīgā semināra abiturienti. Skaisti dziedāja Metropolīta koris, bet labu iespaidu atstāja arī klostera brāļu koris, atskaņojot vairākas senlaiku klostera melodijas.

Baznīca bija dievlūdzēju pārpildīta. Visi vienojās svinīgās lūgšanās. Eksarhs svētsvinīgi vadīja dievkalpojumu. Viņa sejas izteiksme liecināja, ka šeit, dievnamā, Dieva vaiga priekšā viņš izjūt mieru un klusumu, ka ikdienas rūpes par Baznīcas vienības saglabāšanu un Baznīcas dzīves vadīšanu šeit atrod savu atrisinājumu paļāvībā uz Dieva gādību. “Dievs, noskaties no debesīm un uzlūko un žēlsirdīgi piemeklē šo vīna dārzu un stiprini to, ko Tava labā roka ir iestādījusi." Ar šiem lūgšanas vārdiem lūdzās Eksarhs grieķu, latviešu un baznīcslāvu valodās liturģijas laikā. “Dievs, Tavā rokā es nododu šo vīna dārzu. Uzturi to vienībā. Manas stundas ir skaitītas. Nodevēji ir klāt.” Tā klusībā lūdzās Eksarhs, jo manīja, ka viņam seko. Viņš zināja, ka cilvēku ļaunums necieš pašaizliedzīgu darbošanos Baznīcas labā. Pēdējos pāris desmit gados ir galināts liels skaits garīdznieku, sevišķi bīskapu. Pirms 10 gadiem nogalināts visas Latvijas Arhibīskaps Jānis Pommers, pirms neilga laika Baznīcas ienaidnieki nogalināja Ukrainas Eksarhu Alekseju. Metropolīts Sergejs zināja, ka arī viņa kārta pienākusi. Bet viņš no nāves nebijās. Viņa sirsnīgākā vēlēšanās bija vēl pirms nāves būt kopā ar saviem darba biedriem – bīskapiem un citiem garīdzniekiem. Un pēc Dieva prāta tas arī notika. Svētā Gara klostera baznīcā Eksarhs baudīja pēdējo svēto Vakarēdienu ar savējiem un pēc tam sākās viņa Golgātas ceļš, kas noslēdzās jau pēc divām dienām viņa dienesta braucienā, netālu no Kauņas. Baznīcas ienaidnieku ložu trāpīts, Augstisvētītais Eksarhs kā moceklis šķīrās no šīs pasaules, lai tur Debesu Valstībā, saņemtu līdz ar citiem mocekļiem mūžīgu, nevīstošu Debesu Valstības kroni...”

Arhimandrīts Kirills Načis, kas personīgi pazina eksarhu Sergeju, apliecināja, ka Valdnieks nojauta iespējamos draudus savai dzīvībai un slepkavības priekšvakarā savā istabā gultu atvilka tālāk no loga.

***

Eksarha izvadīšana līdzinājās arhibīskapa Jāņa Pommera bērēm. Bija liels ticīgās tautas pieplūdums. Mirušā eksarha apbedīšana notika 4. maijā. Tā sākās ar sēru liturģiju krāšņi uzpostajā Rīgas katedrālē. Smagā ozola zārka vāks bija noņemts, bet pēc Baznīcas tradīcijas eksarha seja palika apsegta. Pēc liturģijas sākās izvadīšanas dievkalpojums, kuru vadīja Kauņas arhibīskaps Daniēls un Rīgas bīskaps Jānis Garklāvs. Lielais dievnams bija stāvgrūdām pilns. Atvadījās visa Rīgas garīdzniecība, Lietuvas un Igaunijas baznīcu garīdzniecības pārstāvji, kā arī priesteri no lauku draudzēm. Arī apglabāts viņš tika līdzīgi Svētajam Jānim – blakus Dievmātes Patvēruma baznīcai, tikai ne labajā, bet kreisajā pusē. Bija sagatavots arī tāds pats mūrēts kaps kā Svētajam Jānim. Tas, ielaižot zārku, tika aizmūrēts un apbērts ar smiltīm, pēc tam īsā laikā pārklājās ar milzīgu ziedu kalnu. Bīskaps Jānis Garklāvs ierosināja jautājumu par kapa pieminekļa – kapličas celšanu eksarha Sergeja atdusas vietā. Šo ierosinājumu atbalstīja visi eksarhāta bīskapi. Tika paredzēts drīzumā uzsākt būvdarbus un ziedojumu vākšanu.

Patvērumā pie bīskapa Jāņa Garklāva

Pēc eksarha Sergeja nāves 1944. gada pavasarī, tuvojoties vasarai, bīskaps Jānis Garklāvs nolēma pārcelties uz Ozolkalnu, tuvāk dabai, uz nogalinātā arhibīskapa Jāņa nāves un moku vietu. Tagad vēl lielāka atbildība uzgūlās viņa pleciem. Saskaņā ar nogalinātā eksarha metropolīta Sergeja rakstisku novēlējumu (testamentu) par eksarha vietnieku tika iecelts Viļņas bīskaps Daniēls. Līdz ar to bīskapam Daniēlam tika piešķirts arhibīskapa tituls.

Stājoties pie savu pienākumu izpildīšanas, Arhibīskaps Daniēls uzticēja bīskapam Jānim eksarhāta saimnieciskās dzīves pārzināšanu un eksarhāta izdevniecības garīgo cenzūru. Vēl viņam tika uzdots apkopt neevakuētās Austrumu apgabalu Misijas draudzes.

Skaidrs, ka Ozolkalnā skaisto māju vairs nebija – vienas vienīgas drupas, ķieģeļu kaudzes no sabrukušajām krāsnīm un dūmvada. Arī no Jāņa Kristītāja baznīcas vairs nekas nebija palicis pāri. Bēdīgā stāvoklī bija arī tā sauktā mūķeņu mājiņa. Taču to daudzmaz izdevās savest kārtībā.

Tajā laikā uz Latviju sāka plūst bēgļu straumes no Pleskavas un Pēterburgas. Atbēga arī kāds priesteris Fjodors Mihailovs ar diviem dēliem un meitu. Šo priesteri, kam bija ievainota kāja, bīskaps Jānis izmitināja uz dīvāna savā dzīvoklī. Te priesteris nodzīvoja mēnesi, kamēr rēta sadzija. Tad Eminence viņu norīkoja uz Jāņa draudzi.

Kādu dienu Rīgas katedrāle un bīskaps Jānis piedzīvoja patiesu pārsteigumu. Eminence nekad nespēja aizmirst brīdi, kad baznīcā ienāca skrandās ģērbti mūki, kuri uz saviem pleciem nesa cieši aizvērtu plakanu koka kasti. Pilnīgā klusumā mūki izgāja cauri lūdzēju pūlim uz altāri, kur nodeva brīnumdarošo Tihvinas Dievmātes ikonu Valdniekam Jānim, kurš to sagaidīja ar svētās Elizabetes vārdiem: “No kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis? (Lk. 1,43)”.

Nezināmais ceļš

Jūlijā bēgļu kļuva arvien vairāk, vācieši atkāpās visās frontes līnijās. Vasaras beigās frontes līnija ienāca Latvijas teritorijā. Viss Ozolkalns kļuva par vienu lielu bēgļu patversmi, cilvēki vēl uz kaut ko cerēja, ņēma līdzi lopus – govis, zirgus. Tika slietas teltis, aizņemta bija pat arhibīskapa Jāņa Pommera bišu nojumīte.

Partizāni nogrieza satiksmi starp Liepāju un Rīgu. Pagāja kāda nedēļa vai divas, viņi atkāpās, un vācieši sāka izvest no Latvijas gūstekņus.

Virspriesteris Sergejs Garklāvs turpina savu stāstu: “Kādu dienu pēc eparhijas sapulces bīskaps Jānis, ieradies mājās, ļoti satraucies noteica: “Lūk, Sergej, šodien mums ir skumja diena. Pavēlēts 12 stundu laikā sagatavoties izbraukšanai. Nākamā rītā man jābūt gatavam izbraukšanai.” No sākuma vācu pavēlniecība gribēja izvest tikai vienu pašu bīskapu Jāni, taču viņš teica, ka savu māti vienu pašu nekad neatstāšot. Ja neļauj viņam ņemt māti līdzi, tad viņš esot gatavs tūlīt pat doties nāvē. Vācieši piekrita paņemt arī mani.

Nākošajā rītā plkst. 6.00 pēc mums atbrauca, aizveda uz Rīgu un lika sēsties autobusā. Autobuss, kā izrādījās, jau bija pilns. Priekšā jau atradās luterāņu bīskaps Grīnbergs, katoļu bīskaps Rancāns, daži katoļu un luterāņu mācītāji, dažādu nozaru zinātņu pārstāvji. Beigu beigās braucamais bija tik pilns, ka nebija nevienas brīvas vietas, tiem, kuri bija jaunāki, vajadzēja doties kājām nopakaļus.

Ceļš no Rīgas uz Liepāju bija tā pieblīvēts ar transporta līdzekļiem un cilvēkiem, ka kolonna vilkās kā bruņurupucis. Bija karsta diena, pusceļā mūs gaidīja pārbaudījums – padomju lidmašīnas it kā iznira no koku galotnēm, lidoja ļoti zemu un apšaudīja kolonnu. Tā kā pa ceļu virzījās arī vācu tanki un kareivji, tad apšaudīja galvenokārt tos. Pēc uzlidojuma tika novākti nogalinātie un bojātā tehnika, kolonna pastāvēja kādas divas stundas uz vietas, tad atkal lēnām sāka virzīties uz priekšu. Nākamajā rītā visi noguruši ieradāmies Liepājā. Gan luterāņu bīskapu Grīnbergu, gan katoļu bīskapu uzņēma pie sevis savējie. Bīskapam Jānim Garklāvam nekādu sevišķu apartamentu neatradās, vecais pareizticīgo priesteris varēja piedāvāt naktsmājas tikai verandā uz grīdas. Taču bijām priecīgi arī par to. Bīskaps Jānis teica: “Mēs tagad esam tādā pat stāvoklī kā ķēniņš Dāvids, kad bēga no sava dēla Absaloma. Vakar viņš bija godā, visi viņu slavināja, bet šodien pat savējie neatzīst. Tagad mums jākļūst pazemīgiem, jāzemojas Dieva priekšā.”

Pēc divām dienām ieradās vēstnesis ar ziņu, ka jūras ostas piestātnē no Rīgas  iebraukuši pareizticīgie priesteri un gaida mūs. Zīmīti bija rakstījis tēvs Nikolajs Vieglais. Bīskaps Jānis tūlīt pat noorganizēja negaidīto viesu saņemšanu. Tā bija vesela priesteru grupa ar visām ģimenēm – sievām un maziem bērniem. Šajā grupā bija priesteris Nikolajs Vieglais ar divām meitiņām, priesteris Jānis Legkijs arī ar divām meitiņām, tēvs Jānis Baumanis ar diviem dēliem un meitu, jaunākajam dēlam bija tikai 3 gadiņi, tēvs Perehvaļskis un citi. Zvejnieku laiviņa, ar kuru viņi atbrauca, bija tik pilna, ka jābrīnās, kā viņi atbrauca. Labi, ka nebija vēja, jo niecīgais atstatums starp laivas malu un ūdeni nevarētu aizkavēt viļņiem brīvi velties pāri laivā. Tas bija vienīgais ceļš, lai tiktu ārā no Rīgas uz Liepāju – sauszemes ceļu kā izrādījās jau pilnībā kontrolēja padomju karaspēks. Brīnums bija arī tas, ka viņiem nepamanītiem izdevās aizkļūt līdz Liepājai, jo Baltijas jūrā dežurēja padomju zemūdenes un apkārtni no gaisa ķemmēja lidmašīnas. Bet vēl lielāks brīnums bija tas, ka šī priesteru grupa atveda sev līdzi Tihvinas Dievmātes ikonu. Bīskaps to gaidīja vismazāk, jo pirms savas aizbraukšanas viņš šo svētbildi bija nodevis Rīgas sieviešu klosterim. Pirmā pasaules kara pieredze liecināja, ka baznīcu bagātības, kas tika sūtītas uz Krieviju, lai saglabātu, tika zaudētas. Lai neatkārtotu vēstures kļūdas, bīskaps Jānis uzticēja ikonu igumenei Jevgēņijai. Tika nolemts svētbildi noglabāt klosterī ar cerību, ka gan jau viss nokārtosies – pati Dievmāte parūpēsies, kas faktiski arī notika. Nākamajā dienā pēc bīskapa Jāņa aizvešanas, vācieši konstatēja, ka katedrālē nav slavenās Tihvinas Dievmātes svētbildes. Viņi vērsās pie klostera priekšnieces. Lai kā igumene svētbildi negribēja atdot, taču vācieši klostera priekšnieci pierunāja, sacīdami, ka ikona tiks nodota bīskapam Jānim un to uz Liepāju pavadīs priesteris Nikolajs Vieglais. Priesteris Nikolajs, nododams ikonu Jāņa Garklāva rokās, teica: “Tas bija Dieva tā Kunga prāts, pati Dievmāte izlēmusi, lai šo ikonu Jūs glabātu un sargātu.” No šī brīža bīskaps Jānis to uztvēra kā Dieva providenci.

Nākamajā dienā notika svinīgs dievkalpojums Liepājas katedrālē, kur bija ieradušies vairāk par tūkstoti dievlūdzēju. Tika veikti aizlūgumi, lasīti akatisti, kalpoja visi Liepājā esošie priesteri. Lūgšanu gaisotne bija sevišķi aizkustinoša, jo neviens nezināja, kas viņu gaida rīt vai parīt un kas sagaida svešumā. Pēc pāris dienām tika paziņots, lai visi būtu gatavi doties ceļā uz Vāciju. Visu nakti padomju aviācijas uzlidojumu pavadībā notika iekraušanas darbi uz kuģa, līdz pienāca liktenīgais brīdis. Agrā rītā kuģis atstāja dzimtenes krastus. Tēvs Sergejs atceras: “Gulēt tajā naktī, protams, neizdevās. Iznācu uz klāja, lai papriecātos par saullēktu. Bija brīnišķīgs skats. Jūra bija tik rāma kā spogulis. Lielā, sarkanīgi oranžā saules bumba lēnām cēlās augšup virs horizonta, bārstīdama starus rāmajā ūdenī. Te pēkšņi iegaudojās sirēna, klusumu pārtrauca padomju aeroplāni, kuri lidoja tieši virs mums. Lidmašīnas varēja būt kādas piecas vai sešas. Bumbas krita no abām pusēm ūdenī, veidojot citu pie cita lielus, baltus apļus, kuģis līgojās. Nekas cits neatlika, kā tikai piespiesties cieši kuģa klājam un gaidīt. Lai arī tika nomestas vairākas bumbas, neviena netrāpīja kuģim – visas garām. Tas bija kā Dieva brīnums, acīmredzot, Dievmāte mūs sargāja. Pēc kāda brīža viss nomierinājās un apklusa… Kuģis turpināja uzņemto kursu.

Vakarā kuģis ienāca Dancigā (Gdaņskā), kur nokāpšana krastā ilga vairākas stundas – visapkārt apjukums, steiga… mazi bērni, veci cilvēki. Taču, paldies Dievam, jau bija noorganizēta medicīniskā palīdzība – medmāsas, darbojās lauku virtuve, stāvējām rindā, lai saņemtu savu kausiņu zupas. Nepaspējām īsti atgūties, kad nu jau amerikāņu bumbvedēji sāka uzlidojumu. Bumboja ostu un līdzās esošo staciju. Un atkal mūs sargāja augstāka vara…

Ilgi gaidīt nedrīkstēja, mūs sasēdināja preču vilcienā, lai vestu uz Lodzu. Tur bēgļus, pamatīgi izmērcējot, sagaidīja lietus un neapmierinātās poļu sejas. Viņiem pašiem nebija maizes, bet te vēl svešinieki. Redzējām arī ebreju sieviešu izmisušos, bezcerīgos skatienus, viņām bija speciāli izšūtas zīmes uz apģērba mugurpuses un priekšas. Protams, ka tādu greznību kā lietussargs neviens no aizvestajiem līdzi neņēma, daudziem pie dvēseles bija tikai krekls. Pabijām te pāris dienas, tad pienāca pavēle braukt tālāk. Nonācām Šneidemillē.

Mūsu grupu pavadīja vācu izcelsmes luterāņu mācītājs Gegingers. Viņš bija dzimis Rīgā, te arī ieguvis izglītību, runāja tīrā latviešu valodā un tagad devās pie savas ģimenes uz Hamburgu, pa ceļam uzņemdamies par mums atbildību. Šneidemille nebija mīlīga vieta, te aiz dzeloņdrātīm atradās lēģeri, kur bija padomju gūstekņi – krievi, ukraiņi, baltkrievi, kuriem uz pufaikām lasāms uzraksts “Ost”. Visi kaut ko gaidīja. Lija lietus, arī mēs bijām neziņā, domājām, ka arī mūs ievietos lēģerī. Taču mums bija bēgļu statuss. Luterāņu mācītājs izvaicāja un domāja, kurp mūs sūtīt. Jānis Garklāvs teica, ka Rīgā kāds veckatoļu priesteris savā laikā aicinājis braukt uz Jabloncu Sudetijā, kur esot tukša baznīca. Mācītājs Gegingers šo priekšlikumu akceptēja. Tikām nosūtīti turp. Atkal kāpām uz kuģa, kurš bija tā pārpildīts, ka visu nakti nostāvēju uz vienas kājas.

Mūsu grupu, 35-40 cilvēkus, izsēdināja Jabloncas stacijā uz perona, pārējiem bija  jābrauc tālāk. Mūsu pavadonis mācītājs Gegingers, tēvs Nikolajs Vieglais un bīskaps Jānis Garklāvs devās uz veckatoļu baznīcu, kas atradās netālu no stacijas. Baznīcas sargs, sieviete, palīdzēja mums sameklēt draudzes vecāko, kurš pastāstīja, ka baznīcā dievkalpojumi patiešām netiek noturēti. Mācītājs Gegingers uzstāja, ka bēgļi ir jāuzņem un jāizmitina. Diemžēl baznīcai piederošajās telpās cilvēkus izmitināt nebija iespējams. Draudzes vecākais ieteica dzīvošanai piemērotas telpas sameklēt tuvējā ciemā, kur ir fabrika. Kādā mājā atradās paliela bēniņu telpa. Visu mūsu 40 cilvēku grupu aizveda ar kravas automašīnu, bēniņos izklāja salmus, kuros labpatikā beidzot varējām atpūsties. Mēs bijām tik pārguruši, ka gulēšana salmos šķita labāka nekā uz matrača.

Mūsu pavadonim, luterāņu mācītājam, pienāca laiks atvadīties. Viņš teica, ka ar baznīcas vecāko mēs jau esam iepazīstināti, tālāk mēs paši tikšot galā. Viņš savu misiju ir izpildījis un braukšot uz Hamburgu.

Mēs palikām dzīvot vienā bēniņu istabā, bija šauri, taču jutāmies kā viena ģimene. Stiprākajiem mūsu vīriešiem bija jāstrādā fabrikā, man paveicās – man bija vēl tikai 16 gadu – iekārtojos pilsētiņas fotostudijā un iemācījos amatu.

Baznīcas vecākais bija ļoti priecīgs par bīskapa Jāņa lūgumu noturēt dievkalpojumus viņu baznīcā. Priesteris esot jau sen aizbraucis. Cilvēki bija noilgojušies pēc īsta dievkalpojuma, kaut vai pareizticīgo – ka tikai dievkalpojums. Strādnieku pilsētiņā dzīvoja čehi, rumāņi, grieķi. Izdzirdējuši par dievkalpojumiem, viņi sāka apmeklēt dievnamu. Bija tikai viena neērtība: darba dienās tramvajs kursēja vienreiz no rīta un vienreiz vakarā, bet svētdienā nekursēja nemaz. Septiņus kilometrus no mūsu dzīvesvietas līdz baznīcai nācās iet kājām. Vasarā to veikt bija viegli, bet ziemā gan grūti.

Tur mēs nodzīvojām veselu gadu. Uz dievkalpojumiem regulāri ieradās jau apmēram 100 cilvēku. Pienāca Kristus Piedzimšanas svētki, nedēļas nogalē uzsniga, ceļu netīrīja. Domājām, ko iesākt – iet vai neiet uz baznīcu. Bet arhibīskaps noteica, ka cilvēkus nedrīkst piemānīt – kā nekā ir taču svētki, nedrīkst atņemt garīgo prieku. Posāmies ceļā, visi, izņemot sievietes un mazākos bērnus, devāmies uz dievnamu, ragaviņās līdzi vedām Dievmātes ikonu. Lai paspētu līdz desmitiem no rīta, mēs no mājām izgājām vienos naktī – sniegs bija dziļš, iet grūti, nezinājām, vai paspēsim laikā. Mērojot garo ceļu, kļuva pat karsti, taču baznīca bija auksta. Cilvēki mūs jau gaidīja. Lai gan kalpojām baznīcslāvu valodā, visi bija priecīgi – dievkalpojumu kārtība ir tāda pati gan grieķiem, gan rumāņiem, gan visiem citiem pareizticīgajiem, tikai valoda atšķiras. Tas bija neaizmirstams dievkalpojums. Tēvs Nikolajs Vieglais vēl noteica: “Lūk, Dievmātes ikona. Tā, eņģeļu nesta, nonāca Krievijā, svētceļnieki to nesa cauri daudzām pilsētām, tad tā atpeldēja no Rīgas un Liepāju, bet tagad pirmo reizi vēsturē to ved ragaviņās.” Citkārt ziemā uz dievkalpojumiem mēs svētbildi vairs nevedām, pavasarī kalpojām tikai pāris reizes, bet maijā ieradās padomju karaspēks. Mūsu mītne bija pašā ceļa malā, virs durvīm joprojām nebija noņemta restorāna izkārtne “Gasthaus”. Karavīri laikam domāja, ka te droši vien var iedzert ūdeni un alu, ienāca, bet priekšā – pieci priesteri ar visām ģimenēm un bīskaps! Viņi, protams, bija izbrīnīti: “Ko jūs, krievu popi, te darāt?” Skaidrojām, ka vācieši mūs izsūtījuši. Karavīri brīnījās, teica, ka tad jau mums vajadzēs atgriezties mājās, bet vēlāk, kad iepazināmies tuvāk, draudzīgā sarunā viens otrs piekodināja pārāk nesteigties, jo visas baumas, ka kaut kas mainījies uz labo pusi, ir un paliek tikai baumas.

***

Kad vācieši okupēja Čehiju, viņi iekārtojās augstākajos amatos, taču nu  situācija bija mainījusies. Tagad čehi ieņēma labākos amatus un sāka vāciešus izsūtīt. Arī pret mums izpaudās ne pārāk laba attieksme – sākumā čehi mūs pacieta, bet nu aizvien vairāk sāka uzstāt (lika saprast), lai mēs brauktu prom. Svešinieki ir svešinieki. Bet mums tas nozīmēja nevis atgriezties dzimtenē, bet doties taisni uz Sibīriju. Bīskaps Jānis nolēma mainīt atrašanās vietu. Viņš sūtīja savu sekretāri, kura labi runāja angliski, uz netālo amerikāņu štābu, lai noskaidrotu, kādas iespējas mums ir nokļūt amerikāņu zonā. Viņa uzzināja, ka tādu iespēju ir maz, vienīgais, ko amerikāņi esot ieteikuši – pārcelties uz Prāgu, Čehijas galvaspilsētu, kur varbūt var parādīties kādas izredzes. Drīz vien mēs tā arī izdarījām, vietējiem teikdami, ka braucam uz dzimteni.

Prāgā satikām Lietuvas arhibīskapu Daniēlu, kuram arī bija sava bēgļu grupa, tiesa, mazāka par mūsējo. Eksarhs savā testamentā norādīja, ka gadījumā, ja ar viņu kaut kas notiks, par valdošo Virsganu eksarhātā jākļūst arhibīskapam Daniēlam. Viņi grasījās atgriezties dzimtenē – citu izredžu arī nebija. Taču mums palaimējās. Katoļu organizācija ”Kavitas” mūs pievienoja beļģiem, bet negarantēja robežas šķērsošanu. Tā bija laimes spēle. Nākamajā dienā visa mūsu grupa iekāpa vagonā, taču izrādījās, ka tas nav pareizais. Īstais vilciena sastāvs atradās citur. Radās problēmas. Visapkārt patrulēja padomju armijas daļas. Nemanot, lienot zem vagoniem, nācās šķērsot vairākas vilcienu rindas. Tas viss steigā bija jāveic arī bīskapa Jāņa vecajai mātei, sievietēm ar bērniem, nemanot bija jāaiznes arī ikona. Beidzot iekārtojāmies pareizajā vagonā un vēlu naktī iebraucām Pilzenē. Pēdējā kontrole, kas vagonus pārbaudīja, pieteica, lai durvis tur aizvērtas. Ja tuvumā pienāk padomju karavīri, nekādā gadījumā nerunāt un neatbildēt krieviski, lai domā, ka esam beļģi. Vagonus pēc kārtas nāca kontrolēt amerikāņi, francūži, tad krievi. Dzirdējām, ka kāds krieviski saka: “Mēs taču te jau bijām.” Tas bija brīnums un Dieva žēlastība. Krievi aizgāja, mūs nekontrolējuši. Mēs visi pārkrustījāmies un atviegloti uzelpojām. Pēc divām trim stundām ešelons sāka kustēties, un mēs iebraucām amerikāņu zonā. Tad jau klāt bija rīts, vagonus attaisīja, un uzspīdēja saule, mums bija viegli ap sirdi, un mēs pateicāmies Dievam. Pieci mēneši padomju okupācijā bija ilgs laiks, kad vajadzēja lavierēt un baidīties.

Ar mums kopā bija arī garīdznieks – Kudrinskis, viņam līdzi bija krustdēls un paša dēls, kurš jautāja: “Tēvs, kāpēc mums jābrauc uz svešu zemi, kurš gan tur mūs gaida, te mēs tomēr esam savējie.” Viņš pieļāva šaubas. Palika. Vēlāk uzzinājām, ka nākamajā dienā viņš atkal bija mainījis domas, nolēmis mums sekot, bet viņam nepaveicās, nokļuva padomju kontroles nagos, viņu ar dēlu aizturēja un nosūtīja pa etapu uz Sibīriju. Taču krustdēlam izdevās aizbēgt, viņš nokļuva Bratislavā un vēlāk brīnumainā kārtā pat Amerikā, kur mums par šo gadījumu arī pavēstīja. No Maskavas patriarhijas žurnāla  mēs uzzinājām, ka Kudrinskis tā arī nomira Sibīrijā.

Iebraucām Ambergas pilsētā, netālu no Nirnbergas (Bavārijā). Tur mēs nokļuvām lielā nometnē, bijušajās kazarmās, kur bija dažādu tautību bēgļi. Viņus sāka šķirot, sūtīt uz dažādām pusēm, pilsētām. Šādu nometņu bija daudz. Mūs nosūtīja uz Nirnbergu, kur bija barakas kara gūstekņiem, no kuriem 90% bija baltieši. Šīs barakas bija līdzīgas redzētajām Sibīrijā. Mēs nokļuvām kādā mājā (viesnīcā), kur apakšējās telpas bija tukšas, bet augšstāva telpās dzīvoja viena ģimene: vīrs, sieva un septiņgadīga meita. Šajā pašā dzīvoklī izmitināja arī mūs, sešas ģimenes. Vienā mazā istabiņā: arhibīskaps, viņa māte un es, blakus – tēvs Nikolajs Vieglais ar savu ģimeni, tālāk – tēvs Nikolajs Perehvaļskis ar savu māsu, sievu un diviem bērniem, pretī dzīvoja luterāņu mācītājs Krisbergs, kura ģimenē piedzima dvīnīši, vēl te dzīvoja divas ārstu ģimenes. Mēs tomēr bijām laimīgi par to, ka atradāmies norobežotā telpā ar īstām sienām, jo barakās dzīvojošie nodalīja savus dzīvokļus ar segām un palagiem. Apstākļi nebija viegli.

Nometnē katoļiem un luterāņiem tika piešķita viena baraka, kas kalpoja par baznīcu. Mums, pareizticīgajiem, atļāva izmantot mūsu dzīvojamās mājas apakšējo stāvu. Te ierīkojām altāri, izgatavojām pagaidu ikonostasu, šeit atradās arī Dievmātes ikona. Uz dievkalpojumiem ieradās ap 50 cilvēku.”

Latvijas Ārzemju Pareizticīgās Baznīcas locekļi dažādās pārvietoto personu (D.P.) nometnēs bija nākuši no dažādām draudzēm; viņi bija pieraduši pie saviem priesteriem un savas draudžu darbības. Tomēr bija viens kopīgs mērķis: organizēt baznīcu un dievkalpojumus, lūgt Dievu, aizmirst pagātnes un tagadnes rūgtumu un lūkoties nezināmā, tomēr, kā viņi cerēja, labākā nākotnē. Daudzajās nometnēs bija izveidojušās mazas draudzes, tika veikts misionāru darbs. Priesteris Jānis Baumanis atradās Vircburgā, kur bija izveidojusies diezgan liela ticīgo saime, tēvam Fjodoram Mihailovam Rēgensburgā arī bija liela draudze. Virspriesteris Leonīds Ladinskis Latvijā bija atbildīgs par Aleksandra Ņevska baznīcu un draudzi Daugavpils centrā, bija Daugavpils iecirkņa prāvests. Te, Vācijā, viņš uzrādīja sevišķas misionāra spējas: viņš ar velosipēdu brauca 50 un pat 100 km, koferī vezdams līdzi biķeri un citas nepieciešamās lietas kalpošanai. Noskaidrojis, ka Vircburgas nometnē Vācijas amerikāņu zonā ir Latvijas Pareizticīgās Baznīcas locekļi, viņš noturēja pirmo dievkalpojumu vienā garāžā, kas piederēja nometnei un šim nolūkam tika iztīrīta. Pēc dievkalpojuma un tējas glāzes cilvēki noturēja sapulci un organizēja draudzi. Viņi atrada tukšu stalli, kuru iztīrīja, izveidoja ikonostasu.

D.P. nometne Eslingenā (amerikāņu zonā) bija ļoti tuvu Štutgartei, kur pareizticīgo baznīca bija pastāvējusi jau pirms kara, bet bombardēšanā to sagrāva. Tika atrasta liela skola, kuru aizņēma U.N.R.A. (vēlāk I.R.0. – Intemational Refugees Organization, t.i., Starptautiskā Bēgļu Organizācija) un kur atradās D.P. nometņu administrācijas telpas. Tur bija dažas tukšas istabas. Pareizticīgie iztīrīja vienu istabu un izveidoja ikonostasu, viens no grupas locekļiem, kurš bija mākslinieks, veica galīgo ikonostasa apdari. Diemžēl, visiem par bēdām, priesteris J. Briedis cieta nelaimes gadījumā. Priesteri sabrauca automobilis, un 1946. gada 15. septembri viņš mira. Kad priesteri J. Briedi apglabāja Eslingenas kapsētā, daudzi draudzes locekļi sēroja un izvadīja viņu uz pēdējo atdusas vietu.

***

“Kur vien varējām, braucām uz dievkalpojumiem ar Dievmātes ikonu: uz Hamburgu, Hannoveri, Rēgensburgu, Štutgarti, Minheni.

Prosforas cepām paši. Taču ar liturģijai nepieciešamo vīnu bija grūtāk. Kur lai to atrod? Vērsāmies pēc palīdzības pie amerikāņu karaspēka vadības. Mums izdeva atļauju – vīna kastes izsniegšanai. Kopā ar tēvu Nikolaju Vieglo devāmies pēc vīna. Ar vilcienu iebraucām Vircburgā, pilsēta visa izpostīta. Jautājām, kur atrast vajadzīgo ielu. Mums parādīja virzienu un skaidroja: aiziesiet līdz tādai un tādai ielai, tad nogriezīsieties, nokļūsiet tādā un tādā ielā utt. Meklējām un nevarējām tikt gudri, kur gan tas pagrabs īsti ir. Kas gan te varēja sazīmēt kādu ielu? Visur taču bija vienas vienīgas drupas. Kādam garāmgājējam apjautājāmies pēc vīna pagraba. “Tur, lūk, tas atrodas, aiz šīs kaudzītes.” Un tiešām, palielā drupu kaudzē sazīmējām durvis, kas veda lejup uz vīna pagrabiņu. Mūs ar prieku uzņēma, parādījām pavadvēstuli. Kādu vīnu vēlaties? Lūdzu pagaršojiet šo. Vai nav labs? Un šo… Pagaršojām vienu otru, vēl vienu... Tie bija baltie vīni, visi tik svaigi, tik garšīgi. Atbildējām, ka dievkalpojumā pieņemts izmantot sarkanvīnu. Pagaršojām arī tos. Rezultātā ar izvēlēto vīna kasti tik tikko izkļuvām ārā. Vakarā ar vilcienu atgriezāmies Nirnbergā.

Mūsu misionāru darbā lielu ieguldījumu un palīdzību sniedza kāda sieviete – Vera Krēgere. Pēc izcelsmes viņa bija krieviete, dzīvoja Minhenē un reizi nedēļā atbrauca pie bīskapa Jāņa, lai saņemtu norādījumus un informāciju. Pārtikdama no dažiem feniņiem, viņa visu saziedoto naudu ieguldīja izdevējdarbībā. Viņa izdeva žurnālu “Orthodox Rundschau”, ar Pareizticību iepazīstinot arī vāciešus. Šim darbam viņa veltīja visu savu dzīvi.

Bija 1945. gads, trūkums, mums pēc kartiņām deva tikai pusi no tā, ko vietējiem. Ēdām nometnes virtuvē, katru rītu deva auzu pārslu biezputru. Taču strādāt vajadzēja kārtīgi. Es taisīju fotogrāfijas, tāpēc man ierādīja mazu kaktiņu, kur iekārtoju studiju. Visiem 2000 cilvēkiem vajadzēja fotogrāfijas pasēm, katrai pasei pa 16. Darba bija daudz.

Te mēs nodzīvojām līdz 1949. gadam. Pieradām pie neērtībām un grūtībām, turklāt mēs jau zinājām, kā klājās tiem, kas nokļuva Sibīrijā, Solovecu salās. Pats galvenais, ka bijām brīvi. Vācieši mūs neaiztika.

Katru svētdienu mēs ar arhibīskapu kaut kur braucām, es jau kalpoju kā hipodiakons. Mums bija vairāki hipodiakoni, kas izsūtīti no Rīgas. Dimitrijs Grigorjevs pēc tam jau kā priesteris kalpoja Vašingtonā svētā Nikolaja katedrālē, agrāk viņš bija piekalpojis metropolītam Augustīnam, metropolītam Sergejam un bīskapam Jānim. Vēl bija Konstantīns Hramovs, Jevgēņijs Reinhauzens un Leo Reinhauzens, vēlāk viņi gan nekļuva par priesteriem.”

***

Bīskaps Jānis Garklāvs un vairums Latvijas garīdznieku izceļoja uz ASV. Lielākā daļa Latvijas garīdzniecības, tajā skaitā virspriesteri N. Vieglais, N. Perehvaļskis, V. Šķiliņš, L. Ladinskis, J. Liepiņš, J. Legkijs un G. Benigsens, izvēlējās nevis metropolīta Augustīna, bet bīskapa Jāņa aizbildniecību. Daudzas lietas ir atkarīgas nevis no jurisdikcijas, nevis no statusa, bet gan garīdznieka personīgajām īpašībām, talantiem. Skaidrs, ka šajā ziņā negribas arī pārāk noniecināt metropolītu Augustīnu, jo salīdzinājumā ar jauno bīskapu Jāni viņš bija vecs, slims večuks.

Virspriesteris P. Kurzemnieks devās uz Kanādu un virspriesteris J. Baumanis - uz Karakasu Venecuēlā, bet virspriesteris A. Puzanovs palika Vācijā.

Ar metropolītu Augustīnu palika tikai viens priesteris – Antonijs Grāmatiņš, kas kļuva par Latvijas Pareizticīgās Baznīcas prāvestu Lielbritānijā. Viņš bija vienīgais latviešu priesteris visā valstī. Tēvs Antonijs organizēja un apkalpoja četras draudzes: Koventrijā (svētā Marka baznīcā); Mančesterā (svētā Jura krievu pareizticīgo baznīcā); Bredfordā Sautfildas laukuma kapelā un Londonā svētā Mateja baznīcā Vorvikrouda (Warwick Road). Viņš bija ļoti aktīvs un spēja izdot "Mūziku svētajai liturģijai" ar latviešu tekstu. Šo publikāciju iespiešanas izdevumus devīgi sedza neatkarīgās Latvijas valsts sūtnis K. Zariņš. Virspriesteris Antonijs mira 1969. gada 16. jūlijā un apbedīts Brokvudas kapsētā Sarijas grāfistē.

Latvijas Pareizticīgā Baznīca trimdā uz laiku palika bez vadības. 1972. gadā par trimdas Baznīcas vadītāju kļuva protopresbiters Aleksandrs Černejs Londonā, kura laikā Baznīca atdzīvojās.

***

1947. gadā sākusies izceļošana pakāpeniski sāka izkliedēt Latvijas pareizticīgos, tajā skaitā arī garīdzniekus ar viņu nabadzīgo iedzīvi pa visām pasaules daļām. Drīz izceļošana kļuva gandrīz ikdienišķa. Dažādu valstu politiskās uzticamības pārbaudes komisijas bija ļoti aizņemtas, pārbaudot un novērtējot bēgļu piemērotību kļūt par šo valstu nākošajiem pilsoņiem. Atsevišķi cilvēki, precēti pāri un ģimenes ar visu vecumu bērniem sakravāja niecīgo īpašumu un iestājās rindās braukšanai uz visām četrām debess pusēm.

Bīskaps Jānis ar Latvijas garīdzniekiem ieradās ASV 1949. gada 22. jūlijā.

Tēvs Sergejs atceras: “Uz kuģa, aizbraucot uz Ameriku, kopā ar mums bija tēvs Nikolajs Vieglais ar ģimeni, tēvs Jānis Legkijs ar ģimeni, tēvs Nikolajs Perehvaļskis, tēvs Fjodors Mihailovs, tēvs Kudrinskis, bija arī Georgijs Benigsens, Jānis Baumanis, Viktors un Vitālijs Kaļiberski, Mihails Želmironoks. Sākumā Vācijā viņi katrs kalpoja savā draudzē, bet, kad aizbraucām uz Ameriku, protams, saņēmām vīzas uz dažādiem štatiem, katrs no mums tika nosūtīts uz citu pilsētu, bija arī kāds, kas aizbrauca uz Venecuēlu, uz Austrāliju.

Tēvs Jānis Baumanis Karakasā (Venecuēlā) uzcēla brīnišķīgu baznīcu. Viņš mēdza atbraukt arī ciemos uz ASV, Čikāgu, jo bija labos draugos ar Valdnieku Jāni Garklāvu (Limbažos abi bija kalpojuši kopā), rakstīja viņam apsveikumus svētkos. Kad Baumaņa tēvs sasniedza pensijas vecumu, draudze viņam savāca naudu, lai viņš varētu aizbraukt uz Itāliju, uz Svēto zemi.

Tēvs Nikolajs Perehvaļskis kalpoja Ņujorkas katedrālē, kur tēvs Leonīds Ladinskis bija prāvests. Tēvs Nikolajs Vieglais sākumā kalpoja Pensilvānijā, pēc tam viņu pārcēla un Berkli (netālu no Sanfrancisko), kur viņš nodzīvoja līdz sava mūža pēdējām dienām. Tēvs Georgijs Benigsens beidza tur universitāti, un pēc tam pats lasīja lekcijas universitātē, viņš kalpoja vecā draudzē Sanfrancisko. Tēvs Mihails Želmironoks Santabarbarā (Kalifornijā) arī uzbūvēja dievnamu un tur kalpoja.

Eminence Jānis, būdams Amerikā, izveidoja un nostiprināja eparhiju vidējos štatos, sākumā to sauca par Detroitas-Klīvlendas, pēc tam pārdēvēja par Čikāgas-Mineapoles eparhiju. Sākumā šī bīskapija Amerikas Baznīcā bija pati vājākā, bet bīskapa Jāņa darbības laikā izauga par lielāko un stiprāko. Nedaudz vēlāk bīskaps Jānis tika paaugstināts par arhibīskapu. Valdnieks daudz braukāja, apmeklēdams ļoti daudzas draudzes. Viņš ar Dievmātes ikonu pabija arī Kanādā.

Arhibīskaps Jānis bija cilvēks ar plašu dvēseli, un visi pret viņu izturējās ar lielu cieņu. Lai kur viņš arī būtu, ļaudis viņu uzņēma ar prieku un siltumu. Kad eparhijā notika sanāksmes, Valdnieks uz visiem jautājumiem atbildēja tā, kā Kungs mācījis saviem skolniekiem. Es brīnījos, no kurienes viņam bija šī gudrība, kas jautās katrā viņa vārdā. Šo svētību visi juta, bija redzams, ka viņš ir Dieva cilvēks.

Arhibīskapam Jānim bija paradums gan Latvijā, gan izsūtījumā, gan jaunajā kalpošanas vietā Amerikā visur un visās vietās staigāt un ierasties svētkalpotāja tērpā. Viņš ne reizi neapvilka civilās drēbes. Gan uz ielas, gan transporta līdzekļos, gan sabiedriskās vietās viņu redzēja tikai talārā. Drīzāk to varētu nosaukt nevis par paradumu, bet par apziņu, ko uzliek ieņemamais amats. Reiz kā Amerikas Pareizticīgās Baznīcas pārstāvis viņš tika komandēts apsveikt Bulgārijas patriarhu intronizācijas dienā. Priesteris Sergejs Garklāvs viņam bija iegādājis lielisku melnu uzvalku. Arhibīskapu pavadīja priestera Sergeja dēls priesteris Aleksandrs. Ilgu ceļa posmu esot bijis jābrauc ar dažādiem transporta līdzekļiem un, pats par sevi saprotams, laicīgā sabiedrībā vieglāk justies, kad esi nepamanīts. Taču jaunais uzvalks tā arī netika izpakots. Uz kārtējo jautājumu Eminence atbildēja, ka esot Kristus kareivis un tā esot viņa uniforma, un, ja jau laicīgā karadienestā iesauktajiem ir savs apģērbs, lai respektētu ieņemamo stāvokli, tad vēl jo vairāk tas jādara svētkalpotājiem. Skaidrs, ka cilvēks talārā piesaista pasaules uzmanību, zināmā mērā tas jau ir kā sprediķis, kā liecība. Ne visiem pietiek drosmes un spēka palikt uzmanības centrā.

Arhibīskapu Jāni viņa biežajos izbraukumos parasti pavadīja svētkalpotāji, viens no tiem priesteris Aleksandrs Kaplers. Kāds puišelis, ieraudzījis arhibīskapu Jāni, jautājis: “Vai tas gadījumā nav Romas pāvests?” Tēvs Aleksandrs ar humoru atbildējis: “Ir gan, tikai tu to nevienam nesaki.” Valdnieks turpināja uzturēt kontaktus ar dažādu valstu un konfesiju garīdzniekiem.

Arhibīskaps Jānis izturējās pret citām kristīgām konfesijām ar lielu cieņu, taču līdz mūža beigām palika nelokāms pareizticīgais. Viņš nevienam neko neuzspieda un necieta, kad citi nesaglabā ticības lietās saprātīgu distanci. Drošs attālums ir kristīgo konfesiju savstarpējo attiecību izaugsmes ķīla.

***

Virspriesteris Sergejs Garklāvs par arhibīskapa pēdējām dzīves gaitām stāsta: "Pēdējos četrus gadus Valdnieks Jānis dzīvoja mūsu ģimenē, taču vairs aktīvi nekalpoja, veselība viņam bija laba. Ja vadās pēc mūsu Eiropas prakses, tad arhibīskaps Jānis būtu varējis vēl kalpot. Viņam bija 80 gadu, kad viņš aizgāja pensijā. Viņš mīlēja baznīcu, viņš bija īsts cīnītājs. Dievs viņu aizsauca pie Sevis katoļu Lieldienās un pareizticīgo svētkos - Kristus ieiešanas dienā Jeruzalemē. Viņš nokalpoja visnakts dievkalpojumu. Rīta agrumā arhibīskaps sēdēja uz dīvāna nedaudz noliektu galvu, salicis pirkstus krusta zīmei. Es gāju mazgāties, domāju, ka viņš pamodies agrāk un droši vien iemidzis, tāpēc negribēju traucēt. Kad teicu viņam “Labrīt!”, viņš neatbildēja, tad sapratu… Viņš nomira klusi, mierīgi. Piezvanīju uz Ņujorku metropolītam. Viņš pavēstīja šo ziņu tālāk, visi lūdzās par aizgājēju. Viņš tika apglabāts Svētā Tihona kapos.”

***

Tagad Amerikas ticīgie atvadās no Dievmātes ikonas, bet virspriesteris Sergejs Garklāvs saka: "Mūsu skumjas, atvadoties no Dievmātes, pārtop priekā, jo priecāsies visi Krievijas ļaudis, kuri atkal varēs skatīt šo svētumu. Par to arī sapņoja un šo brīdi gaidīja arhibīskaps Jānis Garklāvs, viņš ticēja, ka Krievija reiz atbrīvosies no komunisma un klosteris atjaunosies. Valdnieks savā dzīves laikā to nepieredzēja, taču man un manam dēlam ir gods īstenot viņa vēlējumu – atgriezt ikonu atjaunotajā Tihvinas klosterī."

Svētceļotāju ievērībai!

Tiem, kuri vēlētos doties svētceļojumā uz Tihvinas klosteri Pēterburgas eparhijā, ieteicams vispirms sazināties ar klosteri: tālr. (812-67) 516-69, fakss (812-67) 510-84, elektroniskais pasts info@tbum.org, informācija arī http://tbum.org