====Kyrie eleison====

Šī nelielā grāmata satur televīzijas raidījumu cikla ierakstus, kas tika raidīti ēterā 1999. gada pavasarī ar Maskavas un visas Krievijas patriarha Aleksija 2 svētību zem kopīga nosaukuma „Miers jūsu namam”. Cikls sastāv no 32 raidījumiem un ir veltīts tēmai par lūgšanu. Kas ir lūgšana? Kāpēc jālūdz? Kā iemācīties lūgt? Lūgšana kā saruna ar Dievu. Lūgšana kā attāluma pārvarēšana starp Dievu un cilvēku. Lūgšana „Mūsu Tēvs”. Jēzus lūgšana. Lūšana Dievmātei un svētajiem. Lūgšana par dzīviem un mitušiem. Tādas ir pamattēmas, ko atklāj autors. Lietojot vienkāršu un pieejamu valodu Igumens Ilarions vēršas pirmkārt pie tiem, kas nesen uzkāpuši uz ceļa pie Dieva un Baznīcas un pa šo ceļu sper pirmos soļus.

I. Lūgšana – sastapšanās

Lūgšana tā ir satapšanās ar Dzīvo Dievu. Kristietība dod cilvēkam nepastarpinātu pieeju Dievam, kurš dzird viņu, palīdz viņam, mīl viņu. Tajā ir radikāla kristietības atšķirība, piemēram, no budisma, kur meditācijas laikā lūdzējam ir darīšana ar kādu bezpersonisku pārbūtību, kurā viņš iegrimst un kurā izšķīst, bet Dievu kā Personību viņš nejūt. Kristieša lūgšanā cilvēks piedzīvo Dzīvā Dieva klātbūtni.

Kristietībā mums atklājas Dievs, kas kļuvis par cilvēku. Kad mēs stāvam ikonas priekšā, tad apceram Iemiesoto Dievu. Mēs zinām, ka Dievu nav iespējams iztēloties, aprakstīt, attēlot ikonā vai gleznā. Bet ir iespējams attēlot Dievu, kurš kļuva Cilvēks – tādu, kāds Viņš parādījās cilvēkiem. Caur Jēzu Kristu kā Cilvēku mēs atklājam sev Dievu. Šī atklāsme notiek lūgšanā, vērstā uz Kristu. Caur lūgšanu mēs uzzinām, ka Dievs piedalās visā, kas notiek mūsu dzīvē. Tāpēc sarunai ar Dievu ir jābūt nevis mūsu dvēseles fonam, bet tās galvenajam saturam. Starp cilvēku un Dievu eksistē daudzums barjeru, kuras var pārvarēt tikai ar lūgšanas palīdzību.

Bieži jautā: kāpēc jālūdz, jāprasa Dievam kaut kas, ja Dievs tāpat jau zina, ko mums vajag? Uz to es atbildētu šādi: mēs nelūdzam tādēļ, lai no Dieva kaut ko izprasītu. Jā, dažos gadījumos mēs prasām Viņam konkrētu palīdzību tādos vai citos dzīves apstākļos. Bet galvenajam lūgšanas saturam tādam nav jābūt. Dievs nevar būt tikai „vispalīdzošs līdzeklis” mūsu zemes lietās. Galvenais lūgšanas saturs vienmēr ir stāvēšana Dieva priekšā, pati tikšanās ar Viņu. Lūgt vajag tādēļ, lai būtu kopā ar Dievu, sajustu Viņa klātbūtni.

Tomēr satikšanās ar Dievu lūgšanā notiek ne vienmēr. Pat satiekoties ar cilvēku mēs ne vienmēr spējam pārvarēt mūs atdalošās barjeras, ieiet dziļumos, bieži mūsu saskarsme ar cilvēkiem aprobežojas tikai augšējā līmenī. Tā arī lūgšanā. Reizēm mēs jūtam, ka starp mums un Dievu ir it kā melna siena, ka Dievs mūs nedzird. Bet mums jāsaprot, ka šo barjeru nav uzlicis Dievs: mēs paši ar saviem grēkiem to uzceļam. Pēc kāda Rietumu viduslaiku teologa vārdiem, Dievs vienmēr ir blakus, bet mēs esam tāli no Viņa, Dievs vienmēr mūs dzird, bet mēs nedzirdam Viņu, Dievs vienmēr ir mūsos, bet mēs – ārpusē, Dievs mūsos ir mājās, bet mēs Viņā – svešinieki.

Atcerēsimies par to, kad gatavojamies lūgšanai. Atcerēsimies to katru reizi, kad mēs, nostājoties lūgšanai, satiekamies ar Dzīvo Dievu.

II. Lūgšana – dialogs

Lūgšana – tas ir dialogs. Tā sevī ietver ne tikai mūsu pievēršanos Dievam, bet arī paša Dieva atbildi. Kā jau katrā dialogā, lūgšanā var ne tikai izteikties, izrunāties, bet arī izdzirdēt atbildi. Ne vienmēr Dieva atbilde nāk tieši lūgšanas laikā, dažkārt tas notiek nedaudz vēlāk. Mēdz gadīties, piemēram, ka mēs prasām Dievam tūlītēju palīdzību, bet tā nāk tikai pēc vairākām stundām vai dienām. Bet mēs saprotam, ka tas ir noticis tieši tādēļ, ka mēs lūgšanā izlūdzām palīdzību Dievam.

Caur lūgšanu mēs varam daudz uzzināt par Dievu. Lūdzot, ļoti svarīgi ir būt gatavam, ka Dievs mums atklāsies, bet Viņš var izrādīties citāds, nekā mēs Viņu esam iedomājušies. Bieži mēs izdarām kļūdu, stājoties Dieva priekšā ar personīgu priekšstatu par Viņu un šie priekšstati aizsedz mums reālo Dzīvā Dieva attēlu (ikonu), kuru pats Dievs mums var atklāt. Nereti cilvēki savā apziņā rada kādu elku un šo elku lūdz. Šis mirušais, mākslīgi radītais elks kļūst par šķērsli, barjeru starp Dzīvo Dievu un mums – cilvēkiem. „Radi sev melīgu Dieva attēlu un pamēģini Viņu lūgt. Radi sev nežēlīga un barga Tiesneša tēlu un pamēģini Viņu lūgt ar uzticību, ar mīlestību” – saka Surožas metropolīts Antonijs. Tā, lūk, mums jābūt gataviem tam, ka Dievs atklāsies ne tāds, kādu mēs Viņu iedomājamies. Tādēļ, sākot lūgt, jānovēršas no visiem tēliem, kurus rada mūsu iedomas, cilvēka fantāzija. Dieva atbilde var nākt dažādos veidos, bet lūgšana nekad nevar būt bez atbildes. Ja mēs nedzirdam atbildi, tātad kaut kas nav kārtībā mūsos pašos, tātad mēs vēl neesam pietiekoši noskaņojušies uz šo saskaņu, vienprātību, kas nepieciešama, lai satiktos ar Dievu.

Ir tāds instruments, ko sauc par kamertoni, to izmanto klavieru noskaņošanai, šis instruments dod tīru „la” skaņu. Un klavieres stīgām jābūt noskaņotām tā, lai skaņa, ko tās dod, atrastos precīzā saskaņā ar kamertoņa skaņu. Līdz tam, kamēr „la” stīga nav noskaņota precīzi, lai cik arī jūs nesistu pa taustiņiem, kamertonis klusēs. Bet tajā mirklī, kad stīga sasniedz vajadzīgo nostiepuma pakāpi, kamertonis, šis nedzīvais metāla priekšmets, pēkšņi sāk skanēt. Noskaņojis vienu „la” stīgu, meistars pēc tam noskaņo „la” arī citās oktāvās. Pēc tam viņš noskaņo „si”, „do” utt. Vienu oktāvu pēc otras, līdz beidzot viss instruments ir noskaņots atbilstoši kamertonim.

Tāpat jānotiek arī ar mums lūgšanā. Mums ir jānoskaņojas uz Dievu, jānoskaņo uz Viņu visa sava dzīve, visas dvēseles stīgas. Kad mēs noskaņosim savu dzīvi uz Dievu, iemācīsimies Viņa baušļus, kad Evaņģēlijs kļūs par mūsu tikumības un garīgo likumu un mēs sāksim dzīvot saskaņā ar Dieva baušļiem, tad mēs sāksim just, ka mūsu dvēsele atsaucas uz Dieva klātbūtni, līdzīgi kamertonim, kurš atsaucas uz precīzi noskaņotu stīgu.

III. Kad vajag lūgt?

Kad un cik ilgi jālūdz? Apustulis Pāvils saka: „Lūdziet bez mitēšanās” (1.Tes 5:17). Svētais Gregors Teologs raksta: „Atcerēties par Dievu vajag biežāk kā elpot”. Ideālā variantā visai kristieša dzīvei ir jābūt „uzvērtai” uz lūgšanas.

Daudzas bēdas, nelaimes un ciešanas notiek tieši tādēļ, ka cilvēki aizmirst Dievu. Ir taču arī starp noziedzniekiem ticīgi cilvēki, bet nozieguma veikšanas laikā viņi par Dievu nedomā. Grūti iedomāties cilvēku, kurš iet slepkavot vai zagt ar domu par visuredzošo Dievu, no Kura neko nevar noslēpt. Un visi grēki tiek veikti tieši tad, kad cilvēks Dievu neatceras.

Vairums ļaužu nav spējīgi lūgties visu dienu, tāpēc jāatrod kāds laiks, pat īss, lai atcerētos Dievu.

No rīta jūs mostaties ar domu par to, ko jums šajā dienā vajadzēs izdarīt. Pirms jūs sākat strādāt un ieslīgstat neizbēgamajās rūpēs, veltiet kaut dažas minūtes Dievam. Nostājieties Dieva priekšā un sakiet: “Kungs, Tu man devi šo dienu, palīdzi man to pavadīt bez grēka, bez netikumiem, pasargā mani no visa ļauna un nelaimēm.” Un lūdziet Dieva svētību austošajai dienai.

Visas dienas garumā centieties biežāk atcerēties Dievu. Ja jums ir slikti, vēršaties pie Dieva ar lūgšanu: “Kungs, man ir slikti, palīdzi man”. Ja jums ir labi, sakiet Dievam: “Kungs, slava Tev, pateicos Tev par šo prieku”. Ja jūs raizējaties par kādu, sakiet Dievam: “Kungs, es uztraucos par viņu, man sāp par viņu, palīdzi viņam”. Un tā visas dienas garumā – lai kas ar jums arī nenotiktu, pārvērtiet to visu lūgšanā.

Kad diena ies uz beigām, un jūs gatavosieties miegam, atcerieties pavadīto dienu, pateicieties Dievam par visu labo, kas notika, un pienesiet nožēlu par visiem tiem necienīgajiem darbiem un grēkiem, kurus šajā dienā esat izdarījuši. Lūdziet Dievam palīdzību un svētību priekšāstāvošajai naktij. Ja jūs iemācīsieties tā lūgties katru dienu, jūs drīz pamanīsiet, cik pilnvērtīga kļūs visa jūsu dzīve.

Bieži cilvēki aizbildina savu nevēlēšanos lūgties ar to, ka viņi ir pārāk aizņemti, pārslogoti ar darbiem. Jā, daudzi no mums dzīvo tādā ritmā, kādā senākos laikos cilvēki nedzīvoja. Dažreiz mums nākas dienas laikā darīt daudz darbu. Bet dzīvē vienmēr ir kādas pauzes. Piemēram, mēs stāvam pieturā un gaidām tramvaju – trīs-piecas minūtes. Braucam autobusā – 20-30 minūtes, uzgriežam telefona numuru un dzirdam klausulē signālu “aizņemts” – vēl dažas minūtes. Kaut vai šīs pauzes izmantosim lūgšanai, lai tas nebūtu zaudēts laiks.

IV. Īsās lūgšanas.

Bieži tiek uzdoti jautājumi: kā vajag lūgt, ar kādiem vārdiem, kādā valodā? Daži cilvēki saka pat tā: “Es nelūdzu, jo nemāku, nezinu lūgšanas”. Lūgšanai nevajag nekādas īpašas prasmes. Ar Dievu var vienkārši sarunāties. Dievkalpojumos Pareizticīgajā baznīcā mēs izmantojam īpašu valodu – baznīcslāvu valodu. Bet personīgajā lūgšanā, kad mēs paliekam vienatnē ar Dievu, nav vajadzības pēc kaut kādas īpašas valodas. Mēs varam Dievu lūgt tajā valodā, kurā runājam ar cilvēkiem, kurā domājam.

Lūgšanai ir jābūt ļoti vienkāršai. Sirdsskaidrais Sīrijas Īzāks sacīja: “Viss tavas lūgšanas pamats (audums) lai ir vienkāršība. Viens muitnieka vārds viņu izglāba, un viens laupītāja vārds pie krusta darīja viņu par Debesu Valstības mantinieku”.

Atcerēsimies līdzību par muitnieku un farizeju: “Divi cilvēki aizgāja uz templi Dievu lūgt. Viens bija farizejs, bet otrs- muitnieks. Farizejs nostājās un lūdza pie sevis: es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki- laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks. Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem. Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis uz debesīm pacelt, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!” (Lūk.18: 10-13). Un šī īsā lūgšana viņu izglāba. Atcerēsimies arī laupītāju, kurš bija piesists krustā blakus Jēzum un kurš teica Viņam: “Piemini mani, Kungs, savā valstībā” (Lūk. 23: 42).Tikai ar to bija pietiekami, lai viņš ieietu paradīzē.

Lūgšana var būt ļoti īsa. Ja jūs tikai sākat savu lūgšanas ceļu, sāciet ar ļoti īsām lūgšanām – tādām, uz kurām jūs variet sakoncentrēties. Dievam nav vajadzīgi vārdi, Viņam vajadzīga cilvēka sirds. Vārdi ir otršķirīgi, primārā nozīme ir tām jūtām, noskaņojumam, ar kādu mēs nākam pie Dieva. Nostāties Dieva priekšā bez dievbijības vai ar izklaidību, kad lūgšanas laikā mūsu prāts maldās pa sānceļiem, ir daudz bīstamāk kā pateikt lūgšanā nepareizu vārdu. Izklaidīgai lūgšanai nav ne jēgas, ne vērtības. Šeit darbojas vienkāršs likums: ja lūgšanas vārdi nav aizgājuši līdz mūsu sirdij, tie neaizsniedz Dievu. Kā mēdz sacīt – tāda lūgšana nepaceļas augstāk par tās istabas griestiem, kurā mēs lūdzamies, bet tai taču ir jāsasniedz debesis. Tāpēc ir svarīgi, lai katrs lūgšanas vārds būtu mūsos dziļi izdzīvots. Ja neesam spējīgi sakoncentrēties garām lūgšanām, kuras ir atrodamas Pareizticīgo Baznīcas lūgšanas grāmatās, izmēģināsim savus spēkus īsajās lūgšanās: “Kungs, apžēlojies”, “Kungs, glāb”, “Kungs, palīdzi man”, “Dievs, apžēlojies par mani grēcīgu”.

Kāds ticības aizstāvis (askēts, cīnītājs) teica, ka, ja mēs tikai varētu ar visu jūtu spēku, no visas sirds, ar visu dvēseli pateikt tikai vienu lūgšanu “Kungs, apžēlojies”, ar to pietiktu, lai glābtos. Bet problēma ir tajā, ka, kā likums, mēs to nevaram pateikt no visas sirds, nevaram to pateikt ar visu savu dzīvi. Tāpēc, lai būtu Dieva uzklausīti, mēs mēdzam būt daudzvārdīgi.

Atcerēsimies, ka Dievs alkst pēc mūsu sirds, bet ne pēc mūsu vārdiem. Ja mēs vērsīsimies pie Viņa no visas sirds, tad noteikti saņemsim atbildi.

V. Lūgšana un dzīve.

Lūgšanu pavada ne tikai prieki un atklājumi, kuri notiek pateicoties tai, bet arī pinķerīgs, akurāts ikdienas darbs. Dažreiz lūgšana atnes milzīgu prieku, atspirdzina cilvēku, dod viņam jaunus spēkus un jaunas iespējas. Bet bieži cilvēks nav noskaņots uz lūgšanu, viņam lūgt negribas. Bet, lūk, lūgšana nedrīkst būt atkarīga no mūsu garastāvokļa. Lūgšana – tas ir darbs. Sirdsskaidrais Atona Siluāns teica: “Lūgt – tas ir asinis liet”. Kā jau visos darbos, no cilvēka puses ir vajadzīga piepūle, dažreiz milzīga, lai tajos mirkļos, kad negribas lūgt, piespiestu sevi uz to. Tāds varoņdarbs atmaksājas simtkārtīgi.

Kādēļ gan mums dažreiz negribas lūgties? Es domāju – galvenais iemesls tam ir tas, ka mūsu dzīve neatbilst lūgšanai, nav noskaņota uz to. Bērnībā, kad es mācījos mūzikas skolā, man vijoles klasē bija brīnišķīgs skolotājs: viņa stundas dažkārt bija ļoti interesantas, dažkārt ļoti grūtas, bet tas nebija atkarīgs no viņa noskaņojuma, bet gan no tā, cik labi vai slikti es biju sagatavojies stundai. Ja es daudz trenējos, mācījos kādu mūzikas gabalu un ierados uz stundu apbruņots, tad arī stunda pagāja vienā elpas vilcienā – gan pasniedzējam bija patīkami, gan man. Bet, ja es visu nedēļu noslinkoju un ierados nesagatavojies, tad skolotājs bija sarūgtināts un man bija riebīgi, ka stunda neiet tā kā gribētos.

Tieši tāpat ir ar lūgšanu. Ja jūsu dzīve nav sagatavošanās lūgšanai, tad arī lūgt jums būs ļoti grūti. Lūgšana ir indikators mūsu garīgajai dzīvei, savdabīgs lakmusa papīrītis. Mums ir jāizkārto dzīve tā, lai tā atbilstu lūgšanai. Tad, kad lūdzam lūgšanu “Mūsu Tēvs”, mēs sakām: “Kungs, Tavs prāts lai notiek” – tas nozīmē to, ka mums vienmēr jābūt gataviem tam, lai izpildītu Dieva gribu, pat tad, kad Dieva griba ir pretēja mūsu cilvēciskajai gribai. Kad mēs sakām Dievam: “un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem” – mēs ar to uzņemamies piedot cilvēkiem, piedot viņiem viņu parādus, jo, ja mēs nepiedosim saviem parādniekiem, tad pēc šīs lūgšanas loģikas, arī Dievs nepiedos mums mūsu parādus.

Tātad, viens atbilst otram: dzīve- lūgšanai un lūgšana – dzīvei. Bez šīs saskaņas mums nebūs panākumu ne dzīvē, ne lūgšanā.

Tāpēc nesamulsīsim, ja mums ir grūti lūgties. Tas nozīmē, ka Dievs liek mūsu priekšā jaunus uzdevumus, pie tam, mums jārisina tie gan lūgšanā, gan dzīvē. Ja mēs iemācīsimies dzīvot pēc Evaņģēlija, tad iemācīsimies arī lūgt pēc Evaņģēlija. Tad arī mūsu dzīve kļūs pilnvērtīga, garīga, īsti kristīga.

VI. Pareizticīgo lūgšanu grāmata.

Lūgt var dažādi, piemēram, saviem vārdiem. Tādai lūgšanai cilvēku ir jāpavada vienmēr. No rīta un vakarā, dienu un nakti cilvēks var vērsties pie Dieva ar saviem vienkāršajiem, no sirds dziļumiem nākošajiem vārdiem.

Bet ir arī lūgšanu grāmatas, kuras vēl senos laikos sastādīja svētie, tās nepieciešams lasīt, lai iemācītos lūgšanu. Šo lūgšanu vārdus satur Pareizticīgo lūgšanu grāmatas. Tur jūs atradīsiet rīta, vakara, grēku nožēlas, pateicības lūgšanas, atradīsiet dažādus kanonus, akatistus un daudz citu lūgšanu. Nopērkot Pareizticīgo lūgšanu grāmatu, nebaidieties, ka tajā ir tik daudz lūgšanu. Jums tās visas nav jālasa.

Ja rīta lūgšanas nolasa ātri, tas aizņem apmēram 20 minūtes. Bet, ja tās lasa pārdomājot, uzmanīgi, ar sirdi atsaucoties katram vārdam, tad lasīšana var aizņemt pat veselu stundu. Tāpēc, ja jums nav laika, necentieties izlasīt visas rīta lūgšanas, labāk izlasiet vienu, divas, bet tā, lai katrs tās vārds nonāktu līdz jūsu sirdij.

Pirms rīta lūgšanas vārdiem ir teikts: “Pirms sāc lūgšanu, nostājies godbijīgi svētbilžu priekšā, apzinoties, ka stāvi paša Visuzinātāja Dieva priekšā, un, apzīmējot sevi ar krusta zīmi, saki “Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā. Āmen.” Pastāvi vēl mazliet un tikai pēc tam sāc lūgties”. Šī pauze – “klusēšanas pauze” – pirms lūgšanas sākuma ir ļoti svarīga. Lūgšanai ir jāizaug no mūsu sirds klusuma. Cilvēkiem, kuri katru dienu “noskaita” vakara un rīta lūgšanas, ir pastāvīgs kārdinājums nolasīt lūgšanu nolikumu pēc iespējas ātrāk, lai ķertos klāt ikdienas darbiem. Bieži pie tādas lasīšanas pazūd galvenais – lūgšanas saturs.

Lūgšanu grāmatā ir daudz lūgumu, saukšana uz Dievu, kas atkārtojas vairākas reizes. Piemēram, literatūrā jūs varat satapt rekomendāciju nolasīt “Kungs, apžēlojies” 12 vai 40 reizes. Daudzi to uztver kā kaut kādu formalitāti un nolasa šo lūgšanu lielā ātrumā. Starp citu, grieķu valodā “Kungs, apžēlojies” skan kā “Kyrie, eleison”. Krievu valodā ir tāds vārds “куролесить”, kurš ir cēlies tieši no tā, ka psalmu lasītāji klirosā ļoti ātri daudzas reizes atkārtoja: “Kyrie, eleison”, tas ir - nevis lūdzās, bet “куролесили”. Tad, lūk, lūgšanā nevajag “kirileisot”[1]. Lai cik reizes mēs arī nelasītu šo lūgšanu, tai jātiek izrunātai ar uzmanību, dievbijību un mīlestību, ar pilnu atdevi.

Nav jācenšas izlasīt visas lūgšanas. Labāk veltīt 20 minūtes vienai pašai “Mūsu Tēvs” lūgšanai, atkārtojot to vairākas reizes, apdomājot katru vārdu. Nav tik viegli cilvēkam, kas nav pieradis ilgi lūgties, uzreiz lasīt lielu daudzumu lūgšanu, uz to arī nevajag tiekties. Svarīgi ir “ieiet” tajā garā (elpā), ar kuru elpo Baznīcas tēvu lūgšanas. Lūk, galvenais labums, kuru vajag izvilināt no lūgšanas, ko satur Pareizticīgo lūgšanu grāmata.

VII. Lūgšanu nolikums.

Kas tas tāds – lūgšanu nolikums? Tās ir lūgšanas, kuras cilvēks lasa regulāri, katru dienu. Lūgšanu nolikums visiem nav vienāds. Vieniem rīta un vakara lūgšanu nolikums aizņem vairākas stundas, citiem – dažas minūtes. Tas ir atkarīgs no cilvēka garīgā stāvokļa, no viņa “iesakņošanās” pakāpes lūgšanā un no tā, kāds laika sakārtojums ir viņa rīcībā.

Ļoti svarīgi, izpildot lūgšanu nolikumu, pat pašu īsāko, lai lūgšanā būtu regularitāte, pastāvība. Bet nolikums nedrīkst pārvērsties par formalitāti. Daudzu ticīgo pieredze rāda, ka pie pastāvīgas vienu un to pašu lūgšanu lasīšanas, to vārdi zaudē krāsu, svaigumu, un cilvēks pierod pie tām, pārstāj uz tām koncentrēties. Šo bīstamību ar visiem spēkiem jācenšas novērst.

Atceros, kad pieņēmu mūka kārtu (man tad bija 20 gadu), es griezos pēc padoma pie pieredzējuša garīdznieka un prasīju viņam, kādam ir jābūt manam lūgšanu nolikumam. Viņš teica: “Tev katru dienu jālasa rīta un vakara lūgšanas, trīs kanoni un viens akatists. Lai kas arī nenotiktu, pat ja tu būtu ļoti noguris, tev tie ir jāizlasa. Un pat ja tu tos izlasīsi steidzīgi un neuzmanīgi – nav svarīgi, galvenais – lai nolikums būtu izlasīts”. Es pamēģināju. Lieta negāja. Ik dienas vienu un to pašu lūgšanu lasīšana noveda pie tā, ka teksti ātri apnika. Pie tam, katru dienu es pavadīju daudzas stundas baznīcā dievkalpojumos, kuri mani garīgi uzturēja, pabaroja, iedrošināja. Bet trīs kanonu un akatista lasīšana pārvērtās par tādu nevajadzīgu “piedēkli”. Es sāku meklēt citu padomu, kas man vairāk atbilstu. Un es to atradu brīnišķīgā 19.gs. askēta svētītāja Teofana Vientuļnieka darbos. Viņš ieteica lūgšanu nolikumu novērtēt ne pēc lūgšanu daudzuma, bet pēc laika daudzuma, ko mēs esam gatavi veltīt Dievam. Piemēram, mēs varam uzņemties sev nolikumu lūgt no rīta un vakarā pa pusstundai un šajā pusstundā pilnībā veltīt sevi Dievam. Un nav tik svarīgi, vai mēs šajā laikā lasām visas lūgšanas vai tikai vienu, un varbūt kādu vakaru mēs pilnībā veltam Psalmu, Evaņģēlija lasīšanai vai lūgšanai ar saviem vārdiem. Galvenais, lai mēs būtu koncentrējušies uz Dievu, lai mūsu uzmanība nepazustu un lai katrs vārds aizietu līdz mūsu sirdij. Šis padoms man derēja. Es, tomēr, neizslēdzu, ka kādiem citiem piemērotāks izrādīsies man dotais garīdznieka padoms. Te daudz ir atkarīgs no cilvēka individualitātes.

Man šķiet, ka cilvēkam, kas dzīvo pasaulē, ne tikai 15, bet pat 5 minūtes rīta un vakara lūgšanai, ja tikai tās tiek izrunātas ar uzmanību un jūtām, ir pietiekamas, lai būtu par īstu kristieti. Svarīgi tikai, lai domas vienmēr atbilstu vārdiem, sirds atsauktos uz lūgšanas vārdiem, bet visa dzīve atbilstu lūgšanai.

Pamēģiniet, sekojot svētītāja Teofana Vientuļnieka padomam, iedalīt kādu laiku lūgšanai dienas gaitā un ikdienas lūgšanu nolikuma izpildei. Jūs ieraudzīsiet, ka tas ļoti drīz nesīs augļus.

VIII. Pieraduma bīstamība.

Katrs ticīgais sastopas ar bīstamību pierast pie lūgšanu vārdiem un izklaidību lūgšanas laikā. Lai tas nenotiktu, cilvēkam ir pastāvīgi jācīnās ar sevi vai, kā teica svētie tēvi – “stāvēt sava prāta sardzē”, “mācīties ieslēgt prātu lūgšanas vārdos”.

Kā to sasniegt? Pirmkārt, nedrīkst atļaut sev izrunāt vārdus, kad sirds un prāts uz tiem neatbild. Ja jūs esat sākuši lasīt lūgšanu, bet tās vidū jūsu uzmanība novērsās, atgriezieties pie tās vietas, kur jūsu uzmanība pazuda, un atkārtojiet lūgšanu. Ja vajadzīgs, atkārtojiet to 3, 5 vai 10 reizes, bet panāciet to, lai visa jūsu būtne tai atsauktos.

Vienreiz dievnamā pie manis vērsās sieviete: “Tēvs, es daudzus gadus lasu lūgšanas- no rīta un vakarā, bet jo vairāk es tās lasu, jo mazāk man tās patīk, jo mazāk jūtu sevī ticības Dievam. Es tik ļoti esmu „atēdusies” šo lūgšanu vārdus, ka es uz tiem vairs nereaģēju.” Es teicu viņai: “Tad nelasiet vairs rīta un vakara lūgšanas.” Viņa izbrīnījās: “Tas ir kā?” Es atkārtoju: “Metiet mieru, nelasiet tās. Ja jūsu sirds uz tām neatsaucas, jums jāatrod cits lūgšanas veids. Cik laika jums aizņem rīta lūgšanas?” – “20 minūtes.” – “Vai esat gatava katru rītu veltīt 20 minūtes Dievam?” – “Gatava.” – “Tad ņemiet vienu rīta lūgšanu pēc izvēles un lasiet to 20 minūtes. Izlasiet vienu frāzi, paklusējiet, padomājiet, ko tā nozīmē, pēc tam izlasiet otru frāzi, paklusējiet, padomājiet par tās saturu, atkārtojiet tās vārdus, padomājiet, vai tai atbilst jūsu dzīve, vai esat gatava dzīvot tā, lai šī lūgšana kļūtu par jūsu dzīves realitāti. Jūs izrunāsiet “Kungs, neliedz man Tavus Debesu labumus.” Ko tas nozīmē? Vai “Kungs, pasargi mani no mūžīgām mokām.” Kur ir šo mūžīgo moku bīstamība, vai tiešām jūs no tām baidāties, vai tiešām cerat no tām izbēgt?” Sieviete sāka tā lūgties, un drīz viņas lūgšana sāka atdzīvoties.

Lūgšanu vajag mācīties. Vajag ar sevi strādāt, nedrīkst sev atļaut, stāvot ikonas priekšā, izrunāt tukšus vārdus.

Pēc lūgšanas kvalitātes var pateikt gan to, kas bija pirms tās, gan to, kas tai sekos. Nav iespējams koncentrēti lūgties sakaitinātā garastāvoklī, ja mēs, piemēram, pirms lūgšanas sākuma ar kādu sastrīdējāmies, uz kādu sakliedzām. Tātad, tajā laikā, kas ir pirms lūgšanas, mums ir iekšēji tai jāgatavojas, jāatbrīvojas no tā, kas traucē lūgšanai, noskaņojumam uz lūgšanas vienprātību. Tad arī lūgties būs vieglāk. Protams, arī pēc lūgšanas nevajag iekrist pasaulīgās rūpēs un troksnī. Beidzot lūgšanu, dodiet sev vēl kādu laiku, lai izdzirdētu Dieva atbildi, lai jūsos kaut kas ieskanētos, atsauktos uz Dieva klātbūtni.

Lūgšana tikai tad ir vērtība, kad mēs jūtam, ka, pateicoties tai, mūsos kaut kas mainās, ka mēs sākam dzīvot savādāk. Lūgšanai ir jānes augļi, un šiem augļiem ir jābūt sajūtamiem.

IX. Ķermeņa stāvoklis lūgšanas laikā.

Senās Baznīcas praksē ir izmantotas vairākas pozas, žesti , ķermeņa stāvokļi. Lūdzās stāvot, uz ceļiem, tā saucamajā pravieša Elijas pozā – t.i., stāvot uz ceļiem ar līdz zemei noliektu galvu, lūdzās, guļot uz grīdas ar izstieptām rokām, vai stāvot ar paceltām rokām. Lūgšanā izmanto arī paklanīšanos – līdz zemei vai līdz jostas vietai, tāpat arī krusta zīmi. Mūsdienu praksē no visas tradicionālo ķermeņu stāvokļu daudzveidības ir palikuši nedaudzi. Pirmkārt, tā ir lūgšana stāvot vai uz ceļiem, pavadīta ar krusta zīmi un paklanīšanos.

Kāpēc vispār ir svarīgi, lai ķermenis piedalītos lūgšanā? Kāpēc nevar vienkārši lūgties garā – guļot gultā, sēžot krēslā? Principā, var lūgties gan guļot, gan sēžot, īpašos gadījumos – slimībā vai ceļojot – mēs tā arī darām. Bet parastos apstākļos ir nepieciešams lūgšanas laikā izmantot tos ķermeņa stāvokļus, kuri saglabājušies Pareizticīgās Baznīcas mantojumā. Lieta tāda, ka miesa un gars cilvēkā saistīti nesaraujamām saitēm, un gars nevar būt autonoms no ķermeņa. Ne velti senie tēvi teica: “Ja miesa lūgšanas laikā nav pūlējusies, tad lūgšana paliek neauglīga”.

Ieejiet Pareizticīgo baznīcā uz dievkalpojumu Lielā gavēņa laikā un jūs ieraudzīsiet, kā laiku pa laikam visa draudze vienlaicīgi krīt uz ceļiem, pēc tam pieceļas, atkal krīt ceļos un atkal pieceļas- un tā visu dievkalpojuma laiku. Un jūs sajutīsiet, ka šim dievkalpojumam ir īpaša intensitāte, ka cilvēki nevis vienkārši lūdzas, bet pūlas lūgšanā, dara lūgšanas varoņdarbu. Un ieejiet protestantu baznīcā. Visa dievkalpojuma laikā lūdzošie sēž: tiek lasītas lūgšanas, dziedātas garīgas dziesmas, bet cilvēki vienkārši sēž, nepārkrustās, nepaklanās, dievkalpojuma beigās pieceļas un aiziet. Salīdziniet šos divus lūgšanu veidus baznīcā- pareizticīgo un protestantu – un jūs redzēsiet atšķirību. Šī atšķirība ir lūgšanu intensitātē. Cilvēki lūdz vienam un tam pašam Dievam, bet lūdz dažādi. Daudzējādi šī starpība ir atkarīga no tā, kādā stāvoklī ir lūdzošā cilvēka ķermenis.

Paklanīšanās ļoti palīdz lūgšanā. Tie no jums, kuriem ir iespēja lūgšanu nolikumā no rīta un vakarā izdarīt kaut dažas paklanīšanās (līdz zemei un jostas vietai), sajutīs, cik tas ir noderīgi garīgajā attieksmē. Ķermenis paliek sakoncentrētāks, bet pie miesas sakoncentrēšanās pilnīgi dabīga ir arī prāta un uzmanības koncentrēšanās.

Lūgšanas laikā mums vajag laiku pa laikam apzīmēt sevi ar krusta zīmi, īpaši tad, kad izrunājam “Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā”, tāpat arī, izrunājot Glābēja vārdu. Tas ir nepieciešams tāpēc, ka krusts ir mūsu glābšanas ierocis. Kad mēs apzīmējam sevi ar krusta zīmi, Dieva spēks sajūtamā veidā ir klātesošs mūsos.

X. Lūgšana ikonu priekšā.

Lūgšanā ārējais nedrīkst aizstāt iekšējo. Ārējais var palīdzēt iekšējam, bet var arī traucēt. Tradicionālie ķermeņu stāvokļi lūgšanas laikā, nešaubīgi, veicina lūgšanu stāvokli, bet nekādā veidā nevar aizstāt galveno lūgšanas saturu.

Nedrīkst aizmirst, ka daži ķermeņa stāvokļi nav visiem iespējami. Piemēram, veci cilvēki vienkārši nav spējīgi paklanīties līdz zemei. Ir daudzi cilvēki, kuri nevar ilgi nostāvēt. Man ir nācies dzirdēt no vecākiem cilvēkiem: “Es nenāku uz dievkalpojumu baznīcā tādēļ, ka nevaru nostāvēt”, vai “Es nelūdzu Dievu tāpēc, ka man sāp kājas”. Dievam nevajag kājas, bet sirdi. Ja nevarat lūgties stāvus, tad lūdziet sēdus, ja nevarat sēdus – lūdziet guļus. Kā teica kāds svētcīnītājs: “Labāk domāt par Dievu sēžot, nekā par kājām- stāvot.”

Palīdzošie līdzekļi ir svarīgi, bet tie nevar aizstāt saturu. Viens no palīdzošiem līdzekļiem lūgšanā ir ikonas. Pareizticīgie kristieši lūdz Glābēja, Dievmātes, svēto, svētku ikonu un Svētā Krusta attēla priekšā. Bet protestanti lūdz bez ikonām. Un var redzēt starpību starp pareizticīgu un protestantu lūgšanu. Pareizticības tradīcijā lūgšana ir daudz konkrētāka. Redzot Kristus ikonu, mēs it kā skatāmies logā, kurš mums atklāj savādāku pasauli, un aiz šīs ikonas stāv Tas, Kuru mēs lūdzam.

Bet ir ļoti svarīgi, lai ikona neaizstātu lūgšanu objektu, lai mēs nevērstos lūgšanā pie ikonas un nepūlētos iztēloties to, kas ir attēlots uz ikonas. Ikona- tas ir tikai atgādinājums, tikai tās realitātes simbols, kas aiz tās stāv. Kā teica baznīctēvi – “gods, kas tiek dots tēlam, paceļas līdz pirmtēlam”. Kad mēs pieejam pie Kristus vai Dievmātes ikonas un noliecamies pie tās, t.i., noskūpstām to, mēs ar to izsakām mūsu mīlestību Glābējam vai Dievmātei.

Ikona nedrīkst kļūt par elku. Un nedrīkst būt ilūzijas, ka Dievs ir tieši tāds, kādu Viņu attēlo ikonās. Eksistē, piemēram, Svētās Trejādības ikona, kuru sauc “Jaunās Derības Trīsvienības ikona”: tā ir nekanoniska, t.i., neatbilst Baznīcas noteikumiem, bet dažās baznīcās to var redzēt. Šajā ikonā Dievs Tēvs ir attēlots kā sirms, vecs vīrs, Jēzus Kristus kā jauns cilvēks, bet Svētais Gars kā balodis. Nekādā gadījumā nedrīkst ļauties kārdinājuma iedomāties, ka Svētā Trejādība izskatās tieši tā. Svētā Trejādība – Tas ir Dievs, Kuru cilvēka iztēle nevar stādīties priekšā. Un vēršoties pie Dieva – Svētās Trejādības – lūgušanā, mums vajag atteikties no visa veida fantāzijas. Mūsu iztēlei ir jābūt brīvai no tēliem, prātam- kristāltīram, bet sirdij – gatavai uzņemt Dzīvo Dievu.

XI. Lūgšana par tuvākajiem.

Mums ir jālūdz ne tikai par sevi, bet arī par mūsu tuvākajiem. Katru rītu un katru vakaru, tāpat arī atrodoties baznīcā, mums ir jāpiemin (jāatceras) mūsu radinieki, tuvāki cilvēki, draugi, ienaidnieki un par visiem jāpienes lūgšana Dievam. Tas ir ļoti svarīgi, jo cilvēki savā starpā ir saistīti nesaraujamām saitēm, un bieži viena cilvēka lūgšana par otru to glābj no lielām briesmām.

Svētā Gregora Teologa dzīvē bija tāds gadījums: kad viņš vēl bija jauns cilvēks, nekristīts, viņš kuģī brauca pāri Vidusjūrai. Pēkšņi sākās spēcīga vētra, kas turpinājās vairākas dienas, un nevienam vairs nebija cerības uz glābšanos, kuģis bija gandrīz nogremdēts. Gregors lūdza Dievu un lūgšanas laikā ieraudzīja savu māti, kura šajā laikā atradās krastā, bet, kā vēlāk noskaidrojās, sajuta briesmas un saspringti lūdzās par dēlu. Kuģis pretēji visām cerībām veiksmīgi sasniedza krastu. Gregors vienmēr atcerējās, ka par savu izglābšanos ir pateicīgs mātes lūgšanai.

Kāds var teikt: “Nu, lūk, vēl viens stāsts no seno svēto dzīvēm. Kāpēc nekas tamlīdzīgs nenotiek šodien?” Varu pārliecinoši teikt, ka notiek arī šodien. Es zinu daudzus cilvēkus, kuri pēc tuvāko lūgšanām tika glābti no nāves vai lielām briesmām. Arī manā dzīvē ir bijuši daudzi gadījumi, kad es tiku pasargāts no briesmām, pateicoties savas mātes vai citu cilvēku, piemēram, manas draudzes locekļu lūgšanām.

Vienreiz es iekļuvu autoavārijā un var teikt, ka par brīnumu paliku dzīvs, jo mašīna nokrita no kraujas. No mašīnas nekas pāri nepalika, bet mēs ar šoferi palikām veseli un neskarti. Tas notika agri no rīta, ap pieciem. Kad tās pašas dienas vakarā atgriezos baznīcā, kur kalpoju, es tur sastapu vairākus draudzes cilvēkus, kuri bija pamodušies pus piecos no rīta, sajutuši briesmas un sākuši par mani lūgt. Viņu pirmais jautājums bija: “Tēvs, kas ar jums notika?” Domāju, ka, pateicoties viņu lūgšanām, gan es, gan cilvēks, kas sēdēja pie stūres, tikām glābti no nelaimes.

Mums ir jālūdz par saviem tuvākajiem ne tāpēc, ka Dievs nezina, kā viņus glābt, bet tāpēc, lai mēs piedalītos viens otra glābšanā. Viņš, protams, zina, kas katram cilvēkam ir vajadzīgs- mums un mūsu tuvākajam. Kad mēs lūdzam par tuvākajiem, tas nepavisam nenozīmē, ka mēs gribam būt žēlsirdīgāki par Dievu. Bet tas nozīmē, ka mēs gribam piedalīties viņu glābšanā. Mēs nedrīkstam lūgšanā aizmirst par cilvēkiem, ar kuriem dzīve mūs ir savedusi kopā, un par to, ka viņi lūdzas par mums. Katrs no mums vakarā, ejot gulēt, varam Dievam teikt: “Kungs, visu mani mīlošo lūgšanu dēļ glāb mani”.

Atcerēsimies par dzīvo saiti starp mums un mūsu tuvākajiem, un vienmēr atcerēsimies viens otru lūgšanā.

XII. Lūgšana par mirušajiem.

Mums jālūdz ne tikai par tiem mūsu tuviniekiem, kuri ir dzīvi, bet arī par tiem, kuri ir aizgājuši citā pasaulē.

Lūgšana par mirušajiem, pirmkārt, ir nepieciešama mums, jo, kad aiziet tuvs cilvēks, mums rodas dabīga zaudējuma sajūta, un mēs no tā dziļi ciešam. Bet tas cilvēks turpina dzīvot, viņš dzīvo citā dimensijā, jo ir pārgājis uz citu pasauli. Lai saite, kas saista mūs un no mums aizgājušo cilvēku, netiktu sarauta, mums par viņu ir jālūdz. Tad mēs sajutīsim viņa klātbūtni, to, ka viņš nav no mums aizgājis, ka mūsu dzīvā saite ar viņu ir saglabājusies.

Bet lūgšana par mirušo, protams, vajadzīga arī viņam, jo, kad cilvēks nomirst, viņš pāriet citā dzīvē, lai satiktos ar Dievu un atbildētu par visu, ko darījis zemes dzīves laikā, par labo un ļauno. Ļoti svarīgi, lai cilvēku šajā ceļā pavadītu viņa tuvāko lūgšanas – to , kas ir palikuši šeit uz zemes, kas glabā viņa piemiņu. Cilvēks, kas aiziet no šīs pasaules, zaudē visu, ko viņam dod pasaule, paliek tikai viņa dvēsele. Visa bagātība, kas viņam piederēja dzīves laikā, visu, ko viņš ieguva, tas paliek šeit. Citā pasaulē ieiet tikai dvēsele. Un dvēsele tiek Dieva tiesāta pēc žēlsirdības un taisnības likuma. Ja cilvēks dzīves laikā ir izdarījis kaut ko ļaunu, viņam nākas par to ciest sodu. Bet mēs, kas esam palikuši dzīvi, varam lūgt Dievu, lai Viņš atvieglotu šī cilvēka likteni. Un Baznīca tic, ka mirušā pēcnāves liktenis tiek atvieglots, pateicoties to lūgšanām, kas par viņu lūdz šeit uz zemes.

Dostojevska romāna “Brāļi Karamazovi” varonis starecs Zosima (kura prototips bija svētītājs Zadonskas Tihons) saka tā par lūgšanu par mirušajiem: “Katru dienu un kad vien vari, saki pie sevis: “Kungs, apžēlo visus, kas tagad stāv Tavā priekšā”, jo katru stundu un katru mirkli tūkstošiem cilvēku pamet savu šīs zemes dzīvi. Viņu dvēseles stājas Dieva priekšā – un cik gan daudzi no viņiem ir šķīrušies no dzīves vientulībā, neviena nezināmi, bēdās un skumjās, un neviens viņus nepažēlo… Un, lūk, varbūt no citas pasaules malas pie Kunga nonāks arī tava lūgšana par viņa mieru, kaut arī tu viņu nemaz nepazīsti un viņš nepazīst tevi. Cik gan mīļi, gaiši viņa dvēselei, kas bailēs nostājusies Kunga priekšā, sajust tajā mirklī, ka arī par viņu ir lūdzējs, kas ir palicis uz zemes, kāds cilvēks, kas viņu mīl. Jā, un Dievs žēlsirdīgāk redzēs jūs abus, jo, ja jau tu tik ļoti pažēloji viņu, bezgalīgi vairāk Žēlsirdīgais… un piedos viņam tevis dēļ.”

XIII. Lūgšana par ienaidniekiem.

Nepieciešamība lūgšanai par ienaidniekiem izriet no pašas Jēzus Kristus tikumīgās mācības būtības.

Pirms kristietības periodā eksistēja likums, noteikums: “Mīli savu tuvāko un ienīsti savu ienaidnieku” (Mt. 5:43). Atbilstoši šim likumam dzīvo vairākums cilvēku līdz pat šodienai. Mums ir dabīgi mīlēt tuvākos, tos, kuri dara mums labu, un attiekties ar antipātijām vai pat naidu pret tiem, no kā nāk ļaunums. Bet Kristus saka, ka attieksmei ir jābūt pavisam citādai: “Mīliet savus ienaidniekus, svētījiet tos, kas jūs lād, dariet labu tiem, kas jūs neieredz un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā un apvaino” (Mt. 5:44). Pats Kristus savas zemes dzīves laikā nepārtraukti deva piemēru gan mīlestībā uz ienaidniekiem, gan lūgšanā par ienaidniekiem. Kad Kungs bija uz krusta un kareivji Viņu pienagloja, Viņš juta briesmīgas mokas, nepanesamas sāpes, bet Viņš lūdzās: “Tēvs, piedod viņiem, jo viņi nezina, ko viņi dara” (Lūk.23:24). Viņš tajā mirklī nedomāja ne par sevi, ne par to, ka šie kareivji nodara Viņam sāpes, bet gan par viņu glābšanu, jo, darot ļaunu, viņi, pirmkārt, nodara kaitējumu paši sev.

Mums jāatceras, ka cilvēki, kas nodara mums ļaunumu vai izturas pret mums ar naidu, nav slikti paši par sevi. Slikts ir tas grēks, ar kuru viņi ir aplipuši, inficējušies. Neieredzēt vajag grēku nevis tā nēsātāju – cilvēku. Kā teica svētais Jānis Zeltamute: “kad tu redzi, ka kāds dara tev ļaunu, neienīsti viņu, bet velnu, kas stāv aiz viņa”.

Ir jāmācās atdalīt cilvēku no grēka, kuru tas dara. Priesteris ļoti bieži grēksūdzes laikā var novērot, kā grēks reāli atdalās no cilvēka, kad viņš to nožēlo. Mums ir jāmācās atteikties no cilvēka grēcīgā tēla un atcerēties, ka visi cilvēki, to skaitā arī mūsu ienaidnieki un tie, kas mūs ienīst, ir radīti pēc Dieva tēla, un tieši šis Dieva tēls – labā iedīgļi, kuri ir katrā cilvēkā – mums ir jāsaskata.

Kādēļ ir nepieciešams lūgt par ienaidniekiem? Tas vajadzīgs ne tikai viņiem, bet arī mums. Mums ir jāatrod sevī spēki salabt ar cilvēkiem. Arhimandrīts Sofronijs savā grāmatā par svētlaimīgo Atona Siluānu saka: “Tie, kas ienīst un noliedz (atsakās) no brāļa, ir dilstoši (zaudējoši) savā esamībā, viņi nevar atrast ceļu pie Dieva, kas mīl visus”. Tas ir taisnīgi. Kad mūsu sirdī mīt naids pret cilvēku, mēs neesam spējīgi tuvoties Dievam. Un to laiku, kamēr šīs jūtas mūsos saglabājas, ceļš pie Dieva ir aizšķērsots. Lūk, kādēļ ir jālūdz par ienaidniekiem.

Katru reizi, stājoties Dzīvā Dieva priekšā, mums jābūt pilnīgi izlīgušiem ar visiem, kurus uzskatām par saviem ienaidniekiem. Atcerēsimies, ko saka Kungs: “Ja tu nes dāvanu upurim un tur atceries, ka brālim ir kaut kas pret tevi, aizej, vispirms izlīgsti ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu” (Mt. 5:23). Un citi Kunga vārdi: “Izlīgsti ar savu pretinieku bez kavēšanās, kamēr ar viņu vēl esi ceļā” (Mt. 5:25). “Ceļā ar viņu” nozīmē “šajā zemes dzīvē”. Jo, ja mēs nepaspēsim izlīgt šeit ar tiem, kas mūs ienīst un apvaino, ar mūsu ienaidniekiem, tad nākamajā dzīvē aiziesim neizlīguši. Bet atlīdzināt to, kas palaists garām šeit, jau būs neiespējami.

XIV. Ģimenes lūgšana.

Līdz šim mēs runājām galvenokārt par personīgo, individuālo cilvēka lūgšanu. Tagad es gribētu teikt dažus vārdus par lūgšanu ģimenes lokā.

Vairākums mūsu laikabiedru dzīvo tā, ka ģimenes locekļiem sanāk reti būt kopā, labākajā gadījumā divas reizes dienā – no rīta brokastīs un vakarā vakariņās. Pa dienu vecāki ir darbā, bērni skolā, mājās paliek tikai pirmsskolas vecuma bērni un pensionāri. Ļoti svarīgi, lai dienas kārtībā būtu kādas minūtes, kad visi varētu sanākt kopā uz lūgšanu. Ja ģimene sanāk kopā uz vakariņām, tad kāpēc gan dažas minūtes pirms tam nelūgt kopā? Var arī pēc vakariņām nolasīt lūgšanas un citātu no Evaņģēlija.

Ģimenes lūgšana nostiprina ģimeni, jo tās dzīve var būt patiesi pilnvērtīga un laimīga tikai tad, kad ģimenes locekļus kopā saista ne tikai radnieciskas saites, bet arī garīgā radniecība, saprašanās un pasaules uzskats. Bez tam, kopīga lūgšana labvēlīgi ietekmē katru ģimenes locekli, galvenokārt, tā ļoti palīdz bērniem.

Padomju laikos bija aizliegts audzināt bērnus reliģiozā garā. To pamatoja ar to, ka bērniem vispirms ir jāizaug un pēc tam viņi pastāvīgi izlems, vai iet pa reliģiozu vai nereliģiozu ceļu. Šajā argumentā ir apslēpti dziļi meli. Pirms cilvēks saņem iespēju izvēlēties, viņam ir kaut kas jāiemācās. Un labākais vecums mācībām – tā, protams, ir bērnība. Tam, kurš no bērnības ir pieradis augt bez lūgšanas, ir ļoti grūti iemācīties lūgt. Bet cilvēks, kurš no bērnības audzināts lūgšanu un labdarības garā, no pirmajiem savas dzīves gadiem zinošs par Dieva esamību, par to, ka pie Dieva var vienmēr griezties- pat ja viņš ir atkāpies no Dieva un Baznīcas, tomēr kādās dziļās dvēseles slēptuvēs saglabā bērnībā saņemtās lūgšanas iemaņas, reliģiozitātes lādiņu. Un bieži ir tā, ka cilvēki, kas ir atkāpušies no Baznīcas, kādā savas dzīves posmā atgriežas pie Dieva tieši tādēļ, ka bērnībā bija iemācīti lūgt.

Vēl viens moments: šodien daudzās ģimenēs ir vecākās paaudzes radinieki, vecmāmiņas un vectētiņi, kuri tika audzināti neticīgā vidē. Vēl gadus 20- 30 atpakaļ varēja teikt, ka baznīca ir vieta “vecmāmiņām”. Tagad tieši vecmāmiņas pārstāv pašu neticīgāko paaudzi, audzinātas 30-40 gados, “karojošā ateisma” ērā. Ļoti svarīgi, lai veci cilvēki atrastu savu ceļu uz baznīcu. Nevienam nav par vēlu atgriezties pie Dieva, bet tiem no jaunajiem, kuri šo ceļu jau ir atraduši, vajag tā – klusu, pakāpeniski, bet ar lielu neatlaidību ievilkt garīgās dzīves apritē savus vecākos radiniekus. Un caur ikdienas ģimenes lūgšanu to var izdarīt īpaši veiksmīgi.

XV. Baznīcas lūgšana.

Kā teica pazīstams 20. gs. teologs, priesteris Georgijs Plorovskis: „Kristietis nekad nelūdz vienatnē: pat tad, ja viņš vēršas pie Dieva savā istabā, aizvēris aiz sevis durvis, viņš vienalga lūdz kā Baznīcas kopības loceklis”. Mēs neesam izolēti indivīdi, mēs esam Baznīcas locekļi, viena ķermeņa locekļi. Un glābjamies mēs, nevis vieni paši, bet kopā ar citiem – mūsu māsām un brāļiem. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai katram cilvēkam būtu ne tikai individuālās, bet arī baznīcas lūgšanas pieredze, kopā ar citiem cilvēkiem.

Baznīcas lūgšanai piemīt īpaša jēga un nozīme. Daudzi no mums no personīgās pieredzes zina, cik grūti dažkārt cilvēkam vienam ienirt lūgšanas stihijā. Bet, kad jūs atnākat uz baznīcu, jūs iekļaujieties daudzu cilvēku kopējā lūgšanā, un šī lūgšana jūs aiznes kādos dziļumos, jūsu lūgšana saplūst ar citu lūgšanām.

Cilvēka dzīve ir līdzīga peldēšanai pa jūru vai okeānu. Ir, protams, drosminieki, kuri vienatnē, pretojoties vētrām jahtā pārvar jūras plašumus. Bet, kā likums, lai šķērsotu okeānu, cilvēki savācas kopā uz kuģa, kas brauc no viena krasta uz otru. Baznīca – tas ir kuģis, kurā kristieši kopā virzās pa glābšanās ceļu. Un kopīga lūgšana ir viens no stiprākajiem līdzekļiem virzībai šajā ceļā.

Baznīcā daudzas lietas veicina lūgšanu, pirmkārt, tas ir dievkalpojums. Dievkalpojuma teksti, kuri tiek izmantoti Pareizticīgajā Baznīcā, ir neparasti bagāti pēc satura, tajos ir apslēpta liela gudrība. Bet ir šķērslis, ar kuru saduras daudzi, kas atnāk uz baznīcu- tā ir baznīcslāvu valoda. Pašlaik daudzi strīdas par to, vai saglabāt dievkalpojumu baznīcslāvu valodā vai pāriet uz krievu valodu. Man šķiet, ja mūsu dievkalpojumi būtu pilnībā pārtulkoti, pārnesti uz krievu valodu, daudz kas tajos tiktu pazaudēts. Baznīcslāvu valodai ir liels garīgs spēks, un pieredze rāda, ka tā nemaz nav tik grūta, ne tik ļoti atšķirīga no krievu valodas. Nepieciešams nedaudz papūlēties tāpat kā, ja būtu vajadzība, pieliktu pūles, lai apgūtu kādas zinātnes valodu (terminus), piemēram, matemātikas vai fizikas.

Tātad, lai iemācītos lūgt baznīcā ir jāpieliek pūles, biežāk jāiet uz baznīcu, varbūt jānopērk dievkalpojuma pamatgrāmatas un brīvajā laikā jāmācās no tām. Un tad visa liturģiskās valodas un dievkalpojuma tekstu bagātība jums atvērsies un jūs ieraudzīsiet, ka dievkalpojums – tā ir vesela skola, kas mums māca ne tikai lūgšanu, bet arī garīgu dzīvi.

XVI. Kādēļ jāiet uz baznīcu?

Daudziem cilvēkiem, kas reti apmeklē baznīcu, rodas tāda kā patērētāja attieksme pret baznīcu. Atnāk uz baznīcu, piemēram, pirms gara ceļojuma, noliek svecīti katram gadījumam, lai ceļā neatgadītos nekas ļauns. Ienāk uz 2-3 minūtēm, steidzīgi vairākas reizes pārkrustās un, nolikuši svecīti, aiziet. Daži, ienākot baznīcā, saka: “Es gribu samaksāt, lai priesteris palūdzās par to un to” – samaksā naudu un aiziet. Priesterim ir jālūdz, bet paši šie cilvēki lūgšanā nepiedalās.

Tā ir nepareiza attieksme. Baznīca nav “snikeru” automāts: iemet monētu un izkrīt konfekte. Baznīca ir vieta, uz kuru pašiem jānāk, lai tur dzīvotu un mācītos. Ja jums ir kādas grūtības vai kāds no tuviniekiem ir saslimis, neaprobežojaties ar to, ka ieejat, lai noliktu svecīti. Atnāciet uz dievkalpojumu, iegrimstiet lūgšanas stihijā un kopā ar priesteri un draudzi pienesiet lūgšanu par to, kas jūs satrauc.

Ļoti svarīgi, lai baznīcas apmeklēšana būtu regulāra. Ir labi nākt uz baznīcu katru svētdienu. Svētdienas Dievišķā Liturģija, tāpat arī Liturģija lielajos svētkos – tas ir laiks, kad mēs varam, atteikušies uz apmēram divām stundām no mūsu zemes lietām, iegrimt lūgšanas stihijā. Labi ir atnākt uz baznīcu kopā ar visu ģimeni, lai izsūdzētu grēkus (ietu pie grēksūdzes) un piedalītos Svētajā Vakarēdienā.

Ja cilvēks iemācīsies dzīvot no svētdienas uz svētdienu, baznīcas dievkalpojumu ritmā, Dievišķās Liturģijas ritmā, tad visa viņa dzīve kardināli mainīsies. Pirmkārt – tas disciplinē. Ticīgais zina, ka tuvākajā svētdienā viņam būs jādod atbilde Dievam un viņš dzīvo savādāk, nepieļauj daudzus grēkus, kurus varētu pieļaut, ja neapmeklētu baznīcu. Bez tam, pati Dievišķā Liturģija – tā ir iespēja saņemt Svēto Vakarēdienu, tas ir, savienoties ar Dievu ne tikai garīgi, bet arī miesīgi. Un visbeidzot – Dievišķā Liturģija – tas ir visaptverošs dievkalpojums, kad visa baznīcas kopība un katrs tās loceklis var lūgt par visu, kas uztrauc, nedod mieru vai iepriecina. Ticīgais Liturģijas laikā var lūgt gan par sevi, gan par saviem tuvākajiem, gan par visu nākotni, nožēlot grēkus un lūgt Dieva svētību turpmākajai kalpošanai.

Ļoti svarīgi ir mācīties pilnvērtīgi piedalīties Liturģijā. Baznīcā ir arī citi dievkalpojumi, piemēram, vakara dievkalpojums – dievkalpojums, lai sagatavotos Svētajam Vakarēdienam. Un pasūtīt aizlūgumu kādam svētajam vai aizlūgumu par veselību kādam cilvēkam. Bet nekādi tā saucamie “personīgie” dievkalpojumi, t.i., cilvēka pasūtītie, lai lūgtu par kādu konkrētu vajadzību, nevar aizstāt piedalīšanos Dievišķajā Liturģijā tādēļ, ka tieši Liturģija ir Baznīcas lūgšanas centrs, un tieši tai ir jākļūst par katra kristieša un katras kristīga ģimenes garīgo centru.

XVII. Aizkustinājums un asaras.

Gribētu teikt pāris vārdus par to garīgo un emocionālo stāvokli, kuru cilvēki izjūt lūgšanā. Atcerēsimies slaveno Ļermontova dzejoli:

Šajos skaistajos, vienkāršajos vārdos lielais dzejnieks apraksta to, kas ļoti bieži notiek ar cilvēkiem lūgšanas laikā. Cilvēks atkārto lūgšanas vārdus, varbūt pazīstamus no bērnības, un pēkšņi jūt, ka parādās kāds gaišums, atvieglojums, parādās asaras. Baznīcas valodā šo stāvokli sauc par aizkustinājumu (умиление). Tas ir stāvoklis, kāds dažreiz cilvēkam tiek dāvināts lūgšanas laikā, kad viņš skaidrāk un stiprāk kā parasti sajūt Dieva klātbūtni. Tas ir garīgs stāvoklis, kad Dieva žēlastība nepastarpināti skar mūsu sirdi.

Atcerēsimies citātu no Ivana Bunina autobiogrāfiskās grāmatas “Arsēņeva dzīve”, kur Bunins apraksta savus jaunības gadus un to, kā vēl esot ģimnāzists viņš apmeklēja dievkalpojumus Kunga Krusta Paaugstināšanas baznīcā. Viņš apraksta vakara dievkalpojuma sākumu, baznīcas pustumsā, kad vēl ir ļoti maz cilvēku: “Kā tas viss mani satrauc. Es vēl esmu puika, pusaudzis, bet esmu dzimis ar visa šī sajūtu. Jau cik reizes esmu dzirdējis šos izsaukumus (apliecinājumus) un pastāvīgi aiz tiem sekojošo “āmen”, tas viss ir kļuvis it kā daļa no manas dvēseles, un tā tagad, jau iepriekš uzminot katru dievkalpojuma vārdu, uz visu atsaucas ar divkāršu priecīgu gatavību. “Nāciet, paklanīsimies…Teici to Kungu mana dvēsele”,- es dzirdu, un man acis noklājas ar asarām, jo es jau tagad stingri zinu, ka nav un nevar būt uz zemes nekā skaistāka un augstāka par šo. Un plūst, plūst svētā mistērija, atveras un aizveras Ķēniņa vārti, ar daudzajām svecēm spožāk un siltāk tiek apgaismotas baznīcas velves”. Un tālāk Bunins raksta par to, ka viņam nācies apmeklēt lielu daudzumu rietumu baznīcu, kur skanēja ērģeles, pabūt gotiskās baznīcās, arhitektoniski brīnišķīgās, “bet nekur un nekad- viņš saka- es tā neraudāju kā Krusta Paaugstināšanas baznīcā šajos tumšajos un klusajos vakaros”.

Ne tikai lieli dzejnieki un rakstnieki atsaucas uz šo žēlastības pilno, svētīgo iedarbību, ar ko neizbēgami ir saistīta dievnama apmeklēšana. To var sajust katrs cilvēks. Ļoti svarīgi, lai mūsu dvēsele būtu atvērta šīm jūtām, lai, atnākot uz baznīcu, mēs būtu gatavi pieņemt Dieva svētību tādā mērā, kādā tā mums tiks dota. Ja Dieva žēlastība mums netiek dota un aizkustinājums nenāk, nevajag par to satraukties – tas nozīmē, ka mūsu dvēsele vēl nav nobriedusi aizkustinājumam. Bet līdzīgas apgaismošanas minūtes ir zīme tam, ka mūsu lūgšana nav neauglīga. Tās liecina par to, ka Dievs atsaucas uz mūsu sirdi, un Dieva žēlastība pieskaras mūsu sirdij.

XVIII. Cīņa ar svešām (nepiederošām) domām.

Viens no galvenajiem traucēkļiem uzmanīgai lūgšanai – svešu nodomu parādīšanās. Svētais Kronštates Jānis, lielais 19. gs. beigu – 20.gs. sākuma svētcīnītājs, apraksta savās dienasgrāmatās, kā Dievišķās Liturģijas laikā, pašos atbildīgākajos un svētākajos mirkļos, viņa domās skatiena priekšā nostājas ābolu pīrāgs vai kāds ordenis, ar kuru viņu varētu apbalvot. Un viņš ar bēdām un nožēlu runā par to, kā līdzīgi sveši tēli un nodomi var izjaukt lūgšanu stāvokli. Ja kas tāds notika ar svētajiem, tad nav nekā izbrīna vērta tajā, ka tas notiek arī ar mums. Lai nodrošinātu sevi no visādiem nodomiem un liekiem tēliem, mums ir jāmācās, kā teica senie baznīctēvi, “stāvēt sava prāta sardzē”.

Senās Baznīcas askētu darbos bija detalizēti izstāstīta mācība par to, kā nepiederoši nodomi pakāpeniski iekļūst cilvēkā. Pirmā stadija šajā procesā saucas iemesls (прилог), tas ir, nejauša nodoma parādīšanās. Šis nodoma vēl ir cilvēkam pavisam svešs, tas parādās kaut kur pie horizonta, bet tā iekļūšana cilvēkā sākās tad, kad cilvēks tam pievērš uzmanību, sāk sarunu (kontaktu) ar to, pārskata un analizē to. Pēc tam iestājas tas, ko baznīctēvi sauc par saplūšana (сочитание) – kad cilvēka prāts it kā sāk pierast, saplūst ar nodomu. Visbeidzot, nodoms kļūst par kaislību un pārņem visu cilvēku, un tad jau ir aizmirsta lūgšana un garīgā dzīve.

Lai tas nenotiktu, ļoti svarīgi “nocirst” nepiederošus nodomus jau pie pirmās to parādīšanās, neļaut tiem iekļūt dvēseles, sirds un prāta dziļumos. Un lai to iemācītos, ir daudz ar sevi jāstrādā. Cilvēks izjutīs izklaidību lūgšanas laikā, ja neiemācīsies cīnīties ar nepiederošiem nodomiem.

Viena no mūsdienu cilvēka slimībām ir tā, ka viņš nemāk kontrolēt savu smadzeņu darbību. Viņa smadzenes ir autonomas, un domas nāk un iet patvaļīgi. Mūsdienu cilvēks, kā likums, vispār neseko tam, kas notiek viņa prātā. Bet, lai iemācītos īstu lūgšanu, jāmāk sekot saviem nodomiem un tos, kas neatbilst lūgšanas stāvoklim, bez žēlastības nocirst. Izklaidības pārvarēšanai un nepiederošu domu noraidīšanai palīdz īsās lūgšanas - “Kungs, apžēlojies”, “Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs” un citas, kurām nevajag īpašu koncentrēšanos vārdos, bet tās noskaņo jūtas un sirds iekustināšanu, iesildīšanu. Ar šādu lūgšanu palīdzību var iemācīties uzturēt uzmanību un koncentrētu prātu lūgšanā.

XIX. Jēzus lūgšana.

Apustulis Pāvils saka: “Lūdziet bez mitēšanās” (1Tes.5:17). Bieži jautā: kā gan ir iespējams lūgt nepārtraukti, ja mēs strādājam, lasām, runājam, ēdam, guļam utt., t.i., darām to, kas it kā nav savienojams ar lūgšanu? Atbilde uz šo jautājumu pareizticīgajā tradīcijā ir Jēzus lūgšana. Ticīgie, kas praktizē Jēzus lūgšanu, sasniedz nepārtrauktu lūgšanu, tas ir, nepārtrauktu stāvēšanu Dieva priekšā. Kā tas notiek?

Jēzus lūgšana skan šādi: “Kungs Jēzu Kristu, Dieva Dēls, apžēlojies par mani grēcīgu.” Ir arī īsāka forma: “Kungs Jēzu Kristu, apžēlojies par mani.” Bet var samazināt lūgšanu arī līdz diviem vārdiem: “Kungs, apžēlojies.” Cilvēks, kurš dara Jēzus lūgšanu, atkārto to ne tikai dievkalpojuma vai mājas lūgšanu laikā, bet arī ceļā, ēšanas vai gulētiešanas laikā. Pat ja cilvēks runā ar kādu vai klausās otru, tad, nezaudējot uztveršanas intensitāti, viņš tajā laikā turpina kaut kur savas sirds dziļumos atkārtot šo lūgšanu.

Jēzus lūgšanas jēga ir apslēpta nevis tās mehāniskā atkārtošanā, bet tajā, lai vienmēr sajustu Kristus dzīvo klātbūtni. Mēs jūtam šo klātbūtni, pirmkārt, tādēļ, ka, izrunājot Jēzus lūgšanu, mēs izrunājam Glābēja vārdu.

Vārds ir sava nēsātāja simbols, vārdā ir it kā klāt tas, kam tas pieder. Kad jauneklis ir iemīlējis meiteni un domā par viņu, viņš pastāvīgi atkārto viņas vārdu, jo savā vārdā viņa pati it kā ir klātesoša. Un tā kā mīlestība piepilda visu viņa būtni, viņš jūt nepieciešamību šo vārdu atkārtot atkal un atkal. Tieši tāpat kristietis, kurš mīl Kungu, atkārto Jēzus Kristus vārdu, jo visa viņa būtne un sirds ir vērsta uz Kristu.

Ļoti svarīgi, darot Jēzus lūgšanu, nepūlēties iztēloties Kristu, iedomājoties Viņu kā cilvēku jebkādā dzīves situācijā vai, piemēram, piesistu krustā. Jēzus lūgšana nedrīkst būt pavadīta ar tēlu, kas var dzimt mūsu fantāzijā, jo tad notiek reālā aizstāšana ar iztēloto. Jēzus lūgšanu var pavadīt tikai iekšēja Kristus klātbūtnes sajūta, un sajūta, ka stāvam Dzīvā Dieva priekšā. Nekādiem ārējiem tēliem šeit nav vietas.

XX. Ar ko ir laba Jēzus lūgšana?

Jēzus lūgšanai ir dažas sevišķas īpašības. Pirmkārt, tas ir Dieva vārds tajā.

Mēs ļoti bieži pieminam Dieva vārdu it kā ieraduma pēc, nedomājot. Mēs sakām: “Ak, Kungs, cik es esmu noguris”, “Dievs ar viņu, lai atnāk citreiz” – pavisam nedomājot par to spēku, kas piemīt Dieva vārdam. Un jau Vecajā Derībā bija bauslis: “Neizrunā Kunga, sava Dieva vārdu veltīgi” (Ex. 20:7). Senie ebreji ar īpašu dievbijību attiecās pret Dieva vārdu. Laikā pēc atbrīvošanas no Babilonas gūsta izrunāt Dieva vārdu vispār bija aizliegts. Šīs tiesības bija tikai virspriesterim reizi gadā, kad viņš iegāja vissvētākajā vietā, galvenajā dievnama svētvietā. Kad mēs vēršamies ar Jēzus lūgšanu pie Kristus, tad Kristus vārda izrunāšanai un Viņa par Dieva Dēlu apliecināšanai piemīt īpaša nozīme. Šim vārdam ir jātiek izrunātam ar vislielāko bijību.

Otra Jēzus lūgšanas īpašība- tās vienkāršība un pieejamība. Jēzus lūgšanas darīšanai nav vajadzīgas ne speciālas grāmatas, ne īpaši izvēlēta vieta vai laiks. Tajā ir viņas milzīgā priekšrocība pret daudzām citām lūgšanām.

Visbeidzot, ir vēl viena īpašība, kas padara atšķirīgu šo lūgšanu – tajā mēs sūdzam savu grēcīgumu: “Apžēlo mani, grēcīgu”. Šis moments ir ļoti svarīgs, jo daudzi mūsdienu cilvēki absolūti nejūt savu grēcīgumu. Pat grēksūdzē nereti var dzirdēt: “Es nezinu, ko man nožēlot, es dzīvoju kā visi, nenogalinu, nezogu”, u.tml. Bet tieši mūsu grēki ir par iemeslu mūsu galvenajām nelaimēm un bēdām. Cilvēks savus grēkus nemana tādēļ, ka ir tāls no Dieva, līdzīgi tam kā tumšā istabā mēs neredzam ne putekļus, ne netīrumus, bet atliek tikai atvērt logu, lai atklātos, ka istaba jau sen prasās pēc slotas.

Cilvēka dvēsele, kas ir tālu no Dieva, līdzīga tumšai istabai. Bet jo tuvāk cilvēks ir Dievam, jo vairāk gaismas viņa dvēselē, jo asāk viņš izjūt savu grēcīgumu. Un tas nenotiek, pateicoties tam, ka viņš sevi salīdzina ar citiem cilvēkiem, bet pateicoties tam, ka viņš nostājas Dieva priekšā. Kad mēs sakām: “Kungs Jēzu Kristu, Dieva Dēls, apžēlojies par mani grēcīgu”, mēs sevi it kā noliekam Kristus vaiga priekšā, salīdzinām savu dzīvi ar Viņa dzīvi. Un tad mēs atbilstoši sajūtam sevi par grēciniekiem un varam no sirds dziļumiem pienest grēknožēlu.

XXI. Jēzus lūgšanas prakse.

Parunāsim par Jēzus lūgšanas praktiskajiem aspektiem. Citi uzliek sev par uzdevumu izrunāt Jēzus lūgšanu dienas laikā, piemēram, 100, 500 vai 1000 reizes. Lai saskaitītu, cik reizes lūgšana izteikta, izmanto lūgšanu krelles, uz kurām var būt 50, 100 vai vairāk kauliņu. Izsakot prātā lūgšanu, cilvēks pārliek kauliņus. Bet, ja jūs tikai sākat Jēzus lūgšanas varoņdarbu, tad vajag uzmanību pievērst, pirmkārt, kvalitātei, nevis kvantitātei. Man šķiet, ka sākt vajag ar ļoti lēni, skaļi vārdos izrunātu Jēzus lūgšanu, sasniedzot to, lai sirds piedalītos lūgšanā. Jūs izrunājat: “Kungs…Jēzu…Kristu…”, un jūsu sirdij kā kamertonim jāatsaucas uz katru vārdu. Necentieties izteikt Jēzus lūgšanu uzreiz daudzas reizes pēc kārtas. Lai arī jūs to izrunājat tikai 10 reizes, bet, ja jūsu sirds atsaucas uz lūgšanas vārdiem, ar to būs pietiekami.

Cilvēkam ir divi garīgie centri – prāts un sirds. Ar prātu ir saistīta intelektuālā aktivitāte, iztēle, nodomi, bet ar sirdi – emocijas, jūtas, pārdzīvojumi. Jēzus lūgšanas laikā centram ir jābūt sirdij. Tieši tādēļ, lūdzot necentieties kaut to iedomāties prātā, piemēram, Jēzus Krustu, bet centieties turēt uzmanību sirdī.

Senbaznīcas rakstniekiem, askētiem bija izstrādāta tehnika – prāta turēšana sirdī, kuras laikā Jēzus lūgšana tika savienota ar elpošanu. Ieelpas laikā izteica “Kungs Jēzu Kristu, Dieva Dēls”, bet izelpas laikā “apžēlojies par mani grēcīgu”. Cilvēka uzmanība it kā dabīgā veidā pārslēdzās no galvas uz sirdi. Nedomāju, ka visiem pienākas trenēties Jēzus lūgšanā tieši tādā veidā, pietiekami ir, ja ar lielu uzmanību un bijību izrunā lūgšanas vārdus.

Sāciet rītu ar Jēzus lūgšanu. Ja pa dienu jums parādās brīva minūte, izrunājiet lūgšanu vēl dažas reizes, vakarā pirms miega, atkārtojiet to līdz iemiegat. Ja jūs iemācīsities mosties un aizmigt ar Jēzus lūgšanu, tas jums dos lielu garīgu atbalstu. Pakāpeniski, jūsu sirds paliks arvien atsaucīgāka lūgšanas vārdiem un jūs varat nonākt līdz tam, ka lūgšana kļūs nepārtraukta, pie tam, galvenā lūgšanas jēga būs nevis vārdu izrunāšana, bet pastāvīga Dieva klātbūtnes sajūta sirdī. Bet, ja jūs sākat ar to, ka izrunājiet lūgšanu skaļi, tad pakāpeniski pārejiet uz to, ka to izsaka tikai sirds bez mēles un lūpu darbības. Un jūs redzēsiet, kā lūgšana pārveidos jūsu cilvēcisko būtību, visu jūsu dzīvi. Tajā ir Jēzus lūgšanas īpašais spēks.

XXII. Grāmatas par Jēzus lūgšanu.

“Lai ko jūs arī darītu, lai ar ko jūs arī būtu aizņemti, visā laikā – dienā vai naktī – izrunājiet ar lūpām šos dievišķos vārdus “Kungs Jēzu Kristu, Dieva Dēls, apžēlojies par mani grēcīgu”. Tas nav grūti: gan ceļošanas laikā, gan darba laikā – vai cērt malku vai nes ūdeni, vai roc zemi, vai vāri ēdienu. Jo tajā visā strādā tikai tava miesa, bet prāts paliek bez nodarbes, tad nu dod viņam nodarbošanos, atbilstošu un labu viņa nemateriālajai dabai – izrunāt Dieva vārdu.” Šis ir citāts no grāmatas “Kaukāza kalnos”, kas iznāca 20.gs. sākumā un ir veltīta Jēzus lūgšanai.

Es gribētu pasvītrot, ka šo lūgšanu vajag mācīties, pie tam vēl ar garīgā vadītāja palīdzību. Pareizticīgajā Baznīcā ir lūgšanu skolotāji (pamācītāji) – starp mūkiem, ganiem (priesteriem) un pat starp lajiem: tie ir ļaudis, kas paši pieredzes ceļā ir iepazinuši lūgšanas spēku. Bet, ja jūs neatrodat šādu skolotāju – un daudzi sūdzas, ka skolotāju lūgšanai tagad atrast ir grūti, tad var vērsties pie tādām grāmatām kā “Kaukāza kalnos” vai “Svētceļnieka dvēseles atklājumi[2]”. Pēdējā, kas izdota 19. gs. un vairākas reizes atkārtoti iznākusi, tiek runāts par cilvēku, kurš nolēma iemācīties lūgt bez mitēšanās. Viņš bija svētceļnieks, gāja no pilsētas uz pilsētu ar somu uz pleciem un ceļa spieķi un mācījās lūgt. Jēzus lūgšanu viņš atkārtoja vairākus tūkstošus reižu dienā.

Ir arī klasiskais piecu sējumu apkopojums, ko rakstījuši svētie tēvi no 4- 14.gs.- “Labestība”[3]. Tā ir garīgās pieredzes bagātākā dārgumu krātuve, tā satur daudzas pamācības par Jēzus lūgšanu un par skaidru prātu- prāta uzmanību. Tam, kurš grib iemācīties lūgt pa īstam, ir jābūt pazīstamām arī šīm grāmatām.[4]

Es parādīju citātu no grāmatas “Kaukāza kalnos” vēl arī tādēļ, ka daudzus gadus atpakaļ, kad es biju pusaudzis, mani aizveda ceļot pa Gruziju, uz Kaukāza kalniem, netālu no Suhumas. Tur es tikos ar vientuļniekiem. Viņi tur dzīvoja pat padomju laikos, tiecās prom no pasaules trokšņa, alās, gravās, aizās, bezdibeņos, un par viņu eksistenci neviens nezināja. Viņi dzīvoja lūgšanai un nodeva no paaudzes uz paaudzi lūgšanas pieredzes dārgumus. Tie bija ļaudis it kā no citas pasaules, sasnieguši lielus garīgus augstumus, dziļu iekšēju mieru. Un tas viss, pateicoties Jēzus lūgšanai.

Lai Dievs dod mums iemācīties caur pieredzējušiem skolotājiem un svēto tēvu grāmatām šo dārgumu- nepārtrauktu Jēzus lūgšanas darīšanu.

XXIII. “Mūsu Tēvs, kas esi debesīs”.

Lūgšana “Mūsu Tēvs” ir īpaši nozīmīga tādēļ, ka to mums devis pats Jēzus Kristus. Tā sākas ar vārdiem: “Mūsu Tēvs, kas esi debesīs”. Šī lūgšana pēc satura ir visaptveroša: tajā ir sakoncentrēts viss tas, kas vajadzīgs cilvēkam gan viņa zemes dzīvei, gan dvēseles glābšanai. Kungs mums to deva, lai mēs zinātu, par ko lūgt, ko prasīt Dievam.

Pirmie šie lūgšanas vārdi: “Mūsu Tēvs, kas esi debesīs” – mums atklāj, ka Dievs nav kaut kāda tāla abstrakta būtne, nav kāds abstrakts labs sākums, bet mūsu Tēvs. Šodien ļoti daudz cilvēku uz jautājumu, vai viņi tic Dievam, atbild apstiprinoši, bet, ja viņiem pajautā, kādu viņi iedomājas Dievu, ko domā par Viņu, tad atbild apmēram tā: “Nu Dievs – tas ir labais, tas ir kaut kas gaišs, tā ir kāda pozitīva enerģija”. Tas ir – pret Dievu attiecas kā pret kādu abstrakciju, kā pret kaut ko bezpersonisku. Kad mēs sākam savu lūgšanu ar vārdiem “Mūsu Tēvs”, tad uzreiz vēršamies pie personīga, dzīva Dieva, pie Dieva kā Tēva, par kuru Kristus stāstīja līdzībā par pazudušo dēlu. Daudzi atceras šīs līdzības sižetu Lūkas Evaņģēlijā. Dēls nolēma aiziet no Tēva, nesagaidot viņa nāvi. Viņš saņēma tam pienācīgo mantojumu, aizgāja uz tālu zemi, tur šo mantojumu izšķērdēja un kad jau nonāca līdz pēdējai nabadzības un novārguma pakāpei, izlēma atgriezties pie tēva. Viņš teica: “Iešu pie sava tēva un teikšu: “Tēvs! Es esmu grēkojis pret debesīm un tevi un neesmu cienīgs, lai tu mani sauc par savu dēlu, bet pieņem mani par savu algādzi” (Lūk. 15:18-19). Un kad viņš vēl bija tālu, tēvs izskrēja viņam pretī, krita viņam ap kaklu. Dēls pat nepaspēja pateikt sagatavotos vārdus tādēļ, ka tēvs viņam uzreiz deva gredzenu, dēla goda zīmi, ietērpa iepriekšējā apģērbā, tas ir, pilnībā atjaunoja dēla godā. Tieši tāda ir Dieva attieksme pret mums. Mēs neesam algādži, bet Dieva dēli, un Kungs attiecas pret mums kā pret saviem bērniem. Tādēļ arī mūsu attieksmei pret Dievu jāraksturojas ar pazemību un bijīgu dēlu mīlestību.

Kad mēs izrunājam “Mūsu Tēvs” – tas nozīmē, ka mēs lūdzam nevis izolēti, kā atsevišķas personības, kur katram ir savs Tēvs, bet kā vienas cilvēku ģimenes, vienas Baznīcas, viena Kristus ķermeņa locekļi. Citiem vārdiem, saucot Dievu par Tēvu, mēs ar to domājam, ka visi pārējie cilvēki ir mūsu brāļi. Vēl vairāk- kad Kristus mums māca lūgšanā vērsties pie Dieva ar vārdiem “Mūsu Tēvs”, Viņš noliek sevi it kā vienā līmenī ar mums. Svētlaimīgais Simeons Jaunais Teologs teica, ka caur ticību Kristum mēs kļūstam par Kristus brāļiem tādēļ, ka mums ar Viņu ir kopīgs Tēvs – mūsu Debesu Tēvs.

Vārdi “kas esi debesīs” norāda nevis uz fiziskām debesīm, bet uz to, ka Dievs dzīvo pavisam citā dimensijā nekā mēs, ka Viņš ir mums absolūti transcendents. Bet caur lūgšanu, caur Baznīcu mums ir iespēja šīm debesīm – citai pasaulei – pievienoties.

XXIV. “Lai svētīts top Tavs Vārds”.

Ko nozīmē vārdi: “Lai svētīts top Tavs vārds”? Dieva vārds ir svēts pats par sevi, tas nes sevī svētuma, garīgā spēka un Dieva klātbūtnes lādiņu. Kāpēc tad jālūdz tieši šādiem vārdiem? Vai tad Dieva vārds nepaliek svēts pat, ja mēs neizrunājam “Lai svētīts top Tavs vārds”?

Kad mēs sakām: “Lai svētīts top Tavs vārds” – mēs, pirmkārt, ar to domājam, ka Dieva vārdam ir jāsvētās, tas ir, tam jāparādās kā svētam caur mums kristiešiem, caur mūsu garīgo dzīvi. Apustulis Pāvils, vēršoties pret sava laika necienīgajiem kristiešiem, teica: “Jūsu dēļ Dieva vārds tiek zaimots pagānu vidū!” (Rom. 2:24). Tie ir ļoti svarīgi vārdi. Tie saka par mūsu neatbilstību tai garīgajai normai, kuru satur Evaņģēlijs un pēc kuras mums, kristiešiem, ir jādzīvo. Un šī neatbilstība varbūt ir viena no galvenajām traģēdijām gan mums kā kristiešiem, gan visai kristīgajai Baznīcai.

Baznīca ir svēta tādēļ, ka ir celta uz Dieva vārda, kurš ir svēts pats par sevi. Baznīcas locekļi ne tuvu neatbilst tām normām, kuras izvirza Baznīca. Bieži ir jādzird pārmetumi, pie tam, ļoti taisnīgi kristiešu virzienā: “Ar ko jūs varat pierādīt Dieva esamību, ja paši dzīvojat ne labāk, bet citreiz pat sliktāk kā pagāni (elku kalpi) vai ateisti? Kā ticība Dievam ir savienojama ar necienīgu rīcību?” Un tā, katram no mums ir katru dienu sev jāuzdod jautājums: “Vai es kā kristietis atbilstu Evaņģēliskajam ideālam?” Vai Dieva vārds caur mani tiek svētīts vai zaimots? Vai es parādu īsta kristieša piemēru, kas ir mīlestībā, lēnprātībā, pazemībā un žēlsirdībā, vai es parādu šiem tikumiem pretējo?”

Nereti cilvēki vēršas pie priestera ar jautājumu: “Ko man darīt, lai varētu atvest uz baznīcu dēlu (meitu, māti, tēvu)? Es viņiem stāstu par Dievu, bet viņi pat dzirdēt negrib”. Problēma ir tā, ka nepietiek vienkārši teikt par Dievu. Kad cilvēks, kļuvis ticīgs, cenšas pievērst savā ticībā citus, īpaši savus tuvākos, ar vārdu palīdzību, un dažreiz pat ar piespiešanu, uzstājot, lai viņi lūgtu un ietu uz baznīcu, tad bieži tas dod pretēju rezultātu – parādās nepatika pret visu baznīcisko un garīgo. Pietuvināt šos cilvēkus Baznīcai mēs varam tikai tad, kad paši kļūstam par īstiem kristiešiem, kad viņi, skatoties uz mums, teiks: “Jā, tagad es saprotu, ko kristīgā ticība var izdarīt ar cilvēku, kā var viņu pārveidot, izmainīt; es sāku ticēt Dievam tādēļ, ka redzu, kā kristietis atšķiras no nekristieša.”

XXV. “Lai atnāk Tava Valstība”.

Ko nozīmē šie vārdi? Jo Dieva Valstība taču neizbēgami atnāks, būs pasaules beigas, un visa cilvēce nonāks citā dimensijā. Acīmredzot mēs nelūdzam par to, lai iestātos pasaules beigas, bet par to, lai Dieva Valstība nāktu pie mums, tas ir, lai tā kļūtu reāla mūsu dzīvē, lai mūsu pašreizējā – ikdienišķā, pelēkā un dažkārt pat tumšā, traģiskā zemes dzīve būtu caurstrāvota ar Dieva Valstības klātbūtni.

Kas tad ir Dieva Valstība? Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāvēršas pie Evaņģēlija un jāatceras, ka Jēzus Kristus sludināšana sākas ar vārdiem: “Nožēlojiet grēkus, jo Debesu Valstība ir tuvu klāt pienākusi” (Mt. 4:17). Pēc tam Kristus daudzkārtīgi teica cilvēkiem par savu Valstību, Viņš neiebilda, kad Viņu nosauca par Ķēniņu, piemēram, kad, ieejot Jeruzalemē, Viņu sveicināja kā jūdu Ķēniņu. Pat stāvot tiesas priekšā, nopelts, aprunāts, apmelots, uz Pilāta jautājumu, kas, iespējams, tika uzdots ar ironiju: “Vai tu esi jūdu Ķēniņš?”, - Kungs atbildēja: “Mana Valstība nav no šīs pasaules”(Jņ. 18:33-36). Šajos Glābēja vārdos arī ir ietverta atbilde uz jautājumu, kas ir Dieva Valstība. Un kad mēs vēršamies pie Dieva “Lai nāk Tava Valstība”, mēs lūdzam par to, lai šī ne-pasaules, garīgā Kristus Valstība kļūtu par mūsu dzīves realitāti, lai mūsu dzīvē parādītos tā garīgā dimensija, par kuru daudz runā, bet kura tik maz cilvēkiem ir pazīstama no pieredzes.

Kad Kungs Jēzus Kristus mācekļiem teica par to, kas Viņu sagaida Jeruzalemē – mokas, ciešanas un krusta nāve-, divu no viņiem māte teica Viņam: “Saki, lai šie abi mani dēli sēdētu Tavā Valstībā viens Tev pa labo, otrs pa kreiso roku” (Mt. 20:21). Viņš runāja par to, ka Viņam nāksies ciest un mirt, bet viņa stādījās priekšā Cilvēku ķēniņa tronī un gribēja, lai viņas dēli būtu Viņam blakus. Bet, kā mēs atceramies, Dieva Valstība vispirms tika parādīta pie krusta – Kristus bija piesists krustā, lēja asinis, bet virs Viņa karājās uzraksts: “Jūdu Ķēniņš”. Un tikai pēc tam Dieva Valstība tika parādīta glābjošajā Kristus Augšāmcelšanā. Tieši šī Valstība mums ir apsolīta – Valstība, kura tiek dota ar lielām pūlēm un skumjām. Ceļš uz Dieva Valstību iet caur Ģetzemani un Golgātu – caur tiem pārbaudījumiem, kārdināšanām, skumjām un ciešanām, kuras krīt arī mūsu ceļā. Par to mums jāatceras, kad izrunājam lūgšanā: “Lai nāk Tava Valstība”.

XXVI. “Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes”.

Mēs ar tādu vieglumu izrunājam šos vārdus! Un ļoti reti apzināmies, ka mūsu griba var nesakrist ar Dieva gribu. Jo dažreiz Dieva sūta mums ciešanas, bet mums izrādās tās nav pa spēkam – kurnam, pukojamies. Cik gan bieži cilvēki, atnākot pie priestera, saka: “Es nevaru samierināties ar to un to, es saprotu, ka tā ir Dieva griba, bet samierināties nevaru”. Ko tādam cilvēkam var pateikt? Neteiksi taču, ka acīmredzot viņam Kunga lūgšanā vārdus “lai notiek Tavs prāts” vajag nomainīt ar “lai notiek mans prāts”.

Katram no mums ir jācīnās par to, lai mūsu griba sakristu ar labo Dieva gribu. Mēs sakām: “Lai notiek Tavs prāts kā debesīs, tā arī virs zemes”. Tas ir, Dieva gribai, kura jau notiek debesīs, garīgajā pasaulē, ir jānotiek arī šeit, virs zemes un, pirmkārt, mūsu dzīvēs. Un mums jābūt gataviem visur sekot Dieva balsij. Vajag atrast sevī spēkus atteikties no savas gribas, lai izpildītu Dieva gribu. Bieži lūdzot mēs kaut ko prasām Dievam, bet nesaņemam, un tad mums šķiet, ka lūgšana nav bijusi veiksmīga. Ir jāatrod sevī spēku pieņemt šo atteikumu no Dieva puses kā Viņa gribu.

Atcerēsimies Kristu, kurš savas nāves priekšvakarā lūdza savu Tēvu un teica: “Mans Tēvs, ja tas ir iespējams, tad lai šis biķeris iet man garām”. Bet šis biķeris tomēr negāja garām, tātad tas nozīmē – atbilde uz šo lūgšanu bija citāda: ciešanu, skumju un nāves kausu Jēzum Kristum pienācās izdzert. To zinot, Viņš teica Tēvam: “Bet ne kā es vēlos, bet kā Tu” (Mt. 26:39-42).

Tādai ir jābūt arī mūsu attieksmei pret Dieva gribu. Ja mēs jūtam, ka mums nāk virsū kādas skumjas, ka mums stāv priekšā izdzert biķeri, kuram mums varbūt nepietiks spēka, mēs varam teikt: “Kungs, ja ir iespējams, tad lai skumju biķeris paiet man garām, nes to man garām”. Bet līdzīgi Kristum mums lūgšana jānoslēdz ar vārdiem: “Bet ne mans prāts lai notiek, bet Tavs”.

Pret Dievu jāattiecas ar uzticību. Bieži bērni kaut ko prasa vecākiem, bet tie nedod, jo uzskata to par kaitīgu. Paies gadi, un cilvēks sapratīs, cik daudz taisnības bija vecākiem. Tāpat notiek arī ar mums. Paiet kāds laiks, un mēs pēkšņi saprotam, cik ļoti labdarīgs ir izrādījies tas, ko Kungs mums ir sūtījis, nekā tas, ko mēs gribējām saņemt pēc sava prāta.

XXVII. “Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien”.

Mēs varam vērsties pie Dieva ar dažādiem lūgumiem. Mēs varam lūgt Viņam ne tikai kaut ko augstu un garīgu, bet arī to, kas mums vajadzīgs materiālā līmenī. “Dienišķā maize” ir tas, no kā mēs dzīvojam, mūsu ikdienas iztika. Pie tam, lūgšanā mēs sakām “dienišķo maizi dod mums šodien”. Citiem vārdiem, mēs neprasām Dievu mūs nodrošināt ar visu nepieciešamo visām turpmākajām mūsu dzīves dienām. Mēs lūdzam Viņu par dienas iztiku, zinot, ka, ja Viņš pabaros mūs šodien, tad baros arī rīt. Izsakot šos vārdus, mēs izsakām Dievam savu uzticību: mēs uzticam Viņam savu dzīvi šodien, tāpat kā uzticēsim arī rīt.

Vārdi “dienišķā maize” norāda uz to, kas vajadzīgs dzīvei, bet ne kādām pārmērībām. Cilvēks var nostāties uz mantrausības ceļa, kad viņam ir viss nepieciešamais – jumts virs galvas, maizes kumoss, minimāli materiāli labumi – un tad sākt nodarboties ar uzkrāšanu, greznošanos. Šis ceļš noved strupceļā tāpēc, ka, jo vairāk cilvēks sakrāj, jo vairāk viņam ir naudas, jo vairāk viņš izjūt dzīves tukšumu, jūtot, ka ir kādas citas vajadzības, kuras nav iespējams apmierināt ar materiāliem labumiem. Tā, lūk, dienišķā maize ir tas, kas ir nepieciešams. Tie nav limuzīni, ne greznas pilis, ne miljoni, bet tas ir tas, bez kā nevaram dzīvot ne mēs, ne mūsu bērni, ne mūsu radinieki.

Daži vārdus “dienišķā maize” saprot arī daudz augstākā nozīmē- kā „virsikdienišķo maizi” vai „pārbūtību”. Būtībā grieķu baznīctēvi rakstīja, ka “virsikdienišķā maize” ir maize, kas nāk no Debesīm, citiem vārdiem, tas ir Pats Kristus, Kuru kristieši saņem Svētā Vakarēdiena sakramentā. Šāda izpratne arī ir pamatota, jo cilvēkam vēl bez materiālās maizes ir nepieciešama arī garīgā maize.

Katrs jēdzienā “dienišķā maize” ieliek savu saturu. Kara laikā kāds puisēns lūdzot teica tā “mūsu kaltēto maizi dod mums šodien” tādēļ, ka viņa pamatpārtika bija sausiņi. Tas, kas bija nepieciešams puikam un viņa ģimenei dzīvības uzturēšanai, bija kaltēta maize. Tas var likties smieklīgi un bēdīgi, bet tas parāda, ka katrs cilvēks – gan vecs, gan jauns – lūdz Dievam tieši to, kas viņam visvairāk vajadzīgs, bez kā viņš nevar nodzīvot nevienu pašu dienu

XXVIII. “Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem”.

Lūgšana ir nesaraujami saistīta ar cilvēka dzīvesveidu. Grūtību iemesls, ko cilvēks izjūt lūgšanas vārdos, ir nepareizā, negarīgā, neevaņģēliskā dzīvē. To mēs īpaši izjūtam, kad izsakām lūgšanu “Mūsu Tēvs”. Katra šīs lūgšanas izteikšana liek mūs kādas realitātes priekšā, mēs it kā tiekam savas sirdsapziņas tiesāti. Un šai lūgšanai, ja mēs lūdzam no sirds un dvēseles, ja tiešām tā domājam, kā ir rakstīts, ir jāpiespiež mūs pakāpeniski izmainīt mūsu dzīvi.

Mēs sakām: “Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem”, tas ir, lūdzam Dievu piedot mums mūsu parādus, tāpat kā mēs piedodam tiem, kas mums ir parādā. Bet, lūk, izsakot šos vārdus, mēs prasām piedošanu sev, bet vai mēs piedodam savam tuvākajam? Vai mēs esam gatavi piedošanu no Dieva darīt atkarīgu no tā, vai mēs piedodam citiem? Vai tas nav pārāk briesmīgi, vai tā nav pārāk liela atbildība?

Pieredze rāda, ka nav nemaz tik grūti piedot visiem, tāpat kā nav grūti visus mīlēt – visus abstraktā nozīmē. Daudzi tā arī saka: es mīlu cilvēkus, es tikai nevaru salabt ar diviem, trim cilvēkiem – ar savu kaimiņieni, savu darbabiedru, savu sievasmāti – bet visus pārējos es mīlu. Tad, lūk, vārdi “Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem” - tieši par šiem dažiem cilvēkiem atgādina, par tiem, kuriem mēs nevaram piedot, kuriem nevaram “piedot parādus”. Un šī lūgšana mūs māca tajā, ka , kamēr mēs nepiedosim viņiem, mēs nevaram cerēt, ka Dievs piedos mums.

Mūsu zemes dzīve ir dota tam, lai mēs salabtu ar visiem. Dzīvē sasienas daudzi mezgli un mūsu uzdevums ir paspēt tos atraisīt līdz tam laikam, kad šī izdevība tiks atņemta. Cilvēkam nekas nav neiespējams. Mēdz būt ļoti grūti ar kādu salabt, kādu lūgt, bet, ja mēs sevī neatradīsim tam spēku, mēs nevaram paļauties uz to, ka Dievs piedos mums. Ja mēs saucam Dievu par savu Tēvu, bet sevi par kristiešiem, ja mēs sakām “lai svētīts top Tavs vārds”, tas ir, ka Dieva vārdam jābūt svētam un šim svētumam jāparādās caur mūsu darbiem, tad kā gan mēs varam nepiedot mūsu parādniekiem – tiem, kas mūs sarūgtināja, apvainoja vai pazemoja?

Kristīga dzīve – tas ir varoņdarbs – un mums tai jāpieiet ar visu atbildību, jānopelna tiesības izrunāt Kunga lūgšanu. Un šīs tiesības mums tiek dotas ar mūsu labajiem darbiem. Neviens vārds, vēl jo vairāk lūgšanas vārds, nedrīkst būt veltīgs, tukšs, neattaisnots, bez amata. Aiz katra vārda ir jāstāv realitātei, un aiz “Mūsu Tēvs” lūgšanas vārdiem ir jāstāv mūsu rīcībai. Ja mēs sakām Dievam “lai notiek Tavs prāts”- tas nozīmē, ka mums sava griba jāpakļauj Dieva gribai. Un, ja mēs lūdzam Dievu “un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem” – tas nozīmē, ka mums ir jāiemācās piedot visiem, kurus mēs uzskatām par vainīgiem savā priekšā, kurus uzskatām par saviem parādniekiem.

XXIX. “Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna”.

Kārdināšanas – tie ir pārbaudījumi, kuri mums tiek sūtīti vai nu no Dieva, vai nu nāk no velna, bet tiek no Dieva pieļauti. Mums katrs kārdinājums ir sava veida pārbaudījums izturībai. Un mēs šo pārbaudījumu kādreiz izturam , kādreiz nē. Lūdzot Dievam: “neieved mūs kārdināšanā” – mēs it kā sakām Dievam: “nesūti mums pārbaudījumu virs mūsu spēkiem, sūti mums tādu, ar kuru mēs varam tikt galā, lai šie pārbaudījumi un bēdas, kuras Tu sūtīsi, nesatriektu mūs, nenogalinātu mūsu ticību”.

Ļaunais – tas ir velns, cilvēku ienaidnieks. Attieksmē pret velnu jāizvairās no divām galējībām. Kādiem ir nosliece vispār noliegt velna un ļauno garu eksistenci. Šie cilvēki – ticīgi vai neticīgi – neapzinās pasaulē esošo ļauno spēku realitāti, pie tam, nevis abstraktu spēku, bet dzīvu būtņu, jo velns un ļaunie gari – tāpat kā eņģeļi – ir reālas dzīvas būtnes.

Ir arī otra galējība, īpaši izplatīta starp ticīgajiem – kad velna nozīmi pārspīlē, kad cilvēks tik ļoti baidās no velna un ļauno garu darbības, ka dzīvo it kā pusparalizētā stāvoklī. No šejienes starp ticīgajiem ir izplatītas bailes no ļaunas acs, lāstiem, utt. No šejienes tāda bažīga, bikla attieksme pret dzīvi, kad cilvēks no visa baidās, visā redz draudus, nevar dzīvot radoši, brīvi, pilnvērtīgi.

Mums jāsaprot, ka ļaunajam, protams, ir spēks un tas var negatīvi, pat graujoši ietekmēt mūsu dzīvi, bet tikai tajā gadījumā, ja mēs paši to pieļausim. Velns ir bezspēcīgs tur, kur viņš nav ielūgts, kur viņa klātbūtni nevēlas. Ja cilvēks iet uz baznīcu, lūdz, nēsā krustiņu, apzīmē sevi ar krusta zīmi; ja viņš izpilda Dieva baušļus un atturas no grēkiem, tad velns ir bezspēcīgs, viņam nav vietas tādā cilvēkā. Kad velns iegūst spēku? Kad cilvēks atver kādas durvis savā namā, kad, piemēram, iekrīt kādā kaislībā, teiksim, narkomānijā vai alkoholismā. Un alkoholisma bīstamība nav tajā, ka cilvēks izdzer vairāk vīna, cik vajadzētu, bet tajā, ka tas viņu padara bezspēcīgu un atver velnam pieeju viņa dvēselei.

Tādēļ, kad mēs lūdzam Dievu “atpestī mūs no ļaunā” – mēs lūdzam, lai Viņš palīdz mums vienmēr atrast spēkus atturēties no tā, kas var dot iespēju ļaunajam ietekmēt mūsu dzīvi. Un ja mēs to iemācīsimies, tad ne velns, ne citi kādi ļauni spēki, ne ļauna acs, ne lāsti, ne kas tamlīdzīgs nevarēs mūs ietekmēt.

XXX. Lūgšana Dievmātei.

Pareizticīgie kristieši lūdz ne tikai Dievu, bet arī Dievmāti un svētos. Ar šo Pareizticīgās Baznīcas lūgšanu prakse atšķiras, piemēram, no protestantu kopienu prakses. Protestanti neatzīst lūgšanu Dievmātei un svētajiem. Viņi saka – lai nāktu pie Dieva, mums nav vajadzīgi starpnieki. Tas ir taisnīgs aizrādījums – mums tiešām nav vajadzīgi “starpnieki” – tikai secinājums no tā ir aplams. Mēs lūdzam Dievmāti ne kā kādu “starpnieku” starp mums un Dievu, bet mēs lūdzam Viņu tādēļ, ka Viņa ir Dieva Māte, tādēļ, ka Viņu nav iespējams atdalīt no Viņas Dievišķā Dēla.

Kad es mācījos Anglijā, mans profesors, vecāks pareizticīgo bīskaps, bieži uzaicināja mani uz nodarbībām pie sevis mājās. Es gāju uz viņa māju, un durvis man atvēra viņa vecā māte. Iedomājieties, ja es ar viņu nesasveicinātos, viņu neievērotu, bet ietu mājā, sakot: man nav vajadzīgi starpnieki, es sarunāšos tikai ar bīskapu. Man šķiet pilnīgi dabiski, sarunājoties ar dēlu, sarunāties arī ar māti. Protams, šis arguments ir tīri sadzīviskā līmenī.

Ir arī daudz nopietnāki argumenti. Un galvenais no tiem – tā ir miljonu cilvēku pieredze, kura pierāda, ka Dievmāte dzird lūgšanas un atbild uz tām, ka Viņa palīdz cilvēkiem un vēl vairāk, ka Viņa tiešām lūdz par cilvēkiem sava Dēla un Dieva priekšā.

Dievmāte nav atdalāma no Glābēja, Viņas varoņdarbs nav atdalāms no Viņa varoņdarba. Padomāsim par to, ka tad, kad Dieva Eņģelis nonāca no debesīm, lai pateiktu Viņai: “Tu ieņemsi un dzemdēsi Dēlu” (Lūk. 1:31), no Viņas piekrišanas vai nepiekrišanas bija atkarīga Dieva iemiesošanās. Viņa varēja teikt “nē”, bet Viņa teica “jā”. Viņa audzināja Bērnu, atnesa Viņu uz templi kā upuri (veltījumu) Dievam, Viņa izgāja ar savu Dēlu caur visu Viņa zemes dzīvi. Kad Kristus tika piesists krustā, Viņa stāvēja pie krusta tādēļ, ka nevarēja sevi atdalīt no Viņa. Viņa bija ar Viņu kopā pat Viņa visbriesmīgākajās ciešanās, tādēļ Viņa kļuva par dalībnieci Viņa varoņdarbā.

Kad Kungs bija pie krusta , blakus Dievmātei stāvēja Viņa mīļākais māceklis un Viņš teica Viņai: “Sieva, redzi, Tavs dēls”, bet māceklim: “Redzi, Tava Māte” (Jņ. 19:26-27). Ar to Viņš nodeva Viņas aizbildniecībā ne tikai savu mīļāko mācekli, bet visus mācekļus Viņas aizbildniecībā un gādībā. No šī brīža Viņa, sava Dēla Māte, kļuva arī Viņa sekotāju Māte, tas ir – Baznīcas Māte. Un mēs pie Viņas vēršamies tieši kā pie mūsu un Baznīcas Mātes.

Mēs sakām lūgšanā Dievmātei: “Vissvētā Dievadzemdētāja, glāb mūs”. Tas nenozīmē, ka mēs Viņu uzskatām par Glābēju. Glābējs ir Kristus. Bet mēs atzīstam Viņas dalību glābšanas noslēpumā, kas mums ir iespējams tādēļ, ka Dievmāte atbildēja piekrītoši Dieva Vārdam, kas Viņai tika teikts. Un pateicoties šai Viņas piekrišanai, mums ir pieeja Viņas Dēlam un Viņas Dievam, mūsu Debesu Tēvam.

XXXI. Lūgšana svētajiem.

Svēto godināšanas tradīcija kristīgajā Baznīcā ir ļoti sena, tā eksistē jau no paša Baznīcas parādīšanās brīža, no tās pirmajiem eksistēšanas gadiem. Kristiešu baznīcas senāk tika celtas uz mocekļu kapavietām. Tieši mocekļu asinis, pēc kāda sena Baznīcas rakstnieka vārdiem, bija “kristietības sēkla”, tas ir, kristietība izplatījās, pateicoties mocekļu varoņdarbiem.

Mocekļi – martīri – tie ir cilvēki, kuri ar savas dzīves un nāves piemēru parādīja, ka zemes cilvēks savā vājumā un nespēkā var upurēt sevi citu cilvēku un Dieva labā kā to izdarīja Jēzus Kristus. Cilvēks, kurš pienesa sevi par upuri, kļuva par garīgu varoni citu cilvēku acīs, pirmkārt, to cilvēku acīs, kas viņu personīgi pazina. Šī svētā godināšana sākās uzreiz pēc viņa nāves. Līdz šim laikam ir saglabājusies tradīcija, saskaņā ar kuru Pareizticīgajā Baznīcā ir jābūt kaut mazai daļai kāda svētā mirstīgo atlieku relikvijas. Nav pieņemts veikt Dievišķo Liturģiju uz parasta galda: tā tiek veikta uz altāra vai speciāla auduma, kurā ir iešūta daļiņa svētā mirstīgo atlieku. Pamatojums tam ir tajā, ka mocekļi un svētie ir pamats, uz kura ir uzcelta kristīgā Baznīca. Mēs lūdzam svētos tādēļ, ka šie ļaudis, kaut arī viņi bija tādi paši kā mēs, pateicoties savas dzīves varoņdarbam, ir sasnieguši dievlīdzību, pielīdzinājušies Kristum. Mēs viņus lūdzam tādēļ, ka viņi ir izgājuši to ceļu, pa kuru mēs tikai cenšamies iet. Un daudzu kristiešu pieredze liecina: svētie dzird lūgšanas un atbild uz tām.

Gribētu ļoti īsi teikt par vienu negatīvu parādību, kas ir saistīta ar svēto godināšanu. Problēma ir tajā, ka kādi uztver svētos apmēram kā elku kalpi (pagāni) uztvēra savus dievus – pēc principa “kāds svētais, kur palīdz”. Tādi cilvēki ienāk baznīcā un jautā: “Kādam svētajam jānoliek svecīte, lai dabūtu dzīvokli?”, “kādam svētajam lūgt pret zobu sāpēm?” utt. Vajag atcerēties, ka svētie nav kaut kādi dieviņi, no kuriem var kaut ko dabūt, pie tam, no katra kaut ko citu. Svētie nav dzīvokļu dabūšanas, zobu sāpju remdēšanas vai tamlīdzīgu lietu speciālisti. Ir, protams, svētie, kuri dzīves laikā bija ārsti, un mēs vēršamies pie viņiem ar lūgšanu par izdziedināšanu, piemēram, svētais lielmoceklis Panteleimons. Un tiešām, pēc tādu svēto lūgšanām notiek daudzas dziedināšanas. Bet nekādā gadījumā nedrīkst svētos uztvert kā kādu fetišu; nedrīkst aizstāt lūgšanu svētajam kā cilvēkam, kurš ir sasniedzis garīgo pilnību un var mums kaut kur palīdzēt, ar lūgšanu svētajam kā kādam elkam, kurš ir vajadzīgs tikai tādēļ, ka pie viņa var dabūt konkrētu palīdzību.

Svētie, pirmkārt, ir mūsu debesu draugi, kuri var mums palīdzēt mūsu pestīšanas ceļā pie Dieva. Un tikai otrkārt svētie ir tie, kas mums var palīdzēt konkrētās dzīves lietās.

XXXII. Bez lūgšanas nav iespējams dzīvot.

Rezumēsim mūsu sarunu par lūgšanu. Pirmkārt, lūgšana – tā ir saruna ar Dievu, tikšanās ar Viņu, tas ir dialogs, kurš paredz ne tikai mūsu vārdus, mūsu vēršanos pie Dieva, bet arī Dieva atbildi. Tādēļ ļoti svarīgi, lai mēs mācētu ne tikai runāt, bet arī klusēt, lai mēs mācētu ieklausīties tajos Dieva dziļumos, kas mums atveras caur lūgšanu.

Lūgšanā jābūt absolūti godīgam. Šeit nevar būt nekas divdomīgs, mākslīgs. Mums jānostājas Dieva priekšā tādiem, kādi mēs esam, un jāsaka Viņam tieši to, kas mums jāsaka, to, ko mēs domājam un jūtam. Tādēļ, lai sarunātos ar Dievu, nav vajadzīgs izdomāt kādu īpašu valodu, meklēt īpašus vārdus, nav vajadzības izvēlēties speciālas tēmas. Mums jālūdz Dievs tieši par to, pēc kā alkst, taujā mūsu sirds.

Lūgt vajag pastāvīgi. Nepietiek lūgt laiku pa laikam, tikai tad, kad mums no Dieva ir kaut kas vajadzīgs; jālūdz vienmēr – no rīta, vakarā, visas dienas laikā, visas mūsu dzīves laikā. Un lūgšanas centrā jābūt nevis kaut kam konkrētam, ko mēs lūdzam no Dieva, bet Pašam Dievam tādēļ, ka galvenais lūgšanas saturs ir tikšanās ar Dievu, iespēja sev Viņu atklāt.

Mums ir jālūdz ne tikai par sevi, bet arī par citiem, ne tikai par mūsu radiem un tuviniekiem, bet arī par ienaidniekiem. Mums jālūdz Dievs nevis kā atsevišķiem indivīdiem, bet kā cilvēkiem, kas ir cilvēces daļa, un vērsties pie Dieva ne tikai no savas puses, bet no kopīgas cilvēku draudzes puses, jo katram no mums Dievs ir mūsu Debesu Tēvs.

Mēs lūdzam ne tikai Dievu, bet arī Dievmāti un svētos tādēļ, ka viņi ir mūsu debesu aizbildņi, debesu aizstāvji. Mēs lūdzam mūsu Sargeņģeli, lai viņš apsargā mūs visos mūsu ceļos.

Mēs lūdzam ne tikai par dzīvajiem, bet arī par mirušajiem, lai Kungs dod viņiem atdusēties mierā.

Vēlreiz gribētos pasvītrot: lūgšanai ir jākļūst par mūsu dzīves pamatu – par to, uz kā ir uzcelta visa mūsu dzīve. Kristieša dzīvei ir jāatbilst lūgšanai. Ja cilvēkam nav panākumu lūgšanā (cilvēks ir neveiksmīgs), tas nozīmē, ka viņš slikti dzīvo, ka viņa garīgais stāvoklis neatbilst lūgšanai.

Mācīsimies lūgt, strādāsim pie tā, lai lūgšana aizsniegtu mūsu sirdi un caur sirdi nonāktu debesu augstumos, aizsniegtu Dievu. Strādāsim pie sevis, lai lūgšana kļūst par mūsu dzīves centru, pamatu. Lūgsim Dievu, Dievmāti un svētos, lai viņi iemācītu mums lūgt tādēļ, ka bez lūgšanas nav iespējams dzīvot, tāpat kā nav iespējams glābties bez Dieva un Viņa Baznīcas.

[1] Latviskais ekvivalents varētu būt pātarošana – no latīņu valodas „Pater noster” – „Mūsu Tēvs”

[2] Iznākusi latviešu valodā 1994. gadā

[3] Latviski „Labestībai” ir iznākusi tikai pirmā daļa, kur par Jēzus lūgšanu ir visai maz.

[4] Latviešu valodā pieejama arī grāmatiņa „Gara augstumos” 1992, par Jēzus lūgšanas darītājiem

Saturs

No izdevniecības

I. Lūgšana – sastapšanās

XV. Baznīcas lūgšana.

No izdevniecības

I. Lūgšana – sastapšanās

II. Lūgšana – dialogs

III. Kad vajag lūgt?

IV. Īsās lūgšanas.

V. Lūgšana un dzīve.

VI. Pareizticīgo lūgšanu grāmata.

VII. Lūgšanu nolikums.

VIII. Pieraduma bīstamība.

IX. Ķermeņa stāvoklis lūgšanas laikā.

X. Lūgšana ikonu priekšā.

XI. Lūgšana par tuvākajiem.

XII. Lūgšana par mirušajiem.

XIII. Lūgšana par ienaidniekiem.

XIV. Ģimenes lūgšana.

XV. Baznīcas lūgšana.

XVI. Kādēļ jāiet uz baznīcu?

XVII. Aizkustinājums un asaras.

XVIII. Cīņa ar svešām (nepiederošām) domām.

XIX. Jēzus lūgšana.

XX. Ar ko ir laba Jēzus lūgšana?

XXI. Jēzus lūgšanas prakse.

XXII. Grāmatas par Jēzus lūgšanu.

XXIII. “Mūsu Tēvs, kas esi debesīs”.

XXIV. “Lai svētīts top Tavs Vārds”.

XXV. “Lai atnāk Tava Valstība”.

XXVI. “Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes”.

XXVII. “Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien”.

XXVIII. “Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem”.

XXIX. “Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna”.

XXX. Lūgšana Dievmātei.

XXXI. Lūgšana svētajiem.

XXXII. Bez lūgšanas nav iespējams dzīvot.