Priekšvārds   1. nodaļa   2. nodaļa   3. nodaļa  4 . nodaļa  5 . nodaļa  6 . nodaļa  

Priekšvārds

Viens no diženākajiem Optinas stareciem shiarhimandrīts Barsanufijs (1845-1913) bija Optinas klostera skita starecs no 1907. līdz 1912. gadam, kad klosterī un skitā darbojās arī citi stareci, tiesa gan, kalpošanu veikdami dažādos laikos ­ daži vienlaicīgi ar tēvu Barsanufiju, kā tēvs Anatolijs (Potapovs) vai savu svētīgo stareca ceļu beigušais tēvs Jāzeps, citi vēlāk, kā tēvs Nektārijs un Feodosijs. Tieši tajos gados tēva Barsanufija tuvākais skolnieks bija viens no Optinas pēdējiem stareciem tēvs Nikons, kura izsmeļošā dienasgrāmata atklāja viņa skolotāja daudzos vārdus un darbus.

 Laiks pirms Pirmā pasaules kara un revolūcijas bija sarežģīts, pasaule kūsāja agrāk nepieredzētās kaislībās, arvien noteiktāk bija sajūtams tumsas uzbrukums. Šajā Krievijai gandrīz vissmagākajā laikā tēvam Barsanufijam nācās izbraukāt visus tās plašumus: krievu ­ japāņu karā viņš kā garīdznieks kalpoja lauka lazaretē. Viņš redzēja daudz ciešanu, daudzus mierināja, pats ne reizi vien būdams nāves briesmās. Viņš ar smalkjūtīgu dvēseli ieklausījās pasaulē, un Kungs viņam pavēra priekškaru, parādot nākamās šausmas. "Visi iet pret Krieviju, pareizāk sakot, pret Kristus Baznīcu," viņš sacīja, "jo krievu tauta ­ Dievnesēja, tajā glabājas Kristus ticība."

Laicīgie ļaudis, kuri alka pēc mierinājuma savās bēdās, straumēm plūda uz Optinu, uz skitu. Starecs Barsanufijs, būdams ar vāju veselību, bet ar Dieva spēku stiprināts, viņus pieņēma, sarunājās ar tiem, atlaida grēkus, uzveda uz vienīgā pareizā ceļa. Kā jau visiem stareciem, viņam bija plaša sarakste. "Grūtā laikā mēs dzīvojam", viņš sacīja. "Mēs vāji un nespēcīgi, bet nākas citus uzmundrināt. Arī es atrodos tādā stāvoklī, vājš un nespēcīgs, pats ilgojos pēc palīdzības un mierinājuma, bet mans amats uzliek pienākumu mierināt citus. Uz Optinu brauc no pasaules, kura vairs nevaid kā agrāk, bet kauc, brauc, meklējot mierinājumu... Pēc savas ticības saņem meklēto un aizbrauc mierpilni." Kādas gan vēstules viņš saņēma, kādi gan vaidi bija tajās: "Batjuška! Smoku nost! No visām pusēm spiež ciešanas, nav ar ko elpot..."; "Krītu grūtsirdībā, kaut kas tumšs aplenc mani..."

Pēc svētā taisnā Kronštates Jāņa († 1908. gada 20. decembrī), kā arī Ģetzemanes stareca Varnavas (†1906. gada 2. martā) nāves Optinā dievlūdzēju kļuva daudz vairāk nekā iepriekšējos gados. Starecs Jāzeps aiz nespēka gandrīz nevienu nepieņēma, izņemot savus garīgos bērnus, tāpēc ļaudis drūzmējās pie skita priekšnieka tēva Barsanufija mājiņas. Neviens netika aizgājis prom bez atbildes.

"Ticiet, ka jums par labu saku to, kas jums nepieciešams," sacīja tēvs Barsanufijs. "Atnāk pie manis ar ticību, un es pats brīnos, no kurienes viss rodas." Viņš no katra panāca pilnīgu grēku nožēlu ­ turklāt atgādinot cilvēkiem viņu aizmirstos grēkus, tos neizsakāmi pārsteigdams ar šādu gaišredzību.

Viņš prata būt uzstājīgs un valdonīgs, bet viņā bija neviltota mīlestība pret cilvēkiem, tāpēc ikviens sajuta ne tikai viņa patieso gādību, bet arī sirsnīgu maigumu. Dievs vien zina, cik daudz likteņu labojis un cik daudz labu graudu tēvs Barsanufijs iesējis dvēselēs. Īpaši pie viņa tiecās inteliģenti cilvēki, sapinušies "sudraba laikmeta" bezgarīgās kultūras līkločos, un ar Dieva palīdzību viņš palīdzēja daudziem izķepuroties.

Pēc laikabiedru liecībām, starecam Barsanufijam piemita tās pašas dāvanas, ar kādām Kungs bija apveltījis viņa priekšgājējus: gaišredzība, brīnumdarīšana, spēja izdzīt nešķīstos garus, ārstēt slimības. Viņš tika pagodināts ar patiesi pravietiskiem paradīzes redzējumiem. Viņam rādījās dēmoni un pat antikrists. Lūgšanā tēvu Barsanufiju varēja redzēt apskaidrotu ne ar šīs zemes gaismu. Pēc savas nāves viņš vairākas reizes parādījās Optinas mūkiem.

Taču nesteigsimies šajā priekšvārdā pavēstīt to, kas lasītājam atklāsies pašā dzīves aprakstā. Tā sastādīšanā izmantota metode, ko Optinas audzēknis arhimandrīts Juvenālijs (vēlāk Lietuvas un Viļņas arhibīskaps) izklāstījis "Kozeļskas Optinas tuksneša arhimandrīta Mozus dzīvesstāsta" (izdots 1882. gadā) priekšvārdā.

"Domāju", viņš rakstīja, "ka tikumiska vīra dzīves apraksta uzdevums ir ne tikai vispārējos vilcienos iezīmēt viņa tikumīgā diženuma brīnumaino tēlu, kurš bieži parastiem mirstīgiem nav sasniedzams, bet lasītāju garīgā labuma dēļ attēlot viņa uzticību mazās lietās (Lk 16,10), kas izpaužas dažādās dzīves situācijās, un to, kā viņš ar Dieva palīdzību šajā uzticībā pakāpeniski sasniedza garīgi lielo ­ to uzvaru pār dvēseles un miesas kaislībām, to sirds tīrību, kas ir kristieša iekšējās dzīves un darbības mērķis. Ņemot to vērā, es centos pēc iespējas mazāk nodarboties ar personīgiem spriedumiem, bet sniegt tikai faktus, pēc iespējas vairāk parādīt paša tēva arhimandrīta teiktos un rakstītos vārdus, lai lasītājs savā priekšā skaidrāk redzētu pašu starecu ­ censoni un uzticīgo Kristus kalpu."

Šie vārdi saskanēja ar maniem priekšstatiem par biogrāfiskas grāmatas būtību, turklāt stareca Barsanufija dzīves apraksta uzskatāmais materiāls noveda tieši pie šāda lēmuma.

Gandrīz nemaz nav saglabājušies dokumenti un liecības par stareca dzīvi līdz viņa iestāšanās brīdim Optinas tuksneša brālībā, bet tas ir vairāk nekā četrdesmit pieci gadi ­ šeit paliek daudz nezināma. Bet starecs pats nereti stāstīja par sevi pārrunās ar garīgajiem bērniem ­ to pieraksti arī mums sniedz virkni epizožu par viņa bērnību, ģimnāzijas gadiem, atrašanos kara mācību iestādēs, štāba dienestā Kazaņā. Viņa kalpošanu skitā apraksta viņa uzticīgais skolnieks un turpmākais starecs tēvs Nikons. Tēvs Barsanufijs vienmēr rakstīja dienasgrāmatas, un par tām runā arī tēvs Nikons, kuram starecs tās dažreiz deva lasīt un kuras nav saglabājušās ­ jebkurā gadījumā par tām nekas nav dzirdēts. No milzīgā vēstuļu daudzuma garīgajiem bērniem arī gandrīz nekas nav saglabājies. Līdz mums nav nonākuši arī viņa sprediķi. Var likties, ka tukšumi ir katastrofāli, ja ņem vērā to, ka uzrakstītu atmiņu par starecu ir pavisam maz. Un tomēr ir lielisks materiāls. Pirmkārt, tās ir stareca "Sarunas" ar garīgajiem bērniem, kuras viņi paši pierakstījuši, un tēva Nikona, Nikolaja Beļajeva, "Dienasgrāmata", kurš tās rakstīšanas sākumā bija novics, bet pēc tam ­ mūks. Ir saglabājusies daļa no tēva Barsanufija "Celles piezīmēm" (1890. gadu beigās), ir lappuses no "Skita hronikas" ­ daļēji piederošas paša stareca spalvai, kad viņš vēl bija rjasoformūks, ir viņa "Garīgie dzejoļi", savākti no žurnāliem, kur tēvs Barsanufijs publicējās (savus dzejoļus starecs deva iespiešanai ar pseidonīmu Svētceļnieks), ­ šo grāmatiņu 1914. gadā klajā laidušas Šamordinas Ambrozija tuksneša māsas. Tā kā stareca Barsanufija dzīves apraksta galvenā balss būs viņa paša balss, tad nekā labāka arī nevar vēlēties.

...Palīdzi, Kungs! Lai nesamelojos par starecu.

1994. gada novembris.

                                                V.A.

1. nodaļa

Pāvels Ivanovičs Pļihankovs (tāds bija stareca vārds pasaulē) piedzima Samarā 1845. gada 5. jūlijā. Tā bija lielo un svēto mūku ­ sirdsskaidro Atona Afanasija un Radoņežas Sergija piemiņas diena.

Svēto Sergiju viņš vienmēr uzskatīja par savu aizstāvi. Zēna māte, kuras vārds bija Natālija, nomira dzemdību laikā, bet pats viņš palika dzīvs, pateicoties kristību Noslēpumam, kuru nekavējoties veica priesteris. Viņa tēvs bija cēlies no Orenburgas kazakiem, lai gan jau sen vairs nedzīvoja kazaku dzīvi, bet nodarbojās ar tirdzniecību. Stareca vectēvs un vecvectēvs bija visai turīgi. Gandrīz visas mājas Kazaņas ielā, kas stiepās no Samaras upes līdz Volgas krastmalai, piederēja Pļihankoviem. Uz šīs ielas atradās pilsētas Kazaņas Dievmātes ikonas vārdā nosauktā katedrāle, dēvēta par "veco", kuras draudzē viņi bija centīgi locekļi, jo Pļihankovu dzimtā visi bija ticīgi ļaudis. Viņi daudz palīdzēja baznīcai ar saviem ienākumiem un uzskatīja, ka viņu dzimta ir Kazaņas Dievmātes ikonas īpašā patvērumā.

Māte nomira, bet zēns nepalika bārenis. Tēvs apprecējās otrreiz, un pamātes personā (liekas, ne īpaši mīļš vārds krievu ausij) Kungs sūtīja mazulim dziļi ticīgu audzinātāju ar vislabestīgāko dvēseli ­ "tā ka pilnībā man aizstāja māti, un varbūt pat mana īstā māte nebūtu spējusi dot man tādu audzināšanu," atcerējās starecs. Viņu, tāpat kā Pavlušas mirušo māti, sauca par Natāliju. Un, lūk, Pavluša jau no agriem dzīves gadiem ­ īstens pareizticīgais. Viņš ar māti (šādi viņš sauca pamāti) gāja uz baznīcu, baudīja Svētos Kristus Noslēpumus, kopā ar viņu lasīja mājas lūgšanu nolikumus, bieži arī kanonus un akatistus (slavas dziesmas). No piecu gadu vecuma viņš sāka piekalpot altārī un nereti dzirdēja, ka ļaudis pareģoja: "Tev būt par priesteri!"

Tēvs Barsanufijs vienmēr ar siltumu atcerējās savu bērnību. "Agrs rīts, es pamodos, bet celties negribas," viņš stāsta, "kalpone padod mātei mazgāšanās trauku, bet es vīstos segā. Lūk, māte jau kārtībā. Ak, Pāvels vēl guļ, saka viņa, padodiet auksto ūdeni, viņa vēršas pie kalpones. Es momentā izlienu no segas apakšas. Mammuci, es jau pamodos, saku. Mani apģērbj, un mēs ar māti ejam uz baznīcu. Vēl ir pavisam tumšs, es ik pa brīdim iestiegu sniega kupenās un steidzos pakaļ mātei. Viņa mīlēja lūgties arī mājās. Gadās ­ lasa akatistu, bet es pa visu dzīvokli smalkā balstiņā dziedu: "Vissvētā Dieva Māte, glāb mūs!""

Vasarās Pļihankovi dzīvoja "laukos". Tas acīmredzot bija īpašums Orenburgas tuvumā, ko atceras tēvs Barsanufijs: "Sešu gadu vecumā es biju kopā ar tēvu dārzā un alejā pārrakņāju smiltis. Pēkšņi pa aleju nāk svētceļnieks. Un dīvaini, kā viņš varēja iekļūt dārzā, kad tas bija lielu suņu ielenkts, kuri bez riešanas nevienu neielaida. Svētceļnieks klusi piegāja pie tēva un, uz mani ar roku norādot, sacīja: "Atceries, tēvs, šis bērns savā laikā vilks dvēseles ārā no elles!" Un pēc šiem vārdiem viņš aizgāja. Pēc tam mēs viņu nekur nevarējām atrast. Un Dievs vien zina, kas tas bija par svētceļnieku."

Mierīga, zelta bērnība bija starecam Barsanufijam. Kad viņš stāvēja baznīcā, viņam likās, ka Dieva Māte no ikonas viņam smaida un aicina pie Sevis.

- Tēti, tēti, Viņa ir dzīva! - viņš sacīja.

- Kas, bērniņ?

- Dievadzemdētāja!

Starecs atcerējās, ka tēvs parasti svētkos līdz pusdienām skaļi lasīja kāda svētā dzīvesstāstu. "Atceros, man vēl nebija septiņi gadi, kad es jau aizrautīgi klausījos tēvā. Gadījās, ka, ielaidis rociņas gaišbrūnajās matu cirtās, baidījos pat vārdu izlaist no tā, ko lasa tēvs. Tētuk, saku viņam, es gribu būt svētais. Tikai iet krāsnī vai alvas katlā ir sāpīgi! ­ Svēts var tapt arī savādāk. ­ Kā? ­ Nav laika man ar tevi sarunāties, atbild tēvs un turpina lasīšanu. Atceros, kā toreiz man iedegās dvēsele no tās lasīšanas. Biju tad vēl maziņš un ar tīru dvēseli. Lasīšanai bija liela nozīme manā turpmākajā dzīvē.

Tēvs Barsanufijs atcerējās, ka tolaik viņam ļoti iepatikās svētā Malha dzīvesstāsts, kura atceres diena ir 26. marts. Pēc šī dzīvesstāsta lasījuma tēvs viņam sacīja, ka Kungs izglābj no redzamajiem un neredzamajiem ienaidniekiem tos, kas Dievu mīl.

Vēlāk, kad tēvs Barsanufijs atnāca uz Optinas tuksnesi, viņš tika iesvētīts mūka kārtā tieši 26. martā. Svētais Malhs, sīrietis, būdams mūks, aizgāja no klostera, lai it kā paveiktu labu darbu ­ pēc savu vecāku nāves pārdotu īpašumu un naudu izdalītu nabagiem. Igumens mēģināja pierunāt, lai viņš nedara to, lai neiet pasaulē, brīdinot, ka tie ir sātana ļaunie nodomi un, ja viņš aizies, tad labi tas nebeigsies. Malhs tomēr aizgāja un ceļā nokļuva laupītāju ­ saracēņu gūstā, kurā pavadīja daudzus gadus, strādājot pie nežēlīga saimnieka un nožēlodams savu nepaklausību igumenam. Un, lūk, par viņa ciešanām un uzticību Viņam Kungs brīnumaini viņu atbrīvoja no gūsta un atveda uz iepriekšējo klosteri.

Pusaudzis Pāvels iztēlē skatīja brīnumainas ainas ­ svelmains, dzeltens tuksnesis, pa kuru lēni velkas izmocītie bēgļi ­ Malhs un sieviete - verdzene, lūgdama viņu aizvest uz kādu klosteri (viņi bēga kopā). Bet aiz viņiem, pakāpeniski tuvodamies, uz kamieļiem jāj saracēnis un tā kalps ­ viņi jau redz bēgļus un ar ļaunu prieku gatavo viņiem nežēlīgu nāvi... Te bēgļi patveras alā, kalps ieiet tajā ar zobenu rokā, liekas ­ viss, nabaga vergiem vairs glābiņa nav... Bet no alas tumsas pēkšņi izlec milzīga lauvene, un vienā mirklī laupītājs ir saplosīts. Viņa saimnieks, domādams, ka alā notiek cīņa un vajag palīdzēt savam kalpam, ieskrien iekšā, bet arī viņš iet bojā no zvēra ilkņiem. Bet bēgļus lauvene neaiztiek. Viņi sēžas kamieļu mugurās, kuru seglu siksnās ir ūdens un ēdamā rezerves, un izglābti jāj tālāk... Un, lūk, tie ir Antiohijas tuvumā. Malhs atgriezās savā klosterī, vispirms aizvedis sievieti uz sieviešu klosteri. Kungs viņus izglāba.

"Nē," droši vien domāja pusaudzis, klausoties šo notikumu, "ja es būšu mūks, nekad nepretošos igumenam un neiziešu no klostera pasaulīgu lietu dēļ!"

Tēvs Pavlušam mācīja lūgties par vecākiem. Starecs Barsanufijs atceras, ka viņu mājās bija glezna, kuru viņš apraksta šādi: "Stāv Pēteris Lielais, bet viņa priekšā uz ceļiem jauns cilvēks, kuram blakus stāv viņa tēvs, notiesāts ar izsūtījumu uz Sibīriju par kaut kādiem noziegumiem. Šis jaunais cilvēks lūdz Pēteri I atbrīvot viņa tēvu, jo viņš ir vecs, nespēs izciest smagos darbus, bez tam viņš ir vajadzīgs ģimenei. "Labāk izsūti mani uz Sibīriju tēva vietā, jo es esmu jauns, spēcīgs un brīvs," saka jauneklis. Pēteris Lielais apraudājās un sacīja: "Atbrīvoju šo tēvu par to, ka viņam ir tāds dēls!" Tā man par šo gleznu stāstīja mans tēvs un mācīja mani lūgties par viņu." Tālāk Barsanufijs stāsta, ka tēvs viņu mācījis lūgties: "Gadījās, paņēma mani, nostādīja sev līdzās un lika nolasīt "Dievadzemdētājai", "Debesu Ķēniņam" vai ko citu. Mācīja mani lasīt 90. psalmu, un es to iemācījos no galvas vienā dienā."

Deviņu gadu vecumā Pavlušu ieskaitīja ģimnāzijā... Šeit savukārt sākas dažas neskaidrības. Biogrāfiskie avoti sniedz dažas pretrunīgas ziņas. Tā brošūrā "Optinas stareca shiarhimandrīta Barsanufija piemiņai" (Maskava, 1913) sacīts: "Pēc mācību pabeigšanas Polockas kadetu korpusā viņš stājās militārajā dienestā un Orenburgas kazaku spēkos jau uzdienēja līdz pulkveža pakāpei." Virspriesteris Vasilijs Šustins, atmiņu autors par sv. Kronštates Jāni un Optinas stareciem (skat. Maskavas izdevumu 1991), par tēvu Barsanufiju raksta: "Viņš ir cēlies no Orenburgas kazakiem, pabeidzis Polockas kadetu korpusu un virsnieka pakāpē iznācis no Orenburgas karaskolas. Pēterburgā viņš pabeidza kazaku štāba virsnieku kursus..."

Šīs tēva Vasilija Šustina liecības parāda I. Koncevičs savā nozīmīgajā grāmatā "Optinas tuksnesis un tā laiks" (Džordanvilla, Sv. Trijādības klosteris, 1970). Bet pats tēvs Barsanufijs nekur nerunā par Polockas kadetu korpusu ­ viņš runā par ģimnāziju. Neskaidrs paliek, kā un kāpēc viņš nokļuva Baltajā Krievijā ­ Rietumu Dvinas senatnīgajā pilsētā, tik tālu no Samaras un Orenburgas. Novics Nikolajs Beļajevs, kas ar stareca Barsanufija svētību pierakstījis visus viņa stāstus un pamācības, 1910. gada 20. aprīlī savā "Dienasgrāmatā" ierakstīja viņa vārdus: "Kad es mācījos Polockas pilsētas ģimnāzijā, vasaras brīvdienās mūs pārvietoja gleznainā valsts īpašumā, agrākajā katoļu bīskapa īpašuma teritorijā. Tur bija brīnišķīga bērzu aleja, visā alejā divi bērzi jo sevišķi izcēlās ar savu skaistumu un garumu. Man patika nošķirties no citiem šajā alejā un katru gadu bērzā iegriezu savu P burtu. Tā reiz es sāku griezt savu P burtu, bet doma man saka: "Izgriez lielāku un dziļāku." Es paklausīju šai domai un iegriezu diezgan dziļi. Un tas bija pēdējo reizi, jo nākamajā gadā mūs nelaida tajā īpašumā, bet pēc tam pabeidzu skolu un aizbraucu. Audzēkņi parasti cēlās pulksten sešos no rīta, bet es cēlos piecos, gāju uz šo aleju un, stāvot starp bērziem, lūdzos. Un tad es lūdzos tā, kā nekad vairs neesmu lūdzies: tā bija tīra, nevainīga pusaudža lūgšana. Es domāju, ka tur es sev izprasīju, izlūdzu no Dieva mūka ceļu. Vispār man ir palikušas gaišas, tīras atmiņas par ģimnāziju."

Un tā ­ ģimnāzija. Nākamais starecs mācījās labi, un viņa garīgā dzīve bija visai augsta. 1860. gadā, kad viņam bija 15 gadi, viņš, nokārtojis Polockas ģimnāzijā pusgada "repetīciju", pašā Kristus Piedzimšanas Svētvakarā atbrauca mājās uz Orenburgu - līdz 7. janvārim viņam bija brīvs. "Es nokārtoju visu labi," stāstīja starecs," un, atbraucot mājās, prātoju, ko lasīšu, un vispār kaldināju savā galvā visdažādākos plānus... Apsēdos pie galda, man priekšā gulēja papīra lapa. Es ņemu spalvu un rakstu: "Atdzimšana." Kas tas ir? Kāda atdzimšana? Un sāku tālāk rakstīt: "Sen, pagājušajās manas jaunības dienās..." Vai tas nav brīnums? Man bija tikai 15 gadi, un es uz priekšu aprakstīju visu savu dzīvi."

Pāvelam no agras bērnības patika lasīt, bet ģimnāzijas gados jo īpaši. Viņam piemita neparasta zinātkāre, jaunības gados viņš lieliski pārzināja pasaules literatūru un ar lielu mīlestību pievērsās arī krievu literatūrai. Vēlāk, būdams starecs, viņš bieži runāja par grāmatu zināšanu lielo, bet visupirms ­ svēto dzīvju noderīgumu. Pārrunās ar garīgajiem bērniem viņš nereti minēja dažādus piemērus no krievu un pasaules klasikas, citēja dzeju, stāstīja dažādus nostāstus no rakstnieku, mākslinieku, mūziķu dzīves... Reiz viņš minēja piemēru no savas ģimnāzijas dzīves, gadījumu nevis ar viņu pašu, bet ar viņa biedru, kurš slikti mācījās, stipri atpalika matemātikā. "Reiz skatos, šis ielicis savas rociņas matos un iedziļinājies lasīšanā. Ar zēnam piemītošu ziņkāri es sāku ieskatīties, ko viņš lasa... Beidzot pajautāju: "Ko tu lasi?" ­ "Bet tev kas?" - "Tak interesanti! Reta parādība." (Jo viņš nekad nelasīja.) ­ "Ej projām!" Nu nācās paiet nost. Vēlāk skatos ­ viņš, lasīšanu beidzis, nolika grāmatu un aizdomājās. Es piegāju: "Ko tu lasīji, pasaki tagad!" Viņš parādīja man titullapu. Es skatos ­ slavenu zinātnieku un mākslinieku dzīves apraksti. "Interesanti?" pajautāju, ­ "Ļoti! Un zini ko? Es būšu slavens zinātnieks!" ­ "Nu, brāl, par daudz esi sagribējis. Tu labāk algebras stundās būtu akurātāk mācījies, jo savādāk tev tikai divnieki un vieninieki." ­ "Nē, ar to ir cauri! Būšu zinātnieks!" Un ko? Sāka labi mācīties, lieliski pabeidza un, kā es vēlāk dzirdēju, bija, ja arī ne slavens, tad viens no mūsu nozīmīgākajiem zinātniekiem. Lūk, kādu iespaidu var atstāt izlasīta grāmata: izlasīja ­ un pārmainījās."

Pēc ģimnāzijas beigšanas Pāvelam Ivanovičam ne viss gāja gludi. Par sešdesmitajiem gadiem, par to laiku, kad jaunais cilvēks sāka sev izvēlēties ceļu, mēs nezinām neko. Par tiem gadiem ir klusums, izņemot vienu visai traģiskā noskaņā 90. gados izdarītu ierakstu: "Svētdiena, 8. maijs, sv. apustuļa un evaņģēlista Jāņa un sv. Arsēnija Lielā piemiņa... Šajā 1865. gada maija dienā es no Pēterburgas ierados Maskavā. Šausmīgi un sāpīgi atcerēties šo briesmīgo manas dzīves laiku. Patiesi Kunga žēlsirdība ir neizteicama, jo izvilka mani no elles žokļiem..."

Kā Kungs viņu sargāja, kļūst redzams no nākamās epizodes, kuru tēvs Barsanufijs atstāstīja kādā pārrunu reizē 1911. gadā.

"Atceros," sacīja starecs," tas bija pirms gadiem 40 vai pat visiem 50, es biju kādās mājās. Tur bija daudz viesu. Vieni, kā jau tas pasaulē ierasts, spēlēja kārtis, citi sarunājās, vēlāk sākās dejas ­ tā nebija īsta balle, bet pēkšņi viss šādi izkārtojās. Šajā vakarā bija viena pārsteidzoši skaista meitene. Nevienā lietā, kas notika viņai visapkārt, viņa nepiedalījās.

Vairāki kavalieri nāca lūgt viņu uz deju, bet viņa atteicās. Pēc tam viņa piecēlās, piegāja pie klavierēm un sāka spēlēt. Bija jūtams, ka viņa ir pilnīgi aizgājusi no apkārtējās atmosfēras, iegājusi sevī, savā iekšējā pasaulē un šajās skaņās. Bija burvīga, mēness apspīdēta nakts. Meitene spēlēja ilgi, bet, kad bija izspēlējusies, piecēlās, piegāja pie loga un aizdomājās. Mani viņa ieinteresēja, un es pacentos ar viņu iepazīties. Pieeju pie kādas dāmas un jautāju: "Vai jūs pazīstat tādu un tādu?" ­ "Pazīstu." ­ "Iepazīstiniet mani ar viņu." ­ "Labi, iepazīstināt gan es jūs varu, bet vai ir vērts? Galvoju jums, ka viņa ir galīgi neinteresanta un jūs viņā neko neatradīsiet." ­ "Nu, par to gan atļaujiet spriest man pašam." Un es iepazinos ar to meiteni. Neatceros, cik, bet domāju, ka viņai varēja būt mazāk par divdesmit gadiem. Izrādījās, ka viņa bija ļoti dziļa personība, kas dzīvoja savu iekšējo dzīvi: viņa mīlēja un mīlēja tā, kā mīl tikai tādi ļaudis.

- Tā ir mana pirmā un galvoju jums ­ mana pēdējā mīlestība, ­ viņa sacīja un nemeloja. ­ Saprotiet, viņš ir viss, ar ko es dzīvoju, manas dzīves gaisma, ar viņu piepildās viss man apkārt un manī, bez viņa viss ir melns, viss tumsa un dzīve zaudē visu jēgu. Es viņam atdevu sevi visu, savu dvēseli, savu sirdi.

- Kur viņš ir?

- Bailes pat teikt!

- Ko tad - tālu aizbraucis?

- Nē, nomiris!

- Un jūs mirušu mīlat?

- Jā, mīlu un nekad nevienu citu neiemīlēšu. Jo es vēl viņam atdevu savu dvēseli, savu mīlestību - tas viss ir pie viņa, viņš visu paņēma sev līdzi kapā, un man nepalika nekas.

Mana pazīšanās ar šo meiteni neturpinājās ilgi: drīz viņa aizbrauca uz Samaru, bet visu laiku, kamēr es viņu pazinu, viņa apraudāja savu bojā gājušo pirmo mīlestību."

Šī notikuma, šīs satikšanās jēgu Pāvels Ivanovičs saprata vēlāk. "Ja šo meiteni es satiktu tagad," saka viņš, pārrunājot ar saviem garīgajiem bērniem, "es zinātu, ko viņai teikt. Es viņai teiktu: "Jūs mīlēja? No tādas mīlestības palikušas vienīgi skumjas, viens vienīgs tukšums? Un jūs sakāt, ka neiemīlēsiet citu? Bet es jums iesaku mīlēt citu, ziniet kuru? Kungu Jēzu Kristu! Jūs gribējāt atdot savu sirdi cilvēkam ­ atdodiet to Kristum, un Viņš to piepildīs ar gaismu un prieku tumsas un skumju vietā, pēc palikušās mīlestības uz cilvēku. Neļaujiet sirdij piesaistīties šīs pasaules iznīcīgajām lietām, izdzeniet no tās jebkuru kaislību, jo tikai brīvā sirdī Kungs var sev radīt mājokli.""

70. gados Pāvels Ivanovičs mācījās Orenburgas karaskolā, pēc tam pabeidza štāba virsnieku kursus Pēterburgā.

Ir pieminēts, ka viņš karojis Turkmēnijā (maz ticams fakts). Par skolu, kursiem un karu Turkmēnijā starecs nekad neatcerējās (izņemot to, ka skolā nākamos kavalērijas virsniekus veda uz smēdi rādīt, kā kaļ pakavus). Viņa dzīve 70. ­ 80. gados pagāja Orenburgā, pēc tam Kazaņā, tad Pēterburgā un atkal Kazaņā, uz kurieni viņš pēc kursiem tika nozīmēts par štāba virsnieku Kazaņas kara apgabalā,­ drīz kļuva par mobilizācijas nodaļas priekšnieku, un, pakāpeniski saņemot dienesta paaugstinājumus, 80. gadu beigās viņš jau ir pulkvedis.

Orenburgā viņš dzīvoja kopā ar māti un tanti (tēvs tajā laikā jau bija miris, viņa nāves gads paliek nezināms). Par iestāšanos klosterī viņš tad vēl nedomāja, gluži otrādi ­ "drausmīga garlaicība ­ tur tikai rutki, gavēņu eļļa un klanīšanās," kā viņš sevī iedomājās. Bet viņš jau bija aicināts ­ bieži nemanāmi, bet dažreiz visai redzami Kungs veda viņu tieši uz klosteri.

No šejienes tad arī virsnieka Pāvela Ivanoviča Pļihankova "dīvainības".

Viņš bija jauns militārists, viņa dienesta biedri savu dzīvi deldēja izpriecās, bet viņš savā ikdienā kļuva arvien askētiskāks. Viņa istaba savā vienkāršajā sakoptībā, kārtībā, kā arī ikonu un grāmatu daudzuma ziņā atgādināja mūka celli. Gāja gadi. Biedri cits pēc cita apprecējās.

- Precies, Pavluša,- sacīja viņam reiz māte.- Lūk, virsniekiem būs balle, pieej pie jaunavām, parunājies.

Tiešām piegāja, paklausījās šo jaunavu sarunās, nošausminājās: izbraukumi... tērpi... cepurītes... "Par ko gan es runāšu ar sievu?" viņš padomāja. "Nu nē, atlikšu to." Viņam toreiz bija divdesmit pieci gadi. Pagāja vēl pieci vai seši gadi ­ pēc mātes lūguma viņš atkal "piegāja" pie sievietēm un, kā viņš vēlāk atcerējās, "izjuta tādu pašu iespaidu" un "dvēselē izlēma neprecēties". Pēdējais šāda veida pārbaudījums viņam bija 1880. gadā.

"Ko tad tu, Pavluša, aizvien izvairies no sievietēm, drīz arī tavi gadi paies, neviena pie tevis neies," sacīja māte. "Skaties, ka pēc tam nav jānožēlo."

Viņš paklausīja. Drīzumā, būdams ielūgts uz pusdienām, nolēma: "Kam blakus sēdēšu, ar to arī iesaistīšos plašā sarunā." Viņš nezin kāpēc nešaubījās, ka tā būs sieviete. Bet pie galda viņam blakus gadījās priesteris, un saruna viņiem izvērtās ļoti plaša ­ par Jēzus lūgšanu. Vakarā viņš mātei sacīja, ka stingri izlēmis nekad neprecēties. Viņa klusēja, bet viņš pamanīja, ka viņa nopriecājās, viņai gribējās, lai viņš sevi veltītu Dievam, un klusībā lūdza par to. Bet par sievietēm ­ tas tā, kārtības labad.

Tomēr Pāvels Ivanovičs šo sabiedrību vēl nepameta, būdams biedru ielūgts, piedalījās dažādos vakaros un pusdienās, neprazdams atsacīties, nepameta to, nevarēja pielikt punktu šādai tukšai laika pavadīšanai. Taču arī te Kungs lika manīt savu klātbūtni dažādos, varētu likties ­ nenozīmīgos gadījumos. Vienu no tiem viņš pieminēja savas dzīves beigās, sarunājoties ar saviem garīgajiem bērniem Kristus Piedzimšanas Svētkos 1912. gadā.

"Kad es vēl dzīvoju pasaulē," viņš stāstīja, "reiz biju kādā aristokrātu namā. Viesu bija daudz. Risinājās visgarlaicīgākās sarunas. Apmainījās ar jaunumiem, runāja par teātri utt. Cilvēkus ar piezemētu dvēseli šī saruna apmierināja, bet daudzi garlaikojās, žāvājās. Viens no viesiem vērsās pie nama saimnieka meitas ar lūgumu kaut ko uzspēlēt... Viņa piekrita. Piegāja pie brīnišķīgām koncertklavierēm un sāka dziedāt un spēlēt:

                       Pusnakts debesīs eņģelis lidoja,

                       Un klusu dziesmiņu viņš dziedāja...

Tas viss notika lielā, stiklotā terasē, bija nakts, no logiem bija redzams sidrabotas mēnessgaismas apspīdēts senatnīgs muižas dārzs.

Es paskatījos klausītāju sejās un tur nolasīju koncentrētu uzmanību un pat aizkustinājumu, bet viens no viesiem, seju aizklājis rokām, raudāja kā bērns, kaut gan es nekad viņu nebiju redzējis raudam. Ar ko gan šī dziedāšana visus tā aizskāra? Domāju, tas notika tāpēc, ka dziedāšana cilvēkus izrāva no sadzīves mazvērtīgajām interesēm un pievērsa domas Dievam ­ visu labumu avotam. To dziesmu uzrakstījis Ļermontovs, grēcīgs cilvēks, un izpildīja to arī ne svētā, bet šī brīnišķīgā dzejoļa vārdi atstāja spēcīgu iespaidu."

Cits notikums atgadījās masku ballē kādā no bagātajiem namiem. "Tajā ballē," stāstīja tēvs Barsanufijs, "bija viena apbrīnojama skaistule. Bagātu vecāku vienīgā meita, viņa bija lieliski izglītota, audzināta, protams, tikai augstākās sabiedrības garā ­ kamdēļ gan nesniegt viņai apmierinājumu? Vecāki viņai nežēloja neko. Viņas balles tērps, kas atveidoja pagānisko dievieti, maksāja ne vienu vien tūkstoti, un par šo tērpu daudz tika runāts. Balli atklāja ar dejām, kā vienmēr ar polku, tad sekoja citas dejas, visbeidzot, franču kadriļa. Kadriļas laikā viņa pēkšņi nokrita pirmsnāves agonijā. Viņa norāva sev masku, viņas seja kļuva melna un bija šausmīga. Žokļi izšķobījās, acīs bija izteiktas šausmas un lūgums pēc palīdzības, kuru neviens vairs nespēja sniegt. Tā viņa nomira balles vidū. Pabēdājās par viņu, īpaši vecāki, apglabāja un virs viņas pīšļiem uzlika lielisku pieminekli, un viss laicīgais viņai bija beidzies. Bet kas notika ar viņas dvēseli? Protams, Dieva ceļi ir neizdibināmi, bet pēc mūsu niecīgās izpratnes viņai netikt Gaismas Valstībā. Nonāca viņa Dieva tiesā. Bet Kungs ir sacījis: kur sastapšu, iekš tā tiesāšu. Bet Kungs viņu sastapa izpriecu vietā izvirtības dievietes tērpā."

Pāvels Ivanovičs pakāpeniski noslēdzās savā vientulīgajā vecpuiša dzīvē, gandrīz vairs neapmeklēja aristokrātu namus un aizvien biežāk izvairījās no virsnieku dzīrītēm, kuras vienmēr tika rīkotas no kopīgi samestas naudas,­ naudu viņš dažreiz deva, bet tur neieradās.

Daudz laika veltījis lasīšanai, viņš šad tad ņēma arī tā laika modernos sacerējumus. Tā pierunāja viņu, kā viņš pats stāstīja, izlasīt populāro Špīlhāgena romānu "No tumsas uz gaismu". "Sāku es lasīt," atcerējās starecs, "un vīlos. Viss tur tikai tumsa, varoņi un varones arī tīti tumsā, kad tad beidzot parādīsies gaisma, es domāju un lasīju, lasīju, tā arī līdz gaismai netiku, viss viena vienīga tumsa. Noliku šo grāmatu neizlasītu."

Brīnumainas ir Kunga rūpes par nākamo starecu, jo, lūk, kas notika pēc tam: "Vienu reizi es ienāku denščika (virsnieka gaitnieks) istabā dot viņam kādu rīkojumu: redzu ­ viņš guļ, bet uz galda viņam blakus maziņa grāmatiņa par Žēlsirdīgo Filaretu. Mani tā ieinteresēja, pamodināju denščiku, lai viņš atver durvis, ja kāds atnāks, bet pats paņēmu grāmatiņu un izgāju dārzā. Ar pirmajām lappusītēm manī sariesās asaras, un es ar lielu interesi (es vispār lasīju ātri) izlasīju visu stāstu. Atdevu grāmatiņu denščikam. Viņš smaida: ­ Vai jums patika grāmatiņa?

- Ļoti patika, - atbildu, - lasīju ar patiku.

- Bet es, kungs, mēģināju lasīt jūsu grāmatu, kā viņu tur... Špiļ... nevaru izrunāt.

- Špīlhāgenu? Nu, un vai patika?

- Kur nu patikt! Izlasīju vienu lappusi, neko nesapratu; izlasīju otru, tas pats. Tā arī aizmetu.

- Arī tā nav manā gaumē, tava ir labāka.

- Tad kāpēc jūs lasāt?

- Sāku lasīt, paklausot ieteikumam, bet tagad pametu.

- Jā, - dziļdomīgi noteica mans denščiks, - tur ir viens vienīgs tukšums.

Un viņam bija taisnība."

No 1884. gada Pāvels Ivanovičs dzīvoja Kazaņā viens, pamāte un tante palika Orenburgā. Dienests veidojās spīdoši, un aiz kalniem viņam vairs nebija arī ģenerāļa pakāpe. Bet tajā laikā viņš aizvien vairāk iedziļinājās lūgšanu dzīvē. Biedrus ­ virsniekus nomainīja garīgu personu loks.

- Vai jūs esat dzirdējuši, Pāvels Ivanovičs tak ar mūkiem sagājies! Tēju kopā dzer, sarunājas...

- Tiešām? Cik nelaimīgs cilvēks...

Starecs atcerējās, ka tad viņu "kulturālās" sabiedrības vidē sākuši uzskatīt par ne gluži normālu.

Tēvs Barsanufijs saviem garīgajiem bērniem stāstīja par cilvēku, kurš tieši tad pie viņa "nāca uz tēju". "Apmeklēja mani," sacīja viņš, "viens mūks no Atona. Pieņēmu es viņu, kā nu varēju, pacienāju... Viņš atnāca pie manis vakarā, tā ap septiņiem. Sēžam mēs un tērzējam. Viņš man stāsta, ka velni var parādīties arī jūtamā veidā. "Bet jums, batjuška, parādījās?" jautāju. "Kā tad, vienreiz dzīvē redzēju... Atnācu es no liturģijas, atlaidos atpūsties līdz maltītei, durvis aizslēgtas. Pēkšņi redzu ­ stāv divi mori. Domāju ­ no kurienes gan? Dzirdu, viens saka otrajam: "Nogalināsim, nogalināsim viņu." Es atvēru acis. "Viņš tak neguļ," tas atbild. "Nekas, nes ātrāk." Redzu, nes kaut ko šallei vai mākonim līdzīgu. "Met viņam virsū, viņš nosmaks, neviens neuzzinās, no kā viņš nomira." Es piepacēlos, pārkrustījos: "Kungs, Jēzu Kristu, Dieva Dēls, apžēlojies par mani, grēcinieku." Vienā mirklī mori atlēca istabas galā. Saku: "Ko jums, nolādētajiem, no manis vajag? Par ko jūs tā ienīstat mūs, pareizticīgos kristiešus?" ­ "Aiz skaudības, ka Dievs pret mums ir netaisns: kāpēc jūs gribat ieņemt mūsu vietas?" ­ "Kā tā?" ­ "Nu, kā tad! Grēkojat, grēkojat jūs, bet pēc tam aizejat pie garīdznieka, tur ar viņu pačukstaties ­ un viss jums tiek piedots." ­ "Tak arī jūs varat atgriezties atpakaļ savās vietās." ­ "Kā?" ­ "Tā ­ samierinieties, pieejiet kaut vai tagad pie ikonas un palūdzieties." ­ "Ne par ko!" ­ "Nu, lūk, jūs arī paši vainīgi, lepnība jūs nobendēja.""

Nākamais starecs reiz gāja pa Kazaņu kopā ar mūku tēvu Afanasiju. Viņiem gadījās iet cauri tirgus laukumam. Tēvs Afanasijs paskatījās uz pārdevējiem un pasmaidīja. Pāvels Ivanovičs viņam pajautāja, par ko viņš smaida.

- Nu, kā tad, - atbildēja viņš. - Lūk, cilvēki uztraucas, pūlas, rosās, bet paies simts gadu, un neviena no viņiem vairs nebūs. Redzat to mazuli? Arī tā vairs nebūs.

- Jā, tas taisnība. Ir labi, ka jūs varat pasmieties par pasauli, bet citi nevar no visa atteikties.

- Arī jūs būsiet mūks.

- Nu tas ir apšaubāmi, es par to nedomāju.

- Būsiet mūks,- pārliecinoši sacīja tēvs Afanasijs.

Caur šo mūku Dievs atklāja Pāvelam Ivanovičam viņa turpmāko likteni, bet viņš to vēl ne tik drīz sapratīs, kaut arī katrs solis viņu tuvinās tēva Afanasija pareģojuma piepildījumam.

Aptuveni tajā pašā laikā viņu satricināja viens no viņa biedriem, kurš pret klosteriem izturējās visai skeptiski. "Nesaprotu," viņš sacīja, "kādēļ cilvēki vienatnē sēž cellēs un aiziet no ļaužu acīm." ­ "Bet tai pašā laikā," stāstīja tēvs Barsanufijs, "šis cilvēks bija mūks dvēselē, un viņa dvēsele bija tīra, cēla. Dzejnieks un muzikants, un viņam bija īpašas dotības izteikt dzeju kā nevienam citam. Mūzika bija viņa kaislība. Gadījās, stāsta jums kaut ko un pēkšņi iesaucas: ­ Nē, es neprotu to izstāstīt, neprotu to vārdiem izskaidrot, bet tas ir, lūk, kas! ­ piesēžas pie klavierēm, un galvu atmetis, nospēlē improvizāciju.

- Sapratāt? - pēc tam pajautā.

Bieži viņu arī nesapratīsi, bet viņš nemainīja savu paskaidrojumu sistēmu. Viņa dzīvoklis bija iekārtots ar gaumi, nevis banāli... Viņa dvēsele tiecās uz augstiem ideāliem un bija tālu no visādas sadzīviskas prozas. Sākumā viņš noraidīja mūku dzīvi, bet vēlāk atrada pilnīgu apmierinājumu saviem augstajiem centieniem tieši mūku dzīvesveidā ­ Atona klosterī, uz kurieni viņš aizgāja, atstājis visu pasaulē."

Savādāks gadījums bija ar kādu citu Pāvela Ivanoviča paziņu, kurš, līdzīgi pirmajam, arī bija cilvēks ar ideāliem centieniem. Viņš bija nevis vienkāršs mūziķis, bet slavens komponists, uzvārdā Pashalovs, plaši pazīstamu romanču autors (mūziku viņš rakstīja dzejai, ko sacerēja viņa māte). Viņš bija mācījies Maskavas un Parīzes konservatorijā un pēc uzstāšanās daudzās dažādās valstīs atgriezās Krievijā un apmetās Kazaņā. Pashalovs bija vecāks par Pāvelu Ivanoviču tikai par trim gadiem.

Pāvels Ivanovičs arī bija mūziķis ­ viņš spēlēja uz harmonijas un pat uzskatīja, ka tās labāk izsaka "jūtu dziļumu" nekā klavieres.

"Lai pilnveidotos spēlēšanā," stāstīja tēvs Barsanufijs, "es sāku iet uz nodarbībām pie Pashalova. No sākuma viņš pieprasīja augstu maksu par mācībstundu, bet nauda man bija ­ un es piekritu. Pēc tam, iemīlējis mani, necienīgo, viņš piedāvāja vingrināties par velti, no kā es, protams, atsacījos. Mūsu nodarbības norisēja sekmīgi, vienīgi mani skumdināja, ka Pashalovs galīgi atpalika no Baznīcas. Šajā sakarā man nevienu vien reizi nācās runāt ar viņu. "Bez Baznīcas nav iespējams izglābties," es viņam sacīju, "jo jūs Dievam taču ticat, kāpēc gan noraidāt pestīšanas līdzekļus?" ­ "Ko gan es tādu daru? Dzīvoju kā visi vai kā lielākā daļa... Kamdēļ vajadzīgi rituāli? Vai tad bez iešanas baznīcā nevar izglābties? "­ "Neiespējami," atbildu es, "pestīšanai ir septiņas durvis. Vienās jūs jau esat iegājis, bet vajag ieiet arī citās." ­ "Kādas septiņas durvis? Neko tamlīdzīgu neesmu dzirdējis." ­ "Septiņas durvis ­ tie ir septiņi Noslēpumi (Sakramenti). Svētā kristība jums jau veikta, tātad vienas durvis izietas, bet nepieciešams ieiet arī grēksūdzes durvīs, nepieciešams savienoties ar Kristu Svētā Vakarēdiena Noslēpumā." ­ "Nu ko jūs man stāstāt, Pāvel Ivanovič, katrs kalpo Dievam kā māk, visbeidzot, kā uzskata par vajadzīgu. Jūs, lūk, baznīcā ejat, ievērojat gavēņus utt., bet es Dievam kalpoju ar mūziku, vai nav vienalga?" ­ un, atbildi nesagaidījis, sāka spēlēt. Nekad es vēl nebiju dzirdējis tādu mūziku, neatdarināmi viņš tovakar spēlēja. Es dzīvoju mēbelētās istabās, un, lūk, visi koridori bija ļaužu pilni, visām istabām atvērās durvis ­ ikviens centās paklausīties ģeniālo komponistu. Beidzot viņš pārtrauca spēlēšanu. "Pārsteidzoši labi," es atzīmēju, "bet mūzika paliek mūzika, un baznīcu tomēr tā aizvietot nevar." Mūsu pārrunas ar viņu tovakar ievilkās ilgi pāri pusnaktij. Aizgāja viņš īpašā noskaņojumā, samierināts, priecīgs.

Otrajā dienā viņš atkal atnāca pie manis un teica: "Zināt ko, Pāvel Ivanovič, visu nakti es pārdomāju, cik liels grēcinieks esmu. Lūk, drīz būs gavēnis, noteikti gavēšu un iešu pie Svētā Vakarēdiena." ­ "Kāpēc jāgaida gavēņa laiks, gavējiet tagad." ­ "Nē, tagad neērti." ­ "Nu, lūk, Aleksandr Vasiļjevič, aiziesiet jūs šajā svētdienā uz baznīcu, paklausīsieties tur dziedātājus, palūgsiet, bet otrdien mums nodarbība, mēs ar jums arī parunāsimies. Lūk, jūs sacījāt, ka māksla pārdzemdē dvēseli, bet īstenībā iznāk citādi. Jūs dzerat un zināt, ka tas ir slikti, bet to atmest nav spēka. Tad vēl, izšķīries no sievas, nesaglabājāt viņai uzticību, bet Svētie Raksti saka, ka laulības pārkāpēji un dzērāji Debesu Valstību mantot nevar." Pashalovs aizdomājās... Pagāja divas trīs dienas. Pashalovs nedzēra. Piektajā dienā viņš izgāja no mājām un atgriezās vēlu naktī. Istabene, kura viņam atvēra durvis, ar šausmām ieraudzīja ­ Pashalovu ved kāds briesmonis ar milzīgām, ugunīgām acīm un, iegrūdis viņu durvīs, saka: "Ņem savu kungu." Pashalovs bija galīgi piedzēries. "Ko tad jūs, Aleksandr Vasiļjevič," ieminējās kalpone, viņu atģērbjot, "negribējāt dzert, bet tagad atkal piedzērāties?" Pashalovs neko neatbildēja, bet otrā rītā viņu numurā atrada beigtu, savu dzīvi viņš beidza, izdarot pašnāvību. Bet vienam no viņa radiniekiem parādījās ienaidnieks un, ellišķīgi smiedamies, kliedza: "Ak viņam izglābties sagribējās! Nē, es viņu nožņaugšu."

Un tiešām nožņaudza... Lai Dievs mūs visus pasargā no tādas nāves."

Pāvelam Ivanovičam bija žēl šī talantīgā cilvēka, bet ­ ko padarīsi ­ neatrada sevī spēku vērsties pie Dieva žēlsirdības un kļuva ellei par laupījumu.

Reiz Pāvels Ivanovičs aizbrauca uz Kazaņas operas teātri, tas bija 4. novembrī 80. gados. Viņam bija ielūgums ložā kopā ar savu militāro priekšniecību. "Nopietnā" opera vispār viņam patika, bet vairāk par saturu un skaisto dziedāšanu patika mūzika. Uzvedums bija diezgan krāšņs, pirmo reizi izrādīja Meierbēra "Hugenotus". Lūk, pacēlās priekškars, nogranda orķestris, atskanēja ārijas... Bet Pāvelam Ivanovičam pēkšņi uzmācās skumjas. "It kā dvēselē kāds sacītu: "Tu esi atnācis uz teātri un šeit sēdi, bet, ja tu tūdaļ nomirsi, ko tad? Kungs sacīja: kur sastapšu, iekš tā tiesāšu... Ej ātrāk prom no teātra. Ar ko un kā tava dvēsele stāsies Dieva priekšā, ja tagad nomirsi?" Man kļuva baisi. Es pilnībā piekritu šai iekšējai balsij un domāju: "Vajag aiziet." Tad sāka runāt otra balss: "Bet ko sacīs tavi paziņas? Vai ir vērts piegriezt vērību katram sīkumam..." Atkal pirmā balss: "Ej, ej ātrāk, tavi paziņas tagad tevi ir piemirsuši, bet pēc tam uz viņu jautājumiem varēsi pateikt vienalga ko." Sākās cīņa, bet pirmā balss ņēma virsroku, un es nolēmu aiziet. Klusiņām piecēlos no krēsla, tikko dzirdamiem soļiem tiku līdz durvīm, ātri tās aiz sevis aizvēru un steigšus devos uz izeju. Pa kāpnēm es gandrīz skrēju. Ātri uzvilcis mēteli, izskrēju uz ielas, pasaucu ormani un traucos uz mājām. Tikai tad, kad jau iegāju savā omulīgajā numurā, es spēju brīvi atvilkt elpu. Šeit es izlēmu vairs nekad neiet uz teātri, un tiešām negāju... Pagāja gadi, un es atcerējos... un man sagribējās uzzināt, kāds toreiz bija datums, kā piemiņas diena tad bija. Es uzzināju, ka tad bija 4. oktobris, Kazaņas brīnumdarītāju svētnieku Gurija un Barsanufija piemiņas diena... Kungs, mani taču sv. Barsanufijs izveda no teātra!... Cik dziļa jēga mūsu dzīves notikumiem, kā tā veidojas ­ gluži pēc kāda īpaša noslēpumaina plāna."

Barsanufijs... Pāvels Ivanovičs reiz iegāja Kazaņas Jāņa Priekšteca klosterī, kurš atradās turpat pie kremļa. Tas bija Ciešanu nedēļā. Viņš nolēma gavēt. Klosteris bija nolaists, neomulīgs, nabadzīgs.

"Vai šeit var izsūdzēt grēkus?" viņš pajautāja. "Var," viņam atbildēja. Parādīja viņam hieromūku cienījamos gados, tēvu Sergiju. Pāvels Ivanovičs piegāja pie viņa, tas noskaitīja lūgšanas, sākās grēksūdze...

Tad Pāvels Ivanovičs pajautāja, kas ir šī klostera priekšnieks. "Igumens Barsanufijs," viņam atbildēja. "Cik grūts vārds!" piebilda Pāvels Ivanovičs. Tēvs Sergijs sacīja: "Kāpēc gan grūts? Mums pierasts... Mūsu klosterī atdusas svētnieka Barsanufija un arhibīskapa Gurija pīšļi, kurus no Maskavas atsūtīja cars Jānis Bargais... Tie ir pirmie Kazaņas svētnieki un brīnumdarītāji!"

No tās dienas Pāvels Ivanovičs sāka bieži lūgties pie Kazaņas brīnumdarītāja pīšļiem, izlūdzoties no viņa sev aizstāvību: "Svētais tēvs Barsanufij, lūdz Dievu par mani!"

Bieži apmeklējot šo klosteri, dedzīgi lūdzoties, Pāvelam Ivanovičam iekrita acīs tā nabadzība. Viņam prātā ienāca doma: "Skaties, kāda noplukusi eļļas lampiņa. Nopērc jaunu, labāku." Nopirka, atnesa. Pēc tam lielajai ikonai nopirka kiotu... Vēl kaut ko... "Un tā es iemīlēju visu šajā klosterī," viņš atcerējās. Patiesi: "Kur būs jūsu manta, tur būs arī jūsu sirds" (Mt 6, 21).

Tagad dienesta biedri vairs nesauca Pāvelu Ivanoviču ne uz ballītēm, ne uz teātri... Taču viņam uzradās jauni paziņas.

"Es pazinu divus brāļus," atminējās starecs, "viens tad bija ārsts, bet otrs Garīgās akadēmijas profesors (vēlāk Pēterburgas metropolīts Antonijs). Brāļi izvēlējās dažādus dzīves ceļus un pēc daudzu gadu šķiršanās uzsāka kopīgas pārrunas. Protams, sarunas skāra arī garīgo pusi. Akadēmijas profesoram viss, ko sacīja ārsts, bija saprotams, bet, ko sacīja profesors, ārsts nespēja saprast, nevis tāpēc, ka negribētu, bet tāpēc, ka nespēja, lai kā arī censtos, ­ un palūdza brāli turpināt sarunu par ko citu."

Profesors mūka kārtā tika iesvētīts pēc smagiem dzīves pārbaudījumiem. Viņš zaudēja ģimeni. Nomira viņa sieva, pēc tam divi mazie bērni. Viņi slimoja ar šarlaku, un viskritiskākajos brīžos, kad viņu ciešanas kļuva nepanesamas, viņš, tos nēsādams uz rokām pa istabu, ar asarām acīs šūpoja un dziedāja: "Pusnakts debesīs eņģelis lidoja... " Viņš dziedāja, instinktīvi gaidīdams, ka tūliņ viņu nevainīgās dvēseles aizlidos debesīs... Un aizlidoja. Pēc tam visu mūžu, jau būdams metropolīts, viņš nespēja bez asarām klausīties šo Ļermontova dzejoli...

Nākamais metropolīts Pāvelam Ivanovičam uzdāvināja tolaik tikko klajā nākušo izdevumu "Svētceļnieka atklātie stāsti savam garīgajam tēvam"[1]. Pāvels Ivanovičs izlasīja un aizdomājās: "Jā, lūk, kāds vēl ir pestīšanas ceļš, ļoti drošs ­ Jēzus lūgšana." Kāds mūks svētīja viņu ar lūgšanu krellēm. Viņš sāka veikt Jēzus lūgšanu. Un kas gan tad sākās! Dēmoni sacēlās pret viņu. Viņa istabās sākās čaukstēšana, klaudzieni, čukstēšana, sitieni pa sienām, logiem...

Ilgi cieta Pāvels Ivanovičs, cītīgi veicot Jēzus lūgšanu... Un aizvien baismīgāk viņam kļuva. Pagāja četri mēneši, viņš neizturēja un pameta šos centienus. Velni uzreiz pieklusa...

Starecs Ambrozijs jau pirmajā tikšanās reizē, noklausījies par to, viņam pārmeta: "Vajadzēja turpināt."

1884. gadā Kazaņas universitātē parādījās jauns astronomijas profesors, kurš tika pārcelts no Pēterburgas ­ Dmitrijs Ivanovičs Dubjago. Viņš bija jauns cilvēks, Pāvela Ivanoviča vienaudzis. Būdams vispusīgi izglītots, viņš bija arī dziļi reliģiozs cilvēks, atcerējās tēvs Barsanufijs. Katru dienu viņš gāja uz baznīcu, lai piedalītos agrajā liturģijā, pēc tam iegāja restorānā iedzert tēju un tikai tad devās uz lekcijām. Viņš bija dedzīgs pareizticības aizstāvis, kurš bija no sirds pārliecināts par tās patiesību. Lūk, viņi bieži stāvēja vienā dievnamā un lūdzās, zinātnieks un militārpersona... Un viņi abi līdzās esošajiem šķita dīvaini.

Pāvela Ivanoviča paziņu loks kļuva ļoti šaurs. Un, šķiet, vissiltākās attiecības viņam bija ar pašiem mazākajiem ­ ar bērniem... Lūk, kur bija pilnīga atklātība, dvēseles kristāltīrība... Pāvelam Ivanovičam palīdzēja viņa denščiks Aleksandrs, karavīrs ar labu dvēseli. Viņi atrada nabadzīgus bērnus, kuri dzīvoja nomales būdelēs, pagrabos, stūros...

"Es ļoti mīlēju rīkot bērniem izpriecas," stāstīja starecs. "Šīs izpriecas sagādāja gan man, gan bērniem prieku. Parasti es tās sarīkoju svētkos. Šie nabadzīgie bērni nāca pie manis uz dzīvokli, visi bija apģērbti, protams, ļoti pieticīgās svētku drēbēs. Es izvēlējos vienu vai divus palielākus zēnus un norādīju ceļu, kur iet. Viņi man atkliedza: "Zinām, zinām!" Un viņi visi, desmit līdz divdesmit cilvēki, ne vairāk par 20, zēni ne jaunāki par 4 ­ 5 gadiem un ne vecāki par 10 ­ 11 gadiem, bet meitenītes ne vecākas par 8 gadiem (lai neievestu kārdinājumā), devās ārpus pilsētas trīs verstis mežā. Bet es sava vājuma dēļ ņēmu sev kučieri. Nedaudz agrāk uz turieni devās mans denščiks ar noslēpumainiem saiņiem. Kad visi sanāca kopā norādītajā vietā, es pirmām kārtām devu iespēju bērniem izskraidīties pa mežu, izspēlēties pēc sirds patikas. Pēc tam kad viņi nedaudz nogura no skriešanas, izsalka, es tos sasēdināju ap garu un platu galdautu, kas tika klāts tieši uz zemes, uz kura stāvēja šķīvji ar krējumu, biezpienu, aukstu vārītu liellopu gaļu, olām, rupjo un balto maizi ­ šķiet, arī viss, bet varbūt arī vēl kas bija, piemēram, sviests, bet vairāk gan nekas. Kad viņi pieēdās, es tos sāku cienāt ar tēju, devu viņiem lētas konfektes un prjaņikus. Protams, bija arī cukurs, varbūt nedaudz ievārījuma, tas arī viss. Šajā laikā mēs sarunājāmies, dažreiz mani apbēra ar jautājumiem. Es viņiem arī stāstīju kaut ko derīgu dvēselei, no svēto dzīves aprakstiem vai vispār par kaut ko garīgu. Visi klausījās ar patiku un uzmanīgi. Dažreiz lielākai pamācīšanai es ataicināju sev līdzi kādu mūku vai hieromūku un devu viņiem iespēju runāt, kas radīja vēl lielāku iespaidu...

Un tā dažreiz sēžam mežā uz pauguriņa līdz 10 ­11 vakarā. Uzlec mēness... Jau tā brīnišķīgais skats uz Kazaņu kļūst vēl skaistāks. Mums priekšā pļaviņa, aiz tās upīte, bet aiz upītes Kazaņa ar savu brīnumaino māju, dārziņu un dievnamu izkārtojumu... Tad man bija labi, cik daudz prieka, tīra prieka es toreiz izbaudīju, un cik daudz labu sēklu tika mests tad šajās jūtīgajās bērnu dvēselēs! Atgriežoties no "svinībām", es domāju: "Bet kur tagad ir mani biedri? Kā viņi tagad pavada laiku restorānos ar netiklām un izvirtīgām meičām. Ak, Kungs, Kungs!""

Reiz pazīstamais Kazaņas svētlaimīgais Nikoluška, sastapis Pāvelu Ivanoviču baznīcas priekšdurvīs, sāka iztaujāt: "Bet kā tad mironīši ­ guļ?"

"Es toreiz nesapratu šo vārdu jēgu... Viņš kaislības dēvēja par miroņiem," piezīmēja vēlāk starecs Barsanufijs. Svētlaimīgais ar šādu jautājumu vērsās tikai pie tiem ļaudīm, kuri cīņā ar kaislībām bija sasnieguši zināmus panākumus.

Reiz kāds piedāvāja Pāvelam Ivanovičam aiziet pie svētlaimīgās Annuškas, kura savā istabiņā jau četrdesmit gadus gulēja gultā, sataisītā no trīs tēstiem dēļiem, kas bija apvilkti ar voiloku, viņai bija nekustīgas kājas.

Viņš atnāca, kambarītis, kur viņa gulēja, bija ļoti tīrs, un tur vēl atradās veca sieviņa, svētlaimīgās kopēja.

"Kad es ienācu," atcerējās starecs, "Annuška sāka ātri izģērbties, pat sāka vilkt nost kreklu, tā ka kļuva redzamas pat krūtis. Es aizgriezos sāņus. Viņa saka: "Dod man to zaļo virsjaku." Es padevu viņai virsjaku, kas karājās pie sienas. To uzvilkusi, viņa sāka runāt: "Redzi, cik skaista esmu kļuvusi, redzi?" Man tas bija galīgi nesaprotami, bet tas nozīmēja, ka man bija jāatjauno sava dvēsele. Beidzot es viņai pajautāju: "Ar ko man viss beigsies?" Viņa ņēma un ietinās virsjakā līdz ar galvu. Es no viņas aizgāju, kad viņa vēl joprojām bija šādā stāvoklī."

Vēlāk Pāvelam Ivanovičam paskaidroja, ka viņa pareģoja viņam mūka dzīvi un pat shimu (kad līdz ar galvu ietinās virsjakā).

Cita svētlaimīgā, pie kuras Kazaņā viesojās Pāvels Ivanovičs, nepavisam nebija līdzīga Annuškai. Viņu sauca par Efrosīniju. Viņa jau no bērnības iemīlēja Kristu. Viņas vecāki bija bagāti, viņi deva tai lielisku izglītību, tā ka viņa prata vairākas Eiropas valodas, viņai bija ļoti plašas zināšanas pasaules literatūrā, bet savā laikā sāka lasīt tikai garīga satura grāmatas ­ Svētos Rakstus, Psalmus, svēto tēvu darbus, svēto dzīves aprakstus. "Sevišķi viņa mīlēja Sīrijas Īzaku," atcerējās Pāvels Ivanovičs, "kuru viņa pielīdzināja ērglim, planējošam augstu debesīs."

Būdama vēl jauna meitene, viņa slepus pameta savas dzimtās mājas, ilgi bija novice kādā klosterī, bet pēc tam pēc igumenes padoma devās uz Kijevu pie metropolīta Filareta (Amfiteatrova), bet tas viņu nosūtīja uz Kazaņu pie augstisvētītā Antonija.

Šeit no kāda dievbijīga tirgotāja viņa noīrēja istabiņu. "Iepazinos ar māti Efrosīniju pie viena igumena, bet vēlāk mēdzu viņu apciemot," atcerējās tēvs Barsanufijs. "Kad es ar viņu iepazinos, viņa bija jau veca sieviņa, bet viņas seja saglabāja bijušo skaistumu. Īpaši izcēlās viņas zilās acis - tajās mirdzēja pārpasaulīgs skaistums! Un visā viņas veidolā bija kaut kāds īpašs garīgs skaistums...

Reiz es iegāju pie viņas pēc visnakts dievkalpojuma par godu Vissvētās Dievadzemdētājas Patvēruma svētkiem. Visnakts dievkalpojums beidzās agri, ap pusastoņiem. Māmuļa mani sagaidīja laipni, kā vienmēr.

- Tējiņu gribi?

- Nevajag, kamdēļ jums lieki noņemties?

- Kāda noņemšanās, man jau viss gatavs!

Es pat nepamanīju, kā uz galda uzradās patvāris. Māte Efrosīnija man sameklēja glāzi, bet sev tasīti - maziņu kā uzpirkstenis. Sākām sarunāties.

- Es, lūk, brīnos, kamdēļ tu nāc pie manis, nožēlojamās?

- Māmuļ, - es atbildēju,- kad Kristus pajautāja mācekļiem, vai viņi negrib no Viņa aiziet (kā aizgāja daži mācekļi, neaptvēruši mācību par Vakarēdienu), tad viņi atbildēja: "Kungs, kur gan mēs iesim, Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi." To pašu es varu sacīt arī jums. Uz kurieni man iet no jums? Jums ir mūžīgās dzīvības vārdi. Labi man šeit jūsu mazajā, omulīgajā istabiņā ar svēto attēliem un degošu lampādiņu, mierīgi un līksmi."

- Šodien Svētā Gara žēlastība mūs ir savedusi kopā un visi, ņemot savu krustu, sauksim: ozianna augstībā, - teica večiņa. - Bet vai tu saproti, ko nozīmē vārds "ozianna"?

- Pestīšana, - atbildēju.

- Jā, ozianna - pestīšana, bet, lai taptu pestīts, nepieciešams izpildīt Kristus baušļus. Savā Bargajā tiesā Kungs pieprasīs no mums atskaiti, kā mēs pavadījām savu dzīvi, kā izpildījām Viņa svēto likumu. Šeit nekur nevar attaisnoties ne ar bagātību, ne ar pasaules paradumiem. Kad es vēl dzīvoju savās dzimtajās mājās, nāca prātā domas: parādīsies Kungs un pajautās ­ vai esi izpildījusi Manus baušļus? Bet es biju bagātu vecāku vienīgā meita... Burvīgi, bet vai tu esi izpildījusi Manus baušļus? Bet es biju skaistule... Bet vai tu izpildīji Manus baušļus? Šausmīgi kļūst no tādām domām, un es nolēmu atstāt visu pasaulīgo.

- Jā, jūs atstājāt, bet nevar taču aizbēgt no balles, - es iebildu.

- Tas arī nav vajadzīgs. Bet izpildīt Kristus baušļus var un vajag pie jebkuras kārtas un stāvokļa.

- Bet jūs cerat tapt glābta?

- Ceru,- māmuļa ar pārliecību atbildēja, - nevis tāpēc, ka es būtu izpildījusi visus baušļus, bet vismaz pie to galiņiem pieturējusies. Bet galvenais ­ paļaujos uz mana Pestītāja nenovērtējamiem nopelniem. Vajag attīrīt savu sirdi, lai ieraudzītu Kungu, - turpināja māte Efrosīnija. - Atceries, Puškins dzejolī "Pravietis" saka:

                                                     Un izpratu es debesu trīsas

                                                     Un eņģeļu lidojumu kalnos,

                                                     Un jūras riebekļa zemūdens gājumu...

Tas ir skaidrs cilvēka dvēseles atspoguļojums: mūsu sirdī var būt gan augsts eņģeļu lidojums, gan jūras briesmoņu zemūdens gājums...

Tīra sirds apcer dižos Dieva noslēpumus. Turpretī kaislību aizmiglotā sirdī novērojams jūras riebekļu zemūdens gājums, tas ir, zemiskas tieksmes un vēlēšanās, visāda nešķīstība.

Reiz trīs nedēļas man neiznāca pabūt pie māmuļas Efrosīnijas: bija Kristus Augšāmcelšanās svētki, vizītes - vārdu sakot, nebija laika. Beidzot 15. maijā, Ķēniņu dienā, devos pie viņas. Atnāku un uzzinu, ka viņa ir tuvu nāvei. Vakar esot veikta slimnieces svaidīšana ar eļļu, šodien pasniedza Svētos Kristus Noslēpumus (Vakarēdiena Sakramentu), un viņa vairs nevienu nepazīst. Kad es ienācu, viņa gulēja uz dīvāna, bet blakus sēdēja kāda vecīte, kura viņu kopa. Māte Efrosīnija mani pazina un vāri pasmaidīja. Pēc neilga laika viņa pēkšņi drusku paslējās, viņas seja kaut kā īpaši apskaidrojās, un viņa, rokas izstiepusi, sacīja:

- Laidiet mani pie Kunga, uz kurieni mana dvēsele visu mūžu ir tiekusies. ­ Pēc tam atslābusi viņa atkal atkrita spilvenā. Es pamanīju, ka viņa vēlas pārkrustīties, bet nav spēka pacelt roku. Tad es paņēmu viņas roku, saliku krusta zīmei un pārkrustīju viņu. Viņa līksmi pasmaidīja, vieglītēm ieelpoja ­ un viņas vairs nebija. Kad es atgriezos mājās, tad sajutu nevis skumjas, bet prieku, ka esmu izrādījies būt cienīgs klāt pie taisnās nāves.

- Lūk,- sacīja māte Efrosīnija,- pagājusi mana dzīve, sevī nezinu nekā laba, ar ko nostāties Dieva Troņa priekšā, bet, izdzirdot dziedam "Augšāmcelšanās diena, apskaidrosimies ļaudis...", līksmi un mierīgi kļūst dvēselē. "No nāves uz dzīvību un no zemes uz debesīm Kristus Dievs mūs atvedis..."

Kungs izpildīja māmuļas Efrosīnijas vēlēšanos, un viņa nomira Kristus Augšāmcelšanās svētkos. Kad pacēla zārku ar viņas izkaltušo ķermeni, koris "Svētais Dievs" vietā sāka dziedāt "Augšāmcelšanās diena...", baznīcas durvis plaši atvērās, un no ielas ieplūda gaismas vilnis, un viņa aizgāja pie mūžīgās, nerietošās Gaismas.

Mātes Efrosīnijas bēres bija svinīgas ­ daudz tautas viņu pavadīja līdz kapam. Apbedīšanu veica arhibīskaps, kurš pēc viņas pīšļu atdošanas zemei teica saviļņojošu runu. Izrādījās ­ māte Efrosīnija bijusi slepeni iesvētīta mūķenes kārtā ar vārdu Varvara. Izņemot viņu un arhibīskapu, neviens par to nebija zinājis. Arī no manis noslēpa. Aizgājēja bija ļoti pazemīga. Par svēto dzīvi Kungs viņu pagodināja ar gaišredzības dāvanām, bet viņa centās to neizrādīt. Viņa bieži tika man sacījusi: "Varbūt Kungs tevi pagodinās pakalpot Viņam mūka kārtā."

Droši vien viņas garīgajam skatam tika atklāta mana nākotne, bet savā pazemībā viņa nekad nerunāja apstiprinoši, bet vienmēr ar piebildi "varbūt". Apglabāja viņu pie Smoļenskas katedrāles."

Pāvels Ivanovičs juta, ka viņa dzīvē tuvojas radikālas pārmaiņas. Kungs viņam sūtīja arī sapņus, kādi viņam agrāk negadījās. Divas reizes redzēja paradīzi. "Vienreiz es redzu lielisku pilsētu, kalna virsotnē stāvošu," stāstīja tēvs Barsanufijs. "Visas pilsētas celtnes neparasti skaistas, veidotas kādā īpašā arhitektūras stilā, kādu nekad neesmu redzējis. Stāvu un sajūsmināts tīksminos. Pēkšņi redzu ­ pilsētai tuvojas Kristus dēļ vientiesīgais Miša. Ģērbies vienīgi kreklā, kurš sniedzas līdz ceļiem, basām kājām. Skatos uz viņu un redzu, ka viņš traucas pa gaisu, nepieskaroties zemei. Gribēju viņam ko pajautāt, bet redzējums beidzās un es pamodos.

Es pamodos ar neparastu prieka sajūtu dvēselē. Izgājis uz ielas, es pēkšņi ieraudzīju Mišu. Viņš kā vienmēr steidzās.

"Miša," saku, "es tevi šodien sapnī redzēju." Savukārt viņš, mani uzlūkojis, atbildēja: "Jo mums šeit nav paliekamas pilsētas, bet mēs meklējam nākamo" (Ebr. 13,14). To pateicis, viņš ātri devās tālāk.

Citu reizi redzu, ka stāvu es brīnišķīgā baznīcā. Ķēniņa vārti atvērti, tiek kalpots Pashas dievkalpojums. Ambonā stāv diakons no kādas Kazaņas baznīcas. Viņš teic dziesmu no Pashas kanona, bet koris viņam piebalso. Sevišķi manā prātā iespiedās pēdējie vārdi: "Soveršen rečeisja"???

Koris dziedāja brīnumaini. Dzīvē nekad nebiju dzirdējis tādu dziedāšanu: likās, ka skanēja katrs gaisa atoms. Šī dziedāšana aizkustināja un ieveda neaprakstāmā sajūsmā... Atceros, ka es ilgi biju sapņa iespaidā. Centos atcerēties katru tā sīkumu. Vēl mani nodarbināja doma ­ kāda iemesla dēļ es debesu templī redzēju mūsu diakonu? Sāku par viņu iztaujāt cilvēkus, kuri viņu pazina. Sākumā saņēmu neapmierinošas atbildes: "Runā ­ bass viņam esot labs." Ko bass? Vai gan tā dēļ paradīzē nokļūsi... Pēc tam uzzināju, ka viņš ir askēts slepenībā."

Beidzot Pāvelā Ivanovičā nostiprinājās pārliecība doties uz klosteri, tapt iesvētītam mūka kārtā. Bet kurā, uz kurieni ­ šeit bija galīga neskaidrība...

Vairākas reizes viņš apmeklēja Raifas tuksnesi, kas atrodas trīsdesmit verstis no Kazaņas, aprunājās ar igumenu, kuram viņš simpatizēja, bet ­ nē, nepalika šeit.

Kāda dienesta komandējuma laikā viņam nācās braukt pa Volgu, pabija tās krastu tuvumā atrodošajos klosteros. Dažos no tiem, kā viņš atcerējās, viņš pārdzīvojis tādus garīgās sajūsmas brīžus, ka ar prieku būtu piekritis, lai graizītu un dedzinātu viņa miesu...

Bet tomēr neatrada tādu klosteri, kur Kungs viņam sacītu, lai viņš paliek tur...

Būdams dienesta darīšanās Maskavā, viņš uzzinājis, ka vienā no armijas baznīcām kalpo tēvs Jānis no Kronštates, un steidzās uz turieni. Kad viņš iegāja altārī, tēvs Jānis pārnesa Svētās Dāvanas no altāra galda uz upuraltāri, tas ir, Liturģija beidzās. Nolicis biķeri, viņš, ieraugot militārpersonu, piegāja un noskūpstīja viņam roku un klusēdams aizgāja pie altāra. Klātesošie saskatījās - protams, tā ir kāda svarīga zīme - vai šis pulkvedis būs priesteris?...

Neatlaidīga doma sāka vajāt Pāvelu Ivanoviču: kur iestāties? "Kazaņā mani visi pazīst," viņš domāja, "bet gribētos aiziet tālāk no radiem, kaut uz Augšēģipti, kur mani neviens nepazītu." Reiz viņš bija ieradies pie priekšnieka parastajā laikā ar sagatavotu atskaiti. Priekšnieka ilgi nebija, vēlāk atnāca viņa ziņnesis un sacīja, ka priekšnieka šodien nebūšot, esot nevesels. "Man nebija ko darīt," atceras starecs, "es sāku staigāt pa štābu. Ejot pa koridoru, vienā nodaļā pamanīju grāmatiņu brūnos vākos. Paņēmu paskatīties, kāds tai nosaukums: "Ticība un saprāts", arhibīskapa Ambrozija Harkovā izdots žurnāls. Sāku šķirstīt. Teoloģijas nodaļa, misiju nodaļa, ziņas un piezīmes... Lasu: "Kalugas guberņā netālu no Kozeļskas pilsētas atrodas Optinas tuksnesis, un tajā ir dižens starecs Ambrozijs, pie kura ik dienas no visām Krievijas malām sapulcējas tūkstošiem dievlūdzēju, lai rastu atbildes uz savām problēmām." Tad, lūk, kurš man norādīs, kurā klosterī iestāties, nodomāju es un izlēmu doties atvaļinājumā.

- Jau sen laiks izvēdināties, desmit gadus sēžat un jūsu veselība, šķiet, nav no spīdošajām, - teica man priekšnieks. - Jūsu biedri paspējuši jau reizes divas, pat trīs izvizināties. Es ziņošu priekšniecībai, un jums izdos no ekonomiskās daļas pienācīgu pabalstu. Cik ilgi jūs gribat būt atvaļinājumā ­ 26 dienas vai 2 mēnešus?

- Pietiks ar 26 dienām."

1889. gada 26.­28. augustā Pāvels Ivanovičs Pļihankovs baltajos virsnieka svārkos ar pulkveža uzplečiem ieradās Optinas tuksneša skitā. Starp citu, militārpersonu ārējais izskats nepārsteidza nevienu, kas šeit ieradās pie stareca Ambrozija ­ Optinas mūku vidū visā tā vēstures laikā bija ne mazums bijušo virsnieku, šeit nebija retums ticīgu virsnieku, kuri brauca aprunāties ar starecu. Bet šis virsnieks tomēr bija īpašs. To sajuta toreiz stareca Ambrozija cellē bijusī svētlaimīgā māte Paraskeva. Vēl neredzot Pāvelu Ivanoviču (viņš tobrīd tikai piebrauca pie viesnīcas), viņa sacīja:

- Pāvels Ivanovičs atbrauca.

- Slava Dievam! - mierīgi atbildēja tēvs Ambrozijs.

Viņi abi garā zināja, ka atbraucis nākamais starecs...

Kad Pāvels Ivanovičs ienāca stareca cellē, bez tēva Ambrozija tur bija arī tēvs Anatolijs (Zercalovs). Viņi abi to sagaidīja, kā viņš atcerējās, ļoti priecīgi, bet savārgušais tēvs Ambrozijs piecēlās, izrādot sevišķu godu atbraucējam. Pāvels Ivanovičs sacīja starecam, ka viņam ir vēlēšanās iestāties klosterī, bet nezina kurā un tādēļ lūdz padomu. Starecs, ilgi par šo tematu nedomājis, viņam atbildēja:

- Kārdināšanai jāturpinās vēl divus gadus, bet pēc tam brauciet pie manis, es jūs pieņemšu.

Tātad - uz Optinas tuksneša skitu. Divi gadi ­ tas ir līdz pensijas saņemšanai (tad beidzās Pāvela Ivanoviča dienesta termiņš ­ viņš varēja dienestu turpināt, bet bija tiesīgs arī aiziet pensijā). Protams, ne jau tikai šādam nolūkam tika nosaukti tieši divi gadi,­ tos starecam Pats Kungs nolika. Starecu likteņos viss ir noslēpumaini un ar nolūku... Tēvs Ambrozijs apvaicājās Pāvelam Ivanovičam par viņa algas apmēriem un, iespaidīgo skaitli izdzirdējis, vaļsirdīgi iesaucās:

- Oho! Tad, lūk, jums arī paklausība...

Un starecs nosauca virkni baznīcu, kurām Pāvelam Ivanovičam bija jānoziedo attiecīgas summas. Kāpēc tieši šīm baznīcām? Tēvs Barsanufijs par to atcerējās un brīnījās: "Līdz šim laikam es nesapratu, kādēļ tieši šai baznīcai, bet, protams, tam bija sava dziļa nozīme."

- Vai aiziet no dienesta tagad?

- Nē, pagaidīt divus gadus.

1912. gadā Optinas klostera priekšnieks arhimandrīts Ksenofonts atcerējās: "Lūk, jūsu pirmā ierašanās Optinā: jūsu tēls skaidri stāv manu acu priekšā kā toreiz, kad es biju hierodiakons... Kad jūs ienācāt dievnamā tolaik vēl pulkveža formā, bija mana kalpošanas kārta. Neaizmirsīšu, kādu patīkamu iespaidu jūs radījāt, un šis pirmais iespaids nepievīla."

Kazaņā pēdējā laikā Pāvels Ivanovičs dzīvoja mēbelētās istabās un tur sadraudzējās ar viesnīcas kalpotāja dēlu, divpadsmitgadīgu zēnu, ļoti ticīgu, kas pēc tam iestājās klosterī. Reiz pēc Pāvela Ivanoviča atgriešanās no Optinas viņi dzēra tēju no patvāra un zēns viņam izstāstīja savu sapni:

- Redzu, it kā jūs ietu ārā no pilsētas kapu virzienā, viss jūsu apģērbs ir balts un jūs dziedat irmosu "Ūdeni kā sauszemi pārstaigājis un no Ēģiptes ļaunuma izbēdzis..." - un tad es pamodos.

"Vēlāk," atcerējās tēvs Barsanufijs, "man izskaidroja šo sapni. Pilsēta ­ pasaule; kapsēta (kura Kazaņā bija izvietota austrumu pusē) nozīmēja Debesu Jeruzalemi; es gāju, lai nomirtu pasaulei; baltās drēbes ­ dvēseles balināšana, jo tolaik manī nobrieda vēlēšanās visu atstāt. Irmoss "Ūdeni kā sauszemi pārstaigājis" tiek dziedāts, izvadot mazuļus, un nozīmē izvadīšanu no pasaules.

Pāvels Ivanovičs sāka izpildīt stareca Ambrozija dotās paklausības, to skaitā viņam tika vēlēts gavēt līdz Kristus Piedzimšanas svētku gavēņa sākumam, tas ir, līdz 15. novembrim, četras reizes. Bet 17. septembrī viņš atcerējās kādu sapni, kurš parādījās viņam 1883. gada 17. septembrī, t.i., pirms sešiem gadiem. "Man šķita, "stāstīja starecs Barsanufijs, "ka atrodos kaut kādā lielā istabā, bet manā priekšā stāv senlaicīgs pulkstenis ar lielu pendeli... Blakus man atrodas kaut kāds starecs un, rādot ar roku uz pulksteni, jautā: cik ir pulkstenis? Pusseptiņi, atbildu. Viņš man jautā otru reizi: cik ir pulkstenis? ­ bet pēc tam vēl trešo reizi. Pusseptiņi, es saku jau ar aizkaitinājuma pieskaņu balsī, viņš atbild: pēc trim gadiem šajā dienā un stundā tu nomirsi. Es pamostos, pieeju pie loga, atvelku aizkaru, ņemu uz galda stāvošo pulksteni un skatos ­ tas rāda 35 minūtes pāri sešiem... Es biju pārsteigts, sapnis sakrita ar realitāti. Un es nodomāju: jālabo sava dzīve. Jāsāk gatavoties, bet ­ kā, noteikti nezinu. Kāds pazīstams mūks ieteica: ievērot gavēņus, biežāk apmeklēt baznīcu, vairāk lūgties un pakāpeniski attālināties no šīs pasaules baudām. Es sāku to pildīt savu spēku robežās... Paiet divi gadi, jau trešais tuvojas beigām, klāt jau septembris. Tātad drīz miršu. Aizbraucu tad uz Raifas tuksnesi, iebraucu tur tieši 13. septembrī, Augšāmcelšanās dievnama atjaunošanas dienā. Bija piektdiena, 14. septembris ­ Krusta Pacelšana, un tad jaunajā zvanu tornī cēla krustu un es nodomāju: vai tikai netiek pacelts mans krusts? 15. datums bija svētdiena, es sagatavojos un 17. datumā baudīju Svētos Kristus Noslēpumus... Pēc Svētā Vakarēdiena stāvu baznīcā un domāju: kā gāzīšos... Bet nenogāzos..."

Pagāja vēl 3 gadi. Optinā, ieraugot starecu Ambroziju, viņš atcerējās, ka starecs sapnī bija līdzīgs viņam. Tātad sapnis bija nevis par miesīgu nāvi, bet par nāvi pasaulei, kura jau gandrīz piepildījās...

Bet drīz arī miesīgā nāve pietuvojās Pāvelam Ivanovičam, it kā pārbaudot viņa gatavību. Kad bija pagājušas Kristus Piedzimšanas svētku gavēņa divas dienas, tas ir, 17. novembrī, viņš saslima ­ nav zināms, ar ko, bet ļoti smagi,  tā ka no karsoņa sevi neatminējās. Kara ārsts, viņu izmeklējis, pašūpoja galvu un lika saprast, ka viņam maz cerību nodzīvot līdz rītam. Tika ataicināts garīdznieks. Viņš sāka pieņemt grēksūdzi no Pāvela Ivanoviča, bet tas neko nespēja pasacīt, izņemot vienu vārdu: grēcīgs...grēcīgs...

"Es apgūlos gultā," atcerējās tēvs Barsanufijs, "mani apsedza ar segu, un es paliku viens. Pēkšņi dzirdu it kā kādu balsi no debesīm: "Don... "Sieviešu klosterī tika iezvanīts rīta dievkalpojums, bet manā dvēselē kāds teica: "Dzīvosi... "Man kļuva priecīgi ap sirdi, un es aizmigu. No rīta pienāk mans denščiks un uzmanīgi paceļ no manas galvas segu, domājot ieraudzīt mani jau mirušu, bet es viņam saku: "Tu ko, Aleksandr?" Denščiks nopriecājas un saka: "Jūs taču esat dzīvs, jūsu augstlabdzimtība?" Jā, dzīvs... Kaut gan pēc tam es gulēju trīs mēnešus, cīnoties ar nāvi... Es vēlēju atvērt tās dienas Evaņģēliju un nolasīt to man. Aleksandrs paņēma un sāka lasīt līdzību par neauglīgo vīģes koku: Un viņš redzēja vīģes koku ceļmalā, piegāja klāt un neatrada uz tā nekā, kā tikai lapas vien un sacīja: "Uz tevis augļi nemūžam vairs lai neaug." Un vīģes koks tūdaļ nokalta (Mt 21, 19). Es tā arī nodomāju, ka patiesībā esmu neauglīgs vīģes koks, kaut arī agrāk uzskatīju, ka man ir dažādi tikumi."

Tālāk mēs redzēsim, ka Kungs sūtīja tēvam Barsanufijam miesīgas ciešanas, tās viņu nepameta līdz mūža beigām. Bet tās nebija slimības, kaites parastajā pasaulīgajā izpratnē, jo iedarbojās nevis postoši, bet radoši: pakļauta zināmai Dieva ugunij, miesa tika apspiesta un augšup pacēlās gars. Mums tas ir pārsteidzoši un noslēpumaini. Bet patiesībā, kā runāja tēvs Nektārijs, no militāra cilvēka Kungs veidoja gaišredzīgu starecu, biktstēvu un brīnumdari. Tālāk mēs redzēsim, kā viņu aptvēra šī uguns un pakļāva ­ kā viņam likās ­ gandrīz nāvei pašos lielākajos viņa dzīves posmos, pieņemot mūka kārtu un pieņemot shimu... Negribot šeit jādomā par svēto Ambroziju, diženo Optinas starecu, ­ šī Dievišķā uguns (mūsu izpratnē "miesas kaite"), viņā reiz uzliesmojusi, vairs nenodzisa līdz viņa nāvei.

Viņi - stareci, bieži būdami par mata tiesu no nāves, it kā iekļuva Mūžībā un spēja saredzēt un sadzirdēt to, ko nav dots redzēt un dzirdēt parastajiem mirstīgajiem.

1891. gada vasarā Pāvels Ivanovičs aizbrauca uz Orenburgu saņemt mātes svētību mūka dzīvei. Pēc tam viņš iesniedza lūgumu atbrīvot no dienesta, bet to nevarēja nokārtot uzreiz, radās dažādi kavēkļi, kuru novēršana prasīja lielas pūles. Septembrī viņš izlēma aizbraukt uz Optinu un saņemt jau galīgo svētību no stareca, lai iestātos skitā, bet pēc tam atgriezties un nokārtot līdz galam visas pasaulīgās lietas un atstāt šo pasauli pavisam.

Braucot cauri Maskavai, viņš tajā uzkavējās neilgu laiciņu. Sagadījās viņam braukt ar ormani pa Teātra laukumu, sēdēja aizdomājies, atspiedies pret zobenu. Zirgs rikšoja ātri. Un pēkšņi, braucot pilnā gaitā, kaut kas neredzams viņam no rokām izrāva zobenu... Atskatījies viņš tuksnesīgajā laukumā nevienu neredzēja. Vēlāk viņš par to izstāstīja starecam Ambrozijam, bet tas bilda: "Kas gan te neparasts? Zobens jums vairs nav vajadzīgs. Bet te jums būs garīgs zobens..." ­ un pasniedza viņam lūgšanu krelles...

Atbraucis uz skitu, Pāvels Ivanovičs uzzināja, ka starecs Ambrozijs atrodas Šamordinas klosterī. Aizbrauca uz turieni. Ieraudzījis starecu, viņš palūdza svētību, lai iestātos skitā. Tēvs Ambrozijs viņu svētīja un sāka iztaujāt par dažādajiem apstākļiem. Uzzinājis, ka pasaule pretojas viņa aiziešanai, pasmaidīja: "Nekas, palaidīs. Jūsu likteni Pats Dievs ir izlēmis."

Atvadoties starecs Ambrozijs viņam sacīja: "Beidziet ātrāk savas darīšanas un uz Ziemassvētkiem brauciet pie mums." Atpakaļceļā uz Kazaņu, visticamāk, jau pēc stareca Ambrozija svētības Pāvels Ivanovičs iebrauca Čerņigovas skitā netālu no Svētās Trijādības Sergija lavras. Viņš tur padzīvoja sešas dienas, gatavojās grēksūdzei, izsūdzēja grēkus un piedalījās Vakarēdienā. "Pēc Svēto Noslēpumu baudīšanas man bija tik priecīgi, viegli dvēselē," atcerējās tēvs Barsanufijs. "Manā priekšā atradās Psalmu grāmata krievu tulkojumā. Es atveru un lasu: kas ievedīs mani nocietinātā pilsētā... Tad es iedomājos: tas (t.i., klosteris) taču arī ir nocietināta pilsēta. Pēc tam es paskatījos skaidrojumā un tiešām izrādījās, ka tā ir."

Viņš sastapa arī starecu Varnavu, pie kura celles vienmēr pulcējās daudz ļaužu, gluži kā Optinas skitā pie tēva Ambrozija "būdeles". "Celles piezīmēs" tēvs Barsanufijs 1892. gadā īsā pierakstā atzīmējis šo tikšanos: "Pa ceļam iebraucu Svētās Trijādības Sergija lavrā un no turienes iegāju skitā, kur man bija tas gods redzēt tēvu Varnavu. Uz mani paskatījies, viņš sacīja: "Jums vajag precēties! Nodzīvosiet ilgi, ilgi nodzīvosiet. Jums ir slimība no saaukstēšanās... " Tik tiešām, es toreiz cietu no influences un necerēju uz atveseļošanos. Savukārt vārdus "jums vajag precēties" sapratu vēlāk, jo tie apzīmēja stāšanos garīgā savienībā ar Kristu."

Šos pašus savādos stareca Varnavas vārdus Optinā Pāvelam Ivanovičam izskaidroja tēvs Anatolijs (Zercalovs). "Katra kristīga dvēsele," viņš sacīja, "ir Kristus līgava, tātad ­ vajag precēties, tas ir, savienoties ar Kristu, savukārt vārds "saaukstējies" nozīmē garīgu slimību, no kuras cilvēks cieš, kamēr viņā atspoguļosies Kristus." 1909. gada 28. decembrī tēvs Barsanufijs sacīja savam nākamajam pārmantotājam paklausībniekam Nikolajam Beļajevam: "Es nekad nevienam neesmu teicis, bet jums pateikšu: kad es braucu pie tēva Varnavas, viņš daudz man pareģoja, un daudz jau ir piepildījies. Viņš man sacīja: "Tavā priekšā visi paklanīsies..." ­ un tiešām paklanās... Bet vēlāk: "Dzīvosi un veiksi Jēzus lūgšanu.""

Pāvels Ivanovičs kļuva par mūku, vēlāk par skita priekšnieku, pēc tam par klostera priekšnieku, bet Jēzus lūgšanu sāka veikt, vēl būdams paklausībnieks, un sasniedza lielus panākumus...

Atgriežoties no Optinas, Pāvels Ivanovičs iebrauca Vasiļsurskā. Viņš atcerējās: "Piestāju pie pazīstama klostera, un man piedāvāja apmeklēt paklausībnieku, kurš dzīvoja mežā. Es aizgāju uz viņa trūcīgo celli, kas atradās biezā meža vidū. Pieklauvēju, noskaitīju lūgšanu. Starecs ar mīlestību mani uzņēma.

- Kas tu tāds būsi? - viņš man pajautāja.

- Esmu karavīrs Pāvels, dodiet man svētību, batjuška.

- Kāds es batjuška, esmu vienkāršs paklausībnieks.

Uzsāku sarunu ar viņu, sāku iztaujāt, kā viņš dzīvo, kā viņš kalpo Dievam.

- Dzīvot mežā prom no cilvēkiem ir mierīgi, redz, tikai ar velniem iznāk karot, ­ sacīja starecs. ­ Kādas tik bailes vien viņi neuzdzen! Reiz gaišā dienas laikā redzu ­ auļo uz manu celli daudz zirgu, kuru mugurās sēž čuvaši. Apstājušies klauvē. "Atver ātrāk," saka, "mēs esam pārsaluši." Klostera priekšnieks man aizliedza ielaist jebkuru bez lūgšanas noskaitīšanas, tāpēc es arī saku: "Noskaitiet lūgšanu." ­ "Kādu tur lūgšanu?" atbild. - "Sakiet: Kungs, Jēzu Kristu, Dieva Dēls, apžēlojies par mums." Aiz durvīm atskan smiekli. Pēc tam visi sēžas zirgos un aizjāj prom. Es izgāju paskatīties ­ sniegā nav nekādu pēdu, bet visapkārt kupenas... tātad tas viss bija spokošanās. Bet te mironis staigā pa naktīm, bungā ar dūri un mauro cik vien spēj.

- Jā, tādi kārdinājumi bija arī svētajam Serafimam,- es sacīju.

- Tas ir svētais, bet kas tad es? Arī lūgšana mana maziņa, bet tomēr Kungs palīdz. Visvairāk es vingrinos Jēzus lūgšanā.

 Es palūdzu norādījumus, kā to lūgt.

- Šausmīga tā lūgšana,- atbildēja vientuļnieks,- sātans to ļoti nemīl un cenšas visiem spēkiem atriebties tiem, kas to veic. Bez uzraudzības to lūgšanu veikt ir bīstami. Ja gribi to sākt, sāc ar mazumiņu. Paņem lūgšanu krelles... tās tev ir?

- Ir.

- Nu, pēc lūgšanu krellēm simts Jēzus lūgšanas dienā ar paklanīšanos vai nu zemu, vai līdz jostas vietai, vienalga. Bet, lūk, tāds gadījums bija ar mani. Nevienam neesmu stāstījis, bet tev pastāstīšu.

- Par ko tad man tāds pagodinājums?

- Par to, ka tu būsi mūks. Un vēl vairāk... Nostājos es vakarā uz lūgšanu. Man ir paklājiņš. Stāvu es uz ceļiem un pēkšņi jūtu, ka paklājiņš kustas arvien vairāk un vairāk... Un ceļos gaisā... sasniedzu griestus, tie pašķīrās, un es pacēlos šausmīgā augstumā. Kā šauriņa lentīte izskatījās Volga... Mūsu pilsēta likās pavisam maziņa... zem manis bija bezdibenis. Kungs, es domāju, ja es no šejienes nogāzīšos, kauliņus nesalasīšu... Pieplaku ar galvu pie sava paklājiņa un sāku lūgties: "Kungs, atpestī mani, Kungs, palīdzi man..." Paceļu galvu un redzu ­ atkal esmu savā cellē... Daudz vēl citus kārdinājumus viņam nācās izciest."

Gandrīz trīs mēneši pagāja, kārtojot pasaulīgas lietas.

"Pirms pašas aizbraukšanas es devos pie kāda dienesta biedra atvadu vizītē," stāstīja tēvs Barsanufijs. "Braucu ar ormani garām baznīcai par godu Vissvētajai Trijādībai, uz sienas bija Pestītāja ikona visā augumā ar atplestām rokām. Parasti es dievbijīgi pārkrustos un vairāk neko, paeju garām. Tajā reizē es braucot biju aizdomājies un noliecis galvu. Paceļu galvu un pēkšņi redzu to pašu ikonu, un man it kā kāds saka tieši sirdī: "Tagad tu esi Mans!" Likās, Kristus tieši man sacīja: "Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt" (Mt 11, 28). No šīs ikonas nekad vairs nebija tāds iespaids kā toreiz. Es biju aizkustināts, acīs sariesās asaras. Ormanis jau sen aizbraucis, bet man acu priekšā joprojām stāv tā ikona. Tas man iespiedās atmiņā uz visu mūžu."

1901. gada 17. decembrī, trīs svēto pusaudžu ­ Ananijas, Azarija un Misaila piemiņas dienā, kurus Kungs neskartus izveda no pārkaitēta cepļa Bābelē ("Un mani Kungs atrada par cienīgu izvest no pasaules, kura arī ir kaislību ceplis," sacīja tēvs Barsanufijs), atvaļinātais pulkvedis uz visiem laikiem atstāja Kazaņu ar tās milzīgajiem gleznainajiem kremļa torņiem un zvaniem, ar klosteriem un baznīcām virs Volgas un Kazankas ūdeņiem... Viņš ieradās Maskavā 20. datumā ­ pirms Maskavas un visas Krievijas metropolīta svētnieka Pētera piemiņas dienas.

Viņš bija aizgājis uz visnakts dievkalpojumu Kristus Pestītāja baznīcā un tur pārdzīvoja zināmu kārdinājumu: viņam neiepatikās dziedāšana, gribējās pat aiziet. Bet izrādījās, ka tieši tobrīd klirosā nebija reģenta, un, lūk, viņš atnāca, dziedāšana uzreiz pārmainījās. Koris tik izjusti aizsāka dziesmu "Kristus dzimst, slavējiet...", ka nākamo mūku pārņēma milzīga garīga sajūsma...

Pāvelam Ivanovičam jau bija sācies četrdesmit septītais gads, un jau krietni samanāms sirmums bija viņa matos.

2. nodaļa

Bet Pāvels Ivanovičs bija aizmirsis par savu vecumu ­ viņš alka ar Dieva palīdzību sākt īstu, nevis rēgainu dzīvi, sākt savas dvēseles pestīšanu...

Optinas tuksnesī viņš ieradās 24. decembrī ­ pirms Kristus Piedzimšanas svētkiem. Stareca Ambrozija jau vairs nebija, viņš bija miris 10. oktobrī. Pāvelu Ivanoviču pieņēma skita priekšnieks tēvs Anatolijs ­ sagaidīja viņu ar prieku un mīlestību. Ilgu laiku tēvs Anatolijs bija diženā stareca Ambrozija palīgs un līdzstrādnieks, bet, būdams jau skita priekšnieks, garīgo pārrunu laikā līdz ar pārējiem mūkiem pazemīgi stāvēja viņa priekšā nometies uz ceļiem. Tēvs Ambrozijs par viņu sacīja šādi: "Viņam dota tāda lūgšana un svētība, kāda tiek dota vienam no tūkstošiem" (tēvs Anatolijs bija liels Jēzus lūgšanas veicējs). Kungs viņu bija apdāvinājis ar daudzām dāvanām ­ to skaitā arī ar gaišredzību ­ citus savus garīgos bērnus (to starpā bija arī Šamordinas māsas) viņš brīdināja par nākamiem pārbaudījumiem, tos sagatavodams pacietīgi izturēt. Pēc tēva Ambrozija nāves viņš kļuva jūtami vājāks, sāka gatavoties nāvei. "Ienaidnieku viņam nebija," atcerējās tēvs Barsanufijs, "viņš visus mīlēja, pat tos, kuri nemīlēja viņu, ­ tos viņš it kā mīlēja pat vairāk nekā pārējos."

26. decembrī Pāvelam Ivanovičam ierādīja celli. "Es tajā ievācos," viņš atcerējās, "man tur bija visvienkāršākais iekārtojums. Gulta no trim tēstiem dēļiem, pārklātiem ar voiloku uz pusēm pārlocītu, ķeblis, parasts nekrāsots galds, vienkāršs lasāmgaldiņš ar linaudeklu, mazliet veļas, ikonas." Viņš sacīja tēvam Anatolijam, ka viņam gribētos dzīvot nošķirtāk no pārējiem. "Vientulībā?" tas jautāja. "Jā," Pāvels Ivanovičs atbildēja. "Ko tad, vai arī uz pirti neiesiet?" ­ "Protams." ­ "Jā, es, redz, par to arī runāju, ka uz pirti neiesiet," sacīja tēvs Anatolijs. Pāvels Ivanovičs juta, ka runa nepavisam nav par miesīgu mazgāšanos.

­ Jā, ­ sacīja tēvs Anatolijs. ­ Tuksnesis, vientulība mūs neattīra. Es tuksnesī ar savām kaislībām varu dzīvot un redzami negrēkot.

Mēs tur nespējam iepazīt visu savu bezspēcību, savus netikumus, neiecietību, nosodīšanu, ļaunumu un daudz ko citu. Bet šeit mūs tīra... Kā sāks tirdīt ­ turies tik... Mēs iepazīsim arī savas vājības un kļūsim pazemīgi. Šeit bez jūsu lūguma sāks jūs tīrīt. Kad tikko iestājies, visi liekas kā eņģeļi, bet pēc tam sāc redzēt trūkumus un jo tālāk, jo vairāk: ar to vajag cīnīties. Jāturas garā. Gars dara dzīvu, burts nonāvē.

Ja mūka dzīvē redz vienīgi formu, tad dzīvot ir ne vien smagi, bet šausmīgi. Turieties pie gara...

Pāvels Ivanovičs sacīja, ka gribētu novilkt savu virsnieka formu, uzģērbt mūka talāru. Tēvs Anatolijs sacīja, ka tas būs apmēram pēc mēneša, tad klosterim vajadzēs ziedot piecsimt rubļu.

­ Vispār, ­ viņš sacīja, ­ pacentieties manas dzīves laikā šeit nostiprināties. Bet tas, kas būs pēc manis, nav zināms. Es lūdzu Dievu, lai es izvilktu vēl pusgadu vai gadu, lai jūs stiprinātu.

- Atcerieties, ­ viņš vēl sacīja, ­ ka mūka dzīve ir apslēptais sirds cilvēks (1. Pēt. 3, 4), nevis talārs un ārējie varoņdarbi.

Tēvam Anatolijam, kā arī hieromūkam Nektārijam, pie kura jaunais novics tika nozīmēts par celles piekalpotāju, viņa nākotne bija, protams, redzama, un arī velni kaut ko redzēja, jo tie jau no pirmās dienas, kopš novics Pāvels ieradās skitā, sāka pret viņu nežēlīgu cīņu, darbodamies pēc pārbaudītā paņēmiena, tas ir, saceļot pret viņu dažus skita brāļus. Viņš savukārt sev neatļāvās nekādus sagatavošanās posmus un uzreiz sāka askētisku dzīvesveidu. Un Kungs svētīja šo viņa ceļu, kurš jauniesācējam jau tā ir pārāk grūts, bet dažreiz pat pazudinošs. Tēvam Nektārijam, kurš piekopa gandrīz pilnīgu vientuļnieka dzīvi, cellē bija laba bibliotēka, taču viņš izmantoja arī klostera bibliotēku. Ilgus gadus cītīgi lasot, viņš bija daudz apguvis ­ gan garīgo, gan daiļliteratūru un pat šo to no eksaktām zinātnēm, kā arī daļēji eiropiešu valodas (zināms, ka viņš runāja franciski). Izeja no viņa celles veda tieši baznīcā. Pāvels Ivanovičs drīz vien ievēroja, ka tēvs Nektārijs grāmatās izstudēto askēzi apvieno ar praktisku darbību un neko no vajadzīgā un derīgā neatstāj vienkāršu zināšanu līmenī. Garās sarunās ar savu piekalpotāju neielaidās, bet deva viņam grāmatas. Tāpat tēvam Anatolijam nepatika, ka inoks, lasot starecu darbus, pieņemas zināšanās, bet garīgi paliek ne visai augstā līmenī. Sākumā Pāvels Ivanovičs no izlasītā sakrāja jautājumus un pēc tam  pie gadījuma tos uzdeva vai nu tēvam Nektārijam, vai tēvam Anatolijam. "Atnāksi pie batjuškas, tēva Anatolija," atcerējās tēvs Barsanufijs, "un sāc viņam jautāt: kas un kā? Bet batjuška: "Ek, brāl, to taču ne no tā gala!" ­ parunās, pasacīs kaut ko, bet pēc tam: "Ejiet, ejiet." ­ "Bet kā gan to, batjuška, bet, lūk..." ­ "Nē! Nē, brāli Pāvel, samierināties vajag... ejiet, ejiet tagad!" Bet citreiz tādā pašā gadījumā: "Grāmatas lasiet, taču neieslīgstiet sīkumos un analīzē, bet lūdzieties." ­ "Kādēļ tā?" ­ "Sapīsies.""

Tēvs Anatolijs audzināja savu garīgo dēlu, taču gandrīz vienmēr būdams skops vārdos, vēl jo vairāk tāpēc, ka jau bija ļoti vārgs un cieta no sirds nepietiekamības, viņu mocīja aizdusa. Bet bija gadījumi, kā atcerējās tēvs Barsanufijs, kad tēvam Anatolijam bija labāk un viņš dažreiz runāja veselu stundu. Viņu nevarēja beigt klausīties.

Atnāk Pāvels Ivanovičs pie tēva Anatolija.

­ Nu kas, brāli Pāvel?

­ Smagi bija pat nākt pie jums, ar varītēm atnācu, bet iedoma vēl saka: kādēļ tev traucēt tēvu Anatoliju, neej...

­ Nu bet tagad?

­ Tagad ir viegli, gluži kā kalns no pleciem novēlies...

­ Tak es kādreiz tā pie batjuškas tēva Makārija, pēc tam pie tēva Ambrozija gāju, bet tagad, lūk, nav kur iet... Mēs ­ es un batjuška Ambrozijs visu kopīgi darījām, viens otru mierinot bēdās... Atnāku un saku: "Tēv Ambrozij, smagi kaut kā..." ­ "Nu kas tur smags? Tagad vēl tā nekas. Bet, lūk, pienāks dienas." Jā­a... Bet tagad tās dienas arī pienākušas. Mūku daudz, daudz arī labu, bet nav kas mierinātu...

1892. gada 10. februārī Pāvels Ivanovičs tika ieskaitīts skita brālībā un ietērpts mūka svārkos.

"Kad es uzģērbu mūka svārkus," atcerējās tēvs Barsanufijs, "es aizgāju pie tēva Anatolija, viņš man sacīja: "Nu, brāli Pāvel..." ­ un ar kādu mūzikas skanējumu bija šie vārdi..."

"Kad es vēl biju jauniesācējs novics," atcerējās tēvs Barsanufijs, "bija kaut kādi svētki, un skita brāļi bija klosterī. Kad visi sāka doties pie krusta, es dzirdu, ka man blakus stāvošais cilvēks, pieliecies pie puisēna, saka: "Lūk, skaties, nāk eņģeļu kārta." Šie vienkāršie vārdi ļoti iespaidoja mani... Jā, mūkam jābūt līdzīgam eņģelim."

Dažreiz dēmoni izvērsa cīņu pret novicu Pāvelu it kā ar labiem nodomiem. Pēkšņi viņš saskuma pēc mūzikas, sagribējās viņam cellē harmoniju ­ spēlēt baznīcas dziesmu melodijas...

Beidzot pateica par to starecam Anatolijam. Viņš stingri atsita šo nodomu, kā nākošu no ienaidnieka. Un šis nodoms pazuda uz visiem laikiem... "Harmonijai jābūt," sacīja tēvs Anatolijs. "Kad sirdī ir Psalmi, tad vienmēr var tos spēlēt. Tēvam Ambrozijam bija Psalmu grāmata un, kad gribēja, varēja to spēlēt."

Pēc tam Pāvelam Ivanovičam uzradās spēcīga vēlēšanās pārlasīt krievu klasiskās literatūras darbus ­ arī to novērsa tēvs Anatolijs ­ tikai tad, kad gars būs pilnveidojies (cik būs lemts sasniegt), to varēs, bet visticamāk šī vēlēšanās izzudīs.

Bet mūzika un literatūra jau papildināja tēva Barsanufija garīgo veidolu ar vienu īpašu iezīmi.

Viņš iemīlēja tuksnešainā skita klusumu, tā klusās zvanu skaņas... Ābeles un ciedru... Domīgo dīķi... Kluso skita kapsētu, kurā viņam patika lasīt uzrakstus uz plāksnēm... Mēness apspīdētās naktīs pastaigāties pa skitu.

Vēlāk atminējās: "Labi bija man tad dvēselē, mierīgi un līksmi. Pastaigājos pa skitu un pēc tam atgriezos savā cellē. Cellē man vienmēr bija tīrība, svētbilžu priekšā kvēlo eļļas lampiņa, bet logā raugās dziedoša un gavilējoša nakts, piepildot manu celli ar zilu gaismu...

Jā, dažreiz dzīvē ir tādi brīži, kad tos nekādi nevar aprakstīt. Es nevaru jums aprakstīt to svētlaimi, kuru toreiz izbaudīju."

No 1892. gada viņš kantora burtnīcā ar alfabēta sadaļām sāka rakstīt "Celles piezīmes", pēc vārdnīcas principa tajā izvietojot pamācības no garīgiem sacerējumiem, dzirdētus stāstus par brīnumiem, viņam atstāstītus lieliskus garīgas nozīmes sapņus, pareģojumus, atgādinājumus no mūku dzīves. Sešas dienas pēc tam, kad viņu ietērpa mūka svārkos, Pāvels pie burta P ierakstīja citātu no sv. Sīrijas Īzaka: "Pārciešot no pretinieka neskaitāmus zaudējumus, bet dažkārt slepenībā izpelnīdamies lielus atklājumus, ilgu laiku novērojot šos laimīgos un nelaimīgos gadījumus un daļu no tiem izbaudot arī uz sevis, beidzot, no daudzu gadu pieredzes un paša atkārtotiem vērojumiem no Dieva svētības uzzināju, ka jebkuras svētības un dvēseles atbrīvošanās no ienaidnieka gūsta un ceļa, kurš ved uz dzīves gaismu, pamatā ir divas lietas: atrašanās vienā vietā un nepārtraukts gavēnis."

Pāvels Ivanovičs jau bija sapratis, ka skitā viegli viņam nebūs, bet dvēselē viņš stingri izlēma ­ būt šeit, ja Dievs tā gribēs, līdz nāvei. Un jo tālāk, jo aizvien tuvāka viņam kļuva šī svētā vieta.

1892. gada beigās tēvs Anatolijs aizbrauca uz Pēterburgu, kur apmeklēja ārstus sakarā ar slikto veselību. Neko nomierinošu tie viņam nepateica ­ slikta sirds, plaušu tūska... Rekomendēja viņam modernu ūdensārstniecības kūrortu Emsā Vācijā ­ tur vajadzēja dzert ūdeņus un daudz staigāt. Bet kā gan staigāt, kad lūgšanu laikā no stāvēšanas pietūkst kājas, nu nē... Nolēma to nedarīt. Pēterburgā sastapās ar taisno tēvu Jāni, kurš viņu uzaicināja pie sevis uz baznīcu, uz Kronštati.

Un tur, lūk, atceras tēvs Barsanufijs, kad sākās Liturģija, tēvs Jānis ieraudzīja, ka kopā ar tēvu Anatoliju kalpo divi eņģeļi. Nav zināms, vai viņus redzējis pats tēvs Anatolijs vai ne, bet tēvs Jānis skaidri tos redzēja.

Uzzinājis par to, tēvs Anatolijs tā noskuma, ka saslima vēl smagāk ­ baidījās, ka viņam uzbruks lepnības dēmons... Un pēc tam viņš pastāvīgi lūdza Dievu, lai izdzēš no viņa atmiņas šo gadījumu.

Kad tēvs Anatolijs atgriezās skitā, Pāvels Ivanovičs ar dziļām sirds sāpēm ieraudzīja, ka starecs miesīgi izdziest. Arī sirdēstu starecam bija ļoti daudz. Viens no tiem ­ aizliegums apmeklēt Šamordinas klosteri, lai pieņemtu māsu grēksūdzes, bet viņš ļoti rūpējās par tām, par iemītniecēm klosterī, kuru izveidojis batjuška Ambrozijs. Bet, lūk, priekšniecība atcēla šo aizliegumu. Šamordinas mūķenes atkal sāka sūdzēt grēkus tēvam Anatolijam un tēvam Jāzepam. Tēvs Anatolijs uzmanīgi turpināja aizbildniecību par inoku Pāvelu. Viņš ar prieku redzēja, ka tas iet pa grūto, bet pareizo ceļu. Pāvels Ivanovičs, būdams vēl novics, kļuva par Jēzus lūgšanas veicēju, kā viņš vēlāk stāstīja tēvam Nikonam ­ rīta dievkalpojuma laikā viņš noskaitīja trīs, bet dažreiz arī četrus tūkstošus lūgšanu.

"Tas ir neaptverami," brīnījās tēvs Nikons. "Kā iespējams stundas laikā izsacīt 1000 Jēzus lūgšanu?" ­ "Tagad neaptverami, pēc tam būs iespējams," atbildēja viņam tēvs Barsanufijs.

1893. gada 26. martā  Pāvels Ivanovičs tika iesvētīts par rjasoformūku ­ tas bija Lielajā Gavēnī, Lielajā Piektdienā. Visticamākais, ka viņu iesvētīja klostera priekšnieks shiarhimandrīts Īzakijs, kuram tad jau bija pāri astoņdesmit gadiem. Un viņš izrādīja laipnību pret novicu Pāvelu ­ sastopot viņu, izjautāja, kā viņam klājas. Šis ārēji skarbā izskata starecs bija ar vislabestīgāko dvēseli un diženu pazemību.

Viņš daudzus gadus bija paklausībā pie stareca Ambrozija un, kad atnāca pie viņa uz grēksūdzi, pazemīgi nostājās starp brāļiem un gaidīja savu kārtu. Viņš to darīja arī tad, kad bija jau klostera priekšnieks. Pēc metropolīta Trifona vārdiem, iesākdams savu mūka ceļu Optinā, tēvs Īzakijs savā personiskajā dzīvē, ēdienā, apģērbā un celles sakoptībā ievēroja pilnīgu seno mūku pieticību. Ar klostera priekšnieka tiesībām viņš varēja bargi sabārt nogrēkojušos inoku, bet, ja izrādījās, ka viņam nav taisnība, tad, ilgi nedomājot, nometās viņa priekšā ceļos un lūdza piedošanu.

Pirmie tēva Anatolija vārdi inokam Pāvelam bija stingri. Viņš sacīja tā: ­ Tagad jums sākas jauna dzīve. Un, kādu noskaņojumu un virzienu mūks pēc iesvētīšanas sev iedos sākumā, tas viņam paliks arī līdz kapam.

Un šos vārdus novics Pāvels ielika savā sirdī, jau ietērpts mūka rjasā un klobukā.

Reiz tēvs Anatolijs viņam sacīja:

­ Vai tu zini, ka mums skitā aiz lielās Dieva žēlastības ir savs Andrejs, Kristus dēļ vientiesīgais?

­ Kā tas ir, batjuška?

­ Jā, ir mums tāds cilvēks, kurš miesā vai ārpus miesīgā ķermeņa ­ Dievs zina ­ vēl dzīves laikā tika parauts debesu mājokļos. Tas ir mūsu Turka. Es viņu svētīšu atnākt pie tevis uz celli, bet tu viņu labi iztaujā un pieraksti viņa teikto, ko no viņa uzzināsi. Tikai turi visu to slepenībā līdz viņa nāvei.

Tas bija mūks Nikolajs, nerunīgs un vientuļš, viņš turējās savrup no visiem, nekad ne pie viena negāja, sēdēja savā cellē, bet svaigā gaisā izgāja vienīgi naktīs. Melnīgsnējs, austrumnieciska tipa cilvēks, ar netipisku pieskaņu krievu izrunā. Jau vēlāk, būdams hieromūks, tēvs Barsanufijs par šo mūka Nikolaja apmeklējumu izstāstīja kādam cilvēkam, bet tas nodeva šo stāstu S. Nilusam. Lūk, kā to Niluss ir pierakstījis: "Tajā vasarīgajā mēness apspīdētajā naktī aiz paklausības ienāca tas Dieva kalps ­ stāstīja tēvs Barsanufijs ­ un savā lauzītajā krievu valodā atklāja man savu stāstījumu par tiem debesu mājokļiem, kurus viņam parādīja Sargeņģelis... Kas tas bija par brīnumainu stāstījumu!... Es tikai laiku pa laikam varēju no neaprakstāma saviļņojuma raustītā balsī lūgt viņam turpināt, neapklust... Bet viņš jau pabeidza un tikai ar gaišu, svētlaimīgu smaidu piebilda: "Nu ko tu vēl gribi zināt, ko vēl izprašņā... Pienāks laiks ­ pats ieraudzīsi. Ko tev vēl pateikt un kā pateikt... Jo cilvēciskā valodā nav tādu vārdu, kas varētu izteikt ­ kas tur notiek... Jo uz zemes nav tādu krāsu, kādas tur redzēju. Kā gan lai to visu tev izstāstu... Lūk, paklausies, ko tev teikšu: tu taču zini, kas ir laba mūzika... Es to dzirdēju, lūk, tikko kā dzirdēju, tā skan manās ausīs, to dzird mana sirds ­ es to vēl joprojām dzirdu... Bet tu to neesi dzirdējis. Kā gan, ar kādiem vārdiem varu tev par to izstāstīt, lai arī tu no maniem vārdiem spētu sadzirdēt un kopīgi ar mani to baudīt... Tu taču nespēj...""

Turkam bija apmēram sešdesmit pieci gadi. Pēdējā laikā viņš stipri cieta no kādas slimības, neārstējās un nesūdzējās. 1893. gada 18. augustā viņš nomira un tika apbedīts skita kapos. Un tad tēvs Anatolijs novicam Pāvelam izstāstīja to, ko klosterī neviens, izņemot starecu Ambroziju un viņu, nezināja.

­ Nedomājiet,­ viņš sacīja,­ ka tas bija parasts mirstīgais, parastam mirstīgajam tāda Dieva žēlastība netiek dāvāta. Mūsu Nikolajs bija moceklis Kristus vārda dēļ...

Kad pēc nāves viņu apmazgāja, tad izrādījās, ka viss viņa ķermenis ir izvagots šausmīgām rētām. Viņa dzimtenē Turcijā par viņa pievēršanos Kristum ar siksnām izgraizīja viņa ādu, piespiežot atteikties no Viņa. Nav zināms, kā viņš izglābās un nokļuva Krievijā, bet viņš uzradās Šamordinā pie stareca Ambrozija... Bet tas atsūtīja viņu šeit, uz skitu.

Neizdibināmi ir Kunga ceļi! Reiz Pāvels Ivanovičs aizrunājās ar mūku Dimitriju, kuram pasaulē uzvārds bija Bolotovs (viņš bija no senas muižnieku dzimtas). Bet viņa stāstu vēlāk ierakstīja savās "Celles piezīmēs". Tēvs Dimitrijs viņam izstāstīja reiz bērnībā redzētu brīnumainu sapni: "Eņģelis mani paņēma un aiznesa sev līdzi uz debesīm. Kopā ar Eņģeli paceļoties, es redzu savu ciematu, māju, dārzu un to, kā tie, mums paceļoties aizvien augstāk un augstāk, samazinās. "Uz kurieni tu mani nes?" es jautāju Eņģelim. Bet tas atbild: "pie Dieva!" Nu, lūk, mēs atlidojām pie kāda milzīga ozola, kurš lidoja gaisā, un pie viņa apstājāmies atpūsties. Tajā laikā es redzu ­ pie ozola pa gaisu nāk kāds dižena izskata starecs. Es jautāju Eņģelim: "Kas tas?" ­ "Tas ir Dievs!" atbild Eņģelis, un es pamodos. Vēlāk, kad ierados Optinas tuksnesī, kur tad dzīvoja lielais starecs hieroshimamūks Ambrozijs, es izlēmu lūgt viņa svētību, lai iestātos klosterī. Atceros, ieeju pie viņa cellē un redzu, ka starecs ir pusguļus savā gultiņā. Tajā pašā brīdī es atcerējos savā bērnībā redzēto sapni, un kāda noslēpumaina balss man sacīja: "Tas, lūk, arī ir tas pats ozols, kuru tu toreiz sapnī redzēji." Tā tas arī sanāk," piebilda tēvs Dimitrijs. "Mūsu skits ir sava veida stacija no zemes uz debesīm. Nelaiķis starecs patiesi bija Dieva templis, kurā mita Svētais Gars. Pēc šīs stareca svētības es iestājos skitā. Tā piepildījās mans bērnības sapnis."

"Piebildīšu," turpināja tēvs Barsanufijs," ka tēvs Dimitrijs pasaulē bija slavens mākslinieks un akadēmijas biedrs slavenajam portretistam Kramskojam. Viņš arī tagad glezno daudz portretu, kurus viņam pasūta uzzīmēt no fotokartiņām. Zīmē arī ikonas."

Pēc tam tēvs Dimitrijs izstāstīja tēvam Pāvelam (tagad jau tā sāka saukt Pāvelu Ivanoviču) vēl dažus sapņus. Un tēvs Boriss, mūks vārtu sargs, astoņdesmit gadus vecs starecs, izstāstīja tēvam Barsanufijam par to, kas atgadījās ar viņu.

"Nesen viņš man izstāstīja," ierakstīja "Celles piezīmēs" tēvs Barsanufijs, "ka naktī pie viņa celles durvīm piegājis liels pulks dēmonu svētceļnieku izskatā un klaudzinājuši... Viņa cellei logs ir pretī mežam, kas ieskauj skitu, bet durvis ir skita pagalma pusē. Tā kā naktī vārti tiek aizslēgti, tad pats par sevi saprotams ­ neviens nepiederošais skitā nakts laikā iekļūt nevar... Dēmoni drausmīgi mācās viņam virsū un sita pa vārtiem, prasot tos atvērt. Tēvs Boriss velnus aizdzina ar Jēzus lūgšanu."

1893. gada 21. septembrī tēvs Barsanufijs ierakstīja: "Mūsu skita vārtu uzraugs starecs shimamūks Boriss, vakar nostāvējis mazo vakara dievkalpojumu, atnākot uz celli, pēkšņi saslima ­ viņam bija paralizētas kājas. Visnakts dievkalpojumā viņš tāpēc arī nevarēja būt; nebija arī liturģijā šodien. Sacīja man, ka pienācis laiks pāriet mūžīgā dzīvē. Redzējis it kā pagājušajā naktī, ka viņš pienācis pie kādas lielas upes, pār kuru pārcēlies rītausmā. Pārcelšanās bijusi tik ātra, ka to nemaz nepamanījis. Izkāpjot upes otrā krastā, redzējis milzīga izmēra templi, kura platība sasniedza apmēram desetīnu (1,09 ha) un augstums tikpat iespaidīgs... Templis bija brīnišķīgs, tas līdzinājās Kalugas Sv. Lavrentija klostera katedrālei. Kad viņš iegāja templī, tur notika Liturģija, kuru vadīja arhibīskaps Grigorijs, bijušais Kalugas augstisvētītais, miris pirms apmēram 30 gadiem (gudrs un svēts ­ vienmēr par viņu sacīja starecs Ambrozijs). Tempļa iekšpuse bija neizsakāmā skaistumā. Kad tēvs Boriss gribēja no tempļa iziet, tad neatrada durvis un palika tur. Tajā laikā viņš pamodās."

Piecus gadus slimoja tēvs Boriss, pieliekot pūles lūgšanai un pacietībai, bet, kad nomira, skita brāļi uz viņa pieminekļa uzrakstīja: "Skarbos varoņdarbos, nepārtrauktā lūgšanā, labestīgs, gaišs un jautrs dziļā vecumā mierīgi aizmiga..."

Tajā pašā rudenī galīgi sāka izsīkt spēki starecam Anatolijam. Septembrī viņš vēl varēja apmeklēt Šamordinu un pēdējo reizi mierināt par bārenēm kļuvušās māsas, vairākas reizes pat kalpodams, bet oktobrī viņš gandrīz vairs necēlās no krēsla.

Reiz pastaigājoties mežā blakus skitam, ieraugot klosteri, noteica: "Paliec sveika, Optina!" Pēc tam paskatījies uz slaidajām priedēm: "Cik reižu jūs esat klausījušās zvanu skaņas, cik reižu redzējušas diženus starecus, paejot jums garām!" Starecs Anatolijs mīlēja Dieva izveidoto dabu. Reiz viņš izteicās, ka ne līdz galam saprot askētus, kuri senatnē tā noslēdzās alās vienatnē, ka gadiem ilgi neredzēja dienas gaismu...

"Protams, katrs iet pa savu pestīšanas ceļu, bet es vairāk jūtu līdzīgi tiem svētajiem, kuri mīlēja dabu, kā sirdsskaidrais Sergijs, Zvenigorskas Sava, sirdsskaidrie Antonijs un Feodosijs,­ viņi izvēlējās saviem klosteriem visskaistākās vietas tāpēc, ka daba cilvēku ceļ pretī Dievam." Optinas tuksnesis atradās neparasti skaistā vietā: gadsimtiem vecs mežs, upe un pļavas ­ viss vedināja uz mierīgu dvēseles lūgšanas noskaņu.

Tēvs Barsanufijs kopš jaunības mīlēja dabu, meža klusumu, mēnesnīcas naktis... Viņa "Celles piezīmēs" ir teikts: dzīve dabā tam, kas ieguvis mīlestību un pieradis ieskatīties apkārtesošajā, ir labdarīga ar to, ka glābj no vienpusēji sīkumainas domāšanas, padara redzesloku plašu, dziļu, vispusēju.

1893. gada 15. decembrī starecs Anatolijs slepus pieņēma shimu. Viņš vairs no krēsla necēlās un piedzīvoja smagas ciešanas. Tomēr viņš nepārtrauca pieņemt garīgos bērnus, kuru vidū bija gan pasaulīgie, gan inoki no citiem klosteriem. Viņš saņēma telegrammas no tēva Jāņa (Kronštates) un lielkņaza Konstantīna Konstantinoviča (dzejnieka, kurš rakstīja ar pseidonīmu K.R.), kurš reiz, vēl stareca Ambrozija laikā, apmeklējis Optinu un sarunājies ar tēvu Anatoliju. Pēdējās dienās par viņu centīgi rūpējās Šamordinas klostera māsas. Daudz asaru tās izlēja, redzot, kā izdziest viņu garīgais tēvs. "Lūk, mēs lūdzamies," viņas tam sacīja, "par jūsu veselību, bet Kungs mūs nedzird." ­ "Vai tas var būt," atbildēja viņš, "ka saule neapgaismotu, ūdens neatspirdzinātu, uguns nesildītu? Bet Kungs tūkstoš reižu gaišāks par jebkuru sauli. Viņš dzird jūsu lūgšanu, bet dara, kas Viņam pa prātam." Pie viņa nesa Ahtirskas no Kozeļskas, Kazaņas no Šamordinas, kā arī Optinas Kazaņas Dievmātes brīnumdarītājas ikonas. Jau būdams nemaņā, viņš izdzirdēja, kā teica, ka jālasa dvēseles atraisīšanas lūgšanas, un viņš pats iesāka lasījumu ar uzsaukumu: "Slavēts lai ir mūsu Dievs!"

Tas bija 1894. gada 25. janvārī ­ tajā dienā viņš nomira.

Viena no mūķenēm, kas aprūpēja tēvu Anatoliju, nodeva tēvam Barsanufijam par viņu izteiktos vārdus. "Zini, māte," teica viņš, "kāds cilvēks mums ir skitā? Lūk, ar viņu es varētu būt pilnīgi vienprātīgs..."

Pēc tēva Anatolija par skita priekšnieku kļuva tēvs Jāzeps. Viņš kļuva par garīgo tēvu arī mūkam Pāvelam, kurš turpināja iziet celles piekalpotāja paklausību pie tēva Nektārija. Viņš rakstīja savas "Celles piezīmes", kuras 1893. gada vasarā kļuva it kā par izejmateriālu rakstam par mūku dzīvi, ko lūdza viņam uzrakstīt žurnāla "Dušepoļeznoje čteņije" redaktors ("Tēmas plašums un nopietnība mani biedē," atzīmēja tēvs Barsanufijs, "bet galvenais ­ mana personīgā nesagatavotība, gan teorētiskā, gan praktiskā"). Nav zināms, vai viņš šādu rakstu uzrakstīja, bet, ja arī uzrakstīja, tad visdrīzāk bez paraksta ­ to atrast grūti. Bet dzejas šajā žurnālā tēvs Barsanufijs publicēja, vēl pasaulē būdams, turpināja to darīt arī Optinā.

Novicam Pāvelam radās daudzas literāri garīga satura ieceres. Viņš pat grāmatiņā ierakstīja to, ko ar laiku gribētu izpildīt. Sanāca garum gari saraksti. Lūk, piemēram, kādi bija pieraksti: "Uzrakstīt personisko autobiogrāfiju"; "Dzejolis ­ dziesma par godu Vissvētajai Dievadzemdētājai Marijai" (tas bija izpildīts); "Pilnu krājumu par Jēzus lūgšanu jautājumos un atbildēs"; "18. un 19. gadsimta pareizticīgo askētu īsi dzīves apraksti, pat līdz mūsdienām"; "Garīgo dzejoļu krājums, izlase no labākajiem krievu rakstniekiem. Var papildināt arī ar fragmentiem no prozas"; "Mūsdienu Optinas starecu dzīves iezīmes.."; "Krievijas brīnumdarītāju ikonu apraksts"; "Vēstules par mūku dzīvi un starecu darbību Optinā"; "Sastādīt kaut ko līdzīgu mūku Katehismam inokiem"; "Shimamūka Nikolaja dzīve. Viņa redzējums (tas par mūku Turku)" ­ lūk, cik spēcīgs aicinājums uz literāru darbību bija tēvam Barsanufijam. Un tomēr viņš visu to atlika mūka sevišķo centienu dēļ, tiesa gan, dzeju paretam rakstīja.

Stareci vienmēr ieteica un svētīja iesācējiem inokiem līdz ar svētnieka Ignatija, Abbas Doroteja, Jāņa Pakāpnieka garīgajiem darbiem lasīt arī bīskapa Teofana ­ Višenskas vientuļnieka sacerējumus. Viņš par pamatu ņēma svēto tēvu rakstus un bija garīgi tuvs starecam Paisijam Veļičkovskim, tātad arī Optinas stareciem. Viņš piekopa askētisku dzīvi klusējot un dziļi pārzināja pareizticīgo askēzi visās tās izpausmēs. Viņa grāmatām, kas bija vēstuļu garīgajiem bērniem apkopojums, bija pamācoši nosaukumi: "Ceļš uz pestīšanu", "Kas ir garīgā dzīve"... Tēvs Barsanufijs vēlāk šīs grāmatas svētīja savam skolniekam ­ nākamajam starecam tēvam Nikonam. Bet tajā laikā, kad viņš tikai iesāka savas mūka gaitas, viņš veica daudz izrakstu no bīskapa Teofana darbiem, to skaitā arī no vēstulēm, kuras tika publicētas žurnālā "Dušepoļeznoje čteņije". Dažus šādus fragmentus viņš iekļāva savās "Celles piezīmēs", kā, piemēram, fragmentu par paklausību, pierakstītu 1894. gadā jūnijā.

Un pēkšņi Optinā pienāca ziņa, ka Kunga Kristību dienā, 1894. gada 6. janvārī, Višenskas klosterī miris svētnieks ­ vientuļnieks Teofans.

Tolaik bija vēl dzīvs tēvs Anatolijs ­ slims, mirstošs, viņš ļoti sēroja par plaši pazīstamo pasaulīgo ļaužu un mūku garīgo audzinātāju. Tēvs Barsanufijs, tolaik vēl inoks Pāvels, uzrakstīja lielu dzejoli četrās daļās ­ varētu sacīt, nelielu poēmu. Tā tika ievietota žurnālā "Dušepoļeznoje čteņije"1894. gada novembra numurā. Tajā pašā gadā Optinas brāļiem vēl viens smags zaudējums ­ 22. augustā, visu vasaru noslimojis, nomira klostera priekšnieks shiarhimandrīts Īzakijs. Cellē viņam bija smacīgi, un viņš palūdza savu gultu novietot pagalmā zem koka. "Šausmīgi nomirt," viņš sacīja. "Kā stāšos Dieva vaiga priekšā un Viņa Bargajā tiesā? Bet no tā neizvairīsies..."

Šeit, pagalmā zem koka, no viņa atvadījās klostera brālība, atnāca pasaulīgie. "Batjuška, kā pēc jums dzīvot?" viņam jautāja.

"Dzīvojiet saskaņā ar sirdsapziņu un lūdziet palīdzību Debesu Valdniecei ­ un viss būs labi," viņš atbildēja. 20. augustā viņam slimības otrais trieciens atņēma runasspējas. 22. augustā viņš nomira.

Viņam bija astoņdesmit pieci gadi. Pēc viņa par Optinas klostera priekšnieku kļuva arhimandrīts Dosifejs, kurš nomira pēc piecarpus gadiem.

Vēl pasaulē dzīvodams, tēvs Barsanufijs no daudziem piemēriem bija sapratis ­ miesīgie (garā piezemētie) cilvēki nesaprot cilvēkus ar augstu garīgo līmeni, turpretī garīgie saprot visus ­ gan sev līdzīgos, gan miesiskos un pašus tālākos no jebkāda garīguma. "Celles piezīmēs" tēvs Barsanufijs to pacenties izteikt šādi:

"Garīgs cilvēks uzreiz saprot garīgu cilvēku, kā arī dvēselisku un miesisku cilvēku. Līdzīgi tam, kā augsti izglītots cilvēks saprot tādu pašu izglītotu cilvēku, viņš saprot arī mazizglītotu un neapgaismotu, lai kā pēdējie mēģinātu noslēpt savas izglītības nepietiekamību un savu gara tumsonību, bet dažreiz vienā vārdā atklājot sevi viņa priekšā, un tas par tiem pasmejas. Cits visai daudz ir lasījis, bet bez vadītāja, bez noteiktas sistēmas, kā, piemēram, mācību iestādēs un no šādas lasīšanas vairāk samaitājas prātā un sirdī. Pareizi izglītots cilvēks arī tādu viszini novērtēs jau pirmajā reizē. Tā arī garīgs cilvēks saprot un sniegs vajadzīgo vērtējumu par cilvēku, kurš teorētiski izstudējis kristietību, bet nav sasniedzis tās garīgās vērtības."

Garīgs cilvēks... Tas ne vienmēr ir mūks. Lūk, tēvs Barsanufijs atceras rakstnieka Jevgeņija Poseļaņina apciemojumu Optinas tuksnesī 90. gadu vidū: "Viņš bija skitā kopā ar mums pie galda... Es sēdēju kaktā pie tēva Paisija Veļičkovska portreta, bet viņš sēdēja pirmajā vietā blakus hieromūkam. Es sajūsminājos par viņu. Nedomājiet, ka es runāju par viņa miesīgo skaistumu, ­ nē, es runāju par iekšējo daiļumu, kas lauzās uz āru viņa sejas izteiksmē un pat visās viņa kustībās. Bija vasara, ēdamistabas logi bija atvērti. Viņš sēdēja tieši pretī logam, ar muguru pret lasītāju. Atceros ­ pasniedza jau otro vai trešo ēdienu, viņš apēda divus trīs kumosus un, karoti nolicis, pievērsa savu skatienu logam, un man bija sajūta, ka viņš skatās uz dievnamu, uz brīnumainām priedēm, pēc tam paceļ acis vēl augstāk uz zilajām debesīm ar domu par vareno un bezgalīgo Dievu.

Kungs, es domāju, kādai gan jābūt šī cilvēka iekšējai pasaulei! Arī līdz šim laikam es viņu pazinu pēc viņa sacerējumiem, bet tad es viņu vienkārši iemīļoju. Es palūdzu tēvam Jāzepam svētību, lai iepazītos ar viņu. Tēvs Jāzeps atsūtīja viņu pie manis uz celli, un tur mums bija saruna."

Šajā sakarā saprotama piezīme tēva Barsanufija "Celles piezīmēs": "Visā dzīves laikā es sevī pamanīju to, ka man vienmēr patikuši tikai tie cilvēki un sarunas, kuri manā sirdī modināja augstākos ideālus, kuru pamatā ir ticība nemirstīgai cilvēka dvēselei, ticība patiesībai, labumam un skaistumam. Un pretēji, man vienmēr antipātiski ir bijuši tie cilvēki, kuru domu un sarunu centrā bija tikai laicīgās un redzamās dzīves iekārtošana. Šī tiekšanās uz augstāko, ideālo atspoguļojās manā dvēselē ar tendenci uz visu noslēpumaino un mistisko."

Lūk, tad, vēl būdams rjasoformūks, tēvs Barsanufijs izteica dziļas domas par patieso skaistumu mākslā (te viņš domāja literatūru, kurā meklēja tuvo savam garam). Jevgeņija Poseļaņina, kurš tolaik atradās sava talanta uzplaukumā, grāmatas un daudzie raksti tika lasīti pat līdztekus rakstnieku - askētu darbiem. Piezīmē "Māksla" tēvs Barsanufijs rakstīja: "Dievu zinošs gars dabīgi apjauš Dieva skaistumu un tajā vien meklē saldmi... Dieva skaistumu skatīt, baudīt un ar to tīksmināties ir gara nepieciešamība, ir tā dzīve un paradīze... Lūk, no kurienes šie saldie, no jutekliskā brīvie viesi, kuri paceļ dvēseli līdz garam un to apgaro! Gribu piezīmēt, ka no mākslas darbiem šai klasei es pieskaitu tikai tos, kuru saturā ir neredzamo Dieva lietu skaistums, bet ne tos, kuri gan ir skaisti, bet atspoguļo to pašu parasti cilvēcisko, miesīgo sadzīvi un tās derīgās lietas, kuras veido šīs sadzīves nemainīgo situāciju. Ne tikai ārējos daiļumus meklē gara vadītā dvēsele, bet neredzamās brīnumainās pasaules skaisto formu izpausmi."

Dvēselisks, miesīgs cilvēks, ja arī dabā redz Dieva klātbūtni, Radītāju, tad visbiežāk lielu satricinājumu laikos ­ vai nu nogrand nedzirdēts pērkons, saceļas viesulis, kas visu noslauka savā ceļā, līgojas vai plaisā zeme ­ te nu viņš aizmirst visu laicīgo un saķer galvu: "Kungs, aizstāvi!" Bet, kad viss klusu, kad viņam silti un omulīgi, viņš staigā pa ziediem, tos nepamanīdams, lej netīrumus ūdenī, piekrauj birzi un ezeru ar atkritumiem... Bet pretēja tam ir shimamūka attieksme, kurš, liekas, tik dziļi iegājis savā sirdī, savā dvēselē, kur viņš meklē Dievu, ka sev apkārt neko neredz... "Kādreiz," atcerējās tēvs Barsanufijs, "kad es vēl biju novics, siltā jūlija naktī izgāju no savas klusās celles. Mēness nebija, bet neskaitāms daudzums zvaigžņu mirdzēja tumšajās debesīs. Man patika staigāt pa vientulīgo aleju skita dārzā šajā vēlajā stundā, lai, palicis vienatnē ar Dievu, atrautos no visām rūpēm. Pieeju pie liela dīķa un pēkšņi redzu vienu mūsu shimamūku, tēvu Genādiju, kurš skitā aizvadījis jau 62 gadus. Pēdējos gados viņš nekad nepārkāpa skita vārtu slieksni un pavisam aizmirsa par pasauli.

Stāv nekustīgi un raugās ūdenī. Es klusiņām viņam uzsaucu, lai ar savu pēkšņo parādīšanos viņu neizbiedētu. Piegāju pie viņa.

­ Tēvs, ko šeit dari?

­ Tak redzi, skatos ūdenī.

­ Ko gan tu tur redzi?

­ Bet tu tajā neko nesaskati? ­ savukārt pajautāja tēvs Genādijs.

­ Neko.

­ Bet es, ­ shimamūks sacīja, ­ saskatu Dieva visgudrību. Jo es taču esmu pusizglītots, tikko iemācījos Psalmus lasīt, bet Kungs man, nabagam, dara zināmu Savu gribu. Un es brīnos, ka bieži skoloti ļaudis nezina pat pašu vienkāršāko attiecībā uz ticību. Redzi, visa šī zvaigžņotā debess atspīd ūdenī, tā arī Kungs iemājo skaidrā sirdī ­ tātad kādu svētlaimi jāsajūt tām dvēselēm, kuras ieguvušas skaidrību... Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs. Es, lūk, lai cik censtos, nespēju iemantot dvēseles skaidrību, kaut arī zinu, cik tas ir svarīgi. Bet vai tu jel saproti, kas tas ir ­ sirdsšķīstība? ­ pajautāja tēvs Genādijs.

­ No pieredzes nezinu, jo man tādas nav, ­ es atbildēju, ­ bet domāju, ka šķīstība attiecināma uz pilnīgu bezkaislību: kam nav ne skaudības, ne naida, ne kādas citas kaislības, tam arī ir šķīsta sirds.

­ Nē, ar to ir par maz, ­ iebilda shimamūks, ­ nepietiekami ir vienīgi trauku izskalot, to vēl jāpiepilda ar ūdeni ­ pēc kaislību izskaušanas vajag tās aizstāt ar pretējiem tikumiem, bez tā sirds neattīrīsies.

­ Bet vai jūs cerat ieiet Debesu Valstībā, tēv Genādij?

­ Ceru, ka tur būšu, ­ viņš pārliecināti sacīja.

­ Bet jūs taču pats sakāt, ka jums nav dvēseliskas tīrības, bet vienīgi sirdsšķīstie Dievu redzēs?

­ Bet Dieva žēlsirdība? Tā arī piepildīs visu to, kas pietrūkst. Tā ir bezgalīga, un man ir stingra cerība, ka arī mani Kungs neatstums, ­ sacīja shimamūks, un viņa vārdos bija saklausāma dziļa ticība un patiesa cerība uz Dieva žēlastību."

Paklausoties tādā sarunā, aizmirsīsi, ka runā "pusizglītots", tikai Psalmus iemācījies lasīt cilvēks. Cik dziļas pamācības spēj dot tādi cilvēki! To bija ne mazums Optinā, skitā. Viņi klusi sēdēja savās cellēs... Bet dažreiz viņu garīgā dzīve pēkšņi atklājās ­ un kāds neizsakāms skaistums bija redzams tajā! Tēvs Barsanufijs daudzus atcerējās savas dzīves laikā un stāstīja kā pamācības saviem garīgajiem bērniem. "Pie mums skitā," viņš reiz stāstīja, "dzīvoja viens askēts, tēvs Ignātijs, 95 gadus vecs starecs. Viņš piekopa ļoti augstu garīgu dzīvi, bet to prata no ļaudīm tā noslēpt, ka tikai nedaudzi par to zināja. Kad nomira batjuška Anatolijs, es dažreiz apciemoju tēvu Ignātiju un gāju prom no viņa līksms un pilns jauniem spēkiem. Reiz es viņam pajautāju (bet, kad es biju jauniesācējs, es dažreiz uzdevu gluži bezjēdzīgus jautājumus), vai viņš kaut kad ir redzējis paradīzi.

­ Bet kāpēc tev tas jāzina? ­ vaicāja starecs.

­ Tak ļoti gribētos, jo paradīzi iedomājos dažādos veidos.

­ Nu, tavas mīlestības dēļ pateikšu... Tikai ne es, bet viens askēts (viņš nosauca viņa vārdu). Redzi jel, kā bija... Vienreiz viņš aizmiga un ieraudzīja jūru neparasti skaistā krāsā, kādu viņš vēl nekad nebija redzējis. Otrajā pusē pacēlās lieliska pilsēta, kur rindām stāvēja pilis un tempļi. Ieeju es pilsētā ­ saka ­ un nevaru nobrīnīties par tās neizsakāmo skaistumu. Tās brīnišķās pilis ir apdzīvotas un to iedzīvotāji tik brīnišķīgi un piepildīti ar lielu prieku. Viņi mani sagaidīja, un es ar viņiem izstaigāju visu pilsētu, visu laiku apbrīnodams tās diženumu. Sāku lūgties, lai mani atstātu tur pavisam, bet man iebilda, ka tagad vēl nedrīkst, bet arī man šeit mājoklis ir sagatavots. Es lūdzu to parādīt. Man parādīja pili neparastā skaistumā, es pat izstāstīt nevaru, kas tas tāds bija. Tas ir tavs mūžīgais mājoklis ­ man sacīja ­ bet pagaidām vēl padzīvo Optinas tuksneša skitā, savā cellītē ­ un es sāku raudāt no aizkustinājuma, redzot manu nākamo dzīvesvietu. "Kungs, Kungs, neesmu es tā cienīgs, par ko Tu tik bezgalīgi žēlsirdīgs? Es vēlētos kaut kādā šīs brīnišķās pilsētas stūrī..." ­ un pamodos. Atveru acis, redzu: viss spilvens mitrs no asarām, un es atkal esmu savā cellē, tas pats Kazaņas Dievmātes tēls karājas stūrī, tas pats nabadzīgais iekārtojums, krēsls, uz kura tu sēdi un kuram redzami izspraukušies lūki, ­ viss tas pats... Un, atceroties sapnī redzēto, es slavināju žēlojošo un mūs grēciniekus glābjošo Dieva labestību... Lai Kungs mūs visus svētī, ka varam ieiet Viņa valstībā. Āmen."

Tēvs Ignātijs pabeidza stāstu, bet paklausībnieks Pāvels redz stūrī Kazaņas Dievmātes tēlu, un šis krēsls, kuram redzami izspiedušies lūki, viņam jau sen ir pazīstams... Tā, stāstot par sevi, starecs no lielas pazemības piesedzās ar kāda askēta vārdu, runāja viņa vārdā... Nu šāda lieta mūkiem parasta.

Askētisma piemēri grāmatās tēva Barsanufija dvēselē saplūda ar dzīvajiem... Viņš pastāvīgi lasīja dzīves aprakstus un pēc tam vienmēr runāja un sludināja, ka mūkam tā ir pati noderīgākā lasāmviela. Kad dzīvoja askēti ­ senatnē vai pavisam nesen ­ ir maznozīmīgi, jo pareizticīgie askēti visos laikos ir vienlīdzīgi cits citam. Piemēram, ja kādā brīnumainā kārtā svētais Antonijs Lielais sastaptu svēto starecu Ambroziju no Optinas ­ viņiem būtu kopīgas, abiem iemīļotas sarunu tēmas, tuvas domas un sirds centieni... Viņi ir brāļi Jēzū Kristū.

Un, lūk, tēvs Jāzeps rjasoformūkam Pāvelam svētīja izlasīt grāmatu "Svētlaimīgā piemiņā aizmigušā stareca shimamūka Zosimas dzīve un varoņdarbi Dievā". Šajā grāmatā, kura divreiz (1860. un 1889. gadā) izdota Maskavā, stāstīts par diviem ticības censoņiem ­ shimamūku Zosimu, kurš pie Maskavas dibināja Svētās Trijādības ­ Odigitrijas sieviešu tuksnesi, un par viņa garīgo tēvu starecu Vasilisku ­ kopējo noslēpumu glabātāju, kurš, esot kopā ar viņu mežos, piedalījās visās smagās dzīves peripetijās. Pirmais nomira 1838. gada oktobrī, bet otrais ­ dažus gadus agrāk mežā, blakus Sibīrijas pilsētai Turinskai. Tā bija tik stipri pieķērušos Dievam, Kristus dēļ milzu grūtību pārcietušu cilvēku dzīve, ka katra stāsta epizode aizkustināja lasītāja sirdi, vēl jo vairāk, ka uzrakstīta tā bija brīnišķīgā valodā, kurā varēja samanīt garīgi smalkjūtīga rakstnieka roku.

Tēvs Zosima, kurš jaunībā kalpoja gvardē, savu mūka dzīvi sāka turpat, kur Optinas skita pamatlicēji tēvi Mozus un Antonijs, ­ starp vientuļniekiem Brjanskas mežos. Tur arī viņš satikās ar tēvu Vasilisku. Tēvs Zosima bija izglītots cilvēks, bet starecs Vasilisks ­ no "prastajiem", tomēr viņu draudzība ilga līdz mūža beigām. Zosima ņēma lasīšanai garīgās grāmatas, izlasīja, veica izrakstus, pēc tam skaisti iesēja un atdeva grāmatu īpašniekam... Starp citu, šo dzīvesstāstu vajag izlasīt (vēl jo vairāk, ka tas ir pieejams, jo atkārtoti izdots 1994. gadā).

Tajā laikā, tas ir, 19. gs. 90. gadu vidū, tēvs Barsanufijs no šiem dzīves aprakstiem veica dažus izrakstus savās "Celles piezīmēs", kas attiecas uz vārdiem "Dieva mīlestība", "iedoma", "tuksnesis". Pēdējā fragmentā ­ "iekšējā tuksneša" apraksts, t.i., vientuļa mežā dzīvojoša mūka dzīves apraksts, kurš pilnīgi visā līdzīgs senēģiptes vientuļnieku dzīves aprakstam: "Domāju, ka daudz lielākus panākumus sniedz iekšējais tuksnesis, jo tajā vairs nav nekāda mierinājuma, kāds ir pasaulē, ar kuru dvēsele varētu nodoties laicīgām rūpēm, tāpēc ka lieki roku darbi nav vajadzīgi, aiziet papriecāties nav pie kā, patērzēt nav ar ko. Neviens neapmeklēs, netiek klāts ēdienu galds un nav ēdiena, kas mierinātu, ja nu vienīgi tavs sūrais skolnieks (svētceļnieks) un gavēņa sāts; briesmas no dēmoniem; garlaicība un skumjas no ikdienišķas, neizbēgamas vientulības. Nepārtraukti dvēseli piemeklējošas nāves bailes, kas biedē ar zvēru uzbrukumu, indīgo rāpuļu dzēlieniem un ļaunu cilvēku slepkavnieciskiem nolūkiem, trūcība visā, galēja nabadzība, visnabadzīgākais miteklis, kuram nav vajadzīgs nekas, izņemot dažas grāmatas, kurās ir viss prieks un mierinājums. Par savu draugu dzīvi nedzird, par radinieku veselību nezina, no saviem mīļajiem ziņas nesaņem. Viss agrāk patīkamais no viņa aizgājis, ar vienu vārdu sakot, pasaule priekš viņa mirusi un viņš pasaulei. Nav iespējas par kaut ko laicīgu papriecāties, tas ir, nav lietas, no kā aptumšotos prāts, novirzoties no Dieva, bet vienmēr visas domas, prāts, atmiņas, visas jūtas un viss cilvēks ir iegrimis Dievā, tiecas pie Viņa, pārdomājot un skatot Viņa gudrību, diženumu un Providenci Viņa radībā. Un it kā divas grāmatas ir visu laiku atvērtas sev priekšā, debesis un zeme, kurās skatoties brīnies, cik liels un gudrs ir mūsu Dievs! Un tikko jau būtu nonācis tādā iekšējā tuksnesī, tā pārņēma mani bailes no Dieva un savas bojāejas."

Bailes bija pat lasīt, kā stareci, divatā atbraukuši uz viņiem nezināmo Sibīriju, devās taigā tuksnešainas vientulības dēļ, izraka sev zemnīcu un sastapa šeit mežonīgi bargu ziemu... Ar kādiem darbiem un labvēlību viņi uz labu laimi iznāca no taigas mirstot no bada, ielūstot ledū... Un Kungs sargāja viņus, vēl daudz laba viņi paveica un lielu daudzumu smagu kārdinājumu pārdzīvoja...

 Skitā 1898. gada Pashā nomira shimamūks Boriss, ar kuru viņa dzīves pēdējā laikā tēvs Barsanufijs satuvinājās. Viņš bija viens no "pusizglītotajiem", zemnieks, pasaulē dzīvojis vēl dzimtbūšanas laikā.

­ Vecie laiki bija labāki, ­ viņš mēdza teikt, ­ lai gan no kunga smagi nācās trūkties.

­ Kā tad tā, tēv Boriss? ­ sacīja tēvs Barsanufijs. ­ Trūkties jums nācās, bet sakāt, ka bija labāk.

­ Es pats biju vainīgs. Gadījās, aizgāju es uz Hersonas guberņu. Paziņo policijai, sāk meklēt un atved atpakaļ pa etapu. Smagi sodīja. Es atveseļojos, taču atkal gāju.

Protams, devās viņš projām lūgšanas dēļ. Apmeklēja svētos klosterus, meklēja Kristu un atrada Viņu.

­ Tagad slikti palicis, ­ turpināja tēvs Boriss, ­ tāpēc ka varas nav, ikviens dzīvo pats par sevi.

­ Nu par Optinu to nevar teikt, ­ es iebildu.

­ Tā tikai vēl trūka, ka arī klosterī katrs dzīvotu pēc sava prāta, tad pavisam gals būtu klāt.

"Tēvs Boriss," turpināja savu stāstu tēvs Barsanufijs,  "bija neparasti pazemīgs un sevi uzskatīja par pēdējo. Es atnācu pie viņa, kad viņš gulēja slimnīcā. Redzams, ka Kungs atklāja viņam miršanas laiku. "Lūdz par mani un palūdz brāļus aizlūgt svētdienā un pirmdienā." ­ "Visi brāļi aizlūdz par jums, tēv Boriss, un mans pienākums ir aizlūgt par jums vienmēr, nevis tikai svētdien un pirmdien..." Tēvs Boriss, it kā mani nedzirdējis, atkārtoja: "Lai aizlūdz par mani svētdien un pirmdien." Es viņu nesapratu. Otrdienas rītā es atnācu apmeklēt slimnieku un uzzināju, ka viņš jau nomiris. Tā arī attaisnojās stareca vārdi ­ tiešām, tikai pirmdien un svētdien varēja par viņu lūgt kā par dzīvu, bet otrdien jau kā par aizgājēju. Tēva Borisa nāves stundā vienai Šamordinas shimamūķenei bija redzējums. Ejot uz rīta dievkalpojumu, viņa austrumos ieraudzīja blāzmu, tieši Optinas tuksneša virzienā. Ieskatoties blāzmas spīdumā, viņa ieraudzīja dvēseli ātri paceļamies padebešos, līdzīgi kā sv. Antonijs Lielais redzēja paceļamies tuksneša mūka Amona dvēseli. Shimamūķene pastāstīja par šo redzējumu, bet viņai neticēja. Drīz no Optinas pie igumenes Efrosīnijas atbrauca ziņnesis ar vēsti, ka shimamūks Boriss nomiris pulksten divos no rīta. Redzējums bija tieši tajā laikā."

Lūk, vēl tēva Barsanufija stāsts par mūka nāvi, kas atgadījās apmēram tajā pašā laikā. "Bija pie mums skitā hieromūks tēvs Mihails," viņš stāstīja. "Viņš veica lūgšanu. Es to zinu, kaut arī man ar viņu nebija nekādas attiecības. Kad viņš mira un visi izgāja no viņa celles, es pavērsos pret viņu un sacīju: "Batjuška, batjuška! Aizlūdz tu par mani!" Un pēkšņi es redzēju: viņš pasmaidīja! Sākumā es nobijos, bet vēlāk nekas. Un tas bija tāds smaids, kuru es nekad neaizmirsīšu... Viņš lasīja (pirms nāves) Psalmus, es piegāju pie analoja, paņēmu Psalmu grāmatu un atvēru, kur bija ieliekamā zīme, t.i., vietā, kur viņš bija pabeidzis. Viņa dzīvē pēdējais bija 117. psalms. Tur sacīts: Atdariet man taisnības vārtus, es ieiešu pa tiem un pateikšos tam Kungam!... Tā var sacīt dvēsele, iemantojusi iekšējo lūgšanu."

Ar stareca Jāzepa svētību mūks Pāvels sāka, pareizāk sakot, turpināja rakstīt " Sv. Jāņa Priekšteča un Kunga Kristītāja vārdā nosauktā skita hroniku, kura atrodas Kozeļskas Optinas tuksnesī" ­ šo nosaukumu viņš akurāti ierakstīja kārtējā grāmatā, ierakstot arī datumu: 1900. gada 1. janvāris, sestdiena. ("Hroniku" viņš rakstīja līdz 1902. gada aprīlim.) Tajā pašā laikā viņš sāka pildīt pie tēva Jāzepa rakstveža pienākumus, kā arī ar viņa svētību sāka vākt materiālus tēva Anatolija, tēva Makārija un tēva Ambrozija dzīvesaprakstiem. Tie bija Optinas tuksneša arhīva materiāli, vēstules, mūku un mūķeņu stāsti. Tika paveikts milzīgs darbs. Materiālus par starecu Ambroziju tēvs Jāzeps nodeva arhimandrītam Agapitam, kurš dzīvoja klosterī atpūtā (viņam tajā laikā bija 57 gadi un viņš bija slims). Viņam vēlāk tiks nodoti arī materiāli par starecu Makāriju. Ar grāmatu par starecu Anatoliju galarezultātā nodarbosies virspriesteris Sergejs Četverikovs, kurš daudz rakstījis par Optinu.

Šajā sakarā ar tēva Barsanufija roku "Hronikā" veikti šādi ieraksti:

"1900. gada 10. marts, piektdiena. Tēvs arhimandrīts Agapits sastādīja pilnu stareca, hieromūka Ambrozija dzīves aprakstu. Rokrakstu apstiprinājis augsti svētītais Kalugas bīskaps Makārijs. Jautājums par to, kad un par kādiem līdzekļiem rokraksts tiks iespiests, vēl nav galīgi izlemts. Par šī dzīves apraksta materiāliem galvenokārt kalpoja klostera un skita brāļu stāstījumi, kurus vāca un rediģēja viens no skita brālības.

1900. gada 10. septembris, svētdiena. Skitā saņemta grāmata: Dievā dusošā stareca hieroshimamūka Ambrozija dzīves apraksts faksimilā ar viņa portretu. Grāmata iespiesta Maskavā Sņegirevas tipogrāfijā 1900 eksemplāru lielā metienā. No cenzūras iznāca šā gada 27. augustā un nozīmēta Optinas tuksneša lietošanai. Grāmata ir pilnīgs stareca dzīvesstāsts, jo tajā ir savāktas ziņas, kas parādījās presē, kā arī rakstiskas un mutiskas liecības par stareca dzīvi. Grāmatu sastādījis skitā dzīvojošais "atpūtā esošais" arhimandrīts Agapits."

Šajā grāmatā izmantoti arī Jevgeņija Poseļaņina raksti par tēvu Ambroziju. Poseļaņins apmeklēja tēvu Barsanufiju otro reizi tieši tad, kad viņš beidza vākt materiālus stareca Ambrozija dzīves aprakstam. Lūk, ieraksts "Skita hronikā": "1900. gada 16. jūlijs, sestdiena. Šodien Optinas tuksnesi apmeklēja pazīstamais garīgais rakstnieks Jevgeņijs Nikolajevičs Pogoževs, kurš raksta ar pseidonīmu Poseļaņins. Bija pie skita priekšnieka un rjasoformūka tēva Pāvila. Jau šodien devās uz Maskavu. J. Pogoževs bija viens no uzticamākajiem stareca Ambrozija garīgajiem dēliem un ievietoja izdevumā "Dušepoļeznoje čteņije" no 1892. līdz 1895. gadam dažus rakstus par stareca dzīvi. Bez tam Pogoževa kungs 1898. gadā izdeva atsevišķu brošūru, kurā aprakstīja Optinas tuksnesi no pašas labākās puses gan attiecībā uz ārējo, gan sevišķi uz iekšējo labiekārtojumu."

Redzēdams šādu garīgu izaugsmi un tādu derīgu mūka darbību, cilvēka dzimuma ienaidnieks sāka darīt visu iespējamo, lai viņu novestu līdz izmisumam un padzītu no skita. Tas naidīgi noskaņoja pret viņu dažus brāļus. Tēvs Barsanufijs nepadevās, izturējās pazemīgi, lai gan tas viņam daudz maksāja... Tēvs Nikons savā dienasgrāmatā pēc sarunas ar tēvu Barsanufiju ierakstīja (1910. gada 11. februārī): "Tagad man batjuška sacīja par to, kā viņš panesa ciešanas, kad bija novics. Batjuška pārcieta bēdas, spriežot šādi: "Iznāk, ka esmu visu šo apbēdinājumu cienīgs. Tātad tas viss ir vajadzīgs, lai no manis nomazgātu lepnumu un citas kaislības." Pacieta batjuška ciešanas, nevienam par tām nesacījis, nesūdzēdamies, cenšoties neļaunoties uz pāridarītājiem. Par maz vēl tas, lai tikai paciestu apvainojumus, jārūpējas vēl par to, lai neļaunotos uz apvainotāju."

"Dažreiz," viņš sacīja, "bija tā, ka vai jāaiziet no skita, bet es nolēmu labāk nomirt nekā aiziet. Man bija stingra cerība uz Dievu un Viņa Visšķīsto Māti. Mēdza būt, ka es nostājos Kazaņas Dievmātes ikonas priekšā, palūdzos ­ un man paliek vieglāk. Jo man tā ir dārga ikona. Ar viņu atgadījās arī kāds brīnums, un proti: kad es vienai mūķenei pasūtīju uzzīmēt šo ikonu, tad viņa to uzzīmēja vienā dienā. Viņa tad man sacīja: "Roka pati zīmē, es brīnos, kā es tik ātri varēju uzzīmēt." Tad, lūk, ienāc savā cellē, paskaties uz Dievmātes attēlu un liekas, ka Viņa ­ Valdniece arī tā raugās tevī ­ palūdzies un paliek vieglāk. Un kurš gan tad varēja padomāt, ka šis visu nicinātais novics pēc dažiem gadiem būs skita igumens un starecs! Ticiet man, arī man pašam nekādu tamlīdzīgu domu nebija, taču bija vēl citi šķēršļi, piemēram, acu slimība un citas. Lūk, redzat, pat iedomāties to nevarēja, bet, ja reiz tāda ir Dieva griba, tad tā arī notika, nekādi šķēršļi netraucēja. Ne velti Psalmā teikts: "Nepaļaujieties uz lieliem kungiem, uz cilvēku bērniem, kas taču nevar palīdzēt, bet uz Dievu." Tikai šī pārliecība un ticība palīdzēja man visu to pārdzīvot.

Bet visās šajās bēdās Kungs neizsakāmi mani mierināja... Man patika lasīt svētos tēvus, bet jo īpaši Psalmus ­ un kādi dziļumi dažreiz man atklājās... Tad, lūk, es arī jums saku: vienmēr ceriet tikai uz Dievu, nevis uz cilvēku. Tad ikkatrs ļaunums no jums nokritīs kā nocirsts zars."

Nelabvēļi pat prata noskaņot pret viņu starecu Jāzepu, viņa garīgo tēvu. 1909. gada 27. septembrī tēvs Nikons ierakstīja: "Batjuška runāja par tām ciešanām, kuras viņš pārdzīvoja, būdams novics... Pret batjušku bija nelabvēlīgs skita priekšnieks tēvs Jāzeps, kuru uzkurināja citi velna ietekmēti. To zinādams, es pajautāju batjuškam: "Kā gan jūs izturējāties pret tēvu Jāzepu?" ­ "Mana attieksme pret viņu bija kā pret savu priekšnieku, katrā ziņā visā es ņēmu svētību no viņa, piemēram, iziet no skita un tamlīdzīgi. Vienīgi es pārtraucu atklāt viņam nodomus un sāku tos atklāt tēvam Benediktam, bet arī par to izšķīros ne bez tēva Jāzepa svētības. Es ticēju, ka caur viņu kā caur ielikto šajā vietā darbojas svētība."

Un, lūk, starecs Jāzeps un klostera priekšnieks igumens Ksenofonts izvirzīja novicu Pāvelu iesvētīšanai mūka kārtā. Kalugas bīskaps Benjamins savā atbildē rakstīja: "Norādītais novics Pāvels Ivanovičs Pļihankovs man personīgi zināms ar savu reliģisko noskaņojumu un centieniem uz askētisku dzīvi vēl no tā laika, kad es biju priesteris Kazaņā, bet viņš pulkvedis." Bīskaps Benjamins dzimis Kazaņā, tur pabeidzis Garīgo semināru. 1877. gadā viņš tika iesvētīts par priesteri, bet mācību laikā Kazaņas Garīgajā akadēmijā (1892­1896) tika iesvētīts mūka kārtā. Bet šī atbilde varēja būt saņemta tikai pēc tam, kad bīskaps Benjamins pieņēma katedru, un tas bija 1901. gada 10. jūlijā. Vienā no Optinas manuskriptiem atzīmēts, ka novics Pāvels 1900. gada decembrī slimības dēļ iesvētīts mantijā. Tēvs Barsanufijs par to atceras: "Es gatavojos iesvētīšanai. Pēkšņi es bīstami saslimu. Visi bija noraizējušies par manu izveseļošanos un nolēma ātrāk veikt iesvētīšanu. Atceros ­ noliekušies pār mani, jautāja: "Kādu vārdu vēlies saņemt?" Es ar pūlēm knapi spēju atbildēt: "Vienalga." Dzirdu ­ pie iesvētīšanas mani nosauc par Barsanufiju. Tātad, lielais svētnieks arī šeit mani neatstāja, bet vēlējās būt par manu aizbildni."

Iesvētīšana slimības dēļ bija slepena. Tēvs Barsanufijs saņēma jaunu vārdu, bet mantiju viņam neiedeva ­ to viņam pasniegs 1902. gadā, kad viņš Liturģijas laikā tiks pasludināts Baznīcas vaiga priekšā par iesvētīto.

Un, lūk, pienāca 1902. gads, tik ļoti nozīmīgs tēva Barsanufija garīgajā dzīvē. Viņš vairs nav jauns, viņa veselība stipri iedragāta, tā ka viņš cenšas sevi turēt gatavībā (cik tas cilvēkam ir iespējams) stāties Kunga priekšā. Grūti lasīt, īpaši uguns gaismā vakaros ­ stipras sāpes acīs. Kad pēc eparhiālo varu atļaujas saņemšanas tika nozīmēta diena mantijas atklāšanai slepeni inoka kārtā iesvētītajam tēvam Pāvelam un viņa jaunā vārda Barsanufija apstiprināšanai, viņš sajuta kādu priekš sevis negaidītu cīņu: vai nepalikt slepeni iesvētītā kārtā? Vai neatteikties no šīs atklāšanas? Ir interesants tēva Nikona pieraksts, izdarīts 1909. gada 29. decembrī: "Batjuška man izstāstīja sapni pirms iesvētīšanas atklāšanas un iesvētīšanas hierodiakona un hieromūka kārtā. Par to, kā batjuška sevi redzēja augstā tornī, kurš stāvēja trokšņainas pilsētas vidū, un kā pie viņa pienāca milzis, kuru batjuška uzvarēja. Kad tēvs Barsanufijs stāstīja šo sapni, viņš man lika apsēsties uz dīvāna, bet pats nostājās pie krāsniņas. To sīki izstāstījis, batjuška man sacīja, ka viņš to daudziem izstāstījis, visi to atzīst par garīgu sapni, bet izskaidrot nespēj. Arī tagad tēvs Barsanufijs vērsās pie manis ar jautājumu: kā es to saprotu un ko sacīšu? Es aiz paklausības sāku runāt to, kas pirmais ienāca galvā, un izrādījās, ka es pasacīju tieši to, ko par to domāja pats batjuška. "Es ticībā jums jautāju, jūs sakāt, bet Kungs apgaismo arī manu prātu, tagad man atklājās tas, ko es agrāk neiedomājos..." Vēl piebildīšu, ka šo sapni tēvs Barsanufijs redzēja pēc tam, kad bija ieslīdzis smagā un spēcīgā cīņā ­ atteikties vai pieņemt iesvētīšanu ­ un, nezinādams, par ko izšķirties, nostājās savas Kazaņas Dievmātes ikonas priekšā un vērsās pie Viņas ar lūgumu palīdzēt šajā cīņā. Un pēc lūgšanas cīņa pēkšņi norima, domas nosliecās pieņemt iesvētīšanu aiz paklausības, sirdī iemājoja klusums, un batjuška mierīgi apgūlās nakts atpūtai ­ miegam. Un redz tieši šo sapni."

Drīzumā sekoja notikumi, iekļauti "Skita hronikā":

"1902. gada 13. decembrī Kazaņas klostera katedrālē tēvs igumens iesvētīja mantijā dažus klostera brāļus un no skita brāļiem mantijā tika ietērpts tēvs Pāvels (Pļihankovs) jaunajā vārdā ­ Barsanufijs.

1902. gada 29. decembrī. Šajā datumā ar roku uzlikšanu iesvētīts skita mūks tēvs Barsanufijs, kas šī iemesla dēļ devās uz Kalugu 26. decembrī.

1903. gada 1. janvāris. Šajā datumā Kalugā skita hierodiakons tēvs Barsanufijs ar roku uzlikšanu iesvētīts hieromūka kārtā."

Tas viss notika tik ātri, ka tēvs Barsanufijs nepaspēja ne apdomāties, kā kļuva par hieromūku... Tad viņš sāka raizēties, uztraukties ­ kā gan viņš kalpos dievnamā uguns gaismā, ja acīs tādas sāpes? Vai vispār spēs kalpot? Izteica savu satraukumu igumenam Ksenofontam, bet tas viņu mierīgi uzklausīja un sacīja:

­ Nekas. Dievs palīdzēs.

Un viss. Sāka kalpot tēvs Barsanufijs, lasa Evaņģēliju sveču gaismā, bet acīs sāpju nav. Kungs viņu atbrīvoja no šīs nevarības.

Tā gada vasarā ­ 19. jūlijā Krievija piedzīvoja lielu un priecīgu notikumu ­ svētā Sarovas brīnumdarītāja Serafima pīšļu godināšanu, kurā bija klāt valdnieks Nikolajs Aleksandrovičs ar visu savu namu. Tad Sarovā svētajam Serafimam veltīto lūgšanu rezultātā un no viņa dziedinošā ūdens avota notika liels daudzums brīnumu. Daudz rakstu tika veltīts šīm svinībām, par jaunpasludinātā, bet krievu tautā sen mīļotā un godātā stareca dzīvi un brīnumiem tika izdoti vairāki desmiti lielu un mazu grāmatu.

Nav īsti skaidrs "Celles piezīmēs" fragments ar nosaukumu "Patvaldnieciskā vara", vai tas ir izraksts no kaut kurienes vai personīgie spriedumi, bet tēvs Barsanufijs pēc svēto tēvu liecībām vienmēr uzskatīja, ka ticība Dievam ir avots uzticībai un mīlestībai pret pareizticīgo caru.

"Pareizticīgās krievu tautas uzticība saviem cariem," viņš raksta, "nepavisam nav tas, kas rietumu tautu uzticība viņu valdniekiem. Pēc mūsdienu rietumu izpratnes, valdnieks nav nekas cits kā savas tautas pārstāvis ­ un rietumu tautas mīl savus pārstāvjus un labprāt paklausa, kad viņi pareizi pilda šo nozīmi vai aizrauj tautu sev līdzi ar savu ģēnija spēku un apžilbina to ar slavas spožumu un valsts varenību, kā Napoleons Francijā un Frīdrihs Prūsijā, bet tā ir savtīga un egoistiska mīlestība. Rietumos savos valdniekos tautas mīl tikai pašas sevi. Ja karalis pēc sava rakstura nav spējīgs būt pareizs atspoguļojums tautas gribai un tajā valdošajiem centieniem, idejām, kaislībām, tad viņa gribu iegrožo un iežņaudz konstitucionālos žņaugos. Ja karalis nepakļaujas šiem centieniem un nav spējīgs pielāgoties padoto gaumei un raksturam, tad zaudē ne tikai tautas mīlestību, bet arī troni, kā tas bija ar Kārli X un Ludviku Filipu un ar sardīniešu karali Albertu.

Pavisam savādāk ir pie mums Krievijā: mūsu cars ir Dieva gribas, nevis tautas pārstāvis. Viņa griba mums ir svēta, kā Dieva Svaidītā griba, mēs viņu mīlam tāpēc, ka mīlam Dievu. Slavu un labklājību savukārt mums dāvā cars, to mēs no viņa pieņemam kā Dieva žēlastību. Vai mūs piemeklē negods un nelaime, mēs tos panesam ar pazemību un samierināšanos, kā debešķīgu sodu par mūsu nelikumībām, un nekad caru nepievilsim uzticībā un mīlestībā, kamēr tās celsies no mūsu pareizticīgi reliģiskās pārliecības, no mūsu uzticības un mīlestības uz Dievu."

Tādas domas "Celles piezīmēs" atrodas blakus Damaskas Pētera un Sīrijas Īzaka un citu svēto tēvu darbu fragmentiem. Tēvs Barsanufijs bieži vēršas pie Damaskas Pētera, kurš uzmanīgam lasītājam atklāj daudzus Pareizticības noslēpumus. Fragmentā "Ticība" runāts par to, ka " ir kopējā pareizticīgā ticība, t.i., pareizie dogmati par Dievu un par Viņa radījumiem, kas par Viņu domā un Viņu izjūt, ko pēc Dieva svētības pieņēma Svētā Biedrotā Baznīca, un ir vēl cita ticība ­ redzējumi, t.i., izzināšana, kura nekādā ziņā nepretojas tās izveidotājai, bet vēl vairāk apstiprina. Pirmo mēs saņemam Dievišķajā Kristībā pēc Kristus svētības, bet ne no darbiem, t.i., baušļu ievērošanas un kārdinājumu paciešanas, savukārt otrā, t.i., lielā redzēšanas ticība, dzimst mūsos pēc darbiem, un tieši par šo ticību ­ redzēšanas ticību Kungs sacīja: "Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš" (Lk 17, 6)."

Vēl "Celles piezīmēs" ir izvilkumi no Damaskas Pētera par lūgšanu ("Lūgšanas laikā prātam jābūt bez iztēles, bez attēliem, tādam, kas neko nepieņem ­ ne gaismu, ne uguni, ne kaut ko citu..."), par atklāsmi ("Domas, kuras pašas ienāk prātā klusējošajam Dievā, jāpieņem bez šaubīšanās, bet, ja kāds tās caurskata, tā jau ir paša sapratne"), par tuksnesi ("Attālinoties no cilvēkiem un lietām, tiek panākta bezkaislība"), par askēzi ("Laba ir askēze ar taisniem nodomiem...").

Damaskas Pēteris ­ tā ir cieta barība pieaugušam vīram, nevis piens zīdaiņiem un iesācējiem.

Un nav pārsteidzoši, ka Kungs tik "ātri" ieveda tēvu Barsanufiju kalpot Savā altārī, turklāt vēl aicināja viņu garīgi vadīt klostera brālību.

Lūk, ieraksts "Skita hronikā":

"1903. gada 1. septembris. Skita hieromūks tēvs Barsanufijs, saņēmis rīkojumu palīdzēt skita priekšniekam garīgi vadīt skita brāļus un šādu lūgumu izteikušo Šamordinas māsu dēļ, pārcēlās uz cellēm, kas atradās pie skita Svētajiem vārtiem un kuras savā laikā apdzīvoja svētā piemiņā godājamais Optinas starecs Makārijs."

Patiesībā tas bija skita priekšnieka namiņš, bet tēvs Jāzeps, kas tajā laikā bija skita priekšnieks, pēc stareca Ambrozija nāves palika dzīvot viņa "būdelē" Svēto vārtu otrajā pusē, kur kopā pavadīja piecdesmit gadus, ieskaitot arī savus celles piekalpotāja gadus pie stareca.

Šeit, Makārija korpusā, tēvs Barsanufijs aizvadīs visu savu skita dzīvi. Iemesls, kāpēc viņš apmetās tieši šeit, bija tas, ka šim namiņam bija uz āru izvirzīts, ārpus skita robežām izejošs priekšnamiņš, kas bija domāts kā ieeja pieņemamajā istabā, kurā uz grēksūdzi tika pieņemtas sievietes, no kurām tēvam Barsanufijam pagaidām tika uzticētas Šamordinas mūķenes un novices. Tēvs Barsanufijs bija ļoti izbrīnīts par tik atklātu Dieva Providenci... Likās, ka viņam nav iespējams sasniegt šādu stāvokli ­ cik gan brāļu skitā apgrēcinājās pret viņu! Pat tēvs Jāzeps, kaut arī, protams, nedarīja netaisnību. Taču vēl ne pilnībā tēvs Barsanufijs nostiprinājās šajā mājiņā. Kārdinājumi turpinājās, brieda lieli pārbaudījumi, kuri visi kalpoja kā Dieva Providence pār tēvu Barsanufiju.

Pagāja ziema. Iestājās 1904. gada pavasaris, un sākās krievu ­ japāņu karš. Tālajos Austrumos ­ Mandžūrijā dibināja lauka hospitāļus, turp brauca ārsti, feldšeri, žēlsirdīgās māsas...

Baznīca uz šiem hospitāļiem sāka sūtīt priesterus ­ ievainoto garīgajai aprūpei. Kad pēc sv. Sinodes rīkojuma no skita tika pieprasīti divi hieromūki, lai dotos aktīvajā armijā, tika nozīmēti tēvs Adrians un tēvs Barsanufijs.

1909. gada 6. maijā tēvs Nikons ierakstīja: "Vakar man batjuška stāstīja par to, kāda viņam bija cīņa dvēselē, kad viņu sūtīja karā uz Mullinu. Kad batjuškam paziņoja par viņa nosūtīšanu karā uz Austrumiem, batjuška izjuta visu šīs paklausības grūtumu, bet neatteicās un uzņēma to kā no Dieva rokas, kaut arī tas bija dažu nelabvēlības auglis. "Mana veselība," sacīja batjuška, "bija slikta, kā es braukšu, es domāju ­ kā vārgam večukam nobraukt vairākus tūkstošus verstu. Jūs zināt, man ir slimības, kuras apmierināt ceļā ir ļoti grūti, īpaši vagonā daudzu cilvēku klātbūtnē. Es domāju, ka līdz galam neaizbraukšu... Pēc tam prātā citas domas: kā tu viens kalposi, tikpat kā nezinādams dievkalpojumu un būdams nepieredzējis? Kā tu paveiksi cilvēku pieprasītās garīgās vajadzības? Kā tu izvadīsi mirušos, ja tu vēl ne reizes neesi to darījis? Kā tu sadzīvosi ar priekšniecību un ārstiem, ja viņi būs ebreji? ­ Viņi ņirgāsies par tevi! Kā tu uzreiz no skita nokļūsi starp ļaudīm, turklāt vēl žēlsirdīgo māsu sabiedrībā?... Kā tavu veselību ietekmēs klimats, pie kura tu neesi pieradis? Un tā joprojām un tā joprojām... Bet es tikai atkāvos ar Jēzus lūgšanu. Kad es to biju pārvarējis, ienaidnieks mainīja savu darbību...""

Šajā laikā, t.i., 7. aprīlī, Optinā ieradās augstisvētītais Maskavas un Dmitrovskas vikārais bīskaps Trifons (Turkestanovs). Viņš kalpoja klosterī Kazaņas katedrālē, tajā dienā divreiz apmeklēja skitu, pabija arī pie tēva Barsanufija, kuru pazina vēl kā novicu. Viņa eminence Trifons savu mūka ceļu sāka Optinā pie stareca Ambrozija. Viņš uzmundrināja tēvu Barsanufiju un uzaicināja pa ceļam piestāt pie viņa Maskavā, Dieva parādīšanās klosterī.

"Skita hronikā" ierakstīts: "1904. gada 9. aprīlī. Šodien no skita devās projām skita hieromūki tēvi Adrians un Barsanufijs, no augstākās Baznīcas varas nozīmēti uz karadarbības vietu Tālajos Austrumos, lai garīgi mierinātu un izvadītu ievainotos karavīrus."

Dieva parādīšanās klosterī, kur piestāja tēvs Barsanufijs, eminence Trifons viņu svētīja tālajam ceļam ar lielmocekļa un dziedinātāja Panteleimona ikonu. Sinodes kantorī Kalugas hieromūki (kopā viņi bija pieci) saņēma naudu ceļam, dokumentus un katram tika izsniegta kaste ar baznīcas traukiem un ietērpu ­ lauka baznīca.

"Kad es caur Sibīriju braucu uz Mullinu," atcerējās starecs, "skatījos pa vagona logu un domāju, ka tur, lūk, austrumos sākas nezināmas zemes: Ķīna, Koreja ­ valstis, kuras mums svešas ar savām paražām un saviem tikumiem. Agrāk šīs zemes slīga pagānisma tumsībā, tagad tiek apgaismotas ar Kristus gaismu, Japānas galvaspilsētā Tokijā, kur agrāk pielūdza pūķi, tagad paceļas brīnišķīga pareizticīgo katedrāle. Bet pēc tam no šīm nezināmajām zemēm domas nesās tālāk ­ uz to pusi, kur svētlaimi izjūt debesu iedzīvotāji, kur nav ne skumju, ne nopūtu.

Tēvs Barsanufijs no Harbinas rakstīja Kalugas bīskapam Benjaminam: "Ceļā nekur neapstājāmies, tādā veidā braucot bez pieturām no 13. aprīļa līdz 2. maijam ­ 19 dienas. Nācās tikai dažas stundas nogaidīt, kad ar kuģiem pārcēlāmies pāri Baikāla ezeram... Gandrīz vienlaicīgi ar mums brauca kara vilciens ar Sibīrijas kazakiem. Mums pateica, ka aiz tiem seko Orenburgas un Urālu kazaki kopskaitā astoņi pulki un divas zirgu artilērijas baterijas (2 divīzijas). Pienāca ziņas par mūsu pirmo kauju pie Jalu upes. 28. aprīlī ieradāmies Mandžūrijā. Pie robežas stacija arī saucas Mandžūrija. Šeit aizkavējāmies, notika pārsēšanās. Pirmo reizi mēs ieraudzījām ķīniešus. Šie visi strādnieki. Ar krieviem ķīnieši sadzīvo mierīgi, krievi viņiem patīk. No Mandžūrijas stacijas ceļš visā garumā līdz Harbinas pilsētai, 85 verstis, jau tiek apsargāts ­ jāj uz zirgiem zaldāti un kazaki. Neilgi pirms mums notvēra japāņus, kuri gribēja uzspridzināt dzelzceļa tuneli pie Hingana laikā, kad 40 vagoni ar karaspēku brauca caur to. Dievs paglāba ­ sprādziens notika pēc vilciena izbraukšanas caur tuneli. Visus viņus sodīja kara tribunāls un pakāra Ljaojanā. Mandžūrijas stacijā mūs iepriecināja vēsts par ģenerāļa Rennenkampfa veiksmīgu uzbrukumu japāņiem ar 2 pulkiem kazaku, turklāt japāņi cieta šausmīgus zaudējumus. Pirmā ķīniešu pilsēta mūsu ceļā bija Hailāra, bet mēs to neredzējām... Mūs iepriecināja skats uz krievu baznīcām Sibīrijas dzelzceļu stacijās. Apkārt tuksnesis. Bet, lūk, baznīca, un tai apkārt grupējas divdesmit ­ trīsdesmit mājas. Tā ir svētā Krievzeme miniatūrā. Dvēselē paliek gaiši un priecīgi. Harbinā no stacijas mēs visi aizbraucām uz Sarkanā Krusta ēku, kur mums deva pajumti un sirsnīgi uzņēma. Izvietoja numuros un bija ar mieru dot zivju un piena ēdienus. Dzīve Harbinā vispār nav dārga... Krievu Harbina izplešas, un to var salīdzināt ar jebkuru nelielu apriņķa pilsētu. Tajā ir 3 koka baznīcas, dievkalpojums notiek katru dienu."

Hospitālis atradās Mullinas pilsētiņā. Tēvu Barsanufiju nosūtīja uz turieni. "Es nokļuvu burtiski kā paradīzē," viņš atcerējās. "Daba vien ko vērts: zili kalni, meži, stepes ar ziedu miljoniem. Starp mani un apkārtējiem nodibinājās vienkāršas, draudzīgas attiecības. Galvenais ārsts izrādījās ukrainis, un visi citi bija īsteni krievu cilvēki un ticīgie, to skaitā, protams, arī žēlsirdīgās māsas..."

1904. gada augustā Optinas tuksneša priekšnieks saņēma no tēva Barsanufija vēstuli, kurā ziņoja: "Lūk, jau trīs mēneši pagājuši kopš manas ierašanās Mullinā... Mūsu hospitālis ir Tambovas Sarkanā Krusta draudzes nodaļā; šī draudze dibināta Tambovas svētnieka bīskapa Pitirima vārdā, kura mirstīgās atliekas ir netrūdošas un, kaut arī vēl nav pagodinātas, dara brīnumus. Tās atdusas Tambovas katedrālē. (Svētnieks Pitirims ­ Tambovas bīskaps (†1698) tika kanonizēts 1914. gada 28. jūlijā.) Svētnieka attēlu pirms četriem gadiem es ieraudzīju mūsu klostera tirgotavā un to iegādājos, ieliku rāmītī un ar tēva Jāzepa svētību novietoju skita ēdamzālē, kur tas, iespējams, atrodas līdz šai dienai. Un, lūk, tagad man, necienīgajam, ir dota iespēja kalpot šī svētnieka vārdā nosauktajā un viņa aizgādniecībā esošajā draudzē. Tagad hospitālis ir pilns ar slimiem un ievainotiem, kurus atved no kaujas lauka netālu no Ljaojanas. Viņi izrakstās un dodas atpakaļ dienēt, bet to vietā ierodas jauni. Pašlaik hospitālī kopumā ir 250 cilvēku un tiek gaidīti vēl 100. Pašeizējais medicīniskais personāls ir neliels: 5 ārsti, 15 žēlsirdīgās māsas un 20 sanitāri. Darba pietiek visiem, it īpaši māsām ­ gan naktī, gan dienā rit nenogurstošs darbs. Aprūpe laba. Nākas pieņemt grēksūdzes un pasniegt slimajiem Svētos Noslēpumus un tos garīgi mierināt, kā Kungs liek uz sirds. Tikai tagad, kad es sastapos aci pret aci ar ievainotajiem krievu karavīriem, virsniekiem un zaldātiem, es pārliecinājos, kāds kristiešu mīlestības bezdibenis un pašaizliedzība ietverta krievu cilvēka sirdī un varbūt nekur tie neizpaužas tādā pārsteidzošā spēkā un varenībā kā kaujas laukā. Tikai smagajos kara gados patiesi ar savām acīm pārliecināmies, ka Kristus ticība ir krievu tautas elpa un dzīvība, ka, pazaudējot un izsīkstot šai ticībai tautas sirdī, neizbēgami izbeigsies arī tās dzīve. Katra tauta nosprauž vienus vai otrus uzdevumus, kas veido tās dzīves būtību, saturu, bet krievu tautai ir viens uzdevums, kurš sakņojas tās dvēseles dziļumā. Tas ir ­ tautas dvēseles mūžīgā glābšana, Debesu valstības, mūžīgās dzīves mantošana.

Sirsnīgi apsveicu jūs ar valdnieka ­ mantinieka piedzimšanu. Vakar nokalpoju svinīgo aizlūgumu, klātesot tautas masām un varas pārstāvjiem.

Mullinas stacijā baznīcas nav. Pēc mana lūguma man atvēlēja pagaidu telpu tukšā kazarmā, un tur es iekārtoju lūgšanu namu par savāktiem līdzekļiem. Nesen tika ierīkots ikonostass, un es lūdzu augstisvētītajam Inokentijam, kurš dzīvo Pekinā, atļauju kalpot liturģiju uz antiminsa, kuru man iedeva Maskavas sinodālais kantoris... Lielu daļu sava laika pavadu Sarkanā Krusta hospitālī, bet dažreiz nogurstu nevis no darbiem, bet no karstuma, kas Mandžūrijā ir ļoti liels. Mullina atrodas līdzās dzelzceļam pie upītes ar brīnišķīgu ūdeni un gleznainu apvidu ­ visapkārt kalni klāti ar mežiem un krūmājiem, kur dzīvo lāči, tīģeri un pat lauvas, kā man apgalvoja ķīnieši. Ir liels daudzums visādu putnu sugu, sevišķi skaisti ir spilgti sarkanie zeltainie fazāni... Līdz šim laikam Mullina bija apdraudēta no hunhūzu uzbrukumiem, kuri naktīs ielauzās tuvējās stacijās. Tagad runā, ka viņi visi devušies palīdzēt japāņiem Ljaojanā...

Kopīgi ar visiem pareizticīgajiem krievu ļaudīm ticu, ka neaizsniedzamais Dievišķais, Taisnais un Dzīvudarošais Krusta spēks uzveiks un satrieks japāņu karogus rotājošās tumšā bezdibeņa čūskas ­ drakona spēku. Starp citu, atzīmēšu, ka man arī personīgi ir nācies dzirdēt no karavīriem, kuri stāvējuši posteņos pie Hantazas stacijas, kas ir 70 verstis no Mullinas, ka pirms diviem gadiem viņi nereti redzējuši, kā no vienas kalnu alas izlīdis milzīgs pūķis ar spārniem, uzdzīdams viņiem šausmas, un no jauna paslēpies alas dziļumos. Kopš tā laika viņš nav redzēts, bet tas pierāda, ka ķīniešu un japāņu nostāsti par pūķu esamību nepavisam nav izdoma vai pasaka, kaut arī Eiropas un mūsu dabas pētnieki noliedz šo briesmoņu eksistenci. Nu, bet vai mazums kas tiek noliegts tikai tāpēc, ka tas nesader ar mūsu sapratnes mēru...

24. jūlijā, svēto uzticamo kņazu mocekļu Borisa un Gļeba piemiņas dienā, netālu no manas celles, kas atradās blakus lūgšanu nama logam, tika ievērots liels daudzums zvirbuļu, kas lidinājās gar sienu. Pieejot ieraudzīju milzīgu čūsku, kura līda uz jumta un naktī varēja ielīst pa logu. Ar svēto uzticīgo kņazu Borisa un Gļeba lūgšanām Kungs paglāba...

Esmu šeit viens pats kā pirksts, nav kam paprasīt padomu, nav ar ko parunāt par to, kas būtu derīgs manai nožēlojamai dvēselei, lai gan labu cilvēku man apkārt netrūkst.

Mana dzīve visumā rit šādi: ceļos pulksten divos naktī un veicu rīta lūgšanas ­ pirmo stundu un pusnakts kalpošanu. Tad liekos gulēt un ceļos sešos no rīta, novadu trešo un sesto stundu un klātesošās lūgšanas. Dzeru tēju ar maizi. Pēc tam nodarbības mājās un hospitālī, pusdienas Sarkanajā Krustā... Stundu atpūšos, tad atkal uz hospitāli. Vakarā desmitos lasu vakara lūgšanas un devīto stundu un liekos gulēt. Stundas aizvietoju ar Jēzus lūgšanu. Piecsimtnieci tikpat kā esmu atstājis novārtā, kaut arī nezaudēju cerību ar Dieva palīdzību atsākt un veikt kā pienākas (piecsimtniece ­ optiniešu celles likums, sastāv no piecsimt īsām lūgšanām ar paklanīšanos: 300 Jēzus, 100 Dievadzemdētājai, 50 Sargeņģelim un 50 visiem svētajiem).

Vispār daudzās lietās esmu atpalicis no Optinas kārtības... Daudzi no maniem brāļiem, līdzīgi bezdelīgām, vanagiem un pat ērgļiem, planē augstu un lido padebešos, bet es, grūtsirdības miega nospiests, nevaru pacelties no zemes, taču nezaudēju ticību tam, ka varbūt Kungs atgriezīs mani skitā un es ieslēgšos savā klusajā cellē, domājot tikai par manas nabaga grēcīgās dvēseles pestīšanu. Bet, kad tas laiks pienāks, ir zināms vienīgi Dievam... Es vēl esmu priecīgs par to, ka mūsu vienība un hospitālis ieradās no apkārtnes, kuru svētījušas sirdsskaidrā Serafima pēdas, kuru es vienmēr pieminu visās dievkalpojumu beigu atlaidēs, un arī batjuška tēvs Ambrozijs bija no Tambovas."

Vēlāk skitā kādā no pārrunām ar garīgajiem bērniem tēvs Barsanufijs stāstīja: "Katru dienu atveda daudz ievainoto un es ar Kunga gādību mierināju, bet mirstošos savienoju ar Kristu, pasniedzot Svētos Noslēpumus. Bieži gadījās ­ pieej pie kāda slimnieka, kam vēders cauršauts un izrauti zarnu gabali, kam roka vai kāja sadragāta, pieej pie viņa, bet viņš cieš ne tik daudz no sāpēm, cik no atmiņām par dārgo ģimeni. Viņam ir sieva un maziņi bērniņi, kuri gaida atgriežamies savu tētuku, bet tētis guļ hospitālī ar nedziedināmu ievainojumu. Jābūt akmens sirdij, lai paietu garām šādam cietējam."

1904. gada maijā tēvs Barsanufijs saņēma svētās Sinodes apbalvojumu ­ speciāli izgreznotu krūšu krustu.

1905. gada augustā karš bija galā. "Valdnieks izdarīja visu, kas no viņa bija atkarīgs, lai karu novestu līdz godpilnām beigām," rakstīja S. Oldenburgs. "Iekšējie nemieri lielā mērā paralizēja krievu varenību. Atteikties no sarunām bija neiespējami gan starptautiskās, gan iekšējās situācijas dēļ. Uzsākot sarunas, nevarēja atteikties atdot Portartūru vai Koreju (kuru Krievija bija ar mieru zaudēt arī pirms kara). Prezidents Rūzvelts, imperators Vilhelms, krievu pilnvarotais Vitte ­ visi pieprasīja tālākas piekāpšanās, un tikai valdnieks ar savu stingrību novērsa sliktākus miera nosacījumus. Krievija karā neuzvarēja, bet ne viss bija zaudēts: Japāna izjuta Krievijas varenību tajā pašā brīdī, kad tā jau gatavojās ievākt savu panākumu augļus. Krievija palika dižena aziātu lielvalsts, kas nenotiktu, ja tā 1903. gadā, izvairoties no kara, mazdūšīgi piekāptos japāņu prasību priekšā. Upuri nebija veltīgi.

Vēl ilgus gadus Japāna, cīņā novājināta vēl vairāk nekā Krievija, nevarēja atjaunot savus iekarošanas centienus Āzijā: tam bija vajadzīga revolūcija Ķīnā, pasaules karš un krievu revolūcija."

Atceļā no Mandžūrijas tēvs Barsanufijs vairākas reizes bija pakļauts nāves briesmām. 1909. gada 23. februārī viņš izstāstīja tēvam Nikonam: "Kad pa dzelzceļu es atgriezos no Mandžūrijas, kaut kā naktī sagribējās pabūt vienam ­ vai man uzmācās skumjas vai vēl kas, es jau vairs neatceros. Es izgāju uz vagona priekštelpu, tas ir, to mazo istabiņu, kuras parasti katrā vagonā ir divas ­ priekšā un aizmugurē, tajās ir pa četrām durvīm ­ vienas ved vagonā, otras uz laukumiņu nākamajā vagonā un divas pa labi un pa kreisi ­ pasažieru izkāpšanai. Es izgāju un ar elkoņiem atspiedos pret vienām durvīm un domāju: "Slava Tev, Kungs! Es atkal braucu uz dārgo Optinu..." Un man sagribējās pieiet pie pretējām sānu durvīm, eju ­ un pēkšņi kāds spēks mani burtiski atgrūda. Es apstājos un ieskatījies ieraudzīju, ka durvis ir atstumtas vaļā, ko tumsā nepamanīju, bet gribēju ar elkoņiem pret tām atspiesties.

Un kas būtu, ja... Kungs izglāba."

Citu reizi tēvs Nikons ierakstīja: "Batjuška pastāstīja, kādām nāves briesmām viņš tika pakļauts, atgriežoties no Mandžūrijas. Pirmais ­ kā batjuška gandrīz izkāpa no vilciena vagona, kas traucās lielā ātrumā, domādams, ka durvis ir aizvērtas; otrais ­ kā tēvam Barsanufijam bija priekšnojauta nekāpt kādā vilcienā, ko viņš arī izdarīja, jo vilciens tiešām kaut kāda iemesla dēļ sašķīda gabalos. Un, kad batjuška atbrauca jau ar citu vilcienu, tad ieraudzīja tikai drupu kaudzi un asiņainu ķermeņu masu. Trešais ­ kā batjušku grasījās nogalināt vilciena stāvvietā, kas atradās nomaļus. Un kā Kungs brīnumaini izglāba no visām šīm briesmām, bet, iespējams, arī no daudzām citām, kuras viņš nepamanīja."

Tālie Austrumi... Sibīrija... Atkal pārcelšanās pār Baikālu... Klaudz riteņi, šūpojas un viegli dreb vagons... Dienu no dienas... Un, lūk, krievu pilsētas, stacijas, pieturvietas... baznīcas ar zeltītiem kupoliem... Tēvs Barsanufijs, noguris no ilgā ceļa, dažādām neērtībām, kontaktiem ar gadījuma cilvēkiem, glābjas ar Jēzus lūgšanu: "Kungs, Jēzu Kristu, Dieva Dēls, apžēlojies par mani, grēcinieku!"

Kā dārga un mīļa dzimtene pusnomodā sapņos rādās Optina... Spēki tuvu izsīkumam. Visas kaites liek sevi manīt ­ kara laikā tās it kā atkāpās... Ar kādu prieku tagad ieietu savā cellē!

Bet viņš tomēr novirzījās no sava ceļa un apmeklēja Sarovas tuksnesi. "Iebraucu pie Sarovas Serafima," viņš atcerējās. "Bija svētdiena. Stāvu liturģijā, pēkšņi pienāk pie manis pavisam nepazīstams mūks un saka: "Pieminēsim starecu, batjuška!" Es saku: "Kādu?" ­ "Tēvu Ambroziju, jo šodien ir viņa nāvesdiena." ­  "Ak, jā, zinu, zinu," es pateicu, jo man bija kauns atzīties, ka aizmirsu to. Es aizgāju, izņēmu prosforu par batjušku tēvu Ambroziju." Bija 10. oktobris. Tēvs Barsanufijs, aizmirsis par visu, izņemot savu ceļa galamērķi, it kā satiekas pie sirdsskaidrā Serafima ar sirdsskaidro Ambroziju.

Caur Arzamasu un Ņižņijnovgorodu tēvs Barsanufijs brauca uz Maskavu, kur atkal apstājās Dieva parādīšanās klosterī, eminences Trifona silti sagaidīts. Viņš ieradās Maskavas Sinodes kantorī, sadabūja nepieciešamos dokumentus un nodeva kasti ar kara lauka baznīcu. Tagad varēja doties uz Kalugu. Bet kaut kas viņam lika nedaudz uzkavēties. Viņš pabija dažos klosteros un baznīcās Maskavā, kura vēl nebija pilnībā atkopusies pēc šī trauksmainā gada satricinājumiem. Eminence Trifons tēvam Barsanufijam pastāstīja par to, kas šeit ziemā un pavasarī bija noticis.

Kādā no nākamo gadu svētrunām valdnieks Trifons sacīja: "Nāk atmiņā 1905. gada šausmas un tas aizlūgums Sarkanajā laukumā Svētnieka Nikolaja dienā... Man nāk atmiņā, ka tajās drausmīgajās dienās Maskava likās kļuvusi sērdiene, visur rībēja šāvieni un uz katra soļa draudēja nāve..." 4. februārī terorists Kaļajevs iemeta bumbu pa Sarkano laukumu braucošajā lielkņaza Maskavas ģenerālgubernatora Sergeja Aleksandroviča pajūgā. Sprādziens viņu sašķaidīja gabalos. Viņa atraitne lielkņaziene Elizabete Fjodorovna atstāja pasaulīgo dzīvi un kļuva par viņas dibinātā Martas ­ Marijas klostera priekšnieci. Bija lieli nemieri, un kādu postītāju masu no tautas dziļumiem izsauca šīs pasaules valdnieks! Dienas gaisma satumsa no "brīvības" piekritēju asinskārības un ļaunuma. Tomēr šajā reizē Krievija noturējās.

1905. gada oktobra beigās tēvs Barsanufijs bija Vozņesenskas sieviešu klosterī Kremlī, kur katedrāles baznīcā tajā laikā kalpoja svētais Kronštates Jānis. Tēvs Barsanufijs par šo tikšanos neko nestāstīja, vienīgi nosauca to par "pirmo un pēdējo tikšanos" ar tēvu Jāni (redzējis viņš to bija jau agrāk, bet vienreiz tēvs Jānis paredzēja viņam garīdznieka kārtu, ne vārda nesakot, noskūpstīdams altārī viņa roku ­ viņam nepazīstama virsnieka roku...). Ticams, ka pēc dievkalpojuma viņiem bija saruna.

Vēlāk tēvs Barsanufijs S. Nilusa sievai izstāstīja par vienu atgadījumu, kas notika ar viņu Maskavā 1905. gadā: "Šodien pie manis pienāk jauniņa mūķene un saka:

­ Batjuška, vai pazīstat mani?

­ Matuška, ­ saku, ­ kur nu visus var atcerēties? Nē, nepazīstu.

­ Jūs mani, ­ saka, ­ redzējāt 1905. gadā Maskavā tramvajā. Es tad vēl biju vieglprātīga meiča, un jūs pajautājāt man, ko es lasu. Tajā brīdī es turēju rokās grāmatu un lasīju. Es atbildēju: Gorkiju... Jūs tad saķērāt galvu, gluži kā es nezin ko būtu izdarījusi. Jūsu žests uz mani atstāja dziļu iespaidu, un es pajautāju: ko gan man lasīt? ­ Un tad jūs man ieteicāt lasīt priesteri Hitrovu, bet es viņu un viņa māti pazinu, taču par to, ka viņš kaut ko būtu uzrakstījis, nebiju pat iedomājusies. Kad jūs man devāt šo padomu, es jums iebildu ar šādiem vārdiem: ko jūs vēl man labu pateiksiet, lai es arī uz klosteri eju? Jā, jūs man atbildējāt, ejiet uz klosteri! Es par šiem vārdiem tikai pasmaidīju, tik nejēdzīgi man tie likās. Es pajautāju: kas jūs esat, un kāds jūsu vārds? Jūs atbildējāt: mans vārds palika aiz klostera žoga. Vai tagad atceraties šo satikšanos?

­ Tagad, ­ saku, ­ atminos. Kā gan tu nokļuvi klosterī?

­ Ļoti vienkārši. Kad mēs atvadījāmies, es sajutu, ka šī nav gadījuma tikšanās, dziļi aizdomājos par tās jēgu. Pēc tam nopirku visas priestera Hitrova grāmatas, sāku lasīt arī citas grāmatas, bet pēc tam ieguldīju lielus līdzekļus vienā klosterī un pašlaik tur esmu novice.

­ Kā gan, ­ jautāju, ­ tu mani atradi?

­ Arī tas bija vienkārši. Visu par savu tikšanos ar jums es izstāstīju savam klostera priesterim, aprakstīju jūsu ārieni, bet viņš man sacīja: "Tam vajadzētu būt Optinas starecam Barsanufijam." Lūk, es arī atbraucu šurp uzzināt, vai jūs tas bijāt vai kāds cits. Izrādās ­ jūs. Ir nu gan prieks!"

3. nodaļa