====Kyrie eleison====

Jūs savās rokās turat darbu, ko sarakstījis arhibīskaps Antonijs (Golinskis - Mihailovskis), mūks askēts, kurš pats veicis pieredzes bagātu lūgšanās ceļu - garīgās cīņas varoņdarbu. Darbs sarakstīts 20. gs. 50. gadu beigās - laikā, kad mūsu valstī valdīja liels garīgās literatūras trūkums un tamlīdzīgi teksti bija retums pat starp samizdata[1] publikācijām. Neskatoties uz to, ka šodien literatūra par garīgo askēzi ir plaši pieejama, šis darbs to var papildināt un būt noderīgs tiem, kas vēlas iepazīt Pareizticīgās Baznīcas tēvu lūgšanās pieredzi. Grāmata iepazīstina ar svēto tēvu tradīciju kalpot[2], lūdzoties iekšēji, savā prātā, kas šeit pamatota ar autora personīgo pieredzi. Viņš vispārinoši izklāsta tēvu askētu mācību par Jēzus lūgšanu, par Dieva svētības ietekmi.

Rokraksta oriģināls diemžēl ir nozaudēts, un teksts līdz mums nonācis ar nopietniem sagrozījumiem, ar daudziem patvaļīgiem iestarpinājumiem. Šie defekti traucēja materiālu publicēt tādā veidā, kādā tas saglabājies. Redakcijai bija jāveic nopietns teksta rekonstrukcijas darbs, taču cik vien iespējams, nezaudējot autora stila īpatnības.

Ziņas par autora dzīvi ir visai niecīgas un pretrunīgas. Dokumentālu liecību trūkums neļauj pilnībā atjaunot arhibīskapa Antonija (1889-1976) biogrāfiju. Protams, tas nekādā mērā nemazina šīs grāmatas nozīmi, līdzīgi, kā nav zudusi vērtība daudzu anonīmu gleznotāju vai arhitektu meistardarbiem. Dievam par godu paveiktā darba augļi paliek par visas Baznīcas ieguvumu.

Īsas ziņas par Valdnieka dzīvi

Valdnieks Antonijs piedzima 1889. gadā Orlovščinā zemnieku ģimenē. Pagaidām nav iespējams aprakstīt kā droši zināmu visu notikušo viņa dzīvē līdz atbrīvošanai no ieslodzījuma 1956. gadā. Ir liecības, ka jaunības gados, viņš ir ticies ar pazīstamu garīgo cīnītāju shiigumenu Germanu, Optinas starecu svētīto Nektāriju, ka 20. gados tuvu pazinis arhibīskapu - grēku atlaidēju Ambroziju (Smirnovu) un arhibīskapu - mocekli Serafimu (Ostroumovu). Ir ziņas, ka par priesteri nākamo valdnieku iesvētīja Maskavā Patriarhs Tihons 1922. gada vasarā.

Ir zināms, ka Iekšlietu komisariāta Maskavas valsts drošības orgāni valdnieku kā kalpojošu garīdznieku ir arestējuši septiņas reizes. 30. gados viņš izcieta piecgadīgu ieslodzījumu Uhtpečlāgā, kur tuvu iepazinās ar metropolītu Anatoliju (Grisjuku). Tur, 1939. gadā valdnieks tika iesvētīts par arhipriesteri. Hirotoniju veica arhibīskaps Vasians (Pjatņickis), arhibīskaps Juvenālijs (Meškovskis) un bīskaps Agafangels (Sadkovskis). Pēdējo reizi valdnieks tika arestēts 1950. gadā un tad tika notiesāts uz 25 gadiem. 1956. gadā, pēc sešiem gadiem Potjminsku lēģerī (Mordovijā), viņu amnestēja un 67 gadu vecumā atbrīvoja.

Valdnieks nemīlēja stāstīt par sevi. Kā viņam ir klājies pirms atbrīvošanas, var tikai nojaust no aprautiem faktiem, ko esam uzzinājuši no viņa garīgo audzēkņu stāstītā. Lēģerī valdniekam Antonijam nācās strādāt meža ciršanas un citus smagus darbus, viņš izcieta smagas saslimšanas, nesaņemdams nekādu medicīnisko palīdzību. Viņš tika tā novārdzināts, ka nespēja ierāpties guļvietā un palika guļus zem lāvas, uz sasalušas apsnigušas zemes. Kādu laiku vieninieka kamerā viņu ilgstoši spīdzināja ar vardarbīgu bezmiegu. Viņš izglābās, jo iemācījās aizsnausties stāvus staigājot un lūdzoties. Vairākkārt valdnieku mēģināja noindēt, nokaut un pat nosaldēt. Dažkārt no nāves viņu glāba kriminālieslodzītie, kas juta dziļu cieņu pret valdnieku. Acīmredzami Kungs apredzīgi viņu sargāja, jo no apstākļiem, kādos viņš nokļuva, izkulties sveikā bija neiedomājami.

Lēģeros valdnieks satikās un uzturēja attiecības ar metropolītu Nestoru (Aņisimovu), ar bīskapu Sergiju (Kudrjavcevu).

Tūlīt pēc atbrīvošanas izmocītais, gandrīz septiņdesmit gadus vecais starecs veselības dēļ atvaļinās un pakļauj sevi svētceļojuma grūtībām. Iesākas pēdējais, divdesmit gadu ilgais garīgās cīņas posms valdnieka Antonija dzīvē. Viņš pilnībā velta sevi nemitīgām rūpēm par garīgajiem audzēkņiem, kuru dzīves vietas izkaisītas pa valsts dažādiem nostūriem. Vispirms kādu laiku viņš dzīvo Remizovu ģimenē Verhņe-Hostinskas tējkopības sovhozā, kilometrus divdesmit no Sočiem, bet 1958. gadā liktenis valdnieku satuvina ar mūķeni Antoniju (Lidiju Sergejevnu Suhihu), kura kļūst viņam par padevīgu klosterbiedreni, līdzgaitnieci, par vistuvāko izpalīgu. (Patlaban septiņdesmitgadīgā shiigumene vada sieviešu mūķeņu kopienu.)

Kopš tā laika līdz pat pēdējam savas dzīves brīdim, valdnieks mitinās mātes Antonijas mājā, no sākuma Doņeckā, bet vēlāk Kijevas apgabalā. Astoņus gadus valdnieks pavada nepārtrauktos izbraukumos, garīgi vadot savu audzēkņu daudzgalvaino draudzi. Pēdējos desmit gadus valdnieks Antonijs dzīvo pa pusei noslēgti, savas klosterbiedrenes mājā, ciematā Bučā pie Kijevas. Būdams askēts, savas garīgās cīņas stingrībā viņš pa naktīm praktiski tikpat kā negulēja, visu laiku veltīdams lūgšanām.

Gandrīz ik dienu valdnieks noturēja liturģiju, pieņemot nepārtrauktās atbraucēju, garīgo audzēkņu rindas. Svētkos pie viņiem mājā sapulcējās ap piecdesmit cilvēku. Liturģijas priekšvakarā un visu nakti valdnieks uzklausīja grēksūdzes, pēc tam, rītausmā, vadīja proskomīdiju. Kalpoja viņš bez saīsinājumiem – pēc klostera noteikumiem. Pēc dievkalpojuma viņš stundas divas vai pat četras noturēja iedvesmas bagātu sprediķi. Taču lūgšana jebkuros apstākļos bija viņam tas augstākais. Lai cik ilgi arī būtu aizvadīts ceļā, lai cik nosaluši un izsalkuši atgrieztos mājās, valdnieks visiem lika lūgties, skaitīt pilnībā visu pēc klostera klausības likumiem un tikai pēc tam kurināja krāsni, gatavoja ēdamo. Māte Antonija atceras: “Valdnieks mācīja – kurš ik dienas nenoskaitīs visas klostera likumos noliktās lūgšanas, tas neizturēs klostera dzīvi.”

Ar tiem, kas nevarēja atbraukt, valdnieks sarakstījās. Taču, ja viņi juta sevišķi lielu nepieciešamību sastapt valdnieku, viņš brauca pie viņiem pats, pārtraukdams savu vientulību. Tas notika diezgan bieži, un to darīja smagi slims cilvēks, kam gadi jau iesniedzās devītajā desmitniekā.

Raksturīgi, ka daudzi no viņa garīgajiem bērniem cits ātrāk, cits vēlāk arī uzsāka klostera dzīvi. Starp tiem bija ne mazums izglītotu cilvēku, kas nodarbojās ar zinātni. Šie garīgie cīnītāji turpināja dzīvot laicīgajā pasaulē, apvienojot sabiedrisko darbu ar klostera klausību.

Uzklausot garīgo audzēkņu lūgumu, valdnieks rakstīja viņiem praktisku palīglīdzekli, kā izkopt sevī kalpošanu ar Jēzus lūgšanu un kurā ir izklāstīta dievlūdzēja personīgā pieredze, balstoties uz svēto tēvu mācību par iekšējās lūgšanās un Dieva svētības iedarbību. Šis darbs, kā arī viņam pazīstamo ļaužu nostāsti, ļauj secināt, ka valdnieks Antonijs bija augsti attīstītas garīgās dzīves cilvēks. Visus pārsteidza viņa ne šīs pasaules piemīlība, nesamākslota pazemība un visam pāri plūstošā mīlestība. Ļaudis apgalvo, ka līdzās viņam izjutuši it kā neizskaidrojamu svētības klātbūtni.

Arhibīskaps Antonijs mira 87 gadu vecumā 1976. gada 13. aprīlī. Viņš nomira uz rokām savai klostermāsai mātei Antonijai, kas nešķīrās no viņa veselus astoņpadsmit gadus un kuru viņš nosauca par “mana grēknožēlas ceļa līdzgaitnieci”.

Priekšvārds

«Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu» (Mt. 26:39). Divas šeit paustās domas - «Kungs, apžēlojies par mani» un «Lai notiek, Kungs, Tava svētā griba» - veido Jēzus lūgšanas būtību. Vispirms jāzina, ka Jēzus lūgšana ir grēku nožēla tajā iedarbīgajā būtībā, uz kuru norādīja Kungs Kristus. Tā māca atsvešināties no savas gribas vēlmēm, mīlēt Dievu vairāk par Viņa radību, no sirds būt pazemīgam, patiesi iepazīt sevi, nekur nepaļauties uz sevi, apzināties, ka viss labais rodas nevis sevī pašā, bet nāk no Dieva un par to slavēt Viņu.

Jēzus lūgšana pietuvina Dievam, bet atrašanās mierā ar Dievu rada patiesu mīlestību pret tuvāko. Lūgšana savieno dvēseli ar Kungu un kļūst par sarunu starp Kungu un dvēseli. Dižais Jēzus lūgšanās darbs sākas ar aktīvo periodu, ar mutvārdisku darbību un attīstās līdz garīgas apceres periodam, ievadot cilvēku patiesi garīgajā un šķīstajā dzīvē, bet viscienījamākie, «tie, kas nav apgānījušies ar sievietēm» (Atkl. 14:4), patiesas garīgās šķīstības stāvokli sasniegušie, top pagodināti ar visaugstāko tikumu – gaišredzīgo lūgšanos.

Jēzus lūgšanai, atbilstoši, vai to skaļi vai klusi izrunā, vai tā noris domās, t.i., prātā, sirdī, un visbeidzot, vai tajā darbojas Dievišķais Gars, mēdz būt atbilstošs apzīmējums. Lūgšanās var būt: mutvārdiem; aktīva prātā; aktīva prātā un sirdī. Šie trīs lūgšanas veidi ir pieejami cilvēkam, kurš atrodas savā pirmatnējā attīstības stadijā, t.i., pirms viņš pilnībā spējīgs pakļauties Dieva gribai. Tikai attīrot sirdi no kaislībām un grēka, garīgais cīnītājs spēj apgūt nākamos divus lūgšanās veidus, no kuriem vienu sauc par Svētā Gara virzītu pašplūstošo lūgšanos prātā un sirdī, otru – par tīro (jeb neizkliedēto) lūgšanos prātā un sirdī. Pēdējā ir patiesas visdziļākās garīgās apceres lūgšana, kas, būdama māte visiem tikumiem, paaugstina tos līdz garīgās šķīstības pilnībai. Ar šo lūgšanos viscienījamākie top ievadīti dvēseles vienota gara savienībā ar Debesu Izredzēto. Tad cilvēks iemanto visaugstāko dāvanu – gaišredzīgo lūgšanos. Tad, savienodamies ar Kungu, cilvēks redz un izprot dižos Dieva noslēpumus un Viņa visaugstāko gudrību, ar visu savu garīgo būtību viņš slavē Svēto Trejādību, iemantodams Dieva klātesamību savā sirdī.

Ceļā pie Dieva cilvēka prātam lūgšana ir neaizvietojams garīgs ierocis, jo cīņa norit pret ļaunajiem gariem, kas darbojas ar kaislību palīdzību, ar pašām kaislībām, ar miesu un visu pasaulīgo, kas, zemei piederēdami, tad nu arī cenšas mūs piezemēt.

Lūgšana – garīgais zobens, kas visus ļaunos karapulkus sacērt, padarot tos absolūti nekaitīgus, atklāj ļaunuma bezspēcību Dieva varenības priekšā, ļauj apjaust cilvēka nevarību cīņā ar ļaunumu un maina paša cilvēka dabu. Slavēdama Dievu – Visuvarošo Radītāju, lūgšana nevarīgo, vēl pilnībā neattīrīto prātu un dvēseli ar Dieva palīgu izved caur visiem uz bojāeju vedošiem kārdinājumiem.

1. Jēzus lūgšana

«Jo no sirds nāk ļaunas domas, ...» (Mt 15:19) – šos vārdus izrunāja Kungs Jēzus, garīgās cīņas Pamatlicējs, patiesās grēknožēlas Aizsācējs un Vadītājs. Pēc krišanas, pēc tam, kad cilvēks iemīlēja savu ļauno nepilnvērtīgo gribu vairāk par visupilnīgo Dieva gribu, sirdī iemājoja ļaunums. Patvaļība attālināja dvēseli no Kunga, un cilvēks palika viens ar paša niecīgajiem spēkiem. Viņam nācās pretoties ļaunumam, bet bez Dieva palīdzības tas nav iespējams. Iemīlot patvaļu, cilvēka prātam un dvēselei zuda gaisma un līdz ar to prasme atšķirt labu no ļauna, cilvēks zaudēja to spriestspēju, kas var atklāt velna intrigas. Nezināšana, ko rada savās iegribās iemīlējies, aptumšots prāts, piepilda gan prātu, gan dvēseli. Nezināšana rada šaubas, kas savukārt izraisa apjukumu – bangojošo kaislību viļņu cēloņu cēloni cilvēka sirdī. Tā nu prāta un dvēseles kuģis, patvaļības gremdēts, nepārtraukti slīkst apjukuma jūrā.

Tas viss ar cilvēku ir noticis prāta aptumsuma dēļ. Sirds ir pārpildījusies ar nedabiskiem paradumiem – kaislībām, bet pēdējās, iesakņodamās sirdī, saaug ar cilvēka dabu un, pretēji prāta un sirds patiesajām vēlmēm, vedina cilvēku uz necienīgu, kaislību pilnu dzīvi. Būdams tumsas uzturētājs un valdnieks, sātans nekavējoties atrod sev mājvietu aptumšotajā prātā un kaislību pilnajā sirdī. Tālab sirds, kurai bija jākļūst par Dieva mājokli, pārtapa par laupītāju un dēmonu – kaislību balagānu. Cilvēks atrodas krišanas stāvoklī, prāts un dvēsele ir novērsušies no dabas un nolaidušies zemāk par dabisko līmeni.

Izkļūt no šī smagā stāvokļa ar paša spēkiem nav iespējams. Kaislības ir ieguvušas ieraduma stihisko spēku, turklāt sātans ir daudz spēcīgāks un viltīgāks par nepieredzējušo prātu un pārtver ikvienu cilvēka noslieksmi uz labo, kālab cilvēks, darīdams, kā viņam šķiet, labu, gūst augļus dažkārt vēl stiprāku kaislību veidā. Mēdz būt tā, ka domājot par savu pestīšanu, cilvēku pārņem izmisums, un viņš pārtrauc savus pūliņus un, kas ir sliktāk par visu, izdara pašnāvību. Taču jāzina, ka šādā izmisuma stāvoklī cilvēks nonāk vienīgi, kad viņš neiet kaujas laukā ar Dieva vārdu, bet mēģina cīnīties saviem spēkiem. Savukārt tas, kurš liek savu cerību uz Dievu, tas Dieva vārdā uzvar, un, pat ciezdams sakāvi, ceļas atkal augšā un cīnās līdz galīgai uzvarai.

Līdz Kristus atnākšanai cilvēce bija nezināšanas tumsas apņemta. Apjukumā ļaudis nīkuļoja un smagi cieta. Ar visu savu būtību viņi piesauca Dievu, un Kungs paveica to, ko apsolīja, izdzenot pirmvecākus no paradīzes, - radīja no sievas dzimumu, kas satrieca čūskas galvu (sk. 1.Moz. 3:15). Kristus tika ieņemts Jaunavas miesās, piedzima, ņēma uz Sevi visas pasaules grēka smagumu un cīnījās ar grēku. Garīgās cīņas Aizsācējs iemācīja arī cilvēcei, kā var atšķirt labu no ļauna un kā cīnīties pret velnu. Visuuzvarošs, Viņš Pats iesākumā uzvarēja visu ienaidnieka spēku, lai cilvēki gūtu skaidru pieredzi, kā cīnīties un uzveikt dēmonus un savas velnišķīgās kaislības.

Iemitinādamies kaislībām aptumšotā sirdī, sātans tajā noslēpjas un gūst baudu, vērodams cilvēka ciešanas. Parasti viņš darbojas tā, lai cilvēku samulsinātu, pašam paliekot neatpazītam un neatklājot savu atrašanās vietu. Būdams slepkava no laika gala, cilvēka sirdī mītošais sātans pačukst it kā no turienes nākošas visdažādākās ļaunprātības, bet pats tūdaļ pat paslēpjas. Un cilvēks šīs ļaunprātības pieņem par savām paša domām. Uz to tad nu arī norāda Kungs, sacīdams, «Jo no sirds nāk ļaunas domas,...» (Mt 15:19), domas, kas apgāna prātu un dvēseli, laupa dabiski mierīgo noskaņojumu. Pretošanos ļaunumam ir jāuzsāk jau pie pirmās pazīmes, kamēr tas vēl ir iedīglī. Kamēr ļaunums nav iesakņojies, ja vien tas tiek atklāts, – to atmest ir viegli. Taču šāda atmešana notiek – vissaldā Kunga Jēzus vārdā.

No sirds nākošo ļaunumu rada ļaunuma vaininieks – velns. Velns savukārt, būdams melis un viltnieks, visneiespējamāko nešķīstību iemiesojums, valdzinādams cilvēku ar domām, apsola tieši to, uz ko katram ir viskaislīgākā nosliece. Būdams ļoti rafinēts savā viltībā, velns cilvēkam pietuvojas tik smalki, ka izsmalcinātībā allaž pārspēj cilvēka prātu. Slēpdams savu klātbūtni, velns sevis iesētās domas liek uztvert cilvēkam par viņa paša. Piekrāptais cilvēks kļūst par pilnīgu velna gūstekni, tādā veidā apzīmogodams sevi ar mūžīgās bojāejas zīmogu, ja vien Kungs savā žēlastībā viņu nepasargā.

Rafinētībā velna viltība krietni pārspēj cilvēka prātu, un tālab cilvēkam ir neiespējami un bezjēdzīgi paša spēkiem cīnīties ar velnu, kurš darbojas sirdī caur kaislībām. Tas nav iespējams līdz brīdim, kamēr cilvēks no Dieva nesaņem varu un spēku brukt virsū ienaidniekam. Nepieciešams iziet caur visdažādākajiem pārbaudījumiem, kurus pieļauj Dieva žēlastība, lai cilvēks iegūtu cīņas un uzvaras pieredzi cīņā ar velnu. Tas kļūst iespējams vienīgi tad, kad cilvēks it visā seko askētiskās dzīves aizsācējam Kristum, cīnoties un uzveicot ļaunumu ar Dieva svētību, ko vienmēr var izlūgties, ja vien pa īstam lūdz. Svētība lūdzēju sargā, vada pakāpeniski solīti pa solītim, atvēlot derīgo un novēršot kaitīgo.

Līdz Kristus atnākšanai uz zemes, kā teikts augstāk, cilvēce bija nezināšanas tumsas apņemta. Cilvēki mira tumsībā, nepazīdami patiesību, velna sēto ļauno domu nomāktām sirdīm. Nāvi ar nāvi iznīcinājis, Kristus sagrāva elles cietumu, dāvādams visiem alkstošajiem iespēju ar Viņa palīdzību glābties, un kā Visuvarošs, izveda no elles visus tur ieslodzītos taisnos. Svētie tēvi, kas, pateicoties Kunga norādījumiem, zināja, kur ir ļaunuma sakne, tomēr paši ar saviem spēkiem pie pestīšanas daba neķērās, jo apzinājās cilvēka nespēku un redzēja visuvarošo Dieva spēku, ar kādu tiek pieveikts ļaunums un ļaunuma aizsācējs jeb pavēlnieks. Sekodami Kristum, piepildot Debesu Tēva gribu, savu pestīšanas darbu viņi veica izlūdzoties Dieva žēlastību. Sākot cīņu ar ļaunumu tā rašanās brīdī, iznīcināja to ar vissaldā Jēzus Kristus vārda spēku.

Kungs, ko nemitīgi piesauc ar lūgšanu, uzveic ļaunumu, padara mierīgu cilvēka garu, atjauno iekšējo klusumu un liek prātam arī turpmāk palikt lūgšanā. Turpinājumā noskaidrosim arī to, kā Kunga Jēzus Kristus vārdā nekļūdīgi cīnīties ar jebkuru ļaunumu, kā Kristus vārdā visi svētie tēvi sakāva kaujā velnu.

Svētajā Baznīcā ir daudz lūgšanu, un tās visas spēj padzīt pretinieku. Taču lūgšanas spēks ir atkarīgs no prāta spēka, no ienaidnieka viltību atpazīšanas pieredzes, no spējas atšķirt labu no ļauna. Tās spēks ir atkarīgs arī no spējas nebūt izklaidīgam lūgšanas laikā. Vājš prāts, līdzīgs mūsējam, gandrīz vai nemaz nespēj sakoncentrēt mūsu uzmanību uz lūgšanas vārdiem, jo, pieradis pie jutekliskās dzīves, arī lūgšanas laikā sapņo par sev tuvām jutekliskām lietām, kālab vienīgi cilvēka ķermenis stāv ikonas priekšā, bet viņa prāts un sirds klīst kaut kur pavisam citur. Lūgšanā gremdēties nepieradušajam visa viņa uzmanība izkliedējas, prāts nespēj valdīt pār sevi, mēle nerunā nepiespiesti daudzos un tik dažādos lūgšanas vārdus. Vezums nekust ne no vietas, bet, ja kustas, tad pārāk lēnu.

To visu zinot, svētie tēvi, audzinātāji un patiesās grēknožēlas piepratēji par galveno ieroci sev izvēlējās no Svētā Gara saņemto mazvārdīgo Jēzus lūgšanu, vērtēdami to augstāk par visām citām. Visas Pareizticīgajā Baznīcā pastāvošās lūgšanas ir iedarbīgas un pestījošas, taču lūgšana «Kungs Jēzus Kristus, Dieva Dēls, esi man, grēciniekam žēlīgs», ietverdama sevī Kunga Kristus vārdu un grēkus nožēlojošā grēcinieka lūgumu, allaž ir piesaistījusi pestīšanas alkstošo prātus. Daži ir nepārtraukti atkārtojuši citas īsās lūgšanas, taču pārsvarā svētie tēvi priekšroku deva tieši Jēzus lūgšanai.

Ikvienam, kurš savus pūliņus ir nolēmis veltīt Kungam, kalpojot ar Jēzus lūgšanu tās īsuma dēļ, iespējams apgūt to kā brīvu no mēles artikulējošajām kustībām lūgšanos, kurā mazpamazām pilnībā iesaistās gan prāts, gan jūtas.

Šīs lūgšanas kalpošanas būtība ir tāda, ka tai ir jāpadzen ikvienu no sirds nākušu domu, tanī pat laikā neļaujot sirdī iekļūt grēcīgajām iedomām un vēlmēm no ārienes; jāiemāca atmiņai vienmēr atrasties Visuresošā Dieva priekšā, bet prātam – nepārtraukti atkārtot lūgšanu un ieklausīties vienīgi tajā, nevis citās, kaut arī it kā dabiski uzradušās iedomas. Tas tad ar laiku arī noved pie tā, «ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sataisījis tiem, kas viņu mīl» (1.Kor. 2:9). Izkopjot šo lūgšanos, cilvēka sirds pārtop par Vissvētās Trejādības mitekli.

Jēzus lūgšanās kalpošanai, ko svētie tēvi dēvē par prāta apskaidrošanu (atskurbināšanos[i]), ir jākļūst par mūku dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Tā ir nepieciešama arī visiem pasaulīgajiem ļaudīm, jo bez Dieva pieminēšanas glābties neviens nespēj.

Šāda šķietami vienkārša lieta kā īsas lūgšanas atkārtošana īstenībā nebūt nav viegla. Šī lūgšanās notiek dažādos veidos jeb pakāpēs. Lūk, tās: mutvārdu, aktīvā ar prātu, aktīvā ar prātu un sirdi, prātā un sirdī pašplūstošā, prātā un sirdī tīrā, gaišredzīgā. Atrodoties uz ikvienas no šīm pakāpēm, ir nepieciešami pieredzējuša cilvēka paskaidrojumi. Šeit ir visai svarīgas plašas zināšanas, jo ar kalpošanu prātā, ar iekšējās lūgšanās palīdzību Kungs bruģē ceļu mūsu pestīšanai, īstajā brīdī dāvādams cilvēkam no Savas žēlastības visu nepieciešamo. Ir ārkārtēja vajadzība pēc pieredzējuša, zinoša audzinātāja, pēc skolotāja – stareca, kurš ir izgājis ne tikai caur sākotnējām lūgšanas pakāpēm, bet arī caur gaišredzīgo lūgšanu, kurš skolnieku spētu brīvi un bez garīgām traumām izvest cauri visiem kārdinājumiem. Pieredzējušais no paša piedzīvotā zina, kādi kārdinājumi un kurā brīdī var piemeklēt pēc pestīšanas alkstošo. Viņš brīdina par ikvienu kārdinājumu, norāda ko un kā darīt, lai izvairītos no kļūdām un atpazītu velna viltību, kad dēmoni uzbrūk gan no “kreisās” puses, gan “labās” – labuma aizsegā.

Taču, ak vai! Dažiem nav ne laika, ne vēlēšanās pienācīgi vingrināt mēli, prātu un sirdi šajā dižajā darbā. Citi, kuriem ir šāda vēlēšanās, nezina, kā sākt. Daži, kas uzsāk, rīkojas jutekliski, vingrinot racionālo (miesas) prātu un dzīvojot patvaļīgi, pēc pašu saprašanas, tai pat laikā domājot, ka dzīvo garīgu dzīvi. Tādi cilvēki neapjauš, ka patiesi garīga dzīve ir atkarīga no Dieva žēlastības un iespējama vienīgi tad, kad cilvēks pilnībā pakļaujas Dieva gribai. Bet tas notiek tikai pēc tam, kad prāts ir attīrījies no tumsonības un dvēsele kļuvusi brīva no kaislībām. Līdz tam brīdim pat ļaužu acīs ievērojamas personības nedzīvo garīgi, kaut arī kristietībā teorētiski pārzina detaļas un smalkumus – viņi spēj tikai prātuļot, vadoties no sava cilvēciskā saprāta un intelektuālajām zināšanām. Šādi cilvēki nereti nokļūst sava miesīgā prāta valšķīgajos slazdos, un, kas ir sliktāk par visu, - patiesā saprāta apgarotos uzskata par greizi domājošiem. Formāli lūgdamies, tikai ārēji izrunājot tekstus lūgšangrāmatā, viņi iekšējās lūgšanās kalpus uzskata par garīgos maldos savaldzinātiem nejēgām. Bet būtībā paši ir ar maldiem savaldzinājušies nejēgas. Viņu ceļš ved nevis pretim pestīšanai, bet prom no tās.

Dižie pagātnes svētie tēvi, kas izkopa lūgšanos ar prātu un sirdi, par Jēzus lūgšanu rakstīja daudz. Taču viņi sāk ar apceres jeb meditācijas, t.i., lūgšanās augstāko pakāpju aprakstu, aplūkodami pašplūstošo lūgšanos prātā un sirdī un izlaižot iepriekšējās – sākuma pakāpes. Tikai retais no viņiem pieskaras aktīvajai lūgšanai prātā un sirdī, kuras izkopšanu dažkārt apgrūtina nosapņoti kārdinājumi. Turklāt agrīnie svētie tēvi rakstīja lakoniski un aizplīvuroti, un tam ir savi iemesli.

Tai laikā, kad viņi rakstīja par Jēzus lūgšanu, pieredzējušu skolotāju bija daudz, un nebija vajadzības detalizēti aprakstīt sākuma stadijas, jo bija no kā saņemt pamācības. Rakstus izlasīt varēja arī jebkurš nesagatavots cilvēks, bet labumu gūt spēja vienīgi sagatavotais. Tālab arī tēvi rakstīja īsi un aizplīvuroti. Sagatavotais tur saprata visu vajadzīgo, bet nesagatavotajam īsais un mazsaprotamais teksts aizmirsās, nenodarot kaitējumu saprātam. Ne visi aptver, ka garīgā lūgšanās cilvēkā iestājas vienīgi pēc tam, kad viņš ir pilnībā nodevies Dieva gribas pildīšanai. Līdz tam brīdim mēdz būt vienīgi aktīvā, darbīgā lūgšanās. Rūgti maldās tas, kurš to uzskata par garīgu lūgšanos. Ja neizkoptā miesas prāta darbība tiek uztverta kā garīga, tad tā ir visai apbēdinoša ilūzija.

Mūsu laikos nopietnu lūgtiespratēju tikpat kā vairs nav palicis. Ikviens, kurš ir nolēmis vingrināties lūgšanā, jau pašā sākumā tiek pakļauts šaubām par savas darbības pareizumu un veiksmi. Nedaudz papūlējies, bet augļus neredzēdams, viņš pamet novārtā šo svēto nodarbi, bet dažkārt pat sāk to zaimot. Tādā veidā cilvēks attālinās no iespējas iemantot dievišķo saprātu, ko uz zemes atnesa Kristus: «pār pasauli uzausa saprāta gaisma». Bet šī attālināšanās atsviež atpakaļ tai pašā prāta tumsībā, kādā cilvēce atradās pirms Kristus atnākšanas. Kad ir zaudēta spēja saprātīgi slavēt Dievu, tad Viņš tiek godināts vienīgi ar mēli, taču vārdi bez saprāta klātbūtnes sirdi nevis aizdedzina, bet apslāpē. Tā nu es, par spīti savai nevarībai, raudādams un sava vājuma satriekts, tomēr ļoti vēlos, lai turpinātos saprātīga Dieva godināšana, lai nemazinātos, bet pieaugtu to skaits, kuri savās sirdīs gatavo mitekli Viņam. Visiem patiesi alkstošajiem slavēt Dievu esmu uzdrīkstējies teikt šos vārdus nevis kā pamācību, jo jūs paši esat saprātīgāki par mani, bet gan kā brālīgu padomu, daloties ar to, kas nu manā nabadzībā man pieder. Nepaļaujoties uz saviem spēkiem, bet cerot vienīgi uz Visuvarošo Kunga spēku, norobežojoties no paša pārgudrības un visa tā, kas nerod apstiprinājumu Svētajos Rakstos jeb Svētā Gara iedvesmotajos svēto tēvu darbos, kas tapuši grēku nožēlā aizvadītā dzīvē – es izklāstu to, pēc kā savulaik pats izjutu lielu vajadzību, kad alktin alku burtiski pēc ikviena šeit uzrakstītā vārda.

Protams, ka šeit aprakstīts vienīgi pats galvenais, tas, ar ko jāsaskaras ikvienam grēku nožēlotājam; te atsegta pati būtība, kas jāzina ikvienam. Tas, kas palicis neizteikts, ir otršķirīgs, un dvēselei tāpēc bojāeja nedraud. Pieņem, Kungs, šo darbu par godu Tavam Svētajam vārdam, un mani iedvesmodams, palīdzi to pienācīgi pabeigt, lai Tavas patiesības izslāpušās dvēseles rod pestīšanu.

«Ja grasies kalpot Kungam Dievam, tad sagatavo dvēseli savu kārdinājumiem» (Sīr. 2:1). Ielāgo, ka nolēmis sekot Kungam, Viņa dievišķajai mācībai, savā ceļā sastapsi kārdinājumus. Uzskati, ka miesa, pasaule un velns – tavi ienaidnieki, taču arī tu pats sev esi ne mazāks ienaidnieks. Kopš šī brīža, atsakoties sekot visām savas gribas vēlmēm, tu atvadies no mierīgās dzīves un nepārtraukta cīņa kļūst par tavu likteni. Grasīdamies uzsākt Jēzus lūgšanos, neceri uz rāmu dzīvi, bet gan uz visdažādāko ciešanu pārvarēšanu, ko mums sagādā miesa, pasaule, velns un pašu patmīlība.

Ciešanas nāk gan no ārienes, gan no iekšienes, taču to spiedienu mazina Dieva žēlastība, kas pestīšanas izslāpušo neļauj apbēdināt vairāk, nekā viņš ir spējīgs izturēt. Dieva žēlastība ciešanas pieļauj tik, cik tas atbilst glābties alkstošā prāta un dvēseles spēkiem, nevis ļauno garu iegribām. Šādas žēlastības vadīts, cilvēks norūdās pacietībā, iemācās uzticēties Dieva gribai, lai nezaudētu cīņas sparu. Viņš sakrāj pieredzi, mācīdamies cītīgi turēties pie lūgšanas, un pārbaudījumos gūst zināšanas un gudrību.

Ja tu, brāli vai māsa, gribi iegūt nepārtraukto dievatziņu un nemitīgā lūgšanā ar Viņu kā ar draugu vaigu vaigā sarunāties, tad lūdz, lai Kungs tev dāvā no viltus zināšanām pasargātu skolotāju, kurš pēc paša, kaujās gūtās pieredzes zina dižo grēknožēlas un lūgšanās ceļu. Pieredzējuši padomdevēji ir liels retums, taču, pateicoties Dieva žēlastībai, joprojām tiek uzturēti un ir sastopami arī mūsu laikos. Meklē pieredzējušo no visas sirds, ar asarām lūdz no Dieva, lai Viņš norādītu uz tādu skolotāju, kurš zina nemaldīgo grēknožēlas ceļu. Taču ielāgo, brāli vai māsa, ka nekādā gadījumā nav jāmeklē brīnumdaris. Neskaties uz ārējām pazīmēm, bet meklē tādu, kurš patiesi pazīst garīgo dzīvi un cīņu, kam piemīt garīgais saprāts un ir atklājušies Debesu Valstības noslēpumi. Meklē, kurš spēj atklāt Tevī pašā mītošo Debesu Valstību un ir iepazinis visus sātaniskos glaimus ar visām velna viltībām. Šāds garīgs vīrs pazīst to sirds smagumu, kāds mēdz būt no velna uzjundītajām kaislībām. Viņš zina un spēj palīdzēt jebkādās ciešanās, spēj atbrīvot no jebkāda apjukuma radīta smaguma. Raugies tikai, lai tev būtu stingra ticība šādam cilvēkam, līdzīgi ticībai uz Dievu, jo šādu cilvēku vada Pats Dievs.

Ja Dievs tev sūtīs šādu audzinātāju, tad pieķeries viņam ar visu savu sirdi un neuzdrošinies jelkad kļūt neuzticīgs jeb arī neievērot viņa padomus. Turi viņu par Pašu Kristu un atceries, ka svētie tēvi ir teikuši sekojošo: «Ja ieraudzīsi savu skolotāju guļam vai gulšņājam, ēdot, dzerot, tērzējot vai citu ko tādu darot, tad savas mazdūšības dēļ tu tāpēc nedrīksti krist kārdinājumā, jo viņš ir tīkams Dievam ar visu savu rīcību, un šādas lietas viņam kaitēt nespēj.» Cieši ielāgo, ka viņš ir tavu darbu soģis, nevis tu – viņa, tev ir nepieciešamība pēc viņa, nevis viņam pēc tevis. Viņš ir uzvēlis uz pleciem tavu nespēku un pacieš tavu patvaļu, bet tu viņam esi kā nasta, ko viņš nes aiz mīlestības pret tevi. Viņā, cilvēkā, kurš pacēlies līdz īstenajam garīgajam saprātam, sirdī mājo un valda Pats Dievs, un viņa griba allaž mēdz būt tīkama Dievam, jo pakārtota Viņa gribai. Līdzīgi svētajiem Apustuļiem viņš kalpo ļaužu pestīšanai. Paklausi viņam arī tad, ja tev kaut kas nepatīk, pieņem un glabā to kā nenovērtējamu dāvanu. Mīļuprāt uztver no viņa atmaskojumus, dzēlienus un visu, kas ierobežo tavu gribu, jo šādā veidā viņš dziedē tavas dvēseles brūces un padara nekaitīgas tavas iegribas, modina tavu prātu un dvēseli no grēkākrišanas garīgās nāves.

Dievišķā spēka stiprināts, šāds audzinātājs savējo prātu un dvēseli jau ir uzmodinājis no garīgās nāves, attīrījis no kaislībām un dēmoniem savu sirdi tā, lai tajā nepārtraukti iemājotu Trejādīgais Dievs: «un mēs nāksim pie Viņa un ņemsim pie Viņa mājas vietu» (Jņ 14:23). Šāds padomdevējs ir gudrākais starp gudrajiem, izcils filozofs, pat, ja nekādās skolās nav skolojies. Viņš ir patiess dievvārdu sludinātājs, kas sludina nepārtraukti, jo viņš dzīvo Dievā, pēc Dieva prāta. To saka un uz to norāda svētie tēvi, par svētīgu atzīdami pakļaušanos pieredzējušam audzinātājam, kas audzēkni atbrīvo no jebkādām rūpēm par sevi. Ir tikai bez iebildumiem jāizpilda viss, ko audzinātājs liek.

Savukārt, tu – skolotājs, tēvs un vadītājs garīgajā gudrībā, pirmām kārtām, pārbaudi pats sevi, pārliecinies, vai tev piemīt patiesi garīgs saprāts, Svētā Gara svētīts, Dieva dots prāts, lai, pilnīgā dvēseles mierā atrazdamies Dievā, sniegtu saviem ganāmajiem garīgajiem bērniem lietderīgus padomus, nekļūdīgi vadot tos pa ērkšķaino grēku nožēlas ceļu līdz patiesajai garīgajai gudrībai.

Taču, ja tev, audzinātāj, nav patiesā saprāta, bet, pateicoties paļāvībai uz Dieva gribu, ir tikai patiesās zināšanas, tad arī šajā gadījumā tu vari vadīt savus bērnus pa grēku nožēlas ceļu. Tomēr patiesi garīgas gudrības jautājumos esi padomdevējs vienīgi sev, atturoties no citu skološanas, tāpēc ka tu neesi vēl pacēlies līdz patiesajam saprātam.

Tāds, kuram nav ne īstenā saprāta, ne patieso zināšanu, citus vadīt nespēj. Tas būtu ļoti bīstami, jo šāds cilvēks vēl tikai virzās pa grēknožēlas ceļu. Bet tas, kurš joprojām atrodas uz grēknožēlas ceļa, pestīšanu vēl nav iemantojis. Kurš pats ir ceļā, tas turpina pieļaut kļūdas un nereti patiesību pataisa par meliem, bet melus dēvē par patiesību. Patieso zināšanu neiemantojušais nespēj mācīt citus, pat ja viņš ir oficiāli izglītots teologs. Viņš pats dzīvo kaislībās, kas pilnībā pār viņu valda, kā gan viņš spētu kādu atbrīvot no kaislībām? Patiesību neizpratušais labuma vietā mācekļa ceļā liek lielus šķēršļus. Šie audzinātāji bieži vien paši sevi uzskata par īstiem vadītājiem, taču patiesībā ved savus ganāmos pretim bojāejai, un kas ir vēl ļaunāk, īstos Dieva patiesības skolotājus uzskata par maldos iestigušiem, un atrauj garīgos bērnus no pieredzējušiem padomdevējiem, paši pilnībā atrazdamies kaislību un grēku valgos.

Brāli un māsa! Ja tu esi ilgu laiku lūdzis Dievam dāvāt tev garīgo vadītāju, bet neesi to saņēmis, ja esi to neatlaidīgi visur meklējis, bet neesi atradis, jo mūsu dienās tādu ir liels retums, - nekrīti izmisumā, «cilvēkiem tas nav iespējams, bet Dievam visas lietas iespējamas» (Mt 19:26). Paļaudamies uz Dievu, cieši apņemdamies neatkāpties no izraudzītā ceļa, stingrā ticībā, ka Kungs ir līdzās tiem, kas Viņu piesauc, rīkojies, kā šeit norādīts.

Ar to vien, ka Kungs dāvājis tev ierosmi uz lūgšanas darbu, Viņš jau ir apliecinājis tavu aicinājumu tajā. Dievam šis darbs ir tīkams. Viņš Pats palīdzēs to uzsākt. Jo Viņš palīdz ikreiz, kad tiek izrunāta lūgšana, un arī ikviens atsevišķs vārds nāk pār lūpām ar Viņa palīdzību.

Kamēr vien tu vingrinies lūgšanā, Viņam labpatīk būt kopā ar tevi, un Viņš vēro tevi. Viņa Svētība vienmēr un visur pavada tavu lūgšanu. Viņš atbalsta tevi, apmāca, ved pie saprašanas gan pātagodams, gan žēlodams. Ar Savu sodu Viņš pauž Tēvišķīgo mīlestību pret tevi. Viņš tevi pērs, taču vienlaicīgi pieņems tevi kā dēlu, rūpēdamies, lai tu gūtu rūdījumu. Viņš vēros, kā tu Viņu mīli vai apliecini savu mīlestību, pieminēdams Viņu savās lūgšanās.

Atkarībā no tavas paša uzcītības, no neatlaidīgas uzcītības, piesaistot lūgšanai prātu un sirdi – Kungs palīdzēs tev ar Savu svētību lūgšanos apgūt un pasargās tevi no grēka. Nav viegli apgūt dēla padevību Dievam, taču tālab nav jāskumst, galvenais, neļaujoties izmisumam un bezdarbībai, nekad nepamest lūgšanos. Kungs tev palīdzēs un bēdas ies secen.

Nešauboties dzen prom iedomas, ka lūgšanās pūļu rezultāti izpaliek, jo nemēdz būt tādu lūgšanu, kas nenestu labumu un augļus. Tas, ka šis darbs šķiet neauglīgs, ir nezināšanas rezultāts, kad cilvēks nesaprot, kādi mēdz būt lūgšanās augļi, kas tostarp jau top Dieva svētības briedināti. Lūgšanās pūliņu rezultātā dvēselē uzdīgst visi tikumi, un tas notiek nemanot. Cilvēka uzdevums ir nepamest lūgšanos, piespiest sevi cik vien spēka uzmanīgi šo darbu veikt. Bet par visu pārējo ir jāpaliek cerībā uz Dievu, jāgaida no Viņa žēlastību, pakļaujoties Viņa gribai. Tad Kungs, ar Savu svētību ņemdams dalību lūgšanā, dod lūdzējam visu vajadzīgo atkarībā no viņa centības.

Lūgšanās vingrinājumos liela nozīme ir, cik bieži atkārtojas lūgsnas un vai pastāvīgi tur prātā Kungu kā savu izredzēto. Pamazām prāts kļūs uzmanīgāks, kas arī ir lūgšanās auglis. Līdz ar uzmanības pastiprināšanos cilvēks sāks sevī pamanīt arvien vairāk no sirds nākošā ļaunuma, jo tur – sirdī mīt kaislības uzjundošais velns. Ļaunums sevi izpauž caur dažnedažādām domām un vēlmēm, un pēc pestīšanas alkstošais prāts nedrīkst tām pievērst ne mazāko uzmanību, ignorējot tās, visa uzmanība jāveltī kaislību slāpētājai – lūgšanai. Tā tad nu arī ir cīņa.

Grēkus nožēlojošais cilvēks lūgšanās augļus var nepamanīt. Slepenība nāk par labu viņam pašam, tā to ir iekārtojusi Dieva žēlastība, jo cilvēku pārāk bieži pārņem iedomība. Lūdzējam šķiet, ka viņš stāv uz vietas vai pat ka viņš kļūst vēl sliktāks. Viņš no jauna pievēršas lūgšanai un atkal redz tikai savas šķietamās neveiksmes. Atkal un atkal lūgšana padzen uzmācīgās domas, - rezultātā prāts tās atklāj arvien vairāk, un šādā cīņā cilvēks pamazām kļūst lēnprātīgs, iemācās sevi uzticēt Dieva gribai, un tieši tas arī ir visvairāk nepieciešams.

Viss, kas veicina cilvēka pestīšanu, – nāk no Dieva žēlastības, atbildot uz cilvēka labprātīgo vēlmi glābties, uz viņa uzcītību lūgšanās darbā, un atkarībā no šīs uzcītības rodas arī panākumi, - kā lūgšanā, tā arī pestīšanās ceļā vispār. Dižais lūgšanās darbs apliecina Kristus vārdus: «... jo kas nav piedzimis no augšas, tas debesu valstību nevar redzēt» (Jņ 3:3), jo svētība caur lūgšanu ar savu spēku spēj cilvēku pilnīgi pārveidot. Cilvēks tikai nedrīkst nekādā gadījumā pamest lūgšanos.

Cilvēka sirdī slepeni mītošais velns ārkārtīgi bīstas no koncentrēšanās lūgšanā, jo zina, ka tad cilvēka prāts spējīgs atklāt visas viņa viltības. Jo ilgāk cilvēks lūdzas, neatraudamies no Kristus vārda, jo ātrāk viņš nonāk pie pārliecības, ka bez lūgšanās dzīvot nav iespējams – pārtraucot lūgties, iedomas acumirklī sagrābj prātu un cilvēks kļūst par kaislību vergu.

Cilvēkam nav ar ko lepoties, jo visi nopelni par panākumiem pieder Dieva svētībai nevis viņam pašam. Arī paši par sevi šie panākumi nav vēl nekāda garīgā pilnība, bet vienīgi prāta atbrīvošanās no tumsonības, dvēseles attīrīšanās no kaislībām un cīņas iemaņu iegūšana. Kamēr cilvēks to nesaprot, viņš allaž cenšas būt par sevi augstās domās, nemanīdams, ka viņa prāts atrodas neziņas tumsā. Tālab tu, brāli vai māsa, liec to visu aiz auss, pirms ķeries klāt pie šī svētīgā darba, kas cilvēku spēj gan izglītot, gan padarīt šķīstu. Jau pašā sākumā apņemies lūgšanās mākslai veltīt visu savu dzīvi, kaut arī tas liksies grūti. Garīgās cīņas ceļš ir grūts, taču brīnišķīga ir paradīze un ilgots ir dvēseles Izredzētais – Kungs Kristus, un lūgšanās kalpošanas ceļš ir ceļš pie Viņa.

Paturi prātā, brāli vai māsa, lai cik lieli arī būtu kārdinājumi, lai cik šausminoši, nekādā gadījumā nekrīti izmisumā un neļaujies grūtsirdībai, bet allaž vērs uzmanību uz lūgšanā skaitītajiem vārdiem. Lūgšanu mēdz salīdzināt ar zizli, pret kuru atbalstījies, cilvēks var pastāvēt. Kad prātam gadās ļauties iedomām un vēlmēm, aizraujoties ar sapnī redzēto jeb ar kaut ko no triviālās apkārtnes, tad, atceroties par lūgšanu, tveries tūdaļ pie tās, un tu atgūsi dvēseles mieru un žēlastību un atkal varēsi virzīties uz priekšu.

Lūgšanu, tai skaitā arī Jēzus lūgšanu, svētie tēvi mēdz dēvēt par «tikumu māti», un tā tas ir tāpēc, ka atkarībā no panākumiem, kādus cilvēks gūst lūgšanā, aug panākumi arī pārējo tikumu izkopšanā. Līdzīgi bērnus barojošai mātei lūgšana baro visus tikumus, tālab vingrināšanās lūgšanā būtībā arī ir pestījošā dzīve kā tāda, kas prātu un dvēseli aizvada līdz visaugstākajai Dieva gudrībai.

Kad lūgšanās kļūs Svētā Gara darbības caurausta, tad tādi kļūs arī visi tikumi. Tālab tad nu arī papūlēsimies! Lūgšana vienmēr piemin Dievu, bet atminoties par Dievu, cilvēks pauž arī savu mīlestību uz Viņu. Lūdzoties cilvēks vienmēr nožēlo savus grēkus, un apzinās tad sevi kā grēcinieku. Izrunājot lūgšanu, cilvēks cīnās ar ļaunumu, paļaujoties nevis uz savām niecīgajām spējām, bet uz Dieva vārda spēku, tādā veidā atzīstot paša nespēku un godinot Dieva varenību. Lūgšana atver cilvēkam garīgā prāta acis, kas spēj saskatīt sirdī mītošos grēkus un savu paša vājumu, padarot cilvēku pazemīgu.

Apzinoties savu nevarību un vājumu cīņā ar ļaunumu, cilvēks sāk aizvien uzcītīgāk nodarbināt prātu ar lūgšanu, arvien pilnīgāk pakļaujot sevi Dieva gribai. Atkal un atkal lūgšanā vēršoties pie Dieva pēc aizstāvības pret velna uzbrukumiem, cilvēks atceras par nāvi, jo cīņa ar grēku nav atdalāma no domām par nāvi. «Grēks ir nāve», - un doma par grēku noved pie domas par nāvi, kas savulaik guldīs ķermeni zemes klēpī. Pārliecinājies, ka ar lūgšanos var uzveikt grēku, cilvēks ar tās palīdzību mācās kļūt vīrišķīgāks.

Lūgšana māca un pārliecina, ka ciešanas ir augstsirdīgi jāpanes, jo kārdinājumi un bēdas kļūst par nākamo zināšanu un pestīšanas cēloni. Tāpat visu pārējo tikumu, to skaitā arī mīlestības pilnību sasniedz caur lūgšanos. Svētie tēvi, dižie iekšējās kalpošanas radītāji, patieso Dieva noslēpumu apcerētāji, lūgšanu iedēvēja par zizli un dziļā pārliecībā paskaidroja: «Kurš balstīsies uz zižļa – uz lūgšanas, tas nekritīs, pat ja arī kritīs, nesasitīsies, bet celsies un ies tālāk».

Tāda ir svēto pārliecība, un, kad sātans mēģina dvēseli samulsināt, tad lai cilvēks savu prātu sargā ar lūgšanos un ir mierpilns, jo, pievēršot uzmanību lūgšanai, viņš uzvar ienaidnieku. Lūgšanas vadīts, panākumiem vainagots, cilvēks mierīgi var doties uz priekšu, par ko arī man savā gara nabadzībā, neraugoties uz visāda veida trūkumiem un prāta aprobežotību, ne reizi vien ir nācies pārliecināties.

2. Mutvārdu lūgšanās

Darbu ar Jēzus lūgšanu, tāpat kā ar jebkuru citu, sāk, sevī radot lūgšanos vārdiem. “Kungs, Jēzu Kristu Dieva Dēls, apžēlojies par mani, grēcinieku” – tā vairākas reizes atkārtodams, cilvēks piesauc Dievu, pēc tam, kad noskaitītas tradicionālās rīta un vakara lūgšanas, jeb vispār vienmēr, visur, jebkuros apstākļos un saskaņā ar garīgā tēva norādījumiem. Tiem, kam tēva nav, tāpat jācenšas lūgties vienmēr un visur.

Noteiktās rīta un vakara lūgšanās, kuras skaita pēc lūgšangrāmatas, var papildināt ar piecsimts Jēzus lūgšanām. Skaiti, cik vien iespējams uzmanīgi, darot tā: pirms nolikuma (t.i., klausībā noteiktajām lūgšanām) trīsdesmit trīs reizes līdz zemei paklanies, bet, pārejot uz Jēzus lūgšanos, klanies trīsreiz līdz zemei pēc katra simtnieka un vienreiz līdz pusei pēc katra desmitnieka. Fiziska nespēka gadījumā līdz zemei var neklanīties. Tā vietā var klanīties līdz pusei vai vienkārši pārkrustīties un, uzmanīgi sekojot vārdiem, droši turpināt lūgties. Pirms svētkiem un svētkos arī var klanīties tikai līdz jostas vietai.

Sajūtot vajadzību, Jēzus lūgšanu skaitu drīkst pavairot ar simts, divsimts, trīssimts, četrsimts, piecsimts lūgšanām, bet grāmatas lūgšanu skaitu samazināt. Var skaitīt pa tūkstotim gan rītos, gan vakaros. Ja radīsies nepieciešamība pēc vēl lielāka lūgšanu skaita, tad palielini to un attiecīgi mazāk lūdzies pēc grāmatas. Ja sajutīsi pastiprinātu vēlēšanos un iekšēju nepieciešamību skaitīt Jēzus lūgšanu nolikuma vietā, tad ļaujies šai vēlmei. Lai Jēzus lūgšanās iemaņa nostiprinātos, vari skaitīt tikai rīta un vakara lūgšanas, bet ne citus tekstus.

Pamazām prāts savāksies, un to pārņems lūgšanās sajūta. Rūpējies, lai starplaikā starp nolikumiem Jēzus lūgšana netiktu pamesta. Attiecīgi tam pakārto un pārkārto visas darīšanas, pielāgo savas dzīves ārējos apstākļus, cik vien iespējams vairies no garām runām.

Šķiet, ka tas nav grūti. Kas gan vēl var būt vieglāk par īsās lūgšanas atkārtošanu tās nedaudzajos vārdos? Praktiski tas tomēr nav nemaz tik vienkārši. Dvēsele, kas nav radusi atcerēties Dievu, kas agrāk ļāvās jutekliskai dzīvei, tā vietā, lai turētos pie Dieva, turpina izklaidēties ar daudzveidīgajiem, atmiņā saglabātajiem redzes, dzirdes, ožas, garšas un taustes iespaidiem. Jutekliskā atmiņa paverdzina prātu, lai gan pār visu iekšējo dzīvi, ieskaitot piecus jutekļus, cilvēka prātam pienāktos valdīt, nevis pakļauties. Ar jutekļu palīdzību atmiņā gūtie iespaidi sagūsta prātu un sirdi – cilvēciskās būtnes pašu būtību, visdārgāko krustpunktu, ko Dievs sev izraudzījis par mitekli.

Kad cilvēks ar prātu un sirdi ļaujas jūtām un juteklībai, tad dvēsele sāk dzīvot kaislību dzīvi, kas ir zemākstāvoša par dabisko. Jūtām valdot pār prātu, tas kļūst iegribu vergs un zaudē Dieva brīnumvelti – brīvību, novedot līdz pilnīgam haosam cilvēka iekšējo pasauli. Jūtas, kas nav radinātas modri līdzdarboties lūgšanā, aizraujas ar visu, kas uztverē pagadās gan iekšēji, gan ārēji. Cilvēks ar tādu iekšējo nesakārtotību nespēj ne attapties, ne nosargāt sevi garīgi, pat gribēdams viņš nespēs savaldīt jūtas un prātu. Viss viņā aiz nesakarības un neuzmanības top sabojāts. Tāpēc jau lūgšanās darba pašā sākumā cilvēkam jābūt gatavam cīnīties ar visu savas iepriekšējās dzīves uzbūvi, lai saņemtu svētību kā palīdzību pilnīgai pārdzimšanai un varētu atmest sevī visu pretdabisko.

Skaitot lūgšanu, cilvēks “aizsapņojas”, tad attopas un atsāk lūgšanos, bet pēc brīža atkal aizdomājas, atkal atceras, turpina skaitīt. Atkal un atkal zūd lūgšanas pavediens, novirzoties no tā ar atmiņā uzplaiksnījušiem seniem iespaidiem vai pa jaunam uztverot kaut ko no tuvākās apkārtnes. Sirdī glabātās atmiņas uzrodas dažādu iedomu veidā, un tad jau arī velns tūdaļ nekavēdamies piejauc tām kaut ko no sevis. Ja vien cilvēks ir nolēmis izturēties uzmanīgi pats pret sevi, tad uzreiz atklās iekšējā pasaulē notiekošo. Jo uzmanīgāk, jo modrāk lūgšanas laikā darbojas prāts, jo drošāk var atturēt jūtas no izklaidēšanās un aizvien striktāk top samanītas no sirds nākošās ļaunās iedomas. To jau var vērtēt kā zināmu sasniegumu caur lūgšanos.

Lai cik ar iedomām būtu novirzīta uzmanība, lai cik nevarīgi ritētu lūgšanās darbs, nevajag to pārtraukt. Nevajag pamest lūgšanos, gluži otrādi, aizvien sirsnīgāk jāpieķeras tai, lai iztīrītu sirdi no grēka vātīm. Lai cik reizes prāts neaizmirst lūgšanos, atceroties sāc atkal un atkal. Pieaugot uzcītībai, Kungs mazinās tavu izklaidību, un tava uzmanība, kaut arī lēnām, nostiprināsies. Jo ilgāk cilvēka prāts nododas lūgšanai, jo tiešāk tas ar Kunga palīdzību tuvojas Eņģeļa līmenim, pārtiekot no lūgšanas kā no barības.

Esi vienmēr nodarbināts ar lūgšanos – dienā, naktī, vakarā, rītā, gan mājās, gan promesot, ceļā un darīšanās, stāvot un ejot, guļot un sēžot, saskaņā ar lūgšanu nolikumiem un arī bez. Izpildi lūgšanu vienmēr. Kāpēc? Tāpēc, ka ne vien kaislības, bet arī tikumi iesakņojas ar pieraduma palīdzību. Vieni un tie paši labie darbi ir apgūstami atkārtojoties, jo kļūst par paradumu un viegli padarāmi kā kaut kas pilnīgi dabisks. Tāpat arī grēks atkārtojoties pārvēršas par kaislību. Kaislība, kļūstot stiprāka, padara grēku par paradumu, šķietami pielīdzinot to dabiskai īpašībai, spiež cilvēku grēkot pat pret viņa gribu.

Pie Jēzus lūgšanās darba, tāpat kā pie citiem tikumiem, ir jāpierod. Uzcītīgi jācenšas vienmēr – gan priekos, gan bēdās – turēties pie lūgšanās. Uzcītības rezultātā ar Dieva svētību lūgšanās kļūst par paradumu, cilvēks kļūst spējīgs veikt lūgšanās varoņdarbu. Tieši pastāvība, izrunājot lūgšanas vārdus, veido pieradumu. Mutiskajai lūgšanai nepieciešams liels skaitliskais daudzums. Jācenšas noskaitīt iespējami vislielāko lūgšanu skaitu diennaktī. Pamazām skaits palielināsies atkarībā no lūdzēja prāta uzmanības un uzcītības.

Līdz ar mutisko lūgšanos velns, miesa un pasaule uzdarbojas gan no ārienes, gan iekšienes, novirzot prātu no lūgšanās. Cīnies ar ļaunuma vīzijām prātā, izmantojot pašu lūgšanu – tikai tai pievēršot uzmanību, aizdzen jebkuru ļaunumu. Lūgšana ir tā, kas uzsāk cīņu ar ļaunumu un grēku, un ar lūgšanos pieaug cīņas spars. Saviem spēkiem cīnīties ar velnu un grēku nav iespējams.

Mutiski vingrinoties Jēzus lūgšanā, jāzina, kā dzīvot ārēji. Lai kādi arī būtu apstākļi, lai kādi būtu profesionālie pienākumi, lai kādā klausībā ar būtu iesaistīts lūdzējs, jebkurā gadījumā viņam jātiecas pēc vientulības un jāsargā lūpas no sarunām. Tiem, kuriem lūpas nav lieki jāvirina, lūgšanas rit biežāk un raitāk. Nevajag aizmirst, ka pats Dievs noraugās uz uzdrīkstējušos. Apvainojumus un pazemojumus jāpanes pacietīgi un bez ierunām jāpiedod. Nekādā gadījumā nepieminēt ar ļaunu pāridarītājus. Laiku pa laikam no sirds dziļumiem jānopūšas par savām kļūmēm ar vārdiem: “Dievs, esi man – grēciniekam žēlīgs!”, bet, vēršoties pie Dievmātes: “Dieva Māte, nepamet mani - grēcinieku!” un līdzīgi jālūdz arī Sargeņģelim, pēc tam nemitīgi atkal un atkal sevī radot Jēzus lūgšanos.

No darba un klausības brīvajā laikā vai arī, kad prāts pagurst no lūgšanas sasprindzinājuma, jālasa dvēselei derīgas grāmatas. Ieteicams lasīt svēto tēvu dzīves stāstus, kā arī grāmatas par jaunāko laiku godprātīgiem garīgajiem cīnītājiem, Evaņģēliju, svēto Apustuļu darbus un vēstules. Šajā periodā tādu izcilu grāmatu lasīšanai, kurās stāstīts par garīgo apceri, ir iespējamas nevēlamas sekas, tādas grāmatas līdz zināmam laikam labāk nolikt malā. Nenorūdītā prātā to lasīšana var radīt nepārvaramas skumjas, kas novājina prāta spējas tā, ka ne tikai šajās grāmatās ieteiktais nav izpildāms, bet nav vairs pa spēkam arī iepriekš apgūtais. Samulsinātais prāts kļūst apātisks un attālina sevi no Dieva svētības. Grāmatas, kas tikumiski neaudzina, t.i., nereliģiozo literatūru, vispār šajā periodā nav jālasa. Visnotaļ rūpējies par savu tikumisko stāju un paļaujies cerībā uz Dieva svētību caur lūgšanos.

Ja esi stiprs un vesels, tad miegam pietiek sešas vai septiņas stundas, bet slimais un novājinātais drīkst gulēt astoņas stundas diennaktī. Tā turies, līdz lūgšana pati noregulēs miega ilgumu, cik tā ļaus, tik arī atpūtīsies. 6-7-8 stundu miegs nepieciešams tāpēc, ka Jēzus lūgšana prasa sasprindzinātu prāta darbību, kāda iespējama tikai ar atpūtušos galvu. Citādi prāts nespēs būt uzmanīgs.

Pārtika vienmēr jāuzņem atturīgi. Tas nozīmē, ka, pieceļoties no galda, jājūtas nedaudz nepaēdušam. Tāpat pieradini sevi atturībā no dzeršanas. Alkoholiski dzērieni vispār nav jālieto, lai neuzbudinātu iekāri un netiklas kaislības. Treknus ēdienus lieto maz, lai neradītu nevaldāmu iekāri un smagu kuņģi, kas izraisa miegainību un prātu noskaņo uz bezdarbību. Uzturā visvairāk lieto gavēņa ēdienus, jo tie ir viegli sagremojami. Esi pateicīgs Dievam par Viņa labsirdību, stingri pieturoties pie pārliecības, ka šāds uzturs ir tev pietiekošs, lai tu būtu vesels un lai varētu turpināt lūgšanos. Ēdienus gatavo vienkāršus, bez jebkādas izsmalcinātības.

Lietišķas darīšanas un vispār visu dzīvesveidu ir nepieciešams, cik vien iespējams, vienkāršot, lai nebūtu lieki jārūpējas par ārišķīgām lietām, kas var novirzīt sānis un izkliedēt prātu. Ielāgo, ka cilvēks šajā pasaulē ir tikai viesis un ceļinieks. Esi pārnakšņojis, nekavējies – steidzies pretim mūžībai, atceries, ka būs jādod atbildi par nodzīvoto laiku virs zemes. Ne ar ko laicīgu, kaut arī ļoti svarīgu, neaizraujies – dzīvošana šajā pasaulē nav domāta kā pašmērķis, bet lai sagatavotos mūžīgajai dzīvei. Stingri ielāgo arī to, ka cilvēkam uz zemes ir lemts ciest, nevis priecāties: «Pasaulē jums būs bēdas» (Jņ 16:33).

Pieradini sevi iztikt ar pašu nepieciešamāko. Viss liekais prasa arī liekus rūpestus, laupa daļu no tā laika, kas tev dots dvēseles labumam, lai slavētu Dievu. Vienmēr un visur pieturies tikai pie tā, kas veicina pestīšanos – tālab jau arī Radītājs mūs ir izmitinājis šajā bēdu ielejā. Visiem spēkiem centies izvairīties no izklaides vietām, izdzēs tās arī no savas atmiņas. Ja apstākļu spiests esi tur nokļuvis, pēc iespējas ātrāk dodies projām, atceroties, ka galvenais par ko tev jārūpējas, ir, lai ar lūgšanas palīdzību tuvotos Dievam, bet kurš par to nerūpējas, kļūst atkritējs. Nekad neļaujies brīvi savām iegribām, - tās pazudina dvēseli un aptumšo prātu. Jo stingrāk iegrožosi savas vēlmes, jo vairāk meklēsi vientulību un klusumu Dieva dēļ, jo vairāk arī Kungs būs ar tevi, bet pavirša lūgšanās attālina no Dieva.

Mīli Dievu. Par mīlestību uz Dievu liecina savas paša gribas atmešana un Dieva gribas pildīšana. Dievam labpatīk, lai mūsu prāts būtu aizņemts ar nepārtraukto lūgšanos. Tad nu pacenties veltīt tai visus savus spēkus. Izvairies no visādiem sabiedriskiem izklaides pasākumiem, tādiem kā svinīgām pusdienām un tamlīdzīgi. Novērtē ikvienu laika sprīdi, kas dots lai iemantotu pestīšanos un izglītotu prātu, jo pēc nāves šis tavai glābšanai paredzētais laiks būs neatgriezeniski zudis. Bez svinīgām pusdienām var iztikt, bet izsargāties no kaitējuma, ko tās tev nodara, ir grūti. Un vispār, centies izvairīties no visa, kas traucē atrasties vienatnē, lai piepildītu vēlmi lūgšanā sarunāties ar Kungu.

Necenties savos lūgšanu pūliņos saskatīt panākumus, jo pagaidām, kamēr tu tikai apgūsti mutisko lūgšanos, lai cik tu arī nevēlētos dzīvot Dievā, tu dzīvo kaislībās. Cilvēks dzīvo ar sirdi, taču sirdī mitinās kaislības – grēcīgie paradumi. Nemitīga mutiskā lūgšanās nedaudz novājina kaislību ieraduma spēku, taču sirdi tās nepamet. Bēdz no jebkādām vīzijām, atklāsmēm jeb no kaut kādām īpašām spējām, lai kādā veidā tās arī izpaustos, lai cik svētas un žēlastības pilnas tās tev rādītos – neļauj nekur savam prātam noklīst, uzmanīgi ieklausies vienīgi paša skaitāmajā lūgšanā. Uzskati sevi par necienīgu iemantot jebkādas īpašas dotības, kā tas patiesībā arī ir. Nevis dotību dēļ tu esi sācis lūgties, bet pašas lūgšanās dēļ, lai iemantotu uzticību Dieva gribai. Taču to Dievs dāvā nevis iedomīgiem, visādu talantu, vīziju un atklāsmju kārotājiem, bet tādiem, kas sevi uzskata par necienīgiem ne tikai jebkādām garīgām spējām, bet arī šai ciešanu pilnajai dzīvei. Tādiem, kas redz savu grēcīgumu, jo sava grēcīguma apzināšanās mērs ir sirds attīrīšanas no grēka mērs. Lūdzoties pats svarīgākais ir prātā apzināties grēknožēlu. Ne jau pārdabiskās spējas tīkoja sv. Efraims Sīrietis, kad lūdzās: «Patiesi, Kungs Kēniņ, liec man atzīt manus grēkus un pasargi no mana tuvākā nosodīšanas». Un vēl : «Savus grēkus saskatījušais ir pilnīgāks par to, kurš redzējis Eņģeli», - pirmajam atveras garīgās acis, bet otrs ir redzējis tikai jutekliski.

Kā jau teikts, Jēzus lūgšanu ir jāskaita vienmēr un visur. Kad esi viens, tad ērtāk ir runāt čukstus, bet uzturoties starp cilvēkiem, jālūdzas pie sevis, t.i., vienīgi ar prātu. Lūgšanās sevī ir derīga arī vienatnē, jo dziļāk tā sevī, jo labāk tev. Iekšējās lūgšanas apgūšana palīdzēs tev arī cilvēku sabiedrībā būt nodarbinātam ar lūgšanos, pievēršot uzmanību tikai svētajiem vārdiem, slepus klusībā veicot sevis pestīšanas darbu.

Arī dievnamā, dievkalpojumā tavs prāts var būt nodarbināts ar Jēzus lūgšanu. Piedaloties liturģijā, īpaši Lielajā ektēnijā, kad visi lūdzēji cītīgi lūdz par savām pašu vajadzībām, dari tā arī tu, proti, lūdz Dievam piedošanu par saviem grēkiem. Bet, ja Jēzus lūgšana jau ir kļuvusi tik ierasta un tuva, ka tu to spēj skaitīt bez īpašas piepūles, tad skaiti arī šajā svētbrīdī. Jēzus lūgšanā, kas ir piedošanas lūgums Dievam par pilnībā nožēlotajiem grēkiem, ir ietverta visa lūgšanu un askēzes būtība. Ja baznīcas dievkalpojumam, it īpaši liturģijai tu spēj sekot ar lielu uzmanību, ja tavu prātu nenolaupa blakus domas, tad vari lūgties, kā tev pašam labpatīk. Taču nekādā gadījumā es neiesaku nenovērtēt visuvareno Jēzus lūgšanu, jo ar tās palīdzību var iemantot vispār visus tikumus.

Dzen no sevis prom visu, kas pasaulīgi izklaidē, parūpējies, lai arī tavas istabas – celles iekārtojumā nebūtu uzjautrinošu nieku. Kad radīsies vajadzība pēc kopīgām pārrunām un pārdomām ar citiem ļaudīm, tad pievērsies tēmām par nāvi, elli, grēkus nenožēlojušo likteņiem. Ja tevi pārlieku nomāc skumjas, tad atceries, ka no elles izbēg, pacietīgi panesot visas šīszemes bēdas, un padomā par paradīzi, par svētlaimi Dieva tuvumā, ko iemanto, pildot Dieva svēto gribu, pacietīgi panesot visu, ar ko vien dzīvē jāsaduras, domās skaitot Jēzus lūgšanu. «Caur daudz bēdām mums jāieiet Dieva Valstībā» (Ap.d. 14,22). Atdarinot Kungu, pacietīgi panesot zemes dzīvei nolemtās ārējās un iekšējās ciešanas, tās aizvietos mums elles mokas mūžībā, kļūs mums par simbolisku Kristus krustu, kas mūs ievedīs mūžīgajā dzīvē, t.i., Dievā, uz mūžīgu palikšanu.

Glābties – nozīmē ciest. Bez ciešanām nav iespējama pestīšana, tāpat kā Kristus sekotājiem uz zemes nav pilnīgas laimes: «Pasaulē jums būs bēdas» (Jņ 16:33). Kristus sekotāji zemes dzīvi pavada ciešanās, ciešanas ir viņu pastāvīgais pavadonis un tirāns, taču vienlaikus arī skolotājs debesu un Dieva gudrībā. Kristus Krusta ceļš ir akmeņains un ērkšķains, taču tas Kristus sekotājam dāvā īstās zināšanas, visu lietu un parādību patieso izpratni un viņš var kļūt par augsti mācītu teologu pat tad, ja pēc dabas bijis bez īpašām dotībām apgūt ārējas zināšanas.

Visas lietas ir jādara godīgi, neliekuļojot un neizdabājot, saglabājot sevi tīru, bez sirdsapziņas pārmetumiem. Mācies mīlēt cilvēkus, saskatīt ikvienā savu tuvāko, vai nu slimu jeb vāju, piedodot tam pārestības un aizvainojumus, ko viņš tev nodarījis. Savus nelabvēļus uzlūko kā labvēļus. Tā, it visā pazemojoties un pārmetot sev, var iemantot mīlestību pret citiem un cilvēku vidū dzīvot bez ienaidniekiem. Ar šādu apņemšanos tad nu arī vajag nodoties mutvārdiskajai lūgšanai, līdz tā kļūst ierasta.

Laiks, ko aizvada šajā kalpošanā, nav strikti noteikts, katram tas mēdz būt atšķirīgs. Jaunie, būdami centīgi, panākumus sasniedz ātrāk, bet gados vecākie – lēnāk, jo pieaugušo cilvēku atmiņa ir vairāk juteklības pārņemta nekā jauniem. Pilnīgi nekādus panākumus negūst vienīgi tie, kas negrib papūlēties savas pestīšanās labad. Mutiskās lūgšanās laikā mēdz būt neskaitāms daudzums uzmācīgu domu, gandrīz vai visas tās ar velna līdzdalību dzimst sirdī. Sirdij tuvu turētais Jēzus Kristus vārds ir kā akmens, pret kuru lūgšanā iedziļinājies prāts var satriekt visas kaislīgās iedomas. Mēdz būt tādas iedomas, kas neatkāpjas un nomoka cilvēku pret viņa paša gribu dienu, divas un vairāk. Tādas ir nepieciešams izstāstīt garīgajam tēvam vai mātei, bet, ja garīgā tēva nav, tad ir jāmetas Dieva priekšā uz ceļiem, lūdzot atriebties pretiniekam – velnam. Visu, ko tev saka garīgais tēvs, izpildi precīzi, un tad uzmācīgā iedoma, kas atmaskota un izklāstīta lieciniekam – garīgajam tēvam jeb pašam Dievam, pametīs tevi. Ja vien tavs garīgais tēvs ir iemantojis patieso saprātu, ja vien viņš stāv pāri sava skolnieka kārdinājumiem un saturā līdzīgas iedomas nemoka arī viņu.

Gadījumā, ja tev nav kam izsūdzēt savu uzmācīgo iedomu, apņemies kaut vai visu mūžu ar to cīnīties, nezaudējot cerību. Redzot tavu cenšanos un tavu cīņu, Kungs tev palīdzēs un apslāpēs iedomu, jeb arī, neatbrīvojot no cīņas, dāvās pacietību. Dievs kaut ko tādu pieļauj, lai tu caur cīņu un pacietību iemantotu pestījošu spēku un spētu cirst velnam galvā dziļu rētu. Izsūdzēt grēkus un iet pie Svētā Vakarēdiena vajadzētu pēc iespējas biežāk, taču ne pārāk, jo ir nepieciešams attiecīgi sagatavoties. Ja nav iespējas saņemt Svēto Vakarēdienu pat vienu reizi gadā, tad paļaujoties uz Kungu, saglabā sevī lūgšanos, un Kungs, redzot tavus labos nodomus, pieņems tavu vēlēšanos kā sakramentu.

Lūgšanās kalpošana palīdz prātā paturēt Dievu un apzināties savu grēcīgumu un bezpalīdzību. Rezultātā zūd pārliecība par savējo taisnību un paļāvība uz paša spēkiem. Cilvēks pārstāj uzskatīt, ka ir pelnījis kaut ko īpašu, jo, uzmanīgi novērtēdams savas domas un vēlmes, atklāj, ka līdz matu galiem iestidzis grēkos. Grēcinieks nav Dieva klātbūtnes cienīgs, un tāds neesi arī tu. Ievērojot iepriekš sacīto, lūgšanas laikā nepievērs uzmanību nekam neparastam ne sevī, ne apkārtnē – vai tā būtu kāda gaisma, siltums, svētā tēva vīzija vai kas cits, jo, izņemot uzmanības pilnu lūgšanu, viss cits pa lielākai daļai ir no velna.

Svētība lūdzējam nāk no pašas lūgšanās, attīrot prātu no tumsonības, bet dvēseli – no kaislībām. Tieši tas ir galvenais grēknožēlas ieguvums, nevis kas cits. Cilvēka prāts saņem svētību vienīgi, kad tas mierīgi lūdzas un ar Dieva vārda palīdzību uzveic mulsinošas iedomas. Pēc kaut kā cita tiecoties, prāts sēj pats sev postu un pļauj – neauglību, ciešanas un netiek vaļā no maldiem.

Tam, kurš nevēlas grēkot, dažkārt mēdz uznākt tā saucamās dabiskās iedomas. Lieki tās iztirzāt, jo tās ir nekaitīgas un bezjēdzīgas. Prāta uzdevums ir pieņemt tikai vienu domu – lūgšanu. Visas pārējās domas ir prātam nevajadzīgi garāmgājēji, ar kuriem pļāpāt dažkārt ir bīstami. Galvenais, nepievērst uzmanību neskaitāmajām iedomām, kas laužas prātā, tās visas izgaisīs bez pēdām, ja vien prāts būs aizņemts ar lūgšanos. Neviens nespēj uzvarēt prātu, ja tam talkā nāk Dieva vārds.

Mutiskajai lūgšanai nav vajadzīga īpaša gudrība un zināšanas, vajadzīga vienīgi centība un tad panākumi neizpaliks. Kaut kādu īpašu, grūti atpazīstamu kārdinājumu šajā periodā nemēdz būt; velns uzbrūk galvenokārt ar iedomām, drošības labad jācenšas nošķirties no ārējās pasaules. Mutiskajā lūgšanā vingrināties spēj ikviens, jāsargās tikai no redzamām un iedomātām vīzijām, bet jāatkārto un jātur prātā vienīgi lūgšana. Mutiskās lūgšanās perioda ilgums ir atkarīgs no lūdzēja centības un uzcītības, kā arī no sirds jūtu raupjuma (savaldītspējas), ko iemanto jau pirms lūgšanās darba uzsākšanas.

Lūgšanās vingrinājumu rezultāts ir ar Dieva svētības palīdzību iegūtās iemaņas. Par apgūtajām iemaņām liecinās tas, ka, uz brīdi aizmirstot lūgties, mēle pati no sevis izrunās lūgšanas vārdus, bet vārdi savukārt piesaistīs uzmanību, un prāts atkal pievērsīsies lūgšanai.

3. Aktīvā lūgšanās ar prātu

Ja Jēzus lūgšana tiek skaitīta prātā (domās), tad to dēvē par lūgšanos ar prātu, bet par aktīvo lūgšanos to sauc tāpēc, ka, pirms cilvēks pilnībā sevi pakļauj Dieva gribai, lūgšanās rit ar mērķtiecīgu piepūli, nevis pašplūstoši Svētā Gara ietekmē.

Kā iepriekš sacīts, pierodot pie mutiskās lūgšanās, prāts arvien atsaucīgāk un cītīgāk ieklausās mēles izrunātajos vārdos, bet, kā apgalvo svētie tēvi, – ieklausoties prāts sāk ar prieku pakāpeniski pakļauties lūgšanai. Galu galā, iemīļodams šo kalpošanu, tā vietā, lai ļautos no sirds izplūstošo iedomu karuselim, prāts uzsāk pats sevī radīt lūgšanos. No šā brīža, rodoties nevis mutē, bet prāta slepenajās dzīlēs, lūgšana vairs netiek izrunāta, bet prātā (iz)domāta. Ir cilvēki, kuriem no dabas piemīt tik attīstīts prāts, ka uzreiz bez vingrināšanās, pārlecot pāri mutiskajam periodam, viņi spēj veikt lūgšanos prātā.

Lūdzoties prātā, ar daudz lielāku skaidrību var pamanīt naidīgās iedomas. Prātā radusies, lūgšana ir dabiska prāta izpausme, tai līdzās visas citas uzmācīgās iedomas viegli atpazīt kā svešas un atmetamas. Prātam tas ir organiski: pievērst uzmanību paša dzīlēs radītajai lūgšanās domai. Prātā tad nostiprinās, palielinās gatavība atvairīt ar iedomām maskētos velna uzbrukumus. Uzmanīgi lūdzoties caur paša radītu domu, prāts kļūst daudz jūtīgāks un smalkāks nekā agrāk, kad tas ieklausījās vienīgi ar mēli izrunājamajos vārdos.

No šā brīža sava prāta uzbūvē cilvēks virzās pa Eņģeļu ceļu. Prāta lūgšanu savā būtībā baro un uztur gars, līdzīgi kā svētos Eņģeļus, kuru pastāvīgā nodarbība ir lūgšana, un tos arī uztur gars. No šā brīža bez bažām cilvēku var ietērpt eņģeliskā veidolā – iesvētīta mūka mantijā, bez bažām par viņu galvot, apliecinot, ka viņš devis Dievam svētsolījumu, matus nogriežot. Tāds tad jau ir kļuvis par Eņģeļu atdarinātāju.

Apšaubāma ir to cilvēka iesvētīšana mūka kārtā, kuri nav apguvuši lūgšanos prātā. Šķiet, tieši tālab mūslaiku (20. gs. 50. gadi - tulk. piez.) klosteru klausība atrodas panīkuma stāvoklī, ka lūgšanās prātā ir kļuvusi par ārkārtīgi retu parādību. Klosteru priekšnieki un priekšnieces, ar retiem izņēmumiem, nav apguvuši šo eņģelisko kalpošanu, kaut arī ārēji ir tērpušies Eņģeļu veidolā, ar šādu apģērbu izpelnīdamies nosodījumu. Tāpat tie, kurus viņi iesvēta mūku kārtā, arī neizceļas ar kaut ko atbilstošu Eņģeļu tēlam. Lūk, kāpēc mūsu klosteri ir pilni ar mūkiem un mūķenēm, kas, aizraujoties ar zinātnes gudrībām, no laicīgās sabiedrības atšķiras vienīgi ar apģērbu, nevis ar iekšējo sakārtotību, kāda piemīt tiem, kas līdzīgi Eņģeļiem nepārtraukti lūdzas. Bet, kas ir vēl ļaunāk, daudzi no viņiem iekšējo lūgšanos prātā uzskata par kļūdu un garīgajiem maldiem, jo mūku dzīvesveids, viņuprāt, aprobežojas vienīgi ar klostera ikdienas ārējiem noteikumiem. Taču Dievam ir vajadzīga mūsu sirds. Ja mēs attīrīsimies iekšēji, tad arī ārēji būsim tīri. Dievam ir vajadzīgs mūsu gars, mūsu prāts un dvēsele, nevis apģērbā ietērptā miesa.

Cilvēkam, kurš ir iemanījies lūgties domās, līdz ar to ir parādīta Dieva žēlastība, jo Dievs ir uzklausījis viņa grēknožēlu. Ar to Dievs pasludina, ka, turpinot sirds attīrīšanās darbu, cilvēks tiks svētīts ar pilnīgu piedošanu, un tad visas kaislības taps satriektas un padzītas. Lūgšanās prātā – Dieva žēlastība – ar savu svētību atdzīvina prātu un cilvēks nokļūst šīs kalpošanas gūstā. Lūgšanos prātā iemantojušajam nav jākrīt izmisuma bažās par savu pestīšanu, bet ar jo stiprāku ticību un ar vēl lielāku sparu jādodas tālākā cīņā ar velnu, kurš caur iedomām turpina savus uzbrukumus.

Ar laiku sirds uzmācīgās iedomas vairs nav tik rupjas kā agrāk, - tās izpaužas aizvien smalkākās formās. Izsmalcinātos kārdinājumu veidus ir grūtāk atpazīt, taču, kurš ir Dieva svētīts veikt lūgšanos prātā, saņem svētību arī cīņā ar velna viltībām. Prāts pamazām sāk pamanīt sirdī smalkos kārdinājumus, un sacērt tos ar saprātam kalpojošo lūgšanās zobenu. Ikreiz, kad ienaidnieka uzmācīgās domas ir pamanītas un noraidītas, velns spiests izdomāt arvien jaunas lamatas, taču arī prāts, stūrgalvīgi turēdamies vienīgi lūgšanā un visu pārējo noraidīdams, kā svētīgu dotību iemanto vēl lielāku izmanību velna uzbrukumu atpazīšanā.

Tas attiecas arī uz uzmanību. Ikreiz, kad tiek atmesta uzmācīga doma, nostiprinās uzmanība, ja tā joprojām paliek piesaistīta lūgšanai. Tāds ir cīņas likums. Prātu sāk kārdināt arvien smalkākas iedomas, taču, turēdamies pie uzmanīgas lūgšanās, tas izrāda savu nicinājumu velnam un mīlestību uz Dievu, bet katra šāda uzvara pastiprina uzmanību un prātu padara smalkāku. Uzmanīgs prāts ir spējīgs cīnīties ne vien ar iedomām, bet arī ar citiem žēlastības pieļautajiem sātaniskajiem kārdinājumiem.

Nereti velns pielavās ar šķietami gaišām iedomām, lai viltīgākā veidā novirzītu no lūgšanas, ko viņš ienīst vairāk par visu. Viņš stimulē spriedelēšanu par teoloģiskiem jautājumiem, atklāj nez kādus noslēpumus, piešķir kaut ko līdzīgu dižai apdāvinātībai un visādas citādas ilūzijas. Prāts, kurš sācis sapņot par apdāvinātību, tā vietā, lai izlūgtos grēku piedošanu; prāts, kurš pārgudri spriedelē par teoloģiskajām problēmām, aizmirsdams par savu aprobežotību; prāts, kurš pievērsies sakariem ar ļaunajiem gariem, tā vietā, lai grēknožēlas pilns nostātos Dieva priekšā; prāts, kurš saņem atklāsmes no dēmoniem un interesējas par kaut ko tamlīdzīgu, - šāds prāts ir pametis Dievu un pieslējies sātana kalpotāju baram. Dziļi ir šāda prāta maldi, un, kas ir ļaunāk par visu, - tas nepieņem gudrus padomus, palikdams savā tumsonībā.

Nav nekā augstāka cilvēkam kā prāta lūgšanā sarunāties ar visuresošo Dievu, vērsties pie Viņa ar visu savu apziņu, lūdzot grēku piedošanu. Lūgšana tiek dēvēta par tikumu māti, jo vienīgi ar tās palīdzību var iemantot visus tikumus un svētīgas dotības. Arvien vairāk un vairāk ieklausies savā lūgšanā, bet visu vareno un noslēpumaino, kad tas būs nepieciešams, Dievs paveiks pats, tad, kad tava sirds pilnīgi attīrīsies no kaislībām, Dieva griba piepildīsies it visā. Lūgšanā un caur lūgšanos darbojas Pats Kungs, bet viss pārējais, kas ir ārpus lūgšanās, nespēj uzvarēt velnu, jo tam nav patiesā spēka, lai cik arī labs un pestījošs tas izliktos.

Līdzīgi mutvārdiem, arī prātā lūdzoties, iesākumā nepieciešams daudzskaitlīgi vingrināties. Palielināt lūgšanu daudzumu ir nepieciešams tālab, lai prāts nostiprinātos domāšanas mākslā, lai, pakļaujoties Dieva gribai, domu darbība ik brīdi kļūtu par prāta ieradumu. Kad pēc miega vai cita kāda pārtraukuma, lūgšana pati no sevis sāk it kā skanēt domās, un, ja uzmanība vienmēr tiecas sajust lūgšanu, tad var uzskatīt prāta lūgšanu par apgūtu. Lūgšana nepamet cilvēku pie maltītes vai veicot kādu vienkāršu darbu. Ka lūgšana ir apgūta, liecina arī spēja turpināt prātā lūgties un vienlaikus fiziski sadzirdēt ko citu.

Šajā periodā, kad velna kārdinājumi kļūst aizvien rafinētāki un sarežģītāki, nav viegli tajos nesapīties. Ja ir nopietns padomdevējs – garīgais tēvs vai skolotājs, - tad nav arī problēmu, jo viņš spēj norādīt, kā jārīkojas, iepriekš it kā paredzēdams un brīdinādams no kārdinājumiem. Ja pieredzējuša vadītāja nav, arī tad nav jāpaļaujas bailēm – turies vienmēr pie lūgšanas, ieklausies tajā, bet visu pārējo dzen projām. Ikvienam lūdzējam Dievs sūta kārdinājumus atbilstoši viņa prāta spēkam, neko vairāk par Dieva pieļauto velns izdarīt nespēj. Vienīgais, kas nepieciešams cīņā ar velnu, ir lūgšanas zobens, bet kārdinājumi noder velna viltību atšķetināšanai un cilvēka prāta nostiprināšanai.

Prāts nedrīkst pievērst uzmanību nekādām pārdabiskām parādībām: ne gaismai, kaut arī tā nāktu no ikonas, ne balsij, pat ja arī dziedātu Eņģeļi. Prātam lūgšanā jāvēršas tikai pie neredzamā un visur klātesošā Eņģeļu Pavēlnieka. Kas gan var būt augstāks par to! Nekādā gadījumā nedrīkst pievērst uzmanību uz parādībām savā priekšā – Eņģeļiem vai svētajiem, jo līdz brīdim, kamēr cilvēks nav attīrījies no kaislībām, līdz viņš nav sācis pilnībā pildīt Dieva gribu, īstu parādību nemēdz būt, ir iespējamas vienīgi dēmoniskas vīzijas. Zinot to, prāts neaizrausies ar rēgiem, tie visi paies garām, Dieva žēlastība nepieļaus nepārvaramus kārdinājumus.

Lūgšanā allaž līdzdarbojas žēlastība un caur lūgšanu īstajā brīdī tā dāvā prātam visu nepieciešamo. Kļūdams smalkāks, prāts iegūst spēju saskatīt cilvēka sirdi pārpildījušo ļaunumu un grēcīgumu, un tad prāts sāk raudāt un lūgt no Dieva apžēlošanu. Velnam ir bail no cilvēka, kurš kalpodams ar prātu, redz savu grēcīgumu, ļaunais bēg ar visu savu valšķību, jo zina, ka cietīs sakāvi, bet gara cīnītājs gūs pieredzi kārdinājumu atpazīšanā un kļūs vīrišķīgāks cīņā ar dēmoniem. Ciezdams sakāvi pēc sakāves, žēlastības uzvarētais velns turpina brukt virsū garīgajam cīnītājam ar vēl lielāku izveicību. Būdams spiests likt lietā aizvien jaunas viltības, tai pat laikā pret paša gribu viņš bagātina dievlūdzēja prātu ar iemaņām garīgās cīņas mākslā. Žēlastības pieļautajos kārdinājumos cilvēks pārliecinās par velna bezspēcību un pats savā lūgšanas darbā atklāj, cik stiprs ir Visuvarošā Kunga vārds.

Visu, kas notiek, lūdzoties prātā, nav iespējams aprakstīt, un ne jau ar visiem notiek viens un tas pats. Daudz kas ir atkarīgs no garīgā cīnītāja neatlaidības, bet daļēji arī no ārējo apstākļu sakritībām. Taču galvenais ir panākt, lai prāts attīrītos no tumsonības un dvēsele atbrīvotos no kaislībām, lai saskatītu savu grēcīgumu un to apraudātu. Izņemot Kunga vārdu, nekam citam nevajadzētu pieķerties, ne ar ko neaizrauties, bet visu uzmanību vērst uz lūgšanu.

Cik lielā mērā cilvēks gūst panākumus lūgšanā, tik arī pieaug viņa sasniegumi citos tikumos; viņš nostiprinās savā uzticībā Dieva gribai, tās pildīšanā. Grēcīguma apziņa iznīcina priekšstatu par sevi kā par kaut ko nozīmīgu. Nepārtraukti atceroties par Dievu, prāts spēj sajust sevī pret ienaidniekiem vērsto Dieva roku. Nezaudē atmiņā Dievu, uzmanīgi To pielūdz, un Viņš Pats satrieks tavus ienaidniekus, pret kuriem karot tu esi bezspēcīgs! Cilvēka ziņā ir vienīgi labā griba, novēršanās no ļaunuma, apņēmība cīnīties pret to, bet jāpatur prātā, ka visu uzvaru dāvātājs ir Jēzus Kristus. Cīņā bez Dieva pret velnu, pret ļaunumu, tu vari izmēģināt, ko vien gribi, taču viena vienīga kaislība visu izlaupīs tukšu. Panākumus gūst tikai Dieva žēlastība cilvēkam neredzamā veidā.

Dieva žēlastība uztver cilvēka labo gribu un māca viņam paļauties nevis uz sevi, bet uz glābjošo Dievu, māca cīnīties Dieva vārdā, parāda cilvēkam viņa bezspēcību, niecīgumu un dara pazemīgi savaldīgu. Tā māca cilvēkam pakļaut sevi Dieva gribai, māca visu kāroto meklēt un rast vienīgi Dievā. Visu, ko tad cilvēks dara, – visu pavada svētība un, redzot tādu aizbildniecību, cilvēks iegūst dabisku uzticību un pilnībā nodod sevi Dievam, ne tikai lūdzot žēlastību kā Ģetzemenes lūgšanas sākumā : «Ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām», bet arī kā tās nobeigumā: «Tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu» (Mt 26:39), - pakļaujoties Debesu Tēva gribai un iededzoties aizvien lielākā mīlestībā. Tādējādi notiek sagatavošanās vēl lielākiem garīgajiem varoņdarbiem, tālākajai cīņai ar velnu.

Cilvēks pārliecinās, ka ikvienu kauju ar ienaidnieku viņa vietā izcīna Dievs, bet no viņa paša pieprasīta vienīgi piespiešanās uz lūgšanu un uzmanība. Dievlūdzējs arvien vairāk pārliecinās, ka lūdzoties jābūt no visas sirds uzmanīgam, jo ļaunie gari ir ārkārtīgi viltīgi un uzbrūk no pavisam negaidītas puses. Pat tas, kas līdz šim šķita kā liels labums, pēkšņi izrādās rafinēti sarežģīts velna tīkls. Un cilvēks ar visu sirdi steidz pie Kunga, ar lūgšanu sevi sargādams, glābiņu pie Dieva meklēdams.

Tāpat kā kaislības kopumā veido cēloņsakarībā nesaraujamu ķēdi, līdzīgi arī tikumi izrietot viens no otra, veido vienotu virtni. Viena laba rīcība kā pērlīte velk sev līdzi visu virtni, viens labs darbs nostiprina citus tikumus. Līdzīgi, tikai otrādi, notiek arī ar kaislībām: uzvara pār vienu no tām, liek atkāpties citām, sarauj visu kaislību ķēdi. Kā pēc likuma, kaislības kļūst vājākas, prātam attīroties, savukārt tikumi atdzīvojas un nostiprinās, un tā notiek visā lūgšanās prātā periodā. Kurš nav vingrinājies lūgties, par kaut ko tamlīdzīgu nespēj pat iedomāties.

Dieva žēlastība, veikdama cilvēka pestīšanu, slēpj no viņa savus sasniegumus, lai gara cīnītājs ceļā neapstātos. Atklājot prātam dēmonu viltību, Dieva žēlastība apslāpē kaislības un atjauno dvēseles tikumus, bet pati paliek gan lūdzējam, gan velnam nepamanīta. Darbodamās slepeni, žēlastība dažkārt soda garīgos cīnītājus ar ciešanām, pieļauj viņiem aizmirsties sīkās apgrēcībās, pēc tam strikti paģērot laboties un atgriezties pie prāta, tādējādi iemācot cerībā paļauties uz pestījošo Dievu un nevis pašiem uz sevi. Un tā, joprojām vingrinoties lūgšanā, kamēr prāts kļūst arvien pieredzējušāks, gatavs saņemt to spēku un varu, ko Dievs dāvā uzvarai pār velnu, miesu un jebkuru ļaunumu, lai līdzīgi Kungam, kurš pats pieredzējis kārdinājumus, cilvēks spētu palīdzēt arī citiem, kuriem prāts vēl ir nenobriedis un nenosvērts.

Nododoties lūgšanām prātā, vajadzētu pārtraukt mazsvarīgas pazīšanās un uzturēt sakarus vienīgi ar visnepieciešamākajiem cilvēkiem. Jādzīvo pēc iespējas noslēgti, muti turot klusēšanā vēl stingrāk nekā mutiskās lūgšanās periodā. Jebkāda veida lūgšanas, kas tiek lasītas no lūgšanu grāmatām, labāk aizstāt ar Jēzus lūgšanu prātā. Atrodoties starp cilvēkiem, kad lūgšanas no grāmatas lasa kāds cits, nodarbini sevi ar ierasto lūgšanos prātā. Vingrinoties lūgšanā vienmēr it visā jābūt atturīgam, taču pierast pie atturības drošāk pakāpeniski. Jāēd ir pieticīgi, un, pieceļoties no galda, allaž jājūtas tā, ka varētu ēst vēl. Jo ēdiena pārslogots vēders vedina uz miegainību, prāts zaudē modrību un cilvēks var nevajadzīgi iedomāties atpūsties.

Taču prātam dabiski ir pretoties visam, kas liek būt bezdarbīgam un miegainam, kas traucē ieklausīties prāta paša radītajā lūgšanā. Vēl stingrāk nekā agrāk jāvairās no sabiedriskās dzīves, ne jau aiz nicinājuma pret cilvēkiem, bet aiz mīlestības uz Dievu, lai nodrošinātu pēc iespējas labvēlīgus lūgšanās apstākļus. Pilnībā jāatmet visi sirdsēsti par laicīgām nebūšanām, apmierinoties ar to, ko dāvā Dievs, nebēdājoties par to, ko Dievs nav devis. Vispār par zemes lietām jārūpējas pēc iespējas mazāk, jo par tām uztraucas tie, kas nezina zemes dzīves jēgu un mērķi. Visu slikto, ko tev nodara brālis, piedod, neatmaksājot ļaunu ar ļaunu. Lūdzies par viņu – jo arī tu esi vainīgs Dieva priekšā. Nekrīti izmisumā, apzinoties grēcīgumu savā sirdī, bet raudot un vaimanājot nožēlo padarīto, satriecot kaislības ar grēknožēlas pilnu lūgšanu. Netiesā citus, jo tu pats esi bezgala grēcīgs. Visu tavā sirdī mītošo ļaunumu tu vēl nespēj ieraudzīt, bet tur no kaislībām novīta vesela ligzda, par ko arī ir sacīts: «No sirds nāk ļaunas domas» (Mt 15:19).

Lai dvēsele varētu asarās nomazgāties, satriekti jāraud rūgtās bēdās par grēcīgo sirdi, ko baro lepnības pilnā patības sakne. Ja acīs nav gaužu asaru, nododies sirdssāpēm un nomāc kaislību rosīšanos, nepakļaujoties tām, nepildot to prasības. Pie zemes jākrīt un jāklanās atkarībā no netiklās kaislības spēka. Lai kādas arī būtu ķermeniskās prasības, nekādas atlaides nav pieļaujamas. Miesai nedrīkst uzticēties pat tad, kad tā izrāda savu nespēku. Ieklausīties tajā vajag ļoti piesardzīgi, citādi brīvam no miesīgā nekļūt. Labāk būtu neklausīt šo savu ienaidnieku vispār. Dod, kas tam saprātīgi pienākas, un lai ir ar to mierā. Svētie tēvi saka, ka ķermeņa uzdevums šajā dzīvē spēlēt kurlmēma kalpa lomu, kurš pilda visu, ko tam pavēl. Svētie pret savu miesu izturējās stingri, visai maz ieklausoties, apzinoties to kā templi dvēselei, kur nožēlot grēkus un neko vairāk.

Spriest pašam par sevi vajag godīgi, dodot sev taisnīgu novērtējumu. Tā kā redzi savu sirdi pārpildītu ar kaislībām, tad nu arī uzlūko sevi kā visgrēcīgāko no cilvēkiem – lūk, īstenā tiesa sev pašam. Sevi jāuzskata par vissliktāko starp mirstīgajiem, kurš nekam nav derīgs, atzīstot sevi par viszemāko prāta ziņā. Jāprot uzskatīt, ka visi pilda, ko Dievs tiem uzlicis, bet tikai tu viens nepildi Dieva gribu. Jāsaredz, ka tu grēko, pat tad, kad Kungs tev palīdz negrēkot, pie tam izjūtot no grēka baudu.

Vislabāk dzīvot vienam, vienkārši iekārtotā cellē, kādā ir viegli bez īpašām rūpēm uzturēt kārtību. Tas pats attiecas arī uz apģērbu un visu pārējo sadzīvē nepieciešamo. Gadījumā, ja Kungs tev dāvā zem vidējā līmeņa nabadzīgu dzīvi, pieņem no Viņa rokas ar pateicību, ticot, ka Viņš zina, no kā Tev būs vislielākais labums. Neliecies apgrūtināts arī galējā nabadzībā, jo mūsu bagātība ir Kungs, un mēs esam gatavi atdot visu, lai rastu mums līdzās esošo Kungu, kas arī ir zemes dzīves mērķis.

Aizvadīt zemes dzīvi pa tukšo – tā ir liela nelaime, tālab parūpējies pirmāmkārtām par to, lai nožēlotu grēkus, jo vienīgi tas spēj samierināt ar Dievu.

Lai bēdīgā kārtā nesaaukstētos un tādējādi nerastos šķēršļi tavos lūgšanās vingrinājumos, nakts guļasvieta jānodrošina ar cietu, bet siltumsaturošu guļammaisu. Pretējā dzimuma būtnes, kuru tēlus tavā atmiņā uzjundī velns, iztēlojies guļam zārkā, pilnas ar tārpiem, pūstošas un smirdīgas. Atceries, ka arī tava nāves stunda nav zināma, varbūt patlaban rit zemes dzīves pēdējās minūtes, pēc tam tevi sagaida nebeidzamas mocības par pastrādātajiem grēkiem. Tad netīrās domas un kaislīgās iegribas ātri vien izzudīs.

Gadījumā, ja tevi sāk satraukt viena un tā pati uzmācīga iedoma, neatkāpjoties no tevis dienu, divas vai trīs, bet līdzās nav pieredzējuša cilvēka, kuram par to varētu stāstīt, un cīnoties tu zaudē spēkus, tad nostājies savā cellē ikonas priekšā, pacel augšup rokas un stāsti balsī šeit klātesošajam Kungam par tev uzbrūkošo iedomu, stingri ticot, ka Dievs pieņems tavu grēksūdzi un ka Kungam izklāstītās velna ļaunprātības tevi pametīs. Velns ir tumsoņa un slepens likumpārkāpējs, kurš spēj darboties tikai līdz atklāšanas brīdim, vienīgi slepenībā un tumsā. Kad viņa viltību slēptuve tiek atklāta un izgaismota, tad, gaismas kveldēts, viņš bēg neatskatoties. Līdzīgi arī iedomu atklāšana savam garīgajam tēvam grēksūdzes laikā padara velnu bezspēcīgu. Atmaskots, turklāt liecinieku klātbūtnē, viņš ir spiests aizvākties.

Ja cīņa tev nebeidzas pat pēc iedomu atklāšanas Dievam, tad centīgi un ar uzmanību ķeries pie lūgšanās un neaizmirsti, ka Kunga mērķis ir iemācīt tev vēl lielāku pacietību, ka, tāpat kā tēvs bērnu, Viņš tevi gatavo vēl lielākiem pārbaudījumiem, lai tu šajā cīņā norūdītos pacietībā un kļūtu drošs par pestīšanu. Pieļaudams cīņas turpināšanos, Kungs nostiprina tavus tikumus, vienlaicīgi novājinādams sirdī mītošās kaislības. Jebkurā gadījumā Kungs izkārto tev visderīgāko, tu savukārt, nekrītot izmisumā un nekļūstot pārāk grūtsirdīgs, ieklausies lūgšanā, cīnies un zini, ka uzbāzīgā iedoma nav tava, bet nāk no velna. Zināmā mērā tas var tev atgādināt, kā ļaunie gari ellē nepārtraukti mocīs grēciniekus, iedarbodamies uz kaislībām, uzbudinot tās vienu pēc otras, turklāt apstākļos, kad nav ne mazāko iespēju atbrīvoties no velnišķīgās uzmācības. Tādēļ nav jājūtas apgrūtinātam pieļautās cīņas dēļ, bet jāpateicas Dievam, ka soda mūs virs zemes, lai mēs atbrīvotos no mokām mūžībā.

Lūgt Kungu atbrīvot mūs no cīņas augstāk minētajā veidā vajadzētu pēc iespējas retāk – vienīgi galējā spēku izsīkumā un izmisumā, jo karavīra uzdevums ir cīnīties, nevis vairīties. Pats labākais ir nenokārt degunu, bet kopā ar lūgšanu cīnīties un cīnīties. Uzvaru var gūt vienīgi cīņā, cīņā mēs iemantojam tikumus, pietuvojamies Dievam un vainagojam ar slavu saprātu. Nevajag nemaz tik ļoti baidīties no nepievilcīgajām domām, jo cīņā ar tām cilvēks tiek žēlīgi gatavots iziet veiksmīgi caur vēl lielāku kārdinājumu biezokņiem un tādējādi izprast Dieva spēku un godu, no Kunga saņemot palīdzību un pacietību cīņā.

Ja tev ir garīgais tēvs, pieredzējis padomdevējs, tad neslēp viņam neko, atklāj viņam visus savas sirds noslēpumus. Ja viņš nav augstas kārtas priesteris vai vispār nav iesvētīts, lai tas tevi nemulsina, galvenais, ka viņam ir patiesi garīgs saprāts, kas savukārt ir viņa cīņas sasniegums un uzvaras vainags. Priesteri, pie kura izsūdzēt grēkus, izraugies pēc sava garīgā skolotāja norādījuma, prasi savam garīgajam skolotājam arī to, kas un kā tev ir jāstāsta, lai priesteris atlaistu grēkus. Ko garīgais tēvs tev teiks, to arī dari, neatkāpjoties ne no viena viņa vārda. Viņš labāk par tevi zina, kas tev ir noderīgs, tu tikai neko neslēp. Vislabāk, ja garīgais tēvs pats ir iesvētīts priesteris.

Ja tev nav padomdevēja, kurš varētu palīdzēt izkopt prasmi lūgties, tad neatklāj nevienam, tai skaitā arī grēksūdzē par savu kalpošanu. Krīti vienīgi Kunga priekšā, atklāj Viņam visus noslēpumus un visu savu sāpi, ar stingru ticību, ka Viņš dzird un raugās uz tevi, ka, dzirdot tavu ciešanu pilno lūgšanu, iekārtos visu tev par labu. Bet tu lūdzies un lūdzies, ieklausoties lūgšanā, un nekurni par kārdinājumiem, kas tev tiek uzsūtīti tevis paša labumam. Visus svētos mēdz dēvēt par garīgajiem cīnītājiem, jo visi viņi cīnījās, cieta un uzveica kārdinājumus ar žēlastības palīdzību, bet kārdinājumu svētajiem bija nesalīdzināmi vairāk kā tev.

Ja tev nav īsta stareca kā padomdevēja, tad mēģini garīgo vadītāju rast starp mūkiem. Ja vadītājs, kuram tu sūdzi grēkus, neko nezina par Jēzus lūgšanu, tad labāk arī nestāsti viņam par to, atklājot vienīgi sirdsapziņu nomācošos grēkus. Nepārzinot kalpošanu Jēzus lūgšanās, viņš ar saviem padomiem tev vienīgi kaitēs. Bet tādus, kas no paša pieredzes pazīst darbu ar Jēzus lūgšanu, mūsdienās sastapt ir grūti.

Ja radīsies nepieciešamība steidzami izsūdzēt grēkus pie nepazīstama garīdznieka, tad grēkus no viņa neslēp, bet par kalpošanu ar Jēzus lūgšanu pat neieminies. Priesterim klātesošā svētība piedos tev tavus grēkus un nomierinās sirdsapziņu. Kad tu pie nepazīstama garīdznieka grēksūdzē runāsi par savu cīņu ar netiklības kaisli, ielāgo, ka daži biktstēvi, nepazīdami askētisko dzīvi un cīņu ar kaislībām, bieži vien nesaprātīgi iesaka pamest cīņu un uzsākt pasaulīgu laulības dzīvi. Turklāt šajā gadījumā viņi vadās no apustuļa vārdiem: «Labāk doties laulībā nekā kaist kārībā» (1.Kor. 7:9), nesaprotot, ka apustulis tā rakstīja vienatnē dzīvojošajiem ļaudīm, kuri necentās vest garīgu cīņu, bet ļāvās kaislību uzplūdiem. Ja tu esi izvēlējies tādu dzīvi, kur galvenais ir cīņa ar kaislībām, tad padomu atraidi un pie šī biktstēva otrreiz vairs neej. Dvēseliski viņš pats ir slims. Viņš izdabā kaislībām, nezinot, ka ar tām ir jācīnās visa mūža garumā, ka jācīnās ir ar tām iedomām, ar tām vēlmēm, kas uzbudina iekāres dvēselē. Šādus garīdzniekus gadās sastapt, tāpēc par to arī jāraksta un jābrīdina, lai novērstu nelaimi.

Mūķenes ir spiestas izsūdzēt grēkus savam priesterim, un, ja nu pēkšņi izrādīsies, ka tas iesaka atgriezties pasaulē un dzīvot ģimenes dzīvi, tad ir nekavējoties jāziņo igumenei, no kuras neko nedrīkst slēpt. Vēl jo vairāk nedrīkst slēpt nesaprātīga biktstēva padomu, kaut arī tas saņemts grēksūdzē, jo mūķene savu dvēseli ir savienojusi ar igumenes dvēseli un igumenei nāksies atbildēt par mūķenes dvēseles bojāeju, ja vien tā bijusi viņai pilnīgi paklausīga. Šādu klostera priesteri igumenei ir jāatlaiž, ziņojot par to bīskapam, jo viņš posta māsu dvēseles, liekot šķēršļus pret kaislībām vērstajam garīgās cīņas varoņdarbam.

Iespējams ir arī tāds grēknožēlas pilns dzīves ceļš, ko svētie tēvi ir visnotaļ atbalstījuši un nodēvējuši par «vidus» ceļu. Tas ir kaut kas vidējs starp nošķirtību un klostera kopdzīvi, kad kopā sanāk divi vai trīs domubiedri, kuriem ir vienādi uzskati un vēlēšanās attiecībā uz grēknožēlā pavadāmo dzīvi un lūgšanās kalpošanu. Šādus vienkāršus, saprātīgus un vienprātīgus cilvēkus mūsu laikos ir grūti sastapt. Viņiem ir jāatsakās no patmīlības, vienam otra priekšā jānomāc savas iegribas. Pārpratumus, kārdinājumus un šaubas jāiztirzā kopīgā apspriedē, ņemot vērā svēto tēvu norādījumus. Viņu vadītāji var būt vienīgi Dievs un svētie tēvi. Tomēr visdrošāk, ja, grēknožēlai un lūgšanai veltīdams savas dzīves ceļu, tu dzīvo kopā ar starecu - garīgo tēvu, esi tikai viņam paklausīgs, izpildi visu, kā sacīts, jo starecs zina, kas var būt bīstami un kā no tā izvairīties. Ja vien starecs ir patiesi izpratis garīgo dzīvi un ir starp daudziem plaši pazīstams ar savu īsto ticību.

Jēzus lūgšanā, lūdzoties domās, nav mazsvarīgi, kāds fiziskais orgāns iekšēji piesaista prāta uzmanību. Garīgo cīnītāju pieredze, svētie tēvi, kas lūgdamies veikuši svētīgo prāta attīrīšanos, liecina, ka lūgšana prātā it kā dabiski norit tur, kur ikvienam cilvēkam ir runas orgāns, t.i., kakla augšpusē jeb rīklē. Tur, kakla augšpusē, balss saišu apvidū tad nu arī jākoncentrē uzmanību visā lūgšanās laikā, nevis kur pagadās. Nevirzi uzmanību ne uz galvu, ne uz vēderu, ne uz kuņģi, ne uz iekāres orgāniem, kas ir īpaši bīstami, bet visiem spēkiem turi sava prāta uzmanību kakla augšpusē, paliec šeit un nekur citur. Nepūlies uzmanību virzīt uz sirdi, tas ir iespējams vienīgi tad, kad sirds lūdzas kopā ar prātu. Par to tiks runāts turpmāk, bet pagaidām ielāgo vienu: prātā lūgšanās laikā no runas orgāna apvidus uzmanību nekur projām nevirzi.

Lūdzoties ar prātu, kaislību darbība jūtami pastiprinās. Sātans uzjunda kaislības, kas viņa rokās kalpo kā ierocis cīņā pret cilvēku, bet lūdzēja prāts ar saasinātu uzmanību skaidrāk nekā iepriekš jūt uzkurināto kaislību viļņošanos. Redzot dvēseli pazudinošo ļauno garu uzbrukumus, cilvēks ar skumjām saprot, ka, ja lūgšana viņu pametīs, tad dvēsele tiks dzīva ierauta ellē, un tālab viņš vēl neatlaidīgāk tveras pie lūgšanas. Bēgdams no ienaidniekiem, viņš prātu iegremdē lūgšanā un ar Dieva palīdzību izvairās no velna uzjundīto kaislību izvirduma.

Viss svarīgākais, kas nepieciešams, lai lūgtos prātā, šeit ir aprakstīts. Neieslīgsti grūtsirdībā, bet ķeries pie darba. Kā norādīts, rūpējies tikai, lai ar visu uzmanību tu stāvētu Dieva priekšā. Sirds vēl nav attīrīta no kaislībām, un arī prāts nav brīvs no tumsonības, tev nav iespējas pietuvoties Debesu Iemītniekiem, tālab ne Eņģeļi, ne Svētie tev parādīties nevar. Lai cik arī tīra un svēta parādība tev atgadītos, norobežojies un netici tai, tad ar Dieva žēlastības palīdzību izbēgsi no jebkādiem garīgajiem maldiem. Lai ko tu arī sastaptu savā ceļā – nepieņem to, bet, kā sacīts, turies lūgšanā un ieklausies vienīgi tajā, ar tās palīdzību padzen ikvienu ļaunumu. Lūgšanu vērtē augstāk par visu pārējo. Lūgšanās prātā augļi mēdz būt prāta attīrīšanās un grēku saskatīšana savā sirdī, satriekta, grēknožēlas pilna sirds un tikumu atdzimšana.

Vai labāk dzīvot klosterī, vai atklātā pasaulē? Lūgšanās darbā tam nav lielas nozīmes. Būt mūkam, atrasties klausībā vai būt parastam laicīgam cilvēkam – tas tikpat kā neko nemaina, ja tikai ārējie apstākļi netraucē vingrināties lūgšanā un neliek šķēršļus iekšējai, patiesai klostera dzīvei.

4. Aktīvā lūgšanās ar prātu un sirdi

Sasniedzot nākamo pakāpi, cilvēks apgūst aktīvo lūgšanos ar prātu un sirdi. Par prāta un sirds lūgšanu to sauc tāpēc, ka kopā ar prātu lūdzas arī sirds, tātad iekšēji viss cilvēks, bet par aktīvo – tāpēc, ka šajā lūgšanās veidā iesaistīta cilvēka griba, kas izpaužas gan rīcībā, gan nodomos. Cilvēks vēl nav iemācījies pilnībā saskaņot savējo ar Dieva gribu, kuru pilda tikai daļēji, visā pārējā realizēdams pats savas aktivitātes, vadīdamies pēc savas iegribas. Vēl nav sasniegta tikumiskā sirdsgudrība.

Līdzīgi tam, kā mutiskajā lūgsnā – ieklausoties vārdos, iedziļinās arī prāts, pamazām pieradinādamies pie lūgšanas, tāpat notiek, arī prātam aizvien noturīgāk lūdzoties, kad it kā atbildot uz šiem prāta pūliņiem, pamazām tiem līdzi iesilst sirds. Citiem vārdiem sakot, kad prāts nemitīgi aizņemts ar lūgšanos, kad cilvēks visu savu dzīvi ziedo šai kalpošanai, tad arī jūtas pieskaņojas, iedziļinādamās lūgsnā, līdzdarbodamās prātam, pakļaudamās Dieva vārdam, tās vairs netraucē prātam lūgties.

Sātans ar visiem saviem nelabajiem gariem, apbruņojušies ar kaislībām, kas mīt pirmatnējā, līdz šim patvaļīgā cilvēka sirdī, nostiprinās cilvēcīgi lepnīgajā patībā. Šeit, pašpārliecinātās sirds pašos pamatos, velns uzceļ sev kaislību templi. Bet, lūk, šis nesagraujamais cietoksnis, kas laiku laikos turējis gūstā visus ļaudis, pamazām sagrūst lūgšanās ietekmē.

Redzēdams izpostītu savu kaislību templi, sātans nespēj palikt vienaldzīgs. Ik mirkli viņš izgudro aizvien jaunus cīņas paņēmienus, bet žēlastība, lai pamācītu cilvēku, pieļauj dažādos pārbaudījumus. Redzēdams novājinātās kaislības, sātans dievlūdzēju baida, parādīdamies baismīgās iztēles vīzijās, lai vismaz uz zināmu laiku vai mazu brīdi, kaut vai uz minūti, ja ne pavisam, atrautu viņu no lūgšanas. Sātans kļūst nikns, zobus trīcinādams, kā no troņa padzīts uzurpators, kad pamana sirds piedalīšanos lūgšanā, saprot, ka viņam tajā palikšanas vairs nebūs.

Sātans ļoti labi zina par cilvēka spēju lūgties ar sirdi un baidās no tā vairāk par visu. Kad prāts apvienojas ar sirdi lūgšanā, tad cīnīties ar kaislību palīdzību sātanam ir smagi, jo sirds atbalstītais prāts kļūst stiprs un varošs, pārspēdams ar iemantoto svētību visus velna trikus. Prāts spēj pamanīt grēku un ļaunumu to iedīglī un nāvējoši ievainot velna galvu. Ir likums, ka pamanot sirdī kaislības sakni, tā vienlaikus tiek arī izravēta. Kad sirdī nav nekāda ļaunuma, tad velnam ar dēmoniem tur mitināties vairs nav iespējams.

Kamēr sirdī mīt sātans un kaislības, to varā ir prāts, un tad dvēsele tiek samīdīta ar visiem tās tikumiem. Cilvēka sirds sūtība ir kļūt par mitekli Dievam, bet, kamēr sirds ir kaislību paverdzināta, Dievs tur mājot nevar. Kad attīroties sirds pamazām top skaidra, velns zaudē kundzību pār cilvēku, un tad viņš kļūst īpaši viltīgs, izgudrojot rafinētus kārdinājumus. Kaut arī nāvīgi ievainots, sātans cenšas noturēt savā varā sirdi. Taču, aizvien niknāk uzbrukdams, pārmērīgā ļaunumā, sātans pats sevi pazudina, jo vienlaikus atklājas kaislību saknes. Ar prāta aci pamanītas, tās nekavējoties tiek izrautas. Dieva svētīts, stiprs, pieredzējis un uzmanīgs prāts atklāj visizsmalcinātākās sātana viltības.

Šis ir laiks, kad svētība dāvā redzēšanu, prāts ierauga kaislību saknes, to pamatu – velnu ar ļaunajiem gariem, kas paslēpušies sirdī. Šis ir vissmagākais laiks grēknožēlas ceļā. Par ciešanām šajā periodā, kas nedaudz pielīdzināmas elles mokām, var teikt: “Ceļ vai līdz debesīm un grūž līdz elles dibenam!” Satracinātais sātans, kuru dzen no sirds ārā, uzsāk spēli ar jutekliskiem tēliem, izvēlēdamies tos gan no “labās”, gan “kreisās” puses. Prātā sirsnīgi lūdzoties, iespējams sastapties ar visdažādākajiem, zvēriem līdzīgiem briesmoņiem un mošķiem, kas nāk virsū gan pa vienam, gan garā rindā, tikai ar vienu nolūku – iedzīt bailes un pārtraukt lūgšanos. Lūdzējs atvairīs šos kārdinājumus, pataisīs tos par nulli, ja vien uzmanīgi lūgsies ar prātu un sirdi, saņemot palīdzību no svētības, ko nes pati lūgšanās. Rezultātā uzkrājas liela cīņas pieredze.

Ciezdams neveiksmes savos uzbrukumos no “kreisās” puses, uzsūtot briesmoņus, velns no jauna uzbrūk ar kārdinājumiem no “labās”, tuvodamies ar cēliem un svētiem tēliem. Tos pazīt kā kārdinājumus ir grūtāk. Garīgie cīnītāji dažkārt, novērsdami uzmanību no lūgšanām, iemantojuši dziļas rētas vai pat cietuši pilnīgu sakāvi. Vilinošo kārdinājumu uzveikt spēja tie, kas principiāli nepievērsa uzmanību nekādām vīzijām, bet domās sarunājās ar Kristu, stipri ticot neredzamajai un neiztēlojamai Viņa klātbūtnei. Stiprie bija tie, kas atcerējās, ka nav spējīgi patiesi redzēt Dievu, Dievmāti, Enģeļus un svētos, ka debešķīgas parādības piedzīvo tikai sirdsskaidrie. Grēciniekam svētums parādīties nevar.

Sātans var ietērpties Kristus tēlā, atdarinot ikonā attēloto Pestītāju, viņš var parādīt dzīvu ikonu, no kuras izkāpj svētījošs Visasaturētājs, vai arī ikonu, kas tuvojas, kļūst aizvien lielāka. Ikonās iemirdzas gaisma, parādās kaut kādas debešķīgas būtnes, var izdzirdēt balsis, Eņģeļu dziedāšanu un tml. – atšķirt šķitumu no īstenības jūtelīgam cilvēkam nemaz nav viegli. Sātans vilina dievlūdzēju, lai aizsapņojies tas paklanītos viņam – velnam cēlā veidolā, kas dažkārt ir noticis, cilvēkam pēc tam sajūkot prātā. Kurš zina, cik dārgi jāmaksā, lai izpirktu grēkus, kurš apzinās savu necienīgumu, tas ieklausās vienīgi lūgšanā. Bez bēdām cauri kārdinājumiem iziet tikai tas, kurš neuzticas jutekļiem un jūtām. Tev, brāli vai māsa, jāzina, ka, lai uzvarētu, jābūt uzmanīgam visu grēknožēlas laiku, tikai, kad ar svētības palīdzību, sapratīsi Dieva gribu, izpildīsi to, tad arī saņemsi pestīšanu.

Sirsnīgi prātā lūdzoties, cilvēks izpelnās Kunga žēlastību, caur kuru lūgšanās darbs pilnveidojas, prāts kļūst gaišāks, grēknožēlā satriektā sirds attīrās no kaislībām un grēkiem. Kaut arī cīņa ar dēmoniem un kaislībām norit sekmīgi, šī joprojām ir aktīvā perioda lūgšanās, t.i., ar paša lūdzēja gribas piepūli, jo viņš ir spējīgs tikai daļēji pakļauties Dieva gribai. Dievišķās padevības jūtas vēl nav piepildījušas visu sirdi, nav kļuvušas par tās īpašību un tikai tāpēc, ka pašos dziļumos iesakņojies velns ar savu sakņu sakni – lepnīgu patību.

Cilvēks cieš un cīnās, dienām un naktīm atrodoties cīņas laukā. Nebeidzamie kārdinājumi noved prātu līdz niknumam pret kaislībām. Sašutumā pret ļaunumu, prāts kvēli apņemas negrēkot un cenšas atklāt jebkuru kaislības izpausmi, lai ar lūgšanu to tūdaļ nomērdētu. Žēlastība nemitīgi palīdz prātam, pati palikdama neredzama un nemanāma. Visbeidzot, pateicoties nemitīgai uzmanībai, prāts atklāj visdziļāko sakni, īsto ļaunuma iemeslu – lepnību.

Tiklīdz ar Dieva palīdzību atklāta ļaunuma sakne, visa cīņa tiek vērsta pret lepnību, ko žēlastība visbeidzot izdzen no sirds, pāršķeļot tai galvu. Sirds, kas atbrīvojusies no šīs pēdējās kaislības, ir brīva no visām kaislībām. Lielajā kaujā tiek iznīdēts sātana miteklis un viņš pats padzīts no sirds. Viņam tur vairs nav palikšanas, jo cilvēkā sagrauts viņa kaislību cietoksnis līdz pat pamatam – iedomīgai lepnībai. Sātanam nav kur patverties, visur viņš ir samanāms un izgaismots, bet gaisma nav paciešama tam, kas pats ir tumsa.

Ļaunuma pārņemts Sātans sagatavojas tuvcīņai, pēdējai kaujai. Viņš parādās lūdzējam savā visbaismīgākajā elles paskatā ar nodevēju Jūdu uz ceļiem. Tas ir šausminošs un varens skats uz elli. Taču sātans, kurš atnācis uz pēdējo kauju, tērpies elles liesmās, saredz savu bezspēcību. Lūdzējs arī tagad savu prātu nenovērš no lūgšanās un sit ienaidnieku ar vissaldo Kunga Jēzus Kristus vārdu. Sātans nobīstas un drebēdams, šaubīdamies atkāpjas, līdz pamet kaujas lauku pavisam, parādīdams savu bezspēcību Dieva vārda priekšā, kad to izrunā garīgā cīnītāja lūpas. Prāts kļūst gaišs, sirds un dvēsele apskaidrota, brīva no kaislībām, grēka un velna. Iestājas viengabalaina, nedalīta Dieva gribas īstenošana.

Šo pēdējo cīņu Kungs pieļāva, lai sātans līdz galam tiktu apkaunots, bet garīgais cīnītājs – pārbaudīts visos pārbaudījumos, ar kādiem lūdzējam jāsastopas. Līdz šim lūgšana un svētība iedarbojās it kā no ārienes, cenšoties iekļūt sirdī, pakļaujot to prāta kontrolei, bet tam pretojās velns, mitinādamies sirdī, kas viņam bija diezgan ērti. Taču tagad svētība līdz ar lūgšanu ir ienākusi apskaidrotajā sirdī, un Pats Dievs tur nometinās kā izsenis nolemtā mājvietā.

Šis ir brīdis, kad aktīvā lūgšanās kļūst par pašplūstošo. Šeit ir robeža starp diviem pamatā atšķirīgiem periodiem garīgā cīnītāja dzīvē. Beidzas aktīvais attīrīšanās periods, un iestājas prāta apgaismība – apcerošais periods. No šī brīža grēknožēlas darbs, parastā cilvēka prāta darbība savā attīstībā nonāk pie spējas piesaukt un iemantot Svēto Garu. Te ir sākums garīgai dzīvei.

Tagad lūgšana pilnībā nokļūst jūtīgās sirds ziņā un cilvēks sāk lūgties ar sirdi, kuru darbina Svētais Gars, bet prāts sirdī nostājas Dieva priekšā. Velns kā tāds, bez starpniekiem šādam cilvēkam pats neuzbrūk, bet uzdarbojas caur citiem ļaudīm, iekvēlinot skaudību un naidu. Šie ļaudis izgudro visādas nekrietnības un uzsāk vajāt patieso Kristus sekotāju.

Tāda visumā ir cīņas norise. Bet palūkosimies nedaudz atpakaļ. Lūk, cilvēks, pamanījis sirdī valdošo ļaunuma sakni – lepnību, saceļas pret to, iznīdē un izmet ārā, ar to arī izbrīvējot sirdi gan no kaislībām, gan no sātana. Šeit vispirms jāuzsver, ka cīnītājs nespēj rīkoties patvaļīgi, jo sirdi apskaidro Dievs, kad tiek izpildīta Viņa griba un Kurš nepārtraukti tiek pieminēts Jēzus lūgšanā. Cilvēks kļūst sirdskaidrs, kad ir iemācījies izprast un izpildīt Dieva gribu. Šajā gadījumā Dievs grib, lai cilvēks kā dotību apgūtu ne ar ko nesalīdzināmo tikumu - sirdī mītošo lūgšanās sajūtu, ko virza Svētais Gars.

Starp visiem tikumiem, ko iemanto sirdskaidrais, īpaši garīgs un cēls tikums ir pazemība, ko sauc par sirdsgudro pazemību. Šādas pazemības būtība ir patiesa sevis izpratne caur pārciestām bēdām, neveiksmēm un nevarību, kad, cīnoties ar ļaunumu, cilvēks atskārst, cik niecīgs ir viņa “es”. Parasti tas, ko pieņemts saukt par pazemību, ir samērā bezpalīdzīgs stāvoklis, kam nav nekāda sakara ar augstākminēto pašizziņu.

Šeit aprakstītie pārbaudījumi ir raksturīgi, lūdzoties aktīvi ar prātu un sirdi, un tieši ar tiem atšķiras no lūgšanās tikai ar prātu. Lūdzoties ar prātu un sirdi, nav jābaidās pazaudēt uzmanību, kuru agrāk vajadzēja iemācīties uzturēt, pēc iespējas lielākā skaitā atkārtojot Jēzus lūgšanu. Īpašā prāta un sirds lūgšanās pazīme ir uzmanības intensitāte, kas pasargā no neskaitāmo dēmonu parādībām un to viltībām.

Fiziski prāta un sirds lūgšanā ir jāsajūt tas pats balss orgāns rīklē, kas norādīts pie lūgšanās ar prātu. Tā ir pieredzē gūta atziņa, un arī Paisijs Veļičkovskis tai piekrīt. Kas attiecas uz prāta un sirds vienību, tad, kā jau tas tika noskaidrots, svētība pati iekļauj lūdzošo prātu sirdī. Tas nenotiek ātrāk, pirms sirds nav kļuvusi brīva no kaislībām.

Ņem vērā, garīgais cīnītāj, tevi gaida lielas ciešanas, ja pieļausi svētajā Jēzus lūgšanā prātam grozīties, kur pagadās, visādās ķermeņa izjūtās. Lai tavam lūgšanās darbam būtu jēga, ar vislielāko rūpību noturi uzmanību, kur norādīts. Jo tikai tad nodrošināsi prātam visīsāko ceļu uz sirdi, lai tu savā dvēselē nepārtrauktās lūgšanas vārdiem slavētu Dievu, godinot Viņu “garā un patiesībā”(Jņ 4:24). Nekādā ziņā nepieļauj uzmanībai apstāties pie galvas, vēdera dobuma, nierēm, jo tas var beigties diezgan bēdīgi. Vienmēr turi uzmanību, kur norādīts.

Svētie tēvi ir teikuši, ka ceļu uz sirdi norāda Pats Kungs, un tas nenotiek pirms sirds apskaidrošanās. Pats Kungs ieved sirdī lūgšanai piesaistīto prātu, un ar lūgšanu sirdī ienāk Pats Kungs, jo Kunga vārds nav šķirams no Kunga Paša. Lai neuzdrošinās cilvēks pirms apskaidrības patstāvīgi izgudrot veidus, kā iekļūt sirdī. Viņš piedzīvos kaunu. Nav cita ceļa bez šeit norādītā. Svētie tēvi vairāk nav neko teikuši par uzmanības turēšanu. Lielākoties viņi rakstīja “pusvārdos” un īsi, jo viņu dzīves laikā netrūka šā svētā darba lietpratīgu darītāju un sīks izklāstījums nebija vajadzīgs.

Kad prāts savienojies ar sirdi, cilvēks ir gatavs pašplūstošās lūgšanās pakāpei. Arī skolotāji viņam nav vairs vajadzīgi, jo viņa sirdī mīt Kungs. Tagad cilvēka vēlmes un darbības ir saskaņotas ar Dieva gribu. Kad prāts ienācis sirdī, cilvēkam tiek piešķirta patiesības izpratne. Kurš iepazinis pats sevi, spēj iztulkot Svēto Rakstu dziļāko būtību, un viņš vēlas dalīties atklāsmē ar saviem tuvākajiem aiz mīlestības pret tiem. Tomēr viņam jāievēro klusums un klusēšana, kas valda viņa sirdī. Ja ir pieredzējis starecs jeb lūgšanās kalpošanas lietpratējs, tad nebūtu lieki ar viņiem apspriesties, saglabājot cieņas pilnu izturēšanos. Ir vērtīgi paklausīties cilvēkos, kuru vārdos izpaužas garīgas gudrības pieredze, kuri ar savām zināšanām ir patiesi dievvārdu sludinātāji – pasaules dižgari.

Kamēr lūdzējs nav sasniedzis sirdsskaidrības pakāpi, viņš nedrīkst pievērst uzmanību fiziskām izjūtām: siltuma vilnim visā ķermenī vai krūtīs, dedzinošai kņudoņai zem ādas vai dziļāk ķermenī u.tml. Sajūtas nav jāievēro, tās neko nenozīmē. Visām tām ir fizioloģiska (dzīvnieciska) izcelsme. Lielākoties tie ir dabiski nervu impulsi, tātad nevainīgas parādības, un, kurš piedomā tām klāt kādu garīgu izcelsmi, tas sapinas maldos.

Var gadīties, ka pēkšņi mutē jūtama salda garša vai smarža, varbūt vēl kaut kas no jutekļu piecnieka. Šīs sajūtas jāaizdzen, nepievēršot tām uzmanību. Rūpējies, lai uzmanība būtu pievērsta tikai lūgšanai. Lūgšanā ir viss, kas vajadzīgs, lai iemantotu, ko “acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi, un kas cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl” (1.Kor. 2:9). Kad Dievs apskaidros sirdi, tad Kungs tajā apmetīsies un darbosies, bet Kungā ir svētība un visa pārpilnība. Dāvādams Sevi cilvēkam, Kungs dāvā arī visu, kas Viņam pieder.

Kungs cilvēkam dāvā no jauna visus tikumus, nostiprinot tos sirdī. Tas ir notikums, par ko var sajūsmināties, īsts brīnums, nevis kaut kādas vīzijas un maldinošas parādības. Ja pirms apskaidrības cilvēkam arī tiek dāvāta svētība, tad tikai uzmodināšanai no garīgās nakts, bet pēc tam tā nāk kā žēlastība caur pelnītu sodu, par neapzinātu grēkošanu, neļaujot grēkos iestigt un atkrist, žēlastība, kas pamāca cilvēka prātu un vada pa pestīšanas ceļu, māca kā pilnveidoties aizvien uzmanīgākā lūgšanā, pazemīgā paklausībā Dieva gribai, cīņas pārbaudījumos, lai apgūtu tikumus, lai apzinātos savu niecību un grēcību. Tikai tā.

Visi, kas uzskatījuši sevi par svētības cienīgiem, alkdami pēc visādiem labumiem, paredzēšanas un brīnumdarīšanas spējām, nokļuvuši ienaidnieka tīklos, bet tie, kas paļāvušies mīlošā Dieva žēlastībai, apzinoties savu nevarību, nenozīmību, niecību un daudzgrēcību, rūgti nožēlodami to, veiksmīgi sasnieguši patvērumu. Iemācījušies radoši darboties saskaņā ar Dieva gribu, viņi pilda dievišķās vēlmes kā savējās, jo kā vienas, tā otras pilnībā sakrīt.

Tātad notiekošais lūgšanās laikā – gan labais, gan sliktais, gan šķietami svētīgais, gan kārdinājums – nedrīkst piesaistīt uzmanību. Visas cerības jāliek uz Kungu – Viņš Pats ar Savu svētību darbojas lūgsnā. Nododies vienīgi lūgšanai, jo tikai caur to iespējami brīnumdarbi un dotības. Uzcītīgā uzmanībā lūdzoties, tu esi līdzās Kungam, bet, kāri vērodams ko citu, kaut arī šķietami svētīgu, tu paliec viens. Viss, kas tev pieder, ir no Kunga; ik minūte, kas aizvadīta, aizmirstot par Viņu, ir pazaudēta.

Aktīvā prāta un sirds lūgšanās periodā lūpām jāturas vēl stingrāk klusēšanā, nekā lūdzoties prātā. Barība nepieciešama tikai dzīvības uzturēšanai. Ja lūgšanās neliek palikt nomodā, jāguļ sešas, septiņas stundas, bet, sajūtot bezspēcību, jāguļ astoņas stundas. Nevienu neapvaino, visiem piedod, atceries par nāvi, elles mokām, cik vien bieži iespējams. Dzīvot vajag trūcīgi, visu darot pašam, ne no viena cita neko negaidot. Pateicies Kungam par visu un visā ievēro atturību. Pret grūtsirdību cīnies ar lūgšanām un pieliekot rokas pie kāda darba.

Vispareizāk iziet aprakstītās trīs lūgšanās pakāpes: mutisko, aktīvo ar prātu, kā arī ar prātu un sirdi, atrodoties viszemākajā klostera klausībā. Lai gan iekšējo – domās, prāta lūgšanos apguvušo drīkst jau iesvētīt par mūku, bet prāta un sirds lūgšanās pakāpi sasniegušo – par shimūku. Taču, kā jau teikts, - drošāk atrasties mācekļa kārtā.

Grēkus sūdzēt un Sv. Vakarēdienā piedalīties drīkst bieži vai reti, atkarībā no apstākļiem. Nebēdājies, ja tas notiek retāk nekā reizi gadā, tikai nepārtrauc uzmanīgi lūgties, un tavu vēlēšanos Kungs uzskatīs par piedalīšanos. Dievmāte netika piedalījusies ne reizi, jo toreiz vēl nebija iedibināts Eiharistijas Noslēpums (Sakraments), taču, lūdzoties domās, Viņa iemantoja sirdsskaidrību un kļuva par Dieva Dēla Māti. Dievgaldā piedalīties ir svarīgi ne tik daudz bieži vai reti, cik dziļi pārdzīvojot godbijību svētuma priekšā un apzinoties savu necienīgumu. Tie, kas apmetās tuksnesī, nesastapa tur neviena cilvēka, un, ar retiem izņēmumiem, vispār netika pie Dievgalda, taču tie bija viņi “Kuru tā pasaule nebija vērta” (Ēbr. 11:38), kas bija diži Dieva acīs, un nevis tie, kas bieži piedalās pie Dievgalda. Atceries par dievišķo mīlestību un godprātīgi glabā Dievgalda Noslēpumu. Nekļūsti kā nodevējs Jūda, kurā līdz ar Svēto Vakarēdienu iegāja sātans un kurš piedaloties pazudināja sevi uz mūžiem.

Piedalīties Dievgaldā var tikai pie pareizticīga priestera. Pārāk bieži piedalīties nevajadzētu, lai nezustu godbijība Kristus miesai un asinīm.

Netiklu kaislību uzmācība lai tevi nebaida. Tāda iespējama arī ķermeniskā bezspēcībā, jo šī kaislība parazitē kā mūsu dabiska īpašība, tāpēc tā nepaliek vājāka sirmā vecumā, un nav jābrīnās, ka ar to jācīnās līdz kapa malai. Ja gadījusies nakts laikā apgānīšanās, tad padomā, vai pirms aizmigšanas neesi vēlējies kaitēties un skumis. Ja atklāsi pats savu vainu, tad tūliņ stingri nostājies sevī pret šādu kaislības vēlmi. Ja pats sevī tu esi pretojies un ienīdis nešķīstību, tad nenoskumsti par velna jeb dabas nodarīto pazemojumu, jo Kungs skaitīs to kā varonīgu cīņu ar kaislību. Ja esi apgrēkojies sapnī, piecelies un noskaiti visu atbilstoši noteikumiem (attiecīgie teksti atrodami dažās pamācību un lūgšanu grāmatās), paklanies tik reizes, cik tev ir spēka, nosodi sevī pats savu kaislību, kaut arī tā uzmākusies sapnī.

Ja šī nelaime notiek un pat ja arī bieži, taču pretēji tavām vēlmēm, tas ir, aizmiegot tu esi bijis kopā ar lūgšanu, nevis kaislīgās iedomās, tad nolasi “Nolikumu par apgānīšanos” un neskumsti par to, ka velns aiz skaudības bija tev uzsūtījis kaislību. Dienā aizmirsti un nedomā vairs par to, lai saglabātu šķīstu prātu, un uzmanīgi lūdzies kā parasti.

Vispār pret visām kaislībām cīnies, prātu sargādams ar uzmanīgu lūgšanos un cīnies atkal un atkal. Lasi grāmatas, kuru saturs attiecas uz tavu lūgšanās kalpošanu, vislabākās ir Jāņa Pakāpnieka “Labestība”, Īzaka Sariesa “Neredzamā cīņa”, Pasija Veļičkovska un citu svēto tēvu sacerējumi. It īpaši “Labestības” piektais sējums. Taču nenoniecini arī šī mazā sacerējuma norādījumus. Šeit tu atradīsi pieredzes būtību, ko apliecinājuši mūsdienu svētie tēvi, un kas var palīdzēt tev, kad nav pieejama cita literatūra, kā pietiekami drošs vadonis Jēzus lūgšanās kalpošanā gan aktīvā prāta, gan garīgajā periodā. Visādas citādas grāmatas atliec, lai tavs prāts būtu nodarbināts tikai ar lūgšanos un visu, kas saistīts ar to. Savu dzīvi izkārto, lai varētu vingrināties lūgšanā, kā iepriekš jau norādīts.

Viss līdz šim sacītais attiecībā uz lūgšanos ir cilvēka spēkos. Vingrināšanās mutiskajā, aktīvā prāta un prāta sirds lūgšanā ir iespējama cilvēka pirmatnējā attīstības stadijā. Tā ir stadija, kad lūgšanās notiek domās ar cilvēciskas gribas piepūli. Tikai nākamajā posmā tiek sasniegta pakļaušanās Dieva gribai, un lūgšanos virza Svētais Gars.

Tātad, lūdzoties ar prātu, cilvēkam nākas nemitīgi sevi piespiest, lai lūgšanās noritētu uzmanīgi un kļūtu par paradumu. Šajā periodā ērtāk ir dzīvot vientulībā, lūpas turēt mēmas, runāt tikai pašu nepieciešamāko, apspriežot derīgo: par nāvi, elli, ciešanām un mokām nenožēlotu grēku dēļ. Ja kļūst pārlieku smagi, tad var atcerēties par paradīzi, svētlaimi, ko gūst taisnie un dēļ kā nākas ciest šeit uz zemes, šajā bēdu ielejā. Pārmetumus un visādus noniecinājumus uztver pacietīgi, lai iemantotu Debesu valstību un mūžīgu dzīvošanu. Visu panes bez kurnēšanas: badu, aukstumu, kailumu, gaidīšanas, pārbaudījumus, slimības, ierobežojumus, visādas bēdas un grūtības. Pārtiku lieto vienmēr atturīgi, citādi barības daudzums apgrūtinās. Esi vienmēr izsalcis un izslāpis pēc patiesības! Celies no galda, kad vēl ir vēlēšanās kaut ko ieēst un iedzert. Tad izsalkums un slāpes tevi nepametīs arī starp ēdienreizēm.

Visu ko dari, dari pēc labākās sirdsapziņas, pieturies vienmēr pie zelta vidusceļa, nesteidzies apdzīt, bet arī neatpaliec. Brīvajā laikā vai, kad prāts nogurst no lūgšanās sasprindzinājuma, vari lasīt kaut ko dvēselei derīgu. Vairies no tādiem tekstiem vai atsevišķām vietām tajos, kas nevedina uz pestīšanos. Kurš dzīvo klosterī vai kopā ar garīgo tēvu, tam pilnībā jāaizmirst par savējo gribu un jāvadās no svētās klausības, kas ir “augstāk par gavēni un lūgšanu”. Neķeries pie varonīgiem darbiem, uz kuriem tevi nav aicinājis Kungs. Viss, kas jāzina par lūgšanās pakāpēm, šeit ir aprakstīts. Seko cītīgi lūgšanai un visam, kas te pateikts.

Tiklīdz kāds uzsāk Jēzus lūgšanas darbu, viņš pakļauj sevi dievišķai vadībai, pats Kungs viņu vada. Jebkurš cits, pašizgudrots ceļš ir bezcerīgs, tāpat kā nav iespējama grēknožēla bez Kunga. Sastopoties ar neveiksmi, nav jākrīt izmisumā, bet jāpaļaujas uz Dieva gribu, ar to vien jau nesekmības kokam ienāk sekmīgi augļi. Kā vielu iztēlei jādod pašam sevi – zārkā guldītu, tārpu saēstu savu ķermeni, kura dēļ veltīgi iztērēts tik daudz laika. Piedod tuviniekiem visus apvainojumus un nosodījumus. Vaino tikai sevi un nevienu citu. Tikai pēc tam, kad esi taisnīgi notiesājis pats sevi, vari spriest arī par citiem.

Lūdzoties nekļūsti pārgudrs, vienkārši uzmanīgi skaiti lūgsnu, tici kā bērns, ka Dievs ir līdzās un uzklausa katru vārdu. Neveiksmi panes bez mazdūšības. Neļaujies aizdomāties, ka kaut kad kaut ko panāksi. Viss ir tikai no Dieva atkarīgs. Viņš dod, kad esam pelnījuši, pildīdami Viņa gribu, un kad esam spējīgi doto saņemt, citādi jaunais vīns iztecēs caur cauro veco maisu. Dievs apdāvina ne ātrāk par lūgšanas norises atbilstību, bet mums vienmēr jābūt neapmierinātiem ar sasniegto. Tev jāprotas pašam sevi mudināt, pāri visam jātur sevi padevībā Dieva gribai, kurš gādā par mums, un, būdams pacietīgās gaidās, nekādā gadījumā nepamet lūgšanu.

Neatstāj savvaļā sajūtu piecnieku – redzi, dzirdi, tausti, garšu un ožu, bet visādi apvaldi šos ļaunuma nesējus sirdī, kas novirza prātu no lūgšanas uz ārišķīgiem iespaidiem. Nepieļauj, ka tie iegūst varu caur aizraujošiem uztveres tēliem. Sirds iedvesmotās iedomas ir jāpadzen, atsitot tās ar lūgšanas akmenscieto Dieva vārdu. Nepārtraukti uzturēdams asu uzmanību, apziņas skaidrību un prāta nomodu, sargi savas jūtas no patvaļas. Iekārto savu mītni, lai viss kalpotu prāta koncentrēšanai, nevis izklaidēšanai. Paklūpot, iekrītot izklaidējošā fantāzijā, kad aizmirstas lūgties, attopoties sapurinies un sāc uzmanīgi skaitīt atkal. Ik reizi, kad atkal sāc no jauna, ieklausies, lai lūgšana skanētu ar izpratni.

Šeit pietiekoši vienkārši un izsmeļoši aprakstīts viss, ko nepieciešams zināt minētajās lūgšanās attīstības pakāpēs. Es savā laikā neko tādu nevarēju atrast nevienā sacerējumā, un tas mani, nespējīgu sekmīgi attīstīt lūgšanās darbu, dziļi apbēdināja. Agrīnie svētie tēvi rakstīja par prāta lūgšanu, bet viņi tikai nedaudz pieskārās pašam galvenajam, pasakot tikai uzvedinošus norādījumus par iespējamām problēmām, lai iesācēji meklētu pieredzējušus skolotājus, kas tolaik bija pietiekoši bieži sastopami. Tie atbildēja uz iesācēja jautājumiem, izskaidroja visas šķietami mulsinošās pretrunas. No tā, kas bija īsi un aizplīvuroti aprakstīts seno svēto tēvu sacerējumos, mūsdienu iesācējs iekšējās lūgšanās darbā nav spējīgs izprast visu nepieciešamo sekmīgai cīņai ar kārdinājumiem un šaubām. Svētajiem tēviem bija tik augsti attīstīts saprāts, ka tas, kas problemātisks mums, viņiem šķita pats par sevi saprotams, ko lieki detalizēti izklāstīt. Turklāt agrāk netrūka lietpratēju, kas varēja sniegt paskaidrojumus.

Šeit aprakstīts viss saskaņā ar svēto tēvu mācību, tikai bez aizplīvurotības, neslēpjot neko, ko dievlūdzējam der zināt. Pieredzējuši mācītāji ir gājuši mazumā, gandrīz nekur nav atrodami, kas zinātu lūgšanos prātā, kā pestījošu sava grēcīguma un nevarības apziņu, kā rūgtu grēknožēlu un sirds apskaidrību. Šajos laikos pareizāk ir nevis noklusēt, bet atklāt līdz pēdējam sīkumam pašu galveno, atbildot uz visiem iespējamiem jautājumiem, novēršot pārpratumus un šaubu pilnus prātojumus, lai prāts ar dvēseli velti nebēdātos un nekristu vienaldzībā un izmisumā.

Noteikt aktīvās lūgšanās, pašdisciplinēšanās perioda ilgumu gados vai desmitgadēs ir neiespējami. Tas atkarīgs no cilvēka sirds dižuma un izturības, no dzīves veida, kāds piekopts agrāk, no neiestigšanas patmīlībā un kaislībās, no spējas viegli nevis smagi saraut pasaulīgo vilinājumu saites un augstsirdīgi atsacīties no sabiedriskā stāvokļa, mantas, naudas. Taču visos gadījumos kā likums ir - nemitīgs radošs lūgšanās darbs, pieturoties pie šeit norādītā un nekādā gadījumā nepametot to.

Nekad nelielies un nevienam, izņemot starecu, nestāsti par savu lūgšanās kalpošanu, kas notiek dziļi tavā sirdī un ne jau lai saņemtu uzslavu. Tas nepieciešams, lai ar svētību uzveiktu kaislības, grēkus un velnu. Tev, grēciniek, lūgšana nepieciešama ne jau lai celtos paša acīs, ne jau lai varētu visādi izrunāties un citu atzinībā noklausīties, bet lai ar svētību iemantotu sirdsskaidrību.

Neturi pārāk lielu lūgšanu nolikumu (par nolikumu šinī gadījumā sauc tradicionālās, visas dienišķās lūgšanas - tulk. piez.), bet turi “nemitīgo nolikumu”, tātad lūdzies nepārtraukti. Parasto nolikumu pildi sekojoši: vakaros skaiti vakara lūgšanas, rītos – rīta lūgšanas, skaiti akatistus, kanonus, katezmas un to, ko vēl iespēj. Var lasīt pa kādai nodaļai no Evaņģēlija jeb Apustuļu vēstulēm, pēc tam izpildi piecsimts reižu Jēzus lūgšanu – gan vakaros, gan rītos. Bet, ja ir neatliekamas darīšanas, izlūdzies piedošanu no Dieva, nosodi sevi, līdz sirds dziļumiem nopūzdamies, bez minstināšanās dari darāmo, ar Jēzus lūgšanām aizvietojot tradicionālo nolikumu. Iemanoties skaitīt Jēzus lūgšanu, nolikumu, ko lasa no lūgšangrāmatas, var saīsināt, bet pavairot skaitā Jēzus lūgšanu, jo tā pamazām sagūsta prātu, kas ar prieku to nemitīgi skaita. Pa dienu, starp rīta un vakara lūgšanām, turies pie Jēzus lūgšanās.

Pats no sevis nedod nekādus solījumus, jo neizpildot būs kauns, bet izpildot neizvairīsies no paštīksmināšanās vai pat lepnības. Vislabāk nesolīt, bet ar Dieva palīdzību visu kā nākas izpildīt. Vispār atsakies no tāda teiciena: “noteikti izdarīšu”. Dzīvē var gadīties viss, un tāds teiciens var palikt kā tukši vārdi un no neizpildītā solījuma arī iepriekš izpildītais zaudēs vērtību. Šajā ziņā vislabāk pieturēties pie sekojošā: uzliec sev kā uzdevumu lūgties stundu, pusotras, divas vai trīs, bet ne vairāk un izpildi bez kādiem īpašiem solījumiem cik iespējams. Neatkāpies, ja vien netraucē neatliekamas darīšanas.

Ja notiek kāds pārpratums, neskumsti, lūdzies, un Kungs dos norādījumus vai nu caur tavu sirdsapziņu, vai caur Dieva iedvesmotiem svēto tēvu sacerējumiem vai Svētajiem Rakstiem. Dari visu, lai nenonāktu pretrunā ar Dieva gribu, baušļiem, kas doti mums no kā vadīties.

Kas attiecas uz sirdsskaidro svēto tēvu sacerējumiem par mākslīgi izkoptu Jēzus lūgšanu, par prāta ievadīšanu sirdī ar elpošanas palīdzību, pieliecot galvu un sēžot uz tik maza soliņa, ka jāsasprindzina muskuļi, kas savukārt neļauj atslābt uzmanībai, tad tas tā tika norādīts, lai palīdzētu ar apziņu uztaustīt sirds vietu. Bet tu dari visu, kā atkārtoti norādīts šeit, šajā aprakstā. Ja darīsi tā, tad nekļūdīsies.

Nav jārūpējas par to, kur atrodas sirds, skaiti tikai lūgšanu, cīnoties ar kaislībām, bet Kungs Pats tavā skaidrajā sirdī ienāks un ievadīs tur prātu līdz ar lūgšanu, jo sirds ir Dieva miteklis un tikai Dievs zina ceļu uz sirdi. Kamēr sirds kvēlo kaislību liesmās, kamēr viens vienīgs grēks tur vēl palicis, Kungs tajā atrasties nevar. Jo kur Kungs, tur nav grēka. Bet bez Kunga ne prātam, ne lūgšanai sirdī atrasties nav jēgas. Ja Kungs ir ārpusē, tad arī prāts un lūgšana ir ārpusē. Kad Kungs apskaidros sirdi, tad sirdī būs gan prāts, gan lūgšana, gan arī Pats Dievs, jo lūgšanā ir Dieva vārds, bet kur ir Viņa vārds, tur Viņš Pats. Tas ir galvenais, kas jāzina par sirdi un par ceļu uz turieni.

Lūdzies vienkārši, neuzdrīksties būt pārgudrs. Tici, ka Kungs dzird tavu lūgšanu, tici un lūdzies. Neņem vērā iedomas, vairies no grēka, uzskati sevi par vislielāko grēcinieku un Dieva necienīgu. Raudi, bēdājies un ieklausies lūgšanā.

5. Pašplūstošā lūgšanās prātā un sirdī

Pēc rūgtiem grēknožēlas pārdzīvojumiem, kad aizvadītas daudzas bēdu pilnas dienas, cilvēks nonāk pilnīgā padevībā Dieva gribai, ar Dieva žēlastību kļūdams par Viņa dēlu. Tagad Dievs lūgšanas pārņemto prātu ievada sirdī pašplūstošās lūgšanās kalpošanai. No šā brīža cilvēks nonāk pie patiesas Dieva gribas izpratnes un izpildes, uzsāk patiesi garīgu dzīvi, bet prāts, kļūdams sirdsgudrs, pietuvojas, gandrīz sasniedz vienu no tiem prātam paredzētajiem mitekļiem, par kuriem Kungs ir teicis: «Mana Tēva namā ir daudz mājokļu» (Jņ 14:2). Nokļūdams sirdī, prāts nepaliek dīkā, bet kopā ar sirdi uzsāk lūgšanos, ne tikai ar vārdiem un domām, bet ar sirds jūtām, kas nebeidzas un neapstājas pat miegā un vispār nekad, jo šīs jūtas ir visnotaļ nepārtrauktas. Kā pilnībā dabiska būtne ar prātu un sirdi cilvēks nepārtraukti lūdz Kungu, neslēpjot sevī Viņam neko un paklanoties Viņam sirsnīgā pateicībā. Kopā ar lūgšanu sirdī ir arī visi tikumi, tai skaitā pateicības jūtas. No šī brīža sākas patiešām garīgi tikumiska dzīve, kad tikumi nevis tiek izrādīti, bet nāk no visas sirds, jo rodas pašā sirdī.

Prāts, nokļuvis sirdī, nekad vairs to nepamet, ja nu vienīgi pats labprātīgi pievēršas kaut kam ārējam, kad un kur tas nepieciešams. Kad vajadzības mudināts, sirdī mītošais prāts pieskaras kaut kam ārēji, tad dara to virspusēji, bez sirds līdzdalības. Paveicis augšupceļu līdz sirdij, līdz sirds garīgām jūtām, prāts nemitīgi sarunājas ar Dievu un ar savu dvēseli, tuvojoties tai un pietuvinot to sev, - tāda ir patiesi garīga, tikumiski viengabalaina sirdsgudra cilvēka lūgšanās kalpošanas būtība.

Lūgšanās atdzīvina tikumus, tie uzdīgst, nostiprinās, pilnveidojas, «Tie iet no spēcības uz spēcību» (Ps. 84:8). Vienam tikumam seko citi. Un, ja viens sasniedzis pilnību, tad arī citi, jo visiem tikumiem ir viena daba un viena dvēsele. Tā nekad nebūs, ka ir visi tikumi, izņemot vienu vai viens vienīgs ir, bet visu citu nav. Šie tikumi mīt sirdī un tos sauc par patiesiem, bet Patiesība ir viena un nedalāma.

Prātam iemājojot sirdī, kā pirmais īstais atklājas sirdsgudrās pazemības tikums. Patiesa pazemība ir visdziļākā sevis pazīšana un vieda samierināšanās ar to, kas tu esi. Tas nozīmē, ka cilvēks pilnībā ir apzinājies savu lepnības pilno un niecīgo «es», ko Dieva apredzīgums ir radījis no nekā un kas tagad arī pašam cilvēkam atklājas kā visniecīgākais «nekas». Viņš apjēdz, ka viņa būtne ir pīšļi, bet dzīvais gars, dvēsele, ko Radītājs viņā iedvesis, ir Paša Dieva elpa. Visvērtīgāko viņam ir devis Kungs. Bet pats viņš ir zemes puteklis.

Pats it visā vadīdams cilvēku, Kungs ļauj tam sevi iepazīt kā visniecīgāko no visām būtnēm un tad vienlīdz ar pašizziņu cilvēkam tiek dota arī Dieva izziņa, ko svētie tēvi iedēvējuši par «patiesības atklāsmi». Atklāt Patiesību, t.i., Dievu, būtībā nozīmē ar patiesi garīgām acīm skatīt Dievu un saprast. Dievs ļauj Sevi iepazīt un dziļi izjust Sevi, kas arī ir cilvēkam viņa meklētā dzīves jēga. Šī ir diža dāvana, ne ar ko nesalīdzināma balva, ko var apcerēt un izbaudīt tikai ar patiesi garīgu vērību. To nevar dāvāt cilvēkam agrāk – aktīvajā periodā, kad viņš vēl atrodas savas attīstības pirmatnējā stadijā.

Kur it dāvanas, tur ir arī Pats dāvātājs – Dievs. Kam Dievs dāvājis īstu tikumu, tam dāvājis arī Sevi Pašu, jo īsts ir dievišķs tikums. Cilvēks, kas pilnībā ir pakļāvies Dieva gribai, saņem no Dieva meklēto – iepazīst patiesību un sāk dzīvot dievišķīgu, patiesi garīgu dzīvi, ko arī sauc par «dzīvošanu Dievā», un tas ir uz mūžu mūžiem. Taču līdz šim cilvēks bija dzīvojis, prātodams ar miesīgo prātu, ko pasaulīgi domājošie dažkārt kļūdaini vērtē kā kaut ko garīgu.

Kā māca apustulis Pāvils (sk. 1.Kor. 2:14-15), garīgs cilvēks no miesīga jeb pasaulīga atšķiras pašā būtībā. Stingri ņemot, cilvēka garīgā dzīve sākas tikai, kad to apgaro Svētais Gars – Kurš nodrošina mūžīgo dzīvošanu cilvēciskajam garam.

6. Tīrā lūgšanās prātā un sirdī

Augstāk jau tika minēts, ka pašplūstošā lūgšanās prātā un sirdī iespējama tikai pēc pilnīgas uzticēšanās Dieva gribai, un tikai tad arī tiek sasniegta pirmā patiesi garīgas lūgšanās pakāpe. Par to tika runāts īsi, taču pilnīgi pietiekoši. Pirmajai garīgajai pakāpei seko otra, vēl augstāka pakāpe – tīrā jeb bezkaislīgā lūgšanās. Šī lūgšanās notiek apgaismotā prātā un no kaislībām pilnīgi brīvā, apskaidrotā sirdī. Sirdī nav nekādu kaislību, nevienas patvaļīgas vēlmes, un arī prāts ir atbrīvojies no iedomām un grēcīgām iegribām.

Tāda lūgšanās ir kā patiesi garīga apcere, un cilvēks tajā dzīvo īstu garīgu, viengabalainu un šķīstu dzīvi. Šādi dzīvodams un lūgdamies, cilvēks patiesi ir ar Svēto Garu. Viengabalainas sirdsgudrības īstos tikumus Kungs palīdz pilnveidot līdz aizvien augstākām pakāpēm. Kungs cilvēku aplaimo tik, cik prāts spējīgs uztvert, bet dvēsele – sajust dāvāto svētību. Kungs atdod Sevi Visu cilvēkam, un tas, sajuzdams Viņa labvēlīgo mīlestību, ar aizgrābtu elpu paceļ galvu un sauc: «Apvaldi Savas svētlaimes viļņus, Svētais Tēvs, jo es kūstu kā vasks!».

Aizvadot dzīvi apcerē un tīrā lūgšanā, cilvēks pamazām spēj nojaust turpmākās pilnības pakāpes – visaugstākos garīgās dzīves līmeņus, kur iespējams pacelties apgūstot gaišredzīgo lūgšanos. Apcerīgas dzīves laikā, prātam apgūstot pakāpi aiz pakāpes, virzoties no pilnības uz pilnību, pilnveidojas arī tikumi, kas izgaismojas Dieva labestībā, pieņemas spēkā, pārtiekot no dievišķā Gara pie Debesu Tēva galda. Cilvēks savā prātā nokļūst Debesu mājokļos, apgūdams dažādus patieso zināšanu līmeņus, apmeklēdams vienu pēc otra aizvien gaišākus Debesu Tēva mitekļus.

Garīgā apcerē cilvēks ir kā krusta nesējs, līdzīgs Krusta Nesējam Kristum, it visā pildot sava Debesu Tēva gribu. Nest krustu bez ciešanām nav iespējams, jo arī Kristus, Dieva Dēls pēc savas dabas, zemes dzīvi pavadīja ciešanās. Apceres laikā garīgo cilvēku visu pārņem ciešanas, taču tās ir citādākas nekā aktīvajam cilvēkam. Šīs ir garīgas ciešanas. Ikviena augšup pacelšanās ir saistīta ar grūtībām, arī garīgais cilvēks tiek pakļauts ciešanām, neraugoties uz to, ka viņš jau ir atbrīvojies no kaislībām. Ciešanas var būt tik milzīgas, ka izturēt tās iespējams vienīgi vadoties no dēla mīlestības uz Debesu Tēvu. Arvien augstāk šo no jauna tapušo cilvēku paceļ Debesu Tēvs, Savā mīlestībā atklāj viņam apslēptās zināšanas par cilvēkiem un par neizdibināmo Sevi Pašu.

Apcerē dzīvojošam cilvēkam zūd miegs, miesa aizmirst par uzturu, prāts ir atklāsmēm pārņemts. Protams, ka tas viss ir pieejams vienīgi garīgi stipriem cilvēkiem. Viņus pārņem bezgalīga mīlestība uz Dievu un pret tuvāko, prāts deg mīlestības liesmās.

7. Gaišredzīgā lūgšanās.

Viss šeit uzrakstītais par patiesi garīgu prātu, sākot ar pilnīgu paļaušanos Dieva gribai un beidzot ar gaišredzīgo lūgšanos, pareizi izprotams vienīgi tad, kad cilvēks ir sasniedzis īsti garīgu prāta un dvēseles viengabalainas šķīstības sirdsgudrību. Pretējā gadījumā jebkādi mēģinājumi ar lasīšanas palīdzību izprast garīgu parādību būtību novedīs pie maldus zināšanām, jo miesīgam spriedelējošam prātam nav iespējams aptvert Dieva Gara atklāsmi. Viss patiesi garīgais ir kā noslēpums.

Tālab maz ko var pateikt par gaišredzīgo lūgšanos, jo tā iesniedzas jomā, kas nav pieejama miesīgam cilvēkam. Bet, kuru Dievs paceļ uz šīs jomas augstumiem, tas kļūst par dievišķo noslēpumu gaišreģi.

Prāta patiesā gaišredzība seko ilgstošai apcerei. Augstākajai visu tikumu pakāpei – redzīgajai lūgšanai par priekšnoteikumu ir tīras apceres lūgšanās. Dažkārt šo tikumu dēvē par gara jaunavību. Redzīgajā lūgšanā prāts nepastarpināti redz Dievu, aptver visas Dieva pasaules radīšanas ieceres, sākot ar Dieva nodomu radīt cilvēku un beidzot ar Kristus otro atnākšanu un Pastardienu. Prāts aizsniedzas līdz pat dižo Dieva noslēpumu izpratnei.

Apceres visgaišākie prāti, kuri ir cienīgi, lai Tēvs tos ievestu visaugstākajos Debesu mājokļos, nokļūst šajos garīgās jaunavības mājokļos, jo vajadzīgs, ka vismaz dažos cilvēkos uzplauktu visā pilnībā cilvēciskās būtības iespējas. Šajos cilvēkos garīgā šķīstība pārtop garīgajā jaunavībā, apcerīgā dzīve un tīrā lūgšana pāriet redzīgajā lūgšanā. To paveic Pats Kungs Visasaturētājs, atvēlēdams Debesu noslēpumus šim Debesu cilvēkam, dzīvojošam garīgi, bet kura ķermenis joprojām staigā pa zemes virsu. Dievs viņu ievada redzīgajā lūgšanā, visapslēptākajos dievišķajos noslēpumos, un tā ir galējā prāta un dvēseles apgaismība gara jaunavībā, visu iespējamo pilnību iemantošana, visciešākā tuvība Dievam, ieiešana apokaliptiskajā pilsētā - «jaunajā Jeruzalemē, kas nokāpj no Debesīm, no mana Dieva» (Atkl. 3:12).

Maz ir to, kurus Dievs ievada šajā patiesajā gara jaunavībā, kur cilvēks slavina Dievu sirdī. Cilvēkā tad klusu ieskanas vārdi, kurus Baznīcā dzied pilnā balsī: «Trejādīgā vienotībā izgaismojas svētais noslēpums». Dvēseli, kas ir attīrīta, cik tas vispār ir iespējams, kas saskaņā ar svētā Makārija Lielā vārdiem «Pati ir Gars», tādu arī Kungs mīl vairāk par visu. Un priecājas Kungs Gara priekā par šādu dvēseli – Savu līgavu. Svētie tēvi tādu dvēseli pielīdzina saulei, jo tā apveltīta ar dievišķu saprātu un Gaismu ir ņēmusi no mūžīgās Gaismas.

Patiesi garīga dzīve sākas tad, kad cilvēks atdodas Dievam par dēlu Viņa žēlastībā. Cik lielā mērā cilvēks kļūst par dēlu, tik līdzīgi Kristum, viņš kļūst par Debesu Tēva garīgo mantinieku un, kā dēls žēlastībā saņemdams Kristus Prātu, viņš - par Dēlu pieņemtais, dzīvo tad Dievam par godu.

[1] 20. gs. otrajā pusē Padomju Savienībā par samizdatu sauca visdažādākā satura aizliegtās vai pusaizliegtās literatūras nelegālas, pagrīdes publikācijas.

[2] Oriģinālā šeit ir latviski netulkojams baznīcslāvu vārds ģelaņije, kam etimoloģiski pamatā ir grieķiskais praksis. Taču latviskajam burtiskajam aizguvumam prakse, praktizēt semantiski ir intelektuālas nevis garīgas darbības nozīme, ko šeit lietot nebūtu pareizi. (Tulk. piez.)

[i] Lūk, ko par atskurbināšanos sacījis Jeruzalemes Isihijs: «Atskurbināšanās ir strikta domas jeb prāta pacelšana un turēšana pie pašām sirds durvīm, no kurienes ir iespējams redzēt, kā tuvojas svešas iedomas, šie zagļi - laupītāji, dzirdēt, ko runā un dara šie pazudinātāji, kādu tēlu dēmoni zīmē un ceļ priekšā, gribēdami ar tā palīdzību aizraut un savaldzināt prātu» (Tulk. piez.)

Saturs

Priekšvārds izdevumam krievu valodā